Vai ķirbis ir tikai ķirbis? (Ķikure/Kikure)

Ja Liepiņas kundze tik daudz plēsās pa savu sakņu dārziņu, šauru zemes stūrīti, ko mājas saimnieks tai bija atvēlējis, tad tas nebija tik daudz tādēļ, ko viņa cerēja tur ievākt, kā atmiņu dēļ par tām vasaras dienām, kad, nākot no pļavas vai dārza, viņa dzirdēja mātes balsi, kas sauca pusdienā: “…un nākdama paņem kādu sīpollakstiņu no dārza” vai “pašķin kādu salātu lapu”, vai “…nākdama paņem pāris gurķu”. Un dažreiz viņa tikai dzirdēja, ka māte iztukšoja pannu, un šī pannas metāliskā skaņa siltajā dienā sauca viņai ātri sašķīt to, kas patlaban bija dārzā, un steigties salikt šķīvjus galdā, aiziet uz pagrabu pēc piena, krējuma.

Šeit zemes gabaliņš bija neiekopts, vārpotnes sarauts, kā to mēdz teikt. Bet Liepiņas kundze tur sāka rušināties neapnikdama, un saimnieks, kas pats bija liels dārza kopējs, to redzēdams, atvēlēja viņai labu kaudzi no sev atvestā dārza mēslojuma. Tas deva cerības reiz redzēt dārziņu kuplojam. Bet sākums nebija viegls – rakšana, kaplēšana, pastāvīga vārpotnes sakņu izlasīšana, kas vienmēr no jauna dzina asnus no zemes ārā. Pāris centimetru garš saknes gabaliņš, atstāts zemē, deva jaunu sakņu tīklu un niknās zāles dzinumus.

Tā tas gāja līdz jūnija vidum, tad stādi beidzot bija pacēlušies pāri saviem uzbrucējiem no apakšzemes. Nu draudēja cita klizma – varēja kļūt par sausu, kad ziemā iekrātais mitrums no zemes būs izgarojis. Laistīšana nebija viegla lieta – nest pilnus ūdens spaiņus pāris simt metru pret kalnu; nāca arī tuvu visas ģimenes došanās prom vairāk nedēļu ilgā ceļojumā pa plašo zemi – uz kalnu, uz zelta upēm. Sakņu dārziņa dēļ Liepiņas kundze negribēja no tā atteikties. Varbūt būtu tas jādara, kā citiem dažkārt to nācās darīt – kaķa, suņa vai kanāriju putniņa dēļ. Liepiņas kundzes uztverē ar dārziņa pamešanu savam liktenim lieta nebija daudz citāda.

Pēdējā svētdienā pirms aizbraukšanas mājā sēdēja un apspriedās kāds ducis draugu, kas lielākā vai mazākā skaitā gatavojās līdzi šai vasaras ceļojumā; izlēma, ar cik mašīnām brauks, cik teltis jāņem līdz, cik guļammaisu, kam ir lauku pavardi, cik zelta skalojamās pannas jāsameklē…

Liepiņas kundze aizstaigāja uz savu sakņu dārziņu vēl paskatīties, kas sapūlēts, un gandrīz kā – norādīt, kā stādiem jāuzvedas kādu laiku bez viņas rokām.

Liepiņas kundzes jaunākā meita bija klusi pienākusi, kur māte līkāja: “Dārzs jālaista,” viņa teica, “kārtīgi jānolaista, jo tūlīt tas būs jāatstāj savam liktenim.” Bez tālāk runāšanas viņa devās uz māju un drīz skrēja uz dārzu ar diviem pilniem ūdens spaiņiem. Viņa tiešām – skrēja: “Tā vieglāk,” viņa teica. Viņa bija liela, jauna un stipra.

Māte laistīja, un Inta nesa ūdeni.

Kad pēc brīža Liepiņas kundze pacēla acis no laistīšanas, brīnoties, kā spaiņi varēja nākt tik ātri cits pēc cita, viņa redzēja, ka pārsimtsoļu garajā takā no mājas zem ābelēm, gar lazdu krūmiem Intai palīgos bija sastājušies daži ciemiņu ļaudis, un pilnie spaiņi uz dārzu, tukšie atpakaļ uz māju, uz ūdens krāniem, kas bija vienīgie ūdens devēji, ceļoja teicamā ātrumā. Labi, ka dārzs bija pietiekami uzkaplēts un spēja uzņemt ātro liešanu. Pēc neilga laika jau varēja teikt, ka diezgan, un Liepiņas kundze devās uz māju teikt, lai met mieru. No vaļējām mājas durvīm nāca vēl lēnais mākslinieks Berts un, pēkšņi izbijies, sāka mētāties šurp turp: “Kur deg? Kas deg?” viņš sauca.

“Visvairāk ķirbji,” kāda balss viņam atsaucās, un laistīšana izbeidzās ar jautriem smiekliem.

.

Tā bija vienīgā šī dārza laistīšana tai vasarā, jo visi mazās mājas iemītnieki aizbrauca tālu kalnos un mežos, dzīvoja tur karsto vasaras vidu, bet mājās vēl laikā bija sācies lietus un lijis, un lijis. Dažiem dārzi jau bija izslīkuši, bet Liepiņas kundzes dārziņš pasausajā uzkalniņā bija zaļojis, audzis, ziedējis un gatavojies.

Šis tas bij pāraudzis, sagāzies, krustu šķērsu cits citā saķēries, cits slēpa gatavus augļus un vēl joprojām ziedēja. Tas bija tā, kā tas bija kārots – tur varēja staigāt apkārt, līst, lauzties cauri caur šo dižo zaļoksnību. Cukīni un ķirbju ziedi bija tik lieli kā dziļi kausi, kur reizē salaidās pa divi trīs bites un strādāja, nomūrējušās ziedputekļos kā mazi rūķi – zelta miltu malēji.

Kāds spēcīgs ķirbja stāds bija pārstiepis vienu savu stīgu visam pāri un iekāris savu jau krietni lielo augli zirņu mietos, kur tas sildījās saulē, grimdams zirņos kā mīkstā sēdeklī. Kāds cits bija izlīdis caur sētu un aizstiepies līdz lielajai ielai, likdams augļus rindā, tikai pēdējais no tiem uz ceļa bija sabraukts. Un diļļu mežs un sarkanziedu vīteņu pupu pākstis kā zobeni, citi jau balti saulē, citi vēl mīksti un zaļi. Cukīni bija uzcēluši vai metru augstas lapu teltis, – garos kātos apaļās lapas sakļautas cita pie citas, radot lejā siltu telpu, kur ne vējš, ne karsta saule tieši nepiekļuva, tikai bites zuzēja lielajos vienas dienas ziedos, un apputeksnētie vērtās cietos, zaļos augļos, kas šāvās gari un taisni augšup. Auglība, auglība, audzelība!

Liepiņas kundze savu ražu deva prom arī bērnu draugu ģimenēm un kaimiņiem. Viss vairāk vai mazāk kļuva izlietots, tikai ķirbji vēl palika, sanesti istabās uz plauktiem un skapjiem. Lai gan tādu īstu skapju, uz kuriem ķirbjiem rotāties, vairs maz varēja atrast, kā tie bija mājās Jūlei, kad viņa ar Andrievu precējās un uz viņas skapja zvilnēja divi neredzēti lieli ķirbji. Tie stāvēja tur, visu apbrīnoti, tik ilgi, līdz beidzot sāka saļimt, sāka bojāties un maltītēm vairs nebija izlietojami. Bet par to neviens nežēlojās: šie ķirbji bija tādi auguši – apbrīnošanai, acu priekam, svītraini, rakstaini, apaļi.

.

Arī Liepiņas kundzei daļa ķirbju vēl stāvēja neizlietoti un neizdāvināti vai tādēļ vien, ka tie bija tik ļoti skaisti. Sevišķi viens lielais, lielākais, kas bija zinājis uzrāpties zirņos un sildījies saulē no visām pusēm. Lai nu stāv arī, Liepiņas kundze domāja un pielika roku dažreiz vienam, dažreiz otram ķirbim, pagrieza skatam vienu pusi, kas bija dzeltenākā rakstā un maigākās svītrās, tad atkal otru pusi, kas bija brūnganzaļganāka un tumšākās svītrās. Kā brīnums bija tas, ka starp šīm svītrām bija gandrīz ģeometriski precīzi sīki raksti, daiļi izkārtoti plankumiņi un svītriņas, gandrīz kā tautiskās jostās.

Kādā rudens vakarā, kad daži viesi sēdēja pie vakariņu galda, kur, protams, bija daudz kas no Liepiņas kundzes dārza, ķirbju salātus ieskaitot, mazā Fanija, sešu gadu meitēns, kas kā parasti piesaistīja visu uzmanību sev, sāka lēkāt, tiepties un prasīt, vai viņa varētu dabūt lielos ķirbjus, daudz ķirbju sev un draudzenēm? Un Berts, viņas iztapīgais krusttēvs, tūdaļ atsaucās, ka Fanijai jādod lielākais ķirbis rītdienas svētku (Holovīna) procesijai, ķirbim jāizgriež acis, mute, jāliek uguns iekšā… no kāda mazāka jātaisa maska, ko likt Fanijas sejai pāri…

Liepiņas kundze nesaprata: ķirbim izgriež acis, liek uguni iekšā, taisa maskas… Un viņai izskaidroja šīs zemes rudens svētku paražas – bērni vakarā staigā apkārt, dejo ar ķirbju laternām rokās, ar ķirbju maskām galvās.

Liepiņas kundze bija ļoti iztrūkusies, patiesi sāpīgi aizskarta, bet izturējās mierīgi un klausījās par šīs zemes svētkiem, tomēr kā negribot izteica: “Tie ir tik cieti, es nezinu, kā viņiem var izgriezt acis…” Tad nokaunējās, pūlējās neizrādīt savu lielo pretestību šai prasībai (ļaut, lai tos sagraiza, izgriež tiem acis…!), tad beidzot saņēmās:

“Protams, tu to varēsi, Bert, tu jau esi skulptors. Varēsi izgriezt…” un viņa steidzās uz savu mājas galu, lai tūlīt ķirbjus atnestu, nodotu šai izdarībai.

.

Viņa palika savās divi istabās ilgu brīdi. Viņa bija satraukta, gandrīz nokaitināta, pretošanās pilna. Apsēdusies pie lielākā ķirbja, kas bija nolikts uz galda tā, lai gaisma no loga rotātu tā krāsaino apaļumu, Liepiņas kundze mēģināja sevi izprast, kādēļ viņa tik ļoti negribēja to, kas viņai tagad neizbēgami bija jādara? Viņa pārlika, ieskatījās sevī ļoti uzmanīgi:

“Ko es gribēju darīt ar šo ķirbi?” viņa domāja.

Viņa vēlējās, kaut viņa varētu to paturēt mazliet – ilgāk. Jā, kaut kā visas šīs vasaras augšana tur, dārzā, šī ķirbja augšana saulē, viņas darbs, personīgā dzīve, visa tā iznākums, šis lielais skaistums, šis ķirbis, kas tikko nesen bija atnests no lauka, kaut kas bija šai garajā vasaras dzīvē, šai notikumā, beidzies. Viņa to nebija vēl izvērtējusi, izdzīvojusi, sapratusi, ieguvusi…

Ko varēja saprast – no ķirbja?

Jā, tā jau bija viņas dārzkopības dziļākā lieta: viņa gribēja to saprast. Nē, to nevarēja pateikt. Viņa – mīlēja, varbūt tā varētu teikt. Viņa mīlēja šo ķirbi. Šo vairāk nekā citus. Viņš bija ne tikai lielākais ķirbis dārzā, bet, liekas, arī lielākā personība ķirbju vidū. Viņš iegūlās zirņos… Nu jā, tādēļ ka zirņi bija tam tuvumā. Citi divi, mazāki, ielīda dillēs, daži aizgāja uz ceļa malu, un vienu sabrauca. Nē, tā viņa netika pie lietas kodola. Bet vai mēs kādreiz tiekam? Mēs iemīlam cilvēku, un ir gara vasara, bet reiz tā ir galā.

Par ātru. Vienmēr par ātru.

Liepiņas kundze bija atvadījusies no ķirbja.

Viņš bija šīs zemes auglis, varbūt viņam bija jāļauj dzīvot pēc šīs zemes paražas. Mums Jēkaba dienā Jēkaba kronī pina vārpas, augļus, saknes; visa vasaras deva – sīpoli, burkāni, laksti un pākstis, pupas, zirņi – karājās gar Jēkaba ausīm līdz pleciem smagā bagātībā. Šai zemē bērni bāž tos galvā, lielos augļus, liek tiem uguni iekšā, staigā ar to laternām rudens maigajā naktī. Šis ķirbis kļūs pagodināts. Visas vasaras ķirbis, tik skaists kā puķe, kā saules puķe, tik smags un gluds un apaļš kā ar cirkuli izvilkts, izmērīts, tik pareizs kā jūras gliemežvāks, kā Barbaras Hepvorthes skulptūra…

Liepiņas kundze aptvēra ķirbi abām rokām un aiznesa, nolika šīs zemes bērnam Fanijai pie kājām.

“Necel! Nenomet! Nesaskrāpē!” Berts Fanijai pavēlīgi sauca. Varbūt viņš bija noskārtis Liepiņa kundzes iekšējo cīņu. Viņš nākamā gadā teicās taisīt sakņu dārzu savā jaunajā mājā.

Savā mājā, savā dārzā, varbūt neaug tik nozīmīgi ķirbji un pupu un zirņu pākstis, kā tas ir tādā mazā, cita atvēlētā zemes stūrītī, kur katrs stāds kaut ko saka un liecina kopējam.

Leave a Reply