Viņa bieži redzēja sejas, kur nebija seju… Ejot ielā, tās bija veca trotuāra akmeņos, asfalta lējuma plankumos, koku lapās, stumbros un mākoņos, protams. Par seju redzēšanu mākoņos viņa nebrīnījās, viņa domāja, ka tur visi tās redz.
Bet citur viņai sejas rādījās tik bieži, ka tas viņā radīja aizdomas, kādēļ tas tā varēja būt? Tikko viņa iegrima domās, kādu brīdi skatījās neredzīgām acīm, kā to mēdz teikt, te kāda seja jau blenza viņai pretī; no grīdas, no sienas, no kāda paklāja, no loga priekškara. Papētot tādas sejas sastāvdaļas, arvien atrodas divi dzīvi punkti – sejas acis. Divus punktus var atrast daudz kur, tiem nevajadzētu vērsties sejās…
Mākoņos redzēt sejas, tas šķita dabīgi, parasti tas arī iepriecināja. Reiz, sēdot lidmašīnā, kas skaistā vasaras dienā spraucās caur mākoņu valstību, seju apkārt gaisos bija neskaitāmi daudz, visvairāk lielu sāpju pilnas, dažas sāpēs pat kliedzot, un arī laimīgas, lepnas, karaliskas. Likās, ka debesis ļāva ieskatīties lielajā aizdzīvē, mūsu pirms un pēcdzīves kalnos un lejās. Pilots, Kalamazū nolidojis, atskatījās uz aizejošiem pasažieriem, laimīgi smaidīdams, it kā viņš ar nodomu būtu tos vedis caur šīm mākoņu sejām un gaidītu kādu debesu atspulgu cilvēkos. Tie aizsteidzās ar parasto īso – paldies.
.
Tagad viņa sēdēja istabā un domāja, un zināja, tikko viņa beigs domāt, kāda seja raudzīsies pretī, un tad lēnām izgaisīs kādā ikdienišķā lietā – bez sejas. Reiz, ejot pa parka taku, ar koku saknēm un pus aizsalušām lietus peļķēm uz tās, viņai pretī no zemes raudzījās viņas mirušās mātes seja. Viņas māte tai bija bijusi ļoti mīļa. Varbūt tagad tā nāca viņu brīdināt no kaut kā? Viņa zināja – no kā. Viņai būtu grūti bijis klausīt mātes brīdinājumu. Afēra, kurā viņa gribēja mesties, to ļoti kārdināja. Viņa nevēlējās no tās atteikties un juta mazliet bailes neuzklausīt mātes brīdinājumu, ar ko tā bija nākusi viņas ceļā, ļāvusi tai atkal redzēt savu mīļo seju.
Parasti šīs sejas bija nenozīmīgas. Vai tās viņu meklēja? Vai viņa tās radīja? Reiz no koka zariem, no jaunajām lapām vairāk dienu no vietas viņas logā skatījās tiešām daiļa seja. Varēja domāt, tā kāda dieva vai dievietes seja. Lēnam vējam lapās nākot un ejot, tā slēpās un no jauna parādījās. Gandrīz šķita, ka jāizturas draudzīgi pret to, lai dievību nenokaitinātu, un tad…? Nē, tās bija tikai lapas un vējš. Tāpat visas citas, ko viņa tik bieži redzēja, jādomā, bija viņas pašas meklētājas acs radītas. Varbūt tā mātes seja bija kādas citas matērijas…? Tomēr tikai uz kailas zemes, tikai zīmējums saknēs un ledū… Afēra, no kuras tā varētu būt brīdinājusi, patiesi beidzās skumji. Bet tā citādi nevarēja beigties, un to viņa jau zināja pirms brīdinājuma.
Visas šīs sejas viņas dienu norisē neko viņai zināmi nemainīja. Bet šī seja uz ķieģeļu sienas, kas viņā noraudzījās, tā bija devusi viņai jau vienu gandrīz negulētu nakti, domājot par to, ko šī seja teica? Uz lielās ķieģeļu sienas, ārā pretī aiz sētas, aiz pagalma, tur brīdi bija neliels saules plankums – un pēkšņi tā bija seja ar bezgala laipnām, ļoti mirdzošām acīm. Uz tukšās ķieģeļu sienas acis blāzmoja, gaismas pilnas, lai gan tās bija pusēnā, tikai vaigs saulē, muti grūti saskatīt, redz tikai pieri un lāsmojošās acis. Ļoti laipna seja. Kvēloši laipna, kāda nav īstenībā nekad redzēta. Reiz gandrīz tāds smaids… Nē, šī bija nepazīta seja. Dzīva, vairāk kā dzīva, tik reāla un pārreāla, tā deva kādu ziņu vai gaidīja… Skatu no tās nedrīkstēja novērst. Tomēr – ne pārdabīgas būtnes seja, bet cilvēka seja, noteikti – vīrieša seja.
Pēc vienas nomoda nakts viņa zināja, ko šī seja viņai vēstīja. Viņa gan ievēroja, ka pilnā saules gaismā uz sienas bija redzami divi tumšāki ķieģeļi, kas bija bijuši sejas lāsmojošās acis… Īstenība nekad nepadosies, viņa zināja, bet pēkšņi zināja arī to, kas viņai agrāk nebija nācis prātā – ka tur pāri šai ķieģeļu sienai tālāk bija vēl augstāka otra siena, otras mājas siena, kad labi pastiepās pirkstgalos, varēja redzēt logus, un tie bija – viņa logi, viņa mājas sienā! Skaņas iet augšup, ceļas, dodas uz augšu. Viņš tur augšā varēja dzirdēt viņas spēlēšanu, viņas daudzreiz kaisli izkliegtās jūtas kādā nemiera brīdī, tādā, kad viņas durvis un logi bija vaļā vai pus vērti… To pārdabīgi laipnā seja uz sienas bija viņai pateikusi. Un – viņa zināja tagad, ka viņas spēlēšana ir viņam kaut ko pateikusi, viņš zina, un tas viņam glaimo, ka viņa – dažreiz spēlē viņam. Jo, ja tas viņam neko nenozīmētu, viņš būtu ieeļļojis savas garāžas durvis, lai tās slīd klusāk un neziņo viņai ikreiz viņa aiziešanu no mājas un pārnākšanu mājās, un nesauc viņu vienmēr pie loga vai durvīm šais brīžos.
Tas tā bija gājis jau dažus mēnešus. Katru rītu, kad viņš gāja uz darbu, un katru vakaru, kad viņš pārnāca no darba, kad viņš izbrauca mašīnu no garāžas un kad iebrauca mašīnu garāžā – viņi bija kopā, viņa pie savām dārza durvīm, viņš pie savas garāžas durvīm. Tas bija liels tuvums viņu vidū, izņemot tās reizes, kad no viņa mašīnas izkāpa tā sieviete. Reiz, kad viņa pie savām durvīm piegāja tās uz nakti aizvērt, viņa nakts rēnā tumsā redzēja viņu piebraucam, un tad viņas gaiši bikšotās kājas gar mašīnu aizejam. Un reiz, vēlu vakarā, viņš nāca mazliet neparastā, šūpojošā solī un apstājās pie viņas vārtiem, un gaidīja. Bet pēkšņi viņa to neuzdrošinājās pazīt, brīdi nolūkojusies viņā (kā viņš tur stāvēja ziemas nakts krēslā pie viņas vārtiem, kas bija caurspīdīga dzelzs pinuma, bet vienmēr aizslēgti), viņa ātri aizvēra savas durvis. Tas bija kādu laiku pirms viņa kāzām… Tas bija nepiedodami, ka viņa bija aizvērusi durvis. Varbūt viņš nebūtu apprecējies, ja viņa būtu izgājusi viņam pretī.
*
Vai viņš apprecēja to sievieti, kas dažreiz izkāpa no viņa mašīnas, vai ne, to viņa skaidri nezināja, bet zīmes par to, šķiet, viņa atšifrēja pareizi – viņš apstājās pie viņas vārtiem, jo viņa precības nāca tuvu, un viņu ilgajiem saskatīšanās brīžiem bez attiecību tālāka risinājuma varbūt bija jādod un jārod kāds izskaidrojums… Dienā, kad kāzas notika, viņš ļoti ilgi nevarēja aizvērt garāžas durvis, un, zemu noliecies, stāvēja tā, lai viņa varētu redzēt tā rožaino pletkreklu, kamēr viņa līgava gaidīja savā garā, rožainā tērpā. Viņa neizskatījās eleganta šai tērpā, tomēr – sievišķīga, kāda tā nebija tai vakarā, kad viņa tumsā izkāpa no viņa mašīnas. Toreiz nakts krēslā varēja samanīt tikai viņas balti bikšotās kājas ar stīvu putna soli. Neliels izbrīns skāra viņu toreiz ar balto, stīvo soļu pazušanu tumsā: “Tu tas nebiji? Tu neej tā. Un tikai Tu tur piebrauc. Aiztaisi garāžas durvis, pastāvi, atskaties un ej.” Tā bija nedēļas nogale. Viņš bija atvedis savu līgavu, vai kas nu viņa bija. Ar ļoti augstiem papēžiem un stīvu soli, it kā baidītos zemei pieskarties, it kā ko nepatīkamu brienot… “Skaudība manī runā,” viņa domāja, bet turpināja domāt: …”Ne skaudība, dzīves izpratne… Viņa ir izlutināta, un Tev tādas vajaga. Līdz Tu būsi apnicis, piekusis kalpošanas… Bet varbūt Tu neapniksi. Tu esi lēns. Varbūt Tev visu laiku, visu garu mūžu vajadzēs šo balto soļu asuma. Darbā Tu brauc ar zaļgano mašīnu. Viņu Tu atvedi ar sudrabaino. Jeb tā bija nakts gaisma… Iznāc! Iznāc! Tev jājūt, ka es te stāvu…” Viņa bija tad ātri aizvērusi savas durvis, jo viņas domas bija tik stipras, tās spēja viņu traucēt. Bieži viņš tad it kā apjucis, it kā bez vajadzības bija iznācis pie garāžas durvīm, kad viņa tā domāja.
No tā vakara viņa ienīda…nē, ne ienīda, viņa nicināja viņa līgavu. Viņš bija precējies nu jau vairāk kā mēnesi. Bija laiks mazliet iejaukties… Viņa domāja par redzēto seju uz sienas, par tās mudinājumu un – izgāja pagalmu ieliņā gar viņa garāžu. Viņš vēl nav mājās no darba, viņa domāja, gribēja iet tālāk gar viņa garāžas durvīm, bet pie viņa mājas vārtiem viņa apstājās. Vārti bija pus vērti, un celiņa galā, aiz pāris pakāpieniem, arī mājas durvis bija vaļā. Bija ļoti silts vakars. Tikai brīdi apstājusies, viņa pēkšņi soļoja turp, aiz vārtiņiem, pa grantēto celiņu, un tad – viņa vairs nevarēja neiet, neiet droši iekšā vaļējās durvīs.
No nelielā priekšnama kāpnes veda augšup uz otro stāvu. Viņai vajadzēja – uz otro stāvu. Redzēt telpu, no kuras logiem viņš klausījās viņas spēlēšanu. Liels, pelēks kaķis izslējās kāpņu galā un sāka, raiti lecot, kāpt pa kāpnēm augšup, it kā viņu aicinot tam sekot. Viņa nemīlēja kaķus. Tas droši vien nebija viņa kaķis, tas bija viņas kaķis.
Līdz ar pelēko kaķi viņa uzkāpa otrā stāvā un apstājās uz sliekšņa kādās citās vaļējās durvīs. Tā bija tā telpa, ar divi logiem uz viņas mājas pusi. Viņa brīdi raudzījās, kur vakara debesīs peldēja daži dziestoši mākoņi…
“Ah! Es domāju…” kādas sievietes balss kaut kur iesaucās un apklusa, pienākot tuvu. Kā atbalsojoties tai, ienācēja arī izteica to pašu, un runāja dažus vārdus tālāk: “Ah, es domāju… Es domāju, ka es satikšu…viņu. Ka – viņš būs jau mājās.” Tad viņa kā sastingusi brīdi mierīgi noskatījās otrā sievietē. Redzēja tikai tās seju, pašauru, pusaizsegtu ar iesarkanu matu cirtu. Jeb sarkanums bija no vakara gaismas? Mati īsi apgriezti, tikai viena smaga šķipsna pār pieri. Un acis, kādas? Acis skatījās un gaidīja, tad balss jautāja, ko īsti, to ienācēja nedzirdēja, jo tas viņai bija vienalga, viņa vērtēja tikai balss noskaņu, tā neskanēja ļoti laipni, drīzāk mazliet nepacietīgi.
Jau aizdomīga, ienācēja paspēja domāt, tad ātri atvainojās par nepieteikto ierašanos. “Durvis bija tik aicinoši vaļā,” viņa pati savu darbību attaisnoja, un gandrīz spītīgi izteica: “Tas nekas. Es viņu satikšu citreiz…” Un ātri devās pa kāpnēm lejā, ārā, prom. Aiz vārtiem viņa sadurstījās, tad pagriezās un soļoja prom uz otru pusi, ne uz savas tuvās mājas pusi, lai – ja viņa, tā izbrīnītā, iztraucētā, no kāpnēm skatītos, neuzzinātu… Neuzzinātu – ko? To, ka tik maz viņai ko uzzināt. Jā, taisni to. Lai viņa neuzzinātu, ka tik maz viņai ko uzzināt.
Viņa centās soļot mierīgi, tad ātri iegriezās šķērsieliņā, lai gadījienā nesatiktu viņu, no darba mājā braucot. Kaut kas bija noticis, kaut kas bija savādi – izdevies. Bet viņš – nekā lai neuzzina. Mazākais ne tūlīt. Pēkšņi viņa mazliet drebēja, jutās nogurusi. Tas bija bijis neprātīgs solis. Ja viņš būtu jau bijis mājās? Ja viņa to būtu satikusi kāpnēs? Kā viņa būtu varējusi sevi aizbildināt? Tagad tas palika viss nereāls, tikpat nereāls kā aicinātāja seja uz sienas. Un tomēr, vai tur šo divu cilvēku dzīvē nebija iesviests kāds akmens? Kāds neatbildams, nejautājams jautājiens? Jaunā sieva kļūs aizdomīga. Prasīs un neprasīs, un kaut kas rūgs, sarūgs, samaitāsies. Un vai šis, it kā sienas sejas iedvesmotais gājiens tur nebija viņas zemapziņā tieši tā izplānots? Vai šī ielaušanās bija tik nevainīga, kā viņa to domāja, kad viņa devās līdzi kaķim, kas veda viņu pa kāpnēm augšup?
Viņa apstājās pie kādas svešas mājas vārtiņiem, vēl satraukta, nobijusies un savādā kārtā apmierināta. Viņa neatvēlēja viņu šai otrai, šai svešajai. Viņu kāzu dienā viņš bija pagriezies pret viņu, prom no tās otras, tā, lai viņa redzētu viņa rožaino kreklu vai tikai lai ziņotu, ka viņš aiziet pie tās otras, kas tālāk stāvēja rožaini tērpta, vai varbūt tomēr, lai rādītu viņai savu svētkiem tērpto pievilcību, savu šarmu, savu spēku, lai viņa vēl tālāk arvien iekārotu, ņemtu viņu?
Viņa atgriezās mājās no otras puses. Mūra siena pretī aiz pagalma krēslojās vakara gaismās, bet tur nebija nevienas sejas. Iesarkans, tumstošs mūris. To viņa jau zināja – šai sienai bija tikai tik daudz mistiskas varas, cik viņa pati tai gribēja to dot. Bet ievainojums divu cilvēku dzīvēm augšā aiz šīs sienas bija iesists. Un – veltīgi. Ja no tā viņi tur neatveseļotos, izsāpēšana vilktos divi, trīs gadi, ne viņa tos gaidītu, ne viņš meklētu ceļu uz viņu. Dzīve vienmēr ved kaut kur citur, tālāk, prom jaunā ceļā.
Viņa sēdēja vakara tumsā, mazliet baidoties iedegt gaismu. Slēpjoties no izdarītā. Tad izgāja paklejot ielā, gaismās, cilvēkos. Viņa jau nebija neko ar ļaunu nodomu izdarījusi. Un ja bija… Tā varēja būt lielās, tukšās ķieģeļu sienas vaina.
