Viņas piezīmes (Ķikure/Kikure)

Nekādus paskaidrojumus vai garākas vēstules es no savas priekšteces te neatradu.

Manu ierašanos te izkārtoja mani draugi, arī viņas draugi, šeit kaimiņos. Uz galda, kad atbraucu, bija tikai īsa zīmīte: “Atstāju visu, kas kādam varētu noderēt…” Jā, viņa nebija pūlējusies aizmest lietas, kas kādam vēl varētu noderēt. Mani draugi jau man arī rakstīja – neņem neko līdz, viss iesākumam būs te uz vietas. Te bija atstātas mēbeles, trauki, grāmatas, pat gleznas, lai sienas neizskatītos noplēstas… Bija gultas segas, apģērba gabali, vairāki pāri apavu. Šīs drēbes un citas lietas es pārcilāju ar divējādām jūtām – ar īgnumu un pazemību. Kā viņa to teica – tās kādam varētu noderēt. Varbūt arī man. Vai mēs nepalienam ūdens zābakus, mēteļus, jakas un pat rīta svārkus un naktskreklus, kad viesojamies nesagatavojušies kādās mājās? Mana nesagatavošanās bija tikai tā, ka es ierados no cita kontinenta, un mantu pārvešana tik tālos ceļos ir nepatīkama lieta. Tomēr ikdienai nepieciešamās lietas, sevišķi drēbes, ir tik absolūti personīgas, mēs domājam, ka citādi tas nevarētu būt, ka katram tās jālieto pašam savas. Mēs neesam nekādi eskimosi, par labu vai ļaunu… Viss arī mainās pēc modes. Nu, es varēju pieņemt, ka puspilnie skapji un atvilktnes satur manis pašas agrāk lietotās mantas, ko pie gadījiena var vēl izvilkt dienas gaismā. Es visu piestūmu pie malas tikai tiktāl, lai tas nelektu man velti acīs. Lai es pie visa pierastu pamazām. Un aizmestu nevajadzīgo pamazām, tāpat kā es to darīju ar savām lietām.

Viņas drēbes bija apmēram manā lielumā. Dažas kurpes šķita man par mazām, tāpat kā tas bija ar dažām manām laikā neaizmestām kurpēm. Gumijas zābaki bija man pašā laikā, un es ar tiem drīz vien rasainos rītos izstaigāju lielā dārza un apstādījumu visas malas un kaktus. Tas bija ērti. Es pieradu arī pie rīta mēteļa, kas karājās pie vannas istabas durvīm. Te bija vēsi, miglaini rīti.

Uz tualetes galda bija dažas ziedes, dažas smaržu un odekolona pudeles – “Je reviens”. Es mīlēju šo smaržu. Kādu smaržu iemīl, tas saistās ar to, cik agri dzīvē kādu smaržu sāk lietot, un ar notikumiem, kas saistās ar to. Nu – var iemīlēt arī otra cilvēka smaržu. Smaržas ļoti ilgi, dažkārt pat nemirstīgi, nes līdz atmiņas. Je reviens… Kāds absurds! Viņa nekad neatgriezīsies. Mēs pat pie sevis neatgriežamies. Un tomēr, tomēr – mēs līkumojam diezgan un atgriežamies…

Bija arī kāda vēl nelietota pudele matu krāsas. Slavens īslaicīga iekrāsojuma tonis. Jā, to es pazinu. Bet es vairs to nelietoju. Mazliet sudraba dara brīnumus. Nāk gadi, kad sāk dzīvot no brīnumiem.

Viņa ir bijusi tumšmate. Bet ne ļoti tumša. Viņas atstātās drēbes ir visvairāk dzeltenos un brūnos toņos. Tagad es no šīm krāsām lietoju tikai spilgtākos un aukstākos toņus. Ir atstāta kāda sarkana blūze. Nezinu, kādēļ šī blūze man šķita tīkama no pirmā brīža. Varbūt tā ir no tādiem apģērba gabaliem, ko valkā ļoti ilgi, kas vēl no jauna un no jauna atrod ceļu uz svētkiem un svinībām, kas rada, atnes svētkus un kā tādi ir – pārpersoniski. Vai tādi nebija līgavu tērpi no vecmāmiņas uz meitas meitu? Arī visādi lakati un šalles. Un rotas. Viņa ir atstājusi žūksni koka kreļļu.

.

Viss kopā, mana ierašanās, šī iesāktā, sagatavotā dzīve, kurā man jāietilpina mana dzīve, ir mani apmulsinājusi, piepūlējusi. Protams, pēc pārlidojuma no vienas pasaules malas uz otru paiet dažas dienas, līdz prāti noskaidrojas. Šoreiz tas iet ilgāk. Šī iesāktās dzīves pieņemšana, kas varētu būt viegla, prasa savādas pārdomas. Bez tam ielidošana bija īsts jūklis. Bija domāts, ka mana lidmašīna ienāks pirmā un viņas lidmašīna aizies pēc pāris stundām. Mēs satiksimies, iepazīsimies, mani draugi aizvedīs mani viņas (tagad manās) mājās, tad aizlidos paši. Viss iznāca citādi. Mana lidmašīna ļoti nokavējās prinča dēļ, viņa bija jau aizlidojusi, un maniem draugiem atlika tikai tik daudz laika, lai iedotu man manas jaunās mājas atslēgas. Es varēju braukt ar taksometru vai pieņemt manu draugu paziņu pakalpojumu. Nevajadzēja pieņemt svešinieku pakalpojumu. Pakalpojumi nogurdina, sevišķi vēl – pēc lidojuma ar princi. Nu, viņš jau nebija vainīgs.

Iet jau otrā nedēļa te, un es vēl neesmu skaidrībā – kā es te jūtos? Bet pēc divām nedēļām atlidos mani draugi un pirmais, ko viņi darīs, būs izjautāšana, kā es te jūtos? Man jātiek skaidrībā par to.

Viņa ir atstājusi arī ziņu, ka tās četras grāmatas, par kurām man būs jāreferē gada beigās, vēl nav atsūtītas. Nu, tam vēl laika diezgan. Citas trīs grāmatas, kuras būtu vēlams izlasīt – ir atrodamas otrā stāvā, bibliotēkas istabā uz mazā rakstāmgalda. Uz viņas mazā rakstāmgalda. Uzmeklēt šīs trīs grāmatas es uzgāju tikai tagad, otrā nedēļā, kopš esmu te. Man bija citas, ko lasīt. Es izvairījos tūlīt sākt savu pienākuma daļu te. Un tas bija labi. Man būtu pārāk sajukuši prāti no tā, ko es atradu. Jā, es atradu tās trīs grāmatas. Divas no tām esmu lasījusi jau agrāk. Tas nenozīmē, ka man nebūtu tās jāpārlasa. Katra grāmata, kas ko vērts (un šīs trīs skaitās slavenas grāmatas), būtu pēc trim gadiem jāpārlasa, jo tad viņu saturs būs jauns, mainījies attiecībā pret mūsu pašu maiņu, augšanu, pārtapšanu… Katra grāmata ir zināmā mērā spogulis mums pašiem. Der sevi redzēt dažreiz, pārbaudīt. Nu, visas grāmatas nevar izlasīt atkal un atkal no jauna. Visas arī nav jālasa. Ir jālaužas cauri jaunajām. Tas nu tā. Bet tur, uz mazā rakstāmgaldiņa pie loga ar zeltdzeltenajiem priekškariem, zem trim minētajām grāmatām bija atstāta vai aizmirsta viņas dienasgrāmata. Ne visai sen iesākta rakstīt jauna dienasgrāmata jeb piezīmes, kā tas man sākumā šķita. Tur bija viss, ko viņa bija atzīmējusi par pēdējo konferenci. Par to pašu, turpat, kur man būs jāierodas pēc gada. Es šo dienasgrāmatu izlasīju. Man tas izdevās neviļus, tas ir – gan tikai pusneviļus. Vispirms man šķita, ka tā atstāta manis informēšanai, un vēlāk, kad es to biju sākusi lasīt, es nevēlējos to nolikt neizlasītu, nevarēju nolikt… Un tagad mans liktenis šim gadam ir nosprausts, tas ir tiktāl, cik tas ir padots manai rīcībai.

.

Savām piezīmēm viņa ir ņēmusi jaunu, vēl neiesāktu piezīmju grāmatu. Iesietu patīkami mīkstos vākos. Arī es mīlu rakstīt tādā piezīmju grāmatā. Tāda ir gandrīz neatvairāma. Tādā var sākt rakstīt ļoti godīgi, ne pārāk plašā rokrakstā, mazliet taupot papīru, mazliet taupot domas. Bet arvien kaut kur tālākās lapās, šī savaldība zūd. Nāk piezīmes, kur daži teikumi iet pāri visai lapaspusei, iegravējušies rokrakstā, tik brīvā, neapdomātā, plūstošā no pārdzīvojuma, no izteikšanās prieka, ka teiktā grafiskais attēls runā tikpat daudz kā vārdi. Pārrakstot tādas lapas puses, ir grūti paturēt dzeju. Dzeja ir viss tas kopā, kā to papīrs ir saņēmis. Tie ir radītāja dārgumi, kas paliek viņa personīgajās lapas pusēs. To publika nedabū redzēt. To tā arī tikai retos gadījienos spētu atšifrēt un cienīt.

Šī grāmata ir zilos vākos (ar uzlīmētu veikala zīmi, pirkta trīs gadus atpakaļ). Man tas svarīgi. Ļoti svarīgi. Kādēļ šī grāmata tik ilgi glabājusies nelietota? Un – kādēļ tagad sākta lietot? Un – kādēļ pamesta?

Šai zilajā piezīmju grāmatā ir pierakstītas tikai nedaudzas lapas. Tikai par došanos uz kongresu. Un par – atgriešanos no kongresa. Es viņu izlasīju un ieliku mazā rakstāmgalda atvilktnē. Es zinu, ka es to vēlāk izņemšu un lietošu. Es turpināšu viņā – savas piezīmes. Tāpat es sēdēšu pie mazā rakstāmgalda, skatīšos parka kokos un kādā brūnu ķieģeļu mājas sienā aiz tiem, kuras garie, šaurie logi četros stāvos naktīs spīd kā fosforizētas skaidas, izkaisītas zaros.

Lielāko daļu grāmatā viņa rakstījusi konferences laikā, B. universitātē, kurp man būs jādodas pēc nepilna gada. Viņas rokraksts mainīgs. Rakstot, tāpat kā spēlējot kādu instrumentu, norise nav tikai vārdi, nav tikai skaņas, bet arī roku, visa ķermeņa, visa cilvēka attiecība, saskare ar instrumentu. Viņas rokraksts parasti mainās no mierīga, vienāda, ieslīpa, ne visai liela, viegli salasāma uz plašu, gandrīz perpendikulāru, ļoti lielu rakstu. Tomēr katra atsevišķa rakstīšanas brīža rokraksts parasti ir ieturēts vienā veidā. Liekas – dažas piezīmju lapas būtu rakstījis pavisam cits cilvēks, tas ir – pavirši to uzskatot. Pavērojot sīkāk, rokrakstam viscaur ir vienas un tās pašas plūsmas līnijas, viens ritms. Pirmā lapa:

  1. jūnijs, l976. B. universitātē.

Viss iznāk nepareizi. Ne tā, kā pagājušā gadā. Saaukstējos dienu pirms šurp braukšanas. Bet man bija jātiek šurp. Turos trausli, galvas sāpes izlaužas lēkmēm. Izskats nevar būt labs. Bet izskats ir svarīgs…

Te viss tāpat – ķieģeļiem izliktais laukums ar strūklaku, koki. Viss savās vietās, it kā mūs gaidītu, it kā mēs vakar šo vietu būtu atstājuši. Kas – mēs? Viņš atstāja to ar savu sievu, es ar savām biedrenēm…

Bet šai vietā, pie klausītavas durvīm, es pārsviedu saiti pāri citu galvām uz viņu, kas ir turējusi visu gadu. Turējusi – ko? Mani.

Mana istaba laba. Otrās durvis no gaiteņa, kas ved no atpūtas zāles. Laba vieta satikšanai. Kā es varu būt tik droša, ka viņš būs ieradies? Un vai kādā apspriedē mēs būsim vienā telpā?

Te pagājušā gada piezīmes, kas man jāpārlasa vēlāk…

Kāda izplēsta lapa no citām piezīmēm bija ielīmēta jaunajā piezīmju grāmatā ar kādu pastmarku. Es zināju tagad, ka es lasu viņas dienasgrāmatu, kam nebija sakara ar mani un manām grāmatu debatēm nākamajā gada. Vai bija?… Es lasīju visu cauri nekautrīgi, tā, it kā man būtu jāstājas viņas vietā arī viņas personīgajā dzīvē. Iepriekšējā gada piezīmju lapas papīrs bija mazliet iedzeltējis. Cik nežēlīgi, neatlaidīgi laiks visu skar. Es lasīju visu:

1975. gada jūnijs.

Biju B. universitātes pilsētā (trīs dienas, divas naktis). Nebūtu ticējusi, ka ir lasītāji, kas grāmatā izteiktās domas uztver pilnīgi pretēji autora domām. Bija arī tādi, kas pavēra dziļākus skatījumus. Man Florence (atbildīgā vadītāja) izteica atzinību, manis teiktais ienesis pārrunās jaunu dzīvību. Renija teica – vairāk jūtu… Bet viņš, kas man tai dienā kļuva nozīmīgs, tur nebija. Viņš bija citā klausītavā, un es viņu vēl nepazinu…

Vēlāk divi reizes biju ar viņu vienā telpā. Pirmais, ko dzirdēju, bija viņa balss no aizmugures sēdekļiem. Viņa domas bija inteliģentas, valoda īsa un skaidra (man tā šķita). Varbūt viņš bija pavirzījies vairāk uz priekšu ar savu krēslu, vēlāk, kad es atskatījos, es ieskatījos viņa sejā. Sagaidīju cietākus vaibstus. Viņa seja it kā nenoteiktāk veidota, ne tik stingri sakopota kā viņa domas. To nevarēju novērtēt, atrast uz reizi. Tomēr – viņš bija jau mani saistījis. Es ilgāk nopētīju viņa sievu, kas sēdēja man labi redzamā vietā. Uzminēju, ka viņi ir tas pāris, par kuriem Renija teica: “…tie abi gudrie. Sieva arī gudra. Paasa…” Jā, viņa bija ļoti nopietna, ar jaunu seju, gludu kā rieksts, un ar mazu nepacietības, uztiepšanas pieskaņu balsī. Viņam bija mierīgāks izteikšanās veids.

Otrā dienā viņi abi bija sarunu vadītāji tai telpā, kur es biju.

“Ko jūs visnopietnāk apsvērtu, izvēloties iet vai neiet uz Ekotopiju?” bija viņa pirmais jautājiens, uz ko es kā pirmā, bez kavēšanās saucu – “Brīvība…”

Varbūt man būtu bijis jāvaldās. Bet tas palika visvairāk pārrunātais apstāklis debatēs par Ekotopiju. Biju uzminējusi viņa domas. Tas ir – mēs bijām vienās domās. Pēdējās apspriedēs mēs nebijām vienā telpā, bet vēlāk ārā, strūklakas laukumā, redzēju viņu, ielenktu vēl no viņu pārrunu dalībniekiem, nevarot beigt sarunas. Arī es piestāju tur un, pašai it kā nedomājot, iebruku ar acīm viņa sejā, pētot, meklējot, izsverot… slavinot, saucot. Un runājot un atbildot citiem, viņa seja izkārtojās, atvērās, ļāvās manam skatam, atmaiga, ar acīm turoties pie mana skata, to pieņemot, padodoties. Tad es nopētīju viņa sievu, no viņas lepnās galvas līdz tās kājām (jaukām, stiprām kājām vasaras sandalēs), kas bija apstājusies tur, viņu gaidot. Tai brīdī viņa man nebija nekas, viņa skaistā, gudrā sieva.

Ekotopijā esot paradums aizskart citam citu, lai, mazliet saskaroties, cilvēki tuvinātos, labāk saprastos, būtu laimīgāki, izietu no savas izolētības, vientulības. Tas, kā es iekritu šī svešinieka sejā, bija tāda pat aizskaršana, tikai ne fiziska, lai gan – gandrīz tāda. Bet mēs nebijām vieni. Mēs nekad neesam vieni. Vienmēr ceļš prasās smagi izlaužams.

Ceļš, atpakaļ braucot, bija skaists, ceļmalas noziedējušas ar mežrozēm. B. universitātes pilsēta patiesi nav ļoti tālu…

Te lapa bija noplēsta un viegli ielīmēta (ar pastmarku) jaunajā piezīmju grāmatā, kas vēstīja notikumus turpat, B. universitātē pēc viena gada. It kā lai pati nesajauktu datumus un notikumus, viņa bija atzīmējusi pilnu jaunās dienas datumu otrreiz:

l6. jūnijs, l976. gads…

Vakars. Esmu savā istabā. Mūzikas zālē neatgriezīšos, kur daži vēl salasīsies. Baidos viņu satikt savas migrēnas dēļ. Tikko pagāju viņam garām, nepaceļot acis, kā ģimnāzijas laikos… Necerēju viņu ieraudzīt te, tik tuvu savas istabas durvīm. Man šķita, viņš deva man izdevību viņu satikt, bet es to laikā neatskārtu. Mēģinu sevi sev aizbildināt – rītu arī vēl diena. Te es arvien kļūdos, iedomājoties, ka kaut kas tiek atļauts ilgstoši, neierobežoti.

l7. jūnijs.

Viņš otrreiz deva man izdevību viņu satikt… Pēc pabeigtām debatēm mūsu telpā (kas nebija interesantas… Viņa tur nebija) mēs, neapmierinātie, bijām vēl iekaisuši skaļās domu izmaiņās ārā pie durvīm. Labi, ka viņš mani tur dzirdēja mazliet dzīvāku – viņš bija nostājies tuvu aiz mums, pie kāpņu margām atspiedies, kaut ko gaidīja… Nepacietīgā Renija bikstīja mani pie pleca, lai beidzu runāt un eju viņai līdzi pusdienās. Uz Reniju atskatoties, es viņu pamanīju. Labi, ka biju uzvilkusi sarkano blūzi. Man pašai nav krāsas. Nogāju atkal viņam garām kā transā, bez sveiciena un smaida. Bet, ienākot ēdamzālē, viņš kaut kur vidū apstājās, un viņa skats pus acumirkli aizķērās manās acīs. Es to sapratu tikai tad, kad viņš atrāva savu skatu. Tas nav nekas savāds – katrs bēgtu no pazīstamas sejas, kas neuzsmaida.

l9. jūnijs, mājās.

Te, ikdienā, un vienmēr – vēl tur, un ir labi ar to… Un tomēr – esmu te, ne tur vairs…

Pēdējā vakarā bija visiem kopīga vakarēšana mūzikas zālē. Mēs ar Helēnas kundzi sēdējām atpūtas krēslos (pie zāles sienas), viņai bija pagādāta pudele Chablis, Kalifornijas baltā vīna, viņa pielēja man lielu, slaidu glāzi, to turot, es mierīgāk varēju raudzīties apkārt.

Telpas vidū sagrupēja galdus kādām sabiedriskām spēlēm, ko jauna studente uzņēmās vadīt.

Pēkšņi mums ar Helēnas kundzi iepretī pie tukšā galda nosēdās viņš… Un vēl kāds. Un vairāk neviens. Viņš sēdēja tur pretī. Tas vilkās jau vairāk mirkļu. Man tie šķita gari. Laiks plūda kaut kā lēnām, kā apstādamies – bet tas varēja pēkšņi arī vairs nebūt, pārtrūkt… Citi varēja ieņemt tur vietas. Brīnums, ka tas vēl nenotika.

“Mums jāiet pie galda,” čukstēju Helēnas kundzei.

“Paliksim tepat, kur esam,” viņa negaidīti pavēlīgi teica, un es klausīju. Vieta galda malā, viņam pretī, bija tukša… No visas telpas viņš bija izvēlējies šo vietu… Tas kļuva smagi.

“Mums jāiet… Mēs nevaram ilgāk kavēties,” es teicu un cēlos, un nedzirdēju, ko Helēnas kundze teica. Mūsu krēsli bija par smagiem, lai mēs tos ņemtu līdz. Gāju uz galdu un stājos. Helēnas kundze arī. Krēsliem, kaut kādiem sēdekļiem kaut kādā ceļā vajadzēja mums rasties… Es vienu acumirkli gaidīju tā, it kā es būtu karaliene. Viņš ātri piecēlās un arī otrs, kas sēdēja viņam blakus – viņi pievilka mums mūsu smagos krēslus. Pieņēmu to kā sapnī, bet mierīgi, lai arī kā bez prāta. Helēnas kundze piepildīja vēl manu glāzi, un man bija ko satvert rokās, kad viņš bez apdoma kļuva mans pretpols.

Patiesi, es visu laiku skatījos viņa sejā, gaidot katru tās pagriezienu, meklējot, iegaumējot, gaidot, vai neatklāsies kas nepatīkams, svešs. Tā izjuks, zaudēs savu varu. Bet tas nenotika. Es nodevos tai neslēpjoties. Tas ir – ne pārāk. Dažas citas sejas apkārt vērās manī un smaidīja, apbrīnojot varbūt manu drosmīgo aizraušanos, bet man nebija citas iespējas, es tvēru katru viņa vaibstu. Studente lasīja mūsu visu anonīmi sacerētās “dzejas rindas” un apkārt šalca nepārtraukti smiekli. Sirsnīgs bērnišķīgums aizrāva visus un pieņēmās ik brīdi. Dažreiz viņš nolieca galvu, it kā atteicoties skaļi smieties (par pikantajām muļķībām, kas studentei bija jālasa no lapiņām un kas tur bija radušās negribētas un neizdomātas, tikai gadījienu dēļ), bet tad viņa sejas muskuļi drebēja tik pievilcīgās, pusapslēptās smieklu līnijās, ka es vēlējos tās paturēt uz laikiem, tai pat brīdī laižot skaļus, nevaldītus smieklus par to, par ko viņš mēģināja valdīties. Un tad dažus acumirkļus mūsu sejas bija tik tieši pretī viena otrai, tik tuvu viena otrai, kā tas īstenībā gandrīz nevarētu būt, un mums apkārt bija absolūts klusums, mēs bijām ieslēgti kādā mazā kosmā ar kādu jautājienu un atbildi un – atzīšanos. Mūs satvēra pārvarīgs tuvums, piederība.

Mēs atguvāmies, un spēle trokšņoja tālāk: neapzinīgi es izdzēru Helēnas kundzes pielieto glāzi. Es vēlējos prom. Mans mērs pēkšņi bija pilns. Vairāk par to man nekas tur vairs nevarēja notikt. Neapzinīgi paņēmu rokās kādu zīmējumu, ko kāds no rotaļu dalībniekiem bija zīmējis. Tas bija ļoti vājš zīmējums. Bet es viņā skatījos ilgi. Man šķita, viņš ir atstājis galdu, bet, paceļot acis, redzēju stāvam viņu tuvu pretī vēl turpat. Helēnas kundze vedināja mani iet skatīties naktī no logiem. Pilsēta lejā laistījās nakts ugunīs. Bet es cēlos un teicu, ka man diezgan. Man likās, ka man tikko pietiks spēka un savaldības mierīgi aiziet līdz manai istabai. Turpat, otrās durvis no gaiteņa. Gāju, acis neceļot. Kā strauss (emu), domājot, ja es viņu neuzskatu, viņš mani neredzēs. Lai gan es nebēgu. Bet… Tuvāk pie durvīm, pie tā paša garā spēļu galda, sēdēja viņa sieva. Vai es būtu palikusi pie durvīm stāvot, ja viņa tur nesēdētu?

Tās bija pēdējās viņas piezīmes par notikumiem B. universitātē. Tālāk, pēc dažām neaprakstītām lapām, nevienādā, dažādu zīmuļu un spalvas rakstā, bija vēl daudzas sīki aprakstītas lapas, kuras es nebiju ievērojusi un kuras es nekad nopietni neizlasīju. Tās bija piezīmes par vasaras dienām pēc viņas lielajiem piedzīvojumiem:

Te sāk mainīties rīti un vakari, dienas un naktis. Bet es tās vēl nejūtu. Viss savērts vienā saitē, kas atsniedzas no B. pilsētas. Es dzīvoju un svinu. Jāsvin, jo tādas lietas nenotiek bieži. Kas notiek? Nekas, ko varētu dēvēt par notikumu… Lasu grāmatas par cilvēkiem (un rakstītas no cilvēkiem), kas dzīvojuši pirms divi simti gadiem. Viņi runā ļoti līdzīgi mums – aizraušanās muļķu paradīzē. Muļķu paradīzē mani apdāvināja. Biju karaļnamā. Sēdēju pie viena galda ar labdzimtajiem… Un rītā, kad modos, bija tikai tīrs, salds rīts. Nebija putekļos pārvērtušos ābolu. Nē, nebija nekā, tikai rīts, kura tukšums, dienai sākoties, kļuva smagāks. Mirklis un mūžība ir viens. Tikai īsti aptvert nevar ne vienu, ne otru…

Tā ir viņas piezīmju pēdējā lapa, no 3. jūlija. Es atbraucu l2. jūlijā. Es nezinu tā cilvēka vārdu, par kuru viņa raksta. Savās piezīmēs viņa to nav minējusi. Viņa pasaka tikai to, ka visu iepriekšējo gadu, no vienas konferences līdz otrai, viņa nav zinājusi viņa vārdu. Mazliet savādi. Un tomēr – kāda nozīme vārdam, ja tas nav jālieto? Otru reizi viņu tur satiekot, viņa tomēr to uzzinājusi. Bet savās piezīmēs viņa atzīmē tikai tā pirmo burtu – “M.” (Man nekad nav bijis nekas nozīmīgs ar burtu “M”…)

Ja arī es nezinu viņa vārdu, man nav šaubu, ka es viņu pazīšu. Tas ir – ja viņš būs ieradies. Varbūt – viņa nebūs? Tādā gadījienā man nebūtu nozīmes tik ļoti nopietni studēt šīs sešas diskutējamās grāmatas. Bet – viņš būs, viņam jābūt.

Esmu droša, ka es viņu pazīšu, tikai acis tam uzmetot, tikai jūtot viņu ienākam telpā. (Sākumā šāda pazīšana ir gandrīz neapzinīga, bet drīz tā ir droša realitāte, spēks, kas rada tālākos notikumus.)

Viņas sarkano blūzi es jau atstūmu drānu skapī manu drēbju pusē. Tā ir skaista vienkārša blūze. Viņas krāsu varētu saukt rožu sarkanu, ja mums būtu tikai baltas, dzeltenas un sarkanas rozes. Bet B. universitātē, kā viņa to piemin, bijis simtiem dažādu rožu krāsu. Jau varbūt tūkstošiem rožu krāsu.

Sarkano blūzi es uzģērbšu pirmā dienā, ierašanās dienā. Jeb – otrā dienā? Man nav ko slēpties, es varu to vilkt pirmā dienā. Ne tikai kā pazīšanas zīmi, bet arī kā piemiņu, suminājumu. Ja viņš viņu pavisam būtu aizmirsis, varbūt es nevēlētos viņu pazīt tik nejūtīgu. Bet es arī nevēlos, lai šī krāsa viņam atgādinātu ļoti daudz. Šī blūze, šī krāsa, nedrīkst mani iznīcināt. Man tikai īsu brīdi tā jāuzģērbj. Man pašai būs jauna, cita krāsa. Vai es jau zinu – kāda? Rozēm manā izpratnē ir tomēr tikai trīs krāsas – balta, dzeltena un sarkana.

Leave a Reply