Vislabāk ir staigāt pāri tiltiem te, pāri lielajam tiltam un arī mazajam, pār lielās upes pieteku. Eju tur tā, it kā es varētu aiziet pie tā, ko es meklēju, kas ir un nav pie manis.
Kopš es pārgāju mūsu robežgrāvja tiltiņu un gāju visu nakti, tad tālāk vairāk nekā divi mēneši (līdz jūrai un kuģim), gāju un gāju, ceļš man kļuvis tuvs. Ceļš patiesi ir vienīgā lieta, kas patiesi ir un turpina būt. Ceļš mani ir atvedis atkal ziemeļ puslodē.
Ir pavasaris. Pēc ilgiem gadiem tās skar patvarīgi dziļi, šīs pavasara zemes smaržas! Varbūt tā, kā kad lietus gāzes ielaužas lēnā strautā un izrauj tā sīkos oļus dienas gaismā. Lai pēc tam atkal apslēptu.
Smaržo jaunās lapas mežos, ceļmalās, pāri ceļmalas grāvjiem. Lapas ir jau pilnam atvērušās, lielas, spīdīgas. Alkšņu, bērzu un apšu lapas smaržo tik stipri, ka ejot neviļus jāapstājas, jāieelpo no visa spēka, piepildot sevi ar šo gaisu, kas ir tik biezs, droši tverams kā akmens pie kājām un tomēr, līdzi neaiznesams, paliek uz vietas.
Mazā pilsētiņa lejā ir pilna zilo ceriņu. To smarža guļ tai pāri silta un smaga. To smaržu mēs zinām katrs. To var atcerēties, un tā liek atcerēties. Pavasarīga smarža. Bet otrreiz un trešoreiz to ieelpojot, tā ir tāda pati. Gandrīz satracina ar to, ka tā ir tāda pati, nemainīga, salda, stipra, tai nevar izspiesties cauri, nevar no tās atraisīties, kļūt par kaut ko skaidrībā. Meža smaržā ir daudzas smaržas, viena un daudzas, tās nāk pretī (jau uz tilta), tās nedodas rokā, bet viļņodamies nāk līdzi, vada arvien kaut kur tālāk no jauna, neierobežojot, nenomācot.
Te ir kādi koki, viņi tos sauc par kokvilnas kokiem (jo vēlāk, kad to sēklas sāk ar savām pūkām lidot, visi ceļi, ceļmalas un upju līmeņi ir noklāti kā ar baltu kokvilnas kārtu). Kad naktī gadās iet garām, kad tie ver savas iebrūnās, sveķainās lapas, soļi apstājas: kas te zied – ievas vai jasmīni? Tikai koku lapas. Varbūt tiem ir kādi sīki ziedi augšā, ko nevar pamanīt. Kad te koki lapo, tie salapo tik ātri un izšķērdīgi, ka tas gandrīz neizskatās dabīgi, noklājas kārtu kārtām, zari kļūst tik smagi, bail noskatīties, kad ceļas vējš. Pavasaris nevar būt bez vējiem. Zari liecas un ceļas līgani, glābj savas jaunās lapas. Un tās turas, turas tik stipri, vējš tās var plosīt, pat saplosīt, tās neraisās prom. Nupat Amerikas baleta izrādē augumi bija tāda vēja pilni.
Slāvu un latviešu augumi Amerikas baletā. Barišņikovs, Godunovs, Liepa…
“Vai jūs runājat latviski?”
“Angliski. Visvairāk angliski.”
Tāpat kā dejojam. Vai ne? Mēs dejojam angliski. Ar slāvu un latviešu augumiem, kas ir kā vējš.
Bet tie ir lielie ceļi, pilsētas ceļi. Pilsētās šis mežu un koku ceļš izbeidzas, pazūd. Ko uz šī ceļa var satikt? Akmeni, koku, kādu tūristu, kādu indiāni. Bez šī ceļa nevar iztikt. Tādus ceļ un klāj vairāk un vairāk, no pilsētas uz pilsētu.
Cilvēki plūst un maisās pa šiem ceļiem. Arī bez kādas vajadzības, malā stāvētājs domā. Bet kur indiānis lai paliek?
*
Nupat kādu dienu piezvanīja Sābrs. Sābrs nav indiānis. (Lai gan viņš varētu tas būt. Katrs varētu būt piedzimis par kaut ko citu nekā viņš ir, daži domā.) Kas Sābrs ir, to, liekas, vismazāk zina viņš pats. Lai gan ne pēc papīriem, ne izskata, ne viņa ieņemtā stāvokļa dzīvē par Sābru šaubu nebūtu. Tikai viņam, kā šķiet, ir bieži ceļš zem kājām, arī tad, kad viņš nav ceļā.
Tagad Sābrs pārnācis mājās no vairāk kā triju gadu prombūtnes – Meksikā un vēl tālāk Dienvidamerikā. (Ka viņš tik ilgi bijis prom, mēs to gandrīz nebijām pamanījuši, kaut gan agrāk viņu bieži satikām.) Strādājis par kalnu inženieri. Meklējis rūdu. Dzīvojis ar visādiem krāsainiem – melniem, sarkaniem. Aizmirsis visu citu.
Bērni pieņēmuši, ka viņš aizgājis uz visiem laikiem, jādomā – pagalam, miris. Apgriezuši māju otrādi, nonesuši pagrabā, sametuši bēniņos. Spēlē plates un dzīvo ar draugiem.
Sābram, īsti ņemot, bērnu nav. Tie viņa bijušās sievas bērni.
Pirms gadiem desmit Sābrs bija apprecējis šķirteni ar pieciem bērniem. Divi dvīņi, tas arvien dod it kā nepelnīti lielāku skaitu. Tad bērni bijuši gados no seši, septiņi, līdz desmit, divpadsmit. Tad, pirms dažiem gadiem, sieva, ātrā, skaistā Jūlija no Sābra aizgāja. Bērni palika. Sābra mājā visu laiku, ar sievu, vai bez tās, katrs dzīvo uz savu roku, kā patīk.
Sābra māja, kā mēs to pazinām, arvien bijusi pilna dzīves, pilna lietām, mēbelēm, rokdarbiem, stādiem, mašīnām, ar drēbēm un avīžu kaudzēm gar sienām, ar suņiem, kaķiem, putniem, kas karājas makramē sietos būros un sauc pa vidu cilvēku balsīm, un mūzikas instrumentiem. Lielāku, nekārtīgāku un dzīves pilnāku māju nevarētu iedomāties. Vājāks raksturs tādā zaudētu orientēšanās spējas, pagurtu, pirms diena galā. Bet Sābra mājā nevienam nebija vājš raksturs. Sieva pēc skolas darba stundām nāca mājā kā vējš, nosvieda kažoku, maisīja viesiem dzērienu glāzēs, trieca, stāstīja, smējās, bārās, uzkliedza. Bērni tāpat pretī. Vīrs laida visu pār galvu, ņemdams cik varēdams, labāko no dzīves nopietnajiem tračiem.
Ar sievas aiziešanu, varētu domāt, Sābra mājas dzīves mutuļošana kļūtu rāmāka. Viņa, kā katrs objekts vai subjekts, bija aizpildījusi savu daļu no dzīves telpas. Savu lielu, labu daļu. Bez tā, ka viņai bija skolas darbs, sabiedriski darbi, mājturības darbi, viņa vēl intensīvi darbojās šķiedras (“fibre”) mākslās un keramikā. Šo nodarbību darba rīki, jēlmateriāli un saražotie darbi pildīja telpas vai straumēm. Ja arī sieva šo to no tā bija ņēmusi sev līdzi, vairums šo lietu bija palicis uz vietas, turklāt bērni pieauga katrs ar savām nodarbībām un viņu prasības pēc dzīves telpas kļuva arvien lielākas, jo, izņemot sievu, kas bija aizgājusi, neviens māju negribēja atstāt.
Sābrs dažubrīd krita drūmās pārdomās. Pilna māja traku, nevaldāmu bērnu, un tie nemaz nav viņa paša. Sieva, kam tie īstenībā pieder, dzīvo jaunu, smalku dzīvi ar citu. Atstājusi viņam visu šo lauzu…
Sābrs iedzer viskiju, aprunājas ar draugiem. Bet kādu padomu tie var dot? Katram sava bēda un nevaļa.
Kādu dienu Sābrs piezvanīja mūsu galvam – Alfam.
“Klausies, tu pazīsti viņas pirmo vīru. Strādā tagad tavā iestādē, vai ne? Kad satiec, ierunājies par mani. Saki, lai viņš ņem tos bērnus atpakaļ, kādu daļu mazākais… Pilna māja. Man sāk trūkt telpas. Galu galā, mani tie nav…”
Ko Sābrs domāja nopietni, ko ne, neviens necentās īsti izpētīt. Sābrs visu teica kā joku. Visa viņa runāšana vienmēr bija smieklu un joku pilna. Kas bija viņa joks, kas nopietnība, kas skāra viņu līdz kaulam, un cik viņš varēja nest?… Jā, visiem vienmēr bija savas lietas un likstas.
*
Sābrs savā izskatā, balsī un izdarībās arvien ir turējies robusts, pasmags miesās, bet vairāk stiprs kā aptaukojies, skaļu balsi, kas lielā stāstīšanā bieži iečirkstas kā vietumis ieskrāpēta skaņu plate; no vārdiem balss iekrīt smieklos, ne visai spožos, vairāk tādos izsmiekliņos, apsmiekliņos un visvairāk tā pašam par sevi un saviem darbiem. Sābrs valkā visādas ādas jakas, vestes, visādus nezin kur rautus, it kā visīstākā veida zābakus, un var dzert daudz alus un viskija. Tāda dzeršanas spēja pieder tāda stila cilvēkam, kāds ir Sābrs, tāpat kā viņam piederas un vienmēr ir klāt pīpe, cigārs vai cits tinams, satinams smēķis. Viņu pavada ādas, vilnas, tabakas smaržu mistrojums ar viskija notonējumu.
Viņa sieva kādreiz, kad viņi vēl dzīvoja kopā, smaidot teica: “Šāda veida vīriešus izaudzina tikai šī zeme. Tos citur nevar atrast. Un arī te – ne bieži…” Tā bija liela uzslava. Jāpiezīmē, ka viņa tad tikko bija atgriezusies no ārzemju ceļojuma, no Eiropas, no Parīzes. Varbūt viņa mazliet bija vīlusies franču uzmanībā (vai vīrietībā), un atgriešanās pilnvērtīgajā drošībā pie Sābra bija uz brīdi tīkama.
Kad viss bija mainījies kā uz kādu sezonas maiņu principa, sieva prom un Sābrs bija it kā sūdzējies par bērnu pārpilno māju, prasījis it kā padomu viņu mazliet sarežģītajā piederības lietā, ne Alfs, ne kāds cits tādas izrunas neņēma īsti nopietni. Jā, kā citādi tādai lietai varētu pieiet? Varēja ataicināt Sābru uz kādu iedzeršanu, uz draudzīgām vakariņām, lai patriektos, viegli pārcilātu vispārīgas problēmas, bet savas dzīves izkārtošana bija un palika katra privāta lieta. Tomēr, kad Sābrs bija izsmējies un atvadījies un bija prom, viens vai otrs no mums ierunājās:
“Traki viņam ir. Kur lai viņš liktu jaunu sievu, ja viņš tādu gribētu apņemt? Un kā citādi viņš lai tai mājā dzīvo?”
*
Te bija pavasars, te jau meža zemenes… Laiks griežas, iet vasarā. Ir lietas, kuras nevar garām palaist. Pie meža zemenēm ir jānometas uz ceļiem pie zemes. Arī – kā pie aizgājušā laika. Tur otrā pusē zemeslodei nav šo meža zemeņu. Ne tā kā šeit. Un mājās! Šeit tās ir tās pašas, kā no vakardienas. Viss šai zemē ir tai līdzīgs. Un arī mazliet citāds. Meža zemenes te vairāk pie zemes, pavisam pie zemes pietvērušās, guļ uz baltiem zvirgzdiem. Šī ir kalnu zeme. Klintis, akmeņi. Lai gan tās pašas egles, tas pats putns runā, tā pati zemeņu smarža. Bet varbūt lācis gaida nepacietīgs mazliet tālāk, augstāk kalnā, gaida, kad cilvēks beigs traucēt viņa ogošanu?
Šī ir kalnu zeme. Indiāņu zeme? Arī tā var domāt.
Pār tiltu, no meža mājā nākot, pretī nāk jauns indiānis. Mati apsieti ar rakstainu prievīti, seja paplata, patumša.
Jāsmaida, jāteic – labrīt, pēc šīs zemes, šīs vietas paraduma, pēc labu cilvēku paraduma. Viņš apstājas un prasa, vai tālu vēl līdz vietai, kur ceļi krustojas, līdz krustcelēm? Nē, nav tālu, varbūt mazliet vairāk kā kilometrs, aiz šī lielā tilta un aiz otra mazā tilta…
Viņš pateicas un paceļ, pastiepj roku, ne tieši sveicināt, jo tā ir viņa kreisā roka, bet saņemt otra roku, pieskarties. Viņa roka ir silta un sausa, kā gaiss un zeme. Šī – viņa zeme. Viņa sendzimtene. Viņa laši ūdeņos. Lāči. Ceļi. Atskatos, kā viņš aiziet. Droši vien moderns indiānis, balto pārtaisīts, un tomēr – vēl šīs savas paša zemes indiānis.
Mājā Alfs saka: “Labi, ka neatņēma tev naudas maku.” Alfs ir šejienietis, viņš zina labāk. Man nebija mežā naudas līdz. Un, ja būtu – cik var atņemt, uz ceļa satiekoties? Varbūt vairāk var iedot, pastiept siltu roku – sveiks, ardievu, otrs cilvēks. Man uz to pusi, kalnos pār tiltu. Manā zemē. Manā vasarā.
Indiāņi ar viņu un ne viņu zemēm mani dažreiz aizkustina, liek domāt. Ir lasīts amerikāņu īsstāstos par indiāņiem (un te dzirdu, redzu tos dažreiz), viņi savās dziesmās vēl dziedot, ka baltais cilvēks nav bijis, nav nekad atnācis…
Pie visiem muzejiem stāv te viņu totēmi – augstās koka kolonnas, izgrieztas, izkrāsotas.
Tūristiem. Un kam vēl? Kam?
Un mana dziesma varētu būt – kara nekad nav bijis, tas nekad nav noticis… Bet, ja tāda dziesma kaut kādā veidā, savādā veidā, kļūtu īstenība, varbūt no šī laika būtu palicis kaut kas, kas ne tikai par ļaunu bijis. Daudzas zemes ietas. Daudzi indiāņi satikti. Daudzreiz pats indiānis bijis. Tāds, kas neatņem naudu un arī – kas atņem.
*
Runājot par kalniem, ceļiem un indiāņiem, mēs atceramies Sābru un dodamies viņu apciemot, dzirdēt, kā klājies Meksikā?
Viņš izskatās labi. Ar meksikāņu cepuri galvā sagaida mūs, mājas durvīs stāvēdams.
Mājas pagalms ir pilns visādām mašīnām, gandrīz nevar atrast stūrīti, kur iegriezties. Visādi lielāki un mazāki braucamie spēkrati, to iekš- un ārdaļas, daži tādi, ka bail būtu iekšā sēsties. Bet pa mājas otriem vārtiem tikko, tādos sasēdušies, izbrauc bariņš jauniešu smiedamies, pavicinot tikai ātrus sveicienus – Sābra bērni un bērnu draugi. Varētu domāt, ka nu mājā paliek tikai mājas galva Sābrs, bet kaut kur mājas otrā galā, augšā vai lejā, citā stāvā, skan mūzika, dzird jaunas balsis. Šī māja nekad neizsīkst.
Sābrs lej viskiju, lej alu kā agrāk. Apcirpis bārdu pēc meksikāņu parauga, ļāvis paaugties matiem. Stāsta un smej kā agrāk. Varbūt mazliet lēnāk, apdomīgāk, mierīgāk. Viņam tagad nav jāsacenšas valodā ar savu straujo sievu. Rāda uzņēmumus no rūdas kalniem un uzņēmumus no daudzām krāsainām iedzimto sievām. Daža pieķērusies jo cieši Sābram. Un dažai (bildē) Sābrs pievēršas ilgāk, aizrāda un slavē tās skaistumu. Bet viņš ir atgriezies viens. Un te bērni pārņēmuši visu māju, iekārtojušies paši un vēl līdz ar draugiem. Sābrs gandrīz vairs nevar atrast sev stūri, kur iespiesties. Ar mantām māja kļuvusi vēl pilnāka, tāpat vēl stāv aizgājušās sievas audumi, priekškari, aizkari, maskas ar vilnā un linā sietiem matiem, mālā dedzinātām sejām, mazliet apputējušas, kā sastingušas raugās visapkārt ar savādu mēmumu. Klāt nākuši bērnu, jauno cilvēku mūzikas instrumenti, ģitāras, tamburīni, visādi jauni un veci pašspēlētāji. Un paša Sābra tikko klātpienestie meksikāņu ražojumi: pītas ādas pātagas, segli, sporta rīki. Sābrs tos iznes no citas istabas, no savas guļamistabas, kas tik pilna un sajaukta, ka durvis jāaizcērt ar steigu.
Dzeram, runājam un liekas, arī uzmanāmies nepieminēt necilājamas lietas. Bet patiesi – nekādu rētu jau vairs nav. Ir dzīves tālāk virzīšanās.
Kad Sābra Meksikas laika trofejas apskatītas, tās viņam jānes atkal atpakaļ guļamistabā, jāliek pie malas. Uz brīdi pazib doma, ka tam tā nevajadzētu būt. Bet – kā? Māja pilna jauno dzīves. Un katra nobeigta laika vai ceļojuma piemiņas lietas ir tieši tādas, kā tās sauc – piemiņas lietas. Ja tās nav praktiskajā dzīvē sevišķi lietojamas (Sābram ir tomēr kāds tabakas maks labi lietojams), tās ir nolemtas apputēšanai.
Jūtot ciemošanās laika beigas, mēs vēl izejam palievenī, kur agrāk bija skaļums, galdi, krēsli…
Tagad kluss? Nē, jaunie cilvēki sanāk apkārt viens, otrs, trešais – izaugušie bērni. Viens dara to, otrs, trešs strādā un mācās tur, pa visiem kopā sākuši vēl kaut ko, kādu pasākumu… Brīnums – trakie bērni izaug, iemācās, dzīvo, dara darbus, ieņem vietas un arvien vēl turas pie vecās mājas kā pie kuģa, kas nes un nes, jau aplūzis, ieliecies – nes un nes vēl.
No palieveņa, kam margas nolūzušas un nokritušas lejā nātrās, atveras skats uz maigu, zaļu uzkalnu, šur tur pieaugušu ar mežarožu krūmiem, ar biškrēsliņiem. Tur zemes vairāk kā divi apbūves gabali – tīrs kapitāls! Pārdod un kļūsti tepat vai miljonārs. Pusotra apbūves gabala vēl paliek zem mājas, ap māju. Bet domājot tā, jāsaprot, ka tad mierpilnais uzkalns zudīs. Celsies dzīvokļu bloki vai pat tirgus centrs. Vēl brīdi – viss var stāvēt tāpat, spriež Sābrs. Arī mēs, izdomājušies, ko ar kalnu varētu darīt, tā jaukumu paturot, padoma neatrodam. Vēl – lai paliek tāpat, domā Sābrs un apliecina savas domas vērtību, pastāstot, kā kāds viesis pēc dzīrēm te nokritis no lieveņa un mīkstajā zālē labi izgulējies.
Mēs tukšojam savas glāzes un ardievojamies. Līdz citai reizei.
Un gludajos ceļos mājās braucot, mēs mazliet skumīgi domājam, ko Sābrs varētu darīt? Tā, kā tas tur tagad viss ir, neizskatās visai gaiši, bet pārkārtoties, kaut ar pusmiljonu, un palikt tas, kas esi, Sābrs?…
*
Laiks jau rudenī iegriezies. Sābrs ir piezvanījis Alfam, ka viņš aiziet slimnīcā uz kādu laiku. Kaut kas vēderam darāms, operējams.
“Viskijs,” saka Alfs, “un tukšums. Un viskijs.”
Sābrs būtu jāapmeklē slimnīcā. Bet tas arvien iziet no prāta. Un Sābrs jau nekur negarlaikojas, par to nav jābēdā. “Tā slimnīca nekad vairs nebūs tā pati, kad Sābrs būs tur apgrozījies,” domā Alfs, zinot Sābra jokdara dabu.
.
Vēl pēc dažiem mēnešiem Alfs nopietnākā balsī nosaka: “Sābrs nav vairs tas pats. Sūta visiem sveicienus. Aizejot pie mātes, dzīvot lēnām. Atpūsties.” Viņam vēl ir māte, pašai sava māja citā pavalstī.
