Ģitarists (Ķikure/Kikure)

Nekāda noslēpuma šai mājai nav. Tas ir tāda, kas kaut kā parādītos spoku veidā. Šī māja ir liela diezgan arī tādam nolūkam, bet viņas būtība, viņas apslēptā aktivitāte izpaužas citādā veidā. Viņa ir vecu dārzu un pārmežojušos parku vidū. Viņa te iezaļojusi tā, it kā būtu aizstūmusi citas cilvēku mājas pietiekami tālu aiz sētām un kokiem, lai viņa būtu viena. Viņa ir neapdzīvota. Jau kādu gadu tā. Izņemot mani, vienu sievieti.

Šī māja nav mūra māja. Te visas mājas, izņemot pilsētā, kas ir tālu no šejienes, ceļ no koka. Tās tā ir celtas arī iepriekšējā gadsimtā. Šī māja ir no tā laika, tikai ik pa laikam pārbūvēta. Viņa nav nekāda pils. Par pilīm laikam dēvē tikai mūra celtnes. Tomēr, kā viņa skatās uz ceļa pusi, ja kāds panāk pa iebraucamo ceļu gar kastaņu kokiem uz viņu paskatīties, tā stāv ar kādu pils pozu – divos stāvos (vēl trešais stāvs lejā, ar puslogiem no pagraba zem tās visnotaļ), ar baltu logu rindām, ar uzejamām kāpnēm, koka kolonnu lieveņiem, ar rozēm un vīteņiem apkārt…

Es dzīvoju pirmā stāvā, kas tomēr no zemes ir tik augstu, kā dažām mājām ir otrais stāvs. Māja ir cēli pacelta uz augstajām pagraba telpām. Varbūt tādēļ viņa ir sausa un skanīga kā mūzikas instruments. Telpu skaitā nav nemaz tik daudz – deviņas pirmā stāvā un kāda mazāk otrā stāvā. Bet kamīna istabas ir ļoti lielas abos stāvos, un kāpņu telpas, kur kāpnes uzlokās augšā, ir it kā apdzīvojamas, ne tikai caurstaigājamas. Sevišķi patīkamas tās ir augšstāvā, ar krēsliem un pelnu traukiem, un Andersona skulptūrām, kas nav smagas, bet caurspīdīgas kā lidodamas krēslas un gaismu mainīgajā apkārtnē. Te jāpiezīmē, ka kāpņu telpas logi ir sīkām rūtīm, kas laiž gaismu iekšā kā pusstarojot.

No kamīna telpām uz gaiteni un uz kāpņu telpām durvis ir plašas un izņemtas, to tā izkārtoja Andersons, lai dabūtu savām gleznām un skulptūrām lielākus skatīšanas attālumus un lai vispār tās no ik soļa mājā varētu pamanīt, redzēt. Tas tomēr netraucē telpu savrupību, gandrīz otrādi, ja kādu meklē, tas pa vienām, otrām un vēl kādām vaļējām durvīm pat mierīgi, it kā gleznas skatot soļodams, kļūst dažreiz neatrodams.

Bet tagad tas nenotiek, jo te – nekas nenotiek. Es dzīvoju viena. Atnāk viesi. Un aiziet. Nopērk kādu gleznu. Izdzer tasi kafijas. Dažreiz atnāk tie, kas te kādreiz dzīvojuši. Šī ir bijusi lielas ģimenes māja, no kuras visi, gadiem ejot, aizgājuši. Tie izstaigā visu māju, paši pie sevis vai cits citam murminādami: “…Tā bija mana istaba… Te es piedzimu… Tur bija mūzikas istaba. Tā Henrija istaba, tur viņš arī…” un apraujas tālāko teikt, lai es varbūt nesāktu baidīties no tādas istabas. Es nebaidos. Es mīlu šo māju. “Toreiz viss bija mazliet citādi,” balss piemetina. Tas taisnība. Māja ir mainījusies un tomēr tā palikusi tā pati. Varbūt tāpat, kā tas ir ar cilvēku. Māja arī Andersona laikā tika atjaunota, bet tomēr pašā augšā, bēniņos, dzīvo sikspārņi. Vasaras vakaros tie lido uzmācīgi zemu, sevišķi, ja kāds staigā gaišās drānās, tie mēģina nolaisties uz tā… Un bezdelīgas jau vairākus gadus perinās ārdurvju kāpnēs pie lielā priekšnama durvīm, zem nojumes. Šai pavasarī, kad bezdelīgu pāris bija tikko atceļojis, šķiet, tas bija gaidījis mani iznākam no mājas, lai aprunātos, vai viss būs tāpat kā pagājušā gadā? Abas bezdelīgas tupēja uz kāpņu margām, klusu vidžināja, grozīja galvas un nelidoja prom, kad es iznācu un stāvēju durvīs. Tikai tad, kaut ko man atbildējušas, viņas aizlaidās un otrā dienā sāka nest slapja māla piciņas savas ligzdas pielabošanai.

Zem mājas ir plašs, sauss pagrabs, ļoti liels, no mājas viena gala līdz otram. Tie viesi, kas te kādreiz dzīvojuši, dažreiz noiet arī tur, pagrabā un parunājas: “Te bija mūsu plaukti saknēm, tur augļiem, tur…” Jā, kas viss agrākos laikos nav bijis pagrabā! Alus un vīna mucas (lielie vīna baloni pukšķināja rūgstot vēl mūsu laikā, raudzējot jāņogu un ābolu vīnus mūsmājās). Tagad pagrabs ir aizmirsts un tukšs no visa laba. Šīs mājas pagrabs ir pat skumīgs – gar zirnekļu tīklu aizmiglotiem logiem ārā līgojas smilgas un zāles, iekšā dēd daža veca mēbele un ceļa somas. Gandrīz varētu dažreiz tur ilgāk pasēdēt un padomāt, ja vajadzētu vientulības, bet man tās ir papilnam. Es varu uziet mājas otrā stāvā (bieži vien arī uzeju) un redzēt visu no putnu perspektīvas. Sevišķi skaisti tur ir pabūt, kad vecie augļu koki lejā ir ziedos vai arī kad nāk pērkons. Tur neviens nedzīvo, un viss ir vēl mazāk apdzīvots kā pirmā stāvā, kur dzīvoju es un ilgāk uzturas atnākušie viesi. Augšā, Andersona atstātajā darbnīcā, viesi kavējas tomēr arī ilgāku laiku. Daži pat jūtas ļoti pagodināti, ka drīkst ieskatīties mākslinieka intīmā radīšanas vidē. Un vēl – daudzsološa mākslinieka un smagi saslimuša mākslinieka darbnīcā. Tomēr viesošanās arvien nobeidzas pie kafijas vai otras glāzes vīna, un tas notiek lejā.

Andersons ir jau otru gadu slimnīcā. Un viss te ir apstājies. Kopā ar Vincentu, mākslas fotogrāfu, blakām mākslas galerijai viņi sāka vadīt arī studiju, nāca jau pieci studenti un viss būtu drīz vēl tālāk veidojies, bet nu Andersons ir prom. Bet lai arī tas ietu vēl ilgi, tas ir – viņa slimība, viņa darbnīca, viņa gleznas, visa māja gaidīs te viņu. Vincents, protams, sāka darbošanos un dzīvi citur. Viss cits te paliek tāpat, un man turpinās dzīvošana pa visu lielo māju. Ir labi tā dzīvot. Naktīs, ja kādreiz nevar aizmigt, tumsā var staigāt apkārt pa daudzajām telpām, baudīt nakts gaismu caur logiem. No kamīnistabas dienvidsienas lielajiem logiem var redzēt jaunās, biezās egles un milzīgo kastaņkoku, kas sniedzas pāri mājai, liec zarus arī gar mājas gala logiem. Kad tas ziedos, tā gaisma ir viegla, bet rudenī, kad tas nodzeltē, viņa gaisma ir tik spoža, ka bieži, kamīnistabas durvīm garām ejot, soļi atmetas atpakaļ – vai ir atstāta elektriskā gaisma neizslēgta? Nē, tikai kastaņkoks pielej telpu ar dzeltenu spožumu. Un liekas, nekādu sienu nav, viss plūst cauri un dzīvo kopā – tumsa, gaisma, smaržas, skaņas, arī visas tās skaņas, ko nevar dzirdēt, ko naktī jūt apkārt. Visapkārt te ir tik klusa pasaule, ka lietus līšana un putna iečirkstēšanās ir savdabīgi trokšņi, kas ausij ir tīkama mūzika. Arī Andersons bieži apklusināja savu iemīļoto plašu mūziku un strādāja, ieklausīdamies tikai mierīgajās dabas skaņās. Tas ir liels komforts, dzīvojot šinī moderno trokšņu pasaulē. Varbūt es tomēr mazliet ciešu no cilvēku bada. Dažreiz šķita – tas tā ir. Bet varbūt vairs nav. No cilvēkiem var atradināties.

To visu es apsveru un pārdomāju, lai es varētu dot pareizu atbildi šīs mājas īpašniekam, kas man šodien piezvanīja un jautāja, vai man nebūtu nekas pretī, vai es nejustos traucēta, ja šīs mājas augšstāvā viņš kādu laiku atļautu dzīvot kādam savam paziņam? Varbūt tikai kādu mēnesi un varbūt ilgāk, ja abas puses, tas ir – es un viņš, tas ienācējs – tā būtu ar mieru. Ja es domājot, ka to varētu mēģināt, lai piezvanot. Ja ne, lai aizmirstot to lietu, lai apdomājot labi. Viņš zina, ka ar īres maksājumiem tagad iet grūti, Andersona gleznas neienes daudz.

Pirmajā brīdī man šķita – protams, jā, kādēļ ne. Augšstāvs viss brīvs, lai arī viesi, galerijas apmeklētāji, gleznu pircēji, izstaigā visu māju, Andersona darbnīcā sevišķi labprāt kavēdamies. Bet to varētu izkārtot. Viens cilvēks augšstāvā nevēlētos apdzīvot visas tā telpas. Jā, pirmajā mirklī es domāju, kādēļ ne, es labprāt gribētu, lai kāds tur augšā atkal dzīvotu.

Man pietiktu ar uzkavēšanos Andersona darbnīcā un mazajā stūra istabā, kad es vēlētos noskatīties uz dārziem lejā.

Bet es nesteigšos ar zvanīšanu saimniekam. Šī piesardzība man jādara manas iedabas dēļ. Man jāatceras, kā es izrīkojos ar Augustu…

.

Augusts ar savu sievu un draugu bija atnākuši apskatīt Andersona gleznas un viņa darbnīcu (kas daudziem interesē vairāk kā viņa gleznas).

Viesus, kas te nāk, es pēc savas patikas, garastāvokļa vai pēc tā, kādi man šķiet viesi, pacienāju ar vīnu vai kafiju, retāk ne ar ko. Augustam un viņa sievai un draugam es iznesu vīnu. Kādēļ? Tie bija jauni cilvēki un neizskatījās pēc gleznu pircējiem, bet Augusta draugam bija skaists, sarkanrūtains krekls un salmu cepure, viņš smējās un izskatījās priecīgs par neko, tāpat Augusta sieva bija ziņkārīga, dzīva sieviete, kas gribēja visu redzēt, dzirdēt, saprast. Viņi apsēdās kamīna istabā uz grīdas ar savām vīna glāzēm, jo tai dienā bija maza telpu pārkārtošana, krēsli sastumti kaktā, gleznas saliktas arī gar sienmalēm uz grīdas.

Iepazīstoties viņi nosauca tikai savus vārdus, un man nekas cits par viņiem nebija zināms. Liekas, viņi bija Andersona draugi vai labi paziņas. Roderiks, Augusta draugs, un Augusta jaunā sieva bija ļoti kustīgi, jautri un atklāti valodās par apspriežamajām gleznām, kas, kā tas mēdz būt, atklāja vairāk par pašiem teicējiem kā par bildēm, bet sarunas izvērtās patiesi vērtīgas. Tikai Augusts bija kluss un gandrīz pelēks, salīdzinot ar diviem citiem. Uz brīdi man pat ienāca prātā, ka varbūt viņš ir idiots… Tikai vēlāk, kad es ievēroju, ka viņš apbrīno mūsu jaunās klavieres (dzeltenbrūno pianīnu), es ierunājos par mūziku, un tad atklājās, ka Augusts jau sesto gadu mācās klasiskās ģitāras spēli un ir nodevies mūzikai ar sirdi un dvēseli. Runājot par mūziku, viņš atdzīvojās, lēkmēm izteica jūsmīgus vārdus un atkal apklusa. Viņam neesot, kur vingrināties. Jāspēlē daudz stundu dienā un – visur apkārt cilvēki. Vēl pāris vārdus par to, un es jau teicu, ka te telpas ir brīvas, viņš var nākt un vingrināties. Liekas, viņi dzīvoja tikai kādu stundas ceturksni attālu (protams, ar mašīnu braucot).

Tā Augusts sāka nākt vingrināties savā spēlē kamīna istabā. Lai viņš varētu nākt katrā laikā, arī kad es būtu izgājusi, es viņam pagādāju savu mājas atslēgu, un pateicu par viņa spēlēšanu mājas īpašnieka sievai Margitai, lai viņa, ja tā kādreiz atnāk gleznas skatīties, un gadās, ka manis nav mājās, zinātu, kas ir svešais spēlētājs.

Augusts, liekas, bija ļoti jūtīgas, gandrīz bailīgas dabas. Vienmēr apjautājās, vai viņa spēlēšana mani netraucē. Reiz, kad viņš bija izmēģinājis spēlēšanu (akustiku izpētot) augšā, Andersona darbnīcā, un aizmirsis tur izdzēst lielās spuldzes, es uzgāju izdzēst tās, vēl pirms Augusts bij aizgājis, jo viņš turpināja muzicēt atkal lejā, kamīna istabā. Augšā darbnīcā spuldzes ir ļoti lielas un to ir daudz, lai apspīdētu katru gleznu, ilgāku laiku degot, tās sasilda telpas par daudz un patērē arī daudz elektrības (Andersona gleznas neienes daudz, ir jāaplēš katrs sīkums). Augustam tas bija licies aizdomīgi, ka es izdzēšu viņa degot atstātās spuldzes. Viņš ātrāk nobeidza spēlēšanu un otrā dienā pēc vingrināšanās sniedza man mājas atslēgu – varbūt būšot labāk, ja viņš nāktu retāk, tikai tad, kad viņš netraucējot… Bija redzams viņa sāpīgais jūtīgums. Bija gandrīz vai jāpūlas viņu pārliecinot, pierunājot paturēt atslēgu un nākt, kad viņam patīk. Tā es arī domāju, ka viņš mani nekad netraucēs, ka ir patīkami, ja kāds cilvēks te dienā apgrozās kā mājas cilvēks un skan laba mūzika. Bet nepagāja ne mēnesis, kad es viņu vairs nevarēju panest. Viņš sāka spēlēt ilgāk un ilgāk, nāca dažreiz priekšpusdienās, citreiz pēcpusdienās, dažreiz izbeidza spēlēt un pēc brīža ieradās atkal. Viņš aizmirsa savas sviestmaizes, ietītas brūnā papīrī, pie savas pults (ko bija atvedis līdz ar savu īpatnējo krēslu un kas visu laiku nu stāvēja kamīna telpas vidū). Citreiz bija salicis pienenes vīna glāzē uz grīdas, atstājot tās tur vairāk dienas. Man bija šīs lietas jātīra prom, jo galerijas apmeklētāji nāca, šķiet, tad tie uzradās ātrāk, vairāk, bērni bija atvīstījuši viņa sviestmaizes…

Tas tomēr nebija tas, kādēļ es viņu aizbaidīju, šīs bija saprotamas, mazas nevīžības, ko varēja neievērot, bet viņš sāka spēlēt ilgāk un ilgāk, un tad pēkšņi, it kā bez kāda brīdinājuma, man viņa spēlēšana plēsa ausis! Ne tikai ausis, tā plēsa manu domāšanu, manu skaidro mieru, manu dzīvi. Es mēģināju lasīt savā istabā, aizspiedu ar spilvenu ausis, uzgāju otrā stāvā, bet māja pati bija kā mūzikas instruments, caurspīdīga ar skaņām, es mēģināju nebūt, nedzirdēt – velti, tas bija tāpat kā kādreiz labajā Parka ielas dzīvoklī, kur oposums naktīs nāca, šūpojās kokā pie mana loga un kaimiņa divi mazie pekinieši to rēja cauru nakti. Viņu riešana bija beidzot tik nesuniska, tik nesaprotami metāliska un asa, ka es, pusmiegā svaidoties, domāju par to, ka viņiem ir cauras metāla galvas, ka to rezonanse pieaug ar katru nakti, ar katru brīdi un tā tas ies mūžīgi, neizbēgami…

Trokšņi var būt nāvējoši. Kādreiz es cietu no kāda ūdens pumpja kaimiņu (restorāna) sētā, kas naktīs ik pa brīdim ieslēdzās un izslēdzās, kā ledus skapis to dara, tikai daudz skaļāk, bez tam – ledus skapis nestāv guļamistabā, ne pie vaļēja loga siltās naktīs. Varbūt šī vājība ir manī – pēkšņi nepanest kādus trokšņus. Nav tomēr tā, ka es dzirdētu visu, kas notiek ap mani. Dažreiz patiesi trokšņu vidū es varu just mieru netraucēti. Nu, mūzika varbūt ir ļaunākais… Ja ir jāklausās spāņu dejas un ungāru dejas, un labais Bachs vienā garā skrējienā no sākuma līdz galam, atkal un atkal no jauna, steigā, bez elpas atvilkšanas, dzēšot vēl vienmēr kādu sīku nepareizu noti, tad mūzika kļūst nāvīgāka par katru ledus skapi, pekinieti vai citu nevainīgu troksni.

Es cietu jau daudzas dienas. Es cerēju ka tas man pāries. Bet es kļuvu pašai negaidīti ļauna, nikna, netaisna. Es sāku neciest, ienīst no visa spēka Augustu, viņa ģitāru, viņa maigo smaidu, kluso nākšanu un iešanu pa durvīm – visu. Viņa krēslu un pulti kamīna telpas vidū es kaut kā centos neredzēt, izslēgt no telpas, kad es tur lielajā kastaņkoka pieblāzmotajā istabā vēlējos pabūt, un tas nebija viegli. Es sāku pazaudēt savu māju. Es pat apsvēru, vai tā ir tikai viņa muzicēšana, kas man kļūst nepanesama? Varbūt es ciestu arī, ja viņš savā krēslā tur istabas vidū sēdētu mierā? Tas bija jau viss tiktāl, ka nebija atšifrējams, kā tas būtu bijis – bez mūzikas. Bet tā kā tas bija, tas bija ļauni un kļuva ļaunāk. Varbūt viņa spēlēšanas laiks bija jāierobežo zināmās, noteiktās stundās?…

Es izlēmu, ka viņš varētu nākt trīs reizes, lielākais četras reizes nedēļā un noteiktās dienās, lai es zinātu, kad sargāties, kad saņemties, un galvenais – lai es zinātu, kuras dienas būs manas kā agrāk. Kad es to biju izlēmusi, es būtu varējusi gan valdīties un pateikt to viņam, kad viņš būs beidzis spēlēt tai dienā, bet es izskrēju viņam pretī, tikko viņš nāca pa durvīm, un aizraudamies nobēru, ka viņš var tagad nospēlēt savu laiku, bet turpmāk mums jānorunā, kādās dienās viņš nāks… Kaut kas… jo kaut kas ir mainījies. Es nespēju izteikt to vienkārši, ka… jā, ko? Ka viņa mūzika mani traucē, ka es nevaru nodoties savām domām?…

Es viņu laikam ļoti nobaidīju. Viņš pēc tam ieradās tikai pēc dažām dienām un – bez savas ģitāras, it kā kādu ziņu nesdams vai meklēdams par Andersona izstādi. Viņš uzkavējās te tikai dažas minūtes un, lai gan es izsteidzos viņam pretī, ar visu laipnību to sagaidot, un viņš tikpat laipni, nolocītu muguru, sveicinot nāca klāt, un mēs gandrīz apkampāmies, jeb, mazākais, tādas jūtas, tik draudzības un sirsnības pilnas, uz mirkli mūsu kustībās parādījās, tālāk es nevarēju parunāt, es valdījos izteikt, sākt atkal izteikt laipnības, varbūt pat atvainoties, teikt, lai viņš nāk atkal, kad vien viņam tīk… Nē, es noturējos, bet tas bija tik grūti, ka es arī neko citu nespēju runāt, ātri sameklēju papīrus, pēc kuriem viņš teicās nācis Andersona izstādes lietā, gandrīz pat nespēju pateikt par tiem vajadzīgo, bet beidzot, kad tas bija pateikts – es gaidīju, lai viņš iet, bez vārda par viņa vingrināšanos. Kad viņš jau devās uz durvīm, man bija viņa tik ļoti žēl, ka es jau izgrūdu kādu skaņu, bet es noturējos, es nerunāju. Viņš mazliet saduga, mazliet pagrieza galvu gaidot, klausoties, bet vairāk ne skaņa no manis nenāca, un viņš izmetās pa durvīm.

Lai kā, es biju atvieglota. Uz brīdi atbrīvota arī no kādām bailēm. Jo pirms dažām dienām, kad viņš neieradās vingrināties manis noteiktajās dienās, man uznāca un nemitējās savādas bailes. Iedomājos, ka viņš ir ļoti satriekts, iznīcināts, pazemots, nogalināts.

Teicu sev, ka tas ir muļķīgi, nepamatoti, neiedomājami – baidīties no Augusta! Viņš bija maigākais, jūtīgākais radījums, nosarka no katra straujāka vārda, uztraucās un atvainojās par katru nieku. Bet – es aizbultēju durvis, lai Augusts ar savu atslēgu tās nevarētu atslēgt… Tā bija trakākā, nepamatotākā iedoma. Un tomēr… Ko es zināju par viņu, par cilvēkiem? Varbūt tieši tādēļ es baidījos, ka viņš bija tik ievainojams, tik trausls, tik – aprobežots varbūt. Kad kādreiz mēs mūzikas starpbrīžos šo to parunājām, mani pārsteidza tas, cik maz viņš bija domājis par kaut ko citu, kā vien viņa spēlēšanu. Valsts politiskais stāvoklis pašreiz bija tik sašķobījies, ka dolārs kritās neiespējami zemu, daži jau staigāja ar saukļiem uz krekliem, avīzes pilnas ar ļaužu vēstulēm, kas nenocietās izteikt savas domas – izkliedza vēlēšanos pēc brāļu kara… Augusts par to nebija nekā dzirdējis. Arī citas ikdienas “filozofijas” radīja viņā izbrīnu, viņš arvien teica: “…jā, tiešām tas ir tā. Es par to nekad nebiju domājis…”

Viņš gan pieminēja kādu kalnu pļavas būdā pavadītu mēnesi, stāstīja par kādu laivas braucienu, jā – un nesa pienenes istabā, lika vīna glāzē, jo otru glāzi vīna viņš negribēja dzert un tasi kafijas skaitīja par lielu indes devu. Apsverot to visu, Augusts bija visnevainīgākais, labākais cilvēks. Bet es katru nakti slēdzu divkārt savas durvis.

.

Pāris dienas Augusts nerādījās, ne ar ģitāru, ne kā citādi. Bet ieradās viņa tēvs. Es pieliku visus savaldīšanās spēkus, lai izliktos mierīga. Viņa tēvu es nepazinu. Biju dzirdējusi, ka viņam ir patēvs, kas dzīvo kaut kur citur, pilsētā. Svešajam nācās man paskaidrot, kas viņš ir, kad viņš prasīja pēc Augusta. Es teicu, ka Augusta te – šodien nav… Es sargājos izteikties skaidrāk. Kaut kas šķita ļoti savādi. Vecais vīrs, ja tā var teikt, jo viņš tik vecs nemaz nebija, nekustējās no vietas, un mēs sarunājāmies pusteikumos. Viņam bijis jāierodas te… Un viņš minēja attālāku pilsētu, no kuras ieradies.

“Vai jūs gribējāt runāt ar Augustu?” es pāris reizes prasīju, uz ko cilvēks man neko saprotamu neatbildēja. Viņš bija nācis – meklēt Augustu. Viņš teica – suns esot bijis atstāts mājās… Augusts to parasti ņemot līdz. To es zināju, viņa suns parasti tupēja mašīnā ieslēgts, kad Augusts vingrinājās savā spēlē. Kad es vēl reiz to pašu teicu – vai Jūs gribējāt runāt ar Augustu – svešais tumši piesarka, un man likās, tās bija dusmas viņa sejā, bet viņš savaldījās, neatbildēja neko un atvadījās.

Es domāju, ka esmu laimīgi izsprukusi kādām nepatikšanām. Kādām? Varbūt Augusts bija bijis tik nelabi satraukts, ka bija aizgājis kaut kur un nepārradies mājās? Varbūt ģimenē bija izcēlusies panika? Varbūt Augustu nedrīkstēja tik ļoti uztraukt? Tēvam bija bijis jāierodas no pilsētas. Varbūt viņš bija nācis ar mani izrēķināties? Kā? Noprasīt, ko Augusts pats nebija spējis nevienam pateikt. Un ko es nebūtu spējusi saudzīgi pateikt. To, ko saudzīgi nemaz nevarētu pateikt – ka es nevaru ciest viņa mūziku…

Zināju, ka Augusts bijis vienkāršs jūrnieks, tad atradis savu talantu, apprecējis izglītotu sievu, apguvis īsā laikā to visu. Tagad, ja viena cilvēka necienīga izturēšanās pēkšņi to sagrauj, ārda nost? Varbūt viņš bija spējīgs mesties sava rakstura kādā citā, slēptā, pretējā virzienā, maksāt ļaunu ar ļaunu… Kā? To es nezināju, tikai slēdzu durvis.

.

Pēc pāris mēnešiem Augusts atdeva mājas atslēgu, ne man, kā viņš to kādreiz sākumā bija gribējis darīt (jo tā bija manas tagadējās mājas atslēga, manis viņam iedota), bet šīs mājas īpašniecei. Viņš piebrauca kādu dienu un prasīja pēc mājas īpašnieces. Teicu, ka viņas te nav, viņu māja aiz dārza kokiem, viņi ierodas tikai nedēļas nogalēs. Tad Augusts man iedeva vēstulīti, ko viņai nodot, un ardievojās. Vēstulīte bija ļoti glīta, cietā, baltā, nelielā aploksnē, un es tanī sataustīju kaut ko cietu, pārlaižot tai pirkstus un domājot – kad es viņai varēšu to nodot? Tā ir manas mājas atslēga, es domāju. Kad es nodevu vēstuli, mājas īpašniece to brīnīdamās atvēra un deva man izlasīt, tā bija izmeklēti smalka karte, ar vieglu zīmējumu, un Augusta rakstītie pāris teikumi, kuros viņš ļoti pateicās par skaisto izdevību te pamuzicēt, bija tik smalkā, tik sīkā, tik gravēti tīrā rakstā, ka tas izskatījās drīzāk pēc kādas brīnumainas mežģīnes kā pēc rokraksta, bet lai, smalkums bija mežģīnveidīgs, vilcieni bija tik asi kā visasākais gotiskais stils. Un man nāca prātā mana durvju slēgšana. Augusts bija ne tik viegli atšifrējama personība. Šī pārlieku lielā elegance viņa rokrakstā, kas nebija elegance, bet nebija arī bērnišķība, varbūt bija atspulgs no viņa paša grūti izcīnītās vietas dzīvē, un to aizskart nevienam nebūtu bijis ieteicams. Tā man likās.

Vēlāk es domāju, ka par ļaunu tas viss viņam nenāca – ir jānorūdās. Bez tam – visa vaina jau palika manā pusē. Gan viņš atrada, kur muzicēt. Daži cilvēki vingrinās savā spēlē parkā uz sola. Reiz viņš man pastāstīja, ka viņš savai mājai (īrētai, tāpat kā mana), uzcēlis stiprus slēdzamus vārtus, lai viņa mājas īpašnieks nevarētu iekļūt pie viņa. Tas nācis un traucējis viņa spēlēšanu, gribējis viņu atrunāt no tās, tāpat nekas prātīgs no tās neiznākšot, lai ejot strādāt kaut ko, ko viņš dzīvojot no sievas algas… Protams, tās – muļķīgas runas. Vecmodīgas katrā ziņā. Tagad ģimenē strādā un pelna tas, kuram tas pašreiz ir izdevīgāk. Bet uzcelt slēdzamus vārtus, un cilvēkam, ne sunim vai oposumam, tā ir reāla izdarība klāt pie tā, ka Augusts bija – mūziķis un tikai mūziķis.

.

Labi, ka es tagad visu to pārdomāju, veco lietu ar Augustu, tagad, kad man jāizšķiras, zvanīt vai nezvanīt mājas īpašniekam? Varbūt – zvanīšu, lai nāk tur augšstāvā tas cilvēks. Lai māja ir apdzīvota. Kopš Augusta muzicēšanas un mana ienaida pret to šī māja tomēr nekad vairs nav atguvusi to mieru, to caurspīdību, to āra un iekštelpu mijiedarbību, kādā tā dzīvoja pirms tam. Varbūt tā bija bijusi viņas iekušana atpakaļ mežā, dzīvajos kokos, zemē. Tā svinēšana ir beigusies. Jāsašaurinās. Jāiekļaujas cilvēku radītajā realitātē.

Leave a Reply