Agrs. Šorīt ir saule. Debess bāli zila, skaidra.
Sēžu virtuvē pie lielā loga, kas laiž iekšā visu gaismu un visu āru, kas ir aiz tā.
Šī virtuve ir ne tikai virtuve, bet arī mākslinieka – gleznotāja darbnīca. Tikai patlaban, tas ir – jau gadu, kopš mākslinieks ir apprecējis jaunu sievu, skaistu sievu, dzīves kāru, varbūt karaliski, varbūt raganiski skaistu, seksīgu sievu, viņš vairs darbnīcā nestrādā. Atnāk kādreiz.
Vienu dienu viņš atnāca, uzgleznoja milzīgā steigā, iedvesmā, radīšanas ugunī vai izmisumā, vai kā to visu kopā sauc, kas parasti viss kopā uzbrūk, uzgleznoja kādus divpadsmit lielus metus, nē, četrpadsmit, ar sievieti un vīrieti, vai tikai ar sievieti, kas liekas – kārdina vīrieti, vai tikai ar vīrieti, kas liekas – glūn, lūr, skatās uz sievieti, vai abus kopā, kas it kā ķer viens otru, vai bēg, vai aicina – un tas arī parasti nāk viss kopā… Tātad četrpadsmit metus ar labu tēmu, un šķita, nu labu laiku krātais spēks nāks ārā kā no vulkāna, bet otrā dienā, kad mākslinieks atnāca strādāt, pēc īsa brīža atnāca arī viņa sieva, un tas, īsteni ņemot, ir tā, kā tam vajadzētu būt, bet mākslinieks vēl nebija uzlicis krāsas uz paletes, kad viņa atnāca, un tad viņš tās arī vairs neuzlika uz paletes, ne uz četrpadsmit audekliem. Viņi dzēra kafiju, staigāja pa dārzu, tērzēja, launagoja ar draugiem otrā mājā.
Tas bija gandrīz jau pusgadu atpakaļ.
Kādu laiku labie četrpadsmit meti stāvēja visi visapkārt gar sienmalēm, pieslieti šeit darbnīcā un tālāk galerijas telpās. Likās, gleznošanas darbs turpinās, jo mākslinieks, šad tad kādās galerijas darīšanās te ieskriedams, apstājās pie metiem, pagudroja, padomāja.
Bet tagad meti ir apžuvuši, salikti pa divi trīs kopā un apgriezti ar apgleznotajām pusēm pret sienu. Tā es varu teikt, ka es šorīt sēžu virtuvē pie galda.
Tomēr, lai arī virtuve vairs nav mākslinieka darbnīca, tā nav mainījusi savu darbnīcas seju – ļoti lielais, trīsdaļīgais logs, kas aizņem visu vienu sienu, arī otra siena visa tikai logs, visi tie augsti līdz griestiem un zemi līdz grīdai, tīrs, balts elektriskais pavards, kur vāra tikai kafiju vai kādreiz pagatavo kādu sevišķu meža ogu ievārījumu, vai krāsnī uzcep ābolu maizes, tās ir tādas izmeklētas lietas, kas piepilda telpas ar dižciltīgām vai vēsturiski ievērojamām smaržām… Tā es katru rītu varu sēdēt šai mazliet neparastajā virtuvē, blakus molbertam pie mazā galdiņa, pret lielo logu, kur ir patīkamāk nekā galerijas telpās, un pieņemt galerijas tālruņa sarunas, izkārtot pastu un atstāt vajadzīgās ziņa galerijas vadītājam un māksliniekam, kuri šad tad te atnāk.
Skats caur logu ir nobeigts, pilnvērtīgs, viss zaļi dzīvs, plaši ieslēgts. Tālu pretī, varētu teikt – skatuves dziļumā, ir koku galotnēm klāts kalns. Pirms tā, ielejā aiz koku un krūmu seguma, neredzams, bet zināms un jūtams, ir lielais satiksmes ceļš. Aiz tā, vēl dziļāk ielejā, ir dzelzceļš un upe. Dabas skatā neredzamais ir tikpat svarīgs, kā tas ir dzīvā ķermenī. Tas ir klātesošs. Bez tam upi, kad kokiem vēl nav saplaukušas lapas, var mazliet redzēt, un arvien var redzēt putnus, helikopterus un mazās lidmašīnas lidojam jo zemu pirms kalna, tas ir – virs upes, kur visiem lidoņiem ir brīvs, plats ceļš starp kalniem un mežiem. No dzelzceļa jau tālu var dzirdēt lokomotīves ilgos, garos pūtienus, kas skan kā mūzika, jo tie jāpūš atkārtoti un ilgi neapsargāto pārbrauktuvju dēļ un tādēļ, ka cilvēki un dzīvnieki ir neuzmanīgi, jo vilcieni nāk reti.
Uz tālā fona, šaipus upes, šaipus dzelzceļa, šaipus šalcošā satiksmes ceļa, ir jaunu lazdu, kļavu, bērziņu un citu krūmu ietverts liels sarkanā āboliņa laukums. Tuvāk logam tas mainās baltā āboliņa laukumā, kam kreisajā pusē (pirms gravas) ir četras, augstas, kā nomērītas vienādas apses, pie paša loga daudz vecu ceriņkrūmu un baltajā āboliņā balts bišu strops.
Varbūt es pūlos veltīgi, mēģinot ar vārdiem uzburt dabas ainu, lai arī es sēžu gleznotāja darbnīcā. Nesen lasīju tepat Roba-Grijē (Robbe-Grillet) romānu un domāju – lai kā tu pūlies, lai tu patiesi lieliski to izstāsti, es tomēr neredzu tās klintis, ceļus, mājas un visu, ko tu apraksti tik bezgala sīki un labi… Bet viņš nerunāja tur manis dēļ, viņš runāja tā visa dēļ, par ko viņš runāja.
Arī es runāju šī loga dēļ, šī dārza dēļ, veco ceriņkrūmu dēļ.
Ārs ir pilns kā pieliets skaidra, mierīga rīta. Pilns līdz malām. Nekas to nesakustina, neizlej. Es dzeru to, dzeru kaut kur no tā dziļuma, kā zivs varbūt dzer ezera dibenā un ezers no tā nesakustas, nezaudē savu pilnumu un mieru. Šī aina ir nobeigta, pilnīga, es noraugos viņā bieži un nezinu un nevēlos tai ko pielikt vai atņemt. Tā rūgst sevī, mainās un atmainās. Es padzeros no viņas. Bet vai tikai no viņas? Šorīt (un vakar) es domāju par Dilanu Tomasu (Dylan Thomas). Lielo, tas ir – mazo, resno angļu dzejnieku, par viņa vārdiem:
“Do not go gentle into that good night,
Rage, rage against the dying of the light…”
Un es domāju par sevi un vēl divām, trim citām sievietēm. Tikpat labi tie varētu būt vīrieši, jā, es domāju arī par tiem, es domāju par cilvēkiem, kas šķiet viņa vārdiem klausām – don’t go gentle… neej ar labu, nepadodies, neej ar mieru, pretojies tai melnai naktij.
Es domāju par Dilanu Tomasu, un dārza malā, baltā un sarkanā āboliņa lauka malā aiz ceriņkrūmiem, aiz bišu stropa, pirms gravas biezokņa es ieraudzīju ejam jaunu cilvēku. Pirmo reizi tur cilvēku sešu, deviņu, divpadsmit mēnešu laikā. Ieraudzīju ejam cilvēku, rasainā zālē augstu ceļam kājas. Gaišas bikses, medusbrūni, kupli mati – Dilans Tomass! Jā! Ļoti līdzīgs. Ilgu brīdi es skatījos. Es skatījos uz Dilanu Tomasu… Bet tā nebija nekāda parādība. Tas bija jauns cilvēks, gājis, rāpies pāri gravai, atradies mūsu daļā, tātad līdis arī caur sētu. Gāja, kājas augstu celdams, galvu pastiepis, vērodams – kur viņš atrodas? Ticis pāri āboliņa laukumam, pie vārtiņiem uz mūsu iebraucamā ceļa viņš apstājās, izņēma tālskatu, skatījās uz pretējo kalnu. Varbūt uz tālo, lielo māju, ko mazliet tur var redzēt starp kokiem, kā var redzēt pilis Luāras krastos.
Kā tas viss var būt tik tuvu kopā, kas – ir tik tālu? Luāra, angļu dzejnieks, āboliņa laukums?
Dilans Tomass ir miris. Viņa pretošanās naktij bija īsa. Tā varbūt mums šķiet. Varbūt tā sākās viņam agri.
Tā nebija viņa parādība šorīt. Tas bija kāds jauns cilvēks, iemaldījies te, staigājis. Man šķita, te tikai brauc, tikai brauc. Dilans Tomass staigāja. Šorīt redzams, vēl citi dzīvi cilvēki arī staigā Dzīvi cilvēki. Dzīvos var saukt tikai tos, kas nav miruši. Un tie, kas nav miruši, neiet, nepadodas ar labu tai melnai naktij. Bet kā, ko tālāk?
Šīs lietas ir tālas cita citai, kāda angļu dzejnieka vārdi, šis dārzs, svešais, dzīvais cilvēks, tās sievietes, kas man nāk prātā (kas nepadevās). Un tomēr – viss ir tuvu kopā.
Ar lielu patiku, kā kādu atalgojumu jūtot, es izsleju kaklu. Atceļu taisni savus nolaistos, sakņupušos plecus. Kādēļ es ieslīdu tādās pozās? Kādēļ es neturu sevi taisni kā agrāk? Ak, es turu! Bet tomēr, jo tālāk, jo situācija kļūst kā parāde, kur kareivju rindas ir pamestas, neviens vairs nepieņem parādi, kareivji stāv jau brīvā stājā, stāv un stāv, brīvāk un brīvāk, sakņūp zem sava brīvā svara, ieslīgst nevarēšanā taisni nostāvēt…
Cilvēks izgāja caur dārzu. Es izslejos. Nostājos – stāt – stāvoklī. Pieceļos no ilgas sēdēšanas, noskaloju kafijas traukus, izslauku plauktus, kur kafija izbirusi, to nevīžīgi lietojot. Es izsleju kaklu. Saraustu grožus. Protams, es daru to bieži, ne tikai šorīt, bet šorīt tas nākas viegli – cilvēks, Dilans Tomass izgāja caur dārzu, ar tālskatu paskatījās uz pili Luāras krastā. Siguldas krastā.
.
Anta Vestēna bija no Siguldas. Nē, no Valkas. Nav jāsaka bija – viņa vēl ir. Viņas māte bija igauniete. Anta Vestēna bijusi ļoti skaista, man teica. Tagad viņa vēl arī ir skaista, bet – viņa ir jau apzīmogota kā koks mežā. Viņai vēl ir glīts, viegls augums, rokas, kājās, bet gaita kokaina. Varbūt kā – lellei? Jā, gracioza. Kad Vestēna kundze kādreiz kā parasti stāvēja balkonā pret gaismu un es, nākot no savas istabas, viņu nejauši uzskatīju, man bija jādomā: skaistā pils kundze! Kādas pils? Vienalga. Savas pils. Skaista, gracioza figūriņa pret gaismu.
Bet Vestēna kundze vairs neskatījās spogulī. Tā viņa teica. Tomēr viņa vai stundu rītos pavadīja spoguļa tuvumā, kārtoja matus franču mezglā, tērpa sevi saskaņotās drēbēs, zeķēs, kurpēs. Aprūpēja sevi ik sīkumā, lai stātos dienu sākt. Viss pie viņas tad, kad viņa atstāja māju rītos, lai ietu uz darbu, bija kā agrāk, kā tad, kad viņa vēl bija ļoti skaista. Un tomēr cilvēki, viņu uzskatot, smalkjūtīgi novērsa acis. Viņa bija jau apzīmogota. Viņas sejiņa sarāvusies, savītusi, iedzeltējusi kā vītusi ziedlapa. Sieviete, ļoti skaista, skaista sieviete viņa vairs nebija. Kas viņa bija tagad? Cilvēks. Jā, cilvēks, protams. Un viņa vēl satika cilvēkus, dažus cilvēkus, kas viņu pazina, un tie nenovērsa acis, viņu uzlūkojot. Bet…
Jā, mēs ejam un ejam, turpinām iet un iet. Bet tad nāk brīdis, kad viss šķiet apstājies, tukšs un beigts, lai arī mēs ejam un ejam, un viss tiek vilkts uz priekšu pareizi, tāpat kā agrāk. Bet nav tāpat. Viss, šķiet, tūlīt sabruks pār galvu kā tukša čaula. Kas – viss? Māja? Jā, arī māja. Un Vestēna kundze pēkšņi metās tam pretī, atkal vēl ar visu spēku, ar visu iekrāto naudu. Piezvanīja kādam uzņēmumam un nolīga visas mājas pārkrāsošanu, no iekšpuses un ārpuses, un durvis, logus, jaunas tapetes. Tas maksāja visu, kas viņai bija iekrāts un vēl labu daļu vairāk. Bet tā tas tālāk nevarēja iet, šis pelēkums sienās un viss.
Tie bija skaisti trīs, četri mēneši. Strādāja divi spēkpilni vīri. Tas bija kāds mazs būvuzņēmums, mazie vienmēr dara labāku darbu. Protams, Vestēna kundze pārmaksāja, bija pārmaksājusi savā nolīgumā, bet lai, meistari bija labi, darbs labs, materiāli labi. Vestēna kundze pati varēja izvēlēties visu, grozīt visu, ja kas uz reizi nepadevās. Nekas nebija jāsteidz, viss varēja nožūt lēnām un labi. Vestēna kundze un darba uzņēmējs, dažreiz arī viņa palīgs un es, un Kalna kungs (viņas īrnieki) kopā dzērām kafiju un triecām par krāsām, par apmetumiem, par mājas vērtību, dārzu, dzīvi, politiku. Vai stundām triecām par politiku (bija valdības pārvēlēšanas laiks, lielais politikas laiks). Un istabas kļuva gaišākas un gaišākas. Sevišķi meistara palīgs bija dedzīgs amatnieks, mācījies un strādājis Francijā. Istabas tika aprūpētas kā pilī. Visskaistākās, manuprāt, bija tapetes viesistabā un plašajā priekšnamā. Vestēna kundzei patika visas. Meistara palīgam vislabāk patika guļamistabas tapetes, Kalna kungam – ēdamistabas. Visas tapetes bija krāsās saskaņotas, labā klasiskā stilā, labas tapetes. Ar vairāk vai mazāk zelta ēnām klāt.
Durvis verot, mājā ienākot, nezināji ne izšķirties, kur pirmo acis un soļus mest, viss aicināja. Nu atdzīvojās lietas, kas neatjaunoto telpu pelēcībā nebija bijušas pamanāmas. Nu tagad tikai bija redzams, cik dārgi antīka logi bija šai mājai un cik skaisti caur tiem gar jaunajām sienām, palodzēm, stenderēm atspīdēja dārza zaļums un ziedi. Atdzīvojās arī gleznas pie sienām. Kamīns rādīja, ka tam bija veci, skaistas, siltas krāsas ķieģeļi. Vestēna kundzes izprecētā meita uzdāvināja jaunu stāvlampu.
Protams, šie mēneši nebija līksmība vien. Dažreiz krāsa, ātri žūdama un izgarodama, oda tik ļoti, ka galva sāpēja. Dažreiz caurvējš neglābjami vilka uz kājām, jo durvis un logi bija jātur vaļā, lai viss vējotos un krāsas žūtu. Dažreiz ieķērās un nebija attaisāms kāds logs, kas bija aizvērts par ātru un krāsa bija salipusi, sacietējusi. Dažreiz, un diezgan bieži tas gadījās, ka meistari pazuda uz vairāk dienām un visa – krāsu, otu, papīru un putekļu – vidū bija jālaipo, nezinot, kad viss iesāktais turpināsies un beigsies. Bet tomēr, ja tagad caurvējš vilka uz kājām, tas nebija tā, kā citkārt, kad, apnikumā un apātijā sēdot, nevarēja saņemties, celties, iet aiztaisīt durvis vai logus, un vējš velk un velk uz kājām, un mugura sāk sāpēt… Vai nepacietībā saraustot kādu atvilktni, to nevar aiztaisīt, vai galva sāk sāpēt un sāp absolūti ne no kā. No tukšuma. No nekā. Tagad katrai neērtībai bija savs dabīgs, saprotams iemesls, tā bija dzīve pati ar savu grūtuma piedevu, par ko varēja tikai pasmieties.
Meistari strādāja un svilpoja un teica – te vēl vajaga to tā un tur tā. Tas viss maksāja naudu. Bet viņiem bija taisnība, viena uzposta vieta prasīja otras vietas uzpošanu. Mājas atdzīvināšana aizkustināja Vestēna kundzi jo dziļāk tādēļ, ka viņas vīrs bija miris, pirms viņi bija paspējuši jaunpirkto māju pēc sava prāta pārveidot. Tagad Vestēna kundze virzīja tālāk viņu abu nodomus.
Tad vienā dienā, kā tas notiek, māja bija gatava. Istabas stāvēja cēlas un baltas. Un klusas.
Ierunājās zaļais dārzs caur krāsainiem logu stikliem, runāja tapešu maigie raksti. Un apklusa. Pamazām sastinga. Ne agrākā pelēcībā. Jaunā, baltā stingumā, nenovēršamā neatgriežamībā. Prieks par visu atkal iesāpējās. Vestēna kundze staigāja maziem, gracioziem lelles solīšiem, staigāja, kāpa pretī tukšumam, vēsumam, kas negaidot satvēra, ielauzās, baidīja, lika apslēpti ciest jaunajā, atjaunotajā, skaistajā mājā. Ko tālāk? Ko tālāk, brūnsprogainais dzejniek? Resnais, piedzērušais dzejniek? Lielais, mīlētais dzejniek?
Vēl bija jāmaksā parāds meistaram. Vēl labu laiku. Un tas bija labi.
Vestēna kundze nepadevās.
Nē, ne – labprāt.
Tālāk es domāju par otru sievieti, kas arī nepadevās. Negāja labprātīgi. Es gribēju domāt par viņu, bet es domāšu vēlāk. Tagad te apkārt norit dzīve, kas liek par to domāt. Šī dzīve ir tāda laikā, kad par nekādu nepadošanos nav jādomā. Nekam nav jāpadodas. Nav jādomā. Domāšana nāk vēlāk un tā neko nelīdz.
Sēžu, kā parasti – virtuvē pie mazā galdiņa pret lielo logu. Nevaru teikt – mākslinieka darbnīcā. Četrpadsmit studijas eļļā, ar sievieti un vīrieti, ir izmestas no darbnīcas un galerijas, ir nokrautas kādā blakus telpā, kur stāv veļas mašīna, lielais ledusskapis, logatu stikli, bišu rāmīši un citas tādas lietas.
.
Mākslinieks ir uzaudzinājis kuplu pilnbārdu un garākus matus. Acis ir viņa labākā sejas daļa un arī deguns. Un tie vislabāk tagad, bārdas un matu ielokā, ir redzami. Viņš izskatās ļoti labi. Viņš izskatās kā Kristus gleznās, kur tas ir tēlots skaists, mierīgs, maigs, ar bārdu. Kristus pierei tādās gleznās līst pāri dažas piles asiņu. Māksliniekam tās nav redzētas līstam. Tās varētu līt viņa sirdī (viņš varētu asiņot iekšēji), ja viņš redzētu savas jaunās sievas paslepen mestos soļus. Labāk ir tā, ka viņš tos neredz. Viņš sāktu asiņot par daudz. Bet varbūt viņš iznestu četrpadsmit iesāktās gleznas no blakus telpām un sāktu tās pabeigt. Būtu četrpadsmit gleznu sērija. Tagad glezno sērijām, viena tēma variējas daudzos mazākos gleznojumos, un visi tie kopā beidzot rada vienu lielo, nobeigto panākumu – simfoniju. Mākslinieks varētu rīkot šai galerijā savu izstādi. Būtu popularitāte, slava, pārdoti darbi – nauda. Un atkal – jauni darbi. Nauda un slava ir stiprums, spēks. Tagad ir šī stīvēšanās noturēties līdzsvarotā laimē ar savu jauno sievu, dzīvošana laimē… Ja viņš to redzētu, ka viņa to mazliet pieviļ ar galerijas īpašnieka brāli, šai pašā galerijā viņš kļūtu slavens. Un laimīgs, protams. Tāda ir formula. Likums. Ciešanās cilvēks rada.
Laimīgs viņš ir tāpat – pērk mēbeles, iekārto māju, iziet sabiedrībā ar jauno sievu, pelna naudu kā skolotājs. Pilsonisko laimi (vienīgo taustāmo, atzīto laimi), kam jāturpinās secīgi ikdienā, nevar likt uz spēles, riskējot pelnīties tikai ar glezniecību. Tas arī ir likums, pārbaudīts, negrozāms. Tāpat kā kāds cits likums – ja cilvēks ir tik ļoti labs, mierīgs, apmierināts dzīvot ikdienišķā mīlestībā visu laiku tā joprojām, pa vidu mierīgi nodoties īsai pasēdēšanai pie gleznām, kas it kā būtu, kā nebūtu jānobeidz tai laikā, kad būtu jāuzmanās un jāizcīna daža sacensība šīs ikdienas laimes laukā, tad… Jā, ja mākslinieks grib iekļauties pilsonībā, tam jāzina, ka tā, arī tā – prasa visu cilvēku, visu tā laiku, naudu, domas. Un arī ar to visu vēl dažreiz nepietiek.
Tai vakarā, kad visi te dzēra vīnu un tērzēja, mākslinieks bija tālu aizdomājies, varbūt par savām nenobeigtām gleznām, un neredzēja, ka galerijas īpašnieka brālis, brašs cilvēks, ņemot cigarešu paciņu no mākslinieka sievas rokas, paņēma un kāri paspieda arī viņas mazo pirkstiņu, tad izgāja viņai līdzi naktī palīdzēt iedarbināt mašīnas motoru. Tumšā, mīkstā augusta naktī šī mašīna pulsēja savām sarkanām aizmugures ugunīm, tām ieslēdzoties, izslēdzoties, ieslēdzoties, izslēdzoties, dega karsti kā ogles, kā grēks. Aizliegtas mīlestības dēļ tagad neviens nerāpjas pa augsto stāvu logiem. Un greizsirdībai vajadzētu būt pagātnes lietai. Tā mākslinieks sēdēja pie jau aukstas kafijas tases un runāja par mākslu. Tas ir saprotami, ja kāds mākslinieks kaut kādu iemeslu dēļ nevar strādāt ar savu mākslu, viņš runā par to, runā par nodomiem, likumiem, sasniegumiem, virzieniem – runā par mākslu. Un, ja kāds ir savā dzīvē viss iekšā, tas ir kā laivā braucējs straumes vidū palu laikā. Tam nevar no malas palīdzēt, ne padomu dot, var tikai nobrīnīties, cik traki, cik nebēdīgi viņš brauc.
Mazais angļu dzejnieks nedomāja par tādu laiku, kad viņš teica savu dumpīgo padomu. Viņš to teica ļoti nopietnā brīdī. Vai tie nāk tikai vēlāk? Pēc visiem trakiem braucieniem? Varbūt.
.
Ir atkal rīts te. Pēdējie viesi vakar ir noskalojuši vīna glāzes un kafijas tases, un vaļā atstātais logs ir izskalojis telpas no cigarešu dūmiem. Gaidot retās tālsarunas, es varu domāt. Varbūt par to otru sievieti, kas turējās pretī tumsai, par kuru runā mazais dzejnieks. Rīts ir tik dzidrs, ka viņš varētu atkal brist tur pa dārza malu. Bet – zinu, viņš to nedarīs. Ārs ir tukšs. Bet lejā aiz lielā satiksmes ceļa, aiz kokiem, pirms dzelzceļa sliedēm, pirms upes dzīvo tā sieviete ar savām vecām lietām. Viņa lūdza, lai es kādreiz aizeju pie viņas uz kafiju. Man nav iznācis laika to darīt. Tikai toreiz, kad mans draugs devās nopirkt dažus vecus, labus krēslus no viņas, viņš aicināja mani līdz, un es viņu satiku tās vecajā mājā.
Viņas māja nebija vēl tāda, kuras pagalms ir zāli aizaudzis, vārtiņi vēja izļodzīti, aiz tiem mētājas salijušas avīzes, trauku lauskas, veci grīdsegu gabali un uzraksts vēsta – pārdodama. Vārtiņi bija izļodzījušies, maurs nepļauts, bet celiņš noslaucīts un loga priekškars sakustējās, un durvīs mums pretī iznāca sieviete, paveca, pamaza, paresna, garā mājas tērpā. Viņa smaidīja, viņa bija uzlikusi krāsu savai sejai, viņa apsveica mūs ar savu sen ierastu mājas mātes šarmu, no ilgas nelietošanas mazliet it kā aizcietušos, dedzīgu. Sekojot viņai, kļuva priecīgi un labi. Tas bija apmeklējums, ne tikai iegriešanās nopirkt pāris krēslus. Bija brīnums, ka mazajā mājā bija tik daudz telpu. Ne pirmajā acumirklī, bet tūlīt nākošajā atklājās, ka tās visas bija pilnas vecu, neparastu, skaistu lietu. Visi lietojamie galdi, krēsli, dīvāni, kumodes, rakstāmgaldiņi – viss bija sens, labi kopts un jau antīks. Pie sienām, uz palodzēm, plauktos un galdos bija mājīgi izkārtoti veci stikli, kristāls, porcelāns, misiņš, varš. Milzīgas misiņa un vara bļodas uztvēra skatu un veda tālāk un tālāk, no lietas uz lietu. Visas tās izskatījās, dzīvoja tā, it kā tās tikko būtu lietotas, lai gan tās visas jau bija muzejā liekamas. “Tā ir piena bļoda,” kundze teica par milzīgo misiņa un vara salaiduma bļodu, “tai bļodā nostādināja pienu, noņēma krējumu. Tas otrs misiņa trauks – ievārījumu katls. Tur tā – lielā ūdens krūze.” Jo ilgāk tur uzkavējās, jo vairāk īpatnējo veco lietu atklājās, dažu bija gatavojusi krustmāte Anglijā, citu krustmāte Francijā. Tur bija no sīkām pērlītēm izšūtas romantiskas bildes, iestiklotas, lai neizjuktu no vecuma, neticami smalkas, maigi apdzeltušas mežģīnes, visādas kārbas, kastītes. Uz grīdas peldēja divas ļoti dabīgas pīles – rokdarbs kokā un krāsās, kāda senča darinātas, ko ņemt līdz pīļu medībās īsto pīļu pievilināšanai. Tur bija daudz kas, ko kautrība neļāva sīkāk izpētīt, tas jau nebija muzejs, tā bija vecās kundzes dzīve.
“Man patīk dzīvot vienai,” viņa teica. “Nu jau sešpadsmit gadi. Mēs krājām, pirkām lietas, kas mums patika. Es varētu tagad lielu naudu saņemt par šo māju un šīm lietām. Bet es jau – te dzīvoju…”
Jā, viņa tur dzīvoja. Tur bija fotogrāfijas – mirušais vīrs, mirušais dēls. Mirusī māsa. Dzīvais dēls. Mazmeita – skaista, jauna sieviete. Tās bija visas tikai fotogrāfijas, kā dzīvo, tā mirušo. Viņa dzīvoja viena. Viņa dzīvoja tāpat, kā bija dzīvojusi ar vīru un dēliem. Lietas kļuva vecākas un vecākas, to vērtība pieauga. Viņa arī kļuva vecāka un vecāka. Viņa teica, ka ārpus dārza viņa vairs nestaigā.
Mēs dabūjām divus zemnieku stila krēslus, vecus, bet stiprus vēl. Dažas lietas, viņa teica, viņa dažreiz pārdodot. Viņa parādīja kādu rožainu, no zīda lupatiņām sašūtu segu, kas būtu jāpārdod. Tā bija iekārdinātāji skaista sega, uz viegli ģeometriskā, galvenā lupatiņu šuvuma raksta peldēja tumšākas krāsas, noapaļotāk veidoti sašuvumi, kas atgādināja rožu ziedus, lika domāt par rozēm. Mūsu rokas glaudīja, slīdēja pār segu vēl un vēl, kā aizsapņojušās par dzīvi, kādai varētu būt lemta šī sega. Par dzīvi, kādu šī sega kādu ļoti īsu laiku bija dzīvojusi.
Ejot prom caur seno ēdamistabu, nevarēja nepamanīt tur galda stūrīti, kas bija klāts vienai personai, nākamai ēdiena maltītei. Glīti, zilibalta raksta trauki – šķīvis, maizes šķīvītis, sāls un piparu trauciņi, glāze, nazis, dakšiņa, servjete – netrūka nekā uz apklātā galda stūra, viss oficiālā kārtībā, viss vienam pie loga. Krēsls… Šī vieta aizķērās domās, nodeva to cīņu, ko vecā sieviete veda, turpinot dzīvot dzīvi viņas pareizā, nevainojamā gaitā. Turpinot dzīvot. Sēžot maltīti pēc maltītes pie pareizi klāta galda, ar loga tuvumu – vienīgo biedros.
Uz brīdi man sajuka jēdzieni, par ko runāja, ko prasīja labais angļu dzejnieks – “…neej ar labu…” Vai te, šī iešana bija ar labu, jeb tā bija sīvākā pretošanās? Stūrgalvīga braukšana tālāk vilcienā, kad visi jau izkāpuši, kad sliežu vairs nav…
*
Ir mazliet miglains šorīt. Laiks iet uz rudens pusi. Bet rīts ir silts, migla lēnām zūd, atsedz bišu stropu, tīro, zaļo laukumu, kaulainos ceriņkrūmus. Ilgāk to visu nevar glabāt, segt un noslēpt vakardienas naktī, jāatdod dienai izžāvēt, aizmirst. Lielais zāļu laukums, vēlais sarkanais un baltais āboliņš ir nopļauts, smilgas un viss, kas tur bija sazēlis, ir noguldīts gludi, un dvingaini smaržo siens. Smarža ir tik bieza, ka jābrīnās, kā bites tiek tai cauri? Tās jau mostas. Silta vecu vasku un medus smarža plūst no stropa, jaucas siena smaržā, plūst vienmēr uz vienu pusi no stropa, vienmēr gar logu uz ceļa pusi. Varbūt labi, ka ne uz gravas pusi. Lāči ir kāri uz medu. Avīzēs raksta un rāda izpostītās bišu dravas. Ne te. Kaut kur citur. Īsti nelāgās lietas, tāpat kā īsti labās, lielie vinnesti, piemēram, arvien notiek kaut kur citur. Lācis te var gadīties visur. Šī grava savienojas ar tāliem mežiem un kalniem. Bezmiega naktīs kādreiz pastaigājoties galerijā un šeit darbnīcā, tumsā jāparaugās caur logiem – vai lācis nerīkojas ap stropu? Kā tas būtu? Katastrofas ir saistošas. Vai citādi tās tik daudz rādītu uz skatuves, rakstītu visur par tām. Katastrofa. Negadījums. Negadījums nav īsti tas pats. Tas notiek un pāriet. Katastrofa paliek. Nieki. Mūsu valodā tāda vārda nemaz nav. Tomēr, tomēr. Kā citādi mēs mūsu ledustīrajā valodā dabūsim jaunas nianses? Vārda svešniecība pienes kaut ko savādu, pieliek vai atņem, sabiezina vai mīkstina. Piemēram, lamāšanās un tāpat mīlēšanas laukā.
Šī zāļu laukuma nopļaušana, šis maigais, rīta mitrais siens, ir kādas katastrofas sekas.
Vakar zāļu laukumu nopļāva mākslinieks.
Augšā, dārzā pie galerijas īpašnieka mājas, vakar bija mazas viesības, dārza svētki. Kurināja uguni dārzā, sēdēja ap to, ēda, dzēra, iedziedājās. Kā visu to parasti dara. Sākās tas pusdienas laikā, beidzās vēlu naktī, kad tumsā visapkārt jau smaržoja nopļautā zāle. Jā, viesības sākās pēcpusdienā ap ugunskuru. Laiks iet jau rudenī un satumst ātri.
Mākslinieka sievai bija gadījies nosēsties blakām ar kādu, varētu teikt – svešinieku, datoristu (visi viņu saukāja par komponistu), kas kaut kur te pavada savu atvaļinājumu. Mākslinieks bija nosēdies ugunskura otrā pusē un liesmām pāri redzēja par daudz šoreiz, skatījās par daudz uz savu sievu. Redzēja, kā viņa noliecās, pieliecās, atliecās, gāzās ar visu krēslu un ķērās pie komponista ceļiem, un viņš ķēra, grāba, turēja viņu. Daudzi gāzās savos krēslos mīkstajā, ne visai līdzenajā vecā dārza zālē ap ugunskuru. Gāzās, cēlās, smējās, apgāza zemē noliktās dzērienu glāzes, cēlās un gāja tās pildīt uz otru ugunskura malu, pāri dārzam uz māju, uz ēdamistabu, virtuvi, ledusskapi. Kad mākslinieka sieva gāja, cēlās un gāja viņai līdz arī datorists, panāca, noķēra to, lika rokas tai uz gūžām, pirms viņa paspēja aizslēpties aiz durvīm. Reiz, kad viņi abi atgriezās ar pilniem šķīvjiem labā ēdamā sev un citiem, māksliniekam izdevās apsēsties līdzās sievai. Arvien jau viss pūlis ap ugunskuru šā un tā mainījās, cits piecēlās un bakstīja uguni, cits atnesa malku, cits atcēla savu krēslu tālāk no uguns liesmām, cits pievirzījās tām tuvāk, dažiem pēkšņi uzvēlās dūmu mākonis, un tie, krēslus apgāzdami, bēga, pārvietojās. Kustība ap ugunskuru turpinājās visu laiku un arī rāms miers, tāpat kā tas ir katrā dzīvā lietā – straumē, mākoņos, zaros.
Tā mākslinieks atkal nokļuva pie savas sievas, apkampa viņu maigi un skūpstīja tā, ka daži pat aplaudēja. Bet lielā kustība ap ugunskuru nerima, un mākslinieka sieva bija atkal kopā ar komponistu. Daudzi tā turpināja būt kopā, veda un veda no jauna visas pārtrauktās sarunas, nemaz nejūtot krēslu gāšanos, dūmus, liesmas, izlietās glāzes, vienmēr no jauna tās piepildot, salāpot savu pārtraukto tuvumu, it kā nemaz nepūloties. Tā tas bija arī ar mākslinieka sievu un datoristu. Un mākslinieks sāka pļaut zāli. Izvilka zāles pļāvēju turpat no garāžas aiz vecās ābeles un sāka pļaut. Pļāvēja trokšņa dēļ dažiem apklusa valodas, un tie brīdi domīgi noraudzījās zāles pļaušanā, citi meta kūleņus nopļautajā gludumā, aizgāja pastaigāties vai mēģināja dejas soļus, bet mākslinieks pļāva un pļāva, tālāk un tālāk, visapkārt ugunskuram, pa ceļu lejā ap lielo puķu dobi, tad ap galerijas māju, ap bišu stropu un tālāk visu lielo zāļu laukumu. Jau sen sāka satumst, viņš tur melnā naktī varēja nopļaut visas mazās, jauniestādītās eglītes…
Citi vēl sasēdās atpakaļ pie ugunskura, tuvāk un ciešāk, jo tumsā dvesa vēsums no gravas kokiem, bet ogles kvēloja bez dūmiem, silti, tīkami.
Vai mākslinieka sieva bija tik skaista? Pēc modernā standarta viņa bija mazliet par resnu. Gandrīz brīnums, kā šai laikā tik jauna sieviete uzdrīkstējās būt tik maigi resna, pat smaga savās kustībās? Bet šī uzdrīkstēšanās, liekas, bija viņas īpatnējais spēks. Mākslinieks neko neuzdrīkstējās. Kad viņš pirms nepilna gada bija saņēmis viņas “jā” vārdu, viņš gandrīz neuzdrīkstējās tam ticēt. Viņš apķērās galerijas īpašnieka sievai ap pleciem un savā runāšanas vajadzībā stostījās: “Es esmu tik laimīgs! Tik laimīgs! Es nezināju, ka es varētu vēl būt tik laimīgs…” un sāka raudāt. Viņam bija jāaizgriežas un jānopurina asaras. Galerijas īpašnieka sieva nogrozīja galvu un nomurmināja: “Muļķis. Uzvedas kā muļķis.” Un tagad, kad viņš varētu gleznot, viņš pļāva zāli.
Visās četrpadsmit studijās vai, mazākais, divpadsmitās no tām, viņš bija sācis gleznot savas sievas ķermeni. Idealizējis, izstiepis to. Reiz, kad krāsa vēl nebija nožuvusi, viņš vēl bija piestājies strādāt pie tām. Varēja domāt, nu sāksies, nu nāks viņas baltā āda, mazliet paresnā, taukā, mazliet par daudz taukā pilnība, zīdaini maiga, raiba, traka āda, visa noraibināta, nosēta tumšām dzimuma zīmēm kā balta debess ar melnām zvaigznēm, neredzēta āda. Kādu daļu no tās modernā gleznā varētu pat atraut no ķermeņa, lai tā plivinās, nāk pretī ar savu milzīgo kārdinājumu, ar savu neatvairāmo pilnību… Tā vietā viņš tikai izgludināja gaismas uz klasiskā torsa krūtīm, uzklāja vieglu, zeltainu plankumu zem vēdera, kura figūrai gleznā nemaz nebija. Bet viņa sievai bija vēders. To viņš neuzdrīkstējās rādīt, ne raibumus, ne viņas smagumu, ne visu to varu, kas viņu darīja tik laimīgu. Tik laimīgu, ka viņam bija jāraud un jābīstas, jābīstas no visa tā. Protams, skatītājs nedrīkst vēlēties redzēt gleznā to, ko mākslinieks vēl nav gleznojis. Nepacietība tikai to dažreiz pārņem, noskatoties, kā dzīves dotais netiek gaismā celts. Bet arī tā ir greiza skatītāja iedoma. Neviens nekad nevar izzīlēt dzīves nodomus.
Mākslinieks ir pazīstams te kā labs cilvēks. Liekas, nav neviena, kas viņu pazīst, kas vienā vai otrā brīdī nebūtu apgalvojis, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks, labs cilvēks.
Apses gravas malā ir brīnišķīgi koki, labi koki. Pašreiz viņu galotnes vēršas bronzas krāsā. Nopļautais baltais āboliņš te visapkārt varbūt vairs nesaziedēs tik košs, kāds tas bija vēl vakar. Migla vēsta rudens tuvumu.
*
Sēžu pēdējo reizi te, pie mazā galdiņa, darbnīcā pret lielo logu. Ir pienācis otrs rudens kopš tā rīta pēc lielās zāles pļaušanas. Izņemu savas piezīmes no šī galda atvilktnes, lai tās neaizmirstu te. Laiks ir bijis tāds, ka tās negribējās cilāt. Galerija izbeidz darboties. Mākslinieka sieva nupat aizveda pēdējās sava vīra gleznas, arī visas nenobeigtās. Vēl paliks šeit tikai šis vecais koka galds, sagraizīts un sabadīts, stiklus griežot, logatus naglojot. Noraibināts ar tintes un krāsu plankumiem un dažiem iegrieztiem burtiem. Paliks te arī divi labie zemnieku stila krēsli no vecās kundzes antīku krājumiem. Priekškari logiem ir noņemti un gaisma līst cieta un balta, nerunājot neko.
Mākslinieks ir miris. Viņa pelni izkaisīti vējos. Varbūt tie visi vēl nav izkaisīti. Vai visu – cilvēku, viņa smaidu, valodu, gaitu, viņa acis un rokas, vai visu to var sadedzināt bēru dienā, kad citi ēd, dzer, smejas un dzīvo? Nav ne kapa, ne zīmes. Varbūt viņa mājā, pie viņa sievas ir mazliet viņa pelnu. Tāds ir paradums, sauju pelnu paturēt.
Mums citiem paliek mazliet skumju pārdomu, mazliet žēl, ka nevarējām viņam vēl (jau zārkā esot) nest puķes, bija jānes nauda vēža slimības pētniecības institūtam. Bet tā tas šais dienās ir.
Mēs, viņa draugi, noraudājām jau tad, kad uzzinājām, ka šī šķiršanās nāks tik negaidīti, tik drīz. Noraudājām, norunājām, kad viņa nebija klāt, tad, satiekot viņu, izturējāmies kā parasti, kā vienmēr. Mēs nezinājām – kā citādi?
Tikai reiz, pie šī paša darba galda, viņš teica, “…nu dzīve jāmēro mēnešiem, ne vairs gadiem…”
Tas varēja būt atklātāku sarunu ievads. Bet nebija iespējams runāt. Bija jāliek kafija vārīties. Jādzer kafija. Un mākslinieks saņēma to ar savu parasto smaidu.
Varbūt tāda vien ir mūsu iespējamā nepadošanās, neiešana ar labu tai lielajā naktī?
Šis mākslinieks mira vēl dažus gadus jaunāks kā mazais dzejnieks, kas teica: “Do not go gentle, rage, rage…”
