Valtera kundze stāvēja mājas vaļējā palievenī un ostīja rozes. Viņa to darīja, it kā slēpdamās. Viņa atlaida rozes zaru ik reizes, kad kāds iznāca pa mājas atvērtajām durvīm, gāja lejā pa īsajām kāpnēm, meklēja savu mašīnu, viesības tūlīt bija pāri. Viesi šķīrās, lai gan vēl vasaras nakts nebija satumsusi. Viesi šķīrās, lai par ilgu neapgrūtinātu mājas māti un mājas tēvu – viņiem ik brīdi bija sagaidāms ģimenes pieaugums. Bija zināms, ka tas būs dēls un ienāks šinī pasaulē ar ķeizargriezienu tāpat kā viņu pirmais bērns, meita. Kundze bija drosmīga, paļāvīga ķirurga rokai. Tomēr bija jauki, ka draugi svētdienas pēcpusdienā bija sanākuši paīsināt viņai laiku, tāpat mājas tēvam, kas iekšēji bija satraukts un nemierīgs. Cilvēku tuvums darīja labu. Ar pieklusinātām balsīm, ar apvaldītu dzīrošanu (it kā piesardzību dzīves priekšā) māja elpoja viegli kā svētku priekšvakarā. Bija vasaras pilnplaukums. Smaržoja nopļautais mauriņš ar labu siena smaržu, un smaržoja rozes. Tās auga visapkārt palievenim, lielas, nerātnas pusmeženes rozes, ar daudziem, smagiem ziediem, kuru tumšsārtums bija jau mazliet pabalējis, jo vasara bija sākusies karsta. Daži ziedi bija izšķērdīgi atvēruši savus vidus, kas mirdzēja kā mīksts zelts, pilni ziedputekļu un pilni paši savas siltumas.
Valtera kundze juta, kā maigie ziedputekļi lipa un palika uz viņas sejas, bet viņa ikreiz no jauna pievilka kādu ziedu pie vaiga, tiklīdz kādi viesi bija atvadījušies. Valtera kundzei nebija nekur jābrauc, viņa bija nākusi asistēt mājas lielajā notikumā. Viņa varēja mierīgi gaidīt satumstam maigo vēlā jūnija nakti.
.
Palievenī iznāca…vecis. Izsteberēja, kreiso kāju ar pūlēm vilkdams, drebēdams, līdzsvaru turot. Paskatījās Valtera kundzē lēnām, lielām acīm, tad novērsa tās atkal uz savām kājām, lai nekristu. Pie kāpņu margām pieķēries, viņš apstājās, pirms sāka nokāpt nedaudzos pakāpienus lejup uz zālāju un piebraucamo ceļu. Viņš vēl paskatījās uz Valtera kundzi, un viņa atsmaidīja, panākdamās tuvāk, bet viņi nesasniedzās rokās atvadoties, tikai vēl un vēl uzsmaidīja viens otram, un vecis saņēmās, savaldīja savu kreiso kāju, kas nespēja īsti celties, kas ķērās ar kurpes purngalu grīdā, pinās otras kājas bikšu starā, vai, nolikta beidzot īstajā vietā, aizslīdēja kaut kur sāņus. Visu kaut kā pārvarot un izkārtojot, vīrs lēnām kāpa lejā. Nevarēdama skatu atraut, Valtera kundze skatījās viņa pakausī. Viņa pakausis bija gandrīz kails, tomēr tikai – gandrīz kails, to ne visai vienādi klāja brūnpelēkas matu pūkas. Zemāk, gar viņa svārku apkakli, mati bija ar svaigu mirdzumu, gari un brūni, un pakausī iepelēkie, īsi izcirptie, pa pusei sedza kādas lielas, ieapaļas rētas sašuvumu kā futbola bumbai.
Beidzot viņš bija nokāpis un grīļodamies sniedzās atbalstīties pie savas mašīnas, kas bija piebraukta pavisam tuvu palieveņa kāpnēm. Parasti viņš tagad lietoja ejamo nūju. Varbūt viņš to bija aizmirsis pie savas jaunās sievas, kas vēl bija aizkavēta viesību namā. Viņš viens pats pūlējās iekāpt, iesēsties ratos, ne pie stūres, bet blakus sēdeklī. Kaut kā tas viņam izdevās, atmuguriski ķermeni iekšā ievelkot, iešļūcot, beidzot apsēžoties. Piemocījies, jo nevarīga bija arī viņa kreisā roka, viņš kā atvainodamies atkal uzsmaidīja Valtera kundzei, kas tikko pirms tam bija paspējusi novērst no viņa savu skatu. Tagad viņa atsmaidīja un pamāja.
Viņš nebija vecis, kā to varētu domāt kāds svešinieks. Viņam nebija ne sešdesmit, ne piecdesmit, viņam bija trīsdesmit pieci. Viņš bija pavisam jauns cilvēks, viņa vārds bija Ārēns. Viņam bij divdesmit seši gadi veca sieva, pirms pāris gadiem apprecēta, un māja, pirms pāris gadiem iepirkta, un pirms nepilna gada viņš bija vēl jaunāks kā trīsdesmit pieci gadi, viņš bija stiprākais, veselīgākais skatā, spēkpilnākais jaunais cilvēks te visu vidū, ar muskuļainu, stipru ķermeni, ar kupliem, brūniem matiem un skaistu pilnbārdu, kā tas bija modē. Bet vienā dienā viņam bija bijusi tāda savāda sajūta: ka viņa kreisā roka nav nemaz pie viņa, ka tā ir tik ļoti prom no viņa, it kā tā būtu pavisam otrā istabas kaktā. Kad kādu citu dienu šī sajūta atkārtojusies, viņš bija jutis smagu nogurumu, tā ka viņam bija bijis jāapsēžas (katrs to būtu jutis pēc tik savāda mirkļa, kad kāda tava ķermeņa daļa ir it kā otrā istabas kaktā un par to tev vairs nav teikšanas…), un tad, jā, tad viņš bija aizgājis pie daktera.
Viņam izdarīja vienu, divus, trīs, tad piecus un sešus un vēl vairāk rentgena uzņēmumus un pēc dažām dienām operēja audzēju galvā. Tas bija smadzeņu vēzis. Viņi atgrieza galvaskausu, izgrieza kaut ko, cik varēja, bet ne tik, cik to vajadzētu, jo to nevarēja darīt, tik, cik vajadzētu, un aizšuva atkal ciet. Un tad Ārēna noskūtā galva, ar aizšūto, ovālo atvāžumu patiesi ļoti nelabi atgādināja futbola bumbu, jaunu kājbumbu, bet citādi to nevarēja izdarīt, un pateica viņa sievai, ka viņam ir seši līdz astoņpadsmit mēneši, ko dzīvot. (Kā mierinājums vai solījums bija teikts, ka līdz beigām viss noritēs bez sāpēm.) Viņa sieva, ļoti raudādama, pateica to viņam. Vai lai viņa to nebūtu teikusi? Viņiem bija jādalās visā. Cilvēkam ir jāsaka, ka viņam ir vairs tikai seši, vai varbūt tomēr astoņpadsmit mēneši, ko dzīvot. Jā, tas laikam ir jāsaka. Vai nav? Vai kāds mums saka – cik mēneši vai gadi mums ir ko dzīvot? Varbūt saka. Mēs priecīgi skaitām savus gadus, svinam savas dzimšanas dienas… Un tad vairs tik priecīgi tās nesvinam. Pavisam vairs nesvinam. Tad mums tas ir jau pateikts. Bet mēs izliekamies, ka mēs neesam to dzirdējuši. Un… dažreiz tā ir ļoti laba lieta. Ļoti laba lieta. Kā bez tās varētu celt tiltus, debesskrāpjus, katedrāles?
Valtera kundze ostīja rozes, arvien turpināja vilkt lielos ziedus pie sejas, it kā kārojot, lai tie atstāj maigos ziedputekļus un savu siltumu uz viņas. Viņa sasmaidījās ar Ārēnu un domāja par to, vai viņai būtu jānoiet pie viņa vai nebūtu? Varbūt viņš to justu kā līdzjūtību, īstenībai pāri klātus labos melus? Tā tas nedrīkstētu būt.
Tagad viņi patiesi varbūt bija uz vienādākas, viens otram tuvākas dzīves kāpņu pakāpes kā toreiz, pirms dažiem gadiem. Tas ir, ja dzīves gājumu skatītu, kā to vecos rakstos un bildēs rāda – kā uzkāpšanu un nokāpšanu, augšup un lejup, pāri kalnam… Viņa bija jau sākusi nokāpt, kad Ārēns vēl kāpa sasniegt galotni, toreiz, pirms trim gadiem. Tagad viņa nokāpšana bija tik strauja, tik briesmīga, viņš krita lejup… Tomēr viņai vajadzētu justies viņam tuvāk, tuvāk tagad… Bet viņa nejutās.
Viņu gadu starpības dēļ viņa bija pārtraukusi viņu intīmo tuvību. Tā nebija vēl ieilgusi, bet ne tādēļ bija vieglāk to izdarīt. Kāda diena kalnos ar Ārēnu bija palīdzējusi viņai izšķirties. Tur kādā vieglā, saprotamā veidā bija atklājies, ka dzīvei ir dažādi veidi un dzīvais vienmēr var izvēlēties. Vienmēr var mainīt virzienu, spert citu soli.
Kalnos viņi bija uzbraukuši mašīnā, cik augstu veda ceļš, tad kāpuši pa šauru taku pāri kalnu pļavām. Kāpiens bija sācies kalnos diezgan augstu, kur puķes kļūst jau ļoti krāsainas un to ir ļoti daudz, un tad līdz kādai laika novērotāja mītnei, kur puķes jau izbeigušās, kur nebija gan arī vēl mūžīgo sniegu, tikai pelēcīgs vēju lauks. Vēl zāle, smildziņas, sūna. Laika ziņotājs dzīvoja tur jau sešpadsmit gadus. Viņš iznāca pretī, parunājās. Aicināja ienākt viņa mītnē, pacienāja ar kafiju, vārītu no sniega ūdens – ziemeļu pusē pie mājas sienas bija apputējusi sniega vāla.
Mājiņai bija nelieli logi uz visām pusēm, pa kuriem varēja redzēt visu no augšas, kā putni to redz. Dziļi lejā, starp mežiem ielocīti, spīdēja tumši un gaiši ezeri un ezeriņi, dažā kalna malā kāds māju puduris kā gliemežvāku sauja. Būdā bija viss, ko tās apdzīvotājam vajadzēja – gulta, galds, krēsls, laika ziņošanas un vērošanas instrumenti un – logi, mazie, gaišie, siltie logi, kuros gaisma, it kā tos jūtami aizskarot, spiedās iekšā. Tā tas bija, jo daži logi iedrebējās. Vējš… Bet kā ziemā?
Jā, ziemā ir arī aukstums. Vējš. Un tagad, kad tā sniega atlieka nokusīs… Jā, dažreiz pietrūkst ūdens. Viss jāuznes pašam. Uzbraukt te nevarēja. – Vai viņš ņem ilgus atvaļinājumus? – Divi nedēļas gadā. Nebija jau tur ko lejā darīt. Tur pārmaiņas nenesa neko patīkamu. Pat te to varēja just. Agrāk te staigāja stirnas, brieži, lāči apkārt. Tagad uznāca jauni cilvēki, izšāva dzīvniekus nezin kāda prieka dēļ. Tāpat vien. Ja to nedarīsim mēs, atnāks citi to izdarīt, viņi teica.
Dzīves pārmaiņas nebija labs temats, ko pārrunāt. Kāda bija dzīve te augšā vienam aiz vairāk stundu kāpiena, to Ārēns un Valtera kundze varēja tikai minēt. Liekas – viņš bija laimīgs cilvēks, šis laika vērotājs. Dzīvei ir visādi veidi. Sveši, labi veidi.
Valtera kundze atstāja viņam tur kalnā vienu lielu apelsīnu, ko viņa bija stiepusi līdzi rokas somā, lai dalītu to ar Ārēnu visgrūtākajā kāpiena brīdi. Viņiem tā tagad nevajadzēja, viņi bija pacienāti ar kafiju.
Otrā dienā pēc kalnā kāpiena Valtera kundze sameta šo to savā ceļa somā un aizbrauca. Rīkojās ātri, jo tādas lietas, tikai ātri darot, var izdarīt. Bez gariem izskaidrojumiem. Tā dzīves pašas lieta – dot atbildes.
Kad viņa atgriezās gandrīz pēc pusgada, Ārēns bija saderinājies un apprecējās ar jauno Lindu. Viņi palika labi draugi, Valtera kundze un Ārēns, labi paziņas. Ārēns bija laimīgs, un Valtera kundze viņam to neskauda. Tai dienā kalna būdā viņa bija asi un skaidri apzinājusies, ka viņas un Ārēna lielā gadu starpība paliks mūžam nemainīga. Ārēns vienmēr stāvēs, būs, ies pa gabalu no viņas, kā citā sfērā, zem citas debess. Ne vārdam viņu vidū nevarēja būt tā pati nozīme. Tāds bija cilvēka vēlmēm negrozāms dabas likums.
Tagad dabas pašas nežēlīgie spēki bija grozījuši savus likumus. Tagad Ārēns, tikko vairs soļus vilkdams, gāja tik ātri projām, ka neviens vairs neturējās solī ar viņu. Viņš bija jau garām arī viņai. Viņa darba vietā jau strādāja cits. Viņa kustības kļuva arvien grūtāk kontrolējamas, drīz viņam ņems arī valodu, pēdējo kontaktu ar cilvēkiem. Un tad – prom. Prom pavisam.
Valtera kundze ostīja rozes un nezināja, kā noiet tos pāris soļus pie Ārēna un pateikt kaut ko. Ko? Varbūt to, ka viņa būs pirmā, kas viņam sekos. Kāda jēga būtu tādai runāšanai? Un vai maz tā bija kāda noteikta patiesība, lai arī viņa par to pašreiz domāja? Ārēns nu gāja viens. Neviens ar viņu vairs nespēja kaut ko īsti dalīt. Pat viņa jaunā sieva kavējās ļaužu vidū, lai paliktu pie dzīvajiem, lai viņu neapraktu līdzi pēc pusgada vai pāris mēnešiem, varbūt jau nedēļām…
Beidzot Valtera kundze atlaida rozes zaru, lai noietu pie Ārēna, jo – vai patiesi tagad katrs vārds būtu iepriekš jāizsver, ko viņam vēl varētu teikt?
Pirms viņa tuvojās kāpnēm, pa nama durvīm, no citiem atvadīdamās, iznāca Ārēna kundze un skriešus devās pa kāpnēm lejā. Viņa nemeklēja pieturēties pie margām, droši viņa metās lejup, vieglā vasaras tērpā, plīvošiem matiem, augšup paceltām rokām – vienu ar Ārēna nūju, otru ar savu somiņu – viņa izskatījās kā savāds eņģelis, zemes un dzīvības eņģelis. Varbūt labākais, kas vēl drīkstēja būt Ārēna tuvumā līdz beigām.
