Es esmu kalpone. Varbūt visu mūžu neesmu bijusi nekas cits. Lielākā daļa cilvēku domā, ka kalpone ir kaut kas tāds – ne kūniņa, ne kode. Ja kūniņa, nu tad vēl kūniņa, ja jau izlīdusi no kūniņas – tad nav dabūjusi spārnus; domā, ka kalpone ir cilvēks, kas nekad nav iegājis mājā iekšā, bet pamīņājies tikai priekšnamā, ir kaut kas nepieaudzis, ar ko var parunāt par visu un tam nav nekādas nozīmes. Tā vērtē cits citu daudzas ļaužu šķiras: tirgotāji zemniekus, mākslinieki tirgotājus, māju īpašnieki īrniekus u.t.t.
Visi domā, ka kalpone visu nolūr pa atslēgas caurumu un zina visu…
Nemaz nav jālūr atslēgas caurumā, lai, kādā mājā klusi dzīvojot, beidzot zinātu visu. Dzīve ir kā jūras paisums, kas skalojas krastā un atstāj tur kaut ko no jūras dziļuma. Pie kalpotāja, kas diendienā iet kādā mājā apkārt savā darbā un kavējas, to darot te vienā te otrā vietā, notikumi tā pienes un nomet savas sīkās daļas, kā jūra atskalo un atstāj krastā daļu sevis.
.
Es zinu daudz par savu kungu un kundzi. Es zinu par mazo studenti, kas īrē te istabu. Zinu par ārstu, kas pieņem slimniekus pāri ielai pretī logam, pie kura es divi stundas dienā gludinu veļu. Klusumā staigāju tik brīva no savas pašas dzīves un tik ieslēgta no apkalpojamās mājas cilvēku dzīvēm, ka, šķiet, es atraisos no sevis un no zemes pievilkšanas spēka, peldu apkārt kā lietas kādā stratosfēras kuģī. Es iepeldu citu dzīvēs un tās klājas pār mani un atstāj zīmes.
Kalpone pēc darba var tikai noģērbties un gulēt. Atstiept kaulus. Es iegrozu savu gultu tā, lai brīžos, kad atstiepju kaulus, es varētu raudzīties palmā aiz loga. Palma vienmēr šalc. Šalc asi, nemīlīgi. Bet viņas kustības ir daiļas, varenas. Lapas ceļas un grimst kā vējdzirnavu spārni, kā viļņi. Katra lapa miljonu un miljonu reizes met spēkpilnu vēzienu, sitas un sitas, un sitas… tukšā gaisā. Kad aptausta palmas lapas, zaļās vai jau melnās, zemē nokritušās, var saprast, kādēļ tās tik cietas, tik stiegrainas, asas kā zobeni.
Džekaranda ir maigs koks. Ar ziedu svētību, kad tās laiks. Ar ātru lapu un ziedu nobiršanu, ar raudāšanu lietū. Un atplaukšanu. Ar zvaigznēm zaros un citiem debesspīdekļiem, ar putniem un siltumu. Džekaranda pilna cilvēcīgām vēstīm. Ar mainīgām vēstīm. Reiz manā logā bija džekaranda.
Palma sākumā man likās cieta, auksta, nedzīva. Varbūt pat ļauna. Bet es zināju, ka man jāatrod ceļš uz viņu. Kā citādi es dzīvošu ar viņu logā? Kalpones istabā nav nekā, ar ko dzīvot. Gulta, kur gulēt. Skapis, kur nolikt drēbes. Tas viss. Spuldze pie griestiem. Adīt mazliet var. Lasīt gandrīz ne. Kad arī lasīt? Es palmu iemīlēju. Kaut kā jādzīvo. Kaut kā jānoturas. Mīlestība ir vienīgā saite, kas neļauj izjukt.
Bet visas saites pašas reiz jūk. Kalpone, kā es, to piedzīvo bieži. Un pie biežajām maiņām pierod, ir jāpierod. Man aiz loga vairs nešalc palma, bet skan kuģu sirēnas. Es varu skatīties lejā uz ostu no debesskrāpja divdesmit ceturtā stāva. Mana istaba te liela un logs liels. Darbs viegls. Mani kungi ir ļoti laimīgi, neredz vai putekļi slaucīti vai ne, neatšķir, kad telpas sakārtotas, kad atstātas viņu piemētātas un sajauktas. Viņi redz tikai viens otru, kā to mēdz teikt.
Tomēr šīs mājas kungs dažreiz staigā domīgs. Kundzei nav ne puse no viņa gadiem. Viņa ir skaista. Viņa ir arī piemīlīga. Viņa ir modele. Kādā modes parādē viņš to atradis. Viņam ir gandrīz pieauguši bērni un sieva. Viņš ir amerikānis. Atradis iespēju darbā dabūt komandējumu uz pāris gadiem un atbraucis ar jauno daiļavu pāri okeānam uz viņas dzimto pusi. Viņš ir bagāts. Noīrējis ļoti plašu dzīvokli. Zvana advokātiem, it kā meklētu kādu padomu ģimenes lietās. Viņi nav precējušies. Viņi it kā gribētu precēties. Bet viņš ir precējies…
Man tas viss nav stāstīts, nav arī nekas slēpts. Es jauno, smaidīgo un piemīlīgo sievieti vienmēr saucu par kundzi, par viņa kundzi. Veismaņa kundze, to ir viegli izteikt, un tas mani neiejauc viņu mazliet sarežģītajā sabiedriskā stāvokļa lietā. Kad es celtnī nobraucu lejā uz šī debesskrāpja pārvaldes biroju, dzīvokļu pārvaldniekam vai sekretārei es mierīgi saku – Veismaņa kundze mani sūtīja, Veismaņa kundze vēlas zināt u.t.t.
Tā tas jau ir gājis pāris mēnešu. Mana alga laba, brīva laika daudz. Bet nupat viss varēja mainīties, ir jau mainījies. Šorīt no Amerikas, no viņa mājas sūtīta, pienāca lielāka viņa mantu daļa. Patiesi vesela lauza mantu – rakstāmgalds un krēsli! Sporta lietas, fotokameras, bildes, grāmatas, kāds ducis uzvalku, tikpat daudz mēteļu (klāt arī visādas viņa dēlu, padsmitnieku mantas) un – kāds balts ļoti, ļoti liels peldu palags. Veismaņa kungs, jau ceļā uz savu darbu, vēl norādīja man, kā pusizsaiņotās mantas tālāk izlikt, izkārtot un pēkšņi – ietinās viss lielajā palagā ar visām virsdrēbēm un portfeli, ietinās palagā!
“Mans palags, mans palags! Nu man būs labi. Labi!…” Viņš runāja un smējās… Bet es noliku kastē atpakaļ klēpi mantu, ko gribēju likt skapjos – “Es nākšu vēlāk, es nemaisīšos pa kājām,” es izteicu. Es gribēju aiziet, jo man sametās bailes, ka viņa smiekli pārvērtīsies, viņš varbūt sāks raudāt. Viņa smiekli bija lūstoši, savādi.
“Darāt vien savu tālāk, jūs neesat pa kājām! Vai jums ir bailes no manis? Es jau jel nekad nebļauju. Tikai izskatos nelāgi… Dažreiz man tāds izskats…” Un viņš vēl tinās baltajā palagā, bet es pametu acis uz kundzes (neīstās kundzes) guļamistabas durvīm, un man šķita, ka tās aizvērās, ka tās bija bijušas pavērtas. Un ja tā, tad viņa bija ieraudzījusi, ko es ieraudzīju. To, ko zem manām acīm viņa dzīve kā paisums krastā izmeta sava dziļuma saturu – ka viņš nav laimīgs, viņš ilgojas pēc mājām…
Viņš aizgāja uz darbu. Uzmanīgi aizverot durvis, lai savu jauno mīļo neuzmodinātu, jo pēc brokastīm viņa vienmēr aizmiga un gulēja līdz pusdienas laikam. Šoreiz viņa negulēja ilgi. Viņa palūdza man tasi kafijas un saiņojās. Es liku viņa sievas atsūtītās mantas skapjos, viņa lika savas mantas savos koferos. Viņai nebija daudz mantu. Un lielākā daļa, viņas profesijas lietas, smalkie tērpi, vēl stāvēja iesaiņoti, tikai koferu vākus vajadzēja aizvērt un aizslēgt.
Viņa nolika aploksnīti, jādomā, ar atvadu vārdiem pie baltā palaga, ko viņš bija salocījis un nolicis uz jaunatsūtītā rakstāmgalda. Tad zvanīja pēc taksometra un – izdzēsa savu degošo cigareti baltajā peldu palagā. Es mazliet ievaidējos, bet viņa pasmaidīja: “Jūs jau visu zināt, tikai tāpat vien saucat mani par viņa kundzi. Es šo zemi pazīstu. Viņš mani neatradīs, ja arī meklētu. Bet tam viņam nebūs laika… To visu es jau zinu sen. Kādu brīdi es palikšu pie savas mātes, tad atkal strādāšu…” Viņa pateicās man mīļi par darbu, un es viņai sirsnīgi novēlēju labu, skaistu dzīvi.
Es labprāt būtu gājusi viņai līdz, mazgāt viņas smalko veļu, ko tikai ar vieglām rokām var cilāt, pienest viņai rītos plāno grauzdēto maizes riecienu un labo kafiju. Bet viņa mani vēl nevar atļauties. Varbūt kādreiz, kad viņa būs pasaulslavena… Bet tad es viņai vairs nevēlētos kalpot. Īstajai Veismaņa kundzei un viņas diviem dēliem – arī ne. Es domāju par citu vietu atkal.
Osta ar kuģiem manā logā vēl nav īsti iemīlēta, un augstais, vientuļais debesskrāpis jūras vējos nelabi šūpojas. Manā kalpones logā reiz varētu gadīties rozes, kā tas ir bagātās mājās. Daudz rožu… Un dārznieks…
