Sidnejas populārākajā peldvietā, plašajā Bondai jūrmalā, šai svētdienā bija pūķu festivāls. Tā bija daļa no Sidnejas karnevāla, kas turpinājās jau visu nedēļu dažādās mākslu un izpriecu nozarēs.
Ir augusta mēnesis, vēl ziema, bet diena bija tik maiga, ka daži jau pastaigājās sauļošanās kostīmos. Tomēr tie bija izņēmuma gadījumi, uzlūkojami gandrīz par pārpratumiem, jo nepārredzami lielais ļaužu pūlis šoreiz bija kopā nācis pievērst debesīm citāda veida uzmanību, ne saules veselības starus meklēt un vākt.
Tas bija tas pats Sidnejas ļaužu pūlis, kas jau, varbūt tikai mēnesi vēlāk, brūni iededzinājies, atkailināts līdz pēdējai iespējai (un jūrmalas nūdistu daļās atkailināts pilnīgi), gulēs, knosīsies, priecāsies liedaga smiltājā, metīsies okeāna viļņos un atkal, sāļām lāsēm no miesām pilot, izlaidīsies, vārtīsies smiltīs uz peldu dvieļiem, svīdīs, karsīs, baudīs; tas pats pūlis, kas, skaitā vairāk kā divdesmit četri tūkstoši, sāka skrējienu no Sidnejas pilsētas nama līdz šim pašam Bondai krastam (četrpadsmit kilometrus līkumu apmetot) pirms dažām nedēļām šai mēnesī; tas pats ļaužu pūlis, kas Ziemsvētku laikā spiedīsies ap operas namu, dziedās, dzers, spēlēs, dejos; šis lielais pūlis, kam tik ļoti daudz kopā būšanas tradīciju, šoreiz bija nācis noskatīties izrādi ne mazākā skatuvē kā uz – plašajām dienvidu puslodes debesīm.
Jau no tālienes, tuvojoties Bondai krastam, varēja redzēt, ka debesis bija kā piebērtas lielākiem un mazākiem kustīgiem punktiem. Tās bija pilnas pūķu.
Un, nonākot tuvāk, nonākot pašā svētku vidū (vidū – tas ir visur, visapkārt, vairāk nekā kilometru uz visām pusēm, zaļajā nogāzē starp jūru un ielām), varēja redzēt un just svētku bezbēdīgo norisi: ne tikai debesis bija pilnas visdažādākajiem radījumiem, tie greznoja arī māju balkonus, koku galotnes un tālruņu stabus, kur avarējot bija aizķērušies, pielipuši un palikuši pūķi, un tie nebūt neizskatījās bēdīgi, bet tikai slavināja dzīves priekus.
Neierobežotā savvaļā pūlis kustējās uz visām pusēm un, atgāztām galvām pūķus gaisā vērojot, tam bija tikai tik daudz jāuzmanās, lai negrūstos virsū pūķu laidējiem, kas, zemes dzīvi aizmirsuši, vadīja savus augstu debesīs peldošos radījumus, žonglējot tos vienā vai divās nesaredzami smalkās neilona saitēs; un bija jāuzmanās no bērniem, kas bariem, ar saldējumu turzu pilnām rokām, šaudījās zem pieaugušo kājām.
Pāri lielajam satiksmes ceļam veikalos un ielu malās saceltās teltīs visu laiku pirka un pārdeva kaut ko ēdamu un dzeramu, un Peldētāju kluba, un Dzīvības glābēju kluba, un Ūdens slēpotāju kluba apstādījumos spēlēja orķestri. Bet tā tas ir bijis visos svētkos. Šie svētki bij citādi ar to, ka te līdzi darbojās, ka te valdīja – debesis. Pāri visiem trokšņiem, raibumiem, kustībai un steigai sedzās liels miers, pat klusums – pūķi bija klusi, un debesis bija klusas. Un cilvēki, pašiem to it kā neapzinoties, ļāvās savaldzināties no šī klusuma, raudzījās un raudzījās bezgala daudzajos pūķu veidos, kur tie cits par citu augstāk kā dzīvas, organiskas būtnes ar galvām, astēm, dīvainiem ķermeņiem un to kustībām mēmi dzīvoja kādu no zemes atrāvušos dzīvi.
Diena bija bez vēja, tikai ar tik daudz vēsmas, kas uznesa un turēja pūķus debesīs. It kā labprātīgi un bez piepūles tur tie peldēja, vibrēja, greznojās un radīja viņu skatītājos dīvainas domas un vēlēšanās. Kā vēl tas varēja būt pūķu laidējiem, kas katrā kustībā sadzīvoja ar tiem kopā visu dienu?
Pievakarē debess kļuva liesmaina, lāsmoja un mainījās opālu krāsās. Pūķi bija tik augstu debesīs, cik vien to ļāva viņu smalkās, neredzamās auklas. (Kā kaijas nesapinās tajās, bariem ceļoties un nolaižoties savās ikdienas gaitās? Arī viņām bija jāņem rāmāki ritmi. Nu, te viņas bija pieradušas pie cilvēkiem, pie viņu mašīnām, laivām, bumbām, karogiem.)
“Debesis izskatās kā Miro glezna,” kāda balss teica.
“Jā, kā Miro! Miro būtu mīlējis šīs debesis,” otra balss piekrita dedzīgi un pilna žēluma par to, ka Miro nav te klāt…
Bet, ja Miro tika pieminēts, tad viņš kaut kādā veidā bija te klāt – debesis bija kā viņa audekli: punkti, svītras, visādi līkumi. Kā tālas zivis. Kā čūskas. Kā putni.
“Kā spermi,” vēl cita balss teica.
“Patiesi…”
Kā varžu kurkulēni ar garām astēm. Un kā puķes. Kā zvaigznes.
Visiespaidīgākie bija pūķu organiskie veidi, stūrainie, ģeometriskie stāvēja gaisā, smagi kā dīvaini grabuļi, it kā draudēja nogāzties vai iedrāzties, ievainot dzīvos, kaut visādi ļoti dīvainos radījumus.
Dažas satiksmes lidmašīnas, augstu pāri lidojot, pēkšņi izskatījās kā savādi odi, jo acīm, attālumu samērus zaudējot, šķita, ka tās lido pūķu vidū. Tāpat kā kaijas.
Dienas krāsas sāka izdzist. Palēnām viens un otrs tālais, drebošais, peldošais radījums padevās savas neredzamās saites pavēlei un tuvojās zemei. Kļuva lielāks, skaidrāk saskatāms, ikdienišķāks un, zaudējis savu spēku un burvību, sašļuka pie sava radītāja kājām. Jeb vai tas bija tā radītājs, šī pūķa laidējs? Pa daļai – jā. Tā radītāji bija vēl daudz kas cits – tālums, vējš, gaiss, gaismas un – skatītāja iztēle, viņa vajadzība pēc tā, ko tas redzēja. Vēl cits kas.
Savām neredzamām saitēm paklausot, pamazām projām devās arī skatītāji. Daži neatskatīdamies, steigdamies vēl uz citiem priekiem, citi jau lēni atgriezdamies pie savām rūpēm, vēl citi – kavēdamies, gaidīdami, vēl meklēdami.
Jauna sieviete apsēdās uz zemes pie kāda sola. Visi soli bija pilni sēdētāju. Ļaudis, visu dienu atgāztām galvām staigādami, sāka pagurt un steidzās ieņemt atpūtas vietas gar laukuma malām. Radās klāt arī tie, kas neko nebija zinājuši par pūķu svētkiem, bet nāca pabūt pie jūras vakarā, kad tā satumsīs melna un tajā spoguļosies pilsētas ugunis, bet pilsētas trokšņi būs tālu, murminās tikai jūra.
Jaunā sieviete atbalstīja seju delnās un vēl arvienu raudzījās debesīs. Divi pūķi, kurus viņa bija vērojusi visu pievakari, turējās, tāpat kā visu laiku, visaugstāk, tieši virs galvas tagad, gandrīz nekustējās no vietas, drebēja tikai tur augšā, gaisa dvesmās, varbūt mazliet raustījās, kā atraisīties vēlēdamies, prom dodamies, atpakaļ nenākdami. Abi tie atgādināja kādas jūras būtnes, jūras zvaigznes vai puķes, vai dzīvniekus. Jūrā viss bija dzīvs. Viens no pūķiem kustējās savā viducī, starp ķermeni un asti – dejoja vēder deju. Otrs, maigs kā debesu puķe, pasvārstījās, pazvīļoja un nostājās atkal taisni un drebēja, dažreiz pazuzdams skatam, ienirdams debesu krāsās. Tas bija suģestīvi un radīja kādu atraisīšanās, prom došanās kāri. Kāda visam te nozīme…
“Ā!” Sieviete pārsteigta sakustējās, tuvu viņas acīm nozibēja smalkā neilona saite kā sudraba mats un pazuda. Pazibēja atkal vēja pūsmā, sānis liekdamās, tad izstiepdamās nesaredzami augšup. Gandrīz tikpat nesaredzami tā nāca no jauna vīrieša rokām, kas, atpakaļ kāpdamies, tina to ap koka daiktu. Viņš apstājās netālu, iesāņus aiz viņas.
Ne jauns vīrietis; vīrs spēka gados, ļoti taisns, nopietns, ar dažām vagām sejā.
Sieviete redzēja, ka viņš vada viņas iemīļoto pūķi.
Viņš ievēroja, ka viņa apbrīno viņa pūķi.
Viņu abu skati kopā kāpa pa to pašu gandrīz neredzamo, stipro saiti uz vibrējošo ziedu mākoņos, kas kļuva it kā par kādu simbolu.
Viņa sieva pienāca ar viņu dēlēnu, zēnu gadus septiņus. Viņa bija piegurusi, apnikusi šīs dienas, gribēja iet mājās. Teica kaut ko, piespiedās vīram ar savu jauno, šmaugo augumu, pievijās cieši. Tā bija poza, kas vienmēr uzvarēja. Abu ķermeņu siltumi savienojās, kļuva siltāk un siltāk, ķermeņu saskaršanās kļuva neatdalāma, asiņu pulsi sāka sist no viena uz otru. Šoreiz tas nenotika. Vīrs stāvēja cieti, izlikdamies vai aizdomājies. Un sieva atlaidās, neuzstājās. Arī tas, tāpat kā visgarām piekļaušanās, bija pārbaudīts likums: lai uzvarētu, nekad, ne uz mirkli, nedrīkstēja likt manīt neuzvarēšanu.
Arī zēnam bija savas prasības; nepacietīgs viņš mīņājās tēva priekšā: viņš gribēja vadīt pūķi, tvert, turēt saiti. Viņš izstiepa rokas, cēlās pirkstgalos, tad sāka brēkt, lekt un spārdīt zemi, jo tēvs pacēla saiti vēl augstāk, neklausījās, nepievērsās viņam. Protams, pūķis bija tagad tik augstu, tik spēcīgi rāvās saitē, ka zēns nebūtu varējis to noturēt. Taču tēvs būtu varējis viņam piepalīdzēt. Bet tēva seja nocietinājās: piepalīdzēt, dot, atļaut visu, vienmēr… Zēns bija izlaists, sieva to pārlutinājusi, kaut kā viss kļuva par nastu… Viņš pats reiz, tik vecs vien būdams, taisīja pats savus pūķus, smagus un nabadzīgus, pūlējās, laida gaisā…
Aiz šīs domas, kas nebija īsti nepareiza, vīrs aizslēpa savu vēlēšanos turēt pūķi vēl brīdi ilgāk gaisos jaunās sievietes dēļ, kas tik vienkārši atsēdās zemē, tik kārām acīm raudzījās pūķī, it kā tas būtu un varbūt bija vēl kas cits, vēl kas vairāk.
Sieva ar zēnu aizgāja. Paklejot vēl, pirkt vēl saldējumu, pagaidīt, līdz pūķis nāks lejā.
Vīrs kavējās pie sava pūķa. Tas nu rāvās tik spēkpilni augšup, ka bija gandrīz vēlēšanās viņu palaist, lai iet, lai nekas to netur; bet viņš sažņaudza ciešāk koka spoli, lai pūķis pēdējā brīdī patiesi neizrautos no rokām. Tad viņš lēnām sāka tīt auklu, vadīt pūķi lejā. Jaunā sieviete paskatījās uz viņa rokām un, saules brilles virs pieres atstūmusi, aizrautīgi vēroja pūķa lejā nākšanu. Tas, zemei tuvodamies, pasvārstījās, pagrozījās, kā izvairīdamies, kā dejodams. Bet nāca, tuvojās lēnām un kļuva lielāks, krāsaināks, bet zaudēja platīnsudrabaino mirdzumu. Soļus desmit, divdesmit no zemes tas pēkšņi smagi sasvērās, krita ātri un, sānis aizslīdēdams, plakani atsitās pret zemi, ļaudīm prom pabēgot.
Vīrs aizsteidzās to pacelt. Piecēlās arī jaunā sieviete, mazliet iztrūkusies, it kā minot, kas tagad darāms? Vīrietis nāca viņai garām ar pūķi, kas, turēts rokās kā apaļš vairogs, bija negaidīti liels, no zemes pāri viņa plecam. Viņš noguldīja to uz laukuma mūra terases malas, pārlaida pūķim rūpīgu skatu, pārbaudot, vai tas nav ievainots, tad atkāpās pāris soļus un, auklu tīdams, atskatījās uz jauno sievieti, kas lēnām tuvojās, arī it kā rūpēdamās par pūķi, izbrīnījusies par tā raupjajām sastāvdaļām, par tā pilnīgo pārvēršanos – no viegla platīnmirdzuma gaisos par plastikā, papīrā, zīdpapīra bārkstīs un kādā centra rakstā sasaistītā skaliņu un smalku stiepļu skeletā. Viņa pastiepa roku, it kā neticēdama, it kā pūķi aizskart gribēdama.
Viņas tuvošanos apstādināja skaļš, nepacietīgs bērna sauciens:
“Māmī! Māāmū!” Un kāju piesitieni pie zemes, un tad jau asarains, pavēlīgs: “Maammm…!”
Viņa pagriezās un aizsteidzās neatskatīdamās.
Arī vīrietis paspēra dažus soļus, gatavs kaut ko teikt. Tad apstājās. Viņš bija domājis, ka tas viņa puika – tā pati balss, tai pašā vecumā…
Tas bija – viņas zēns.
Vīrs brīdi stāvēja, satinis pūķa auklu, it kā nezinādams, ko ar to iesākt. Tad atguvās, ātri pacēla pūķi rokās un norūpējušos skatu raudzījās pēc sievas un sava zēna.
