Mēs satiekamies uz tilta. Parasti viņš nāk jau mājās no mežiem un kalniem, es eju turp. Darbdienās tas gadās vēlu pēcpusdienā, svētdienās un svētku dienās – agrā priekšpusdienā. Dažreiz tad arī priekšpusdienā un pēcpusdienā. Reti pašā pusdienas laikā. Dienu sākumā un dienu beigās daba ir dzīva, mainīga, sabiedriska ar cilvēku. Laba, bet ne tik saprotama ir pati pusdienas stunda. Tad visi ļaudis ir nogājuši no ceļiem un tiltiem. Ēd pusdienas maltīti, klausās radio ziņas. Stunda, kad cits citu netraucē. Bet arī daba, liekas, negrib, ka viņu traucē. Viss ir zaudējis krāsu, ir ciets un vienaldzīgs. Putni apklusuši, vēji nostājušies, saule spītīgi spiež uz galvvidu.
Tā nav romantiska satikšanās. Mēs esam divi atsevišķi cilvēki. Tā ir reāla, ikdienišķa cilvēku satikšanās uz tilta. Upe ir plata, un tilts ir garš. Tas, ka mēs sākām viens otru sveicināt, tad apstāties un runāt, notika tādēļ, ka kājām pār tiltu neviens nestaigā, mēs esam vienīgie. Visā vasarā mēs esam satikuši uz tilta tikai pāris indiāņus un pāris ļoti jaunus cilvēkus ar smagiem saiņiem uz muguras, kam nav izdevies pielabināt kādu no daudzajām garāmbraucējām mašīnām uzņemt tos braucēju kārtā un kas tādēļ nepacietībā skrien pāri tiltam izmēģināt laimi tilta otrā galā.
Mēs esam cita veida soļotāji, īsgabalnieki, ja tā var teikt salīdzinājumā ar tiem ļoti jaunajiem ar viņu iedzīvi uz muguras, gargabalniekiem, kam prātā tikt pāri vairāk simtu kilometriem, pat vairāk tūkstoš kilometriem labo, tālo ceļu. Mēs ejam stundu vai divas, tikko pāri tiltam, mēs dodamies mazajos sānceļos vai tieši mežos un kalnos.
Viņa vārds ir Pēteris. Var teikt arī Pīters vai Pjērs, varbūt pat Pedro. Tas ir labs vārds, pakļaujas daudz valodām. Tulkojot to no franču valodas, varētu teikt – akmens. Akmens ir mīlama lieta. Pēteris nav ģeologs, bet botāniķis. Viņš nāk pār tiltu pilnām rokām dažādu sūnu. Labi, ka viņa pētīšanas augs ir sūnas. Mēs uz tilta esam sākuši pavadīt tik daudz laika, ka maigāki stādi novīstu. Sūnas un ķērpji ir izturīgi. Te ir ļoti daudz sūnu. Jaunās eglītes dažuviet mežmalās izskatās kā maigi zaļā sniegā iegrimušas, saspraustas mīkstā, noapaļotā sūnu klājienā. Klintis ir klātas un izgreznotas visdažādāko krāsu sūnām un sūniņām, atstājot ārā nesegtas tikai stāvās, spožās akmens daļas. Pēteris par sūnām zina daudz un grib uzzināt ja ne visu, tad vēl vairāk, dod savus pētījumus jaunajai F. universitātei. Viņš teica, ka vēloties, lai viņa vārds, (viņa uzvārds nav tik vispasaulīgs kā kristītais vārds un skaidri norāda viņa dzimto vai tikai viņa senču zemi), paliktu universitātes papīros, un kāds cilvēks, jauns cilvēks ar līdzīgu vai pat tādu pat vārdu lasītu Pētera vārdu un brīdi padomātu. Es jautāju – ko padomātu? Tā ir viņa darīšana, Pēteris atteic.
Mans vārds ir Anna. Arī vārds, kas dzīvo visās tautās. Ja arī to dažādās valodās izrunā dažādi, visi domā to pašu. Mūsu vārdi tātad ir savā ziņā līdzīgi. Līdzība ir – kaut kas kopējs. Kādas kopības vajaga, lai varētu apstāties un runāt.
Es nesu maz no meža mājās. Savā otrā tēvijā esmu pieradināta augus neaiztikt. Dažreiz paceļu tikai kādu akmeni. Bet akmens ir nenolietojama lieta, un to sanesas mājās par daudz. Labāk ir atsacīties arī no akmeņiem vai, ja kāds paņemas rokās, panest to kādu brīdi un nomest atpakaļ zemē. Bet tad dažreiz ir jādomā, vai akmenim arī nav savas mājvietas, un vai tas nejūt žēlas pēc tās, kad to nosviež svešā vietā? Labākais ir ņemt visu tikai ar acīm. Vai tāda mācība nav dzirdēta jau agrāk pasaulē?
Šī visa ņemšana tikai ar acīm mūs pirmo reizi satuvināja uz tilta. Mēs apstājāmies reizē, kad – varavīksne dzēra no upes? Ne gluži. Varavīksne bija jau padzērusies, atpūtās (īsu brīdi) uz kāda kalna malas, bet lietus ar sudrabotām un tad tumšām lāsēm sāka skrējienu pa upes gludo līmeni, no viņas tālā līkuma šurp uz tiltu. Mums nebija kur bēgt, jo tilts ir pāri par tūkstoš soļu garš. Mēs raudzījāmies lietus skrējienā, apstājāmies un sākām sarunāties. Tā ir arvien vairāk tikai tāda runāšana, ne sarunāšanās. Mēs parasti sakām vienu un to pašu, viens kā otrs. Un tad, lai viens dabūtu izrunāties, otram ir labāk klusēt. Kādreiz, pēc diviem, trim maniem teikumiem, kas bija apgalvojums, varbūt pat ilustrējums viņa domām, viņš paskatījās aizdomīgi manī un atvadījās, pamāja un aizgāja. Cilvēkam ir jāļauj izrunāties. Šī patiesība man atausa jau agrāk, noklausoties manu paziņu, lāga kundzi, kas tikko bija pārbraukusi no tāliem ciemiem. Bijusi labā mājā, labi uzņemta, bet mājas māti viņa nepieminēja ar labu. Tā nebija mācējusi uzklausīt manas paziņas stāstījumus par tās sirds kaites pazīmēm. Nicīgi viņa man teica: “Tikko es sāku stāstīt par savām sajūtām, viņa tūlīt maisās vidū: – Man ar’, man ar’ – Sāk runāt pat izloksnē: – Mun or’, mun or’ – ”
Tā bija iznīcinātāja kritika par cilvēku. Ar izpalīdzīgu līdzdomāšanu ir jāuzmanās.
Pēteris nav liels runātājs. Bet, ja viņu nepārtrauc, viņš runā, it kā pats to nemanot. Ja cilvēki mūs nesaprot, nezina, par ko mēs runājam, tas ir smagi, nevar izrunāties. Bet ja otrs zina mūsu domas jau pirms vārda teikšanas, arī ir ļauni. Arī nevar izrunāties. Vajaga svaiga sapratēja, bet pārsteigta, ieinteresēta un mierīga klausītāja. Par tādu var kļūt, ir tikai jāatsakās no mantkārīgas īpašuma izjūtas – tā doma, ko tu saki, ir mana! – Var pamāt ar galvu, bet neatsavināt runātāja domu, jo galu galā tā nekad nav pilnīgi tavējā.
Kādā pēcpusdienā, kad es dodos pāri tiltam, Pēteris stāv jau uz tilta un, savu sūnu sainīti pie krūtīm piespiedis, stīvi skatās prom uz tālo upes līkumu, no kura ūdens plašums plūst šurp uz tiltu, visnotaļ rāms, tikai upes kreisajā malā, gar akmeņu un klinšu kravām, apaļos, dziļos atvaros griezdamies. Ar klusu “halo” es cenšos tikt Pēterim garām, lai sarunas šoreiz izpaliek, jo viņš ir dziļā meditācijā. Bet viņa brīvā roka paceļas, aizturot mani:
“Vai jums arī neliekas, ka viss ir viens un tas pats, patiesi – viens! Šī upe ir mana upe. Manas bērnības un jaunības upe. Kad tur līkumā neskatās uz kalniem, aizmirst, ka tur ir kalni, pieņem, ka tur ir tikai tas mežs, koki – tas ir pilnīgi manas upes līkums. Viņa plūst tur, un plūst te, viņas abas sazinās, viņas ir no viena avota.”
“Un lazdas pārlīkušas pāri tam stūrim, kur atvars…” es saku un gribu turpināt par celiņu, kas tur birzī ievijas no pļavas… Bet Pēteris paskatās uz mani aizdomīgi:
“Jūs gribat āzēt mani par sentimentalitāti?”
“Nē. Nē. Bet šī upe ir patiesi arī pilnīgi mana upe. Ja aizmirst tos kalnus…”
“Jo labāk. Un ne tikai upe, bet gaiss, dienas spožums, dzīves īstums… Un vienā mierīgā dienā, kad es to visskaidrāk redzu, kad es esmu tas pats, kas caurām vasarām pazina tās upes ūdeņus, un kad diena ir tā pati, ja es pārsveros šī tilta malai, it kā viņas nebūtu, tad es izdaru vispareizāko, es iekrītu pats savā sākumā kā lāse straumē… Tīri un labi.”
“Citi tā nedomātu. Tā ir… tikai dzeja, vai kas tāds. Īstenībā tik viegli nevar tikt no visa ārā…”
“Citi? Katrs var domāt tikai par sevi. Es negribu nevienu aizskart. Bet taisnība! Tik vienkārši mēs nevaram tikt no visa ārā. Nav atļaujas. Nav papīru. Visam jāiet caur iestādēm…”
Mums nav papīru… Es arī esmu domājusi to pašu, ko Pēteris, ka šī ir tā pati bērnu dienu upe un kāds pareizs, gredzenveida noslēgums visam būtu ielaisties šai upē, kā bezdelīgas lido. Bet bezdelīgas neielido. Bezdelīgas atgriežas. Mēs esam pārņemti no citas, neatvairāmas atgriešanās domas. Sajaucam laiku ar vietu, iespējamo ar neiespējamo.
Milzīga mašīna iet garām pār tiltu, tik liela un smaga, ka tilts iedrebas, sašūpojas. Vēl otra un trešā tāda, divi vagonīga. Šim tiltam nav uzraksts likts, cik smagas kravas var vest tam pāri, var vest, cik var sadomāt, un viņi var sadomāt daudz. Milzīgi baļķi, resni un gari (kā viņi tiek no kalniem lejā, kā viņi ceļu līkumos apgriežas?), šķiet, slīdēs no augstās kravas, ies pāri visam. Ratu rīboņa izbeidz mūsu valodas. Pēteris pabola mazliet acis un aiziedams uzsmaida savu labo, mazliet ieskābušo Dāvida Nivena smaidiņu. Man vēl jāiet pāri tiltam, vēl jāpakāpj kalnā, lai saturētu savu ķermeni un garu vienkopus, lai izdomātu visu skaidrāk, kas kuro reizi jādomā.
Kādā dienā mums garām uz tilta aizjāj divi kārtībnieki. Viņiem šai zemē ir sarkani svārki (mundieri…), pašiem savs, visu mīlēts nosaukums, viņi ir vairāk tikai priekam un parādei, īsto uzraudzības darbu veic kārtībnieki automašīnās, kas šaudās pāri tiltam turp un atpakaļ. Mēs ieraugām tikai zirgus un mundierus.
Tie ir skaisti, gaišbrūni zirgi ar vēl gaišākām krēpēm un astēm. Viņi iet solī un tik tuvu blakām, cik vien to atļauj jājēju zābaki, kas ir starp viņiem, un arī tā tie izskatās sakļāvušies cieši kopā, liekas, viņi laimīgi izbauda šo ritmisko kopā soļošanu. Mēs noskatāmies kā tie aizgrozās, aizšūpojas. Pāri, aiz tilta, tie uzsāk vieglu riksi tikpat kopīgā ritmā, aizplūst tikpat viegli, kā ūdens plūst zem tilta.
Mēs klusējam, iegrimstam domās kādu brīdi. Mēs esam tā paaudze, kuru dzīvei zirgs ir sabiedriski un vēsturiski klāt piedzīvots, pieaudzis. Redzēt zirgu ir pārdzīvot kaut ko skaistu, atcerēties.
Pēteris skatās tālajā ceļa līkumā, kur pazuda zirgi un sāk domāt vārdos: “Es esmu vienjūga zirgs. Ilgojos iet divjūgā. Likt savus soļus blakus otra soļiem. Vēlos to. Bet esmu vienjūga zirgs. Īsus brīžus gāju blakām. Mēs noliecām galvas kādā lielā, grūti valdāmā priekā, raugoties savos soļos, savās glītās kurpēs ieautajās kājās. Valdījāmies, lai neskrietu pa ielu…”
Tālāk es nedzirdu, ko Pēteris saka. “Arī es, arī mēs…” gribu iesaukties skaļi, bet tikai manas domas skaļi piešalc manas ausis – “…mēs, soļojām blakām mūsu jaunības pilsētā. Turējāmies cieši elkoņos, roku rokā, jutāmies vieni dimdošajā bulvārī, skatījāmies savās jaunajās kājās labos apavos – viena liela kurpe, viena maza – tu teici, kad mūsu skatam pārmijus parādījās te divas kreisās, te divas labās kājas kurpes. Šī soļošana nevilkās ilgi…”
“Tas nevilkās ilgi,” dzirdu Pēteri sakām, “ir jāprot iet divjūgā. Varbūt es to nepratu.”
.
Mana tēva jaunā ķēve Gaita arī to neprata. Skaists zirgs, brūnsarkans, ātrs, stiprs. Nikns, varētu teikt – šņiebās, mētāja galvu un knakstināja zobus, ja tam nelieti tuvojās. Tikai tēvs viņu varēja valdīt. Izbraukšanai viņa bija teicama, ātra, izskatīga, spējīga iet ilgi un nekurnēdama. Gaita bija dārgs un labs zirgs. Bet divjūgā likt to nevarēja. Izbraucot tas netraucēja, mēs izbraucām vienjūgā. (Tikai Liedes muižiņas īpašnieks, advokāts Akots, brauca divjūgā. Viņš bija tik resns, ka citādi nevarētu, ļaudis teica. Noēd viens pats sešus cāļus pusdienās – ļaudis teica…) Mēs nevarējām turēt vienu zirgu tikai izbraukšanai. Visiem trim zirgiem savukārt bija jāiet pļaujmašīnās, sējmašīnās, divjūgu arklos. Gaita nevarēja. Sitās nost. No bailēm varbūt. Bija arī ko bīties – pļaujmašīnas tarkšķīgais troksnis, spārni pa gaisu, kas grūda nopļauto āboliņu čupiņās. Gaita jau saņēmās, metās uz priekšu un gāja ar tādu ātrumu, ka vilka viena pati smago pļaujmašīnu un pēc dažiem mirkļiem bija putās. Tā tas nevarēja iet. Darbs bija darāms kopīgi. Spēki uz pusēm. Tēvs nosvieda pātagu, izslaucīja asaras no acīm… Gaitu pārdeva.
.
Šis stāsts man izskrien caur galvu kā kino lentā, mīļā, sarkanā ķēve, pļaujmašīnas spārni, tēvs. Tad atkal es dzirdu Pēteri runājam:
“Es sāku sajust to kā nospiedošu nebrīvību. Un gadi nebrīvības…”
“Gadi?”
“Vienpadsmit gadi. Gadi nebrīvības pārvērš cilvēku sliņķī. Kad viņš ir beidzot palaists vaļā, viss, ko tas grib darīt ir – just brīvību. Tas peld tanī kā zivs ūdenī. Plunčojas. Slēpjas no katra pārdzīvojuma, kas to varētu aizraut, atņemt varbūt atkal tā brīvību. Nespēj sevi pārliecināt, ka viņš beidzot ir drošs, stiprs. Cenšas dzīvot savu brīvību, it kā tā būtu pārejoša svētdiena, kas jāsvēta un jāsvēta. Tikai vēl lielāki svētki, liela mīlestība vai liels darbs varētu viņu glābt. Bet cīņu, darba panākumu jēga tam kļuvusi neskaidra. Panākumi tam, šķiet, ir, lai baudītu dzīvi. Baudīt dzīvi tam ir – just sauli uz rokām, uz sejas, just nakts mākoņus vizmojam kaimiņmājas jumtā. Baudīt dzīvi ir lietas, kas ir atraisījušās no panākumiem, pienākumiem, smagumiem, pseidosvarīgumiem…”
Nezin kā Pēteris būtu beidzis savu pseidopareizo monologu, ja vēja pūsma nebūtu nocēlusi tam no rokām dažas jaukās sūnu kopiņas, turētas mierīgi, vārīgi, tikai pa daļai apsegtas. Man ir jāķer tās, jāpalīdz salasīt. Tomēr dažas pazūd zem tilta margām.
“Briežu sūnas… Lāčauziņas…” es mīlīgi runāju uz sūniņām, un Pēteris kļūst rūpīgs, saņem savās rokās, kas palicis pāri, un teic gaiši: “Nekas, nekas. Jānāk rītu. Jāsalasa jaunas.”
Jānāk.
