“Labākie ir itāļi,” saka istabu izīrētāja Birzes kundze. Viņa pazīst visādus. Kad viņas septiņas istabas ir pilnas īrniekiem, viņas mājā ir deviņi dažādu tautību vīri. “Itāļi nedzer, krāj naudu, strādā garas virsstundas. Pārējo laiku nedauzās aplam apkārt, bet atpūšas. Ar vārdu sakot – strādā un guļ. Labākais paraugs – vecais Gaskare. Tiepīgs viņš ir. Nokaitināms arī ātri, bet nevajag maisīties viņam pa kājām nelaikā. Viņš ir pieklājīgs un draudzīgs runātājs savā reizē.”
Gaskare ir atstājis Itāliju piecpadsmit gadu vecumā, vairāk kā pirms četrdesmit gadiem. Kad viņš ir labā prātā un tā iznāk, ir brīdis pavaļīgāks, no viņa nāk gaismā jautri, bilžaini stāstījumi no viņa piedzīvotā, no Itālijas pāri Francijai līdz Beļģijai un atpakaļ, tad pāri jūrai uz Austrāliju. Gaskare saprot daudzas valodas. Visu mūžu viņš bijis kādā zemē, kuras valoda tam bijusi jāiemācās saprast. Liekas, viņa paša runāšanas veids ir tāds, kas gramatiku atzinis kā lieku, viņš ber vārdus ātri, virknēdams tos citu aiz cita. Ja klausītājam ir daudz maz galva, tas var ķert un izkārtot, atšifrēt tos pēc vajadzības. Tas ir pēc tā, cik viņš spējīgs no visa ko saprast. Stāstu jau nerada laba valoda. Gaskares angļu valoda ir laba, bet viņš runā tik ātri, ka viņa mātes valodas akcents, viņa īsti dzīvais, itāliskais runas veids to pārmaina tik ļoti, ka bieži liekas – Gaskare stāsta itāliski, bet ar kādu maģisku spēku dara šo to saprotamu. Ne jau visu, tas nav nemaz vajadzīgs. Visu Gaskare nemaz nedomā izstāstīt.
Ja kāds prasa: “Kāpēc tu atstāji Itāliju?”, Gaskare atprasa pretī: “Nu, kāpēc? Ja pusdienā pieci bērni, viena ola, divi kartupeļi?”
Jau piecpadsmit gadu vecumā viņš laidies pāri robežai uz Franciju pelnīt naudu un sūtīt palīdzību uz mājām. Ja kāds klausītājs tik naivs, ka iejautājas: “Vai tu jau tad biji mūrnieks?” Gaskare nekavējas atbildēt: “Protams. Es biju mūrnieks, maiznieks, dārznieks, dzelzceļnieks. Kādu darbu varēja dabūt – tas es biju.”
Vispirms viņš bijis dzelzceļnieks, pārmijnieks. Darbs bijis ļoti labs un viegls. Kādas Francijas pilsētiņas nomalē bijis jāapkalpo mazs pārmijas punkts, jāuzmana vilcieni un jāpārmaina sliedes. Ja vilciens nāk un zvana trīs reizes, tas jālaiž pa labi kalnā augšā, prom. Ja vilciens nāk un zvana vienu reizi, tas jālaiž pa kreisi turpat uz nobraucamām sliedēm, kas bijušas tikai vilcienu sastāva izkārtošanai. Šīs sliedes nobeigušās pie mūra sētas, aiz kuras bijusi pilsētiņas kapsēta. Vilcieni nākuši reti, gandrīz nekā, ko darīt, bet netālu turpat aiz lauka pletušies Francijas kalnu piegāzes plūmju dārzi. Puikas vēders radis būt nomodā par katru ēdamu lietu, ar ko varētu sevi pildīt, darījis viņu nemierīgu, licis skatīties visu laiku uz plūmēm, līdz reiz, kad licies, vilciens patiesi tik drīzi nenāks, puika laidies pāri uz plūmju dārziem. Bet, tikko tas iekāpis labi izmeklētā plūmju koka zaros – vilciens nāk, nozvana trīs reizes un labu sutu sadevis, lai varētu uzbraukt kalnā pa labi, iedrāžas turpat taisni, ar visu mūra sētu kapsētā iekšā. O, Gaskare, Gaskare! Puika pirms tumsas nedrīkstējis pie stacijas priekšnieka rādīties, bet tas bijis labs francūzis, izmaksājis algu un tad uzbļāvis – lai lasās tā, ka ne pēdu nepaliek, un labi tālu! Tā Gaskare nokļuvis līdz Beļģijai. Strādājis pie maiznieka. Tur ātri uzbarojies, bet maiznieka sieva nerimusi to saukāt par melno. Nevarējis to paciest, pametis maiznieka darbu, devies citur, un tā joprojām visādās vietās, pie visādiem darbiem, līdz iemācījies mūrnieka darbu un atbraucis uz Austrāliju. “Labi, ka no tā maiznieka izglābies,” citi zobojas, “tur tu būtu kļuvis resns, pieradis pie mīkstas dzīves, netiktu ārā uz visiem laikiem…”
Gaskare tik nozibsnī savus acu baltumus sejā, kas, mūrnieka darbu saulē strādājot, ir nomelnējusi tumša un cieta. Bet resns viņš nav kļuvis. Viņa nelielais augums redzams kustamies nesteidzīgā ritmā gandrīz bez apstājas. Pārnācis no darba pēc astoņām, desmit vai visām divpadsmit darba stundām, viņš nepūš un nevaid. Tikai acis viņam tad varbūt ir izspiedušās vairāk uz āru un soļus viņš velk mazliet šļūceniski, bet viņš neapsēžas un aiziet zem dušas. Tad iet virtuvē un gatavo sev azaidu: iemet pannā lielo daļu no pusmārciņas sviesta, sarīvē šķīvi sieru garās strēmelēs, sakuļ sešas olas un ielej kausētajā sviestā, pamaisa uz lēnas uguns, tad pārber pāri siera kaudzi, sagriež rindu kviešu maizes šķēļu uz rūtainas papīra servjetes, izgāž pannas saturu lielā šķīvī, nes, noliek to blakām maizes šķēlēm, tad beidzot apsēžas un lēnām, ne vārda nerunādams, ietur maltīti, mierīgi klāt piekozdams gaiši sarkanās čili pākstis, kuru viena kripata dedzina mēli kā uguns.
“Tas labs vēderam,” viņš tikai nosaka, ja kāds brīnās.
Tas ir viņa mazais azaids. Citreiz viņš sutina vistu vai zaķi (trusi). Tā tad ir mierīga, bet uzmanīga ceremonija, kur kā upuru traukā tiek mestas visādas noslēpumainas zālītes un garšvielas. Ir tās tādas, bez kurām nav zaķis gatavojams, un tādas, bez kurām nav vista. Kādreiz varētu gatavot arī baložus, jo ir, kas tos pienestu, bet nav vērts to darīt, jo te nav atrodamas tādas garšvielas, kādas vajadzīgas baložu gatavošanai. Gaskare nav izlepis, ne gardēdis, bet viņš domā, ka katrai izdarībai dzīvē, tātad arī baložu gatavošanai, ir jānotiek pēc zināmiem likumiem un šie likumi jātur, jārespektē.
Kādreiz Gaskare izved vakariņās Birzes kundzi un viņas draudzeni. No šīs mazās izpriecas tās atgriežas ar sajūtu, ka būtu vakariņojušas ar kādu īstu labdzimto: ēdienu, ko Gaskare nav atzinis labu, piemēram, pirmo viru, viņš ir atstūmis ar pārākuma mieru, ne vaibsta nesavelkot: “To es nevaru ēst.” Knibinājies ar maizes kumosiņiem, ēdot tos ar sviestu, jo viņš juties izsalcis, nākošos ēdienus gaidot. Un apkalpotāji godbijīgi nesuši labākos gabalus citās bļodās, cik nu tas viņu spēkos bijis.
Pret dzīvi Gaskare izturas kundziski, bet rezignēti nosaka, atzīstot tās varu: “Lamatas katram jau izliktas, tikko tas ver acis…”
“Kā tu apprecēji itālieti, ja visu laiku dzīvoji citās zemēs?” citi brīnās.
“Aizbraucu mājās un apprecēju.”
“Aizbraucu, satiku meiteni, teicu, ka atbraukšu atkal, kad būšu iekrājis. Kad? – Kā es to varu pasacīt? Kad būšu iekrājis. Atbraucu pēc trim gadiem. ‘Marijas nav mājās,’ viņas māte saka. ‘Es varu pagaidīt,’ es saku. ‘Kur tev nauda?’ viņa prasa. Naudas pasaulē. Itālijā nav naudas. Braukšu pēc tās atkal. ‘Marija tevi negaida. Marija aizgāja uz pilsētu dejot.’ Labi, ja Marija pilsētā, viņa nāks mājās pār tiltu. Es varu gaidīt uz tilta. Apprecējāmies. Padzīvoju mazliet mājās, tad braucu prom atkal.”
“Un visi četri bērni?” Citi grib taisīt jokus, bet Gaskare neklausās, dzird tikai to, ko grib.
“…Un, kā? Vai tu tos mīli arī, pāris reizes mūžā redzējis?”
Gaskare nedomā izlikties, viņš padomā, iesmejas, tad runā, atmiņās skatīdamies: “Pirmo reizi no Austrālijas aizbraucu pēc piecpadsmit gadiem. Sēd tāda apaļa, krietna čupa, paglūn caur pieri uz mani. Tā tava meita, sieva saka. Mana meita! Labi! Tad tu esi mana meita! Labi! Labdien – mana meita! Tas viss.”
“Un tai tu uzcēli to māju ar marmora kolonnām?”
“Nē, jaunākai meitai uzcēlu. Bet tagad viņi visi tur dzīvo. Tā ir liela māja. Vecākai meitai uzcēlu frizieru salonu ar visu, moderniem krēsliem un spoguļiem. Lai strādā.”
“Frizieru salonu no marmora…?”
“Itālijā ir marmors!” Gaskare lielīgi piesit ar mēli.
“Balts?” Nekad nebeidzas citu muļķīgie jautājieni.
“Balts un visāds. Marmors nav tikai balts. Ir izmargots, rozā, iepelēks…” Un Gaskare pieceļas no galda ēdamistabā, ap kuru parasti salasās visi, kas kāro mazas tuvības un sarunu. Gaskare pieceļas un promiedams nober kaut ko skanīgā itāļu valodā, kas izklausās kā dzeja.
“Un kas tas bija?” Daži nekā nesaprot.
“Petrarka. Petrarka!” Gaskare nicīgi noskurina galvu par to, cik sveši ir cilvēki cits citam.
“Ko tu zini par Petrarku?” brīnās Birzes kundzes dēls, kas ir students.
“Es esmu skolā gājis,” Gaskare lepni nosmīn, tāpat kā tad, kad citi gatavo vistu vai zaķi un nezina, kādas garšvielas tiem jāpieliek. Gaskare ir bijis daudz zemēs, kur bijis vairāk naudas kā Itālijā, bet nekādu cieņu pasaule no viņa nav izpelnījusies. Vēl trīs, četri darba gadi un tad viņš atgriezīsies Itālijā. Viņa garais darba posms būs nostrādāts. Viņš sēdēs savas mājas priekšā un smēķēs cigāru. Mierīgi pūtīs dūmu pēc dūma un raudzīsies kalnos. Un citi, darbā skriedami, skaudīgi noskatīsies. Un viņš noskatīsies uz tiem, kas tur skrien un skrien par pusvelti. Viņš tur neskries. Sēdēs un smēķēs cigāru.
“Tad neskrien arī tagad tik traki,” citi pamāca, “iedzer kādu alu. Ietaupi spēkus. Jo, ja nu tu saslimsti? Un – nomirsti! Pirms tām lielajām beigām!”
Gaskare pabola acis un parausta plecus, tad nober kaut ko itāliski, kas varētu nozīmēt to, ka ar viņu, Gaskari, nevar citādi notikt, kā viņš ir izdomājis. Visam beidzot ir jāgriežas tā, kā tas tiek griezts.
Viņam varbūt ir taisnība. Tā tas ir jau griezies visu laiku, sākot no vilciena ieskriešanas kapsētā. Bet jāgriež ir no visa spēka. Un visas klizmas jāizvada sev par labu. Marmora māja Itālijā ir celta par sāpju naudu, ko Gaskare saņēmis par darba negadījumā salauztu pirkstu. Par viena pirksta salaušanu viņš nebūtu saņēmis tik lielu naudu, ko celt tādu māju. Bet Gaskare arī te pagriezis šo to sev par labu. Kad dakteris pēc pirksta sadziedēšanas pārbaudījis rokas nervu refleksus, Gaskare nospēlējis, ka neko nejūt.
“Ja jau es varēju panest, ka viņš man to pirkstu tīrīja un kasīja pēc nelaimes gadījiena, tad varēju paciest arī tos adatas badījienus vēlāk un teikt – nejūt. Nekā nejūt!” Valsts uzņēmumos viņš vairs nevar strādāt, jo atzīts par darba nespējīgu, bet privātie uzņēmumi maksā tikpat labi un dod vēl vairāk virsstundas.
Tomēr daži pēdējie gadi liekas tādi grūti velkami. Gaskare arvien nemierīgāk vandās pa savu koka lādi, ko citi iesaukuši par Itāliju. Tā ir mērena lieluma koka lāde ar dzelzs apkalumiem greznumam un stiprumam. Tā Gaskarem ceļojusi līdzi visu mūžu. Citi ir pareizi tās vērtību Gaskarem sapratuši, nosaukdami to par Itāliju. Šī lāde ir taustāma daļa no tās pasaules, kurai viņš strādā un dzīvo, un uz kuru ilgus gadus gaida atgriešanās brīdi. Tikai pēdējā laikā viņam radusies kāda nebijusi tuvība ar Austrāliju. Viņa dēls, kas arī ir atbraucis uz Austrāliju pelnīties, ir apprecējis austrāliešu meiteni. Drīz pēc kāzām, labāka darba dēļ citā pilsētā, viņš to uz laiku ir atstājis vienu. Vedekla svētdienās nāk apciemot vīra tēvu. Viņu gaidot, Gaskare ģērbjas un kārtojas ļoti rūpīgi: uzvelk jauno, pelēko uzvalku, noliek avīzes un žurnālus uz ēdamistabas galda stūra, uzklāj tur arī tīru servjeti un sakārto tējas traukus. Tad apsēžas un, cigāru smēķēdams, gaida un ir laipns un runīgs ar visiem līdzīrniekiem. Kad atskan durvju zvans, viņš mierīgi saka: “Tā ir mana labā meitene.” Un citi atstāj viņus, pieklājīgi paklanīdamies. Viņi runājas ilgāku vai īsāku brīdi, pakalpo viens otram ar tēju. Šie īsie brīži, šķiet, aizstāj Gaskarem mūžā nebaudītos ģimenes svētkus, un meitene remdē tajos savas sirds nemieru par neparasto dzīves veidu, kādu uzņēmusies, precēdama sveštautieti. Kad ciemošanās beigusies, beigusies arī Gaskares svētdiena. Viņš sāk sakārtot lietas rītdienas darbam. Saloka jauno uzvalku un noliek savā lādē, Itālijā. Bet viņa miers citiem ēdas, dažs kāro viņu mazliet papurināt: “Tu redzēsi, ka tur, Itālijā, šī pati tava lāde būs tava – Austrālija, tu viņā krāmēsies, Austrāliju meklēdams. Cik ilgi, tu domā, viņi skatīsies tavā cigāru kūpināšanā? Dienu? Divas? Nedēļu? Tad viņi uz tevi vairs galvu nepagriezīs, un tev pašam būs apnikusi tava sēdēšana, tu domāsi par Austrālijas labiem laikiem…”
Varbūt šādas domas ir sākušas nākt prātā arī pašam Gaskarem, viņš kļūst domīgāks un klusāks, sāk vilkt soļus pavisam šļūceniski, gluži iesāņš sagriezies stājas un ķer ar roku pie muguras.
“Gaskare netiks vairs līdz Itālijai,” citi aizmuguriski spriež, bet Birzes kundze domā citādi, viņa pazīst Gaskari.
“Cik viņam tā mugura sāp, cik viņš to sāpēšanu piespēlē, to neviens nezina,” viņa domā.
Tad citi, savos darbos nākdami un iedami, mainīdamies un dzīvei pakaļ dzīdamies, gandrīz to nav pamanījuši, ka Gaskare ir jau savus gadus izkalpojis un aizbraucis uz Itāliju.
“Un kas ar viņa muguru?”
“Dabūja sāpju naudu,” zina pateikt Birzes kundze. “Ne jau tik daudz, lai celtu otru māju no marmora, bet tik daudz – ja sadomā, var apciemot Austrāliju.”
