„Smejies, Pajacco...” Nu, vari jau paraudāt arī, smieklu piekultivēts diezgan, raudāšana kļūst retums, labs aktieris prot vēl raudāt... Un bērni! Nē, ne bērni. Bērni brēc! Pēc mātes... Nē jel, pēc saldējuma. Protams, raud vēl ļaudis svētkos visi kopā, runās noklausoties. Bet sokas arī jau grūtāk pat masveida raudāšana, jo pierod, pierod pie visa. „Smejies, Pajacco...!” Un paraudi arī pa vidu, iesildi cilvēku sirdis ar dabīgu raudāšanu, kā senos, labos laikos, kad asarās karstās spilvens kļuva mērcēts, un miegs uz tāda bij tīrs un dziļš un salds – ceriņi, ievas, jasmīns, vai naktsvijoles, savādi viegli smagas kā asaras tās.
