SMEJIES, PAJACCO (Ķikure/Kikure)

„Smejies, Pajacco...”
Nu, vari jau paraudāt arī,
smieklu piekultivēts diezgan,
raudāšana kļūst retums,
labs aktieris prot vēl raudāt...
   Un bērni!
Nē, ne bērni. Bērni brēc!
   Pēc mātes...
Nē jel, pēc saldējuma.
Protams, raud vēl ļaudis
svētkos visi kopā,
runās noklausoties.
Bet sokas arī jau grūtāk
pat masveida raudāšana, jo
pierod, pierod pie visa.
„Smejies, Pajacco...!”
Un paraudi arī pa vidu,
iesildi cilvēku sirdis ar dabīgu raudāšanu,
kā senos, labos laikos,
kad asarās karstās spilvens kļuva mērcēts,
un miegs uz tāda
bij tīrs un dziļš un salds –
ceriņi, ievas, jasmīns,
vai naktsvijoles, savādi viegli smagas
kā asaras tās.

DZEJA IR KAS VAIRĀK (Ķikure/Kikure)

Dzeja ir kas vairāk,
kā naids un mīlestība,
lai arī –
dzeja ir naids un mīlestība.

Dzeja ir kas vairāk,
kā vārdi un doma,
lai arī –
dzeja ir vārdi un doma.

Dzeja ir kas cits,
kā krāsa un skaņa,
lai arī –
dzeja ir krāsa un skaņa.

Dzeja ir vēl kas cits,
kā vien tas,
ko kāds, teikt gribēdams,
vārdos satvēris.

Dzeja ir
– kā putns no zaļtumsas zara
uz pleca nolaidies,
līdzi runājis.

CILVĒKS, VILKS (Ķikure/Kikure)

Vilks mežā apstāj’ skrējienā –
gaisu dziļi ierauj karstās krūtīs
„...te šodien cilvēks bijis...”
kas citāds zvēra sirdij šķiet
„...te šodien cilvēks bijis...”
mēness savāds bāls guļ aiz mākoņa,
tuvu zvīļo tālais logs –
pusnakts logs.
Te šodien cilvēks bijis...
mūziku svelpj zaros iesizdamies rīta vējš,
Skarlati –
pusnakts logā
skan!
Gurdens liek uz ķepām galvu,
tumsā ieguldamies, vilks.

SPĒLĒJOT VECUS MŪZIKAS GABALUS (Ķikure/Kikure)

...Un pa senām pēdām,
mazliet pieklibojot,
draugi, jums pie rokas,
izstaigāju vecus ceļus, it kā
mantu lādi izcilājot –
mazliet apsūbējušās,
dārgās, mīļās, krātās
lietas, rotas atrodot.
Kaut ko varētu vēl lietā likt,
apzināties – neesi gluži nabags!
Vēl tās turi rokās,
mazliet sadrebot,
mazliet krampjaini tās tverot,
kā pa plašām kāpnēm,
kaut kur ceļoties un zūdot,
saules gaismās apžilbstot,
zināmās un nezināmās
nebeidzamās ejās
mazliet atkal kāpjot,
mazliet pieklibojot,
draugi, jums pie rokas.

ES GRIBU NOLIKT VISU (Ķikure/Kikure)

Es gribu nolikt visu,
kas ceļams, nesams, glabājams,
visu, kas vākts un krāts,
es gribu nolikt to
un atstāt mājās,
kur viss, kas vaj’dzīgs,
nevaj’dzīgs, kā manta svarīga,
kā pierādījums lietišķais
par mūsu esību,
par mūsu tiešumu un īstenību,
neapstrīdams stāv.
Es gribu nolikt to
un ielā iziet,
šai nemīlētā ielā iet,
un brīdi viņā būt,
kā puķe, zāle, zeme ir,
kā dūmi gaisā ir,
kā lietus lāse
un kā jūra ir,
lai ar to gūtu pierādījumu
par savu esību.

SNIEGA GARS, DZEJAS GARS (Ķikure/Kikure)

Kāds sniega gars, dzejas gars,
staigā istabās, nestājas,
izvairās, nedodas rokās;
klausos, ieklausos,
tā nedzirdamos soļos,
un skumstu,
aizskarot klavieru taustiņus,
it kā to saucot, apstādinot...
Naktī uzsnidzis sniegs,
ko diena nopurina no zariem,
ar varu izkausē melnās ielās.
Sniegu vairs nemīl, kā agrāk.
Tagad tas kaitē labam ceļam
(senais laba ceļa taisītājs
ar savu balto gaismu, kā
skumdams, nāk manās sienās).

VECĀ VĪTRAGA SVĒTDIENA (Ķikure/Kikure)

   Balts pīpes dūms pakšķēdams apveļas pie mājiņas
       ceriņkrūma.
   „...Būtu pelēkie zirņi jāpavāra
   un jāaiziet līdz tiltam
   pār Veseti, pie mežniecības,
   tur sapali kā suķi.
   Varbūt tik maizes mīkstums ar
   kartupeļiem jāsaspaida –
   kas zin, kas kuro reizi tiem pa zobam,
   tie izvēlīgi, bet ja kas iegaršojas –
   ceļ ārā tos vienpakaļotram.

   Forele, tā krīt uz mušu.
   Tad līkums jāpamet uz Berzaunīcu,
   Aronā nekas labs nemetīsies,
   tik puikām mailītes.
   Uz Aronas par daudz dzirnavu,
   kur zivs vairs dēsies?
   Un vēži, kā izsprāga, vairs nesarodas.

   Ar malas makšķerēm – nakts makšķerēm? Tepat
       pa Aivieksti?
   Tad sliekas jāsarok, vai pīkstuļi,
   tik kur tos sameklēt?
   Bet kaut cik prātīgs zutis – ko citu ņems?”

   ...Vā, vecene pa iekšu ņemas:
   „Nu, ko tu visu dienu vels to ļuļķi!
   Būtu gājis ogās!
   Man pirksti izsutuši, pēdu ne pie zemes likt...
   Viss izcirtums pilns ar aiviekstenēm,
   un palejā, pie Stiliņpurva – kā vāceles!
   Cik tev tur ilgi...”

   Kad ogās, tad ogās --
   Vītrags pieceļas un paņem slaucenīti.
   „...Uz bluķīša baltā kanna priekšiņā,
   ņem to ar’...”
   Un Vītrags iekustina klibo kāju.
   Viss labs, kas tarbā,
   katrs medījums ir svētīgs.
   Un kā ar zušiem, uz nakts āķiem?
   Tiem – ogodams, pie vienas reizes, saķers mazās
       vardes.

   Balts pīpes dūms pakšķēdams apveļas jau aiz rijas stūra.

SAIMNIECE UN ZOSS (Ķikure/Kikure)

Nāvi šorīt atsaucu.
Blakus viņu jutu
zaļu koku ēnā,
saules gaismā.

Putns bij tik balts
kā jūras vilnis,
un maigs un lēns.
Uzaugam to redzēju,
ēda no manas saujas.

Kluss nu
tas bij manās rokās,
viss spārnu spēks un
graciozais daiļums zudis.

Kaut kas bij nepareizi.

Bet – prātu mājās saucu –
„Vai vēl pirms brīža
nenoknāba viņš
baltu taurenīti,
ja tārpus pieminēt
ar’ liktos mazcienīgi?

Vai zaļos zaros,
kuru maigās ēnas
pār mani līkst
ar beigto putnu rokās,
nupat šī spēle neiet vaļā
kur ķer un rij,
un rij un ķer?”

Bet mierinājums nepilnīgs.
Kaut kas bij nepareizi.

Tur labu stundu nopūlējos,
lai to, kas nebija vairs putns,
un nebij arī cits kas jēdzīgs,
par mantu izskatīgu,
apaļu, treknu, augstvērtīgu,
pannā liekamu
cepeti sagatavotu.

Darbs tomēr tāds,
ka novērstos ikviens
no manis
stundā tanī.

Kaut kas bij nepareizi.

Bet tad, kad viesi nāca
(pie kažokādiņām
man aizdomīgi stājās skats...),
kad daiļās dāmas nāca,
kas smaržoja kā debess puķes,
tās slepus nāsīs ievilka
pa dziļai elpai citas smaržas –
kas nebij vairs baltā putna (tas
īsti labi nekad nesmaržoja),
ne arī kaut kā bezjēdzīga,
bet glīta ēsmas smarža,
brīnumlaba,
un svētku brīdim piedienīga.

Vai kas – bij nepareizi?

BEIDZOT JĀNOSKUMST (Ķikure/Kikure)

Beidzot – jānoskumst,
un visas lietas apkārt arī nokar galvas
– šai cīņā neuzvarēt!
Tad vaina jūtama kā kokam
ir līdz serdei.
Un nevarēšanā brūk
kā gultā akmeņainā, kas lauž un spiež un sāp,
jo neesi miris vēl, tik nesamaņā.

Bet tad kāds ielūkojas sejā,
varbūt tik putns mazs ar acīm
vērīgām un možām,
kas uzticīgi gaidot piešķiebj galvu.
Un miglas smagums zūd
un celties var. Ja tu tā domā,
mazais nieks, un gaidi
ar acīm ticīgām – lai notiek,
sāksim atkal vēl, – jo
kas gan dienai vainas?

SARMOTĀ RĪTĀ (Ķikure/Kikure)

Sarmotā rītā ceļā pretī iznāk
trauslas pasaku puķes,
ziedi, zari, veidi neredzēti,
atklāj slēptas bagātības,
augušas, tapušas vasarā nemanītas,
pusmirstot, pusdzīvojot nu rādās tās,
kā garas ziemas nakts sapņos
dzīvības cīņās,
dzīvības un nāves dejās,
esmes ejās, gaitās.
Rakstu, līniju, sīku madarojumu bari,
baltā mierā kristalizēti zari –
asais egles skuju spēcīgums,
drošas dzīvības pilns salā,
papardes krūma maigā sirds zaļa vēl
vītušu, kaltušu lapu skavā,
pelašķa sniega zieds gara kāta galā
vāri šūpojas ledainās dvašās –
vasaras mirušais zieds, vai tu
dzīvo vēl savu pēcnāves mūžību
meža sarmotās debesīs?