Beidzot – jānoskumst, un visas lietas apkārt arī nokar galvas – šai cīņā neuzvarēt! Tad vaina jūtama kā kokam ir līdz serdei. Un nevarēšanā brūk kā gultā akmeņainā, kas lauž un spiež un sāp, jo neesi miris vēl, tik nesamaņā. Bet tad kāds ielūkojas sejā, varbūt tik putns mazs ar acīm vērīgām un možām, kas uzticīgi gaidot piešķiebj galvu. Un miglas smagums zūd un celties var. Ja tu tā domā, mazais nieks, un gaidi ar acīm ticīgām – lai notiek, sāksim atkal vēl, – jo kas gan dienai vainas?
