SAIMNIECE UN ZOSS (Ķikure/Kikure)

Nāvi šorīt atsaucu.
Blakus viņu jutu
zaļu koku ēnā,
saules gaismā.

Putns bij tik balts
kā jūras vilnis,
un maigs un lēns.
Uzaugam to redzēju,
ēda no manas saujas.

Kluss nu
tas bij manās rokās,
viss spārnu spēks un
graciozais daiļums zudis.

Kaut kas bij nepareizi.

Bet – prātu mājās saucu –
„Vai vēl pirms brīža
nenoknāba viņš
baltu taurenīti,
ja tārpus pieminēt
ar’ liktos mazcienīgi?

Vai zaļos zaros,
kuru maigās ēnas
pār mani līkst
ar beigto putnu rokās,
nupat šī spēle neiet vaļā
kur ķer un rij,
un rij un ķer?”

Bet mierinājums nepilnīgs.
Kaut kas bij nepareizi.

Tur labu stundu nopūlējos,
lai to, kas nebija vairs putns,
un nebij arī cits kas jēdzīgs,
par mantu izskatīgu,
apaļu, treknu, augstvērtīgu,
pannā liekamu
cepeti sagatavotu.

Darbs tomēr tāds,
ka novērstos ikviens
no manis
stundā tanī.

Kaut kas bij nepareizi.

Bet tad, kad viesi nāca
(pie kažokādiņām
man aizdomīgi stājās skats...),
kad daiļās dāmas nāca,
kas smaržoja kā debess puķes,
tās slepus nāsīs ievilka
pa dziļai elpai citas smaržas –
kas nebij vairs baltā putna (tas
īsti labi nekad nesmaržoja),
ne arī kaut kā bezjēdzīga,
bet glīta ēsmas smarža,
brīnumlaba,
un svētku brīdim piedienīga.

Vai kas – bij nepareizi?

Leave a Reply