Nāvi šorīt atsaucu. Blakus viņu jutu zaļu koku ēnā, saules gaismā. Putns bij tik balts kā jūras vilnis, un maigs un lēns. Uzaugam to redzēju, ēda no manas saujas. Kluss nu tas bij manās rokās, viss spārnu spēks un graciozais daiļums zudis. Kaut kas bij nepareizi. Bet – prātu mājās saucu – „Vai vēl pirms brīža nenoknāba viņš baltu taurenīti, ja tārpus pieminēt ar’ liktos mazcienīgi? Vai zaļos zaros, kuru maigās ēnas pār mani līkst ar beigto putnu rokās, nupat šī spēle neiet vaļā kur ķer un rij, un rij un ķer?” Bet mierinājums nepilnīgs. Kaut kas bij nepareizi. Tur labu stundu nopūlējos, lai to, kas nebija vairs putns, un nebij arī cits kas jēdzīgs, par mantu izskatīgu, apaļu, treknu, augstvērtīgu, pannā liekamu cepeti sagatavotu. Darbs tomēr tāds, ka novērstos ikviens no manis stundā tanī. Kaut kas bij nepareizi. Bet tad, kad viesi nāca (pie kažokādiņām man aizdomīgi stājās skats...), kad daiļās dāmas nāca, kas smaržoja kā debess puķes, tās slepus nāsīs ievilka pa dziļai elpai citas smaržas – kas nebij vairs baltā putna (tas īsti labi nekad nesmaržoja), ne arī kaut kā bezjēdzīga, bet glīta ēsmas smarža, brīnumlaba, un svētku brīdim piedienīga. Vai kas – bij nepareizi?
