Balts pīpes dūms pakšķēdams apveļas pie mājiņas
ceriņkrūma.
„...Būtu pelēkie zirņi jāpavāra
un jāaiziet līdz tiltam
pār Veseti, pie mežniecības,
tur sapali kā suķi.
Varbūt tik maizes mīkstums ar
kartupeļiem jāsaspaida –
kas zin, kas kuro reizi tiem pa zobam,
tie izvēlīgi, bet ja kas iegaršojas –
ceļ ārā tos vienpakaļotram.
Forele, tā krīt uz mušu.
Tad līkums jāpamet uz Berzaunīcu,
Aronā nekas labs nemetīsies,
tik puikām mailītes.
Uz Aronas par daudz dzirnavu,
kur zivs vairs dēsies?
Un vēži, kā izsprāga, vairs nesarodas.
Ar malas makšķerēm – nakts makšķerēm? Tepat
pa Aivieksti?
Tad sliekas jāsarok, vai pīkstuļi,
tik kur tos sameklēt?
Bet kaut cik prātīgs zutis – ko citu ņems?”
...Vā, vecene pa iekšu ņemas:
„Nu, ko tu visu dienu vels to ļuļķi!
Būtu gājis ogās!
Man pirksti izsutuši, pēdu ne pie zemes likt...
Viss izcirtums pilns ar aiviekstenēm,
un palejā, pie Stiliņpurva – kā vāceles!
Cik tev tur ilgi...”
Kad ogās, tad ogās --
Vītrags pieceļas un paņem slaucenīti.
„...Uz bluķīša baltā kanna priekšiņā,
ņem to ar’...”
Un Vītrags iekustina klibo kāju.
Viss labs, kas tarbā,
katrs medījums ir svētīgs.
Un kā ar zušiem, uz nakts āķiem?
Tiem – ogodams, pie vienas reizes, saķers mazās
vardes.
Balts pīpes dūms pakšķēdams apveļas jau aiz rijas stūra.