Kāds sniega gars, dzejas gars, staigā istabās, nestājas, izvairās, nedodas rokās; klausos, ieklausos, tā nedzirdamos soļos, un skumstu, aizskarot klavieru taustiņus, it kā to saucot, apstādinot... Naktī uzsnidzis sniegs, ko diena nopurina no zariem, ar varu izkausē melnās ielās. Sniegu vairs nemīl, kā agrāk. Tagad tas kaitē labam ceļam (senais laba ceļa taisītājs ar savu balto gaismu, kā skumdams, nāk manās sienās).
