Sarmotā rītā ceļā pretī iznāk trauslas pasaku puķes, ziedi, zari, veidi neredzēti, atklāj slēptas bagātības, augušas, tapušas vasarā nemanītas, pusmirstot, pusdzīvojot nu rādās tās, kā garas ziemas nakts sapņos dzīvības cīņās, dzīvības un nāves dejās, esmes ejās, gaitās. Rakstu, līniju, sīku madarojumu bari, baltā mierā kristalizēti zari – asais egles skuju spēcīgums, drošas dzīvības pilns salā, papardes krūma maigā sirds zaļa vēl vītušu, kaltušu lapu skavā, pelašķa sniega zieds gara kāta galā vāri šūpojas ledainās dvašās – vasaras mirušais zieds, vai tu dzīvo vēl savu pēcnāves mūžību meža sarmotās debesīs?
