Krīt lapa rudens vējā kavēdamās. Lūzt laimes savā dienā kavēdamās, kā gaidot noturamies vēl balstus grimstošos, kā gaidot pieceļamies vēl ceļos ļimstošo spēku, kas, kā koks, bij zaļš, dzīvs un spīvs. Iet laime kavēdamās, kā gaidot aicinājumu vēl reizi atsēsties, pirms atstāj māju.
Dienas un Gadi
NU MAN ATKAL APKĀRT (Ķikure/Kikure)
4. aprīlis, 1978. Minotaura studijā, Missionā. Nu man atkal apkārt zaļas egles stāv, apses augstu tiecas, vecie ceriņkrūmi pumpuro, ūdens skaidrs, augu dienu līst no debesīm (bet visi žurnāli ieteic viskiju katrā raksta lapā...). * Atkal Kanādā, zemē, kura it kā man trešā tēvija. Pilna svešiniekiem. Nu man atkal apkārt egles, bet es sniedzos, sniedzos nezin kur...
* Maclean – Kanādas žurnālā, 1976. g. 13. decembra numurā 40 lapaspuses (no 84 žurnāla lapaspusēm) noklātas alkoholisku dzērienu sludinājumiem, pa lielākai daļai – pāri visai lapaspusei, krāsaini, lieliski foto un citādas mākslas darbi. P.S. Vēlāk to skaits saruka uz 30, 25, 20 paliekot ilgāk uz 15 (vairojoties citos žurnālos).
VĀRNA, VĀRNA, KRĀ, KRĀ (Ķikure/Kikure)
Vārna, vārna (Bērniem un tiem...) Vārna, vārna – „Krā, krā!” Ko tā zaros saka marta rītā sarmotā? Vai var būt, ka saka tā, ka lazdai jau garas top skaras, darinot pavasari?
BĒRNS (Ķikure/Kikure)
Tu man stāstīji ilgi savā valodā, un es klausījos ilgi un teicu – cik tas bija skaisti! Bet tad tu pasmaidīji mazliet šķelmīgi, dodot zīmi, ka tas bijis joks, pa pusei joks, un es atsmēju – zinu, zinu... bet... Un mēs atkal runājām un klausījāmies ilgi.
MĀTES DIENA (Ķikure/Kikure)
...Tava atnākšana jūtama tuvu.
Un putnu bars zem vakara mākoņiem apgriežas jautri,
koku galotnes debesīm tuvāk
un drošas sniedzas pretī,
un zilais skaidrums atklādamies mākoņu vidū redz
mani.
Ak, šie putnu bari,
viņu parādīšanās un pazušana,
atkal viņu drebošo spārnu atnākšana.
Sniedzos vidū līdz.
Smilts un oļi zem soļiem,
svina pelēki ūdeņi, mežu smarža,
maigi vēsais ziemeļu vasaras gaiss.
Ir jāpateicas par to, ko zem mākoņiem vēl dod
šī diena.
Un rītdiena!
Cēlos agri šorīt. Lai gara diena. Dārgs ciemiņš
te šodien. Cēlos agri,
lai man gara diena. Lai izciemojas.
Ciemiņš vēl guļ. Vēl jāļauj tam gulēt ilgi.
Tālu ceļu braucis. Piekusis.
Tālā ceļā jādodas rītu.
Cēlos agri, izciemoties ilgi un gari šo dienu.
Staigāt uz pirkstgaliem
klusu apkārt pa māju. Pār visu ir miers. Svētdiena,
mīlestība guļ uz visām
lietām.
Staigāju viegli. Aizskaru lietas ar acīm, ar pirkstgaliem.
Grāmatas pašķirstu, tās pasaka pa labākam vārdam šorīt.
Skatos pa logu. Domāju – ko klāt brokastīs?
Ciemiņš un vēlas brokastis, kas iesniedzas
pusdienā, dienā.
Svētdienas brokastis, kas iesniedzas mūžā.
Virinu durvis lēnām. Klausos trokšņos no ārā, tie piekļaujas,
pavada šī rīta laika lēno ritēšanu.
Kad ciemiņš celsies, laiks tika īsu brīdi apstāsies,
varbūt pie brokastu galda, tad ritēs, lidos, aizskries diena.
Vēl ciemiņš guļ. Un diena gaida.
Cēlos agri, lai man gara šī diena.
Cēlos agri šorīt. Man dārgs ciemiņš. Tas dosies tālā ceļā. Cēlos agri, klusi klāt brokastu galdu, tad modināt. Lai ceļas. Lai aujas. Lai vēl apsēžas brīdi pasēdēt. „Nu, celies, celies ar’...” Gan grozos mierīgi, laika diezgan vēl. Viss likts un sakārtots. Gan daros mierīgi, tak sprūk no rokas vāks – cukurs birst. „Nesteidzies, nesteidzies tā. Apsēdies vēl brīdi. Man visa diezgan. Tik – vēl tuvuma...”
Cēlos agri šorīt. Ciemiņš aizvadīts. Vēl rīts. Rīts vien vēl stāv apkārt, kavējas. Diena? Cik nu tās dienas. Ir vēl – vakardiena.
TUR (Ķikure/Kikure)
Viņa baltu galdautu klāja svētdienās (lini diedziņos), un mēs priecīgi lasījāmies pie brokastu galda. Rasas dzidrs, rāms un zaļš visapkārt stāja dārzs, pagalms, lauks, ceļš, mežs; upe, Aiviekste, sīkus vilnīšus vizinot, meta to atspīdumus uz sienām – aicinot, un pulkstens, savu svērteņa zeltu pazibinot, lēni sita rīta stundu. Bet laiks nestāvēja uz vietas. „Nu tad – aujieties, posieties...” Traukus novācot, sauca viņas balss. Tā mēs – aujamies, pošamies līdz šo stundu.
IR NAKTĪ SNIDZIS (Ķikure/Kikure)
Ir naktī snidzis, daudz sniega pienācis, un snieg vēl rāmi. Debess pilna tuvu nāk, un domas brien, kā jokodamies sāk aizbrist prom zem tālu mežu zariem, zem sniega debesīm, kas aizskar acis lēnām pārslām... Jau drīz būs robežgrāvis, tad lauks un dārzs. Logs gaišs, tur gaidīdams, palodzēm aizsnigušām un dažām ledus puķēm, logs tur iedegts gaišs, gaidīdams pa svētvakariem jauno ceļinieku. Kāds ir tas logs? Kur gaidītājs? Kur ceļinieks?
KAD UZ BRŪNĀM LAPĀM (Ķikure/Kikure)
Kad uz brūnām lapām pirmo ledu jūtu, sirds, kā ziemas priekus jaušot, iedrebas. It kā vecais bēris atkal jājūdz būtu, un no ilgiem ciemiem mājās jādodas. Sienu siksnas gudros mezglos ciešos, zīlēju, kur ziemeļi, kur dienvidi reiz bij? Ilgi tā jau ceļā taisos, pošos, nezinot, kur pajūgs vedīs, nevedīs? Kad zem soliem pirmo ledu jūtu, četru debess pušu ceļos apstājos. Un ar gājputniem tik kādu vārdu sūtu – šķiet, tie arī tagad iet uz rītiem, ziemeļiem.
SĒKLA LIDO (Ķikure/Kikure)
No kurienes šī sēkla gaisos, uz kurieni tās ceļš tai zināms, nezināms? Tai diena līdzi iet pret vakaru ar sauli, tai upes līdzi iet ar ūdeņiem, tai meži šūpojas un vējš tos ved ar putnu balsīm, bet kas to sarga, kas to glābj, kad gulstas tā pie smilts, pie zemes dzīvi sākt? Tās ceļš tai zināms viņas neziņā, tās ceļš tai drošs pat briesmās zūdot, tā lido brīva, neskarta ne baiļu, ne cerību, tā pati – viss, un brīva visā nes savu brīnumu, kas brīnums tikai mums, kas ceļojam ne tā kā viņa, mēs smagi piemirkušie savas jautāšanas.
AIZ VISU DIENU MEŽA (Ķikure/Kikure)
Aiz visu dienu meža, aiz pēdējām lazdu lapām, pieliecoties atradu seno laiku; ūdens līmeņi viz, zāles maigi tver pēdas, stiebri, spāre atlido lēna, dūņu smarža un skalbes: Jāņu diena, svētdiena, vai cita tāda diena ar dienvidu garu, veldzi un tvanu, ar dzīvu zvanu krūtīs.
