NU MAN ATKAL APKĀRT (Ķikure/Kikure)

4. aprīlis, 1978. Minotaura studijā, Missionā.

Nu man atkal apkārt
zaļas egles stāv,
apses augstu tiecas,
vecie ceriņkrūmi pumpuro,
ūdens skaidrs, augu dienu
līst no debesīm
(bet visi žurnāli ieteic viskiju
katrā raksta lapā...). *
Atkal Kanādā,
zemē, kura it kā man
trešā tēvija. Pilna svešiniekiem.
Nu man atkal apkārt egles,
bet es sniedzos, sniedzos
nezin kur...
* Maclean – Kanādas žurnālā, 1976. g. 13. decembra 
numurā 40 lapaspuses (no 84 žurnāla lapaspusēm) 
noklātas alkoholisku dzērienu sludinājumiem, 
pa lielākai daļai – pāri visai lapaspusei, 
krāsaini, lieliski foto un citādas mākslas darbi.

P.S. Vēlāk to skaits saruka uz 30, 25, 20 paliekot 
ilgāk uz 15 (vairojoties citos žurnālos).

MĀTES DIENA (Ķikure/Kikure)

...Tava atnākšana jūtama tuvu.
Un putnu bars zem vakara mākoņiem apgriežas jautri,
koku galotnes debesīm tuvāk
un drošas sniedzas pretī,
un zilais skaidrums atklādamies mākoņu vidū redz
       mani.
   Ak, šie putnu bari,
viņu parādīšanās un pazušana,
atkal viņu drebošo spārnu atnākšana.
   Sniedzos vidū līdz.
   Smilts un oļi zem soļiem,
svina pelēki ūdeņi, mežu smarža,
maigi vēsais ziemeļu vasaras gaiss.
Ir jāpateicas par to, ko zem mākoņiem vēl dod
       šī diena.
Un rītdiena!
   Cēlos agri šorīt. Lai gara diena. Dārgs ciemiņš
       te šodien. Cēlos agri,
lai man gara diena. Lai izciemojas.
   Ciemiņš vēl guļ. Vēl jāļauj tam gulēt ilgi.
       Tālu ceļu braucis. Piekusis.
Tālā ceļā jādodas rītu.
   Cēlos agri, izciemoties ilgi un gari šo dienu.
       Staigāt uz pirkstgaliem
klusu apkārt pa māju. Pār visu ir miers. Svētdiena,
       mīlestība guļ uz visām
lietām.
   Staigāju viegli. Aizskaru lietas ar acīm, ar pirkstgaliem. 
Grāmatas pašķirstu, tās pasaka pa labākam vārdam šorīt.
   Skatos pa logu. Domāju – ko klāt brokastīs?
   Ciemiņš un vēlas brokastis, kas iesniedzas
       pusdienā, dienā.
   Svētdienas brokastis, kas iesniedzas mūžā.
   Virinu durvis lēnām. Klausos trokšņos no ārā, tie piekļaujas, 
pavada šī rīta laika lēno ritēšanu.
   Kad ciemiņš celsies, laiks tika īsu brīdi apstāsies, 
varbūt pie brokastu galda, tad ritēs, lidos, aizskries diena.
   Vēl ciemiņš guļ. Un diena gaida.
   Cēlos agri, lai man gara šī diena.
   Cēlos agri šorīt.
   Man dārgs ciemiņš. Tas dosies tālā ceļā.
   Cēlos agri, klusi klāt brokastu galdu, tad modināt.
Lai ceļas. Lai aujas. Lai vēl apsēžas brīdi pasēdēt.
   „Nu, celies, celies ar’...”
   Gan grozos mierīgi, laika diezgan vēl. Viss likts un sakārtots. 
Gan daros mierīgi, tak sprūk no rokas vāks – cukurs birst.
   „Nesteidzies, nesteidzies tā. Apsēdies vēl brīdi.
Man visa diezgan. Tik – vēl tuvuma...”
   Cēlos agri šorīt.
   Ciemiņš aizvadīts.
   Vēl rīts. Rīts vien vēl stāv apkārt, kavējas.
   Diena? Cik nu tās dienas.
   Ir vēl – vakardiena.

TUR (Ķikure/Kikure)

Viņa baltu galdautu klāja svētdienās (lini diedziņos),
un mēs priecīgi lasījāmies pie brokastu galda.
Rasas dzidrs, rāms un zaļš visapkārt stāja
dārzs, pagalms, lauks, ceļš, mežs;
upe, Aiviekste, sīkus vilnīšus vizinot,
meta to atspīdumus uz sienām – aicinot,
un pulkstens, savu svērteņa zeltu pazibinot,
lēni sita rīta stundu.
Bet laiks nestāvēja uz vietas.
„Nu tad – aujieties, posieties...”
Traukus novācot, sauca viņas balss.
Tā mēs – aujamies, pošamies līdz šo stundu.

IR NAKTĪ SNIDZIS (Ķikure/Kikure)

Ir naktī snidzis,
daudz sniega pienācis,
un snieg vēl rāmi.
Debess pilna
tuvu nāk,
un domas brien,
kā jokodamies
sāk aizbrist
prom zem tālu mežu zariem,
zem sniega debesīm,
kas aizskar acis
lēnām pārslām...
Jau drīz būs robežgrāvis,
tad lauks un dārzs.
Logs gaišs, tur gaidīdams,
palodzēm aizsnigušām
un dažām ledus puķēm,
logs tur iedegts gaišs,
gaidīdams pa svētvakariem
jauno ceļinieku.

Kāds ir tas logs?
Kur gaidītājs?
Kur ceļinieks?

KAD UZ BRŪNĀM LAPĀM (Ķikure/Kikure)

Kad uz brūnām lapām
pirmo ledu jūtu,
sirds, kā ziemas priekus jaušot, iedrebas.

It kā vecais bēris
atkal jājūdz būtu,
un no ilgiem ciemiem mājās jādodas.

Sienu siksnas
gudros mezglos ciešos,
zīlēju, kur ziemeļi, kur dienvidi reiz bij?

Ilgi tā jau ceļā
taisos, pošos,
nezinot, kur pajūgs vedīs, nevedīs?

Kad zem soliem
pirmo ledu jūtu,
četru debess pušu ceļos apstājos.

Un ar gājputniem
tik kādu vārdu sūtu –
šķiet, tie arī tagad iet uz rītiem, ziemeļiem.

SĒKLA LIDO (Ķikure/Kikure)

No kurienes šī sēkla gaisos, uz kurieni tās ceļš tai
   zināms, nezināms?
Tai diena līdzi iet pret vakaru ar sauli, tai upes līdzi
   iet ar ūdeņiem,
tai meži šūpojas un vējš tos ved ar putnu balsīm,
   bet kas to sarga,
kas to glābj, kad gulstas tā pie smilts, pie zemes
   dzīvi sākt?

Tās ceļš tai zināms viņas neziņā, tās ceļš tai drošs
   pat briesmās zūdot,
tā lido brīva, neskarta ne baiļu, ne cerību,
   tā pati – viss,
un brīva visā nes savu brīnumu, kas brīnums
   tikai mums,
kas ceļojam ne tā kā viņa, mēs smagi piemirkušie
   savas jautāšanas.