Šodien kāda bezdelīga ielidoja istabā. Tur ik vasaru tas kādreiz gadījās. Nu vairs nē, gadus divdesmit – biju citā krastā. Pavēsa jūnija diena, vējš rausta, norausta ziedus kastanim, un viegli spārni sit, sit vainas, kas vairs nesadzīs.
Dienas un Gadi
PIE JAUNAJĀM STRŪKLAKĀM ŅŪKĀSLĒ (Ķikure/Kikure)
Pie jaunajām strūklakām Ņūkāslē, tur ir tik skaisti, ka var’vīksne ciemoties nonāk un tuvu, ar roku aizsniedzama, dejo ar lāsēm, ar vēju (ar lietu, ar sauli), ar ūdeni, akmeni dejo uz cilvēku roku akmenī sagūstītiem tēliem, kas ir kā zvēri, ka lietas, kā dzīve, par slavu cilvēku garam dejo.
CIK TĀLU IET VĒJŠ? (Ķikure/Kikure)
Cik tālu iet vējš? Nāk – vējš? Tepat vien pastaigājas pa ielām, pa parku? Bet jūra, pār jūru, tur, kur ceļā nestājas neviens, cik tālu iet vējš? Katru dienu kādu vārdu, domu, apgalvojumu vai jautājienu, kā ziedu aizskārtu ar roku, dārzam garāmejot, kā lapu pirkstos paturētu, no zara pār galvu – tev saku, tev dodu, tev nosūtu ar jūras jūdzēm... pār jūras jūdzēm... aiz jūras jūdzēm...
SVĒTDIENA AR PRŪSTU (Ķikure/Kikure)
Svētdiena. Kafija. Gruzdēta medus maize. Sēdu vāļā ar Prūstu. Logs vējo slapju pasauli. Skumji baciļi sagrābj un tiek apkaroti, kādās labās sēklās pārvērsti, noglabāti sērkociņu kastītē, draudīgi piedauzot ar cigareti. Kaut kas dairi pieglaužas no lietus mazgātās pasaules, varbūt arī no Marsa, no marsiešiem, jo tomēr, tomēr, mēs neesam tik vieni. Un Prūsts stāta par Illieru, par madalenām – ne sievietēm, lai gan tās tā izklausās, par mazām olu kūkām, ovālām, vieglām, iedzeltenām, par baznīcu lielu un dzīvu upīti aiz ciema ielām. Un par tiem diviem ceļiem, tiem diviem ceļiem... Viņš mīl. Viņš var daudz runāt.
JA ZINĀTNIEKI PIERĀDĪS (Ķikure/Kikure)
Ja zinātnieki pierādīs, kā dzird, tas gadīties var drīz, ka stādi cieš (tāpat kā mēs), kad viņus lauž, vai kas zem saules mainīsies, ja zinātnieki pierādīs, ka ziedi vāzēs vaimanā un tulpes raud, ko tu man sniedz. Ak, roze, Trudo roze, pie cēlā vīra krūtīm diendienā cieš un nāvē iet, vai kas uz zemes mainīsies, kā dzird, tas notikt tā var drīz, ja skaļruņos tas atvērsies, ka svētku vītnēs mētras kliedz un banketos raud salāti? Ak, rozes, mēs dzīvās rozes, pie diplomātu krūtīm.
MĒNESS ARVIEN PIE PAPELĒM PIEMETAS (Ķikure/Kikure)
(Dabīgas aliterācijas paraugs) Mēness arvien pie papelēm piemetas ciemoties kopā pa dienām, pa vakariem, iešūpot zaros, uz debesīm ierakstus vēstot par sakariem maigiem, pusslepeniem, izklājot gaismēnām ceļus, lai aicinot laistītos bālzelta soļos tie gājējiem, kas kā mēnessērdzīgi atnāk pāri jumtiem, pār namiem, pār ūdeņiem, mēness kur pie papelēm piemeties, ciemoties atnāk tie savos vakaros.
LAIMĪGS RĪTS (Ķikure/Kikure)
Rīts laistās ar vīnu no iepriekšējās nakts – viss krāsām notašķījies, būs atkal Mikelandželo stalažām vai Gogēna paletei pieskāries ar savu spārnu galiem. Rīts plātās ar lozungiem, ar puķēm svaidās, būs bijis ar hipijiem, un citiem maigākiem saules brālīšiem, kas, bārzdiņām noaudzinājušies, atāvušies, staigā bariņiem. Viņš – nāk ar solījumiem, būs pasaules valstīs ieskatījies, draudzējies ar politiķiem. Ak, lai jau lai, ļauj jaunībai viņas daļu, gala vārdu teiks vakars. Rīts laistās ar vīnu no kādas svētas dienas, no iepriekšējās nakts.
PAR MANI DOMĀ KĀDS (Ķikure/Kikure)
Par mani domā kāds – un viņa domāšana mīt visās ielas mājās, dārzos no zemes izaug un līst no debesīm; ar mašīnām to ieved pilsētā, ar gunīm ielās iededz, visdziļā naktī tā kā nomods nolaižas uz aizmigušiem plakstiem.
AR VISU SIRDI LĀDĒJIS (Ķikure/Kikure)
Ar visu sirdi lādējis un būris, un noslēpies no dzīves prom, kā ezis asam kažokam vēl lapas virsū dūris. Te pēkšņi rokas vaļā plet un atkal priekā meties – tikko bij smaidam atmirdzēt. Ak, dziļi neizprotama ir lielā dzīvot kāre, pie vientiesīšiem rodama...
ŠAI GARĀMIZIEŠANĀ (Ķikure/Kikure)
Šai garāmiziešanā bij kāds mierinājums, kāds liecinājums tam, ka kaut kur dzīve tā, kas atmirdz iedomā, kā vilnis tālā jūrā, ir izkāpusi no nebūtības līmeņa un mirkli ziedējusi, ir gaismās mirdzējusi, pirms nogrimusi savā nesākumā, (pirmsākumā). Šai garāmiziešanā bij sveiciens negūstamam, kas nolaižas pie mums (ar savu nebūtību?), kā lielums stiprākais ar savu valdonību mums ceļa zīmes liek, un iegūto ar neiegūto kā sverot izlīdzina.
