CIK TĀLU IET VĒJŠ? (Ķikure/Kikure)

Cik tālu iet vējš?
Nāk – vējš?
Tepat vien pastaigājas
pa ielām, pa parku?
Bet jūra, pār jūru, tur,
kur ceļā nestājas neviens,
cik tālu iet vējš?

Katru dienu kādu vārdu,
domu, apgalvojumu vai jautājienu,
kā ziedu aizskārtu ar roku,
dārzam garāmejot,
kā lapu pirkstos paturētu,
no zara pār galvu –
tev saku, tev dodu, tev
nosūtu ar jūras jūdzēm...
pār jūras jūdzēm...
aiz jūras jūdzēm...

SVĒTDIENA AR PRŪSTU (Ķikure/Kikure)

Svētdiena. Kafija. Gruzdēta medus maize.
Sēdu vāļā ar Prūstu.
Logs vējo slapju pasauli.
Skumji baciļi sagrābj
un tiek apkaroti,
kādās labās sēklās pārvērsti,
noglabāti sērkociņu kastītē,
draudīgi piedauzot ar cigareti.
Kaut kas dairi pieglaužas
no lietus mazgātās pasaules,
varbūt arī no Marsa, no
marsiešiem, jo tomēr,
tomēr, mēs neesam tik vieni.
Un Prūsts stāta par Illieru,
par madalenām –
ne sievietēm, lai gan tās tā izklausās, par
mazām olu kūkām, ovālām, vieglām, iedzeltenām,
par baznīcu lielu un
dzīvu upīti aiz ciema ielām.
Un par tiem diviem ceļiem, tiem diviem ceļiem...
Viņš mīl. Viņš var daudz runāt.

JA ZINĀTNIEKI PIERĀDĪS (Ķikure/Kikure)

Ja zinātnieki pierādīs,
kā dzird, tas gadīties var drīz,
ka stādi cieš (tāpat kā mēs),
kad viņus lauž,
vai kas zem saules mainīsies,
ja zinātnieki pierādīs, ka
ziedi vāzēs vaimanā un
tulpes raud, ko tu man sniedz.
Ak, roze, Trudo roze, pie cēlā vīra krūtīm
diendienā cieš un nāvē iet,
vai kas uz zemes mainīsies,
kā dzird, tas notikt tā var drīz,
ja skaļruņos tas atvērsies,
ka svētku vītnēs mētras kliedz
un banketos raud salāti?
Ak, rozes, mēs dzīvās rozes,
pie diplomātu krūtīm.

MĒNESS ARVIEN PIE PAPELĒM PIEMETAS (Ķikure/Kikure)

(Dabīgas aliterācijas paraugs)

Mēness arvien pie papelēm piemetas
ciemoties kopā pa dienām, pa vakariem,
iešūpot zaros, uz debesīm ierakstus
vēstot par sakariem maigiem, pusslepeniem,
izklājot gaismēnām ceļus, lai aicinot
laistītos bālzelta soļos tie gājējiem,
kas kā mēnessērdzīgi atnāk
pāri jumtiem, pār namiem, pār ūdeņiem,
mēness kur pie papelēm piemeties,
ciemoties atnāk tie savos vakaros.

LAIMĪGS RĪTS (Ķikure/Kikure)

Rīts laistās ar vīnu
no iepriekšējās nakts –
viss krāsām notašķījies,
būs atkal Mikelandželo stalažām
vai Gogēna paletei pieskāries ar
savu spārnu galiem.

Rīts plātās ar lozungiem,
ar puķēm svaidās,
būs bijis ar hipijiem,
un citiem maigākiem saules brālīšiem,
kas, bārzdiņām noaudzinājušies, atāvušies,
staigā bariņiem.

Viņš –
nāk ar solījumiem,
būs pasaules valstīs ieskatījies,
draudzējies ar politiķiem.
Ak, lai jau lai,
ļauj jaunībai viņas daļu,
gala vārdu teiks vakars.

Rīts laistās ar vīnu
no kādas svētas dienas,
no iepriekšējās nakts.

ŠAI GARĀMIZIEŠANĀ (Ķikure/Kikure)

Šai garāmiziešanā
bij kāds mierinājums,
kāds liecinājums tam,
ka kaut kur dzīve tā,
kas atmirdz iedomā,
kā vilnis tālā jūrā, ir
izkāpusi no nebūtības līmeņa
un mirkli ziedējusi,
ir gaismās mirdzējusi,
pirms nogrimusi
savā nesākumā, (pirmsākumā).
Šai garāmiziešanā
bij sveiciens negūstamam,
kas nolaižas pie mums
(ar savu nebūtību?),
kā lielums stiprākais
ar savu valdonību
mums ceļa zīmes liek,
un iegūto ar neiegūto
kā sverot izlīdzina.