Ar visu sirdi lādējis un būris, un noslēpies no dzīves prom, kā ezis asam kažokam vēl lapas virsū dūris. Te pēkšņi rokas vaļā plet un atkal priekā meties – tikko bij smaidam atmirdzēt. Ak, dziļi neizprotama ir lielā dzīvot kāre, pie vientiesīšiem rodama...
