Šai garāmiziešanā bij kāds mierinājums, kāds liecinājums tam, ka kaut kur dzīve tā, kas atmirdz iedomā, kā vilnis tālā jūrā, ir izkāpusi no nebūtības līmeņa un mirkli ziedējusi, ir gaismās mirdzējusi, pirms nogrimusi savā nesākumā, (pirmsākumā). Šai garāmiziešanā bij sveiciens negūstamam, kas nolaižas pie mums (ar savu nebūtību?), kā lielums stiprākais ar savu valdonību mums ceļa zīmes liek, un iegūto ar neiegūto kā sverot izlīdzina.
