...Tava atnākšana jūtama tuvu.
Un putnu bars zem vakara mākoņiem apgriežas jautri,
koku galotnes debesīm tuvāk
un drošas sniedzas pretī,
un zilais skaidrums atklādamies mākoņu vidū redz
mani.
Ak, šie putnu bari,
viņu parādīšanās un pazušana,
atkal viņu drebošo spārnu atnākšana.
Sniedzos vidū līdz.
Smilts un oļi zem soļiem,
svina pelēki ūdeņi, mežu smarža,
maigi vēsais ziemeļu vasaras gaiss.
Ir jāpateicas par to, ko zem mākoņiem vēl dod
šī diena.
Un rītdiena!
Cēlos agri šorīt. Lai gara diena. Dārgs ciemiņš
te šodien. Cēlos agri,
lai man gara diena. Lai izciemojas.
Ciemiņš vēl guļ. Vēl jāļauj tam gulēt ilgi.
Tālu ceļu braucis. Piekusis.
Tālā ceļā jādodas rītu.
Cēlos agri, izciemoties ilgi un gari šo dienu.
Staigāt uz pirkstgaliem
klusu apkārt pa māju. Pār visu ir miers. Svētdiena,
mīlestība guļ uz visām
lietām.
Staigāju viegli. Aizskaru lietas ar acīm, ar pirkstgaliem.
Grāmatas pašķirstu, tās pasaka pa labākam vārdam šorīt.
Skatos pa logu. Domāju – ko klāt brokastīs?
Ciemiņš un vēlas brokastis, kas iesniedzas
pusdienā, dienā.
Svētdienas brokastis, kas iesniedzas mūžā.
Virinu durvis lēnām. Klausos trokšņos no ārā, tie piekļaujas,
pavada šī rīta laika lēno ritēšanu.
Kad ciemiņš celsies, laiks tika īsu brīdi apstāsies,
varbūt pie brokastu galda, tad ritēs, lidos, aizskries diena.
Vēl ciemiņš guļ. Un diena gaida.
Cēlos agri, lai man gara šī diena.
Cēlos agri šorīt.
Man dārgs ciemiņš. Tas dosies tālā ceļā.
Cēlos agri, klusi klāt brokastu galdu, tad modināt.
Lai ceļas. Lai aujas. Lai vēl apsēžas brīdi pasēdēt.
„Nu, celies, celies ar’...”
Gan grozos mierīgi, laika diezgan vēl. Viss likts un sakārtots.
Gan daros mierīgi, tak sprūk no rokas vāks – cukurs birst.
„Nesteidzies, nesteidzies tā. Apsēdies vēl brīdi.
Man visa diezgan. Tik – vēl tuvuma...”
Cēlos agri šorīt.
Ciemiņš aizvadīts.
Vēl rīts. Rīts vien vēl stāv apkārt, kavējas.
Diena? Cik nu tās dienas.
Ir vēl – vakardiena.