Kad uz brūnām lapām pirmo ledu jūtu, sirds, kā ziemas priekus jaušot, iedrebas. It kā vecais bēris atkal jājūdz būtu, un no ilgiem ciemiem mājās jādodas. Sienu siksnas gudros mezglos ciešos, zīlēju, kur ziemeļi, kur dienvidi reiz bij? Ilgi tā jau ceļā taisos, pošos, nezinot, kur pajūgs vedīs, nevedīs? Kad zem soliem pirmo ledu jūtu, četru debess pušu ceļos apstājos. Un ar gājputniem tik kādu vārdu sūtu – šķiet, tie arī tagad iet uz rītiem, ziemeļiem.
