...Un pa senām pēdām, mazliet pieklibojot, draugi, jums pie rokas, izstaigāju vecus ceļus, it kā mantu lādi izcilājot – mazliet apsūbējušās, dārgās, mīļās, krātās lietas, rotas atrodot. Kaut ko varētu vēl lietā likt, apzināties – neesi gluži nabags! Vēl tās turi rokās, mazliet sadrebot, mazliet krampjaini tās tverot, kā pa plašām kāpnēm, kaut kur ceļoties un zūdot, saules gaismās apžilbstot, zināmās un nezināmās nebeidzamās ejās mazliet atkal kāpjot, mazliet pieklibojot, draugi, jums pie rokas.
