Jūras ielā, pie sarkanās ķieģeļu mājas, kur jau divi nedēļas dzīvoja tikai liels suns un veca sieviete, pirmajos Ziemsvētkos piestāja cilvēku pilna mašīna. Cilvēki? Vai – tas tā tikai izskatījās? Visas sievietes? Vai – tas tā tikai šķita? Mašīna brīdi pastāvēja mierā, kā apdomājoties, zem jaunā eikalipta, tad lēnām sāka attaisīties tās durvis.
Pirmā izkāpa mašīnas vadītāja, sirma, bet vēl spēcīga sieviete. Ar rokas mājienu un mierīgiem vārdiem viņa norīkoja nevienam no mašīnā sēdētājiem nesteigties, neuztraukties, gaidīt savu kārtu, izkāpt lēnām un apdomīgi. Tad viņa citu pēc citas saudzīgi, bet stingri ņemot, izvilka no mašīnas piecas citas vecākas un vārgākas sievietes. Nostādīja, sakārtoja, atbalstīja tās visas sev apkārt, ātri pārlaida skatu mājas logiem, durvīm, vārtiņiem, meklējot sagaidīšanas, bet tā kā neko, izņemot spēcīgu suņa ieriešanos, tur nemanīja, sāka uzmanīgi virzīt savu savādo, svārstīgo, tik tikko vertikāli saturēto, bet vēl dzīvo radījumu ķekaru uz vārtiņu pusi. Ķermeņi mazliet izretinājās, saveidojās rindā cits aiz cita, dažiem bija nūjas, dažiem somas, visiem izstieptas, cita citu tverdamas rokas, kājas, kas daudz necēlās no zemes, bet taustīdamies lēnām šļūca uz priekšu; grupa ļoti atgādināja P. Breigeļa Aklos, tikai te celiņš neveda lejup, bija gluds un gāja mazliet augšup.
Pirms gājiens aizsniedza vārtiņus, tie atvērās un pa tiem iznāca vecā sieviete, kas jau divi nedēļas dzīvoja šai mājā, un viņai garām pašāvās lielais vilku sugas suns, ierējās savā stiprā balsī, paslējās augšup, atplēta savu milzīgo, slaido zvēra rīkli. Likās, tas iznīcinās visu tam pretī apstājušos radījumu murskuli vienā paņēmienā. Bet nākošā mirklī suns apklusa, saduga mazliet pie zemes un vēroja, raudzījās asi, tad sāka lēni vēdināt asti. Tas bija ļoti gudrs suns, kas savu inteliģenci parādīja atkal reiz no jauna. Tā bija jauna, spēkpilna kuce, kas necieta vīriešu kārtas cilvēkus. Svešiem patiesi uzbruka, pazīstamiem rēja un rūca, un knakstināja zobus pretī, neļāva tiem sevi aiztikt, negāja arī to tuvumā, bet paturēja tos sava nikni gailošā skata aplokā. Ar sievietēm, arī svešām, sevišķi, ja viņu uz to vēl pamudināja tās īpašnieki, kuce bija laipna. Tagad tā acumirklī saprata atnācēju kuslumu un nevarību, un savā īpatnējā veidā arī to, ka tās bija sievietes, vecas sievietes. Viņa mierīgi atkāpās, apstājās sāņus, un drīz vien viņas purns satikās ar vecajām mīlinātājām rokām. Kad pēdējā viešņa pagāja garām, suns, asti vēdinādams, pievienojās sabiedrībai, kas tagad, šīs mājas kopējas vadīta, sasniedza vārtiņus. Tur, pēc mazas piestāšanās, pēc dažiem īsiem izsaucieniem – cik skaisti ir saziedējuši labi laistītie krūmi un puķes – vecās virzījās tālāk līdz mājas durvīm. Te nu vajadzēja gājienu ilgāk pieturēt un apsvērt sliekšņa augstumu, un tad ar viņu pavadones Idas roku palīdzību pa vienai to pārvarēt. Tāpat vēl uzmanīgi bija jāiet pāri priekšnama mazliet slidenai grīdai, un tad jau bailīgās, pastīvās, paklibās kājas atrada viesistabas mīksto, drošo grīdsegu, un viena pēc otras viņas varēja atlaisties Idas norādītos sēdekļos. Tikai tad pēc atvieglotājām nopūtām sāka atraisīties pa smieklam, pa priecīgam vārdam – uzslava mājai, sunim, laikam.
Tika izdarīta arī mazliet nokavētā iepazīšanās ceremonija, saucot vārdus, sasmaidoties, arī sasniedzoties rokās, cik tas bija iespējams, ar veco Annu, viņu pašreizējo mājas māti, tas ir – pa pusei mājas māti, jo Ida bija galvenā visa rīkotāja un darītāja. Viņa arī uzmanīja un palīdzēja, lai nūjas un somas tiktu novietotas sēdētājām tuvu apkārt, kājas un rokas iegrozītas, muguras atbalstītas tā, lai kādu brīdi varētu palikt bez kaulu sāpēm, bez kāda spiediena vai vilkšanas vai duršanas sirdī, māgā, deniņos, pakrūtē un citur. Mazus galdiņus pievirzīja tuvāk. Glāzes bij pilnas, puspilnas vai ceturtdaļpilnas viegla vīna vai šerija pēc katra apdomīgi apsvērtas vēlēšanās. Un bija klāt Idas ceptie tradicionālie šveiciešu cepumi, rieksti, saldumi, maigi augļi – bija Ziemsvētki!
Pamazām viņas visas no sava asā, nežēlīga vecuma satvēriena it kā atraisījās: atlaidās sēdekļos brīvāk, taisnāk, elastīgāk, ielika sejās, lūpās, acīs kādu agrāk tur bijušu drošāku, koķetāku izteiksmi, runāja skaidrāk cita pret citu. Aptaujājās, uzslavēja drēbes un izskatu, apbrīnoja viena otru. Leonoras mugurā iemetušos kūkumu slēpa augstā krēsla atzveltne, Resijas izdilušās kājas bija cēli sakrustotas zem puķainās kleitas, Mērijas tumšais piesarkums no iedzertā vīna savienojās ar viņas vecuma aknu raibumiem sejā, un tā kļuva gandrīz jauna. Kas arī varēja domāt, ka Marta bija jau gandrīz pilnīgi akla, ja viņa viegli aizskāra vienu otru puķes ziedu vāzē uz galda un teica klusi un sirsnīgi: “Cik skaista, skaista…” Un Helēna smaidīja visu laiku, tas bija piedienīgi svētku dienai un nerādīja to, ka viņa ik pa brīdim zaudēja jēgu par to, kur viņa bija un kas ap viņu notika. Pie viņām atgriezās citi sen dzīvoti Ziemsvētki, un viņas pašas ienāca šajos svētkos kā agrāk senos, labos Ziemsvētkos…
.
Un nākošajos Ziemsvētkos arī Ida ies pensijā. Ida bija vecmeita, vientuļniece, kas vēlējās sagādāt svētkus citām jau vēl lielākām, tālākām vientuļniecēm, kas jau bija saistītas pie kājām, rokām, galvām slimnīcās, vecu ļaužu mājās, patversmēs un vientuļu istabu kaktos. Kas bija dziļākais motīvs Idas rīcībai – vai prieks vēl izbaudīt savus spēkus, vai patiesi nesavtīga domāšana par citiem vien, to neizsvēra ne viņa pati, ne citi. Kopā tas viss bija labs. Idas draugi, šīs mājas īpašnieki, bija aizbraukuši atvaļinājumā, atstājuši māju Annas kopšanā un Idas rīcībā rīkot svētkus. Un – diena bija saulaina, jāraugās tikai, lai vecās par daudz neizkarst… Jā, jāiet bija pie pusdienu galda. Ziemsvētku maltīte bija galvenais šīs kopā sanākšanas iemesls, notikums. Un ne tikai viņām vien, tāpat tas bija lielajā dzīvē, kur sanāca kopā citi dzīvie, īstie cilvēki.
.
Galds bija bagātīgs, ar dāvanu sainīšiem un Ziemsvētku lilijām pušķots. Iededza sveces, dzēra vīnu. Drebošām rokām cēla glāzes un, kā kādā senā spēlē no jauna dodoties, vēlēja priecīgus Ziemsvētkus, vēlēja – prieku. Prieks varbūt tomēr bija jēdziens, kas bija jau izslīdējis no viņu apziņas, izbālējis viņu dienās. Vairākkārt prieka vārdam atskanot, arī visvairāk apjukusī no viņām, jau pusskaidrā prātā vien, Helēna, smaidīja un grozīja galvu tā, it kā viņa apzinātos absurdo vājumu pieminēt to, kas bija jau aizgājis uz visiem laikiem. Bet varbūt ne, varbūt tas bija vēl tepat un silts cēlās pretī no mirdzošā galda, no spožajiem papīriem, dāvanu sainīšiem, ēdienu smaržām.
Tītara cepetis bija mīksts. Ida grieza, dalīja slaidas šķēles uz visiem šķīvjiem. Sparģeļi bija maigi. Saldie kartupeļi sasutināti, sacepināti ilgi jo ilgi, brūni, vienā masā kā konfekšu pildījums. Salāti sagriezti smalki. Vecās ēda ar apbrīnojamu apetīti. Gandrīz visas atļāvās sev otru devu.
Un vīns bija viegls kā maigs pieskāriens pierēm. Ida, kas viņas visas pazina ilgāk, uzsāka vienu, otru sarunas tematu par notikumu no vienas otras citas dienas, atsvaidzināja kādu mazu atmiņu, pamaisīja viņu visu apklusušos dzīves ūdeņus un smiešanās un runāšana uzverda jo dzīvi. Tas nekas, ja daži teiktie vārdi, teikumi, iesmiešanās karājās tālu prom no sarunu temata, tas nekas, ja visi šo to pārklausījās, neuztvēra, pazaudēja arī savu teikto domu pusceļā, tas nekas; neviens nelikās par to ne zinis. Vārdi un iesmējieni maisījās pār galdu šurp un turp, bija gandrīz kā kādā bērnu dzimšanas dienā… Ida uzaicināja atvērt dāvanu sainīšus, ko viņa visām bija sagatavojusi un vēl tos, ko tām bija atstājusi mājas īpašniece. Ida palīdzēja, ja kādas rokas sapinās maigajās sējuma lentās vai nevarēja atraut vaļā stipros līmpapīrus, paskaidroja, kas darāms ar šo, ar to. Daudz nesaprotama arī tur nebija: krāsaini, bilžaini vēstuļu papīri un kartītes, ziepes, kabatas lakatiņi, kruzuļaini apadītas mazgāšanās lupatiņas, aceņu un suku somiņas, ar neilonu apvīti drēbju pakaramie… Vecās sievietes čaukstināja, čubināja krāsaino iesaiņojumu papīrus, locīja lentas, jauca un maisīja visu atkal, cilāja vēlreiz un apbrīnoja. Tad vēl ēda saldējumu, putu krējumu, kūkas, augļus un kļuva klusas.
Tās bija lieliski izdevušās Ziemsvētku pusdienas. Ida smaidīja un zināja, ka svētku svinēšana būs jābeidz. (Kaut kas varēja arī mainīties. Helēnas garastāvoklis kādreiz ņēma citu virzienu, viņa varēja sākt sviest traukus, raudāt un lādēties… Arī Mērijas oma varēja grozīties. Bija labi, kamēr tas nenotika, valdīja labvēlīgs gars un maigums.) Vīns, bagātīgās pusdienas, izbraukums no ikdienas kakta – viss bija bijis uztraucošs, neparasts, liels un labs un bija izsmēlis spēkus. Visas sāpīgās vietas bija apklusušas, miers bija maigs kā dūnas, bet arī nogurums, smags nogurums tuvu.
Ida steidzās salikt neapēsto pustītaru, šķiņķi un kūkas saldētājā un teica: “Varbūt sanāksim vēl uz Jauno gadu kopā?” Jā, uz Jauno gadu! Tā bija pirmā reize, kad bija pieminēta nākotne. Nebija te teikts vēl neviens vārds par to, kas nāks, kas būs, kas gaidāms…
Jā, uz Jauno gadu… Ja tikai Marta varēs… Martai vienmēr bija nolikta viņas lielā aiziešanas diena. Šoreiz gan tas bija februārī. Bez tam Resija, kas dzīvoja Martai tuvos kaimiņos, zināja teikt, ka Marta visus savus noliktos datumus jau vairāk gadu tā – nokavējot…
Vecenītes cēlās, meklēja savas somas un nūjas, skūpstījās vēl uz vītušajiem vaigiem un tad taustījās uz durvīm, uz vārtiņiem, uz mašīnu.
.
Tās bija labi izdevušās Ziemsvētku pusdienas. Neviena nebija ne klupusi, ne slīdējusi, ne nometusi kādu trauku, saplēsusi kādu glāzi, vai citādi sevi vai citus, vai lietas savainojusi. Skaistas viesības. Līdz mašīnai ejot, vēl varēja saņemt saujā kādu pīpenes ziedu, piparmētras lapu, noglāstīt sunim galvu. Miers un labs prāts. Kad visas nemiera sulas šīs zemes augļos izspiestas – miers un labs prāts. Padošanās, paklausība, atzīšana.
