Arnolds Vintera kungs pārnāca no darba mazliet domīgā gara stāvoklī. Tikko pusdienas laikā viņš bija saņēmis ziņu, elegantu baltu karti, kas vēstīja, ka pēc pāris mēnešiem kāds jauns cilvēks varēs viņu saukt par sievas tēvu… Katra jauna situācija dzīvē ir jāiegroza sev par labu, lai arī sākumā nezina – kā? Tomēr viņš domāja, ka mazā rūpe, kas tagad uz brīdi spieda viņa sirdi, nebija viņa paša, bet meitas dēļ. Viņam šķita, ka viņa metas šinī lietā par agru, par jaunu, bez pārlikšanas, bez izvēles… Bet ir lietas, kas vienmēr iet savu ceļu.
Viņš veikli uzskrēja nedaudzos mīksti segtos pakāpienus no mazās priekštelpas augšup un iesoļoja savā plašajā dzīvojamā istabā. Kopš viņa otrā sieva bija prom, viss apkārt tur šķita vēl plašāks nekā agrāk. Bet viņš par vientulību nežēlojās. Brīvība bija laba, pirms atkal sāksies kādas saistības. Tās, kas viņam jau bija sākušās, pagaidām vēl norisa ārpus viņa paša mājas.
Viņš atvilka aizkarus no lielajām stikla durvīm uz dārzu, kur bija jau patīkamas pievakares ēnas, ieslēdza radio un iemaisīja sev glāzi viskija ar mazliet ūdens (ledu viņš nemīlēja), tad devās uz savu dziļo, mīksto atpūtas krēslu, kas pēdējā laikā viņu arvien iešūpoja īsā pēcpusdienas snaudā.
Arnolds Vinters bija pāri piecdesmitiem, bet neviens viņam vairāk nedeva kā četrdesmit, un dāmas labprāt teica un arī domāja, ka viņš ir tikai vēl trīsdesmito vidū vai pat sākumā. Viņš bija slaids, ne sauss, ne pilnīgs, bet ar patīkamu maigumu ap kauliem, mati kupli ar tikko manāmu vēlamo iesirmumu zem deniņiem. Un – viņš prata ģērbties. Viņš pats gludināja savus kreklus kā pirmās, tā otrās sievas laikā un, protams, tagad, kad viņš bija atkal viens. Viņš bieži pārgludināja arī tos kreklus, ko atnesa no tīrītavas un nekad nevilka mugurā jaunpirktu kreklu bez tā izmazgāšanas. Kreklam zem kaklasaites vajadzēja būt kā siltam ledum, ja tāds varētu būt, pieglaudīgam, dzīvam, elegantam, bet bez veikala cietuma un bezpersonības. Ar savu pareizo ģērbšanos viņš ieguva sievietes un valdīja pār vīriešiem. Vīrieši saprata, ka viņa intereses jārespektē, un sievietes viņu iekāroja. Viņa elegance, ne gluži tik pilnīga, bija iedzimusi viņa bērnos, tikai tie to lika novārtā, atļāvās iet, kā kuro reizi, bet tāds bija jaunais laiks. Tas ir – jaunajiem.
.
Pašūpojies mazliet savā ērtajā krēslā un ieņēmis dažus malkus dzēriena, viņš atskārta, ka bija aizmirsis paņemt avīzi. Bija atstājis to nelasītu birojā uz galda. Pavisam negribējās iet atkal, sēsties mašīnā un braukt atpakaļ uz biroju, kaut arī tas prasītu tikai nedaudz minūšu. Avīzes pašreiz vajadzēja vairāk kā citkārt, lai viņš mazliet atgūtos no saņemtās ziņas. Jāpalasa kāda grāmata (Katrīna Otrā gaidīja turpat uz galdiņa), bet to viņš būtu darījis tā kā tā – pēc avīzes. Jāparisina kāda krustvārdu mīkla (viņam bija jauna grāmatiņa sevišķi grūto mīklu), bet to viņš vienmēr darīja vēlāk, vakara ziņu laikā. Viņš cēlās un pasoļoja pa istabu. Avīzi izlasīs vēlāk pie Pētera, viņiem bija norunāts vakariņot klubā. Viņš, Arnolds Vinters, sabiedrības un vienpatības jautājienu bija uzmanīgi aplēsis – ne par daudz, ne par maz. Melita viņu gaidīja katrā laikā, bet ceļš pie viņas braukt paņēma par daudz enerģijas, tā lieta bija jāatstāj nedēļas nogalēm.
Viņš apstājās pie klavierēm. Savādā, gandrīz komiskā kārtā viņš bija atsācis dažreiz piesēsties pie klavierēm, kaut ko paspēlēt. Viņš bija iegādājies pat jaunas notis – populāras dziesmas ar klavieru pavadījumu. Tas varbūt tomēr nebija tikai viņa tagadējās vientulīgākās dzīves dēļ, bet arī tādēļ, ka viņa meita bija izvēlējusies mūziku par savas dzīves pamatu un saturu. Viņa bija – jā, profesionāla dziedātāja, dziedāja kādā modernā mūzikas grupā, bija iedziedājusi arī pāris plašu. Grupa bija sekmīga, pelnījās dziedot (jāteic – spēlējot, jo viņa meita bija vienīgā dziedātāja četru spēlētāju grupā), pelnījās restorānos, visādos festivālos, bija arī pāris reižu ceļojusi pāri valsts robežām ar labām sekmēm. Patikt meitas dzīves veids viņam nepatika. Kaut iekšēji viņš tam pretojās (viņš bija izglītības departamenta darbinieks, diezgan ievērojama persona), bet viņa nepatikai arī nebija īsta iemesla un viņa principos bija neaizliegt un neuzspiest bērniem citu dzīves veidu, nekā tie to izvēlējās. Lai būtu tuvāk meitas dzīvei, viņas mūzikai, viņš pat bija iegādājies šīs svešās notis. Kad viņi te sanāca kopā kaut ko samēģināt vai tikai papriecāties, viņš varēja piedalīties, būt viens no viņu pulka. Vai tas tā būs arī tagad, kad viens no tiem sauks viņu par sievas tēvu? Ir gan vienalga, vai esi paša bērnam vai citam jaunietim – tēvs? Jeb – nav?
Viņš apsēdās, kaut ko paspēlēt, pavingrināties, bet paņēma no klavierēm balto karti, ko pusdienas stundā tur bija nolicis. Tas bija viņa meitas kāzu ielūgums.
..."Šai dienā es precēšu savu draugu, to, kas dala ar mani manus sapņus, manu dzīvi un mīlestību..."
…Un rozes un zelts un sirdsveidīgs izgriezums kartes priekšvākā, caur kuru kā caur lodziņu varēja lasīt abu vārdus. Savāds sāpīgs prieks tas bija, kas ieviļņojās viņā no šīs baltās greznības. It kā būtu jābrīdina, it kā kāds padoms jādod. Bet kādu padomu viņš varēja dot ar savām divām izjukušajām laulībām? Varbūt tikai to, šo lietu – izjukšanas ziņu…
Viņš paņēma vēl citas divas kartes, kas arī stāvēja uz klavierēm un gāja, apsēdās atkal savā krēslā. Lasīja vēl un vēl meitas kartes patētisko tekstu. Līgavainis bija no tās pašas mūzikas grupas, un ar to viņu pasaulē klīšanas ceļš bija nodrošināts. Varbūt vienīgi tad citāds, ja viņa dēls kādreiz iegūtu savu hoteli – restorānu, kur mūziķi varētu vairāk palikt uz vietas (bet to viņiem nevajadzēja, to viņi nevēlējās…)
Ka viņa dēls reiz iegūs savu hoteli, un pirmšķirīgu, tā bija droša lieta, ja vien – viņš to vēlēsies. Viņš bija visjaunākais gados, kas bija ieguvis labāko izglītību šajā laukā – hoteļa vadītāja tiesības un jau bija pilsētas lielākā hoteļa dzērienu pārzinis un tūlīt pārņems arī ēdienu pārziņu. Viņš būs pirmais miljonārs ģimenē. Vintera kungs to mēdza teikt pa jokam, bet ne vairs tikai pa jokam. Kaut nu tik nesekotu māsas paraugam… Viņam sāpēja šī meitas laulības karte. Bet pret to viņš vairs neko nevarēja. Bez tam viņa jau kādu gadu bija dzīvojusi kopā ar kādu citu no tās pašas mūzikas grupas. Bija lāga zēns, bet tāds – vientiesis. Labi, ka meitene viņu neapprecēja, viņai tad vēl nebija ne pilni deviņpadsmit.
Kad tas sākās, viņš bija jutis vajadzību dot tai izlasīt grāmatu “Joy of Sex”, un viņa roka bija sākusi tik ļoti drebēt, sniedzot grāmatu, ka viņam bija nācies nolikt to viņai priekšā uz galda, lai viņa nemanītu viņa satraukumu, viņa sāpes par to, ka dzīve tik ātri gāzās pāri, rāva no rokām viņa jauno bērnu. Tagad viņš vēl varēja brīdināt dēlu, lai nesteidzas, lai padzīvo, lai ir brīvs. Un neviļus atcerējās, ka Zigmundam jau ir divdesmit seši gadi un viņš jau dažus gadus (drīz, tūlīt pēc skolas beigšanas) bija dzīvojis kopā ar kādu meiteni, skolas biedreni. Tagad pāris gadus viņi bija šķīrušies. Un – labi.
Vintera kungs cilāja un lasīja vēl divas citas kartes, kurās it kā visa cilvēka dzīve bija lasāma. Viena karte bija vienkārša, bez zelta, tur brālēns paziņoja sava trešā bērna ierašanos; otra karte grezna, tāpat kā meitas laulību karte, ar zeltu – Lidijas šķiršanās no Arvīda, greznā zīmējumā ietverts teksts:
"Es pateicos manam bijušam vīram par mūsu abu kopā pavadīto laiku, par daudzajām dāvanām, laicīgām un garīgām, ko viņš man devis un arvien vēl dod. Es atzīstu pārmaiņu nenovēršamību, es eju svētīt savu vienpatību."
Pārlasījis daudzreiz lasīto tekstu (notikums bija jau dažus gadus vecs), Vintera kungs apskatīja jau daudzreiz skatīto zīmējumu – putns, Fēnikss, kas, degdams nesadedzis, spārnus izpletis, ceļas no liesmām…
Nieki! Pašapmānīšanās – stīviem spārniem tu celsies un daudz nevarīgāks meklēsi – atkal krist kādā peklē. (Mazliet atpūties, pasvētījis vienpatību…) Un Vintera kungs domāja par savu vairākkārtējo liesmās krišanu un augšāmcelšanos. Nē, sadedzis viņš nebija. Sadedzis gan bija viss tas, no kā viņš bija cēlies prom, un arī daudz no tā, uz ko viņš bija cēlies. Bet vienpatībā viņš palikt nevarēja, dzīve pati to neļāva. Jocīgi, ka Melitas vīrs (viņa vēl nebija šķīrusies) spieda viņas jauno afēru uz nopietnību: “Ja tu ej, tad mazākais paliec tai vietā, uz ko tu ej, tas tev jādara ja ne sevis dēļ, tad mūsu bērnu dēļ. Neklejo apkārt…” Tā viņš rakstīja Melitai. Būtu labāk to vācis atpakaļ, cik varējis; viņš, Arnolds Vinters, šīs jaunās nopietnības nemaz tik ļoti nekāroja. Lai arī savas vienpatības, savas brīvības viņš arī vairs tik ļoti nekāroja kā tad, kad viņš aizgāja no savas pirmās sievas. Izdedzis? Varbūt mazliet apdedzis…
Vintera kungs mīkstā krēsla tikko jūtamās šūpās bija iegrimis caurspīdīgā snaudā, viņa domas lēni sāka plūst turp un atpakaļ – uz savu roku.
Tālruņa zvans to asi iztraucēja. Zvanītājs bija viņa dēls. Tā jaunā, pilnskanīgā balss tālrunī darīja labu tēva pārdomu pilnajai miegainībai. Dēls apjautājās, vai tēvs meitas kāzu ielūgumu jau saņēmis? Priecājās, ka tas tikko nesen dienā noticis.
Viņš tieši tā gribējis, lai abas ziņas pienāktu reizē. Un mazliet stomīdamies, mazliet vainīgi, mazliet saudzīgi runāja, atvainojās, ka nav agrāk to teicis, tas tādēļ, lai neuzliktu viņam domāšanas smagumu, šoreiz domāšana piekrītot tikai viņam pašam, un izdomāts esot – viņi ar Anitu nolēmuši svinēt savas kāzas reizē ar māsas kāzām!
“Anitu? Bet Jūs jau vairs kopā negājāt?” Tēvs mazliet iztrūcies, kā pats to negribēdams runāja. “Tas bija tikai, lai mēs sevi pārbaudītu,” dēls teica. “Tu jau zini, ar Anitu mēs esam kopā pavadījuši jau daudz no mūsu dzīves, mēs esam kā daļa viens no otra, no sevis… Tu zini…” Nē, viņš nezināja neko. Un ja arī zinātu. Dzīvē nekas nav iepriekš izzināms. Mīļa meitene. Bet arī tas varēja mainīties. Dēls izklausījās laimīgs, spēcīgs, jauns, kāds viņš bija.
.
Vintera kungs iemaisīja sev vēl mazliet viskija. Varbūt viņam būs jāpasūtina jauns uzvalks. Jauns, kas nevienās kāzās vēl nav bijis. Ar ko viņš ies? Būs jāiet vienam. Būs jāsatiek viņa pirmā sieva. Tie bija pirmās sievas bērni.
