Sila kundzes meita klāj vakariņu galdu. Sila kundze jau piesēžas pie galda savā parastā vietā un ar patiku nododas īsam, mierīgam gaidīšanas brīdim. Ir rudens vakars. Kāds pirmo rudens dienu vakars, kad agrā, lēnā dienas satumšana vēl ir tīkams jaunums, satikšanās ar kaut ko jau dzīvotu, ar kaut ko pazīstamu, kas dod atkalsatikšanās prieku un šobrīd vēl nav apnicis, nogurdinājis. Ir tomēr rudens, kļūs arvien aukstāks, nāks ziema.
Sila kundze raugās galdā, raugās logā, griestos, puķēs podos uz loga, uz galda un domā, sāk domāt vārdos, pusteiktos vārdos: “…Kā tās ir? Domā, saka – ja būtu puķu podi – iestādītu kādu puķi. Dabū puķu podus. Iestāda puķu stādiņus. Domā, saka – ja tik nu ieaugtu! Ieaug. Domā, saka – ja augtu! Aug. Un tā pirktā Āfrikas vijolīte, ja tā ziedētu otrreiz! Tā zied otrreiz. Vēl kuplāk, vēl bagātīgāk. Un tā zaļā vīteņu puķe tā aug, ja viņa izaugtu līdz griestiem! Tā izaug līdz griestiem… Un ārā, dārzā tāpat – ja dabūtu zilo ceriņkrūmu! Dabū zilo ceriņkrūmu. Ja tik tas izdzīvotu ziemu! Un ziedētu, varbūt ziedētu. Tas izdzīvo ziemu. Tas zied. Ja dabūtu vēl otru, balto ceriņkrūmu! Dabū. Iestāda. Un tagad domā, saka – ja iestādītu arī vēl vienu rozi! Īstu, labu, ziemcieti rozi?…”
Sila kundze apstājas runāt, tad prasa nopietni, un arī – ne tik nopietni: “Un tad? Un tad? Kas bija tad, kas ir tad, kad ieaug, aug? Kas ir tagad – kad zied?” Sila kundzes meita smejas, sēžas pretī mātei pie saklātā vakariņu galda un arī padomā, un saka:
“Jā, tad? Kas ir tad? Tad, kad kaut ko vēlas un kad tas piepildās? Tad – vēlas vēl. Jo vienmēr ir jāvēlas vēl, jādzīvo vienmēr tālāk. Tas ir gandrīz kā pasakā. Līdz – vēlas kaut ko nepareizi…” Jā, ja vēlas kaut ko nepareizi un tas – neieaug, neaug… Ir rudens vakars. Ir vēl tik agrs rudens, ka tas ir tīkams, gaisā ir jūtams atkalredzēšanās prieks. Roze vēl būtu jāiestāda. Tāda, kas izdzīvo ziemu, izcieš salu, kuplo un zied – dzīvo savu dzīvi.
