1. sept. 1988.
Saule.
Saules diena. Aiztaisu durvis uz dārzu. Liliju garās zaļās lapas Vēsmās dreb, līgojas Daiļi. Kam viņu solījums? Kam šī saules diena? Man arī, uz rāmām rokām Kā nemieru klusināt Saulei grūti pat Jo vedēja, saules diena Kam viņas aicinājums?
Hurray! Inesei kontrakts (atsūtīts) un pielikta alga no 24.000 uz 32.000. good!!!
Rudens gaisā, agrs rudens!
5. sept. 1988. Pirmdiena.
Strādn. diena.
Tukšums, klusums – rudens? Vējš ar rudens ziņu Vēsums lēni nākdams tuvāk Dienai ejot vakarā.
7. sept. 1988
Pēdējos 3 zobus dakteris izņēma bez pūlēm! Bet ‘dentura nefitij’. Būs daudz jānoslīpē – pēc 2 dienām.
Inese sagādājusi kūku par ‘bravery’!! jau ieturēju maltīti ar kafiju!!
Rudenīgs vējš! Temp. tomēr 20 gr. rudens sajūtas! Naktīs jau vēss. Logu nevar turēt vaļā. Žēl.
Man zobu lietā lielums paveikts, bez ļauna, izvilka ‘just fine’. Bet denture – neder, tomēr turu mutē – gan salabos. Tikai būs jāstāsta kā un kas!
Rudenīgas domas. Paslinks tomēr un tad gribās kaut kam mīļam pieslieties.
Laba – Ineses kūka. Bet pašas Ineses visu dienu nav, viņa darbā. Un ko viņa varētu? Vajaga itkā lielas ģimenes sajūtas – dzīves, jā – dzīves! Kādas? Laimīgas dzīves!…
8. sept.
Saule. Maiga diena. Varu pasēdēt ārā. Paka ar 3 grām. manām + Inesei informāc. par art dzīvi – no Dzidras. Īsa vēstulīte arī. Paka nākusi 2 nedēļas, vairāk – 16 dienas. 10 dolāri samaksāti. Dārgais nenoteiktais pasts! Tagad te streiks – esot 3. šogad.
Maiga saule, dārzā kādas 10 zāļu – (tas ir nezāļu?) šķirnes mauriņā. Skaisti. Pieneņu zvaigznes kā jūras dibenā: 1) ‘zāles’, 2) ceļmalītes, 3) balt. āboliņš, 4) pienenes, 5) kāda platāk lapu zāle, 6) kāda ar balt. ziediņiem, 7) kāda ar iesarkaniem cietiem pumpuriņiem, 8) kāda mīksta, citas zortes pienene, 9) kāda kā sūnu sprodziņa, mazs laukumiņš, 10) kāda ar apaļām lapām, maz tādu 11) viens stādiņš it kā zemene būtu! 12) viena, kā pļavu (purvaināku) sīkpušķu, ziediņš – maz to. Bet ir te! 13) vēl viena garenām lapiņām (gaišāk pelēkāk zaļa) 14) vēl viena spīdīgām lapiņām, sirdsveidīgām ar zīmēm līnijām pāri. 15) smalkas lapas tumš. balti ziediņi – stingrs stādiņš.
Ja nākošā gadā tām ļaus mieru – te būs no visām tām zālēm un droši vien vēl kādām šī dārza ‘loans’.
9. sept.
Diena galā. Satiku zobu techniķi. Kaut kā viņš norīvēja daļu – vairāk nevarot to darīt – un es dabūju zobus mutē iekšā, lai gan vienā pusē iekaisušās smaganas sāp – un vēl viss stāv par daudz ārā – un viss līgojas ka tikai kā nekā var mutē to noturēt, viņš saka – kad sadzīs – tad būs O.K. Varbūt kaut kā – būs! Mazākais – ko atņirgt smaidot! Haha!
Nokaitināju viņu ne pa jokam – neko lielu nedomājot izteicu ka – viņš strādā dēļ naudas – varbūt viņš teica ka tādēļ viņš strādā lai būtu labi – un es piemetināju – ka strādā dēļ naudas. Viņš sāka kliegt – es varot iet ar savu naudu, ja es tā domājot etc etc.
Tikko beidzot varēja nomierināties. Nu – runā jau viņš ļoti labi un mīļi un izpalīdzīgi – bet, ja protams tā pārtaisītā denture nevar būt kā jauna un nelaime tā, ka uz tikko izņemtajiem zobiem to nevarēja uzlikt – jo bija par daudz liela daļā tur pielikta klāt. Anyway – kaut kas ir un varbūt ka labāk arī nevarētu. Un kādreiz – varbūt Austrālijā – būs jātaisa viss jauns. –
10. sept. 1988
Skan gaisi spēkpilnām balsīm Vai Dieva smiekli tie no laimes No gaismota prieka mūsu Cerību atraisītāja? Skan dienu ātrie soļi Pretī steidzoties, skrienot Vai kārā tumsa pabēgs Padosies, izplēnēs? Skanot, skaļi balsis, skanot.
11. sept. 1988.
Iestādījām balto ceriņkrūmu. Uzdīgušas vēlu iesētās dilles! Pupas beidzot – ražo! Tas viss dārzā.
Man zobi nestāv mutē. Tagad arī nelieku, kamēr pilnīgi rētas sadzīs.
Rudens pirmās jausmas Iepriecinot skar Ar svaigu vēsumu No durvīm, logiem, no lapām dārzā Kad dzeltēt sāk pa vienai. Doties pretī šīm dienām Šīm senām krāsām pazīstamām Doties šai pārdomu laikā Kur skumjas un prieks asāk mainās. Rudens pirmās zīmes Sen pazītais vēsums maigi aizskar Plecus. No logiem, no durvīm nāk Skumīgu un laimīgu domu laiks Pateicības laiks.
13. sept. 1988.
Vakar – kūka un slidu skate! Neilga, negara – bet svētku svinēšana!
Citādi arī nekur, nekā! Zobs nevar sadzīt vēl. Bet lai! Gan jau kaut kad kaut kā!
Laboju un nobeidzu – ‘pulēt’ dažus īsos stāstus komputorā. Liekas – daži gluži labi. Dārzs piem., labāks kā domāju. Jādrukā kaut kas būs. Jābāž lasītājiem (kaut pāris cilvēkiem) priekšā! No avīzē lasītā (nelasītā ar) tiem nekas netiek. Vispār – kas kur kam vairs tiks? Bet – jādara ir. Kādēļ?? Kādas prestižas dēļ? Varbūt.
Dažreiz liekas – uzdzīvot, nodzīvot to naudu ko krāj tai izdošanai par neko!
Inese aizbrauca (šorīt) uz U.S. – Minneapolis!
Dzidra vakar piezvanīja.! Un astūtīja slīdes!
Laboju šo to uz komput. Tur ‘Žurnālā’ daudz kas sarakstīts neizstrādāts. Varbūt viela kaut kam.
17. sept. Sestdiena.
Staigāju uz Mt. Royal ielu – pirku pienu un kaut ko – sāļāku, smoked mussels un – gribējās ko saldu – bet nepirku. Mājā – uznāk tāds melnais gara stāvoklis – lasu Ingrīdas [Indras] Gubiņas grāmatu – vēl 2 būs Klīdzējs un Irbe. No Klīdzēja neko lielu negaidu. Gubiņa – OK, ceļojuma apraksti – prātīgi.
Bet zinu – maksā tagad 40 dol + 50 s[..]tīt pasts – par 3 grāmatām pašai nekad tur tai ‘klubā’ netikt pie drukāšanās – gandrīz kāda velna!!!
Tanīs Laras lapas autoros Klīdzējs (labs, labs tā visi domā.) man neder, Gorsvāns man neder. Nezinu kāds Irbe. L. Kalniņai un Gubiņai – varētu maksāt to naudu – nezinu vai Ingr. Ivasks arī no Laras?
Tās grāmata pavisam citāda. Bet man tikai 2 ar Laras lapas iespiesto zīmi?? Kur 3.? Ja Gubiņas ir jau nākošā gada izdevums??? Kur – 3. iepr. gada? Viss miglā. Tikai – maksā atkal naudu.
Noskaitos par avīzi – ļoti vēlu, par zobu kas neveseļojas, par vāveri kas noplēsusi zaru ar ziedu asterei uz balkona pie pašām durvīm, vēl par vientulību un neatmaksātu darbu un bez izredzēm uz grāmatu etc etc. Aizgāju, aizskrēju protestā – nopirku gabalu kūkas.
Mājā nākot redzu pie mūsu iebrauktuves (gandrīz) ielas malā beigta vāvere! Un sāku slavēt Dievu – varbūt ka tā mūsu dārza vāvere!!! Tad beidzot būtu mūsu dārzs mums un tur ko varētu stādīt!! Varbūt tā būs!
Kūkas gabals nejauki salds sa [..] kā vienmēr – Tomēr Ineses pirktā dzeltenā bija laba…
18. sept. Svētdiena.
Visu dienu vāvere netika redzēta dārzā – tā tad tā ir tā pati mūsējā, kas guļ uz ielas. Vai to kāds novāks? Sabraukta? Vai kaimiņš ‘notērējis’? tā vien liekas, ka kaimiņš to paveicis. Lai kā – brīnum tīrs un mierīgs dārzs un asteres var plaukt mierīgi. Plaukst arī, tur pie sienas, baltas, iedzeltenas. Sārtās podā pie durvīm.
Lasu Gubiņas ceļojumu aprakstus. Viņa – runā tikai, par mākslu, architektūru etc. Vai gandrīz tikai par to. Un es nevaru daudz iejusties tanī, ko viņa saka. Man neko nevar iestāstīt arī ne jūtas. Man tās vajaga kaut kā ietēlot lai tās sāktu dzīvot. Es nezinu arī – kā īsti.
Tomēr – Londona man atmiņā pavisam citādi iezīmēta kā viņai – man cilvēki, viņu mazās nedienas visvairāk – tumsa, neērtības un teātrī – dzīve, dzīvošana – tagadnē. Architekūtra – un vēsture – uz brīdi saista un aiziet garām zūd. Ja tā apvīta ar dzīvi, kaut vai ko personīgu/leģendu – tā der. Arī viņa gan runā par architektu – personīgi.
Redz arī Ramzesa tēlā – dzīvo Ramzesu.
Vēls – maz šinīs dienās padarīju – Laboju, šo to komputerā ieliktajā. Salaboju! Iesāku – ‘apīņus’.
Šī beigtā vāvere, bija tomēr vāveru vidū sevišķi izcila personība: Tāda nebēdība, dzīves prieks, drošība, ziņkārība, uzņēmība un tomēr nekaunība un rijība arī pat spītība un ļaundarība varbūt!
Kā viņa glūnēja uz mani caur logu! Un nelikās ne zinis par to, ka es skrēju dzīt viņu prom. Atgriezās uz pēdām.
Pēdējā lielā nekaunība – uznākt uz balkona un saplucināt asteri! Jā, visu ko – pat sportot pa ceriņkrūma podu. Lielisks, īsti jau vai cirkus dzīvnieks! Bet – žēl man viņas nav.
Visu pasauli nedrīkst ņemt sev, rīt, postīt, ārdīties!
20. sept. 1988.
Pirmais skats krīt uz zaļu koka galotni (it kā jau retāku lapās, it kā pelēkāku, bet tik aizkustinoši maigu) uz piemākušās pelēkzilas debess – un dod lielu apmierinājumu dzīvot, būt! Taisni dzīvot!
Tad te vēlāk pie galda – viss sadrūmst – jāstrādā, jārada, jāraksta, jālabo, jādomā – un ko var izdomāt?
Tik vien laimes kā no koka zara un no tās jāpietiek, jāstrādā. Bet tāds smagums velk nekustēties. Nē – tā nevar, tā nevar. Jākust. Arī sen mājās māmiņa teica – jākust! Kad bija pasēdējusi pie galda ar ko lasāmu, vai radio, vai ar kārtīm (retāk). Jākust.
Un vajadzētu būt viegli šodien – jo vakar saņēmu Rumbergas sūtītos Trejus vārtus, tur mani ‘Pūķu svētki’, manuprāt – labi! Un prieks, ka Rumberga tos izvēlējusies iespiešanai. Es domāju, minēju – ko viņa varētu izvēlēties no visa manuskripta?
Izvēle – laba.
V. Ruņģe ļoti labi un gari uzrakstījusi par rakstnieku, izdevēju, lasītāju.
Bet par to, par šo mazo (lielo?) prieku Gribētos padejot, palidināties, Ar to papušķināties. Kā to varēt? Saukt, paklaigāt, sasaukties. Var tikai saukt, mēģināt saukt, klusumā Nogrimst sauciens pirms tas izskanējis Pussaucienā paliek tā skaņa. Gribētos padejoties.
(Vai var teikt – padejoties? Laikam var jo, dzirdu kā teica „ej izdejoties”).
Tā, kas ir pagalam, ir tomēr bijusi cita vāvere – mana draudzene ēd nost pupu ziedus kā agrāk – un es ar ūdens krūzīti noeju garām, kur viņa aizskrien, nevaru tai ne lāsīti uzliet, kā es iedomājos – es to varētu ‘atradināt’ no šī dārza. Vajadzēja atļaut lai Inese nopērk ‘šļauku’ – tad es tai parādītu! Katram savs krusts jānes! Ja ne cits šim dārzam – vāvere kas noēd vairāk to kā govs – jo vāvere izgrauž mazos pumpurus!
Bija pelējumu sēne uz lapām – to nomazgāju, bija sausums – uzcītīgi laistīju.
Pie vāveres – netieku.
22. sept. 1988.
Nosūtīju vakar (vai aizvakar?) pateicu kartes (vēstules) Ruņģei un Rumbergai.
Trejos vārtos lasu par bišu pārvākšanu, vecos laikos, no meža koka cauruma uz mājām. Nāk prātā ka vecāmamma – Dauziņmammiņa sauca tos taisītos kokus, bluķus bitēm par bišu pulceņiem – tā tad vārds ir Pulcenis, bet lietotu dzirdēju tikai ar vārdu bites – bišu pulcenis. No – pulcēties? Pulcināt kopā.
Rindām kā straumē viļņi Grib vārdi skanot plūst, Nest tuvu klāt senās balsis Lai sirds pārāk neaizlūzt. Dun soļi, pakavi, smiekli, Akas vinda runā līdz. Bet atpakaļ ceļā dzīve atnāk Sendienā veldzējusies. etc.etc.
Dārzā pupas beidzot krietni ražo! Inese izgāja nupat no rīta, tās lasīt un es paskatos pa logu uz viņu: „Inese lasa pupas!” Skaisti tomēr, ja tāds kopts un laistīts stāds – tevi pacienā!
23. sept. 1988.
Līņā. Aiziet vecā ceļā.
Treji vārti izlasīti. Dažs rakstītājs kaitina – nezini par ko. Tāds Osvalds Akmentiņš raksta atmiņas – putrīgi.
Zobens – (Kurēlija atmiņas lasīju pēdējās jo domāju – nepatiks) tas raksta skaidri un patīkami izlasīt. Bet vai tas nāk no stila, no personības kas spīd cauri vai no paša (lasītāja) gara stāvokļa – nezinu. Tomēr – no rakstītā.
25. sept. 1988.
Pirmo reizi – ar zobiem, kādu pusdienu – varbūt ilgāk – patreiz neko nesāp un pārāk nespiež – tikai – kā noturēt mutē!! Jāvingrinājās.
Olimpiskās spēles Seaulā (vai kā to sauc) iet vaļā – tie vingrinās dienām un gadiem – mežģij, izmežģij savus locekļus, padara padevīgus! Varbūt ir iespējams ietrenēt manus mutes muskuļus…
Skats gan pēc vella! Bet tā tas trenējās tikai us slikto pusi!!!
Lasu Bergera Once in Europa – Dīvaini vientuļnieki, dzīves izlocīti – kalnos ar kāpām un govīm. Ar savām nelaimēm.
26. sept. Pirmd.
Izlasīju J. Bergera – Once in Europa.
Spēcīgi stāsti (gari) par kalnu zemniekiem Francijā. Pēdējie 2, viens garš viens īss – nepatika tik labi kā pirmie.
Pēdējais gandrīz tikai no – sarunām, īsi teikti, teikumi.
Dienas pēdējās minūtes aizslīd Gribētos tais kaut ko radīt Izdarīt, glābt tās. Zūd tās. Nevēlamais ielikts vēlmēs Iekārots Ēnu met kā tumšs mākons Neatkāpdamies, valda. Dienas pēdējie brīži aiziet Un tumsā tiem līdzi domas Neizdomātās aizslīd slēpdamies Tumsā pie aizliegtām durvīm Zūd, dienas pēdējie brīži. Atzīstoties Dzīvu notveru pēdējo mirkli Neko vairs tos līdzēt Tikai vainas smagumu aiziedams novel Iekausē nakts gaismās.
