1. augusts 1988.
Vasara. Šodien ārā pie mūsu galda – labi! Iegāju istabā apskatīties kurš jūlijs? Jūlija nav vairs – jau ievācies augusts.
Pa ceļu zem kastaņiem
Nāk un iet
Vasara, stāv pie baznīcas
Zem kļavu zariem.
Reiz Tu stāvēji
Pie baznīcas
Miršu vainadziņš galvā
Puiku pagastā.
Tā iesvētāmās meitas,
Un (puišiem miršu zariņš
Pie krūtīm
Lielās nākotnes gaidībās).
––––––––––
Šis maigais jaunais lielais zaļais
koks, pretī pie baznīcas sienas
zarus vasaras vējos vēdinādams/šūpodams
man teica:
„Tu neko nezaudēsi...
Tu zini tik vienu, divus trīs kokus
Pasaule Tev tāpat nezināma
Vai tu esi vēl viņā, vai vairs nē.”
Un es jūtu – (ar mieru) patiesi
Pasaulei un man arī
Vienalga
Esmu
Šorīt (zem viena viņas koka)
Vai nē.
–––––––––-
Visā lielā raitā vasara
(Vasara dārzā) klausos
Skatos ilgi
Klausos, dzirdu – vējš!
Nē, mūzika,
Visnotaļ lapās
Raugos, ilgi
Redzu, rotaļa!
Nē, darbs
Lapulapās
Jo drīz at[..]
Līdz uzzied iesārts
Zeltains dzeltens, zils
Zieds lapās
Vairs neslēpts.
–––––––––––––––
Nevar būt ka Tu esi mani pametis.
Var gan būt, ka man jāiet pretī.
Te ir tropiska vasara. (Pagājušā gadā arī bija, bet šogad tā paliek ilgāk). Pirms tā?
Tagad dienas un nedēļas un vēl nedēļas temp. 30, 31, 31, 36! Dienās un vakaros līdz vēlai naktij tāpat. Uz rīta pusi nedaudz mazāk. Un sutīgs. Un gaiss nekustās.
Tā jūnijā. Tā jūlijā. Tagad augusts sākas. Uzlija un uzrūca gan nupat – kā par brīnumu reiz laika T.V. ziņotājs bija ‘trāpījis naglai uz galvas’. Viņš teica, viņš jau daudzreiz bija teicis, ka līs un patiesi – nolija, ne jau ļoti daudz. Bet labs šoreiz lietutiņš un arī pērkons.
Pēc pērkona nāk aukstākas, vēsākas dienas…
Ne te. Sutina tālāk. Te Kanādā/Kvebekā! – Kur ziemā 30 un 40, 30 un 40 zem nulles, zemu zemu zem nulles – jau šķita virs nulles augšā tas nekad vairs netiks.
Tagad nevar tikt lejā.
Un mēs atceramies, padomājam (jo to mums kādreiz prasa) kā tas bija Austrālijā? Jā; bija karsts. Un dažas dienas gadā bija ar – karstām naktīm. Bet parastais diennakšu temp. raksta paraugs – ja dienā arī karsts, kā te 36 (tas tur parasti tiek runāts citā stilā – un saka 90, simts!)
Bet ka nāk 5 pēcpusdienā, vējš uzvelk vēsumu, velk un atvelk atvēsušu nakti. Guli bez bēdu. Nu odi, odi jā, dažreiz. Bieži tā. Te, odu nav. Kāds nīkulis kādreiz iečiepstas pie auss, kam iekost nav spēka, apmiglots uz paaudžu paaudzēm. Jā, un aizbraucot toreiz uz Austrāliju pirmos gados skatoties turienes cilvēkos, teiksim – gluži labi tērptās sievietes redz ielā aiziet tā ar – adītu jaku uz rokas!?
Adīta jaka! Tiešām adīta jaka! Neticami! Nu viņas saka – kardigans, bet tas ir uz mata tā pati adītā jaka.
Atceroties kā tas bija mājās ar adītām jakām. Vecā māte, vai krustmāte vai māte ja tai bija laiks, teica – uzadīs adītu jaku. Un uzadīja. Dievs pasargi ja Tu biji tas (tā) kam to adīja.
Mērija, aplēsa un teica:
„Adījums jau stiepjas”.
Tad nozīmēja – ka jaka bija tāda ka bez stiepšanas, uzstiepšanas to mugurā nevarēja dabūt.
Jaku adīja ar tādu pat padomu kā zeķi – lai pieguļ. Un adījums jau stiepjas.
Neviens nevarētu iedomāties zeķi, adītu zeķi, kas nebūtu cieši, labi stilbam apstiepta.
Bet jaka!
Adīta jaka uz laukiem vecās mātes vai krustmātes adīta jaka bija no adījuma kas stiepjas un tā kļuva stiepta apkārt uz augšu un leju un tā stiepās, izstiepās, un to varēja, drīkstēja vairs tikai – pavilkt zem mēteļa ne sabiedrībā tanī vien rādīties.
Sidnejā mēs iemācījāmies adīt jakas kas stāvēja cēli un brīvi, tās nebija jāstaipa lai tās aizpogātu un lai tās segtu jostas vietu ja to tā vēlējās. Bet visa atceroties – es gribētu būt senās mājās, istabās kur pulkstenis tikšķ pie sienas, liellapainā skujas svētība zaļo dažos podos, logu priekškari balti, mazliet apdzeltējuši, būs atkal jāmazgā kad būs laiks, un mīļas rokas tikšķina adāmās adatas un saka „Būs labs. Adījums jau stiepjas.”
4. aug. Ceturt.
Vakar vakarā liels pērkons, lietus, vējš!
Nosūtīju E. Dēliņam 1 (prozu) Kā jums labi iet – par karātu{?} laiku un ad. jakām. 5 dzejoļus.
1) Uz asa priedes zara, rozes
2) Tu uzliki savas rokas uz klav. taustiņiem
3) Pērkons dairi piesit pie kalna
4) Laiks lēnām aizauž Tevi
5) Tava paša sirds
6. augusts.
Silts, vakar 2 pērkona lieti. Šodien 1 ar mazāk rūcienu.
Sapnī redzēju ļoti pārplūdušu ‘savu upīti’ – Ir tur vairāk sapņos kāda, līdzīga ar līčiem, akačiem kur var dažā vietā tai labi pāriet, pāri tikt – dažā nē. Tā, vai tāda apm. kuru biju pārgājusi kaut kur (kādās viesībās) ejot – un tad tā pēkšņi pārplūda – visi līkumi, visas pļavas, pat uzkalns! Viss viena sudrabaina plūstoša upe. Tad atkal mazliet ūdens kritās.
Otrs sapnis pirms tam bija, ka es (un paps?) sēdējām gandrīz kā uz piramīdas uz kāda krasta, vai kalna – un ūdens, (jūra?) bija apkārt (vienā pusē gan laikam tikai) kur slīpums/dziļums tāpat gāja strauji lejā – kā tas kalnā, kā piramīdā gāja uz augšu. Vai es mēģināju tur mazliet iebrist, ielaisties ūdenī? Laikam. Un tas otrs (it kā paps) liekas arī iegāja ūdenī vēl dziļāk – tas bija bīstami un man bija žēl – ka nevar iet tur peldēties.
Vakarā sēdēju brīdi ārā uz kāpnītēm… Varbūt kā uz tā piramīdas kalna? Un sudrabotās upes ūdens? Plūst, līst – nāk iet garām. Kādēļ es tik maz uzdrīkstējos.
Rakstīju, (pārrakstīju galvenokārt) no piezīmēm 2 prozas – 1 miniatūras, īsu, to pabeidzu, otru žurnālā garu, to nepabeidzu. Patīk tur uz komput. rīkoties!
Pabeidzu ‘Creation’ Gore Vidal’a, tur teikts ka
Sophocles – vinnējis godalgu par savu lugu, kad tas bijis jauns (ap 20), par sirdsēstiem vecajam (rakstniekam)? Aeschylos – tas aizgājis uz citu pilsētu dzīvot. Tur ērglis viņu nositis uzmezdams bruņurupuci tam uz pakauša!
Vakar Inesei atsūtīja žurnālu (mākslas izst. katalogs apmēram) kur uz vāka ir Ineses bodiju, ļoti skaisti izkārtoti!!! [from France, right]
7. augusts
Apmācies 23° – tas ir labi vēsāks pēc romiešu pirts vai latviešu (?) pirts dienām un naktīm.
Būtu kaut kas nopietnāk jādara, intensīvāk jādzīvo – nekā tikai skatīties kā suns posta kaimiņa dārzu un vāvere posta manu. (Vairs neko lielu nevar nopostīt viss mazliet saglābts, jaunajam ceriņkrūmam salikti akmeņi poda malās – vakar vāvere apskraidīja apkārt, pasniedzās apostīja un atzina – ka pagaidām viņa tur nerīkosies.)
Interesantāk jādzīvo! Bet kā?
Pārrakstu kādu gaudu dziesmu – tas ir prozu, par mīlētāju šķiršanos – apmēram tā to var teikt.
Patiesība tur ir iekšā, kas ir patiesība ne tikai man, bet var tāda būt arī citiem. Tomēr jābūt tik uzmanīgai – kā to noturēt virs nevēlamā sentimentālisma līmeņa.
Pēdējās dienās sāku priecāties par šo sutīgo laiku! Tomēr – labi. Lēni kusties, svīsti, peldi kā tādā pusnemaņā, naktīs guli labi, odu nav, segas nenomāc ķermeni!
Stundas iet pāri man manā dārzā
Nevaru tām likt plaukstu priekšā
Aizturēt, paturēt lai tās
Stāv te manā dārzā.
Stāv šī rīta stunda te –
Neatņem neko, ļauj izlikt man
Savas nedaudzās spēles, rotaļlietas un –
Ļauj domāt cieši (bet kā tas ir?) arī
Par visa serdi, par akmeni uz kā sēdu,
Kamēr man to ļauj
Kamēr man to žēlo, neatrauj.
Kļūst gaišāks, šī stunda iet
Diena liek savas stundas, manas stundas
Citu pie citas.
Mēs dzīvojam tikai tad
Kad darbojamies...
Vai maza meditācija ir darbošanās?
Straujāk darbojoties stundas aiziet
Bez tikšanās ar tām.
Būtu vairāk intensīvāk jādzīvo. Kā?
10. aug. 1988
Piemācies. Visu nakti – silts! Tagad 27 – mitrs.
Brīnos vai kaimiņš vēl nesalabo izraktās puķes? Vai viņš tur mani par atbildīgu – ka es neglābu? Ha!
Un vakar vēl cits šoks no baltās lēnās dāmas kas nāca kā Jāņu māte un vai es esmu vainīga? Jāstrādā uz datora ar – prozu tagad. Poēzija nerodas.
Vakars. Karsts, karsts viss. Pie komputera aizmirst karstumu. Ir labi tur strādāt, tikai prozu grūtāk pārredzēt kā dzeju, nevar ietvert uz reiz visu veselu, jāpierod šļūkāt uz priekšu un atpakaļ pa rakstīto.
Es domāju – ka man būs grūtāk…
Ir tikai skumji un žēl.
12. augusts.
Karsts – cik nedēļas jau ir uz 30-32? Naktīs guļu kā mūlis (?) pie vaļā loga (ne visai liela loga daļa), bez segām. Patiesi – jūtos gluži nu ļoti labi šai karstumā. Gaisa virpotājs palīdz. Un liekas – sāku pierast pie karstuma un arī – zinu, kad tas beigsies – varbūt sāksies nejauks rudens slapjums, aukstums.
15. augusts.
Vakar lija apm. visu dienu, un jau 19-18. Šorīt apmācies, siltāks. Inese māju iztīrīja. Es rakstīju comp. Žurnālā – ‘piezīmes’ – atmiņas.
Nācu pie atziņas – ka vairāk jāraksta 3. personā. Tā ‘stāstīšana par sevi’ – pat pašam sāk apnikt. Un nu ir skumji.
Sarkanziedainās pupas tik kuplo, skaisti plīvo lapas vējā. Neviena doma neapciemo.
Daudzreiz jau ciests šāds laiks. Zaļš stāds, vai zieds liek zalvi uz vainas Kur būtu cilvēka rokām tas jādara. Cilvēku labās rokas vainas tik rada, ne dziedē Viss labais sabirst asās drumslās. Kā kaķis tu sargādamies izlaipo, kā kaķis. Sargājies, sargājies, pieraujies, ieraujies kaktā Laizies, tīries savu nedarbu.
17. aug.
Vakar 16. aug. nosūtīju vēst. Dzidrai. Atnākot mājā – te vēstule no Dzidras. Iešot soļošanā līdz beacham!
18. aug. 1988
Nosūtīju vēstuli Laimai Kalniņai.
Bijām (Inese aizveda ar mašīnu) dārzniecībā meklēt padoma un zāļu saslimušiem stādiem – zuchini un pumpkini jau gandrīz beigti un šodien ieraugu – ka baltais ceriņkrūms arī jau ar pelēkajiem plankumiem.
Medicīnu dabūjām – Inese nomigloja! Cerams – ceriņkrūms būs ok. Pumpkini – nezin vai izdzīvos – žēl, būtu laba zuchini raža bijusi. Pirmais un vienīgais bija liels un lielisks! Nākošais bija – aizmeties – bet sarāvās, visi pazuduši. Tā – trubbles!
19. aug. 1988.
685-3640 Cheridan nursery.
Vakar ‘nospricēti’ stādi.
Vakar kāds gāja ar cigareti zobos. Es uzlasu cig. galus ko likt uz puķēm. Kad sāk – tad dara kā idiots.
22. aug. Pirmd.
Nosūtīju Jūrmalam Treji Varti + 10 m. dzejoļi + vēstule $7.70!!!!
Vēsāks. Sēnes aug. Nelsons [right] 2 dienas te. Našķis.
25. aug. 1988. Otrdiena.
Svītraini palagi kā piepūstas buras
Vējā plandās uz kaimiņu veļas auklas
Pār jumtiem, augstu logos spoguļojās
Aicina laisties pār jūrām.
27. sestdiena.
Jau biju sēnēs (vakar daudz, šodien nē) un sagatavoju s. mērci vakaram. Inesei būs viesi, Mishele + Gill + Nelson. Šodien atkal silta un saules diena! Mierīga arī vēl! Skaista diena. Un – pēc steidzīgā rīta un darbošanās – jūtos ļoti labi. 3 mazi zēni nes tagad avīzi mums – iedevu ‘zelta dolāru’. Ļoti priecīgi. Un darīt kādam kādu mazu prieku – ir justies labi pašam. Bērniem par naudu prieks – viņi kaut ko ar to avīzes nēsāšanu pelna. Un tas dolārs extrā, ar prieku dots. Lai gan nauda var radīt problēmas – viņi 3. Varbūt jādala, varbūt neiznāk kas būtu gribēts etc. Bet – mazākais īsu brīdi prieks saņemot!
Un es nezināju ka tik dzīvs kaut kas manī, tā izslēgšana un prom nolikšana un neredzēšana jau bija dzēsusi visu – tā domāju – un nejauši redzot – neticami spēcīgi saviļņojās jūtas. Un lai! Lai tā. Skaista diena.
„Kam lai dziedu, kam lai skanu” – kas to rakstīja skumjā brīdī.
„Sirds dzīvo no niekiem”, rakstīja Austra Skujiņa.
28. aug. Svētdiena.
Mitrs. Silts. Sēņoju ar visu to, ka maz gulēju, vakar stipras vakariņas ar 2 viesiem un divēj. sēnēm. Gills + Mishele + Nelsons. Gill + Mich. tikko atgriezušies no Japānas – stāsta daudz joku ko piedzīvojuši svešos apstākļos.
Nelsons mani vakar fotografēja – ar gaismām, veselu sēriju, es – pat nepastiepos taisnāk un nepozēju gudrāk. Esot labi [right]. Grāmata – pirms ziemsvētkiem – būšot. Kad – pirms?
.
Nels. sapirka apģērbu, kar sev pāri visādus kreklus, jakas, šalli (bez vajadzības, tik lai karājas ap kaklu – un hūtīte! [Photo at left taken many years later, but same idea!] Tā gan viņa seju dara apaļu un silly – bet tādam jau visam kopā tam jābūt – niekkalbīgam. Inesei tādas pat bikses (ar ‘faltēm’ iešūtām) stāv ļoti labi!)
Nelsons šorīt 9 am aizbrauca, tas ir no šej. 8 am.
Ko lai ražoju? Šis tas mēģināts salikt kopā uz datora – daži ‘stāsti’. Davida aizbraukšana – gandrīz tā varētu būt O.K. M. Mūziķis – nenobeigts. Nezin ko, nezin kur gribētos laisties! Viss aizplūst bez ziņu prom –
.
29. aug. 1988. Pirmd.
Apmācies. Zobs – ‘velk’. Varbūt tādēļ ka sēņojot samērcēju kājas, arī vēsums un mitrums sāk nākt apkārt.
Jāiet pie zobārsta – jāiet!
Jātaisa durvis ciet uz dārzu – jātaisa ciet!
Jāvelk maiss pār galvu – jāvelk.
Un varbūt vēl tad atkal – jāizbāž reiz deguns ārā. Vēl reiz!
Gribētu – tā, tikai iesēsties lidmašīnā un mierīgi aizlidot uz Austrāliju – uz pāris mēnešiem!
Grāmata būšot (vai būs?) pirms (uz?) ziemsvētkiem. Braukt tad – aizvest to? Bet vai būs? Un tad būs jau te auksts kā elle un sniegs.
30.aug. 1988. Otrdiena.
Nosūtīju Dzidrai vēstuli.
Latv. avīzē mana vēstule ‘Kā Jums labi iet?’
Gara stāvoklis bēdīgs – tā sēņoju tad pa visiem parkiem. Un – ir labāk! Inesei pirmā diena darbā – meeting un viņa domā – ka ir labi atpūtusies šai vasarā! Labi!!
Iestādīju 4 zariņus no nolūzušas krāsainu lapu puķes (kas karājas podā) Inese iesprauda vēl vienu zariņu turpat atpakaļ, blakus vecajai puķei.
Ikdienība visā pilnībā, bez jebkādu ‘pacēlēja’ momenta. L. avīzē mana vēstule A. Latv. bet tā nekas nav.
Vārdi nerodas, ne saistās domās.







