1. jūlijs 1988.

Slapjš un vēss.
Rītu Dzidra aizbrauks.
Viss pilns šķiršanās.

Jau no vakardienas viss vīst un lietus arī dara savu daļu drūmes. Jau iztraucēja mūsu izbraucienu, ko Inese bija sadomājusi priecīgāku. ‘Bērni’ sastrīdējās, ‘sabrēcās’ es nobijos, lietus lija – ceļš tāls un taisns, neko vairs nevarēja saskatīt, ieraudzīt, pieņemt – viss it kā nevajadzīgs, svešs, ‘priekš citiem’. Ēdām kādā mazā ēdnīcā uz upes krasta – ‘kā pie zvejniekiem’, bet neko neatdzīvojāmies.

In + Dz. norunāja vēlu naktī – Inese vakar no tā bija smagās ‘paģirās’. Šodien jazz’am domāta diena – bet līst. Man būs labāk jāpaliek mājās – un varbūt ja vēlāk kur iesim ‘out’. Vakar negājām out kā domāts, jo Inese nevarēja ‘redzēt foodu’. Palikām vakariņot mājās, tikai In + Dz. vēlāk uz ½ st. aizgāja (aizbrauca) uz kādu Fibre izstād. atklāšanu un es pa to brīdi (vēl. šoping) aizgāju atnesu vēl icecreamu un uz Dzid. lasāmās vielas (žurnāli un viņas zīm. bloks) noliku piece of chocolate – tas iztaisīja lielu jocīgu, priecīgu smieklu izkliegšanu – bērnu dienu prieka pārspīlējumu…

Līst.
Rītu Dz. aizbrauks. Un kā tas viss ir un kā tas viss būs? Tiekoties pēc 3 gadiem jūt lielo dzīves vīšanu, norietēšanu, lai gan – varbūt mana vecumā laišanās visvairāk liek viņām to izjust. Jāšķiras man prom no dzīves – un negribās, vai jādzīvo ar ļoti lielu sparu – bet kaut kā sāk tā pietrūkt – nezin ko teikt. Ko runāt par dzīves šķiršanos! Lai gan ‘vecajai paaudzei’ tas tagad būtu vistuvākais un vissaprotamākais temats – nedrīkst par to runāt. Jākladzina lielās nākotnes mošanās. Galu galā – tā vairs ne ‘mūsu’ – runā savu… Bet vai var?…

Neko vairs
Tik stāvēt klusu un just
Kā laiks plūst,
Plūst pāri, projām kā upe
Ar savām dienām, stundām.
Un Tu tveries viņās turēdamies
Tās savaldīt, sev paņemt gribēdams
Savu drošu pasauli sev meklēdams
Bet viss kustās prom viss zūd
Straumē uz sīka plosta kas apkārt griežas
Un nestādamies projām slīd.
Uz sīka plosta turēdamies, kas
Nestādamies projām plūst, Tu mīti.
Varbūt mirkli, vienu otru mirkli
Tu kā mūžīgu tver,
Varbūt Tu nesaproti
Visu īsti nesaproti.

2. jūlijs 1988.

Dzidra aizbrauca. Šopijām (Eatonā) – Tālim soļojamās kurpes + spec. zeķes. Tad uz airportu. Ēdām lunchu – salātu bļodas un apple turnover + caffée.

Tad vēl pēc ‘čekīšanas’ – sēdējām pie galdiņa, fotografējāmies un ēdām kādas ļoti ļoti augstu pildītas icecream cones.
Un – tad drīzi bija jādodas uz vārtiem. Visas šīs ciemošanās dienas pagāja kādā labā saskaņā. Diezgan daudz kas redzēts – bet nepārpūloties ar to.

[National Gallery, Ottawa]

Laba bija Dega izstāde Otavā. Labs arī brauciens – sevišķi mājās braucot ar puķu plūkšanu. Līdz bija Robis ar Valeriju un viņu draugi Arne + boyfriends.
Tagad – neko vēl nevar uzsākt.
Nogurums, miegs, nemiers. Bet būs jāstrādā nopietnāk. Jānobeidz visādi iesākti raksti. Un jāliek – komputorā!!

Ir daudz lijis – dārzā viss OK. Nu – uz dillēm kāda muša krīt. Bet – ko daudz tur bēdāt. Zirņi – puķu – aug, varbūt ziedēs. Viens zuchini jau ziedēja, bet liekas – tukšais zieds un otrs zieds nav redzēts kam tas būtu derējis. Noziedēja – vientuļnieks… Never mind!

Bēdas pēc Dzidras tādas – trulas, smagas, bez asuma, tās jānes it kā neatzīstot, ka tās ir. – No visiem ēstiem ēdieniem ‘out’ – jāatzīmē ‘Brandy’ restorānā ēstajā ‘lunčā’ – ice cream cake (almond) ar hot chocolate souce. (Hagen-Daz icecreams.) Labi arī pronu salāti. Un St. Denis ielā chinese restorānā Proni ar blackbean souce. Tos varētu kādreiz ‘uzmeklēt’!…

3. jūlijā 1988

Rīts. Saule.
Bēdas? Tās kaut kur iekšā visā ķermenī – tas lēns, smags, apstājas visur bez vajadzības, nekur nevar palikt ilgāk uz vietas, visur ņem bez noteiktības, bez spēka. Domas? Nekādu domu nav, tās nāk un iet – sākas un nesākas, apstājas, kaut ko atminās, paliek dzīvoto momentu atmiņu tēlos un raujas atkal prom. Ir jau labi. Bija ļoti labi. Tas ir mierinājums. Jādara kaut kas, lai tālāk, vēlāk kādreiz atkal būtu labi. Lai dzīvotu. Jāstrādā, jādara, jārada. Bet viss paliek stāvot, sēdot uz vietas, vēl nevar neko uzsākt. Vēl nevar pamest, nevar vēl iet prom, iziet prom no bijušā. Vēl tas jānes līdz. Tanī jādzīvo atmiņu drumslās. Jārada no tām. Bet vēl nav spēka.
Vēl nav diezgan tā kas bija.

Kaimiņš salika somas un savus jaunos radus sapakoja mašīnā un aizveda. Varbūt arī uz lidlauku. Dzīve te. Tur. Visur.
Turies pie dzīves.
Sarkanā ķieģeļu siena pret zilo debesi, zilā debess pret sarkanbrūno sienu – dedzina acis, spēku lej, dod, prasa, skaistums? Vai skaistuma spēks? Kāds liels devējs spēks. Arī stindzinātājs, neatklāts, nesaprotams, tomēr labdarīgs spēks kas jāņem, kas jāņem tā kā stāds ņem no zemes no lietus ūdens kad izslāpis. Vēl par maz no tā, tad jūt, vēl par maz, vēl no kā cita būtu jāņem.

Un tad – gribēties, doties, mesties, sisties visam cauri, pretī, tālu; vienā paņēmienā, vienā gājienā, drošā, vienā – brīdī.
Bet tāda spēka nav. Tas jākrāj no mazuma, kā bezdelīgai ligzda diendienā. Tāpat kā līdz šim, pacietīgi, neredzot pat vai tas ceļas, aug, ko tā pacietīgi būvē, cel.
Un tam – šai lēnai gaitai, šai pacietībai vairs nav spēka.
Pēc svētku dienām, nav pacietības mesties atkal uz ceļiem un rakties lēnām.
Bet jāvar. Vai jāzūd.
Jāvar.
Jāiztīra šis negribēšanas, nevarēšanas, nepatikas piemaisījums kas ieplūst, kas kaut kur iekrājas, tas jāizmēž un jāvar pacietīgi rušināt brīdi pie brīža, celt, lai arī neredzi vai tas ceļās, vai tas aug ko gribi celt.
Un ko reālu gribi celt?
Lielu laimīgu dzīvi. Ne svētkus vien. Svētku vien nav. Bet dzīvei jābūt ar lieliem svētkiem. Ar tādiem kā tie, kas tikko bija.

Steak tenderising:
Vīna marināde

Sarkan vīns, cik vajaga ¼ bottle or ½ bottle, eļļa ¼ cup.
2 burkāni rīvēti vai smalki griezti
2 mazi sīpoli un sīpol laksti ( ‘’ )
2 laur lapas, pipari
Parsley, thyme, rosemary…
Pārlej gaļai 1-2 stundas (apgriež otru pusi) – nekad ne bleķa traukā un lieto koka karoti, ne bleķa. Marinādi izkāš – taisa mērci.

Cita marināde:       Šī recepte šķita labāka.

2 ēd. kar. (lielam gabalam gaļas?) soy souce.
2 ēd. kar. – citron sulas
2 ēd. kar. – (sezami) eļļa
1 ēd. kar. medus
1 tējkar. – rīvēta ģinģera
1 ķiploks – saspiests
Samaisa, ielej pār gaļu plastika maisā, aizsien, bez gaisa atstājot tanī. Atstāj ledus skapī 12 st. (pa nakti…)
Barbecue vai cep gaļu.
Izkāš marinādi – uzsilda kā mērci.
Ēd kopā ar (veg.) saknēm, rīsu etc.
Dekorē gaļu ar tomātu šķēl., red or green peppers, chives etc – pasautētus dažas minūtes eļļā vai sviestā.

4. jūlijs 1988.

Vēstule no Freija kundzes! Karsts laiks.

Inese apmainot tējas katlu faktorijā – braukusi garām dārzniecībai un atveda balto ceriņkrūmu. Tāds spēcīgs, resns stāds. Jāgudro – kur stādīt? Nemiers. Slinkums.

Kaut kas domās mostas un neatmostas.
Gavilēt nezina prāts
Bet gavilēt prasa tauta.
Ar skumīgiem vārdiem ej uz nabagmāju.
Tad būtu tālu jāiet
Mūsu vidū te tādu nav
Un tomēr tomēr – kā
Celmi apauguši, parepējuši
Laba vien zina prasīt
Nezina vērtēt ne spriest
Ar zīmogiem apzīmogoto
Soli apkārt sev meklē.

5. jūlijs.

Silts. Vakar Dz. piezvanīja – bēdīga savā ikdienas rūpju valstībā.
Te ciemojas Ineses paziņa. Smēķē un dzer! Haha! Tāda maza vāvere lielām acīm, lieliem zobiem.
Inese tagad tīra un cēla, jauna un meitenīga!
Te ārā (uz kāpnītēm) vasara! Un kaimiņš būs izveidojis jauku dārza stūrīti. –

Visapkārt trokšņaini sākas darba rīts
Kļūst celts, velts, krāsots, krauts, vests prom
Vests klāt, rakts nost, sists klāt
Arvienu labāks viss kļūst labots 
Straumei mūžīgai kas visu lēnām grauž
Tiek pretī darīts, pretī sists – stāts.

––––––––-

Šai īsā brīdī, mūžīgā, kas
Pusē apzināts, pus neapzināts
Pāri, garām slīd
Kā putns kam kaut kur ligzda
Tepat, Tev neredzama
Kā putns uz savām mājām
Tev nezināmām
Šis īsais brīdis maigi aizslīd
Kā putns kam kaut kur ligzda.

Aijā žūžū, žūžūžū.

Maigs rīts. Varu sēdēt ārā uz sola. Cik ilgi tā sēdēt? – Cik ilgi ļautu.

Ir domas maiguma, pilnas un laimes
Kas valodas gaismā neuzpeld
Kas apzīmogotas īstenībā nedrīkst būt
Kur uzbrūk ikdienas akmeņu cietums
Tām jāpaliek savā slēptā zemē
Neskartā savā valstībā.

8. jūlijs Piekt.

Visu dienu no 34-35°. Labi ka Inese ir iegādājusies to aircondition!!! Ārā kā maizes krāsnī – patreiz, vakarā vēja nav nemaz. Dienā neliels vējš.
Dārzā viss liekas – laimīgi aug. Dilles tomēr nemīl tik karstu. Zirņi un pumpkini liekas – jūtas ļoti labi. Rītu pēcpusd. varbūt būšot lietus. Bet tik karstā – pērkons?!!!
Kā miglā viss.
Nosūtīju vēstules Dzidrai un Freijai.

9. jūlijs.

Karsts tāpat 33°. No rīta bija tomēr labi 26-28 un varēja sēdēt uz kāpnītēm!
Uz datora sāku šo to saprast. Šodien jau mazliet – rakstīju uz datora mašīnas. Ļoti viegli jāskar kauliņi un jāpierod pie to formas. Viss – kaut kā būs iespējams – uzrakstīt un tur – ‘noglabāt’, kā ar drukāšanu – to redzēs. Rakstīt varbūt patīkamāk kā uz parastās rakst. maš. – jo var tīri visas kļūdas labot.

Kaimiņš iedeva 6 kaut kādu (?) puķu sīpolus. Jāliek zemē, jāgatavo kur likt? Pumpkini zied – bet neviena bite nav redzama…
Zvanīju Dzidrai – neatbild, tad ‘busy’ tad atkal – neatbild. –
Mazu, mazuliet labāks gara stāvoklis kļūst no tā – ka liekas, varēs komputorā kaut ko ierakstīt un varbūt gribēsies brīvāk rakstīt.
Dzidra piezvanīja. Ļoti priecīga. Strādā – zīmē. Tālis priecīgs par ‘komikiem’…
Un komputorā uzrakstīju pa pusei dzeju:

Kad vakars nāk
Sāk domas vārdos tērpties
Lai to kas šodien atrasts
Paglabātu rītdienai      
Rītparīt dienai, dienām tām kas nāks.
Kad vakars nāk
Sāk domas vārdus meklēt
Lai tumsā nepazustu
Nakts vējos...

Nē tur bija labāk kas pateikts.
Ahā! Varbūt ‘tur’ uz datora varētu strādāt….
Savādi – žēl šīs pirmās brīvi tur plūdušās rindas.

Kad vakars nāk
Sāk domas vārdus meklēt
Lai to kas atrasts
Paglābtu rītdienai
Un parītdienai, un dienām tām kas nāks.
Kad vakars nāk
Sāk domas vārdiem segties
Lai tumsa neizdzēstu
Nakts vējš lai neizsētu
Gaismu atrasto – 

Nē, tur bija labi un vienkārši runāts, žēl ka liku iznīcināt. Inese teica – vai Tu negribi ‘savīt’ – teicu – nē. Nē, liels jau nekas tur nebija, tikai bija labi – ka domas brīvāk strādāja kā jebkad pie ‘mašīnas’.

... Lai tumsā nepazustu
Nakts vējš lai neaiznestu
Dienā atrasto.

Savādi ar komputoru es jūtu kādu netraucētu valstību pretī, brīvu dzīvei tanī.

10. jūlijs.

Dažas maigas lietus piles! 22-26-25°!
Iestādīju rindā pie vecā koka staba kaimiņa dotos ‘balbs’. Ieliku apakškārtā pusgatavo kompostu.

Kad vakars nāk
Grib domas vārdos tērpties
Lai dienā gūto glābtu rītdienai
(?) Un parītdienai, dienām tām kas nāks.

Kad vakars nāk
Sirds domām vārdus meklē
Lai tumsā neizkaisās tās
Nakts maigos vējos.

Kad vakars nāk
Sirds domas vārdus meklē...
Lai tumsā nepazustu
Dienā atrastais, lai Tu man klātu būtu.

Agri no rīta domas mazliet ieslīdēja vakardienas ritmos. Bet ne pilnīgi. Galu galā – tur nebija nekā sevišķa, tik iešūpojās kāds sākums.
Manā dārzā augļi neaizmetās, neviena bite nenāk ziedus aplidot, nevienas bites nav, sausā pilsētas gaisā.

Rakstu komputerā un ‘saviju’ kādu mazu prozu (Pēc svinēšanas) un vienu dzejoli – Maijs (Montreālā 1988) abi izraksti no šīs dien. grām. liekas – dators man būs citāda, labāka rakstīšanas pasaule – manis pašas pasaule jo man nebūs jādomā par laikraksta vai žurnāla lasītāju.
Varbūt, ja tā būs, es ‘slīpēšu’ mazāk, bet es izteikšos brīvāk, drošāk. Ja tā būtu – ka es atgūtu to rakstīšanas drosmi un prieku kas man bija sākumā – kad ‘publicēšanās’ mani vēl nebija savažojusi – (miers ar to – vai to varēs saprast tā, kā es saku, kā es domāju?) varbūt atgriezīsies tas kas zuda – sarāvās, ierobežojās. Ja tā būs!!!

Pēc īsa lietus ir silts, mierīgs vakars. Sēdu brīdi ārā uz ‘balkoniņa’ uz krēsla. (Nē, varbūt jāsaka – sēdu krēslā). Bērni klaigā, lielās nelabās balsīs skrienot savās spēlēs aiz vārtiem. Labi – ka tikai aiz vārtiem. Pag. gadā tie bija šaipus vārtiem. Tie skrēja pār manu dzīvi.
Tagad labsajūtu tas pastiprina – ka tagad – aiz vārtiem un tad bija šaipus vārtiem.

Kaķis nāk sēd, gaida kādu kumosu. Jau pieradis. Jau nāk augšā pa kāpnēm. Skatās virsū cieši, gaida. Liekas – kaķene. Liekas – viņai būs bērni, vēders liels. Kur, kam šie kaķi pieder? Kur viņa bērnosies?

Pag. gadā baltraibā kaķenīte, kas arī sāka pierast, atnākt te, pat bez neviena barības kumosa došanas, tikai laipnības dēļ, tā arī bij grūta. Kur tā pazuda? Kur tā atrada savu vietu? Vai kāds, vai kas – tos tad pievāc? Nežēlīgā pasaule: Tiem kam nav māju, saimnieku, īpašnieku, kas kādā nebūt ceļā ir noklīduši, vai nekad nekur nav piederējuši.

Vakars. Kaķi staigā apkārt.
Bērni skrien un kliedz, nelabās balsīs. Pat lielās, ļoti skaļās, spēkpilnās, robustās balsīs. Daži ‘lieli tēviņi’ teiktu laucinieks.

Bet silts vasaras vakars. Viņi dzīvi. Viņiem dzīve – mūžīga! Viņi laimes kāri, laimes pilni. Jāatceras – kā tad bija, tais bērndienu laikos, kad bija silts vasaras vakars un mēs skrējām, spiedzām, kliedzām. Bija tik lielas labsajūtas, lielas jau iegūtas un vēl iegūstamas laimes pilns vasaras gaiss.

Kaimiņu kundze, vecāka dāma, iziet apskata garāžas durvis – tanīs kļuva iesviesti daži akmeņi ar asu troksni no bērniem. Tanīs notika kāda īsa, liela cīkstēšanās, kādas pusmežonīgas spēles daļa ko viņi skrien, ka viņi ved.

Uz tuvo kaimiņu balkoniņa pret sarkanīgo pagalma lampas gaismu stāv kāds krēsls. Melns pret gaismu. Tukšs. Kopā ar melniem (pret gaismu) kāpņu un balkoniņa treliņiem. Savādi, vienreizēji, it kā ļoti nozīmīgi savdabīgs. It kā gaida, pieder pie dzīves kas tanī pa brīžam norit – jaunie cilvēki sanāk no saviem darbiem, un kādu dienu, kādu vakar tur sēd, dzīvo.

Krēsls melns pret gaismu, iezīmēts savā dzīvē, savā krēsla uzdevumā, savā tukšā gaidīšanā šai vakarā.
Otrs kaimiņš vēl pēc lietus mazliet uzlaista savu jauno zālāju. Tikko vakar aizvakar sakrautās zaļās velēnas gludi kā grīdas paklājā. Vēl tik akmeņu kaudzes malā saveltās tam jānoved prom – tad viss viņa grūti izcīnītais, izstrādātais, sapirktais dārzs ir gatavs, un ko viņš tanī darīs?

Vienmēr jau kaut kas vītīs, neuzdīgs, vai uzdīgs negribēts – būs jādarbojas. Bet tādēļ dārzs nav radīts. Tas radīts kādai laimes illūzijai. Kādai jāsaka illūzijai? Laime jau būs. Koks lielākais, un mazākie – augs. Varēs tomēr skatīties. Krēslā.

Krēsls atzveltnes krēsls nolikts (cits?) divu vakar tur stāvošo sarkanu krēslu vietā. Tie bija varbūt istabas krēsli, ar sarkanā (plastika) polsterējuma apaļajiem sēdekļiem, tie savādā kārtā labi iederējās jaunā mauriņa košajā zaļumā – kā sēnes mežā, zaļā meža zaļumā. Dārzs taisīts, pūlēts, lai viņā kaut kas notiktu. Lai laime tur būtu. Kāda laime? Kāda ir laime? Laime laikam saistās ar otru, ar citu cilvēku. Ar dzīvi. Var dzīvot viens, laimīgs. Var. Varbūt var.
Un reiz, šad tad kaut kas tādā dārzā notiek. Sanāk draugi, vai kāds draugs, dārzā ir kādas dzīves, smiekli, balsis. Kādreiz tā notiek.

12. jūlijs.

Apmācies. 22-23°. Vakar un šodien (un vēl kādu vakaru un agru rītu iepriekš) ir vasaras maigums.
Pupas un puķuzirņi pie sētas – neražo! Pupas zied – bet ‘neaizmetas’ neviena pāksts un zirņi – nezied. Dilles tagad aug diezgan labi. ‘Muša’ pazudusi.

Sēdu ārā uz kāpnēm. Pavēss. Bet – ir bijis tik karsti! Kaut kas jāražo. Un kas no tā? Kas man no tā ja Kalniņa (Laima) būtu ļoti laba rakstniece? Varbūt viņa ir, varbūt būs. Tagadējā viņas (1.) grāmata neapmierina. Nav neviena rakstnieka te mums – kas ļautu, radītu īstu atzīšanu, prieku, apmierinātību, interesi – lasīt.

Ja būtu – varbūt to rakstnieku varētu mīlēt kā agrāk – tik daudzus varēja ‘dievināt’. Anšl. Eglīti dažreiz var, dažās vietās ļoti var. Un ‘savā ziņā’ vienmēr var. Ko var? Cienīt, atzīt, pat apbrīnot. Taču lasīt vēl un vēl – var tikai viņa ‘Pili’ – kas tā bija par pili? Romāni – labi. Romāni.
Kā Kalniņai trūkst? Kāda ‘dziļuma’ un īstas dzīvas krāsas – tēlojuma, īpatnējas dzīvības, varbūt tanī darbā ko viņa lasīja Kalamazoo tas būtu – īptn. skatījums.

Pabeidzu lasīt Calvino – When One Winter Night. – Un kāds ir? Garlaikojos arī un šo to atradu arī. Bet visumā? Nu jā – viņš patiesi apraksta īstas pieredzes, redzējumu apraksta mazliet pārāk sīki, kaut kā – abstrakti, stāsta O.K. ļoti labi – bet krāsās netēlo. Piekabinātais sexs vai romantisms, jā – varbūt tikai romantisms sex ok. ir banāls. Ludmilla – neko nenozīmē, tikai to, ko viņš saka, ka tā nozīmē. Tāpat citas sievietes. Nu varbūt izņēmums ir tā japāniete (māte, ne meita) kas sexa skatā ir īsti notēlota, līdz ar partneru.
Viņš ļoti labi, sīki, pamatīgi apraksta lietu norises, darbības, garīgas vai fiziskas – bet lietas pašas, lai aprakstītu lietas – ir jātēlo, jāglezno, lai aprakstītu norises (darbus) – ir jāredz un jāzina un jāstāsta – un to viņš prot, stāstīt līdz apnikumam. Bet jā – labi, labi, ļoti labi. Mechānisks? Varbūt.

Šis romāns (kas būtībā nav nekāds romāns agrākā nozīmē) ir pilns ar jaunām sievietēm kas viņas (izņemot to japānieti) ir tik svešas un aukstas kā lelles drēbju veikala logā. Jauna sieviete – tas ir it kā ‘trade marka’ – kādai vajadzībai kas nav radīta ne rādīta. Varbūt vīrietī tās rada un rāda ar to vārdu vien – jauna sieviete. Bet savādi ka tā, kas kaut ko arī citādam lasītājam kaut ko parāda kas jauna, bet ne tik jauna sieviete. Jūtas, izjūtas – ko viņa radot stāstītājā personā esot citādas, kā jūtas, izjūtas ko radot jaunā, (viņas meita), bet par šīm jaunās radītām izjūtām nav, vai gandrīz nav ziņu. Tās ir tik vienādas un bezkrāsaini bezpersoniskas ka viņš pats tās vienu no otras neatšķir, nepazīst kura ir kura?
Varbūt tā ir mūžīgā vienreizība ieprojektēta jau katrā vīrieša uztverē (psichē).

13. jūlijs. Trešdiena.

Mierīgs, skaists rīts. 22-23°
Plūcu puķes (balto āboliņu) savā pļavā. Sazaļojis viss patiesi kā pļava. Visādi sīkumi sāk ziedēt, un pieneņu ceri lieli kā jūras zvaigznes rotā tukšākās vietas. Būtu jāiesēj margrietiņas! Dažas dilles arī jāatstāj lai ražo sēklas. Man daudz labāk patīk mūsu ‘pļava’ kā kaimiņa ‘tepiķis’. Bet iespējams ka viņš nīdīs mūsu pļavu jo tā sēs nezāles (mūsu puķes!) viņa tepiķī.
Es nevarēju pateikt ‘bonjour’ šorīt – man negribās ka man apkārt pārāk tuvu cilvēki kas īstenībā sveši. Jāmācās tomēr sadzīvot.

14. jūlijs 1988

Piemācies, līst daža lietus lāse.
Vakar Suzana [left] ‘samācīja’ komputoru – un šodien es varēšot ‘gatavu’ strādāt lat. val. etc. Kas no tā iznāks?
Es gribētu kādas, dažas grāmatas ko nolikt kādā plauktā… Kam? Kādēļ? Par to naudu – ej iedzer krodziņā.
Tā izgāztā nauda par K.+S. Vēstulēm! – Kaunu tā atnesusi no ‘lielās publikas’. Mazā publika, kāds viens otrs – padomājis, Austra asaru noraudājusi. Labi. Bet – 4000 dol. par to vien!
Un nauda kas izgāzta Skrastiņa vecim uz galvas! Mana krāta, taupīta, badīgā nauda, vecim rokās. Un kas viņam tika no tās?
Mans dzejoļu krājums? Neviens to nelasa. „Sava maza pasaulīte…” Vai zini, tāds būtu labs virsraksts!
Un tagad? Ko es varētu iesākt ar to komputoru? Ko tas man varēs palīdzēt? Ak, Dzintra Karika! Strādā, dari savā tumsā, savā kaktā. Bet vai – izgāz vēl visu spēku un iekrātu dollaru, vai – labāk svini svētkus? Runā, runā vēl, iebļaujies, iekliedzies.
Poems folder komput. ‘Daudz dzejas’ u.c.

Mūsu kauli izmētājas
pa pasaules malu malām
Modrais strīdīgais gars. Kur kādos traukos
tas krājas?

Runas, valodas murd
Visnotaļ kā iejavas muldās
Vai Lāčplēša spēku tās izraudzēs
Kādu spēku tās izraudzēt spēs?
Likteņu uguns muldās 
Kādā spēkā tās izrūgs?
Kādā maizē tās krāsies, izrūgs?
Rupjš dzejolis vai tas saules
Spēka maizi ceps kuldās
Drošs padoma neraz
dams brīvs tās nemeklēdams.

Dzen savu vagu, savu ceļu
Kā zirgs ar pussegtajām acīm kas dzīvs
Drošs, padoma neatrazdams 
Acīm pus segtām.

Dzen savu vagu viens
Dziļi akmeņus šķeļot
Drošs padomu nerodot, nemeklējot
Savu cerību savu padomu turot
Vien savu etc. 
Vai spēka maizē tas iznāks no liktens uguns kuldas.

–––––––––-

Lieti un saule. Saule un lieti. 
Skaisti līst, skaisti silst, 
skaisti vējš pie zemes gāž vājo stiebru.

15. jūlijs 1988.

Silts. Arī piemācas, naktī līšot.
Sastādīju dārzā 5 dzelt. lilijas no Front gard. ‘zem egles’ – varbūt nāk. gadā ziedēs.
Rakstu uz komput. – bet ko tas man dos? Sataisīt pāris (2-3) plānas grāmateles? Tas būtu lielākais. Vai šo to (ne visu) noglabāt diskā (diskos?).

Dzen sava darba vagu dziļi
Akmeņus šķeļot
Padoma palīga nezinot, nesagaidot.

Savu padomu un vecu ziņu palīgā ņemot.

16. jūlijs 1988.

Lietus lijis un vēl it kā līst. Maigs.

[...] vai būs likteņu uguns kuldās?
Spēka maizi vai dos tas

–––––––

Šis klusums kā silta maize
Ko lēnām lupināt – 
It kā būtu jau diezgan
It kā – vēl nē.
Debess logos gulstas
Pāri un klāt vienmēr
Kur vēl tālāk lai lauztos
Svešajā pasaulē?

Iktā visu sakot un tomēr nē.

Kā jūra apkārt glāstās
Gaismā dzīvotā
Ik vilnī mostas un zūd
Ik vilnī atzib un zūd
Gūtais un negūtais
Varbūt klusums labais
Ir tilta spēku balsts
Šķiršanās brīdim kas nāks
Un jā tas būtu smags...
Pār kur nāks šķiršanās
Kaut solis tai būtu smags.

Uz komputera rakstīt latviski ir owful un tas killij visu radīšanas prieku, kas tik labi atvērās rakstot – bez ķekšiem un kāšiem un garuma zīmēm!
Atkal – jāsamierinās, jāmēģina sevi novaldīt, pieņemt nelāgo rakstīšanas procesu – varbūt beidzot – pierast!?
Nupat (rakstot) esmu nokaitināta tā – ka nevaru absolūti neko brīvi domāt, apsvērt, redzēt, iedomāties, radīt.
Es lādu šīs garuma zīmes jau gadiem arī rokrakstā. Silly way to write!

Kas atbaida, kas gaismo
Tas negrozāmi drošs
Tak mūžam neatminams.

21. jūl.

Apmācies. Dārzs – kuplo! Zaļo!! Viens zuchini aug!
Uz datora rakstīt latviski kļūst vieglāk – jāpieņem neērtības rokai, jāciešas. Gribās visu labāko (?) tur noglabāt – savīt. Vai tas nav brīnums viss, kā to var!
Biju laukā. Biju šopīt (4 mango!). ierakstīju datorā kaut ko no Davida, liekas maz (jau aizmirsu…) un daļu no atmiņu lapām par mammas nāvi. Uzgāju tās meklējot (Godo) un tā kā sākums un beigas likās ‘prātīgas’ un vidus daļa agrāk sen rakstīta ir vienreizējs piedzīvojums, varbūt tāds kuram labu prātīgu stilu nevar prasīt – domāju jānoglabā. Dārzs zaļo!
Pārrakstīju vecās piezīmes par mammas miršanu un to laiku.

Saule! Ir skaista diena. Silts, mazliet vējš. Lasu Gore Vidal’a (telefons zvanīja un man zīmulis aizgāja pa gaisu!) Creation. Par veciem laikiem Grieķijā, Persijā, Indijā – visu laiku tur iet ainas un domas – kas radīja pasauli? Kas būs tālāk? Kur paliks gars? Vai mēs patiesi esam? Etc. Etc. Etc.
Varbūt tomēr jāpieņem ka vislielākais, vissvarīgākais un varenākais ir – cilvēks ar viņa mazumu, zūdāmību, iedomību etc. Citādi – ej kārties!
Debesīs sāk rasties viegli, pūkaini mākoņu bubuļi. Miers, saule, siltums, zaļums dārzā.
Nākošā gadā kaut te varētu izaudzināt – pļavu! Šis tas jau dīgst – baltais āboliņš, pienenes, ‘zāle’, ceļmalītes, vēl kāda ‘puķīte’.
Un manāmi kļūst biezāki, tumšāki – ir it kā uz lietu. (Solīts arī tas ziņās). Kā uz lietu siltā, vasaras dienā! Ļoti silts. 31°.

Vēl pēc gadiem tagad – kā man trūkst Freimaņa kritikas un līdzdarbības. Nevienam citam nav bijusi tāda vērtētāja interese. Neviens nekā nesaka un laikam neinteresējas par to ko es uzrakstu. Žēl, žēl, žēl ka Fr. tik ātri aizgāja. Abi Freimaņi. Arī tas Melburnā, mūziķis, kas komponēja un gribēja vēl komp. mūziku manai dzejai. Viss galā – apstājās nenobeigts, neizdzīvojis savā laikā.
Tagad komputers varbūt šo to palīdzēs.
Bet dzīve, mana, un arī sabiedrības – ir aizgājusi prom bez izdzīvošanas ko es rakstīju un rakstu vēl arvien.
Mākons nāk jau pār. Vai līs? Vasara.

Mēs grāmatu lapās ziedus likām, pie dzejas rindām ieslēpām laimes brīžus.
„When we shall get back to poetry and beauty and sommer woods!” Bertr. Russel.
John Berger: „What makes a work almost pronographic is its destruction and lack of passion.” (Suzanna + Elders in which the Elders are all fashion magazine photographers. And Suzanna knows it only too well).

23. jūlijs. Sestdiena.

Komputors – dators – ir tagad mūsu labā gara stāvokļa un rosības uzturētājs!
Inese vakar nosūtīja Nelsonam gatavu visu mūsu grāmatas tekstu – diskā un arī nodrukātu! Gan jau viņam vēl kaut kas nebūs labi – citādi jau viņš nebūtu – kungs un valdnieks.
Ak! Dators, dators – ja tas agrāk jau būtu atradies pie mums! Bet vēl tagad – ir labi. Latviešiem grāmatas – vai nāks ārā kā sēnes?
Un man kāds atvieglojums – neesmu atmesta, kā es savās domās atmetu tos kas man neder. Heart has its reasons.
Dārzs zaļo – vēl tikai vasaras vidus – var vēl ‘ziedēt un augļus nest’!
Varbūt – viss kas notiek un nāk, nāk savā reizē, citas reizes tam nav, tik tad, kad tas nāk.

Es skatos un skatos un skatos
Šai mūsu dārzā
Dažādajās mazajās zālēs kas
Aug mauriņā
Un ķirbju stūrī
Kur notiek īstas augšanas orģijas.
Divi zuchini krūmi abās pusēs
Kā kādā ‘franču dārzā’ izplānoti
(Tukši ziedi, viens vienīgs auglis tur gatavojās...)
Ķirbju stīgas stiepjas, nāk līdz dārza vidum
Līdz mūsu galdam. Puķu zirnīši arī sāk ziedēt. 
Vajadzēs citu gad te pļavu taisīt
Visas lauku puķes te iesēt
Arī kumelītes, dilles pa vidu
Margrietiņas, rudzu puķes, dadži, sarkanais
Āboliņš – jādabū. Baltais jau ir, pienenes ir...

Vakar datorā ielikts dzej. Kā silta maize – pie citiem dzeju ‘folderā’ – tur ir apm. 15 dz.
Nobeigts īss stāsts Mātes nāve, atsev. ierakstīts. Šodien miniatūru Fold. ierakst. Pīķa kalps. Tur jau ir 4. Kas īsti?
Indijā vārdi – sariputra, pataliputra!
Mil god Mara – ‘mīļā Māra?’

24. jūl. 1988 svētdiena

Mākoņu aitiņas, saule vējš.
Vakar – hallo! – Hallo. Negaidīti un kavēšanās kā vērojot, ņemot, gaidot.
Savādi. Vai tas bija tas viens, tas pats?

25. jūl.

Nosūtīju vēstuli Rubenei.
Izraku bedri un iekrāvu tur kompostu – iztīrīju no sapuvušās kastes etc. No locīšanās nelabi piekusu. Tagad, vakarā, beidzot labāk.
Maigs laiks, silts par daudz, bet vakars – mīlīgs. Bet ko, bet kur, bet kā?
Kreisā puse te, mani atbaida, no labās bailes.

Tik silti gaiss skaujas
Grūt šķirties no dienas.
Nepiepildītas neteiktās vēlmes
Drūzmējas apkārt pāri
Kā zaļš mežs lapu šalkā.

27. jūl.

Saule + mākoņi – silts.
Iesēju balto āboliņu kopā ar margrietiņu sēklām (no baznīcas laukuma sētmalas ziediem – pārziedējušiem) varbūt augs! Iestādīju arī Ineses atnestos meža cigoriņus – tiem maz sakņu – bet var mēģināt. Biju šopīt līdz. M. Roy. Metro – aug dārzos visādas ziemas puķes.
Nosūtīju Dzidrai vēstuli – īsu gan, prasīju arī grām.

29. jūlijs.

Iztaisīju kļūdu uz komput. Nemācēju ‘savīt’ – 3-4 dzejoļi jāuzraksta atkal – rītu! Uztraucos pēc tam – tas ir – nobijos no tās mašīnas.
Inese izmēģināja – izskaidroja, atradu savu kļūdu! Jāstrādā precīzāk!
Karsts. Iekšā ar vēsinātājiem OK.
Ko es domāju
Ko es gaidu!

30. jūl. Sest.

Silts!!! – 34° – vējš.
Restaurēju vakar pazaudētos dzejoļus – nezinu vai labi, vai visus – bet strādāju.
Viņi ir jāliek ārā no piezīmēm, ‘printā’ lai redz kas ir kas nav?
Vakars un pērkona lietus – pagaidām vēl labs un maigs, mazliet stiprāks vējš – tas visu dienu bija stiprs – izlocīja lielos zuchini. – Bet – ja tik ne krusa – tad ok!