1. jūnijs 1988.
Mazliet vēsāks pēc pērkona.
Viss iet tik lēnām – tagad es varētu kaut ko iesākt ar to – datoru! Bet – nav vēl nopirkts. Un – labāk vai tad nebūtu – izdot tomēr stāstus? Viss stāv uz vietas. Un lielu ko rakstīt – man nav ‘spara’. Un ko ar to iesākt?
Tik daudz tiek atņemts
Un atstāts vēl ir tik daudz.
Saule ir šodien.
Cilvēku var iekārot vēl
Un iekāre ir dzīve, laime,
Maigums vēl tiek dots no mīļajiem.
Tiek lūgts un drebēts par tiem
Tie droši iet savos ceļos.
Saule ir šodien. Un –
Spēlēm kad ēdās sirds.
(Dzīvības eņģeļi logā rādās)
(Kur nenāk cilvēks svešs.)
Jāpaprasa Dzidrai lai viņa te uztaisa kādas – mobiles!!
Vakars – vēss vējš.
Dzidra piezvanīja – (te 6.30 pm tur 8.30 am or so) Viņa izbrauc šodien pēcpusdienā. Viņai – bāds flū – galīgi aizsmakusi! Jau vairāk dienas! Teicu ka man mētelis priekš viņas, bet lai ņem silto veļiņu līdz. Viņai – esot.
Uzliku mazliet mēslojumu dārzam – tas ir pa saujai no pirktā manure. Lietus nāca un neatnāca – un tā kā stādus mazliet uzraku – tad mazliet arī aplaistīju. Būšot vēsa nakts un vējš. No good priekš stādiem.
2. jūnijs 1988
Šodien man izskaloja labo ausi. Otra esot OK.
Es sāku bojāties no labās puses:
1) labā kājā izņēma vienu vēnu.
2) labā acs jau sen sāka rādīt tumšāku pasauli, tagad – (vidū plankumu)
3) un – labās auss šad tad ir sāpējusi un tagad ir 2 reiz skalota.
3. jūnijs 1988
Inese aizgāja datoru pirkt. Nezinu kādēļ man sametās ļoti slikts gara stāvoklis – viss nāk par vēlu – ne tieši šis dators – (ko tas man līdzēs?) – bet visa mana publicēšanās tas ir – nepublicēšanās – ko es šim laikam vairs varu uzrakstīt? – Tagad ‘jaunie’ runā savas valodas. Ko – ‘mūžīgu’ es varētu pateikt, kas būtu derīgs modernam laikam! Kādreiz bija mans laiks – bet grāmatu tad vajadzēja kārtot un izdot 10 gadus agrāk – Un ko tie citi arī var pateikt? Vāveres raksts Austr. Latv. ‘ne vella’ – apsmiekls latvietei – vārgulei, nesapratējai nekā – studente etc. – un runā un darās kā muļķe.
Varbūt jau kādi bija arī tādi starp mūsu jaunajiem. Bet – tādu ‘laist tautās’ angļu valodā??
Skujiņš ņemas dūšīgi – bet tukšs diezgan. Tāpat Gorsvāns, Freimanis. Sievietes tad jau vēl turas – Laima un dzejnieces.
Šķēle – nezinu ko tagad raksta?
Jā – vēl būtu jāmēģina man – bet absolūti nav iejūsmas, nav gribas domāt, strādāt – gaidu tikai kādu ‘paijājienu’, bet no kā? Un par ko?
Jāmuld ir tiešāk drošāk, vienkāršāk, un citādā veidā gudrāk – lai tevi dzirdētu.
Bet ko es varētu muldēt???
Izstādīju (no poda) vijolītes 3 vietās, vienā – ar ļoti maz sakņu klāt bet varbūt augs.
Dzenāju vāveri kas atkal ieradās…
4. jūnijs 1988
Vējš, daža lietus lāse, dažs saules stars. Būtu devis mazāk vēja, vairāk lietus.
Gaidu kad Tu nāksi –
Ņemsi mani savās rokās
Un viss būs kā agrāk:
Maigs gaiss apkārt,
Gaisma caur visiem logiem
Zaļu lauku viļņošanās
Un mēs iesim.
Gaidu – gaidīšanā viss tas ir ielikts
Ko gaidām
Un tomēr... gaidām sagaidīšanas.
5. jūn. 1988.
Vakar visu dienu liels vējš un karsts.
Gaidīju lietu – bet nav lijis ne piliens. (Parkā dzeltena zāle, bija jau vakar pusd. laikā.)
Šorīt tomēr labs gara stāvoklis: aplaistīju dārzu un redzu – dilles ir augušas! Ja viens uzvar – citi arī kļūst drosmīgāki!
Vakar staigājot (1 sakaltusi, tas ir apkaltusi sēne… ) sasvīdu – un atkal par ātru izģērbos! Iedzēru aukstu oranžu sulu – un mugurā knibina sāpes un nogurums etc. Iedzēru Tylenolu – kā lai glābjas citādi – kļuva labāk. Gulēju ilgi – tas ir sāku agri gulēt un agri cēlos. Bet – šķiet atkal ir OK. Pamazāk jādarās. Muguru plecos – arī tagad ‘sūrst’. What for? Why?? ––
Tu zūdi man – daiļi kā vējš zūd, Zūdi manas dzīves gaisā To piesātinot ar daiļumu, ar smeldzi vieglu.
Mugurā sāp un kaklā kāpj… Kas? Dzeru daudz krūzes rožu tējas + zustreņu ievārījumus – tā tad 2 (vai 3) mēn. laikā pirmais saldums. Aizbildināts… Pāris dienas tagad kārots – ne agrāk šo laiku.
Vēss vējš. Vakar vējš bijis līdz 100 k.p.h.
32 tūkstoši riteņbraucēji sacīkstē au Tour de l’île. Fotografēti no putnu perspektīvas – ko tie atgādina? Kādu sevišķu skudru sugas gājienu, pārgājienu, varbūt pārošanās laikā – nē, mierīgs noteikts gājiens – varbūt jaunas dzīves vietas meklēšanā, varbūt kādā sevišķā sava veida kulta izdarībā – jā, apmēram tā.
Ja Dievs noskatās (tas viņam būtu jādara) kādas pārdomas tam rastos? Zemes lode dzīvo. Apsēsta no dzīvības. Kauj, sit, deldē cits citu – un negrozāmi aug, turpina dzīvot ar lielu spēku.
… Un tad pēkšņi iemetas prātā šī nelabā doma – vai mums nav jāpateicas šiem briesmīgiem zvēriem, šiem grauzējiem, šai melnai sotņai kas neļauj iesēsties savā stūrītī, savā mierā aiz vārtiem, jātencina šie zvēri kas grūž mūs posta uzvarēšanas mūžīgā cīņā, darbības niknumā (mūžīgā) nomodā? Jo – vai šai kārotā ir tas kā mēs kārojam? Un kas mums ir vajadzīgs? Jeb šī nelabā doma rodas tādēļ ka grauzēji jau par daudz sagrauzuši?
8. jūn. 1988.
27. martā iestādītai Āf. vijolīt. lapai jau dažas dienas (it kā!) dīgst kaut kas? 2 mēn. + d. [..]
9. jūnijs 1988
Būšot auksta nakts. Diena bija vēsa.
Negadījums ar kaplēšanu. Dārzā viss puslīdz ok. Vakar iestādīju 2 zirņus podā – nesaprotu kādēļ viņi ir tik vārgulīgi tievi? Iesēju tur arī 4 – lai dīgst.
Sērīgi. Domāju mazliet par ‘jocīgo’ stāstu kas sāktos ar seju uz sienas (gaismas).
10. jūn. 1988.
Savāds sapnis: kaut kādi notikumi, sabiedrība, ko nevaru atcerēties. Tad turpinājumā – kāds vīrietis atsēžas, savu uzdevumu sabiedr. beidzis un kāda sieva nes tam ēdienu – Viņš sēž tālu jaukā zaļā (?) ielejā viņa nāk pa kreisi no kalna – es esmu pretī šinī pusē nolejai un saku sievietei – lai tik iet tur ar savu paplāti, tas nav tālu, tas ir ok. Tad (viss tāpat, bet nemanāms) vīrietis dos man glāzi tumša sark. vīna. Es nodzeru mazu mazu malku – sniedzu glāzi tam atpakaļ. Viņš tāpat nodzer mazu malku un dod atkal man. Es nodzeru mazliet vairāk – dodu viņam. Viņš nodzer mazliet vairāk, dod man. Es ieņemu krietni lielu malku – dodu, viņš, viņš izdzer glāzi arī ar lielu malku.
Vairāk neko sapnis nerāda šī glāzes sniegšana itkā pāri ielejai, kas zināms netraucē, ir skaidri jūtama, redzama. Taisni lieliska izdarība.
„Everyone has his own understanding about things, and this understanding dies with him.” – Chingiz Altmatov ‘The Day Lasts More Than a Hundred Years’.
Bet ko teica, ko stāstīja pareģoja mans sapnis? Parasti šādi sapņi saka kaut ko kas notiek. Kā tas tā var būt, to es nezinu. No notikušā aužas nākošais notikums un zemapziņa to jūt, apzinās, atmin?
Bet šoreiz? Te kāds kvotējums?
Kas bijis un beidzies?
Varbūt.
Bet vai tā ir bijis?
Varbūt.
Varbūt viņš stāvēja tur ziemā, naktī.
Varbūt redzēja pavasara zīmi uz ceļa.
Varbūt. Es domāju ka esmu viena.
Varbūt nebiju?
Un tagad? Izdzerts? Kādēļ tagad? Tomēr – saprotams būtu.
Bet es negribu saprast.
Skaists sapnis tas bija. Nekad nav skaistāks, savādi skaistāks sapnis bijis.
To domādams nevarētu tādu izgudrot.
Un tagad es dzirdu visu laiku mūziku, ko mācos vēl vienmēr akordu pēc akorda, noti pēc nots. Patreiz tas ir Šopēns (mācos tā shercos, ne visus, ne visu – dažus, dažas vietas! – Scherzi and fantazy.)
Spogulis, mākons kas lēni slīd garām pāri, slīd prom un paliek, ir, nāk no jauna, un gaisma iet uz to un atspīd, nāk atkal un silda un mirdz.
Bez tā nebūtu ne skaņas ne gaismas, būtu tukšums tāls visapkārt.
Kā varētu tādā iet? Būt?
12. jūn. 1988.
Vakar Dzidra piezvanīja no Kalifornijas. Viss iet OK. Viņa būs te 19. jūn. Vakarā 11.
Vakar sauļojos ½ st. šodien gandrīz 1 st. ļoti karsts 29 gr. Tagad pēc 4 pm saule aizplīvurota, gaismas dzeltenas – vējš mazliet rimis.
Izdeg zāle visur. Vāveres – neredz. Biju staigāt caur parku. Kāda liela kaija paceļ un nomet ‘peanutu’ – zemes riekstu (vai nē?) – neprot atlobīt čaulu – es pacēlu kādus 4-5 nenolobītus riekstus – atvēru un 2 kaijas ķēra kodolus un rija. (Viena vien laikam visus dabūja – tā niknākā un resnākā…).
Te sauļoties grūt – nogurdina un brūnums nāk lēnam. Vakar stādus apkopu – bet šāda diena tos izdedzina.
Wines in Australia: Shiraz – out
Cabernet Sauvignon – in – tā tagad audzējot vīnus Austrālijā – vairāk Cabernet. Sauv. Shiraz vietā.
13. jūn. 1988.
Lūgties, lūgties gribētu
Bet kur, bet kā –
Jārāda jādod tik drosme un spēks
Ko ņemt, kam ļauties.
Vadon’s ar lāpu rokās
Skrējienā pretim brīvā
Neizsīkstošais stiprais gars –
Melu bruģētais ceļš.
Lūgties gribētu,
Balstīties ļauties
Bet kur bet kā?
Pateicības lūgšanā.
–––––––––––
Zied šī stunda
Zieds kartupeļu laukā
Kā orchideja violets, dairs
Nemeklēts neredzēts neplūkts
Slēpts kartupeļu laukā.
Zieds.
14. jūn. 1988
Silts. 1 pile lietus, ne divas. So – aboslūti nav – lietus. But it is a little milder, moister the air. Tomorrow still – silts! Un varbūt pēcpusdienā – pērkons.
Vakar vēstule no Gordona ar viņa art – biziness katalogu. Dzid. bild. reprodukcija arī! Šodien sauļojos agrāk (1/2 st. pirms 12) un tā bija vieglāk kā vakar ap 2 p.m. Jūtos ok!
15. jūn. 1988
Avokado – salmon muss
3 avokado
100 salmon fumée
3 ½ tablsp. sour cream
1 teasp lemon juice
1 ‘’ vingre
Sāls, pipari
Salmon fumé šķēlēs.
Pārgriez avokad. uz pusēm – Izņem mīkstumu, saputo ar visu citu, sapilda atpakaļ čaulā, dekorē ar salm. fumé šķēlītēm – jā ir.
16. jūn. 1988
Karsts. Solītais lietus nav vēl redzēts.
Vakar man nejauki iekaisa labā acs – nezinu vai no matu mazgāšanas ilga siltā ūdens – vai karstā laika? Vai – kas? Šodien mazliet labāk. Viegla galv. sāpe labā pusē, bet – ne daudz.
Laistot dārzu, uzgrūdos uz stabu pie kāpnēm (pilno kannu nesot) – nejauks plankums nu labās rokas stilbā. Kreisai rokai tai pašā vietā – mazliet par daudz saules – pūtītes – vēl gan tikai zem ādas. Bet jāsauļojas cik spēka – lai dabū brūnumu un ir – kā cilvēks (kā visi…)
Ar Inesi aizgāju iluminēšanu (itāļi vakar) skatīties. Nav nekur labas vietas kur redzēt.
Zaļš atspīdums no Tavas sētas Mana loga stiklā šodien spožs Kā mirklis jūras vilnī Kā katedrāles loga stiklā krāsas vizējums Ļoti drošs šis sauciens Jūras zaļais brīdis. Un Tava gaita biklā Kas iet un apstājas reiz stundu mūžībā.
Mokos ar sauļošanos jau dienām – un nevar krāsu dabūt. Austrālijā vienā dienā būtu brūns…
17. jūnijs 1988
Lietus neatnāca, solīts jau sen un ‘dabai’ vajadzīgs, cilvēkiem te – nē.
Skaists rīts tomēr – nav tik karsts un nav vēja kas pūta visu jūniju un vēl agrāk.
Savādi skumīgs prāts. ‘Dzīva bilde’ ir neatvairāma lai gan pat nepazīta detaļās.
Uz brīdi te – skaista vasaras izjūta un skumja. Tādas neatzīstamas, nepieņemamas un tomēr izolācīgas bēdas. Skaisti ir tas – ka esošie tagadnes mirkļi bieži ir pilni atspīdumu no bijušiem mirkļiem, šīs dienas (lēnā, tukšā) dzīve vibrē kopā ar bijušo dzīvi un tas ir vairāk kā tukšums, un tas dod itkā kādu cerību, kādu mierinājumu.
Dzidra nu būs pēc 3 dienām te!
Un vakar Inese atveda kompjuteru – Datoru – un mazliet deva parīkoties ar pirmām pamācībām viņā. Tas radīja mazliet tuvumu, saprašanās ar šo mašīnu. Varbūt kaut ko tā palīdzēs.
Ak garām aizgājēja diena Blāzmo gaismās sāpot negūstamais Gūts tik dziļi neatņemams, Apkārt un pāri vasaras debesīm slava Zila, maiga silta Ak mans bērns, manu bērniņ!
Prieks un neziņa (zūdīšanās) mainās visu laiku, domājot par tikšanos ar Dzidru – aizgājis laiks, vecums pārvērtis, vai varēs mani pazīt?
19. jūnijs 1988
Pirmais apmācies rīts! Pa pusei apmācies…
Šodien Dzidra [left] atbrauks! Inese dator kursos. Es vakar pamēģināju – rakstīt datorā – ideāli gan ka visas kļūdas var laboy bez pēdām un bez bēdām.
Dārzs sāk just mūsu ‘kompostu’. Jāliek vēl!! Sausums arī līdz ar to šim puslīdz nosargāts, dilles gan cieš.
Kaimiņš vakar uzlauza savas daļas cementa klājumu – Strādāja apbrīnojami. Nu – jāved būs akmeņu krava prom! Traka ideja viņam. Varbūt – izdosies. Stādīs kokus!!!
Plkst. 12 un saule klāt!
24. jūnijs.
Rīts. Pavēss. Saulains. Aizvakar lija! Vakar vējš!
Bijām uz mod. art muzeju – OK!! Pēc tam uz fleamarket – arī labi, bet es noguru no manām stingrām kurpēm un varbūt arī no lielā lunch’a – seafood salad + icecream (cake). Ēdām lunch’u Brandy restor. Old citijā. Labi un plenty. Garšīgākais icecreams ko kādreiz ēdusi ‘cakeslises’ formā ar šokol. mērci (siltu) un mandelēm! Vakarā Inese sagat. vakar. Tad viņas aizgāja uz koncertu (ārā, Quebec Jāņu svinībās). Tagad gandrīz 10 am – viņas vēl guļ, šodien laikam nekur sevišķi dedzīgi nav jāskrien. Man nāk skumīgs prāts (ik pa brīžam) no tā – ka man jāpadodas dzīves likumam – jāpalēnina temps un jāpaliek pa daļai (protams pa daļai tikai, lielākā daļa paliek) tukšumā.
25. jūn.
Vakar mēs (es) ar Dzidru bijām vakariņās ‘out’ kādā afganistānu restorānā – nebija ko ēst jo mums atnesa vienu porciju un mēs domājām ka tās ir 2 porcijas (jo mēs pasūtījām 2!) ēdieni bija sveši – un 1 porc. uz 3 šķīvjiem pieņēmām – ka 2 porc.
Bija mazliet ‘sāpīgas’ sarunas, Dzidra intens. runāja par attiecībām (manas un Ineses etc.) es esmu norūpējusies – vai viņa par daudz neaizraujas ar saviem ‘forumiem’ – un tas mani padara aizdomīgu – gandrīz nejauku – gribētu lai viņa ir brīva un nerunā tikai iemācīto psicholoģiju. Bet galu galā – tā ir izglītība. Un viņa domā (un zina) ka tā visa lietai viņai ļoti palīdz dzīvē!
Šodien līst visu dienu.
Ēdīsim vakariņas tepat mājās.
Skatīsim slīdes.
26. jūn. Svētdiena.
Vakar + naktī lijis. No rīta skaidrāks. 9 am – jau apmācas. Vējš. Pavēss. Vai – brauksim uz farmu, uz pikniku?? Miegains gars. Varbūt no smaguma kas mājās – ka dienas ar Dz. iet… Sāku domāt (kur dēties vēlāk, kad Dz. aizbrauks) – par ‘drukāšanos’ ar datoru! Arī – uzprintīt, salikt kaut ko vienā otrā mazā grāmatā!




