1. maijs.
Diena puslīdz silta, no rīta staigāju. Viss normāli tā tad – bet 3 dienas (?) atpakaļ lokoties saliektā (?) riba sāp. Vakar sāka sāpēt, pirmā dienā neko nejutu, tikai pirmajā locīš. brīdī asi iesāpējās (liedot zem galda ieslēgt siltumu, un izvairoties no krēsla – ātri šķībi, sagriezos liecoties.)
Vakar sāpēja. Naktī sāpēja. Šorīt no rīta arī. Tad – bija aizmirsts un nesāpēja. Tad pēcp. atkal sāp. Varbūt salocījos pie ‘sava dārza lietām’ kaplējot, nedaudz – liekas tā. Tagad – elpu dziļāk velkot – sāp. Plauša ievainota? Jāuzvedas mierīgāk un – jānogaida.
Sagatavota vēstule Rubenei un sagatavots sūtījums Dēliņam.
Inese rītā nokopēs:
3 prozas, īsi
– 1. Vectēva gredzens.
– 2. Ziemsvētku āboli.
– 3. Sirmā stunda.
1 dzejolis
– Ērgļa dziesma.
Nosūtīts 2. maijā.
Jāuzraksta par ceriņkrūmu…
2. maijs.
Vēss, kaut gan bija solīta – saule. Tomēr gāju (happily) līdz Provigo.
Pa ceļam kāds nāca pretī, brilles un savāda soma (lāde) rokā, mētelis gaišs – un viņš skatījās brīnum laipnīgi un tieši – un es izbrīnīta arī skatījos. Un tad es domāju – vai tas nebija mans kārotais? Nieki.
Vēlāk gāju uz pastu nosūtīju vēstuli Rubenei un Dzidrai.
Inese sapirkusi sēklas – puķes, dilles, pampkini, cuchini!
Tikai pavasars – auksts. Taisām kompostu no virtuves atkritumiem – būs jāmēslo dārzs…
Gribētu kaut ko rakstīt itkā kaut kas vēlās tikt izteikts bet nevar atrast ne idejas ne vārdu ne man zināms – ko es teiktu?
Gaidīšanā aiziet laiks, aiziet dzīve gaidot – nezin ko? Gaidot un gaidot iet neredzot pāri tam kas ir klāt, kas ir – sagaidīts. Nē – tas nav gaidītais. Un kad tas parādās, pamirdz tuvumā – tad nav jēgas to tvert.
Tad arī liekas – tagad tas tā būs, paliks, augs, piepildīs ik brīdi…
Bet tas – pazūd.
Saproti tikai pats savu neizpratni.
3. maijs 1988
Beidzot saule un 13-14 gr.
Soma, brilles, mētelis – nevar daudz šaubīties, trīs pazīmes saskan ‘uz mata’. Izteiksme – šķita laimīga, labvēlīga, jeb – zobgalīga? Derētu arī tā, jo pelnīta. Mildness viss kopā tomēr, jeb teasing? Bet šī drosme tomēr šķita pieņemam, piedaloties spēlē ne to noraidot.
Jāiet uzrakt dārzā zeme!!
Iesēti olu kārbās zuchini un squashi. Arī – asteres.
4. maijs 1988.
Apmācies atkal kā maisā.
Karikatūrista vārds La Presē ir Girerd.
Tas tomēr būs bijis kāds idiots ar visu līdzību. Šodien tikai koferis trūka, citādi tāds gāja. Un tas koferis jau izskatījās lielāks…
Silts šodien – 20 gr. un kastītē dilles nāk ārā. Nu viss būtu pēkšņi jāsēj zemē. Ir iesēts kastītēs. Bet cik ilgi tie perināsies? Nu ārā – nebūtu ātrāk un vāvere var izrakt un sēklas apēst! A!
Oh, heavens, ak Dievs, kā vientulība spiež! Un cilvēki kauj cits citu aiz – mīlestības? 23 gadīgais atkal nokāvis 19 gadīgo – viņš – viņu. Nu to ved kā muļķa bulli uz policiju, uz tiesu. Pērt! Mērcēt galvu!
Laiks ir (jau 21 gr.) brīnišķīgs un viss pēkšņi sāk līst no zemes, no zariem ārā, viss gāžas dzīvē.
Priecājies par to kas ir – siltums, gaisma, māja, (pat dārzs taisās!!!) gādība, vēl vari iet bez nūjas… Ko tu aušojies, traucies, lec kājās nezini kur skriet. Kas tev vēl jāmeklē? Varētu gan prātīgi kaut ko uzrakstīt – bet to nē.
Ir jau rakstīts, ir jau darīts un ko tas līdz – vientulība un nabadzība ja no tā kaut ko gaidītu. – Nežēlojos atkal. Veca lieta tā. Necilā atkal. Noturies, saņemies!!!
Skaties dienā, logā, stiklā, debesīs.
Izdauzītā riba šorīt sāpēja – vakar no rakšanas dārzā – sastaipīta. Bet tā pāries.
Kas būtu pirmais jāķer, jādara? Kas? Es nevaru nosēdēt, nevaru domāt rakstīšanai. Kādēļ man jādomā?
Vakar. Viss – prom. Tas uz ielas tomēr būs bijis cits. Šaubos vēl. Bet kā es nemaz nepazītu. Cik samanīju – tomēr citāda seja te. Bet kādreiz – kādreiz – arī tāda varēja būt. Tomēr viss – tik bezformīgāks… Tagad nav ko par to gudrot. Viss ir tā ierīkots dzīvē, ja momentā kaut ko nesaproti un nereaģē – tas ir prom. Un šī acumirkļa, momenta notveršana – tā man nekad nav padevusies.
Liedes kundze domīga iznāca balkonā tai rītā. Vakar vēlu viņš bija sakravājies un aizbraucis, varbūt tikai vasaras atvaļinājumā. Viņš neaizbrauca no viņas mājas. Un tas bija labi. Viņš aizbrauca no savas mājas, kas bija Liedes kundzes tuvākajos kaimiņos. Kā spogulī viņa bija raudzījusies viņa dzīvē. Nu jā, tikai daļā no tās. Tanī daļā, ko varēja redzēt no viņas balkoniem, no viņas rīta puses logiem, no viņas viena dārza daļas. Tas bija daudz, šī viņa mazā dzīves daļa. Kā viņa mašīna rītos pa pusei izslīdēja no aiz garāžas durvīm. Tad izslīdēja visa. Un viņš aiztaisīja garāžas durvis. Vakaros mašīnas purns parādījās, ieslīdēja L.k. redzes lokā aiz dzelzs vārtu caurspīdīgā režģa. Ieslīdēja un apstājās. Un viņš ienāca L.k. redzes lokā, gāja, atvēra savas garāžas durvis un mašīna ieslīdēja aiz tām. Šī ikdienišķā darbība sākās pirms kāda pusgada, tas ir tad, kad kādu vakaru L.k. ievēroja, ievēroja, ka aiz v. pieslīd kāds mašīnas purns, lēnām, klusi un paliek stāvot. Un kāds cilvēks pēc brīža parādās u.tt.
Tas bija nenozīmīga parādība. Līdz tā kādu dienu kļuva nozīmīga. Tas bija sekss šai mašīnas purnā. Tas bija vienkārši tas, par ko katru rītu bija pilnas dienas avīze. Tikai tas tur, sekss, visbiežāk bija nelāgās, pazemojošās situācijās. Seks sgrāmatās, ko L.k. lasīja, bija pavisam citas kvalitātes. Tas bija gan valdonīgs, bet vērtējams, ausgtvērtīgs dzīves faktors, iekārtojums, meklējams, patiesi būtībā visa serde un sakne.
Un tādēļ L.k. sāka vērot un baudīt, pat līksmot par šo zilo sapņu mašīnas purnu. Tas bija seksa tuvums. Bet pēc ik rīta laikraksta izlasīšanas, seksa briesmu darbi, seksa bīstamā puse protams, L.k. bija saprotami iespaidojusi un tādēļ vārti palika neatvērti. Mašīna un tās vadītājs (kas gandrīz mazāk atklāti pauda seksa tuvumu kā mašīna) palika, nāca un gāja aiz vārtiem. Bet vārti bija caurspīdīgi, dažreiz pat pilni gaismas, un L.k. vēroja tos neatlaidīgi. Kā neviļus iemācījās zināt laiku, kad meklētais brīdis bija klāt un juta to pat nedomājot — pienāca pie balkona durvīm tieši tai brīdī, vai tikai tur tuvu apstājās, paskatījās.
Vai notika kas vairāk? Varbūt. Mīlestība nedzīvo viena. Mīlas dzīvo no mīlestības. Seksa lieta saistās ar veco mīlestības vārdu un pa daļai turpina tās paražas.
Tas nav nekas nenormāls, L,k, zināja. Viņa nebija viena, kas ļāvās apmāties. Un kas sargājās. Un protams — šis lietas nemaisās labi. Tādēļ viņš sakravājās un aizbrauca. Tas nebija īsti tā no viņa purses skatoties, bet tas iznāca tā — no viņa viedokļa.
Vēl 2 dien pirms tam, viņa pirmo reizi to satika ielā. Viņi pagāja viens otram garām. Gan lēnām, bet neapstājās pilnīgi. L.k. bija redzējusi un ieņēmusi savā iztēlē gandrīz tikai viņa profilu. Viņa seja visa pavērta pret viņu bija pirmā brīdī šķitusi pat nepazīstama. Viņu bija pārsteigusi šīs sejas izteiksme, kāds iestīdzis, ļoti starojošs, ļoti liela maiguma pilns smaids. Viņa pazina savu kaimiņu tikai pēc tā mēteļa krāsas un somas un tikai tad, kad viņa bija pagājusi tam garām. Viņa būtu varējusi apstāties, būtu varējusi atskatīties, bet neparastā notikuma radītais pārdzīvojums bija tik spēcīgs, tik daudz visādu pēkšņu minējumu pilns, ka viņa nevarēja apstāties un nevarēja atskatīties.
Tagad viņš bija prom. Vakarā piekrāva savu mašīnu un aizbrauca. Un tieši tanī brīdī bija zvanījis telefons, bija ievilkusies garumā laipna saruna ar V. kundzi — un kad L.k. atkal parādījās pie durvīm — aiz vārtiem mašīnas vairs nebija.
L.k. juta dziļu saviļņojumu, sāpi, nožēlu vētru. Un tad aprima — katras laimītes (vai arī laimes?) pazaudēšana atbrīvo kādu enerģiju mūsos ko tā ir prasījusi, dod mums jaunu daļu spēka, ja mēs to varam pieņemt. Šī ir mazliet baiga atziņa, pie kuras dzīve negribot pieved.
Viņa ieguva brīvību saviem rītiem un vakariem. Viņai nekas te nebija jāgaida, jāuzmana, jāpārliek — kā darboties, vai nedarboties. Šī mūžīgā izsvēršana par un pret, kas katru dzīves izšķirošu soli kavēja, apstādināja.
Vai viņai nebija rakstura? Kā kāda tās paziņa reiz izteica. Bet bija daudz pretēju apgalvojumu. No citu sprieduma.
Viņai bija raksturs, ass kā nazis. Tā asmens uz abām pusēm.
No Milan Kundera grām. ‘Farewell Party’.
„Life is to be accepted totally and completely.” (ar visām mielēm…)
Te uzreiz man ienāk prātā – ka tas būtu labs virsraksts grāmatai: ‘Ar visām mielēm.’
5. maijs 1988 ceturtdiena.
Ļoti silts.
Šodien saņēmu mātes dienas dāvanas – puķu sēklas, stādus, kreimeņu stādus, puķu zirnīšus, kāpēj pupas (scarlet beans), tīģerlilijas, zemes mēslojumu – braucienu uz dārzniecību, apkārt pa ielu ielām meklēt vienkāršo koka dārza galdu – to vēl neatradām, tad bijām Miracle marketā un beidzot mājās. Nē – bija pārtraukums vidū te mājās, pusdienu laikā (vispirms dārzniecība, tad galda meklēšana.)
Iesēju tūlīt 2 trauciņos pupas un puķu zirnīšus. Varētu sēt jau ārā – bet trakā vāvere kasa visas sēklas no zemes ārā.
Dilles ir izdīgušas savā trauciņā. Vakar iesēti zuchini, squashi, dilles, ‘samtenītes’, jeb citādi tās sauc…
6. maijā.
Silts.
Šodien aizskrēju pie daktera – (kāds cits, ļoti mīlīgs tāpat) (Inese vakar pierunāja to izdarīt…) nav nekas ļauns – tikai muskuļu saraustījums, varot sāpēt ilgi, bet nekas ļauns nemetīsies. Labi!
Inese atveda galdu – tikai pašai jāsaliek, jāsasit – jāsataisa – ir tikai materiāls – Tālu bija braukusi. Un dārza lejamā kanna arī!!
Ar dārza darbiem bija ko ‘norauties’ – un vēl ilgi būs. Šodien ‘iesēju’ 2 traukos – kreimenītes, izraku visādas bedres lai saulē izsilst. Pumpuri (ziediem) ir ceriņkrūmam un tulpēm! Wav!! – Un tā visa diena ir pagājusi – bet strādājot dārzā nav jāskraida pa ielu.
Oh! Es maisīju (dibens gaisā) lielo komposta mucu. Varen nelabs skats… Taisni tā sagadās. Un turpinās.
7. maijs. Sestdiena.
Silts, bet ne karsts kā aizvakar.
Iestādīju (frunt gardenā) stūrītī – 1 liliju un 3 kreimenītes (3, ja paka nemelo) izgāju apm. 6.30 am. Pabeidzu apm. 7 a.m.
Iesēts gar virtuves loga stūri un gar Ineses loga stūri: maisījums no
1) dilles – ēdieniem (!)
2) sage – ‘’
3) marjolaine – ‘’
4) marigold –
5) nasturtium – ēdamas lapas un sēklas
Un
4 pupas + 4 zirņi, tas ir svešvalodā – scarlet beans + sweetpeas, pie sētas, pa labi no ceriņkrūma.
(3 spainīši pusgatava komposta ierakti stūrī, lai gatavojas zemē – kur stādīsim squash and zuchini).
Inese mokās ar galda taisīšanu!!
Galds gatavs! Stāv kā kuģis iebraucis mūsu dārzā – liels, smags, neviens nevarēs nozagt!! Vēl būs jātīra ar smilšpapīri un tad jākrāso.
Ak, kā visi sapņi (visu ziemu sapņoti…) sāk piepildīties – ceriņkrūmam ziedpumpuri, tulpēm arī, galds stāv vidū – dārzs tīrs un jauks un vēl nāks citi stādi un ziedi. All dressed up and… Vai arī tā. Nē, Dzidra ciemosies, pašas iesim dārzā sēdēt – dzīvot ārā!!!
Jāraksta kaut kas. Tas ir it kā vienīgais tilts uz cilvēkiem uz kuriem tas tomēr īstenībā neaizved. Kāda man daļa kad tur kāda Gulbe raksta dzejas? Kāda kam daļa – ka es ko rakstu? Tomēr it kā būtu kāda daļa ja kāds kaut ko labi raksta.
Lielā mātes diena – 8. maijs 1988.
Pucēju galdu – neko lielu nevar nogludināt – bet – viņš jau ir feins!
1) Iesēju vēl 2 vietās (pa labi no ceriņkr.) pupas un zirņus.
2) Un ieliku zemē (nevar teikt iesēju – jo tāda sevišķa paka) pēdējās (2-3?) kreimenes.
Nosauļojos kādu ½ stundu – ar blūzi un peld.k. biksēm. Very good – uz sola pie galda! Un viss te ir un… Cik labi ka silts!
3) Vēl iestādītas 3 kreimenes (stāds no dārzniecības) kaķu stūrī. –
3 stādīšanas, nē 4 –
.
.
9. maijs 1988.
Saule, bet vēsāks vējš. Teica būs lietus.
Šorīt skumīgi pēc skaistās siltās, bagātās mātes dienas. It kā tikai mūžīgai vientulībai viss būtu nolemts, siltme, laime parādās un ikdiena atkal prasa grūtāku darbu, ne tikai puķes stādīt. Stāstīt par šīm puķēm – tas ir grūtāk, kā viņas stādīt… Pink, pink. Vai laime ir rozā, rožaina?
Ceriņkrūms ir tik ļoti pilns pumpuru – un tie un lapiņas tik vārīgas, mazas, gaiši zaļas!
Francijā vēlēšanas – un laikam prezidents paliek Mitterands!
Tas vienmēr dod kādu drošību, kādu mierinājumu trakajos pasaules notikumos, ja kāds politiķis – (vadonis) patur savu vietu, kļūst otrreiz ievēlēts! Kaut kas vēl stabils! Bet kas zina, uz ko šī stabilitāte dažreiz ved. ‘Krusčevs’ arī paliek stabīls. Poļi gan buntojas, latv. arī un igaunīši… ko tas līdz, kas tos klausa?!
„Kad es Tev’ redzu
Man gribās raudāt” vai tā apmēram skan tulkojums no Heines dzejas – par to cik jauna meitene ir maiga, skaista un kā dzīve to postīs…
Man gandrīz ir jāraud no tā, kā šorīt ir skatīties ceriņkrūmā – visi zaru zariņi pilni maigo ziedpumpuru – dzīvot, dzīvot!!! Es lūdzu un cerēju – kaut viņš pārziemotu un varbūt – mazliet ziedētu. Ka tik daudz ziedu viņš grib iznest, ir sagatavojies tam, to es pat nesapņoju!
Tagad jākopj – jādod kaut kas viņa spēkam. Un rudens pusē jāiestāda otrs, varbūt – baltais – lai tad ir kaut kas, kas turpinājās bez lielas rakāšanās te!
Vējš šūpo koka zarus, mazs putniņš tur iesēžas, pašūpojas, viss aizkustina šorīt līdz asarām, maija diena dzīvības pilna iet pāri te un pasaulē tik daudz cilvēku cieš mokās par… par ko? Par tiesībām dzīvot, par to kas ir dots un ko tiem nedod, vai atņem, vai tikai iznīcina. Sūta mirt, ciest, karā – par ko? Par ko?
Zaļajā podiņā iesēju pētersīļus (Persil) (Parsley) – tie tur varēs palikt (vai daļa no tiem).
Sēdēju un lasīju ārā, pussaule tikai un vējš. Sola lietu. Galds der lieliski – ik brīdi var iziet ārā, piemesties, pat atgulties uz sola.
10. maijs. 1988.
Solītā lietus – nav. Auksts vējš. Dārzā viss apkopts. Vēl dilles jāizstāda…
Saint Simeon Stylites – stāvēja tuksnesī uz staba līdz mūža galam – lai apbrīnots tiktu. Apbrīns – lielākā laime? Ha?
Vai es pūlos labi rakstīt lai mani apbrīno? Tāpat spēlēt? Es domāju tas ir kaut kas cits – tas ir saskāršanās (communication) augstākā iespējamā šīs Dieva? pasaules formā. Slavinot dzīvi, existenci – kopā. Etc. Etc. Apbrīnošana ir vienpusīga. Jānāk darbībai no abām pusēm – dodot un ņemot, cenšoties un saprotot. Beidzot arī Saint Simeona stāvēšana uz staba ir – dēļ communication ar cilvēkiem, ar visu cilvēci – mīlestība uz dzīvi, svinēšana. Haha!
Izstādīju dilles (no trauciņa) abās pusēs ceriņkrūmam. Varbūt par tuvu – bet O.K.!
11. maijā.
Sīks lietus.
Izstādīju kreimenes no trauciņa – kaķu stūrī, pa kreisi no tām vidū tur. Tur abās pusēs iesēts parsley, ielikti korni, ļoti veci –
Izstādīju ārā – prīmulu un iesēju ‘vagu’ vēl puķu zirņus.
Dzidra atsūtījusi grāmatu ‘Fit for Life’. Vakar vēstule no Ruņģes.
Izstādīju „frunt gard’ balto Ineses hiencitu un kreimeņu podu. Ar balto negāja tik gludi, it kā par seklu, it kā zemes nobira – bet – vieta ietaisīta, samēslota – vajadzētu būt OK.
12. maijs 1988.
Saule un vējš un mākonīši. Viss nu izsēts, stādi aug podiņos uz galda.
Vakar par ‘pliku’ sēdēju saulē un vējā, vakarā sāpēja auss ‘kratīja drebuļi’. Tylenole tabl. un OK. Dārzs tīri sakasīts. Galds labi nožuvis, krāsa laba! Iesētas dilles pie ceriņkrūma – sadīgušas, iestādītās – aug. Vakar no augšas – nokrita veļas gabals, puisis atnāca tam pakaļ. Vajadzēja izlaist caur dzīvokli lai tam nav jāskrien pa ielu otrreiz apkārt – bet neienāca prātā. Vēlāk viņš sveicināja uz ielas pie Metro un es to nepazinu – izskatījās garāks, gludāks, jaunāks. Apģērbs! A!
Spēlēju kādu grūtāku (man) Šopēna nokturni, es viņas urbinu kā zemi tīrot no nezālēm, no akmentiņiem, tīru un tīru – tās aizaug atkal un daža vieta tomēr paliek tīrāka.
Šorīt spēlējot jutu, vienu, otru, trešu sīku zibsnīti pāri. Pērkons? Trokšņa nekāda nedzirdu. Inese saka – varbūt krusa – kad es sāku runāt par pērkona lietu. Nāca tumša debess – bet izklīda, nolija tikai nedaudz lāses. Tagad pēcpusdienā viss apmācies un līst maigi, un ir silts arī (20 gr.) Pavasars.
Pavasars. Stādi ārā un iekšā aug. Aug lēnām un nemitīgi. Prieks? Jā prieks ir par tīro dārzu, par galdu, par ceriņkrūmu protams. Bet vai šis prieks koncentrēsies kādā visu ziemu gaidītā, cerētā brīdī? Kad ‘viss ziedēs’? kad Dzidra būs te. Kad mēs visas trīs iesim un nāksim te, apsēdīsimies pie galda – un ‘viss ziedēs’! Varbūt būs tāds kulminācijas moments. Un ir jau viens otrs bijis: kad paskatījos ceriņkrūmā un pirmo reizi skaidri redzēju – tas viss pilns sīku maigu pumpuru!
Un – kad galds stāvēja pilnam nokrāsots gludajā laukumā [right], kur visi lielākie akmentiņi nogrābti – viss gluds, tīrs. Cik skaists dārzs – es klaigāju un Inese smējās.
Un 2 strazdi izlaidās pāris reizes cauri. Es domāju tie atzīst, saprot – ka te ir dārzs, rodas – dārzs.
Šie momenti ir jātver, jājūt – jāņem un – jābūt mierā. Jāpriecājas un jāzina – tas ir tas ko tu cerē, ko tu gaidi. Tas ir. Un iet garām. Ir un aiziet. Un ja uz brīdi to var just – tas ir tas.
Līst un līst silts pavasara lietus, tikai tagad vakaram nākot kļūst vēsāks un vējaināks.
Arī Inese domā ka – „nu gan stādiem ir labi!” – Ir. Varētu visi jau no podiem būt izstādīti – bet nav vēl izauguši. Lai dīgst no sēklām kas jau ārā iesētas.
Brīnišķīgi līst, mierīgi, bagātīgi. Pēc aukstā ilgā pavasara sākuma – tas kļūst devīgs un labs.
Manas rozā tulpes neuznāca. Vienu sagandēju rokot, meklējot. 2 dzelt. un viena sarkana ziedēs. Viena par dziļu bija – tā nav īsti atlabusi un vienai neredz pumpuru. Mans – dārzs. Katrs mazais stāds zināms, uzmanīts. It kā šī rozā krāsa būtu man kas pieliecoties pablāzmoja kā no zieda, kā ziedā kas paveras, dzīve brīnišķā.
Vakars. Pārāk stiprs, vējš kas liec un plēš stādus. – Labi ka nav (nebūs šoreiz) krusas.
Prāts kļūst skumīgs kādā veltā gaidīšanā, tukšumā ko nepilda nekāds darba prieks, tas ir – rakstīšanas darba –
14. maijs 1988
Apmācies. Vējš stājies – vakar izlocījis tulpes. Izstādīju 2 vietās pupas – tās podos ‘zaļo’ par daudz trekna zeme! Tagad jāsargā no vāveres… Vienmēr ar dārza kopšanu man sevišķa nelaime klāt ar dzīvniekiem:
Summerhillā – suns.
Wollongongā – kaķi.
Te – vāveres!!
Tikai Hopē nebija tādas nelaimes.
Izstādīju vēl pupas un zirnīšus un arī squash! Pa kreisi no ceriņkrūma tām pupām un z. apakšā apraku mūsu ‘kompostu’ – un arī pie vecā ceļa!
Nezinu kādēļ – bēdīgs gara stāvoklis? Varbūt ka vāvere samaitāja? Pūlies, daries un vienmēr kaut kāds ‘nepārvarams’ šķērslis. Varbūt gribēts par daudz – tā sēta ar puķu zirņiem (līdz augšai!!!) un ar pupām. Bet nu drīz būs viss sakopts iekšā. Tad būs jādresē – lai aug uz to pusi kur vajaga, jāmāca rāpties etc.
15. maijs.
Ineses vārda diena. Valsts svētki. Saule, bet vēss. Vakar atkal ‘drebuļi kratīja’ jo pārnākot no staigāšanas – par plāni ģērbusies sēdēju (aukstāka kā parasti) mājā.
Nevaru sevi izmācīt. Šorīt iestād. pup. + zirņ. kaķu kaktā – lai aug. Vakar stādītie visi O.K.!
Bijām pie Zuzannes + Jack mājās, viņu izstādē. Laimīgs pāris izskatījās. Viņai bebis gaidāms – jau sākas 4. mēn. viņa izskatījās daudz daudz labāk kā parasti – wild and fine. Jacku es nepazīstu – atmiņā bija citāds – zemāks augumā, pievilcīgāks (handsom’āks).
Dārzā vēl jāparūpējas par puķu zirnīšiem – tie it kā daži pazuduši – pupas – just fine!
Un tad – viss būs izkārtots! Lai tik nu aug!.
16. maijs 1988.
Maigs, piemācies.
Te nu ir tas lielais notikums – rozā un dzeltenā tulpe uzplaukusi! Un viss – šķiet – tāpat. Grūtāk kā bez tā. Turpinu iestādīt zirnīšus, squashus kā vāvere turpina rakāties it kā bez kādas ziņas – parakusi bedrīti pie ceriņkrūma, pie dillēm – bet tās nu aug vēl un pupas – aug! Iestādīju vēl puķu zirnīšus (2 vietās) un squash – 2 vietās un vāvere kāpj ceriņkrūmā (ir [..] pumpurus?) un nograuza 2 vietās ceriņkr. mizu! Acumirklī tas bija izdarīts – tikko ieeju istabā izdzinusi tās (20 reizes) no stādu apkārtnes – un kā es aptinu cer. krūmu un ienācu istabā – vāvere pieskrējusi norauj tulpes ziedu – dzelteno kas šorīt uzplaucis, uzplaucis – (man par lielāko prieku) – ir arī rozā tulp. zieds – tas vēl stāv!
Nu varbūt kaut kas no cerētā kļuva piepildīts – ziedi pašūpojās rīta brīdi.
Man jātur kaķis vai suns – tagad saprotu.
Vēstule no Rubenes.
Treji Vārti no – Rumbergas!!
17. maijs 1988
Apmācies, naktī bijis 10 gr.
Vāveres atnāca paostīja apsieto plastiku ap ceriņkrūmu, paostīja zemi apkārt – aizgāja tālāk ēda pienenes. Sēdēja augšā uz kaimiņa verandas – un vēroja mani pie loga. Vakar tā laikam ir bijusi ‘dzīves platības cīņa’ – viņas cīnījās, spītējās, kāvās man pretī – it kā aizstāvot savas tiesības uz visu – nu jā – to kas ir mans! Īsti kanādiski – tāpat kā te bērni un pieaugušie cīnījās ar sētu, ar vārtiem ar kāpšanu uz garāžas jumta etc.
‘Presē’ kāds žēlojas ka emigranti turoties savā pulkā un nedraudzējoties ar vietējiem. Vai tā nu ir? Vai vietējie – draudzējas ar emigrantiem? Nāk pretī? Nē – tup un gaida un noskatās. – Emigrantiem nav veiklas, vieglas valodas ar ko ātri uzsaukt, ierunāties – tas vietējiem nav saprotams. Un tad vēl – tā angļu un franču būšana. Abi ir pilni aizspriedumu un naida. Rotten, rotten…
Noslinkota diena.
18. maijs 1988.
Apmācies, vējš (10 gr.)
Zirnīši ļoti ‘tievi’ bet turas. Pupas – lielas, bet lapas it kā ‘apskādētas’ dažas. Squash + zuch – ok. Vēss un tukšs. Varbūt tā labi. Jādomā kaut kas un jāraksta.
Kaimiņa pagalmā iecēla iebūvēja ļoti augstu metāla ‘cauruli’ – nostrādāja 3-4 cilvēki ar celtni, mašīnām, borēšanām etc. Cik komplicēta ir modernā pasaule un tomēr – kā ar mašīnām mašīnu lietas izdara, veic!
Dīvainā kārtā vāveres man ir iemācījušas ka – šis dārzs (!!!) ir tomēr tikai tukšs, pilnīgi bezdzīves stūris. Es varu te palasīt, sauli pabaudīt – bet nekāda dzīve te nerosās, tā jāmeklē… kur? Savā ziņā tomer – tepat! Bet tikai savā daļā, nelielā, vai arī lielā? Ģimenes, mazās ģimenes dzīve. Bāra – un tomēr. Jādzīvo, jāmīl, jāgrezno tā kāda tā ir un cik to var!
Vāveres vai nē, iznīkst šis tas vai nē, kaut kas paliek. Kādu brīdi! Tulpe ziedēja vienu divas rīta stundas. Otra un treša – zied ilgāk. Un Inese teica – „vai, cik skaistas krāsas – dzeltenā un rozā.” Un tas ir tas. Un tas ir – viss. Un varbūt šīs tulpes uzdīgs un uzziedēs nākošā gadā! Un tas ir viss. Un tas ir daudz un tas ir brīnums. Tā ir dzīve!
19 maijs.
Rozā tulpi apgrauž vāvere!
Sapnis nelabais – piepildās! Tas ir baismīgi!
Iestādīju 2 lapas Afric. Viol.
Uzmodos 2.30 no sapņa: satiku (pretī gāju?) kādu pazīstamu, bet vairāk it kā sabiedrības personu – apskāvu viņu apsveicot sirsnīgi – nezin par ko īsti – bet tas iznāca, kļuva uzņemts – ļoti labvēlīgi, vairāk kā draudzīgi. Viņš bija baltā uzvalkā.
Man bija jāgatavo (es jau gatavoju) ēdienu it kā kūlējiem, it kā Ķikuru ‘ķēķī’ – man bija gatava laba vistas vira – bet jau gatava un domāju – neko neesmu pielikusi – garšīgajai bet skaidrai virai – ko vēl varētu pielikt – viss par vēlu?! Klimpas – jā tās ilgi nevārītos! Kāda sieva man aiz muguras teica – „un labi mazas!” O.K. Es meklēju baltos miltus. Svešais man palīdzēja – nevarēju atrast – līdz viņš teica – „Lūk, tur tai maisā vajaga būt baltajiem miltiem.” Jā tas bija pareizais maiss. Biju atsteigusies atpakaļ uz virtuvi – mans katls uz plīts (ļoti mazs) – gandrīz tukšs, visa gaļa, baltā vistas gaļa prom, tikai mazliet viras palicis. Suns (Duksis?) – atzīstās ka izēdis, izgāzis etc. Es domāju man vēl diezgan sag. vistas ko vārīt – bet kad vairs var veikt, ēdēji tūlīt nāks!! Redzu tie strādā pilnā sparā, neviens par ēšanu vēl nedomā – Sapnis tur apm. beidzās.
Balti tērptais laipnais draugs it kā visu laiku asistēja.
Modos – ar nelabu sajūtu – kaut kas man būs atkal jāzaudē!! Kas? Nācu ārā no gultas, apģērbos, nevarēju vairs domāt par miegu – vāveres, vai kas cits atkal uzbruks??? Sēdēju uz krēsla pie durvīm un skatījos naktī. Tad pagalmā nedega liela lampa, kas katru nakti deg. Skatījos uz vārtiem. Varbūt nāks kāds laupītājs. Nakts ārā bija skaista. Bet nevarēju saredzēt te pie loga – vai ceriņkrūms varbūt noēsts?? Inese atnāca pēc miega tējas. Es arī aizgāju gulēt un aizmigu.
No rīta – nekā ļauna nebija. Baltais cilvēks, tas ir cilvēks baltā – parādījās, tāpat paplētis rokas kā sapnī. Un nākošā brīdī – vāvere saplosīja rozā tulpi. Es domāju redzam sapņa piepildīšanos – baltais draudzīgais cilvēks pretī – bet tālāk mans darbs – izpostīts, ‘suns apēdis’.
Pēcpusdiena tagad – 4 vāveres ņēmās kā nelabi, saplosīja arī vēl neuzplaukušo tulpi. Tā pēdējā.
Tas kā es sapni izjutu – labsajūtu un tad zaudējumu – rūpes, tas bija tā īstenība. Bet labajam ar nelabo – nebija tieša sakara, tas ir – tās bija 2 atsevišķas lietas. Zaudējums jācieš, jāaizvieto ar kaut ko – ja var – un labais no draudzīgās personas turpinājās, lai gan – beidzot kā parasti – esi viens.
Visu dienu – nevēlos neko darīt. Daru visu nepareizi – tas ir ar dieta lietu. Citādi – staigāju, izmazgāju blūzi, bikses – un izbalināju savu nakts kreklu kas bija nelabi nokrāsojies no kāda tumšāka gabala. Iestād. 2 lapas no Āfrik. vijolītes. –
Un pamazām es atsakos no ‘skaista’ dārza. Labs būs tāds kā būs…
Tie velna zvēri, kaut to trešo tulpīti nebūtu saplosījuši – neuzzinu pat kāda krāsa tai bijusi (varbūt zeltaina) – Un tagad miers ir atkal – un – kas būs būs tai dārzā. Sils un saule būs kādu brīdi. Un – vairāk te nav ko sagaidīt.
20. maijs. 1988.
Ārā. Pussaule. Vāvere plēš pupas. Rok ko var. Liekas viņa – karo ar mani. Nē – viņa dzīvo savā dzīvnieka dullumā.
Varbūt mēs esam tādi pat – muļķi šai kosmā. Vēl tomēr vēss ārā. Kad beidzot būs silts? Un tad – būs karsts, sutīgs! –
Galds nostaigāts – smird pēc kaķiem? Vai vāverēm? Mazliet vēl arī pēc krāsas. Iestādītie zirnīši kas dzīvi, tomēr niecīgi, ‘vāji’. Vai zeme liesa?
Un es nezinu ko teikt. Nacionālas sajūsmas nav. Nekam īsti neticu, kas manā laikā varētu nākt. Un mans darbs darītais – liekas tik sīks. Kur mana gudrība mans gars?
Inese vakar no Otawas atveda podu ar vijolītēm. Liekas – tādas kā mums bija pie robežgrāvīša – nesmaržīgās, bet skaistas – un ja tās augtu! Kādiem gadiem, kādiem laikiem es te taisos?
Savainotā tulpe vēl turas – un tā vēl dzeltenā un sārtā – te ir, greznojas! Un tas ir – tas!
Visas rokas te smird pēc kaķiem tagad – slaucīju ar lupatu galdu – ar to vien nepietiek – jāņem ar ziepēm – vai tā būs visu laiku?
597 63597 – The News (TV.)
Piezvanīju Dzidrai – pēc 6 pm un – īsi! Viņa O.K. Tālis – labs!
Vakars lēni nāk. Vasara tuvu.
Un pēc īsas sarunas ar Dzidru, skumīgi kļūst – atbrauks un aizbrauks.
Kā tā tulpe te uzziedēja un vāvere apēda. Un ja arī vāvere neapēda otru, kas uzziedēja, un viena pussaplosītā vēl zied – tas tomēr tikai brīdis – nekad nebiju izjutusi – cik ilgi ir gaidīšana un īsa uzziedēšana.
Ir skaisti gaidīt – un tomēr tās ziedēšanas vajaga – bet tagad šķiet – viss pārzied tik ātri un kas, kad vairs vēl ziedēs?! Labi ir gaidīt – un sagaidītais zūd tik ātri.
{Piemācies un ir maigs. Zaļums gaišs, vārs. Un vāveres noēd manu dārzu.
*****} [published as Dārzs in Būs skaista diena]
21. maijs 1988.
Kāda zaudējuma pirmā ziņa, var neskārt pārāk sāpīgi. To reģistrē, uzņem, it kā saprot, bet patiesi to nesaprot, šķiet, (kaut kur slēpti domā) tas tikai kaut kas īslaicīgs, pārejošs – viss būs atkal kā bijis.
Sāpes sākas vēlāk, pat pamazām, kad sāk saprast – tas paliks, bijušais neatgriezīsies, zaudējums galējs.
Tas tāpat kā pie fiziska sitiena. Sāpes nāk vēlāk.
Brīnišķīga iztēle, dzīvības enerģijas darbs, atkal reiz jāsaprot ka tam nav bijis sakara ar īstenību.
Un dzīvības enerģijas spēks sāk aust tālāk to pašu, mazliet pārveidotā veidā. Ja tam atļaus strādāt tas turpinās ik tā nekas nebūtu noticis, it kā dzīve nebūtu skaidri parādījusi – ka tās izdomai nav ne mazākās saknes realitātē.
Dilles sadīgušas visgarām kaķu stūrī! Biju aizmirsusi ka tur iesēju. Good!
Tagad sāpju pavedieni sāk šķetināties – varbūt audīsies kādā darbā. Nopūta pavada šo domu un iztēle skrien vecos ceļos.
Ka kaut kas nereāls var būt tik neiznīcināmi spēcīgs?
Viņš pastiepa roku sakārtoja viņas matus. Varbūt atsedza viņas skatu skaidrāk. Tāds teātra maigs žests.
22. maijs 1988.
Vēl arvien – jāmācās dzīvot. Dārza stūrī vien nevar dzīvot, varbūt sakņu dārzā savā veidā varētu…
Te – būs (ceru izaugs jo dīgst) dilles.
Un visas manas domas tinās tikai ap šo dārza stūri – par daudz biju sadomājusies, nevar norimt.
Un Aspazijas rindas nāk prātā:
„Viss iznīkst, viss zūd Viss dzīvē ir nieks Lai lai valda Tik prieks Vij rozes ap galvu Un aizmirsti Vai esi vai būsi Vai dzīvoji Tik smejies un smejies Un aiznesties ļauj Kur straume Tevi Uz atvaru rauj.” Rožu vīšana ap galvu ir nokavēta. Bet tā kā „viss iznīkst, viss zūd” – tad nav pārāk ko nožēlot un bēdāties „un vītīs kas vēl zied”. Kāds cits dzejnieks saka.
23. maijs 1988.
Vakar sēdot ārā pie mūsu galda ilgi raugoties plaukstošajā, mīksti zaļlapotajā lielajā kokā pie baznīcas sienas,
es pirmo reizi jutu mieru, saderību un pat prieku – par dzīvi uz zemes kas dzīvos kad es būšu jau zeme,
koki plauks pavasaros tā kā šai dienā.
Manis te nebūs.
Bet arī tagad, es esmu tikai vienā, sīkā pasaules vietā;
visa pasaule plaukst, zaļo, dzīvo kur manis nav,
cik tas var mainīties arī man, (pasaulei protams nekas no tā nevar mainīties) ka es nebūšu arī šai vienā, sīkā vietā.
Tagad es priecājos ka pasaule dzīvo, ka šis koks zaļo, man liekas tik skaisti, tik maigi pavasara gaismā, siltumā, pret ķieģeļu sienas mieru,
es varu priecāties – tagad – arī par to viņa zaļošanu, kad manis te nebūs, nebūs arī šai vienā sīkā vietā, tāpat kā tagad manis nav nekur citur visā pasaules dzīvošanā.
Varbūt tomēr man šķita – ka es dzīvošu koku zaļošanā, zemes dzīvošanā, ka es būšu tā, kā visapkārt man tagad ir koku un zeme,
varbūt tomēr man šķita – ka es dzīvošu viņu dzīvi, par kuru es tagad priecājos, patiesi – neko daudz no tās
nesaprotot.
Lai kā – es, varbūt pirmo reizi, nejūtu žēlas par to ka
pasaule dzīvos bez manis
es jūtu prieku, ka tā dzīvos
es jūtu prieku par to, ka es tagad
redzu, jūtu, kā viņa dzīvo un
dzīvojot to,
es varēju priecāties par
viņu dzīves – šī koka dzīves –
pasaules dzīves – tālāk dzīvošanu
bez manis.
Varbūt es tuvojos kādai robežai?
Kādai?
Jaunā kaimiņa dzīve, viņa laime
un kāzas, tāda dzīve, no manas
dzīves ir jau sen ārā, es
pietuvojos – kam?
Akmens vientulībai? Koka vientulībai
Vai tie ir – vientuļi?
25. maijs 1988.
Vai Tu kāro Vai vēlies mesties šai vilnī? Es kāroju jā, Es vēlos mesties šai vilnī Bet Tev pie rokas cita sieva. Velti es vēlos Mesties šai vilnī. Es zīlēju mūžīgās gaismas zīmes Caurvītas ar Tavu [...] skatu Jo rokas Tev pilnas ar citu sievu.
26. maijā 1988.
Mēs grāmatu lapās likām ziedus Gaidīto, doto pieminējām Glabājām laimes brīžus.
Nosūtīju vēstuli (Mišeles ‘kimono’ [right]) Ruņģa kdzei un apjautājos – ko dara Aivars? Ha ha!
Ceriņkrūms zied.
Vienīgā tulpe – veca vecenīte vēl šūpojas vēja.
Vāvere nokož visām tulpēm galotnes.
Zirnīšus laikam nesaredz, tie sīki, bet vēl te!
Zuchini un squash (teikt – pumpkin?) sīkstām lapām.
Dilles arī aug pa visām malām – vēl sīkas…
Maiga krēsla līst sijājas pāri
Durvīm, logiem, pāri
Mana mājokļa sienām
Un dārzā un ielā
Kur liecina, ka nav vairs nekur jāiet
Mierā jāpaliek
Maigā krēslā jāgrimst
Diena jāatdod, jāšķiras,
Pārlieku daiļš, graciozs
Ceriņzieds gaišs vīna glāzē
Līdzi grimst krēslā
Pats krēslas krāsā ar ūdens mirdzu, daiļš zieds.
{Šis ir jauns dārzs. Cik to ēnās, starp celtnēm pilsētas vidū, mājas aizmugurē, var saukt par dārzu. *****} [Dārzs continued — not included in Būs skaista diena] included in Unpublished prose]
Svētdiena, 29. maijs 1988
Maigs, silts rīts. Vakar pusdienas saule tik karsta ka ceriņkrūma lapas gandrīz sakaltušas. Nolauzts (atstāts karājoties) kāds zieda zars. Kas? – vāvere vai drīzāk puika, kas bija šorīt lasīt savas izkaisītās pegu pusītes.
Vienmēr kāds te uzbrūk! Pastāvīgi sargāšanās no dzīvniekiem un cilvēkiem. Pirmā vasara kad vispār var iziet sētā un Tev nebrauc virsū ar velosipēdu. Ir labi. Ir ļoti labi tagad!
Un durvju stikls atspīdumā (vakar noslaucīju tīrus no putekļiem) var redzēt visādus tēlus: kāds tumšu galvu pieliecis, zilā kreklā stāv aiz vārtu tīkla, augšā sejas un svētie garās drēbēs, trauksmaini dzīvs ir klusais tukšums.
Ēnas, ēnas un saules plankumi mainās, nāk, iet.
30. maijs 1988.
Tik lai neaizmirstu Magrite.
Uz ceļa, kur tu pāri iesi, Nomests būs kāds zieds. Varbūt ievērosi, nolieksies, Nē, nepacelsi. Vārti neatvērās toreiz Kad tur apstājies gaismas nicināts. Pārdomu un izlemšanas naktī Gaisma izdzisa logā saucējā. Neziņai ir atdots zieds uz tava ceļa.
Līst. Maigi. Tie nejaucēni zirnīši varētu ātri augt.
Vakar nogriezu visus ceriņziedus bailēs ka tie vilinātu vāveri vai bērnus tos plēst un lauzt – ar visiem zariem.
Vakar bija ļoti silts. Inese 1 reiz sauļojās, es bailēs ātri iemetos iekšā. Labi ir saņemt sauli kaut tikai uz rokām, uz kājām un īsu brīdi visam. Tā nenogurst.
Vai tas kaķis (pelēks, tumšs siāmietis) bija viņai aizbēdzis? Man neienāca prātā prasīt, atvērt vārtus… Tikai pasmaidīju svešajā sejā. Kaķis? Nemīlu svešus kaķus. Gribētu gan tos pievilināt te tuvumā vāveres prom dzīšanai.
Un tagad būs miers? Zirņi aug, ceriņu krūms bez ziediem stiepj tālāk zarus, dilles aug. Vāvere visu nevar vairs nopostīt – tā ceru!
Vakarā – pirmais pērkona lietus. Ne pārāk bargs pērkons. Līst jau mierīgi.






