Dārzs [continued — not included in Būs skaista diena]
Un tomēr.
Un tad pēkšņi var iemesties prātā šī nelabā doma – vai nav jāpateicas šiem briesmīgajiem zvēriem, šiem grauzējiem, šai melnai sotņai, kas neļauj mums iesēsties savā stūrītī, savā mierā aiz vārtiem, vai jātencina šie zvēri, kas grūž mūs postā, bet arī mūžīgā cīņā, darbības niknumā, tur mūs nomodā, jā – un vai šai kārotā stūrīša mierā ir tas, ko mēs kārojam, vai tas ir tas, kas mums vajadzīgs, ko mēs meklējam, gaidām?
Jeb tomēr – šī nelabā doma rodas tādēļ, ka grauzēji jau par daudz sagrauzuši?
Bet, kamēr mēs iekārojam, kamēr mēs no jauna stādām?…
Šis ceriņkrūms… viņš tika nopirkts labā dārzniecībā. To no citu ceriņkrūmu rindām iznesa un nolika apskatei un izvēlei kopā ar trim citiem ceriņkrūmiem. Visi tās pašas šķirnes – parastie ziemeļzemju, gar visām sētām tur ziedošie ar gaiši violetiem ziediem, kuros var meklēt laimes, izturīgie, sauktie mežeņi starp citām komplicētu krāsu un ziedu šķirnēm – īstie ceriņi, kas iztur salu, zied bagātīgi un smaržo tā, kā tikai viņi smaržo, pilni bišu vai lietus lāšu, pilni saules un pavasara vēju, pilni siltas dvašas, ziedu smagie zari, no kuriem grūti aiziet.
“Ja šis nonīks, gada laikā dosim citu,” teica jaunais dārznieks un pārlika izvēlēto krūmu pār plecu, lai iznestu līdz ceļam.
No trim citiem ceriņu krūmiem izvēle ātri bija kritusi uz šo – ar spēcīgiem pumpurotiem zariem ne pārāk izklaidus, bet vienotā kronī – augšup.
Tas iestādījās mazliet iešķībi – tur nu neko vairs nevarēja līdzēt, stādītāji bija divi un no viena puses iešķībo krūma iestādīšanu nevarēja redzēt, un viņam nebija daudz laika. Nelielais šķībums bija maza vaina – gan tas zinās taisni atstiepties, ja tam tā vajadzēs.
Rudenī nevarēja droši teikt – vai tas jau sācis dzīvot, vai ne. Protams, visu ziemu to nevarēja zināt. Nevarēja arī zināt, vai tas dzīvo tālāk, vai salst. Nosalst. Drošības dēļ tam apsēja apkārt vecu maisa gabalu. Varbūt tas bija mazliet par biezu, bet plānāku, speciālu maisu drēbi, ko rozes un citus vārīgus krūmājus segt, varēja dabūt tikai dārzniecībās un tās visas bija tālu pilsētas nomalēs. Galu galā šis krūms, kā teikts, bija drošs ziemcietis.
Nu, viņš tomēr dabūja to maisa vējtveri. Augšējās zaru galotnes palika nesegtas, un lejā segums nesniedzās gluži līdz zemei – tātad tam gaisa nevarēja trūkt. Sniegi piesniga apkārt un uzsniga augšā zaros kā liela balta mice. Tā ceriņkrūms ceļoja caur ziemu. Viņš ceļoja – caur laiku. Caur decembri, janvāri, februāri. Sals atlaidās un pieņēmās, un neatlaidās, bet sala vēl un vēl, divdesmit pieci zem nulles, trīsdesmit zem nulles, zem zero, zem šīs briesmu tuvuma zīmes, tālu zem tās. Vēl februārī visļaunāk, un marta vētras raustīja sasalušo maisu, norīvēja dažus sīkākus zarus, pumpurus.
Vai visi tie nebija tumši, melni izsaluši?
Tie nekustējās.
Tad tie kustējās – kļuva lielāki, gaišāki, beidzot arī zaļganāki. Krūms bija dzīvs, izdzīvojis ziemu, rudenī iesakņojies.
Aprīlī tad kādu rītu asaras varēja pabirt, ieraugot, cik visi zaru galiņi starp vārajām sīklapiņām bija pilni sīku, zaļu ziedpumpuru.
Ceriņkrūms ziedēs.
Diendienā tas vērās, atraisījās.
Tad redzēt to grauzēju baru nākam, ne reiz, ne divreiz, bet vēl un vēl. Likās, tam nekad nebūs gala.
Bet pilsēta bija pilna ceriņkrūmiem. Kā?
Ja runā par kariem, arvien kāds saka – katram sava laime. Katram savs liktenis.
