Dienu plūdos
Un pēkšņi, pēc ilgāka laika, it kā jauna dzīvība būtu iemetusies man kaulos, es jūtu, zinu, redzu, kā tur lielās salas krastos ūdens uzplūst un aizplūst, atnāk un aiziet; paisums un bēgums elpo vienmērīgi tālāk, nejautājot – kā man iet, kā tev iet, kā daudz zemēm un daudz ļaudīm iet? Labs, mirdzošs ūdens atskalojas pār saulē sasilušiem oļiem. Dažā vietā tas skalo oļus tik neatlaidīgi, ka tie ir tīri, cieti kā zirņi apcirknī, kājas grimst viņos, un visskaidrākās straumes ceļ ķermeņus un nes, un izauklē. Bet dažus desmit soļus sāņus tas saskalo kopā visus dienas atkritumus, beigtas zivis, putnu spalvas, izrautas aļģes, darvu un drazu. Tur ir tumšs, glums un atbaidīgs cilvēka prātam. Bet tur ir, rit, darbojas viss dzīvais, tīrajos oļos nav nekā. Tumšajā vietā ūdens kļūst zaļš no dzīvības, aug visādā veidā, sīkbūtnes un lielākas būtnes. Cilvēka dīkdieņa, tūrista brīvdienu vadītajā prātā paliek tīrie oļi, dzidrās straumes, izkarsuša akmeņa laimīgā iekšā mešanas viņās.
Norvēģis Sveins brauc savā lielajā motorlaivā un zvejo. Viņš brauc prom no krasta, bet ne gluži līdz citām salām. Viņš zina lašu vietas. Un arī nezina, laši maina savus ceļus, kā tiem patīkas. Jāpamēģina vienā un jāpamēģina otrā vietā tiem sekot. Tie ķeras un noraujas, kožas un atlaižas no Sveina āķiem pie zibošajām metāla zivtiņām. Sveins met lašus laivā. Iedod ātru, asu sitienu katram pa galvu, lai nelec atpakaļ ūdenī. Un viņš nomet dzelzs stieni un ķeras atkal pie spiningu kātiem, kustinot tos, atbrīvojot no ūdens zālēm, uzmanot, kurš sāk liekties un grimt, ķer ātri un uzmanīgi, tā, lai lasis nedabū norauties.
Sveins sasaucas ar zvejotājiem citās laivās. Daža lašu laiva jau dodas uz krastu – astoņi uz galviņas, tad jāmet miers, policija braukā pārkontrolēt. Šie ir svētdienas zvejnieki, ne tirgus ļaudis – īstie zvejnieki, šiem te astoņi laši katram un ir miers, ar tiem pietiek. Dažās laivās galviņu vesels pulks. Tas nav nekas pretlikumīgs – liela laiva, liela ģimene, daudz vajadzību.
Laši peld pulkiem tuvu zem ūdens un kā spēlēdamies sviežas, lec un krīt atpakaļ savās dzelmēs. Sveina laivā netiek līdz astoņi. Laši jau beiguši vakariņot, kā kaitinot tik paķer un palaiž metāla zivtiņas, spēlējas. Varbūt vēl jāmēģina citā vietā. Ūdens kustas lēnām, laivas dažreiz arī kļūst klusas un kustas līdz ar to. Prāts mēģina apjaust visu, kas dzīvo zem tām. Uz krasta pusi gliemeži. Bezgalīgs daudzums gliemežu. Trīs šķirnes tur smiltīs, akmeņos zem ūdens. Sviesta gliemeži, Indiāņu jeb zirgu gliemeži, kādi bija trešie? Un austeres, līdzīgas akmeņiem, ar sīku jūras būtņu čaulām apaugušas, guļ un kustas lēni, neredzami, aug lēni, neredzami, aug līdz ar visiem saviem cietiem vākiem…
Vēlreiz ūdens plūst un aizplūst, viļņi sabangojas un norimst, kļūst gluds viss kā spogulis, un pīles peld rāmi visu dienu, gandrīz turpat, kur dienu agrāk zvejnieku laivas gāzās, nespējot viļņu spēkam pretī turēties.
Bet krastos kustas cilvēks, rok un vēl rok, un ceļ, un būvē ceļus vēl vairāk, vēl platākus ceļus, jo mašīnām jābrauc. Tūristi brauc miljoniem (deviņi, desmit, divpadsmit miljoni), atbrauc un aizbrauc. Brauc un brauc. No Bellinghamas gar Sietlas ceļu – rozes, rozes, kilometriem tālu ceļmalas nokrautas rozēm. Kā Anglijas pilsētiņu (Čelmsfordas) mājiņas un parki, apkrauti rozēm.
Kā ceļš uz Talsi pili Francijā.
…”Tai rožu maz,
tik nātras asi kož…”
Vai maz tai rožu? Tai manas mātes jauno dienu rozes. Un daži mani rožu zari, ūdenī iekrituši, krastā nepienākuši, aizdziedāti.
…Pievilšanās jūsos (varbūt būtu jāsaka – apmānīšanās), mani draugi, mani līdzgaitnieki, mani solītāji, apsolītāji, ir uzkritusi kā slimība, sasitot manas pieticīgās materiālās un iedomātās garīgās vērtības. Šī sniegšanās citos ūdeņos, citos krastos, lielīšanās ar citiem draugiem nav tomēr īsta izveseļošanās, tas jāatzīst. Tas ir tikai tam, it kā es būtu dabūjusi klibu kāju un, nespējot staigāt, izrādīgi kāptu ratiņos – redziet, es kustos, es varu kustēties! Nē, man vajadzētu staigāt kā agrāk. Bet es vēl to nevaru. Var teikt – tas ir tikai manā galvā, un no turienes to var dabūt ārā. Pie tā tomēr kādam jāstrādā. Cits to nedarīs – varbūt laiks. Bet tas vēl nav noticis un es saku – man ir tur citi ūdeņi. Un varbūt jūs, tukšie solītāji, man būsit darījuši mazliet arī labu, staigājot tur pa egļu mežiem, starp pasakaini lieliem, augstiem kā milzu ērģeļu stabulēm ciedra egļu stumbriem, es pārāk nedomāšu atpakaļ uz eikaliptiem, un, kad norvēģis Sveins, kas arī ir pametis savu Norvēģiju, ņems mani līdzi uz lašu zveju, es dzīvošu tur visu dienu uz ūdeņiem, līdz mēness uzlec. Kad apniks lašus vilināt, šurp un turp līgojot spiningu kātus, es varēšu sēsties Sveina vietā, iekšā pie stūres rata:
“…Tā, tā! Mazliet pa labi… Mazliet pa kreisi… Stop, stop! Viens ir pieķēries… O.K. Tagad taisni, tagad pret to bāku, salas labā pusē…”
Nedomāšu vairs atpakaļ, dzīvošu tur:
Robina un Deniss.
Miks un Mērija – tiem māja kalnā tik augstu pāri līčiem un salām, šūpojas kā putni ligzdā. Arī Mikam patīk King Singeru dziedāšana, un viņš uzliek to plates – “Obladī, obladā…” Viegla pazobošanās par mūsu veciem kaimiņiem iet pie sirds.
Dons un… Kā bija Dona sievas vārds? Vienalga. Mēs ar Donu biežāk sēžam blakus kā ar Norīni un runājam par Itāliju un Jugoslāviju, kur tik daudz kas ir tāpat kā pie mums, rudeņi un pavasari, un plūmes, plūmes – viss koks kā zelta…
Brians… Brians ir pagalam. Bet dažreiz liekas – viss ir gandrīz vienalga, vakar, aizvakar viņš bija te, viņa nākšana un iešana, viņa oforti. Man tika uzdāvināts tas ar tukšumu, tumšu telpas bezgalību vidū. Tādā viņš iekāpis tagad…
Un Kollīne! Kollīne ir divi gadi prom ziemeļos, Arktikā. Kam vēl ir draudzene Arktikā? Raksta garas vēstules, brauc ar suņiem uz peldošiem ledus gabaliem, ir nogaršojusi savdabīgu valzivju, roņu… aizmirstu vēl kādas aknas, taukus vai asinis. Kad viņa atbrauks, stāstīs visu par vilkiem, karibū briežiem, valzivīm un eskimosiem. Par gariem mēnešiem bez saules un par mēnešiem bez nakts. Viņa būs sastrādājusi savādus rokdarbus mūsu un eskimosu rakstu maisījumā. Kollīne iemācījās izstrādāt mūsu “baltos darbus”. Viņa bija viscentīgākā skolniece, saskaitīja diegus linaudumā uz mata kā rēķināšanas burtnīcā: “Jaunu es neko daudz nevaru izgudrot, bet, ko Jūs parādāt, es varu atdarināt bez bēdu,” viņa teica un atsaiņoja pabeigto galdsegu. Tanī bija mazliet jaukti franču un mūsu rakstu likumi, Kollīnes vecmāmiņa ir francūziete. Kollīne pētīja tās jaunības dienu linu drānas, un mēs likām visas gudrības kopā. Tagad arī varbūt – eskimosu. Ūdeņi atplūst un aizplūst, mazi darbi un vārdi, un domas arī ieplūst un aizplūst, un lieli darbi atplūst, saplūst. Galerijās, izstādēs, gleznās. Georgs nopirka Dz. divas.
“Vai tas nav kā Matiss?” viņš lika gleznu uz grīdas, pie sienas un skatījās kvēlodams sejā, jo mēs bijām pārskatījušies – glezna maksāja vairāk, kā viņš bija domājis, bet vairs viņš to nevarēja atstāt, tā bija iesēdusies viņā, viņa dzīvē.
Man ir daudz draugu tur. Marietta. Kas ar Mariettu?
“Kas ir Dainas spēks, kad jūs viņu tā slavējat?” Es prasīju Mariettai.
“Viņas spējas, spējas izprast un sadzīvot ar darba vielu.” Uz Mariettas vārdiem klausās visa lielā nācija.
Divas nācijas. Tā ir bilingvāla, divgalvaina nācija. Kā tāds pūķis savā ziņā…
Ir daudz valodu bez vārdu valodas, kā satikties nāciju vidū.
Valoda, mana valoda manī ir viena. Viņas dēļ, viņas labā…
Ak, mani solītāji, apsolītāji…
