Gaidīšana (Ķikure/Kikure)

[Gaidīšana]

Atpūtas zāles? Uzgaidāmās telpas? Izstāžu telpas? Viss kopā. Mīksti sēdekļi, galdi, dzīvi stādi, ziedi, visapkārt logi, durvis, stikli, gaisma ar sauli, ceļiem, kokiem ārā – apses dreb, virmo, jaunas priedes karst saulē un smaržo.

Labi ir sēdēt un gaidīt. Varbūt gaidīt ne to, kas nāks, bet to kas nenāks. Raudzīties šais logu un durvju krustos uz vizmojošas ainas ārā. Uz šiem logiem, stikliem, kas spoguļojas parketā. Parketā, tur tālāk. Te – sēdēt dziļā krēslā, kājas mīkstā paklājā no sienas līdz sienai, wall to wall. Coast to coast. To neaizmirst.

Raudzīties mākslas ražojumos. Installation. Kā to saka tai valodā, kurā te patreiz runāju? Iekārtojums? Kopaina. Varbūt – kopaina. No kā – no gaisa, no izkaisītiem priekšmetiem, no tā, ko mākslinieks domājis, no tā, ko es domāju. Vai nedomāju. Es gaidu. Cik – spožas ir durvis. Visa siena ir durvis. Durvis no gaismas ar tumšiem krustiem pāri. Tie varbūt ir tie, kas saka – tas, ko tu gaidi, nenāks. Viņam nav laika. Viņš strādā. Viņš ir aizņemts. Viņš arī priecājas. Tiek vests priecāties. Viņam nav laika. Viņš pasmaida, kad viņam ir laiks. Uzklausa, kad to saka. Ko saka? Atziņas. Komplimentus. Kritiku. Kritiku raksta. Kritiku acīs nesaka. Tad jābūt ļoti tuviem draugiem, un tad arī – sakot kritiku, draudzība var novīst. No kā? No pārprastas īstenības.

Šie krusti, kas saka, ka viņš nenāks, un šis komforts, kādā var gaidīt. Var skatīties un skatīties. Just kaut ko dzīvu, siltu sevī, kas ir, paliek, iemājo, zaļo. Kas aug no tā, ka var gaidīt. Ka ir labi gaidīt, tik ļoti labi pat velti gaidīt, kas ir tikai daudz labāk kā negaidīt, prātīgi atpūsties krēslos. Celties pēc brīža, vērt durvis, iet. Iet – kur? Iet – savu ceļu. Bet arī tā – var iet savu ceļu, iet un nākt, just visapkārt šo gaidīšanu. Protams, tas ir nestabils stāvoklis, tāda starp debesi un zemi atrašanās, spriežot no stabila stāvokļa. Nav ko strīdēties. To nevar pierādīt.

Gaidot tā, pieder viss tik pilnīgi – šie galdi, krēsli, mīkstas un spožas grīdas, logi un durvis. Durvis. Un ārs – šis skujotais, lapu drebētājs ārs. Tas arī pieder gaidīšanai, šis krāšņums, siltums visapkārt un tevī. Velta gaidīšana.

Nē.

Viņš nāk. Viņš ir atradis laiku. Nāk žilbinoša saule gar drebošajām apsēm uz melnajiem krustiem daudzajās durvīs. Vienās durvīs.

Šai nākšanā ir visas gaidīšanas krāšņuma kulminācija. Un kas? Izbailes, sāpe kā akmens krūtīs.

Ir jāceļas, jāiet, jāņem rokās, jātur viss tas lielums, smagums zūdošais, nenoturamais.

Vieglāk būtu bēgt. Vieglāk sēdēt veltā gaidīšanā, mierā, nemiera mierā. Ne doties šai ātruma, šai līdzsvara zaudēšanā.

Leave a Reply