Brians
Vakar miris Brians. Sirds beidzot stājusi strādāt. Aizslaucīts kā rudens lapa. Upe naktī uzplūdusi. Bet laši, ne dzīvie, ne beigtie, vēl visi nav prom. Gaiss kļūst smags. Aizskalosies jau viss. Jūra ir tuvu.
Mēs braucām uz Bellingamu ar Brianu. Staigājām pa Sidneju (Ziemeļsidneju) gar tiltu. Skatījāmies vecajās, skaistajās mājās. Viņš nebija tās redzējis septiņi gadi. Es pūlējos būt dzīva un laba, bet biju apjukusi, jutos neveikli, kā vainīga. Viņš bija laimīgi saderinājies (raudāja aiz laimes un Anita teica –”Muļķis…”) Un smējās. Jāsmejas vēl tagad. Braucām kalnos. Un tad viņš bija apprecējies, un Mellija, blonda un karaliska, bija viņa sieva. Smaga arī. Un viņš laimīgi, svarīgi, izprotoši stiepa istabā aizmigušo Treisiju, savas sievas seši gadi veco bērnu, nu arī – savu bērnu. Un Treisija šķita tiešām laimīga par savu jauno, atrasto dadiju. Un viņi pirka lielu māju ar skaistu, tālu skatu uz lielo, sniegoto kalnu, kas vizuļoja aiz tālēm. Brians apkrāvās ar stundām un virsstundām, dārza rakšanu un sienu krāsošanu. Māksla palika viņa runās vēl. Nabaga Brians. Bet laimīgs viņš varbūt bija. Tikai šī laime, sieva, māja, darbs, prasības kļuva par smagu. Neviens mēs nezinājām palīdzēt. Ko var palīdzēt laimīgam, veselam cilvēkam? Cik grūts bija viņam pēdējais laiks pēc operācijas, kad viņš vēl visu apzinājās, to neviens nezina. Ko mēs zinām par tiem, kam jāpārtop akmenī, lai varētu nolikto panest?
Aiz upes līkuma koku galotnes pilnas putnu pret mākoni un nelielu debesu zilumu. Jūra tik mierīga kā pīļu dīķis un pilna pīlēm, tālu, cik acs var redzēt.
Ceturtdienā apbedīja Brianu. Melni tērpti kungi – sulaiņi ieveda mūs tādā kā kailā teātra vai koncerta zālē. Nevienas puķes, nauda, ko tās prasītu, ziedota vēža apkarošanas fondam. Tomēr viens puķu pušķis, ciets kā tenisa rakete, skatāms no vienas puses, zieds pie zieda – no Briana skolniekiem. Zārks (ilgi neapjautu, ka šī pelēkā cementa mēbele ir tas) smags kā cements, auksts, un tā absolūti plakanais vāks liek vai kliegt. Plates, spēlētas … skaļi, ieskrāpētas, iekaucas, sākdamas skaļi kādu populāru mūzikas gabalu, dziesmu (Brians to labprāt klausījies). Nekādu baznīcas vai “nopietnu mūziku” tagad tādos gadījienos nespēlē. Vai šī mūzika kaut ko saka par dzīvi un nāvi, par ko tomēr brīdi runā mācītājs? Kādēļ ne – ar to ir dzīvots jau viss mūžs. Mūzika ir – mašīna istabas vienā vai otrā kaktā.
Vai tāds zārks labs? Protams, ir. Viņam tur iekšā vairs nav jāelpo. Tas ir fakts. Galu galā palicējs ir galvenais, un tā labā oma ir jāglabā – jo ātrāk nepatikšanām pāri, jo labāk. Kā tie cilvēki varēja to izciest, ir jābrīnās, kas patiesi kādu otru (vēl bez sevis) mīlēja vecos laikos?
Tomēr nāk prātā – ko kāds cilvēks no citas kultūras (no kultūras, ja vēl tāda kur ir) ienāktu, redzētu un noklausītos šo briesmīgo modernās dzīves barbarismu…
