Contents
Apmātība Domāt tikai par šo dienu ... Jāstaigā viegli/Vilšanās un zūdīšanās Sēklas Tu sargā savu sievu Uz ielas kāds cilvēks man lūdza naudu Zemes tādas un citādas
Apmātība.
Tik gaisma pār kalnu tāpat maiga un apšu lapas lejā virmo, cits viss ir pārvērties – tik daudz svešu seju spēj nākt un iet, acs apreibst gaidot. Nav jāgaida, jāapstājas brīdi un jāiet. Bet nevar negaidīt, atziņas veidojas lēnām, kā lēnām ēna zūd no kalna, un dažā vietā tur pie ceļa krāsainā gaisma guļ tik viegli, it kā rozes kaut kur plauktu. Tie visi tad staigātie ceļi, kad Tu biji te.
Zinu, ka Tevis te nav šai pilsētiņā, šais kalnos, ielās un ceļos. Tu būsi te atkal. Tu esi tikai izlidojis kā putns šai gada laikā. Tu atgriezīsies līdz ar jaunu sezonu, kad koncerti atkal sāksies. Bet tad es vairs te nebūšu.
Varbūt, ja Tu atgriezīsies kādu dienu agrāk un ja mana aizceļošana vienu nakti nokavēsies, kas nebūt nebūs mūsu pašu radīti apstākļi, bet sagadīšanās, lielā sagadīšanās, varbūt tad mēs satiksimies. Bet arī tādā gadījienā mēs varam pazust viens otram garām kaut kā.
Zinu, ka Tevis te nav. Bet katru dienu es izeju ielās un parkos, koncertu zālēs un šai kafejnīcā (ar tālajiem kalniem logos) tā, it kā Tu vēl te būtu.
Iziet ik rītus šais gājienos ir viegli, soļi nes dienai pretī. Lai gan es zinu – atgriežoties tukšums apkārt būs liels, lielāks, nepārkāpjams, necaurejams un grūts. Pēc nostaigātām stundām ir tomēr vieglāk, ir iespējams gaidīt rītdienu un iet atkal.
Sākumā, kad Tu vairs nebiji te, Tavs tuvums vēl bija tik ļoti jūtams, ka iztēle bija gandrīz tikpat stipra, varbūt pat stiprāka kā īstenība. Es redzēju Tevi nekad agrāk neredzētās situācijās, Tu kustējies, dzīvoji manās iedomās man apkārt tāpat, it kā Tu patiesi te būtu. Tavas sejas izteiksmju maiņa, smaidi, iesmiešanās, nepacietība, izbrīns, tas viss kā rotaļā risinājās man acu priekšā. Es to neradīju, man bija ļauts to redzēt.
Un es teicu sev – tev patiesi nav ko noskumt, tikai mīlēt šo dzīvo savu iedomu tēlu, kas turpina būt ap tevi. Iedoma un īstenība ir viens un tas pats… Bet pēc dažām skrejošām dienām šis tēls vairs nav tik redzams un jūtams. Tas nedzīvo tālāk jaunos notikumos, un viņa parādīšanās ir sastingusi – kādā atmiņā, kādā sen dzīvotā ainā. Un es raisos vaļā no tā, mēģinu teikt, ka tā ir bijusi tikai halucinācija, arī viss tas īstenībā bijušais. Viss kāda gaismēnu spēle.
Tas, protams, neko nelīdz. No jauna tas viss nostājas savā pārvarīgā spēkā, savā mānīgā īstenībā, un es zinu – tā ir mana dzīve. Tā ir daļa manas īstās, reālās, vienreizējās dzīves. Šī spēle ir mana dzīve un tā nevar atkārtoties, tas nav nekāds mēģinājums. Tās ir manas īstās dzīves stundas, neatgriežamās, vienreiz dotās stundas, ko es esmu atdevusi šai iztēlei un tomēr man reālai lietai.
Gaidīšana un meklēšana kļūst smaga, sabiezē kā ziemīgs mākonis, kas nevar izlīt – nedrīkst izlīt. Smagums ir jānes, jānes līdz, tas ir visa pamats, visa esence, tas ir ceļš, saite uz to, ko es meklēju. Noliekot to (ja to varētu, ja mazliet varētu, bet to nevar nolikt pa daļai, tas jānoliek viss vai jānes viss), atmetot to – es Tevi nekad vairs neatrastu.
Varbūt es Tevi neatradīšu arī ar visu to, bet tad tā būs likteņa lieta, pret ko nav iespējas sacelties. Izņemot tos gadījienus, kad kāds skaidri zina, ko tas grib. Arī tāds bieži iegūst kaut ko citu, nekā prasījis un pats ņēmis. Manas un Tavas vēlmes nav tik skaidri izteicamas, lai tām lauztu ceļu patvarīgi.
Zinot, ka Tevis te nav, viss rādās citāds – ciets, izskalots. Mūsu kafejnīcā visas sienas ir tukšas, pat puķes ir pazudušas no puķu podiem, tikai krēsli vēl stāv tukši kā lugā. Un apses dreb aiz logiem. Vasaras kursi ir beigušies, ziemas kursi sāksies. Viss te jau pildās ar jaunām sejām, soļiem, balsīm. Un šie zaļie parki un ceļi, kur zināmie soļi steidzas pāri, šīs koncertu zāles, blāzmodamas maigās ugunīs, aizveras, zūd uz laikiem ar savu reiz doto devu, vēl kavējas acīs kā saulē vizoši augļi, caurspīdīgi, sulas pilni. Mūzikas plūdi rimst, izžūst lēnām. Jauni soļi nāk ātri, nāk daudz to, tiem tas atvērsies viss… Vai tā Tava jaunā laime, kas pagāja man tikko garām baltās zeķēs, sarkanās kurpītēs? Jeb tas būs Tavs sāpju dēmons? Sāpju nav bez laimes, viss kopā nāks Tev pāri. Kad Tu atgriezīsies. Kad manis te vairs nebūs.
Mostoties jaunā dienā, es pēkšņi redzu šo Tevis meklēšanu tā, it kā es mestos rāpus un rāpotu pa šiem tukšiem ceļiem, kur smilts un asi oļi atlauzīti no asfalta, ripo, jūk zem kājām, zem delnām, zem ceļiem, jo es – rāpoju. Un ir saulaina diena, augusta karsti vēsā elpa. Vēl brīdi es varu kavēties un tad – satikt Tevi pēc simts gadiem.
Tava lidmašīna ienāks īsi pirms pusnakts. Bagāža, dokumentu skate, ceļš no lidlauka – vēlu pēc pusnakts Tu būsi te. Mans aizceļojums sāksies piecos no rīta… Es neiešu ar likteni cīņā. Bet sirdij neganti laužoties, dauzoties, man liksies, ka man tas būtu jādara.
——————-
Domāt tikai par šo dienu …
Es varu domāt tikai par šo dienu. Tā ir tukšā, svešā pilsētā. Nevaru piespiesties un atvērt savas atmiņu somas, savu smago bagāžu, cilāt to atkal. Daudz kas vēl nepārcilāts. (Kā tīrums, kā lauks? Atceraties, kā viņi teica – tas lauks vēl jāpārcilā, jāizcilā. Ar ko? Ar vienlemesi, divlemesi vai mazo arkliņu – un – kā to sauca, ar ko kartupeļus vagoja? Staraini – vai ne?)
Bet kam man pūlēties, mocīties to labā, kas pārrāpos tam kā mīlīgi vaguliņi vai snaicīsies pāri kā raibi, pūkaini kāpuri… Tomēr, tomēr, dēļ kāda mīlīga vaguliņa… Nē, es varu domāt tikai par šo dienu. Iziet tukšā pilsētā.
Debess uzsmaida, un tas ir kā maigs solījums, var sākt iet ātrāk, iet un iet. Eju, redzu: “…Lūk, viena roze zied!” Zied balta, mazliet applukusi, jau vairāk kā nedēļu tur. Zied un zied viena pati rudens dārzā: “Kam gribi ziedēt laukā, zied’ manā sirsniņā. Tu, puķīt, daiļā, jaukā…” Sirsniņā tā varētu ziedēt. Lai viņa tur zied. Ja tā iemetas galvā, tad ir bēdīgi. Rozi nevar izārstēt. Neviens dakteris nevar līdzēt. Jāiet pie pūšļotāja…
Tā ir brīvā domāšana. Mēs dzīvojam brīvībā. “Boose is cheap and love is free,” raksta bērni ar krītu uz ietves pie skolas durvīm. Un skolotāji smaida. Tā ir dzīves patiesība. Lai raksta. Ir vārda un runas brīvība, un ja vēl saprot humoru, dzīve ir laba. Ja kāds sāk uztraukties par nākotni, kāda būs tam visam nākotne? Kam? Nākotne pati zinās, ko un kā.
Tūlīt būs pasta darbinieku streiks un mēs – nevarēsim sazināties! Streiks gatavojas jau ilgi, kā lietus siena laikā – būs, nebūs, būs! Bet nu ir klāt. Tomēr ir pieteikušies 50.000 (vai varbūt tikai 5.000, varbūt es runāju kā vecs ķīnietis, jo prese arī tā runā…) cilvēki pasta cirkulācijas turpināšanai.
Cilvēki, darba gribētāji, strādātu par nieka santīmiem vai pat bez tiem, tikai lietas labā. Tātad – varbūt mēs varēsim sazināties, ar jums, “tur, apakšā”! Viņi te domā, ka jūs esat apakšā, zem viņu kājām, zem zaļajiem zālājiem un visiem citiem no-sienas-līdz-sienai paklājumiem. Kā jūs domājat? Tur – apakšā!
Domāt ir brīv visādi. Tīra domu brīvība ir visur, arī tur, kur citas brīvības ir mazāk. Labi, ka pasaulei ir kaut kas kopīgs.
———————-
Jāstaigā viegli.
Vilšanās un zūdīšanās
Pievilšanās jūsos, mani draugi, tas ir, mani līdzgaitnieki, uzkrita kā slimība, saistot daudz materiālas un garīgas vērtības. Šī sniegšanās pēc citiem ūdeņiem citā krastā, lielīšanās ar maniem citiem, jauniem draugiem nav tomēr īsta izveseļošanās, tas jāatzīst. Tas ir tikai tā, it kā es būtu dabūjusi klibu kāju un, nespējot staigāt, izrādīgi kāptu ratos – redzat, es kustos, es varu kustēties. Nē. Man vajadzētu staigāt kā agrāk. Vēl – es nevaru. Šī nevarēšana ir tikai tavā galvā (bija dzirdēts teiciens), no turienes to iespējams dabūt ārā. Bet tas vēl nav noticis. Un es saku – man ir tur citi ūdeņi… Varbūt jūs, tukšie solītāji, man būsit utt.
Ir lietains rudens rīts. Agrs, tumšs. Par agru atmodies svešā vietā. Nav nevienas grāmatas, pat ne dienas grāmatas līdz, tikai piezīmju lapas. Laiks – nerunāšanai? Jau bijusi nojauta, ka vārdi nebūs labi?
Rudens. Lietus. Tumšs, rīts.
Tam nav vainas. Vaina ir – kur?
Manī? Vai – pasaulē?
(Es esmu pasaule. Es esmu viss. Es esmu kopā ar visu. Mācība skan pareizi.)
Vaina ir pasaulē.
Atņem manu zemi. Manu cilvēka māju.
Nu izšķir manus bērnus, katru savā pasaules malā.
Šķirties un šķirties.
Bet vidū ir – tikšanās.
Ir.
Un tā ir tāda, kas kļūst par šķiršanos.
Šķiršanās jāvērš par tikšanos tā, lai paliek tikai tā, vienotība.
Var to. Un nevar.
Citu latviešu (manu draugu, manas tautas citu) kopība arī jūtama kā tumšs kamols, arī pilns šķiršanās. Domas kļūst kā tumšs lietus, piemirkst kā ūdeņu un stājas, grimst. Nedrīkst grimt, jāplūst, jāšūpojas kā jūrai.
Kā to varēt?
Jāizpurinās kā krūmam rīta vējā. Jāauj kājas, jāstaigā viegli.
Kā – cielaviņa, bija tautas prasība. Saglaudi gludi galvu kā cielaviņa, staigā viegli – kā cielaviņa.
Mīļais bērns, man vēl te brīdis laika, man jāstaigā viegli.
Ir bijuši brīži, kad smagums ir sacietējis, izrāvies ass kā akmens un skāris tik dziļi, ka jālūst. Tas jānoliek zem lietiem. Lai izirst, lai aug. Izaug. Saknes ne brīdi nestāv mierā, tās krāj un aug.
Mīļais bērns, kaut kur sāp šis akmens, tas gribētu cirst – vainas izlīdzināt.
Tas var cirst tikai jaunas vainas.
Jāstaigā viegli. Jānoliek visi akmeņi.
Jānoliek visi akmeņi. Pār visiem lai aug, no visiem lai aug, saaug, sabriest, sazied spēks. Staigāt viegli.
Kāds datums šodien? Pēc divpadsmit dienām? Laikam tā.
Jāstaigā viegli.
Nav jāiet prom – jāstaigā apkārt, jāstaigā vienmēr – klāt.
Kā? Kā?
Viegli.
————-
Sēklas
Ir maija vidus, un visām kļavām, visām viņu daudzajām šķirnēm jau sēklas gatavas un izkaisītas dārzos, ielās, ceļos, notekās. Mēs ejam ielās pa viņu noklātiem sēklotņu rakstiem, citi sēklu spārniņi zaļāki, lielāki, citi dzeltenāki, mazāki, vējš dzenā tos kaudzēm, kājas min. Bezgala bagātība.
Nāk prātā doma – kaut varētu paņemt pie rokas tos daudzos demonstrētājus, kas plēš sev matus (jeb vai visvairāk citiem…) par katru neceļā aizgājušu sēkliņu. Vai man ir kāda gudrība, ko viņiem teikt? Nē. Bet es gribētu parunāties un prasīt – kā tas ir ar šo izšķērdību, šo bezgalīgo pārpilnību un bezrūpību, kur laime izdzīvot ir tik reta. No cik miljoniem un kad izaugs kāds koks no šī sēklu klāsta? Koks par to nerūpējas. Vai varbūt tomēr katra sēkla apgādāta ar savu propelleri vai pūkainu izpletni? Te kādiem, sauktajiem kokvilnas kokiem, ir tik daudz šo pūku, ka visas ceļmalas ir noklātas kā ar vilnas vāliem, un upēs tās ceļo kā gaiši pelēkas putu vītnes. Vai piestāj kaut kur? Jā, visos krastos, uz akmeņiem, oļos, jūrā. Jā, arī kaut kur dūņās, kaut kur zemē, kādā zemes saujā, kādā saujā zemes. Šie koki visvairāk izmantojot ūdens ceļus savas cilts vairošanai.
Mēs neesam koki. Protams. Protams. Kas mēs esam? Nabagi?
Kļavas sāka ziedēt jau februārī, martā (viņu sīrupu mēs ēdām un dzērām, kad viss bija vēl sniegā), gaiss kā smaržīgi mākoņi šūpojās ielās, ziedi bira zem soliem. Tagad maijā darbs padarīts, sēklas izkaisītas. Tagad ko viņi dara, šie koki? Cilvēki tad brauc pasaules ceļojumos, kad bērnu ražošanas darbs padarīts. Koki nebrauc. Viņi zaļo, nu ir viņu laiks riest lapu pušķus, vēdināt maigas atvases, līgot vēsmās un saulē. Šķiet, viņi paši līgojas, bez kā tos vējš locītu. Viņi ir laimīgi ziemu izcietuši, izgaidījušies īsās, labās vasaras. Tagad viņi dzīvo, briest, aug, atpūšas. Kā kaut kas, kas ir dzīvs uz šīs zemes, drīkst būt tik laimīgs? Šķiet, viņi drīkst. Viņi pievēdina pilnas ielas ar laimi. Cilvēki kļūst nemierīgi – gājieni, svētki, streiki, kautiņi iet vaļā no lielas laimes. (Sportisti atkal stipri kāvušies, nesen ar krieviem, tagad ar amerikāņiem). Aiz kā? Aiz – laimes. Aiz spēku pārpalikuma, aiz nevaldāmas dziņas ieaugt debesīs. Ir maijs. Varbūt ir vasaras svētki. Kalendāri par tiem neko nesaka. Kādreiz vasarsvētki bija brīnumaini svētki, bez kādiem sevišķiem uzdevumiem, kā ziemsvētkiem ir eglītes dedzināšana, lieldienām olu krāsošana, vasarsvētkiem bija tikai gaiša svinēšana, satikšanās ar pirmo zaļumu, ar pirmiem ziediem, ar sausām smiltīm uz lauku un mežu ceļiem, ar ledus vaļā laistiem ūdeņiem, pirmā satikšanās ar vasaru. Tas pieder pagātnei, tagad ir civilizācijas devas, labumu kalni, likumi un aizliegumi un spēku pārpalikumi, nemieri, prasības, vainu meklēšana, kopus domāšana. Un sēklas ir izkaisītas, lai aug, kas aug. Bet tā tas tikai pie kokiem, pie cilvēkiem tas tā nav. Pie cilvēkiem vienmēr jākaro par kaut ko un jo sīvi – pret kaut ko. Un kā citādi? Citādi uznāktu ziema, un nekas nebūtu padarīts.
————-
Tu sargā savu sievu
Tu sargā savu sievu un es šai sargāšanā piedalos. Tu sargā ne tikai savu sievu, Tu sargā savu precēta vīra dzīvi. Sievu nosargāt, lai tā nekļūtu aizdomīga, nebūtu ļoti grūti – tikai jānoslēpjas. Nosargāt laulību ir daudz grūtāk. Tā ir visur līdz un – jūk. Izjūk.
Ar Tavu un manu sargāšanos tomēr vēl paliek nenosargāts kaut kas – aug, ir, kāds spēks (nelietīgs, var prāts teikt), kas eksistē, nerimstas, ja neko citu, tas velk sevī kā straume, plūst garām, pāri, apkārt, un ja ne cits vairs, ziņkārība varētu pakļaut tā varai.
Bet ir kas vairāk kā ziņkārība, ir vēlēšanās. Šķiet pat – vajadzība. Liekas pat – tiesības u.t.t. Un mēs cīnāmies kā ar apburtā meža zirgu. Ar Unikornu. Kad pirmo reizi es Tevī skatījos, bija patiesi tā, it kā Tev blakām būtu stāvējis unikorns, noliecis savu raga greznoto galvu, pakasīdams zemi ar pakavu, kā zirgi to tik graciozi dara, gatavs kaut kur doties, kaut kur vest.
Kas redz unikornu, tam brīnums notiek. Man notika brīnums. Varbūt unikorns nostājās arī man blakām, jo arī Tu tad raudzījies tā, it kā redzētu unikornu, baltu meža zirgu garām krēpēm, ar ragu pierē. Vēlāk telpā tas varēja arī vairs līdzi nenākt. Mēs vairs neredzējām citus, ne to, ka Tava sieva arī tur bija.
Tad nu tālāk ir tikai veltīga bēgšana un slēpšanās. Tik liela slēpšanās, ka mūs neatrod ne tava sieva (ne viņas draudzene, kas arī piedalās meklēšanā), ne mēs paši vairs atrodam viens otru.
Un Unikorns ir pazudis mežā. Vai varbūt pazudis pilsētā. Pilsētā var pazust tāpat kā mežā arī moderns Unikorns.
Vēl – pēcspēle .
Meklēšanu sāka ne tikai Tava sieva, bet arī viņas draudzene. Lai lietu sarežģītu vēl vairāk, sākumā es nezināju, ka tā ir Tavas sievas draudzene. Mums bija garas, sirsnīgas sarunas par dzīvi vispār. Kad viņa (varbūt ar nodomu) izteica kaut ko, kas lika man noprast viņas un Tavas sievas draudzību, es atjēdzos. Vispirms – nobijos. Un mans redzamais nobīlis atklāja vairāk no manas vainas manā un Tavā lietā, kā vārdi būtu to spējuši.
Vakarā garāmejot, īsu mirkli uzskatot, redzot Tevi tur stāvam, uztverot kā fotokamerā Tavu stāvēšanu, seju profilā, kas it kā pagrieztos pretī, it kā nē, kas sastingst savā stāvēšanā, kā es sastingstu savā garāmiešanā, kur vienu simtdaļu sekundes es neeju, tur vakara puskrēslā mēs esam kā divi akmeņi, pusē šķelti, mēs atmirdzam viens otram kā pusē šķelts akmens atmirdzētu savai otrai pusei, ar tumsas segtu, bet asu gaismas dzirksti, tādu, kā akmens var dot akmenim, zobens akmenim. Tas bija tik nenovēršams kā nolemtākā realitāte, mūsu gaisma, mūsu akmens. Mūsu tuvums.
Atstāju durvis neaizslēgtas neiespējamai realitātei. Aizmigu, negaidot ienākšanu. Zinot – šai garāmiešanas brīdī, šai akmens gaismu izmaiņas mirklī ir viss, kas mums lemts, dots, saņemts, kas mums pienākas un kas ir piepildījums.
Ir lielumi, kas neizmērās ar lielumiem, līdzīgiem ne skaitļos, ne laikā. Mirklis ir mūžība. Tam, kas to izpratis vai tuvojies tā izprašanai, vairāk netiek dots. Bet mēs vēlamies dzīves, ne mūžības. Un mazā sāpe ietiepīgi sāp, zinot ka nebūs dzīves garo dienu un nakšu.
—————–
Uz ielas kāds cilvēks man lūdza naudu
Vakar uz ielas kāds cilvēks man lūdza naudu – palīdzību. Man bija kādi 40 centi, kurus es sabēru viņa saujā, un viņš skatījās uz tiem laimīgi un pateicās un vēlēja priecīgus svētkus.
Man bija gan līdz vēl 20 dolāru zīme franču maizei, ko Inta man lūdza nopirkt. Ja man nebūtu šis uzdevums jāpilda, es nezinu, ko es būtu darījusi? Varbūt es būtu atdevusi viņam tos 20 dolārus. Viņš bija novārdzis, ne vēl vecs, bāls, plāni apģērbies, trīcēja (to viņš varēja arī simulēt, lai gan laiks bija auksts). Viņš būtu varējis man tur atņemt manu rokas somu, tas bija gan atklātā ielā, bet tā viņi to darot, un tur, pret skolas spēļu laukuma sētu, labu gabalu iela bija gājēju tukša.
Naktī es nevarēju aizmigt, domājot par to – kā tas ir? Kaut man, mazākais, būtu bijuši līdz tie divi 25 centu gabali, kas palika uz galda, kas bija izņemti no somas, ko iedot avīžu zēniem.
Ko cilvēks var iegūt par 40 centiem? Kādu maizes apalīti, ko var norīt vienā rāvienā un kas neko neaizpilda izsalkušā vēderā. Varbūt viņš krāja “dragām” vai alkoholam? Varbūt viņam trūka šo dažu centu, uz kuriem viņš tik laimīgi paskatījās, it kā tos visus uz reizi saskaitot.
Svētki… Inta un Darijs vakar aizgāja kaut kur vakariņās. Abi saģērbušies labi, ar naudu kabatā, ko pārmaksāt izmeklētu ēdienu un dzērienu – svinēt svētkus. Darijs dienā jau bija nopircis sev kabatas maku, ādas, mīkstu, perfektu, ar daudz nodaļām naudas zīmēm, kredītkartēm etc. Viņa pagājušā gadā nopirktais (labais, smalkais ādas maks) jau noplīsis. Darijs vispār – dzīvo augstu. Strādā nopietni. Viņa darbs vajadzīgs tikai augstprasīgajiem, naudīgajiem. Viss perfekts, papīrs viņa taisītā grāmatā izmaksā vairāk kā viss cits šai grāmatā. Papīrs ir pirmklasīgs, perfekts. Papīrs!?
Vakar tas brīdis uz ielas man uzskatāmi parādīja to, ko es katru dienu lasu avīzēs, dzirdu televīzijā – dažiem iet labi, un tie pierod prasīt pēc – vēl labāk, vēl un vēl. Un dažiem iet bēdīgi, un tie ir lejā, nevar izrāpties, krīt zemāk un zemāk. Un mēs dzīvojam laimīgā, bagātā zemē, ir miera laiks un valsts plaukst. Vai viņa plaukst? Ir bezdarbs, to atzīst, bet vai visi liek savu plecu klāt, lai viss būtu uz ceļa?
Man prātā vēl visu mūžu kāds skats, redzēts reiz Rīgā uz ielas. Kāds cilvēks veda ar savu zirģeli lielu vezumu malkas. Uz ielas bija kāpene, dažā vietā nemaz sniega. Lai gan viņš brauca pa ielas malu, ragavas apstājās, zirgs sāka staipīties, mocīties – vilkt, ko nevar pavilkt. Te ielas gājēji (tur nebija sevišķi daudz gājēju, sānielā, blakām Aspazijas bulvārim) – jauni, spēcīgi vīri labos ziemas mēteļos sabira ap vezumu, salika pie tā savus plecus, rokas, savus spēkus un pārstūma vezumu kailajai vietai uz sniega. Un zirģelis, vezums un braucējs ātri kustējās tālāk (ātri, lai vieglāk pārslīdētu sniega tukšajām vietām.) Arī cilvēki gāja tālāk bez kavēšanās. Ikdienišķa lieta. Pašsaprotama.
Jā, saprotama lieta. Bet tas darīja labu, redzēt, kā labie mēteļi, cimdi, pleci bez kavēšanās pielika savu spēku tur, kur tā acumirklī vajadzēja. (Tiem bija šī spēka rezerves, viņu vezums nebija uz kāpenes, viņi varēja dot savu spēku otram, kam patreiz tā trūka).
Vai mēs tā darām? Varbūt – jā! Es nezinu. Bet kādēļ tik smagi velk? Tik ilgi jau velk, un daudzi vilcēji piekūst, stājas, iet pazušanā. Ne mana cūka, ne mana druva! Bet kā cūka, kā druva? Es te dzīvoju jau 40 gadus. Varbūt jādzīvo taupīgāk. Visiem – taupīgāk. Bet komforts aug kā briesmīga sēne. Tā vajaga vēl un vēl, vairāk un vairāk. Un tādēļ (vai tādēļ?) dzīve iet ārā no līdzsvara. Vai viņa iet? Tā tas bijis, tā tas būs. Revolūcijas nāk, kļūst izcīnītas ar dzīvēm, ar asinīm. Un cilvēka daba (?) novelk visu, kur bijis. Karo, cīnies atkal. Tūkstošgadu miera valstība… Vārds vien jau smieklīgs.
————-
Zemes tādas un citādas.
Kas dzīvo zemē ar līdzsvarotām (lai neteiktu – viduvējām) īpašībām – ar mežiem, laukiem, uzkalniem, ielejām, upēm, ezeriem – tam ir ļoti pašapzinīgs, dažreiz neiecietīgs gars. Pie jūras viņa neiecietība var atklāties, parādīties.
Jūra ir ļoti valdonīga, neuzvarama, nemainīga savā valdonībā. Aizņem pusi pasaules un neatkāpjas ne mirkli. Kad esi izpeldējies, izpriecājies, izstaigājies gar tās malu – var uznākt pretošanās, gandrīz vai dusmu brīdis: valdonīgā, nepiekāpīgā, aizņem pusi pasaules! Bez sevišķiem līdzekļiem – lieliem kuģiem (pat laiva nav diezgan spēcīga) – nevar ar jūru neko tālāk iesākt. Tā krāc, šļāc savus viļņus nemitīgi krastā. Jā, mirdz, vizuļo, ir visu savu lielo burvību pilna, bet, kad to ir diezgan, tā nenoiet no ceļa.
Debesis pāri nekad neizsauc tādu pretošanās uzplūdumu. Kalni? Kalni – jā.
Kalni, lielie, par kuriem domā, kad runā par kalniem, tie ar klintīm un sniega galotnēm, tie arī dara tāpat kā jūra. Brīdī, kad ir diezgan to krāsu, to varenuma, to nebeidzamā, neizejamā, nepārredzamā lieluma, kad tā visa ir diezgan – roka celtos pastumt tos nost! Lai varētu redzēt horizontu. Lai tie nemestu pus pasaulei pāri ēnu pusdienas laikā. Lai tie laistu vaļā – no sprosta.
Vai tāds viduvējās zemes cilvēks ir tik prasīgs, tik kundzisks, tik valdonīgs? Valdonīgāks par jūru, par kalniem? Brīvības prasītājs, kas grib iet no meža pļavā, no pļavas laukā, pakāpties uzkalnā, iesoļot ielejā, būt klāt pie saullēkta un klāt pie tās norieta.
Kā tas ir ar pilnīgi plakanu līdzenumu? Kā tas ir ar stepi? Stepē dzimušais to mīl un apdzied tāpat kā jūrmalnieks jūru un kalnietis kalnus. Bet kā stepe iedarbojas uz svešinieku? Par to ir mazāk ziņu iekrāts. Tur jādzīvo ilgu laiku, lai zinātu, bet no turienes aizbēg, pirms uzzina, kādēļ aizbēg. Līdzenumi arī iedarbojas savdabīgi, intensīvi – izsauc dejošanas kāri, vēlēšanos dejot prom uz visām pusēm, visam pāri, visā iekšā. Brīvi. Viegli. Tas gadās tā pat īsā apciemojumā, ilgāk tur paliekot, varbūt uznāktu tas pats nemiers – iziet, aiziet, tikt ārā no nebeidzamā līdzenuma, kurā visas dzīvās un nedzīvās lietas pazūd tāluma miglā. Nu jā, ir debesis, saullēkti un saulrieti un atkal, vēl un vēl debesis. Bet tas tā (ar laimi un padošanos) netraucētā mīlestībā rādās tikai iedzimtajam, ne svešiniekam.
Tātad – sveicināta, līdzsvarotā viduvējību zeme! Tā nedara nekādu vainu cilvēka garam! Cilvēka sirdij! Tomēr – liek ilgoties kalnu, liek ilgoties jūras, liek meklēt neuzvaramā, lielā pārsteidzēja. Liek meklēt apbrīnojamā. Līdz tad ar to – sīvi jāspēkojas.