Play performed in several cities in Latvia (27 performances). Also video recorded and shown on TV. Story adapted by Kārlis Pamše from letters between Erna Ķikure and Jānis Sarma and his novel “Game without Rules” for the Rīga Musical/Poetical Theatre. Opening performance in Rīga on September 16, 1991. Actors: Māra Zemdega, Kārlis Pamše. Director: Kārlis Pamše. Scenographer: Gunārs Zemgals. Artistic director: Edgars Kramiņš.
[…un mūžīgs ceļš tālāk. Kārlis Pamše un Māra Zemdega, ]
————————————————————————
„…un mūžīgs ceļš tālāk”
K. Pamšes dramatizējums pēc J. Sarmas, E. Ķikures sarakstes un J. Sarmas romāna „Spēle bez noteikumiem” motīviem vienā daļā
Pirmizrāde: 1991.09.16.
Nospēlētas: 27 izrādes
Mākslinieciskā darbība: Edgars Kramiņš, Dr. paed.
Režisors: Kārlis Pamše
Scenogrāfs: Gunārs Zemgals
Lomās: Māra Zemdega un Kārlis Pamše
Rīgas Muzikāli poētiskais teātris kamerizrāžu ciklu par latviešu rakstniekiem uzsāka ar iestudējumu “…un mūžīgs ceļš tālāk”. Tā pamatā – Austrālijā dzīvojošo latviešu Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures sarakste piecdesmitajos gados. Uzvedumu veido vēstules un Jāņa Sarmas romāna „Rotaļa bez noteikumiem” epizodes.
Zemgalietis Jānis Sarma (1884 – 1983), īstajā vārdā Jānis Kalniņš, gleznotājs un rakstnieks, periodikā sāk publicēties jau divdesmito gadu Latvijā, bet pirmā grāmata parādās trimdā, kad autoram jau 70 gadu. Sekojošā desmitgadē nāk klajā četrpadsmit viņa grāmatas. Stāstu un dzeju krājumu vidū arī vairāki liela apjoma romāni – „Rūsa”, „Negantnieks”, „Kalnakūļu Vika” – no kuriem daži tiek izdoti arī atkārtoti.
Kritiķis Oļģerts Rozītis trimdas izdevumā „Tilts” 1964. gadā par Jāni Sarmu rakstīja: „Gribas ticēt, ka Sarmas laikmets nu tikai vēl sāksies. Viņa grāmatu klāsts ir bagāta viela mūsu literatūras zinātniekiem, un es ticu arī, ka, viņu ierosināti, pa Sarmas grāmatu takām staigā daudzi lasītāji.”
Pats rakstnieks kādreiz teicis: „Es rakstu Latvijai, es ceru, ka kādreiz manas grāmatas izlasīs ļaudis Latvijā.” Pasaules brīvo latviešu apvienība godinājusi Jāni Sarmu ar Trimdas Tautas balvu, to piešķirot 1965.gada 18.novembrī.
Erna Dzelme-Ķikure dzimusi Ļaudonā. Pēc Madonas vidusskolas absolvācijas studē Latvijas Mākslas akadēmijā, papildinājusies ārzemēs – Francijā un Beļģijā. Rakstniecībai viņa pievēršas trimdā — stāsti, noveles, dzejas. Mūža nogalē dzīvoja Kanādā, saņemot Jāņa Jaunsudrabiņa balvu par savām grāmatām „Kā plūsti, Aiviekste?”, „Uz tilta”, „Ceļa akmeņu raksts”, kas nākušas klajā pēdējos gados. Rakstnieces grāmata „Tu prasi patiesu stāstu” iznākusi 1991.g.
Kārlis Rieksts
————————————–
****************************************************
TEKSTS:
“…un mūžīgs ceļš tālāk”
- Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures vēstules.
- Epizodes no Jāņa Sarmas romāna “Spēle bez noteikumiem.”
Personas:
Viņš – Kārlis Pamše
Viņa – Māra Zemdega
.
Tintija: (galva kulisē) Herbert! Nozvanīja taču!
Galakrodzinieks: Dzirdēju…
T.: (iznāk, kārto frizūru) Ar dzirdēšanu nepietiek. Meitenes jāaizved uz sestdienas skolu! Atceļā tev jāiepērkas. Dzirdēji? (kulisē) Tu vēl miegā?
G.: Nebrēc. (iznāk rīta svārkā) Kas man jānopērk?
T.: Vispirms mašīna tev jānomazgā.
G.: Vakar jau nomazgāju.
T.: Vakarnakt mājās braucot es iemaldījos dubļu pančkā. (spogulī) Man kreisā acs piesarkusi. Kaut kas grauž. Paskaties, kāds gruzis – vai?
G.: Es bez brillēm tā – vai tā —
T.: Tā vai tā.
G.: Tu mēdies? Es taču to gruzi tavā acī –
T.: (pēkšņi mīļa) Varbūt tas no pārpūles – ne tikai kaķis vien grib, lai viņu noglāsta.
G.: Ko tad tu tādu –
T.: Kora mēģinājumi. Draudzes dāmu komitejas sēde. Ārkārtīga sēde, – draudzei jauns mācītājs. Un tad – ziedojumu vākšanas akcija. Tev labi; Tu vēl… Bet kur tu izšķied savu spēku – nezinu.
G.: Es neko lieku, – tikai to kas latviešu lietai par labu.
T.: Jā… Sevišķi pagājušo ceturtdienu, kad vadīji atspirdzinājumu stendu.
G.: Vai tu ar kreiso kāju neesi šorīt izkāpusi no gultas?
T.: Nekļūsti rupjš!
Pieraksti: milti – lielais bokss. Kartupeļi. Bet pērc augļu veikalā – tur ir svaigāki. Salātus pie tā itāļu blēža pārbaudi – iesmērēs kā pagājušo reizi – apvītušus. Tev vienmēr visi kaut ko iesmērē.
G.: Man? Iesmērē?
T.: Jā! Aizvakar tu pārnesi iesmakojušu steiku! Pasteidzies, Kankariene nemīl, ja nokavē, –
G.: Kas par Kankarieni?
T.: Mana draudzene – no ģimnāzijas laikiem.
G.: Pie Sveķiem mums šodien jābūt? Jaunās mājas iesvētīšana!
T.: Man tavs uzpūtīgais Sveķis un tā Sveķene –
G.: Viņš ir kooperatīva priekšnieks!… Kā teikšu – tā būs! – Šovakar pie Sveķiem!
T.: Despots. (viņš prom)
Viņa: Es lasīju šo Jāņa Sarmas romānu. “Spēle bez noteikumiem” nodaļu ar nosaukumu: Eksistenciālā kārpiņa.
Jānis Sarma – īstā vārdā Jānis Kalniņš. Kādreiz Daugavpilī mēs abi ar savām gleznām piedalījāmies izstādēs. Tagad te Austrālijā – abi rakstām. Ir atšķirība: es vēl neko neesmu nodrukājusi – viņš – daudz.
Es aizsūtīju avīzei “Austrālijas Latvietis” savu miniatūru, ar Ernas Ķikures vārdu, izrādījās viņš tur vada literāro pielikumu. Tagad man no viņa vēstule, – lūdz, – lai es aizsūtot ziņas par sevi.
Viņš: Es jau esmu vecs. Brīžam ir tāda sajūta, ka esmu kaut ko nokavējis… Mana pirmā grāmata iznāca kad man jau bija 70. Nu, iznākuši jau vairāki romāni, stāstu krājumi, dzejas.
Brīžam baiga sajūta: vientulība. Un tādēļ laikam es paniskā atdevē rakstu, ka katrs mans darbs ir – bēgšana no sevis. Bet bēgšana taču nevar kļūt par augšāmcelšanos?
Manas vientulības ielenkuma sienas irdākas padara vēstules – kuras rakstu un kuras saņemu.
Ir 1953.gada marts. Latvijā – pavasaris, pie mums – sāks rudeņot.
Viņa: Ko tad īsti lai stāstu Kalniņam?
Esmu dzimusi Ļaudonā – lauksaimnieka ģimenē. Vidusskolā – Madonā – Tad – Mākslas akadēmijā. Studiju laikā papildinājos Parīzē. Pēc studiju beigšanas skolotāja Ilūkstes ģimnāzijā, bet vasarās braucu uz Beļģiju, lai Antverpenes Karaliskā akadēmijā, slīpētu savas gleznošanas prasmi…
Te Austrālijā es jau trīs gadi. Izstādes? – Daugavpilī. Vācijā – Eslingenā, Austrālijā – Sidnejā! Ir arī godalgoti darbi. Manas gleznas – Tukumā, Madonā, Zviedrijā – Malmes muzejā.
Paralēli Mākslas akadēmijai – esmu mācījusies klavierspēli Rīgā – Tautas konservatorijā.
Te jau pusgadu esmu kaut kas līdzīgs fermerienei. Manā pārziņā ir vīrs, divas meitenes, suns, kaķis, govs un vistas. Un man jāzina arī par pupām un zirņiem…
Ja nu Jūs no tā varat izlobīt par mani arī kaut ko kā par mākslinieci?… Kaut gan – varbūt – Jūsu fantāzija taču ir neapšaubāma…
Vai tiešām tas tā ir? – Viņa fantāzija… Bet kāpēc viņš tik ļoti ironizē par mums latviešiem te – Austrālijas emigrācijā?
Romānu “Spēle bez noteikumiem” – šo nodaļu, kas saucas “Eksistenciālā kārpiņa” – kritiķi vērtē atzinīgi.
(nedaudz mainot detaļas kostimērijā, telefonē, vienlaicīgi malko kafiju, smēķē)
– Milda, tu? Te Tintija – ak, tomēr pazini. – Atceros, ko tu man prasīji, atceros. – Privātās skolas ir šausmīgi dārgas… Jā, jā… Bet, ja mēs nerūpēsimies, vienu dienu tevis pašas bērni ar tevi vairs latviski nerunās… Jā, jā… vai nu vasaras nometnē, vai 3×3.
Ko, ko? – Ak par to manuskriptu? (jūtami mainās balss tembrs) Nē, – es pagaidām nevienam pašam neko. – Fui!, – arī vīram neko, jo mans Herberts jau ir tāds, – nu tu taču zini, – nu… Nē, nē, – nu kādi tad viņam pret autoru varētu būt iebildumi, jo… Gidmunds, Skarulauks, visnotaļ, – nē, – viņš to nosaucis par noveli… Fui, fui, – tā nav šodiena, tas ir tas laiks, kad es vēl biju (smejas slēgtām lūpām) jaunkundze. Jā – Simjūdes jaunkundze. – Jā, man jau bija filoloģijas maģistra grāds. – Kas, kas? – Kur sarežģījumi? Nu, redzi, Milda, – Skarulauks grib zināt vai Galakrodziniekam – nu – tas ir, manam Herbertam, nebūtu kādi iebildumi par noveles publicēšanu? – Ko, ko? – Bet vai tad tu nezini, kāds mans Herberts ir? Ko? – Jā, jā, – es arī saku: literatūrai ir jābūt brīvai un tādēļ neviens vīrs nedrīkstētu… nu, ja, bet ej tu viņam iestāsti. Nē, ne, – paklausies, – tajā novelē ir viena tāda vietiņa… Ko, ko? – Novele saucās: Eksistenciālā kārpiņa. Un tā jau nu iznāk, – jo tā kārpiņa man ir tādā vietā –
Herberts nāk! Labi, mīļā, es paņemšu noveli līdz pie Sveķiem un tev parādīšu. – Ko, ko?
– Vai rakstnieks to kārpiņu būtu redzējis citā vietā? –
– Milda! bet tā taču literatūra!…
Herberts!… Mildiņ, – kā tu ģērbsies pie Sveķiem? Garajā?
Viņš: Cienījamā kundze!
Saņēmu Jūsu vēstuli – ar negaro Jūsu dzīves stāstu. Mans liktenis nav bijis tik delikāts kā Jūsējais: kad mēs tikāmies Daugavpilī, es jau biju pārseglojis vairākus arodus: agronomiju, pedagoģiju, filoloģiju.
Aulekšiem izdrāzos cauri Rīgai, Maskavai, tad atkal Rīgā, tad Parīzē un Romā.
Daugavpilī ierados gadu pēc Itālijas ceļojuma un domāju, ka nu jāglezno un jāraksta. Uzrakstīju krietni daudz, – nodrukāju pavisam nedaudz… tas izkaisīts periodikā.
Ar ko un kam es esmu tuvs, kad nedaru neko? Dīvaini: neuzskatu sevi par muzikālu, bet mani reibina mūzika. Visvairāk Bahs.
Viņa: Mūzika…
Esmu skolojusies pie labiem klavieru pedagogiem, – esmu strādājusi par klavieru skolotāju – Vācijā bija – pastāvēja kaut kas līdzīgs studijai. Bet – mani reibina cilvēki. Un tieši tādēļ man gribas ņemt rokā spalvu – rakstīt!…
Anšlavs Eglītis saka: neizteikti vārdi svilina mēli, – es zinu, ka tā ir!
Un jūtos vientulīgi…
Viņš: Reibt no otra cilvēka – tā ir augstākā pakāpe kādu cilvēkam atļauts sasniegt, bet ļauts tas – ļoti nedaudziem.
Es labi pazīstu vientulību, lai nesaprastu Jūs.
Patlaban slimoju. Pirms nedēļas nogāzos no klinšainas upītes krasta. Mani pagrūda draugs – viņš ir dzeltens, ar četrām baltām kājām. Un es nespēju uz viņa dusmoties…
Viņa: (Starp frāzēm klavieru mūzika)
Reibstot no otra, mēs laikam atklājam tai otrā sev tuvas patiesības?
Labi, ka draugam, kaut arī tas ir suns – var piedot.
Briesmīgs ir vientulības cietums. Es no tā glābjos – pie klavierēm…
Daudz darba saimniecībā. Sevišķi pupiņu laukā.
Man nav ne sestdienu, ne svētdienu. Ir tikai karstas darbdienas.
Un zeme ir te tik karsta, ka tai nevar pieskarties kailām rokām.
Viņš: Pasaule ir pilna ar ačgārnībām un – es nezinu – vai drīkst cerēt, ka kādreiz būs citādi… Mazliet apskaužu Jūs. – Jūsu prasmi draudzēties ar Šūbertu, Šopēnu, Dārziņu. Man ar mūziku ir tā kā ar mīlestību: tur arī nekā nevar saprast un tomēr tu jūties laimīgs…
Viņa: Sargājiet savu draugu – suni.
Mans suns no ērces kodiena nobeidzās.
Vai viņš aizies pie Dieva?
Protams. Viņš nemaz nav bijis no tā projām.
Cilvēka laimes sajūtu nosaka viņa ilgu lielums, es gaidu nākošmēnes atvaļinājumu no saimniecības darbiem – un ar to es jūtu it kā laimes tuvumu.
Viņš: Ilgu lielums… Vai tas palīdz aizbēgt no vientulības. Nezinu…
Jā, manā vientulībā man palīdz suns. Mans Jusis. Vēlu vakaros mēs ejam staigāt pa Heidelbergu – tā ir nosaukta viena no Melburnas priekšpilsētām. Tur ir divi hospitāļi, – it kā paši par sevi – mazas pilsētiņas. Tur strādā daudz latviešu – māsu un kopēju, bet man tur nav neviena pazīstama… Dažreiz tur staigājot es domāju, ka būtu skaisti, ja Jūs tur strādātu. Es tad vakaros varētu Jūs pie vārtiem pagaidīt un pateikt labvakaru. Vairāk jau nekas var nebūt – tikai man būtu kaut kas, ko gaidīt –
Mēs ejam ar Jusi, atceļu – dažās mājās dzird mūziku. Varbūt tur ir laimīgi cilvēki. Bet es tur nedrīkstu iespert ne kāju…
Kaut būtībā ir labi, ka es te varu staigāt; mana vedekla, vecākā dēla sieva ar manu mazdēlu ir kaut kur Sibīrijā.
(mūzika)
Patlaban rakstu romānu, 3-4 lappuses katru dienu.
Svētdienās parasti nerakstu, svētdienās atceros Latviju.
Sagadīšanās: vienmēr iznācis dzīvot baznīcu tuvumā. Nekad dievvārdnieks neesmu bijis, bet ļoti patīk stāvēt ziedošā dārzā un dzirdēt ērģeļu dūkšanu.
Viņa: Laimes sajūta… Citi brauc no kontinenta uz kontinentu. Bet Jums un man pastaiga ar suni ir liela lieta. Kad būs citādi? Kādēļ mēs te dzīvojam? Lai savus bērnus atdotu svešām tautām? Uzlabotu viņu asinis ar savu asiņu spēku?
Viņš: Es neesmu gluži nejūtīgs – te Melburnā pret dabu, bet to prieku kādu es senāk pārdzīvoju staigādams savā dārzā Lielvārdē, es te nekur vairs nespēju atrast. Nespēju…
Viņa: Brauksim atpakaļ uz Latviju! Brauksim! Mēs būsim par veciem, lai mūs dzītu uz Sibīriju…
Bet vai tur aizbraukušiem – mums nevajadzēs pūst stabulē, – tajā, viņu stabulē?
Ak, mēs nožēlojamie kam nav māju.
Piemēram, es neko neesmu panākusi, mētājos starp zīmēšanu un rakstīšanu. Es gribētu brīvu laiku – pilnīgi sev. Kaut dažas stundas. Lai man tas nav jāzog. Es zogu. Bez šīs zagšanas man jāiet bojā, jo pupiņas, zirņi un govs! Briesmīgā govs, kura dod daudz piena, bet grūti slaucama, tā sauktā – cietslaucamā.
Un tomēr par spīti – no nozagtā laika es panācu sev izstādi Sidnejā…
(mūzika)
Apskaužu Jūs – Jums ir brīvas stundas un dienas, – Jūs piederat sev un rakstāt.
Viņš: Es esmu iespiedis ap 50 savus stāstus. Tagad par tiem domāju, ka esmu vislielākais egoists pasaulē, jo tur darbojas 500-600 personas un tās visas domā un runā tikai man pa prātam.
Mani nomāc nepaveiktais. Mokoši – taču es ironizēju par tiem mūsu tautiešiem, par kuriem var teikt: viņus nomāc vienīgi ilgas pēc viskija, auto vai arī pašapliecināšanās sērga. Ceru – Eksistenciālo kārpiņu izlasījāt?
Tintija: – uzposusies – viesībām
– Nav vērts dēļ mīlas raudāt, jo ir vēl daudzi…
Galakrodzinieks: Kur tu esi iegrūdusi tās trīs pudeles, ko es nopirku Karalienes dzimšanas dienai?
T.: Karalienei taču tikai nākošo ceturtdien –
G.: Tai mājā, kur mēs šodien braucam – Kokā-kolu vien nelieto.
T.: Tās pudeles, ko tu pārnesi – es neatceros.
G.: Tintīj!…
T.: Kāda vajadzība tev stiept uz turieni pudeles, ja tu nedzersi?
G.: Kādēļ es nedzeršu?
T.: Tev jāvada mašīna.
G.: Tinīj, – Tintukiņ, – pie Sveķa un neiedzert – tas nebūs smalki.
T.: Bet sievietei, ja vīrietis tup blakus, vadīt mašīnu, tas ir smalki?
G.: Mājupbraucot. Tad būs nakts, – neviens neredzēs.
T.: Ak tu proti arī būt kā cilvēks? Tās pudeles ir garāžā – naglu kastē – Vai tur šovakar būs daudz viesu?
G.: Droši vien – daudz.
T.: Man vilkt to – bordo, vai batikoto? Garo?
G.: Batikoto? Labāk taču zaļo!
T.: Tas ir mājas tērps!
G.: Sveķis teica: atbraukušie – jūtieties kā mājās.
T.: Ej tu… Man to laikam jāņem.
G.: Karsts.
T.: Bet modē. Es redzēju filmā – Džeina Fonda, karsts laiks, bet ādās ietinusies.
.
Viņa: Jūs ironizējat par tiem latviešiem, kas tikuši pie turības, – bet, kas mani izraus no manas nabadzības, lai es varētu strādāt to darbu, kurā sajūtu aicinājumu?
Še – stādīšana, laistīšana, novākšana. Kāds cilvēks man reiz teica, ka cīnīties tas nozīmējot – dzīvot. Ja tas tā – tad man piešķirta liela laime.
Jūs jautājat par manām meitām.
Vecākā – Inese – mācās baletā, jaunākā – Dzidra – zīmē. Viņas abas ir jaukas, abas apdāvinātas. Māte, protams, redz vairāk un tai pašā laikā ir aklāka nekā citi.
Kad Inese man Madonā piedzima, es pilnīgi izjutu to, ka esmu paaugstināta, pietuvināta Augstākam.
(mūzika)
Pirmais likums, lai mēs varētu augt, ir atzīšana, ka esam mazi.
Viņš: Gandrīz katrā vēstulē Jūs ieminaties par Latviju. Man jau arī laikam nepaiet ne diena, kad neatceros. Nupat pa logu pamanu, ka upītes krastā sākušas mīklenes ziedēt. Atceros: tādas pavasaros saplauka arī tur Lielupes krastos. Un pie Bauskas.
Jā, ziedēja, kad skolā bija pārbaudījumu laiks. Ar manu skolas biedru Edvardu Virzu gulšņājām zem ziedošajiem zariem un mācījāmies, bet Virza ieklausījies upes šalkšanā iesaucās:
Gvadalkvivīra skrej un šņāc, – jo mēs tikko bijām šķirstījuši Puškinu un Ļermontovu.
Viņa: Kādreiz Jūs jau man rakstījāt, ka labi vien, ka esam te – jo citādi – jā arī mana māsa ir Sibīrijā. Uz turieni aizveda viņu ar trīs bērniem. Bērni tagad atsūtīti Latvijā. Viņa tur viena. Viņas vīrs Kanādā. Apprecējies otrreiz.
Varbūt mēs par daudz atceramies un apceram pagātni?
Viņš: Nē, ne par daudz, jo nākotne ir spoks, kuru mēs nepazīstam, kuru mēs drīkstam mīlēt.
Arī baigā pagātne – mākslā pārveidota – ir skaista – tā mūsu pasaule.
Latviju nevar neatcerēties – dabu – cilvēkus.
Es reiz braucu no Kokneses uz Bērzauni un Pērses krasts, tad bija ievu ziedos – pasaule smaržu pilna. Un tad man likās, ka zied arī katrs cilvēks.
Bet pastāstiet par savu šodienu!
Viņa: Mana šodiena? Briesmīga. Esmu jaunsaimniece un briesmīgi nabaga un pupiņu tirgus sabrucis.
Saimniece nedrīkst nekā cita, kā tikai tur būt, tais simts vietās, kur viņu vajaga. Un ja arī ir noķerts kāds brīvs brīdis, tad ir tā, kā tam, kam jālaižas miegā, zinot, ka modinātājs tūlīt var zvanīt.
Es aiz bailēm vien nevaru ne gleznot, ne rakstīt, ne muzicēt, – tūlīt zvanīs modinātājs – aizraus mani.
Jūsu dienas gaita man šķiet brīnišķa. Jūs piederiet sev, – blakus mājā ir Jūsu dēls un vedekla Jums atnes azaidu. Tuvojas Jaunais 1954.gads.
Jūsu atrašana – bija viena no lielākajām pagājušā gada dāvanām – es varu tiekt: sastapu laimīgu cilvēku, – kaut arī neklātienē, kaut arī tikai vēstulēs.
Viņš: Jūs mani saucat par laimīgu. Daudzus gadus es dzīvoju Dienvidvācijā – skaistā zemē. Tur mana dzīves biedre pēkšņi sāka zaudēt garīgo līdzsvaru – viņu māca briesmīgas bailes. Man bija jāslēpj no visiem viņas nelaime, lai viņu neaizvestu uz kādu iestādi. Es nespēju viņai palīdzēt. Viņa pati atbrīvoja sevi no dzīves. Es paliku viens. Jaunākais dēls jau bija Austrālijā, vecākais Amerikā.
Es turu sevi par vainīgu, ka nespēju novērst šīs dvēseles bojā eju. Mums ir pienākums būt glābējiem.
Viņa: Jūsu grāmata “Vīru valodas” mani ir apmājusi – lasot likās, ka smaržo Latvijas vīgriezes. Man gribējās būt pie Jums, saķert Jūsu plecus, apgriezt apkārt un izvilkt no Jūsu istabas, ar Jums kopā atrast seno laiku… To jau nevar… Bet es ļoti vēlētos dzīvot Jūsu tuvumā – pāris nedēļas, – mēs pastaigātos pa Heidelbergu, pasēdētu krēslainā istabā, – kļūtu bagātāki.
Domāju, ka Jūs brauksit uz Kultūras dienām Sidnejā, – tad mēs sastaptos. Un būtu ballē, dzertu vīnu. Nu nekā…
Man brīva laika tik daudz cik apsēstos kartupeļus mizojot, vai ēdot. Vai mēs kādreiz vispār redzēsim viens otru?
Paldies par “Slinko puisi”. Jūs rakstāt, ka grāmatiņa vērtējama, tikai kā Jūsu dēla Sigurda grafiskais darbs – ne tikai ilustrācijas, katrs burts viņa zīmēts. – Nē, – es nezinu neko skaistāku, kā tēvs no dēla – viens – kopā veikts darbs – nemaz nezinu, kur šo grāmatu savā istabā lai lieku – pienācīgi labā vietā.
Paldies, ka “Austrālijas Latvietī” mana dzeja, kur Jūs pielicis savu roku:
Jautri debess skaldās
mākoņi krīt
gaiši stari maldas
zelta kūļos slīd.
Lietus maisus aiznes
vējš un slaucīt sāk
spožās debess kāpnes.
Saule lejā nāk…
Gatavojamies ar meitenēm latviešu Kultūras dienām Sidnejā – Dzidra noraizējusies par savu latviešu valodas prasmi. Ar māsu strīdas tikai angliski – šokolādi dalot, – piemēram, – iznāca, ka viena otrai teikusi – mantkārīgā cūka, – un izlēma, ka latviski to nav iespējams pateikt.
Labs garastāvoklis tomēr, – tik labs, ka gribas ieskatīties Jūsu grāmatā – satīrā par “bagātajiem” latviešiem – jo sevišķi tādēļ, ka Edmunds Zirnītis saka:
“Rotaļa bez noteikumiem” ir liekama blakus “Mērnieku laikiem”.
.
Galakrodzinieks un Tintija mašīnā.
T.: Herbert, – Skarulauks – mūsu paziņa – ir uzrakstījis noveli –
G.: Ko tu saki? (žāvājas)
T.: Tev varbūt žāvas pāries, ja tu uzzināsi, ka šī novele ir par mani?
G.: Ej, ej…
T.: Rakstnieks grib zināt, vai tev nav iebildumu, ja šī novele tiek iespiesta?
G.: Tu sacīji – Skarulauks – mūsu paziņa. Vai pareizāk nebūtu teikt, ka viņš ir tavs paziņa?
T.: Mākslā – arī literatūrā, tam nav nekādas nozīmes. Par ko tu bozies?
G.: Par to, ka Bauskā Skarulauks, cik atceros, neprasīja vīriem atļauju iepazīt viņu sievas.
T.: Cik viņam toreiz bija gadu?
G.: Kādi astoņpadsmit, deviņ –
T.: Vai cilvēkam var pārmest to, kas izdarīts aiz bērnišķības?
G.: Opā! –
T.: Tu esi greizsirdīgs! Greizsirdīgs uz literatūru!
.
Viņa: Es pārtraucu lasīt Jūsu grāmatu – mani vajā šī doma, – vai tas ir pareizi, ka es tik ļoti Jūs vēlos redzēt? Un vai ir pareizi, ka tik daudz sūdzos par savu likteni?
Šie jautājumi tad arī ir mana piesolītā lielā atklātība.
Viņš: Man dažreiz ir gluži tāda pat vēlēšanās, kā Jums. – Satikt Jūs, kad es vakaros, vai pat naktīs klejoju svešu māju un svešu koku ielenkumā. Mēs satiktos un varbūt pietiktu ar dažiem vārdiem. Un tad – vēlāk – paejot garām tai vietai, kur kādreiz ar tevi gājis tev tuvs cilvēks, elpojis tev blakus, – pasaule, liktos citāda…
Un stāstiet, lūdzu daudz vairāk par to, kas Jūs nospiež. Viss nelāgais, smagais, kas mums jāglabā sevī neizteikts – bojā mūs.
Nebojājiet, sevi, – es lūdzu.
Viņa: Mani nospiež tas, ka es velti esmu aizmetusi savu dzīvi. Manu bērnu tēvs savai patmīlībai ir spējīgs ziedot visu, jo viņš nesaredz otru cilvēku, pat savos bērnos – nē. Kad viņš mirs, varbūt Dievs viņu apžēlos, – un piedos viņa nežēlību pret cilvēkiem un dzīvniekiem – es viņu apžēlot nespēju.
Viņš: Dievs visu redz un – piedod, jo Viņa saimniecības plāns ir citāds – nekā mūsējais. Pēc Viņa plāna ciešanas un sāpes ir iepriekš paredzētas, tāpat kā mūsu laime un prieks.
Viņa: Es gribēju Jums uzticēties un teicu visu to pašu ko rakstīju savā dienas grāmatā.
Jūsu pārdomas par Dieva iepriekš paredzētām un mums piešķirtām sāpēm un ciešanām, man liek domāt: Vai Jūsu romāna varoņa gara trulumu arī Dievs ir paredzējis?
.
(Iepriekšējā situācija, – viņi brauc mašīnā)
T.: Nu tā – novele nolasīta. – Nu, ko tu par to saki?
G.: Kas tad man tur ko teikt, ja jau Skarulauks tik pamatīgi apskatījis, pat visas tavas kārpiņas, tad – tad, tak…
T.: Rakstnieks runā tikai par vienu manu kārpiņu. Tā ir skaistuma kārpiņa uz mana kreisā pleca lāpstiņas. Ja es esmu balles tērpā, tad to var apskatīt katrs. Bet tu jau to neesi pamanījis – inženieris.
G.: Ļaujiet noskūpstīt jūsu rociņu, kundze!
T.: Manas rokas ir vienīgais, ko tu pie manis redzi. Tas ir tāpēc, ka šīs rokas mazgā tavu veļu… Vot, kā tas ir!
(viņa tuvu asarām)
Tu, tu… Kādas tev tiesības! Kādi tev var būt iebildumi? Tā ir literatūra.
G.: Mani iebildumi man arī ir tikai no literārā viedokļa.
T.: Tev? Kurš lasa tikai inženierzinātniskos rakstus?
G.: Tintukiņ, man tāpat kā tev, ir akadēmiskā izglītība. Iegūta Latvijā. Un tur katram akadēmiski izglītotam cilvēkam bija arī ievērojami augstas zināšanas literatūrā. Un tādēļ es saku: galvenais ir forma. Skarulauks te ir uzrakstījis nepareizā formā, nepareizā stilā un reizē ar to, tu kā literārs tēls zaudē jēgu.
(Tintija izbrīnā šokēta)
T.: Nu, nu… kā tad… pēc tavām domā sauc šo stilu?
G.: 19.gadsimta – reālistiskais stils – Gustavs Flobērs, Rūdolfs Blaumanis, tagad, brīvajā pasaulē –
T.: Ja jau tu esi tik gudrs – kā tad sauc šo stilu kurā tagad jāraksta?
G.: Eksistenciālais.
T.: Un tu vari pateikt, kur tāds radies?
G.: Eksistenciālisma pirmtēvs bija svētais Augustīns, tā vēlākais sekotājs Sērens Kirkegords,
bet pēdējā krustdēls, – ja tā var teikt, – Žans Pols Sartrs.
T.: Par svēto Augustīnu, es kaut ko biju dzirdējusi iesvētības mācībā, bet par Kirkegordu…
G.: Un par Sartru?
T.: Nu tā…
G.: Galvenais ir tas, ka šie trīs neapšaubāmi ir ģeniāli.
T.: Pēc vārdiem spriežot neviens no šiem trim nav latvieši. Kamēr tu nenosauksi kādu latvieti, vai vismaz baltieti, kurš raksta par eksistenciālistiem, es nemaz neticēšu, ka tāds stils ir. Neaizmirsti, ka es esmu studējusi baltu filoloģiju.
G.: Toreiz, protams, tu no saviem profesoriem nekā nevarēji par eksistenciālistiem uzzināt…
T.: Varbūt tu gribi teikt, ka no tevis es varu uzzināt?
G.: Lūdzu! Eksistenciālisti zin, ka viss, kas viņiem mācīts ir meli, un, ka patiesībā cilvēki ir ļauni un neķītri, mežonīgi egoisti. Un tādi tie rakstniekam arī jāattēlo, parādot to eksistences bezjēdzību, līdz lasītājam aiz bailēm un riebuma pret to saceļas mati stāvus gaisā.
T.: Ak šitā! Tā tad tu gribi, lai Skarulauks raksta par mani kā eksistenciālists – kā par pretīgu un nešķīstu sievieti, no kuras visiem ar reibumu jānovēršas. Paldies, mans mīļais Galakrodzinieka kungs! Tagad es zinu, ko Jūs par mani visu laiku esat domājis. Apturiet mašīnu!
G.: Kāpēc?
T.: Tāpēc, ka es kāpšu laukā!
Vai kurls esat palicis?
(Viņa grūž vīra elkoni, un Galakrodziniekam pasprūk stūre no rokām. Bremžu kauciens, mašīnas apgāšanās)
G.: Labi, ka smilšu kaudzē, tu dzīva?
T.: Neliec man rokas klāt!
G.: Jālūko apturēt kāds garāmbraucējs…
.
Viņa: Rakstīšu Jums eksistenciāliski. – Jūs sakāt, ka es esmu Kristīne, ka upurējos. – Kristīne neupurējās, viņa ņem to, ko karsti mīl. Upurētos viņa tad, ja aizietu pie Akmentiņa.
Ar mani bija tā: es teicu sev, – pirmais, kas nāks pār tiltu! Nu, – izrādījās, ka dzīve nav pasaka.
Ļaunākais – man mūžam jābūt viņa tuvumā, jāsmok nost, vai jāpārakameņojas.
Vai Jūs varat iedomāties tādu stāvokli, ka Jūsu dēls nevēlētos lai Jūs rakstītu un mēģinātu pārsteigt Jūs noziegumā?
Kāpēc pasaulē ir cilvēki, kuriem svešs mīlestības jēdziens?
Viņš: Mīlestība? – Ģimnāzistes iekrīt tādēļ ka stiprāku asinsspiedienu uzskata par mīlestību.
Mīlestība ir žēlsirdība. Un tāpēc nevar balstīties asinīs, kas ir bioloģisks elements.
Jā, arī man ir bijuši brīži, kad es neredzu ne debesi, ne zemi un domāju: kaut es rīt nepamostos. Varbūt tāpēc, ka man nav bijis draugu. Bet draudzībā ir mīlestības pamats. Mīlestība – draudzības augstākā pakāpe. Bet sievietes bieži vien ar patiku moca tos, ko mīl.
Kāpēc Jūs vairs neko man nestāstāt par savu muzicēšanu?
Viņa: Sievietes moca tos ko mīl? Ja tas tā – tad vīriešu vainas dēļ. Vīrieši gadsimteņiem ilgi no sievietes prasa skaistumu. Gluži nekaunīgā kārtā apraksta viņu gulbju kaklus, korāļu lūpas, marmora krūtis. Bet tik daudzas sievietes piedzimst bez gulbja kakla, bet alabastra pirkstiem. Ko lai viņas dara? Lai kaisa pelnus uz galvas.
Sieviete ļoti cieš apzinoties, ka viņa nav standartprece. Un lai to aizmirstu – viņa liek sevi iemīlēt.
Pie tam – vīrieši ir stulbi: ja kāda sieviete iepatīkas vienam vīrietim, viņu tūdaļ ierauga arī otrs. Un tādēļ sieviete noliec pie zemes to, kas viņas tuvumā. Tā ir spēle. Un sievietei šī spēle var iepatikties pašas spēles dēļ. Viss…
Muzicēšana? Jā, spēlēju Šopēnu, Mocartu, dažreiz Šūbertu – nav citu nošu. – Pie tam Šūbertu un Listu atkārtoti ilgi nevaru. Šopēns – neapnīk, bet tuvina izmisumam, kad jau tā ir smagi.
Dažreiz mūzikas vietā palīdz Jūsu grāmatas. Ne tās filozofiskās, bet ironiskās.
(fonā viesību trokšņi)
(Galakrodzinieks kopā ar Tintīju – iznāk no viesību nama, sēžas mašīnā.
Galakrodzinieks nestabils, – pie stūres Tintija)
G.: Paldies, Dievam, beidzot vaļā no šīm briesmīgām viesībām. Tu zini, Tintukiņ, tā Sveķene ir taisni jocīga – viņai taču pieci… vai pat septiņi mopši… Man gadījās vienam uz kājas… Tāds tracis… suns kauc… Sveķene bučo šim ķepu…
T.: Un tu? Ko tad tu bučoji? Jā biji pazudis visu nakti?
G.: Tintukiņ!…
T.: Bija pie Sveķiem visādas. Un tu jau nu vienreiz esi tāds, kas grib palīdzēt visām…
G.: (noguruma labsajūtā) Tintukiņ… Tintukiņ…
T.: Nu, nu, – kas ir?
G.: Ir labi. (brīdi abi brauc klusēdami. Galakrodzinieks iemieg. Tintija cīnīdamies ar nogurumu dzied. Galakrodzinieks iekliedzas)
T.: Kas ir?
G.: Biju laikam iesnaudies. Un pēkšņi man likās, ka Sveķis mani iestūmis svešā mašīnā.
T.: Droši vien tev likās, ka tā ir Lielmanietes mašīna?
G.: Tintukiņ!… Fui, man tā vecene nekad nav patikusi… Tu nedusmojies, ja?
T.: Vai ta esi ko tādu nostrādājis, lai man jādusmojas?
G.: Jā!
T.: Atzīsties, ko? Jeb es tālāk nebraukšu!
G.: Šurpbraucot tu nolasīji par kārpiņu…
T.: Nu?
G.: Un es par eksistenciālistiem – samuldējos.
T.: Tu vienmēr muldi. Bet šoreiz – par ko īsti?
G.: Es par eksistenciālistiem neko nezinu. To ko teicu izlasīju žurnālā… Viens latviešu profesors… aizmirsu… kā viņu… Iegaumēju trīs vārdus: Augustīns. Kirkegords, Sartrs… Un tad vēl to par dzīves meliem iepaunāju sev paurī… par eksistences bezjēdzību…
T.: Tā tad tu vienu vienīgu rakstiņu?
G.: Un – m…
T.: Un kāpēc tev tas bija vajadzīgs?
G.: Pie Sveķiem visādi sabrauc… arī tādi, kas par jauno un visjaunāko, mākslā… literatūrā… visādi sabrauc…
T.: Un patiesībā tu nemaz nedomā, ka visiem latviešu rakstniekiem tagad jāraksta par eksistenciālisti?
G.: Lai tak viņi raksta kā viņi grib.
T.: Un tev nekas nav pretī, ja Skarulauks –
G.: Lai tak viņš drukā… par to tavu kārpiņu… (sāk no jauna “apsīkt”) man taisni patīk, ka viņš visu to… aprakstījis… jā… patīk… Un es viņam to pie Sveķiem pateicu…
T.: Tu neguli, neguli, – tūlīt jau esam mājā. (mašīnas apturēšana). Svempies ārā! Un pagaidi tepat, kamēr es nolieku mašīnu garāžā – viens pats tu pa trepēm netiksi augšā (viņa aizbrauc mašīnu).
G.: (viens, iet uz labu laimi) Migla… es viens… Tintukiņ… viens… eksistenciālā… Kur es esmu?… sveša vieta… sveša pilsēta… Es viens… pavisam viens…
.
Viņš: Cienītā kundze!
Esmu vainīgs! Abas Jūsu vēstules saņēmu. Savas trīs Jums uzrakstītās – iznīcināju. Mani pārņēmusi ļauna priekšnojauta – kaut kam briesmīgam jānotiek. Gaidīju, kad šī priekšnojauta mainīsies, lai tad uzrakstītu ko jēdzīgāku.
Jūs man stāstāt par sevi visu. Es Jums neatbildu ar to pašu. Cilvēks ir cilvēcīgs tikai tad, kad viņš atlīdzina otram un pat dod vairāk nekā saņēmis.
Viņa: “Pirmā godalga prozas sacerējumu konkursā par stāstu ‘Mūsu kaimiņš’ piešķirta Ernai Ķikurei”, – es lasu to laikrakstā un neticu savām acīm. Tad pārlasu vēlreiz Jūsu vēstulē teikto par Dēliņu – lielāko autoritāti no austrāļu latviešiem, kuri spriež par literatūru, viņš arī man ticot, ka es – rakstniece –
Ļoti, varbūt pat vairāk kā nekad gaidu Jūsu vēstuli, lai uzzinātu, ko tad citi žūrijas locekļi teikuši par “Manu kaimiņu”?
Viņš: 1956.gada 6.maijā.
Pirms 10 minūtēm aizveda manu dēlu – viņš miris. Šorīt ap pussešiem – laikam infarkts. Es esmu viens. Nezinu vai man vajadzēja Jums to rakstīt, bet viss ir tik tukšs, bez jēgas nezinu, kur lai eju, ko lai daru. Nav neviena… Ir tik nejauki manā būdā. Tik pretīgi dzīvot.
Tās pašas dienas vakarā.
Ļoti cienītā kundze, nerakstu tāpēc, lai saņemtu no Jums kādus mierināšanas vārdus, tos man jau teikuši daudzi laipni tautieši.
Mans dēls šķīries no dzīves savas izstādes atklāšanas priekšvakarā. Es esmu pieliekts pie zemes, bet neesmu sabrucis. Ir baigi domāt un nekā neteikt.
Varbūt es nedrīkstu tagad rakstīt, es nezinu.
Jūsu Jānis Kalniņš
.
Viņa: 10.maijā, 1956.gadā.
Godājamais Kalniņa kungs.
Šodien saņēmu Jūsu vēstules. Neuzdrošinos sākt, baidos, ka neatradīšu īstos vārdus, kas Jūs nesāpinātu.
Es nevaru palīdzēt. Es tikai – Es tikai lūdzos, lai Jūs izturētu savā vientulībā.
Kaut Jūs varētu man šad un tad rakstīt.
Es redzēju sapni: – cilvēki drūzmā, mēs sēstamies pajūgos, bet ceļā kaut kādas smilšu kaudzes un uz vienas no tām sveces – kad no rīta par to domāju, es nevarēju uzminēt, kas notiks, bet es zināju, ka jānāk kam ļaunam.
Es esmu pārliecināta, ka notikumi mūsu priekšā guļ tāpat, kā tie guļ aiz mums.
Jūs nedrīkstat sabrukt. Man Jūs esat vajadzīgs. Tā ir patiesība.
Cik briesmīgs ir tālums: Es gribētu pie Jums aiziet. Es jau nevarētu aizdzīt Jūsu bēdas. Bet tomēr, – labi, vai nē, bet es Jums rakstīšu. Katru dienu.
Domāju par Jums un par dzīvi.
Dzīves sākumā bija tik viegli.
Atceros: māte ienes istabā apsnigušu veļu – tā sasalusi ragā un istaba ir pilna vistīrākās dzīvības dvašas; dzidras sniega adatiņas piepilda sirdi ar mieru.
Mīļais Kalniņa kungs, – kaut kas mums tomēr šai pasaulē ir jāmeklē. Mums jāpaliek uzticīgiem līdz galam, jo visa dzīve ir mūžīga atvadīšanās un mūžīgs ceļš tālāk.
(mūzika)
Viņš: Pateicos Jums! Man ir Jūsu telegramma un divas vēstules.
Esmu saņēmis daudzas vēstules, bet tikai Jūsējā bija tie vārdi: Jūs man esat vajadzīgs.
Pēc Jūsu teiktā man ir par ko domāt, vairs nejūtos tik lieks.
Es zinu, ka Jūs pie manis nekad neatnāksit. Nekad. Lai gan es par visu vairāk to vēlētos, kaut arī vieglāk ir nekad negaidīt nekā sagaidīt un pazaudēt.
Rakstiet man. Kad lasu Jūsu vēstules ir sajūta, ka Jūs esat tuvāk.
Viņa: Gribētos lai nebūtu tāluma. Amerikas avīzē “Laiks” sludinājums: man māsa mani meklē. Tātad viņa no Sibīrijas ir attikusi Latvijā – kaut nebūtu tāluma.
Pastāstīšu Jums kādu stāstu – par manu tēvu.
Es viņu mīlēju. Vairāk nekā māti. Varbūt tāpēc, ka māte arvien bija tuvumā.
Tēvu nošāva lielinieki 1919.gada martā – viņš bija pagastvecākais.
Vispirms viņu aizveda uz Madonas cietumu, tad uz Pļaviņām. Kāds kaimiņš tēvu tur bija redzējis – konvoja ielenkumā. Tēvs uzsauca kaimiņam: – Es esmu notiesāts uz nāvi. Pasaki sievai, lai nu viņa viena gādā par bērniem.
Māte tūlīt brauca uz Pļaviņām. Viņai teikts, lai nerādās, ja dzīvība mīļa.
Mātes tobrīd laikam dzīvība nebija mīļa, viņa metusies Daugavā, līdzbraucēja saturējuši, savaldījuši.
Tēvs nošauts, aprakts kopējā kapā.
Uz tā pagraba stenderes, kur viņi – notiesātie, bija pavadījuši pēdējo dienu, pirms soda izpildīšanas, atrada mana tēva ar zīmuli rakstītu vēstuli mums. To izzāģēja un šis plānais dēlītis vēl ir pie manis. Tēvs atvadās tur no mums un saka, ka ceļš no tiesas nama līdz kapam viņam ir vienaldzīgs, viņš mirst nevienam neko ļaunu nenodarījis.
Rokraksts tiešām tāds pats kā viņam bija vienmēr.
Dzīvei ir jābūt skaistai, kā Dieva dārzam. Un ir vērts viņu dzīvot.
– Piedodiet, ka sūtu Jums šo vēstuli, bet es gribēju ar to mazliet Jūs atpūtināt.
Tagad sēdīšos pie klavierēm, – spēlēšu Jums Mocartu.
(Mocarts – vispirms klavieres – tad Rekviēma Lakrimoza)