…un mūžīgs ceļš tālāk (Ķikure/Kikure)

Play performed in several cities in Latvia (27 performances). Also video recorded and shown on TV. Story adapted by Kārlis Pamše on letters between Erna Ķikure and Jānis Sarma and his novel “Game without Rules” for the Rīga Musical/Poetical Theatre. Opening performance in Rīga on September 16, 1991. Actors: Māra Zemdega, Kārlis Pamše. Director: Kārlis Pamše. Scenographer: Gunārs Zemgals. Artistic director: Edgars Kramiņš.


„…un mūžīgs ceļš tālāk”

K. Pamšes dramatizējums pēc J. Sarmas, E. Ķikures sarakstes un J. Sarmas romāna „Spēle bez noteikumiem” motīviem vienā daļā

Pirmizrāde: 1991.09.16.

Nospēlētas: 27 izrādes

Mākslinieciskā darbība: Edgars Kramiņš, Dr. paed.

Režisors: Kārlis Pamše

Scenogrāfs: Gunārs Zemgals

Lomās: Māra Zemdega un Kārlis Pamše

Rīgas Muzikāli poētiskais teātris kamerizrāžu ciklu par latviešu rakstniekiem uzsāka ar iestudējumu “…un mūžīgs ceļš tālāk”. Tā pamatā – Austrālijā dzīvojošo latviešu Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures sarakste piecdesmitajos gados. Uzvedumu veido vēstules un Jāņa Sarmas romāna „Rotaļa bez noteikumiem” epizodes.

Zemgalietis Jānis Sarma (1884 – 1983), īstā vārdā Jānis Kalniņš, gleznotājs un rakstnieks, periodikā sāk publicēties jau divdesmito gadu Latvijā, bet pirmā grāmata parādās trimdā, kad autoram jau 70 gadu. Sekojošā desmitgadē nāk klajā četrpadsmit viņa grāmatas. Stāstu un dzeju krājumu vidū arī vairāki liela apjoma romāni – „Rūsa”, „Negantnieks”, „Kalnakūļu Vika” – no kuriem daži tiek izdoti arī atkārtoti.

Kritiķis Oļģerts Rozītis trimdas izdevumā „Tilts” 1964.gadā par Jāni Sarmu rakstīja: „Gribas ticēt, ka Sarmas laikmets nu tikai vēl sāksies. Viņa grāmatu klāsts ir bagāta viela mūsu literatūras zinātniekiem, un es ticu arī, ka viņu ierosināti, pa Sarmas grāmatu takām staigā daudzi lasītāji.”

Pats rakstnieks kādreiz teicis: „Es rakstu Latvijai, es ceru, ka kādreiz manas grāmatas izlasīs ļaudis Latvijā.” Pasaules brīvo latviešu apvienība godinājusi Jāni Sarmu ar Trimdas Tautas balvu, to piešķirot 1965.gada 18.novembrī.

Erna Dzelme-Ķikure dzimusi Ļaudonā. Pēc Madonas vidusskolas absolvācijas studē Latvijas Mākslas akadēmijā, papildinājusies ārzemēs – Francijā un Beļģijā. Rakstniecībai viņa pievēršas trimdā — stāsti, noveles, dzejas. Mūža nogalē dzīvoja Kanādā, saņemot Jāņa Jaunsudrabiņa balvu par savām grāmatām „Kā plūsti, Aiviekste?”, „Uz tilta”, „Ceļa akmeņu raksts”, kas nākušas klajā pēdējos gados. Rakstnieces grāmata „Tu prasi patiesu stāstu” iznākusi 1991.g.

Kārlis Rieksts

FULL TEXT

…un mūžīgs ceļš tālāk (Ķikure/Kikure)

Play performed in several cities in Latvia (27 performances). Also video recorded and shown on TV. Story adapted by Kārlis Pamše from letters between Erna Ķikure and Jānis Sarma and his novel “Game without Rules” for the Rīga Musical/Poetical Theatre. Opening performance in Rīga on September 16, 1991. Actors: Māra Zemdega, Kārlis Pamše. Director: Kārlis Pamše. Scenographer: Gunārs Zemgals. Artistic director: Edgars Kramiņš.

[…un mūžīgs ceļš tālāk. Kārlis Pamše un Māra Zemdega, ]

————————————————————————


„…un mūžīgs ceļš tālāk”

[VIDEO IERAKSTS]


K. Pamšes dramatizējums pēc J. Sarmas, E. Ķikures sarakstes un J. Sarmas romāna „Spēle bez noteikumiem” motīviem vienā daļā

Pirmizrāde: 1991.09.16.

Nospēlētas: 27 izrādes

Mākslinieciskā darbība: Edgars Kramiņš, Dr. paed.

Režisors: Kārlis Pamše

Scenogrāfs: Gunārs Zemgals

Lomās: Māra Zemdega un Kārlis Pamše

Rīgas Muzikāli poētiskais teātris kamerizrāžu ciklu par latviešu rakstniekiem uzsāka ar iestudējumu “…un mūžīgs ceļš tālāk”. Tā pamatā – Austrālijā dzīvojošo latviešu Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures sarakste piecdesmitajos gados. Uzvedumu veido vēstules un Jāņa Sarmas romāna „Rotaļa bez noteikumiem” epizodes.

Zemgalietis Jānis Sarma (1884 – 1983), īstajā vārdā Jānis Kalniņš, gleznotājs un rakstnieks, periodikā sāk publicēties jau divdesmito gadu Latvijā, bet pirmā grāmata parādās trimdā, kad autoram jau 70 gadu. Sekojošā desmitgadē nāk klajā četrpadsmit viņa grāmatas. Stāstu un dzeju krājumu vidū arī vairāki liela apjoma romāni – „Rūsa”, „Negantnieks”, „Kalnakūļu Vika” – no kuriem daži tiek izdoti arī atkārtoti.

Kritiķis Oļģerts Rozītis trimdas izdevumā „Tilts” 1964. gadā par Jāni Sarmu rakstīja: „Gribas ticēt, ka Sarmas laikmets nu tikai vēl sāksies. Viņa grāmatu klāsts ir bagāta viela mūsu literatūras zinātniekiem, un es ticu arī, ka, viņu ierosināti, pa Sarmas grāmatu takām staigā daudzi lasītāji.”

Pats rakstnieks kādreiz teicis: „Es rakstu Latvijai, es ceru, ka kādreiz manas grāmatas izlasīs ļaudis Latvijā.” Pasaules brīvo latviešu apvienība godinājusi Jāni Sarmu ar Trimdas Tautas balvu, to piešķirot 1965.gada 18.novembrī.

Erna Dzelme-Ķikure dzimusi Ļaudonā. Pēc Madonas vidusskolas absolvācijas studē Latvijas Mākslas akadēmijā, papildinājusies ārzemēs – Francijā un Beļģijā. Rakstniecībai viņa pievēršas trimdā — stāsti, noveles, dzejas. Mūža nogalē dzīvoja Kanādā, saņemot Jāņa Jaunsudrabiņa balvu par savām grāmatām „Kā plūsti, Aiviekste?”, „Uz tilta”, „Ceļa akmeņu raksts”, kas nākušas klajā pēdējos gados. Rakstnieces grāmata „Tu prasi patiesu stāstu” iznākusi 1991.g.

Kārlis Rieksts

————————————–

****************************************************


TEKSTS:


“…un mūžīgs ceļš tālāk”

  1. Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures vēstules.
  2. Epizodes no Jāņa Sarmas romāna “Spēle bez noteikumiem.”

Personas:

Viņš – Kārlis Pamše

Viņa – Māra Zemdega

.

Tintija: (galva kulisē) Herbert! Nozvanīja taču!

Galakrodzinieks: Dzirdēju…

T.: (iznāk, kārto frizūru) Ar dzirdēšanu nepietiek. Meitenes jāaizved uz sestdienas skolu! Atceļā tev jāiepērkas. Dzirdēji? (kulisē) Tu vēl miegā?

G.: Nebrēc. (iznāk rīta svārkā) Kas man jānopērk?

T.: Vispirms mašīna tev jānomazgā.

G.: Vakar jau nomazgāju.

T.: Vakarnakt mājās braucot es iemaldījos dubļu pančkā. (spogulī) Man kreisā acs piesarkusi. Kaut kas grauž. Paskaties, kāds gruzis – vai?

G.: Es bez brillēm tā – vai tā —

T.: Tā vai tā.

G.: Tu mēdies? Es taču to gruzi tavā acī –

T.: (pēkšņi mīļa) Varbūt tas no pārpūles – ne tikai kaķis vien grib, lai viņu noglāsta.

G.: Ko tad tu tādu –

T.: Kora mēģinājumi. Draudzes dāmu komitejas sēde. Ārkārtīga sēde, – draudzei jauns mācītājs. Un tad – ziedojumu vākšanas akcija. Tev labi; Tu vēl… Bet kur tu izšķied savu spēku – nezinu.

G.: Es neko lieku, – tikai to kas latviešu lietai par labu.

T.: Jā… Sevišķi pagājušo ceturtdienu, kad vadīji atspirdzinājumu stendu.

G.: Vai tu ar kreiso kāju neesi šorīt izkāpusi no gultas?

T.: Nekļūsti rupjš!

Pieraksti: milti – lielais bokss. Kartupeļi. Bet pērc augļu veikalā – tur ir svaigāki. Salātus pie tā itāļu blēža pārbaudi – iesmērēs kā pagājušo reizi – apvītušus. Tev vienmēr visi kaut ko iesmērē.

G.: Man? Iesmērē?

T.: Jā! Aizvakar tu pārnesi iesmakojušu steiku! Pasteidzies, Kankariene nemīl, ja nokavē, –

G.: Kas par Kankarieni?

T.: Mana draudzene – no ģimnāzijas laikiem.

G.: Pie Sveķiem mums šodien jābūt? Jaunās mājas iesvētīšana!

T.: Man tavs uzpūtīgais Sveķis un tā Sveķene –

G.: Viņš ir kooperatīva priekšnieks!… Kā teikšu – tā būs! – Šovakar pie Sveķiem!

T.: Despots. (viņš prom)

Viņa: Es lasīju šo Jāņa Sarmas romānu. “Spēle bez noteikumiem” nodaļu ar nosaukumu: Eksistenciālā kārpiņa.

Jānis Sarma – īstā vārdā Jānis Kalniņš. Kādreiz Daugavpilī mēs abi ar savām gleznām piedalījāmies izstādēs. Tagad te Austrālijā – abi rakstām. Ir atšķirība: es vēl neko neesmu nodrukājusi – viņš – daudz.

Es aizsūtīju avīzei “Austrālijas Latvietis” savu miniatūru, ar Ernas Ķikures vārdu, izrādījās viņš tur vada literāro pielikumu. Tagad man no viņa vēstule, – lūdz, – lai es aizsūtot ziņas par sevi.

Viņš: Es jau esmu vecs. Brīžam ir tāda sajūta, ka esmu kaut ko nokavējis… Mana pirmā grāmata iznāca kad man jau bija 70. Nu, iznākuši jau vairāki romāni, stāstu krājumi, dzejas.

Brīžam baiga sajūta: vientulība. Un tādēļ laikam es paniskā atdevē rakstu, ka katrs mans darbs ir – bēgšana no sevis. Bet bēgšana taču nevar kļūt par augšāmcelšanos?

Manas vientulības ielenkuma sienas irdākas padara vēstules – kuras rakstu un kuras saņemu.

Ir 1953.gada marts. Latvijā – pavasaris, pie mums – sāks rudeņot.

Viņa: Ko tad īsti lai stāstu Kalniņam?

Esmu dzimusi Ļaudonā – lauksaimnieka ģimenē. Vidusskolā – Madonā – Tad – Mākslas akadēmijā. Studiju laikā papildinājos Parīzē. Pēc studiju beigšanas skolotāja Ilūkstes ģimnāzijā, bet vasarās braucu uz Beļģiju, lai Antverpenes Karaliskā akadēmijā, slīpētu savas gleznošanas prasmi…

Te Austrālijā es jau trīs gadi. Izstādes? – Daugavpilī. Vācijā – Eslingenā, Austrālijā – Sidnejā! Ir arī godalgoti darbi. Manas gleznas – Tukumā, Madonā, Zviedrijā – Malmes muzejā.

Paralēli Mākslas akadēmijai – esmu mācījusies klavierspēli Rīgā – Tautas konservatorijā.

Te jau pusgadu esmu kaut kas līdzīgs fermerienei. Manā pārziņā ir vīrs, divas meitenes, suns, kaķis, govs un vistas. Un man jāzina arī par pupām un zirņiem…

Ja nu Jūs no tā varat izlobīt par mani arī kaut ko kā par mākslinieci?… Kaut gan – varbūt – Jūsu fantāzija taču ir neapšaubāma…

Vai tiešām tas tā ir? – Viņa fantāzija… Bet kāpēc viņš tik ļoti ironizē par mums latviešiem te – Austrālijas emigrācijā?

Romānu “Spēle bez noteikumiem” – šo nodaļu, kas saucas “Eksistenciālā kārpiņa” – kritiķi vērtē atzinīgi.

(nedaudz mainot detaļas kostimērijā, telefonē, vienlaicīgi malko kafiju, smēķē)

– Milda, tu? Te Tintija – ak, tomēr pazini. – Atceros, ko tu man prasīji, atceros. – Privātās skolas ir šausmīgi dārgas… Jā, jā… Bet, ja mēs nerūpēsimies, vienu dienu tevis pašas bērni ar tevi vairs latviski nerunās… Jā, jā… vai nu vasaras nometnē, vai 3×3.

Ko, ko? – Ak par to manuskriptu? (jūtami mainās balss tembrs) Nē, – es pagaidām nevienam pašam neko. – Fui!, – arī vīram neko, jo mans Herberts jau ir tāds, – nu tu taču zini, – nu… Nē, nē, – nu kādi tad viņam pret autoru varētu būt iebildumi, jo… Gidmunds, Skarulauks, visnotaļ, – nē, – viņš to nosaucis par noveli… Fui, fui, – tā nav šodiena, tas ir tas laiks, kad es vēl biju (smejas slēgtām lūpām) jaunkundze. Jā – Simjūdes jaunkundze. – Jā, man jau bija filoloģijas maģistra grāds. – Kas, kas? – Kur sarežģījumi? Nu, redzi, Milda, – Skarulauks grib zināt vai Galakrodziniekam – nu – tas ir, manam Herbertam, nebūtu kādi iebildumi par noveles publicēšanu? – Ko, ko? – Bet vai tad tu nezini, kāds mans Herberts ir? Ko? – Jā, jā, – es arī saku: literatūrai ir jābūt brīvai un tādēļ neviens vīrs nedrīkstētu… nu, ja, bet ej tu viņam iestāsti. Nē, ne, – paklausies, – tajā novelē ir viena tāda vietiņa… Ko, ko? – Novele saucās: Eksistenciālā kārpiņa. Un tā jau nu iznāk, – jo tā kārpiņa man ir tādā vietā –

Herberts nāk! Labi, mīļā, es paņemšu noveli līdz pie Sveķiem un tev parādīšu. – Ko, ko?

– Vai rakstnieks to kārpiņu būtu redzējis citā vietā? –

– Milda! bet tā taču literatūra!…

Herberts!… Mildiņ, – kā tu ģērbsies pie Sveķiem? Garajā?

Viņš: Cienījamā kundze!

Saņēmu Jūsu vēstuli – ar negaro Jūsu dzīves stāstu. Mans liktenis nav bijis tik delikāts kā Jūsējais: kad mēs tikāmies Daugavpilī, es jau biju pārseglojis vairākus arodus: agronomiju, pedagoģiju, filoloģiju.

Aulekšiem izdrāzos cauri Rīgai, Maskavai, tad atkal Rīgā, tad Parīzē un Romā.

Daugavpilī ierados gadu pēc Itālijas ceļojuma un domāju, ka nu jāglezno un jāraksta. Uzrakstīju krietni daudz, – nodrukāju pavisam nedaudz… tas izkaisīts periodikā.

Ar ko un kam es esmu tuvs, kad nedaru neko? Dīvaini: neuzskatu sevi par muzikālu, bet mani reibina mūzika. Visvairāk Bahs.

Viņa: Mūzika…

Esmu skolojusies pie labiem klavieru pedagogiem, – esmu strādājusi par klavieru skolotāju – Vācijā bija – pastāvēja kaut kas līdzīgs studijai. Bet – mani reibina cilvēki. Un tieši tādēļ man gribas ņemt rokā spalvu – rakstīt!…

Anšlavs Eglītis saka: neizteikti vārdi svilina mēli, – es zinu, ka tā ir!

Un jūtos vientulīgi…

Viņš: Reibt no otra cilvēka – tā ir augstākā pakāpe kādu cilvēkam atļauts sasniegt, bet ļauts tas – ļoti nedaudziem.

Es labi pazīstu vientulību, lai nesaprastu Jūs.

Patlaban slimoju. Pirms nedēļas nogāzos no klinšainas upītes krasta. Mani pagrūda draugs – viņš ir dzeltens, ar četrām baltām kājām. Un es nespēju uz viņa dusmoties…

Viņa: (Starp frāzēm klavieru mūzika)

Reibstot no otra, mēs laikam atklājam tai otrā sev tuvas patiesības?

Labi, ka draugam, kaut arī tas ir suns – var piedot.

Briesmīgs ir vientulības cietums. Es no tā glābjos – pie klavierēm…

Daudz darba saimniecībā. Sevišķi pupiņu laukā.

Man nav ne sestdienu, ne svētdienu. Ir tikai karstas darbdienas.

Un zeme ir te tik karsta, ka tai nevar pieskarties kailām rokām.

Viņš: Pasaule ir pilna ar ačgārnībām un – es nezinu – vai drīkst cerēt, ka kādreiz būs citādi… Mazliet apskaužu Jūs. – Jūsu prasmi draudzēties ar Šūbertu, Šopēnu, Dārziņu. Man ar mūziku ir tā kā ar mīlestību: tur arī nekā nevar saprast un tomēr tu jūties laimīgs…

Viņa: Sargājiet savu draugu – suni.

Mans suns no ērces kodiena nobeidzās.

Vai viņš aizies pie Dieva?

Protams. Viņš nemaz nav bijis no tā projām.

Cilvēka laimes sajūtu nosaka viņa ilgu lielums, es gaidu nākošmēnes atvaļinājumu no saimniecības darbiem – un ar to es jūtu it kā laimes tuvumu.

Viņš: Ilgu lielums… Vai tas palīdz aizbēgt no vientulības. Nezinu…

Jā, manā vientulībā man palīdz suns. Mans Jusis. Vēlu vakaros mēs ejam staigāt pa Heidelbergu – tā ir nosaukta viena no Melburnas priekšpilsētām. Tur ir divi hospitāļi, – it kā paši par sevi – mazas pilsētiņas. Tur strādā daudz latviešu – māsu un kopēju, bet man tur nav neviena pazīstama… Dažreiz tur staigājot es domāju, ka būtu skaisti, ja Jūs tur strādātu. Es tad vakaros varētu Jūs pie vārtiem pagaidīt un pateikt labvakaru. Vairāk jau nekas var nebūt – tikai man būtu kaut kas, ko gaidīt –

Mēs ejam ar Jusi, atceļu – dažās mājās dzird mūziku. Varbūt tur ir laimīgi cilvēki. Bet es tur nedrīkstu iespert ne kāju…

Kaut būtībā ir labi, ka es te varu staigāt; mana vedekla, vecākā dēla sieva ar manu mazdēlu ir kaut kur Sibīrijā.

(mūzika)

Patlaban rakstu romānu, 3-4 lappuses katru dienu.

Svētdienās parasti nerakstu, svētdienās atceros Latviju.

Sagadīšanās: vienmēr iznācis dzīvot baznīcu tuvumā. Nekad dievvārdnieks neesmu bijis, bet ļoti patīk stāvēt ziedošā dārzā un dzirdēt ērģeļu dūkšanu.

Viņa: Laimes sajūta… Citi brauc no kontinenta uz kontinentu. Bet Jums un man pastaiga ar suni ir liela lieta. Kad būs citādi? Kādēļ mēs te dzīvojam? Lai savus bērnus atdotu svešām tautām? Uzlabotu viņu asinis ar savu asiņu spēku?

Viņš: Es neesmu gluži nejūtīgs – te Melburnā pret dabu, bet to prieku kādu es senāk pārdzīvoju staigādams savā dārzā Lielvārdē, es te nekur vairs nespēju atrast. Nespēju…

Viņa: Brauksim atpakaļ uz Latviju! Brauksim! Mēs būsim par veciem, lai mūs dzītu uz Sibīriju…

Bet vai tur aizbraukušiem – mums nevajadzēs pūst stabulē, – tajā, viņu stabulē?

Ak, mēs nožēlojamie kam nav māju.

Piemēram, es neko neesmu panākusi, mētājos starp zīmēšanu un rakstīšanu. Es gribētu brīvu laiku – pilnīgi sev. Kaut dažas stundas. Lai man tas nav jāzog. Es zogu. Bez šīs zagšanas man jāiet bojā, jo pupiņas, zirņi un govs! Briesmīgā govs, kura dod daudz piena, bet grūti slaucama, tā sauktā – cietslaucamā.

Un tomēr par spīti – no nozagtā laika es panācu sev izstādi Sidnejā…

(mūzika)

Apskaužu Jūs – Jums ir brīvas stundas un dienas, – Jūs piederat sev un rakstāt.

Viņš: Es esmu iespiedis ap 50 savus stāstus. Tagad par tiem domāju, ka esmu vislielākais egoists pasaulē, jo tur darbojas 500-600 personas un tās visas domā un runā tikai man pa prātam.

Mani nomāc nepaveiktais. Mokoši – taču es ironizēju par tiem mūsu tautiešiem, par kuriem var teikt: viņus nomāc vienīgi ilgas pēc viskija, auto vai arī pašapliecināšanās sērga. Ceru – Eksistenciālo kārpiņu izlasījāt?

Tintija: – uzposusies – viesībām

– Nav vērts dēļ mīlas raudāt, jo ir vēl daudzi…

Galakrodzinieks: Kur tu esi iegrūdusi tās trīs pudeles, ko es nopirku Karalienes dzimšanas dienai?

T.: Karalienei taču tikai nākošo ceturtdien –

G.: Tai mājā, kur mēs šodien braucam – Kokā-kolu vien nelieto.

T.: Tās pudeles, ko tu pārnesi – es neatceros.

G.: Tintīj!…

T.: Kāda vajadzība tev stiept uz turieni pudeles, ja tu nedzersi?

G.: Kādēļ es nedzeršu?

T.: Tev jāvada mašīna.

G.: Tinīj, – Tintukiņ, – pie Sveķa un neiedzert – tas nebūs smalki.

T.: Bet sievietei, ja vīrietis tup blakus, vadīt mašīnu, tas ir smalki?

G.: Mājupbraucot. Tad būs nakts, – neviens neredzēs.

T.: Ak tu proti arī būt kā cilvēks? Tās pudeles ir garāžā – naglu kastē – Vai tur šovakar būs daudz viesu?

G.: Droši vien – daudz.

T.: Man vilkt to – bordo, vai batikoto? Garo?

G.: Batikoto? Labāk taču zaļo!

T.: Tas ir mājas tērps!

G.: Sveķis teica: atbraukušie – jūtieties kā mājās.

T.: Ej tu… Man to laikam jāņem.

G.: Karsts.

T.: Bet modē. Es redzēju filmā – Džeina Fonda, karsts laiks, bet ādās ietinusies.

.

Viņa: Jūs ironizējat par tiem latviešiem, kas tikuši pie turības, – bet, kas mani izraus no manas nabadzības, lai es varētu strādāt to darbu, kurā sajūtu aicinājumu?

Še – stādīšana, laistīšana, novākšana. Kāds cilvēks man reiz teica, ka cīnīties tas nozīmējot – dzīvot. Ja tas tā – tad man piešķirta liela laime.

Jūs jautājat par manām meitām.

Vecākā – Inese – mācās baletā, jaunākā – Dzidra – zīmē. Viņas abas ir jaukas, abas apdāvinātas. Māte, protams, redz vairāk un tai pašā laikā ir aklāka nekā citi.

Kad Inese man Madonā piedzima, es pilnīgi izjutu to, ka esmu paaugstināta, pietuvināta Augstākam.

(mūzika)

Pirmais likums, lai mēs varētu augt, ir atzīšana, ka esam mazi.

Viņš: Gandrīz katrā vēstulē Jūs ieminaties par Latviju. Man jau arī laikam nepaiet ne diena, kad neatceros. Nupat pa logu pamanu, ka upītes krastā sākušas mīklenes ziedēt. Atceros: tādas pavasaros saplauka arī tur Lielupes krastos. Un pie Bauskas.

Jā, ziedēja, kad skolā bija pārbaudījumu laiks. Ar manu skolas biedru Edvardu Virzu gulšņājām zem ziedošajiem zariem un mācījāmies, bet Virza ieklausījies upes šalkšanā iesaucās:

Gvadalkvivīra skrej un šņāc, – jo mēs tikko bijām šķirstījuši Puškinu un Ļermontovu.

Viņa: Kādreiz Jūs jau man rakstījāt, ka labi vien, ka esam te – jo citādi – jā arī mana māsa ir Sibīrijā. Uz turieni aizveda viņu ar trīs bērniem. Bērni tagad atsūtīti Latvijā. Viņa tur viena. Viņas vīrs Kanādā. Apprecējies otrreiz.

Varbūt mēs par daudz atceramies un apceram pagātni?

Viņš: Nē, ne par daudz, jo nākotne ir spoks, kuru mēs nepazīstam, kuru mēs drīkstam mīlēt.

Arī baigā pagātne – mākslā pārveidota – ir skaista – tā mūsu pasaule.

Latviju nevar neatcerēties – dabu – cilvēkus.

Es reiz braucu no Kokneses uz Bērzauni un Pērses krasts, tad bija ievu ziedos – pasaule smaržu pilna. Un tad man likās, ka zied arī katrs cilvēks.

Bet pastāstiet par savu šodienu!

Viņa: Mana šodiena? Briesmīga. Esmu jaunsaimniece un briesmīgi nabaga un pupiņu tirgus sabrucis.

Saimniece nedrīkst nekā cita, kā tikai tur būt, tais simts vietās, kur viņu vajaga. Un ja arī ir noķerts kāds brīvs brīdis, tad ir tā, kā tam, kam jālaižas miegā, zinot, ka modinātājs tūlīt var zvanīt.

Es aiz bailēm vien nevaru ne gleznot, ne rakstīt, ne muzicēt, – tūlīt zvanīs modinātājs – aizraus mani.

Jūsu dienas gaita man šķiet brīnišķa. Jūs piederiet sev, – blakus mājā ir Jūsu dēls un vedekla Jums atnes azaidu. Tuvojas Jaunais 1954.gads.

Jūsu atrašana – bija viena no lielākajām pagājušā gada dāvanām – es varu tiekt: sastapu laimīgu cilvēku, – kaut arī neklātienē, kaut arī tikai vēstulēs.

Viņš: Jūs mani saucat par laimīgu. Daudzus gadus es dzīvoju Dienvidvācijā – skaistā zemē. Tur mana dzīves biedre pēkšņi sāka zaudēt garīgo līdzsvaru – viņu māca briesmīgas bailes. Man bija jāslēpj no visiem viņas nelaime, lai viņu neaizvestu uz kādu iestādi. Es nespēju viņai palīdzēt. Viņa pati atbrīvoja sevi no dzīves. Es paliku viens. Jaunākais dēls jau bija Austrālijā, vecākais Amerikā.

Es turu sevi par vainīgu, ka nespēju novērst šīs dvēseles bojā eju. Mums ir pienākums būt glābējiem.

Viņa: Jūsu grāmata “Vīru valodas” mani ir apmājusi – lasot likās, ka smaržo Latvijas vīgriezes. Man gribējās būt pie Jums, saķert Jūsu plecus, apgriezt apkārt un izvilkt no Jūsu istabas, ar Jums kopā atrast seno laiku… To jau nevar… Bet es ļoti vēlētos dzīvot Jūsu tuvumā – pāris nedēļas, – mēs pastaigātos pa Heidelbergu, pasēdētu krēslainā istabā, – kļūtu bagātāki.

Domāju, ka Jūs brauksit uz Kultūras dienām Sidnejā, – tad mēs sastaptos. Un būtu ballē, dzertu vīnu. Nu nekā…

Man brīva laika tik daudz cik apsēstos kartupeļus mizojot, vai ēdot. Vai mēs kādreiz vispār redzēsim viens otru?

Paldies par “Slinko puisi”. Jūs rakstāt, ka grāmatiņa vērtējama, tikai kā Jūsu dēla Sigurda grafiskais darbs – ne tikai ilustrācijas, katrs burts viņa zīmēts. – Nē, – es nezinu neko skaistāku, kā tēvs no dēla – viens – kopā veikts darbs – nemaz nezinu, kur šo grāmatu savā istabā lai lieku – pienācīgi labā vietā.

Paldies, ka “Austrālijas Latvietī” mana dzeja, kur Jūs pielicis savu roku:

Jautri debess skaldās
mākoņi krīt
gaiši stari maldas
zelta kūļos slīd.

Lietus maisus aiznes
vējš un slaucīt sāk
spožās debess kāpnes.
Saule lejā nāk…

Gatavojamies ar meitenēm latviešu Kultūras dienām Sidnejā – Dzidra noraizējusies par savu latviešu valodas prasmi. Ar māsu strīdas tikai angliski – šokolādi dalot, – piemēram, – iznāca, ka viena otrai teikusi – mantkārīgā cūka, – un izlēma, ka latviski to nav iespējams pateikt.

Labs garastāvoklis tomēr, – tik labs, ka gribas ieskatīties Jūsu grāmatā – satīrā par “bagātajiem” latviešiem – jo sevišķi tādēļ, ka Edmunds Zirnītis saka:

“Rotaļa bez noteikumiem” ir liekama blakus “Mērnieku laikiem”.

.

Galakrodzinieks un Tintija mašīnā.

T.: Herbert, – Skarulauks – mūsu paziņa – ir uzrakstījis noveli –

G.: Ko tu saki? (žāvājas)

T.: Tev varbūt žāvas pāries, ja tu uzzināsi, ka šī novele ir par mani?

G.: Ej, ej…

T.: Rakstnieks grib zināt, vai tev nav iebildumu, ja šī novele tiek iespiesta?

G.: Tu sacīji – Skarulauks – mūsu paziņa. Vai pareizāk nebūtu teikt, ka viņš ir tavs paziņa?

T.: Mākslā – arī literatūrā, tam nav nekādas nozīmes. Par ko tu bozies?

G.: Par to, ka Bauskā Skarulauks, cik atceros, neprasīja vīriem atļauju iepazīt viņu sievas.

T.: Cik viņam toreiz bija gadu?

G.: Kādi astoņpadsmit, deviņ –

T.: Vai cilvēkam var pārmest to, kas izdarīts aiz bērnišķības?

G.: Opā! –

T.: Tu esi greizsirdīgs! Greizsirdīgs uz literatūru!

.

Viņa: Es pārtraucu lasīt Jūsu grāmatu – mani vajā šī doma, – vai tas ir pareizi, ka es tik ļoti Jūs vēlos redzēt? Un vai ir pareizi, ka tik daudz sūdzos par savu likteni?

Šie jautājumi tad arī ir mana piesolītā lielā atklātība.

Viņš: Man dažreiz ir gluži tāda pat vēlēšanās, kā Jums. – Satikt Jūs, kad es vakaros, vai pat naktīs klejoju svešu māju un svešu koku ielenkumā. Mēs satiktos un varbūt pietiktu ar dažiem vārdiem. Un tad – vēlāk – paejot garām tai vietai, kur kādreiz ar tevi gājis tev tuvs cilvēks, elpojis tev blakus, – pasaule, liktos citāda…

Un stāstiet, lūdzu daudz vairāk par to, kas Jūs nospiež. Viss nelāgais, smagais, kas mums jāglabā sevī neizteikts – bojā mūs.

Nebojājiet, sevi, – es lūdzu.

Viņa: Mani nospiež tas, ka es velti esmu aizmetusi savu dzīvi. Manu bērnu tēvs savai patmīlībai ir spējīgs ziedot visu, jo viņš nesaredz otru cilvēku, pat savos bērnos – nē. Kad viņš mirs, varbūt Dievs viņu apžēlos, – un piedos viņa nežēlību pret cilvēkiem un dzīvniekiem – es viņu apžēlot nespēju.

Viņš: Dievs visu redz un – piedod, jo Viņa saimniecības plāns ir citāds – nekā mūsējais. Pēc Viņa plāna ciešanas un sāpes ir iepriekš paredzētas, tāpat kā mūsu laime un prieks.

Viņa: Es gribēju Jums uzticēties un teicu visu to pašu ko rakstīju savā dienas grāmatā.

Jūsu pārdomas par Dieva iepriekš paredzētām un mums piešķirtām sāpēm un ciešanām, man liek domāt: Vai Jūsu romāna varoņa gara trulumu arī Dievs ir paredzējis?

.

(Iepriekšējā situācija, – viņi brauc mašīnā)

T.: Nu tā – novele nolasīta. – Nu, ko tu par to saki?

G.: Kas tad man tur ko teikt, ja jau Skarulauks tik pamatīgi apskatījis, pat visas tavas kārpiņas, tad – tad, tak…

T.: Rakstnieks runā tikai par vienu manu kārpiņu. Tā ir skaistuma kārpiņa uz mana kreisā pleca lāpstiņas. Ja es esmu balles tērpā, tad to var apskatīt katrs. Bet tu jau to neesi pamanījis – inženieris.

G.: Ļaujiet noskūpstīt jūsu rociņu, kundze!

T.: Manas rokas ir vienīgais, ko tu pie manis redzi. Tas ir tāpēc, ka šīs rokas mazgā tavu veļu… Vot, kā tas ir!

(viņa tuvu asarām)

Tu, tu… Kādas tev tiesības! Kādi tev var būt iebildumi? Tā ir literatūra.

G.: Mani iebildumi man arī ir tikai no literārā viedokļa.

T.: Tev? Kurš lasa tikai inženierzinātniskos rakstus?

G.: Tintukiņ, man tāpat kā tev, ir akadēmiskā izglītība. Iegūta Latvijā. Un tur katram akadēmiski izglītotam cilvēkam bija arī ievērojami augstas zināšanas literatūrā. Un tādēļ es saku: galvenais ir forma. Skarulauks te ir uzrakstījis nepareizā formā, nepareizā stilā un reizē ar to, tu kā literārs tēls zaudē jēgu.

(Tintija izbrīnā šokēta)

T.: Nu, nu… kā tad… pēc tavām domā sauc šo stilu?

G.: 19.gadsimta – reālistiskais stils – Gustavs Flobērs, Rūdolfs Blaumanis, tagad, brīvajā pasaulē –

T.: Ja jau tu esi tik gudrs – kā tad sauc šo stilu kurā tagad jāraksta?

G.: Eksistenciālais.

T.: Un tu vari pateikt, kur tāds radies?

G.: Eksistenciālisma pirmtēvs bija svētais Augustīns, tā vēlākais sekotājs Sērens Kirkegords,

bet pēdējā krustdēls, – ja tā var teikt, – Žans Pols Sartrs.

T.: Par svēto Augustīnu, es kaut ko biju dzirdējusi iesvētības mācībā, bet par Kirkegordu…

G.: Un par Sartru?

T.: Nu tā…

G.: Galvenais ir tas, ka šie trīs neapšaubāmi ir ģeniāli.

T.: Pēc vārdiem spriežot neviens no šiem trim nav latvieši. Kamēr tu nenosauksi kādu latvieti, vai vismaz baltieti, kurš raksta par eksistenciālistiem, es nemaz neticēšu, ka tāds stils ir. Neaizmirsti, ka es esmu studējusi baltu filoloģiju.

G.: Toreiz, protams, tu no saviem profesoriem nekā nevarēji par eksistenciālistiem uzzināt…

T.: Varbūt tu gribi teikt, ka no tevis es varu uzzināt?

G.: Lūdzu! Eksistenciālisti zin, ka viss, kas viņiem mācīts ir meli, un, ka patiesībā cilvēki ir ļauni un neķītri, mežonīgi egoisti. Un tādi tie rakstniekam arī jāattēlo, parādot to eksistences bezjēdzību, līdz lasītājam aiz bailēm un riebuma pret to saceļas mati stāvus gaisā.

T.: Ak šitā! Tā tad tu gribi, lai Skarulauks raksta par mani kā eksistenciālists – kā par pretīgu un nešķīstu sievieti, no kuras visiem ar reibumu jānovēršas. Paldies, mans mīļais Galakrodzinieka kungs! Tagad es zinu, ko Jūs par mani visu laiku esat domājis. Apturiet mašīnu!

G.: Kāpēc?

T.: Tāpēc, ka es kāpšu laukā!

Vai kurls esat palicis?

(Viņa grūž vīra elkoni, un Galakrodziniekam pasprūk stūre no rokām. Bremžu kauciens, mašīnas apgāšanās)

G.: Labi, ka smilšu kaudzē, tu dzīva?

T.: Neliec man rokas klāt!

G.: Jālūko apturēt kāds garāmbraucējs…

.

Viņa: Rakstīšu Jums eksistenciāliski. – Jūs sakāt, ka es esmu Kristīne, ka upurējos. – Kristīne neupurējās, viņa ņem to, ko karsti mīl. Upurētos viņa tad, ja aizietu pie Akmentiņa.

Ar mani bija tā: es teicu sev, – pirmais, kas nāks pār tiltu! Nu, – izrādījās, ka dzīve nav pasaka.

Ļaunākais – man mūžam jābūt viņa tuvumā, jāsmok nost, vai jāpārakameņojas.

Vai Jūs varat iedomāties tādu stāvokli, ka Jūsu dēls nevēlētos lai Jūs rakstītu un mēģinātu pārsteigt Jūs noziegumā?

Kāpēc pasaulē ir cilvēki, kuriem svešs mīlestības jēdziens?

Viņš: Mīlestība? – Ģimnāzistes iekrīt tādēļ ka stiprāku asinsspiedienu uzskata par mīlestību.

Mīlestība ir žēlsirdība. Un tāpēc nevar balstīties asinīs, kas ir bioloģisks elements.

Jā, arī man ir bijuši brīži, kad es neredzu ne debesi, ne zemi un domāju: kaut es rīt nepamostos. Varbūt tāpēc, ka man nav bijis draugu. Bet draudzībā ir mīlestības pamats. Mīlestība – draudzības augstākā pakāpe. Bet sievietes bieži vien ar patiku moca tos, ko mīl.

Kāpēc Jūs vairs neko man nestāstāt par savu muzicēšanu?

Viņa: Sievietes moca tos ko mīl? Ja tas tā – tad vīriešu vainas dēļ. Vīrieši gadsimteņiem ilgi no sievietes prasa skaistumu. Gluži nekaunīgā kārtā apraksta viņu gulbju kaklus, korāļu lūpas, marmora krūtis. Bet tik daudzas sievietes piedzimst bez gulbja kakla, bet alabastra pirkstiem. Ko lai viņas dara? Lai kaisa pelnus uz galvas.

Sieviete ļoti cieš apzinoties, ka viņa nav standartprece. Un lai to aizmirstu – viņa liek sevi iemīlēt.

Pie tam – vīrieši ir stulbi: ja kāda sieviete iepatīkas vienam vīrietim, viņu tūdaļ ierauga arī otrs. Un tādēļ sieviete noliec pie zemes to, kas viņas tuvumā. Tā ir spēle. Un sievietei šī spēle var iepatikties pašas spēles dēļ. Viss…

Muzicēšana? Jā, spēlēju Šopēnu, Mocartu, dažreiz Šūbertu – nav citu nošu. – Pie tam Šūbertu un Listu atkārtoti ilgi nevaru. Šopēns – neapnīk, bet tuvina izmisumam, kad jau tā ir smagi.

Dažreiz mūzikas vietā palīdz Jūsu grāmatas. Ne tās filozofiskās, bet ironiskās.

(fonā viesību trokšņi)

(Galakrodzinieks kopā ar Tintīju – iznāk no viesību nama, sēžas mašīnā.

Galakrodzinieks nestabils, – pie stūres Tintija)

G.: Paldies, Dievam, beidzot vaļā no šīm briesmīgām viesībām. Tu zini, Tintukiņ, tā Sveķene ir taisni jocīga – viņai taču pieci… vai pat septiņi mopši… Man gadījās vienam uz kājas… Tāds tracis… suns kauc… Sveķene bučo šim ķepu…

T.: Un tu? Ko tad tu bučoji? Jā biji pazudis visu nakti?

G.: Tintukiņ!…

T.: Bija pie Sveķiem visādas. Un tu jau nu vienreiz esi tāds, kas grib palīdzēt visām…

G.: (noguruma labsajūtā) Tintukiņ… Tintukiņ…

T.: Nu, nu, – kas ir?

G.: Ir labi. (brīdi abi brauc klusēdami. Galakrodzinieks iemieg. Tintija cīnīdamies ar nogurumu dzied. Galakrodzinieks iekliedzas)

T.: Kas ir?

G.: Biju laikam iesnaudies. Un pēkšņi man likās, ka Sveķis mani iestūmis svešā mašīnā.

T.: Droši vien tev likās, ka tā ir Lielmanietes mašīna?

G.: Tintukiņ!… Fui, man tā vecene nekad nav patikusi… Tu nedusmojies, ja?

T.: Vai ta esi ko tādu nostrādājis, lai man jādusmojas?

G.: Jā!

T.: Atzīsties, ko? Jeb es tālāk nebraukšu!

G.: Šurpbraucot tu nolasīji par kārpiņu…

T.: Nu?

G.: Un es par eksistenciālistiem – samuldējos.

T.: Tu vienmēr muldi. Bet šoreiz – par ko īsti?

G.: Es par eksistenciālistiem neko nezinu. To ko teicu izlasīju žurnālā… Viens latviešu profesors… aizmirsu… kā viņu… Iegaumēju trīs vārdus: Augustīns. Kirkegords, Sartrs… Un tad vēl to par dzīves meliem iepaunāju sev paurī… par eksistences bezjēdzību…

T.: Tā tad tu vienu vienīgu rakstiņu?

G.: Un – m…

T.: Un kāpēc tev tas bija vajadzīgs?

G.: Pie Sveķiem visādi sabrauc… arī tādi, kas par jauno un visjaunāko, mākslā… literatūrā… visādi sabrauc…

T.: Un patiesībā tu nemaz nedomā, ka visiem latviešu rakstniekiem tagad jāraksta par eksistenciālisti?

G.: Lai tak viņi raksta kā viņi grib.

T.: Un tev nekas nav pretī, ja Skarulauks –

G.: Lai tak viņš drukā… par to tavu kārpiņu… (sāk no jauna “apsīkt”) man taisni patīk, ka viņš visu to… aprakstījis… jā… patīk… Un es viņam to pie Sveķiem pateicu…

T.: Tu neguli, neguli, – tūlīt jau esam mājā. (mašīnas apturēšana). Svempies ārā! Un pagaidi tepat, kamēr es nolieku mašīnu garāžā – viens pats tu pa trepēm netiksi augšā (viņa aizbrauc mašīnu).

G.: (viens, iet uz labu laimi) Migla… es viens… Tintukiņ… viens… eksistenciālā… Kur es esmu?… sveša vieta… sveša pilsēta… Es viens… pavisam viens…

.

Viņš: Cienītā kundze!

Esmu vainīgs! Abas Jūsu vēstules saņēmu. Savas trīs Jums uzrakstītās – iznīcināju. Mani pārņēmusi ļauna priekšnojauta – kaut kam briesmīgam jānotiek. Gaidīju, kad šī priekšnojauta mainīsies, lai tad uzrakstītu ko jēdzīgāku.

Jūs man stāstāt par sevi visu. Es Jums neatbildu ar to pašu. Cilvēks ir cilvēcīgs tikai tad, kad viņš atlīdzina otram un pat dod vairāk nekā saņēmis.

Viņa: “Pirmā godalga prozas sacerējumu konkursā par stāstu ‘Mūsu kaimiņš’ piešķirta Ernai Ķikurei”, – es lasu to laikrakstā un neticu savām acīm. Tad pārlasu vēlreiz Jūsu vēstulē teikto par Dēliņu – lielāko autoritāti no austrāļu latviešiem, kuri spriež par literatūru, viņš arī man ticot, ka es – rakstniece –

Ļoti, varbūt pat vairāk kā nekad gaidu Jūsu vēstuli, lai uzzinātu, ko tad citi žūrijas locekļi teikuši par “Manu kaimiņu”?

Viņš: 1956.gada 6.maijā.

Pirms 10 minūtēm aizveda manu dēlu – viņš miris. Šorīt ap pussešiem – laikam infarkts. Es esmu viens. Nezinu vai man vajadzēja Jums to rakstīt, bet viss ir tik tukšs, bez jēgas nezinu, kur lai eju, ko lai daru. Nav neviena… Ir tik nejauki manā būdā. Tik pretīgi dzīvot.

Tās pašas dienas vakarā.

Ļoti cienītā kundze, nerakstu tāpēc, lai saņemtu no Jums kādus mierināšanas vārdus, tos man jau teikuši daudzi laipni tautieši.

Mans dēls šķīries no dzīves savas izstādes atklāšanas priekšvakarā. Es esmu pieliekts pie zemes, bet neesmu sabrucis. Ir baigi domāt un nekā neteikt.

Varbūt es nedrīkstu tagad rakstīt, es nezinu.

Jūsu Jānis Kalniņš

.

Viņa: 10.maijā, 1956.gadā.

Godājamais Kalniņa kungs.

Šodien saņēmu Jūsu vēstules. Neuzdrošinos sākt, baidos, ka neatradīšu īstos vārdus, kas Jūs nesāpinātu.

Es nevaru palīdzēt. Es tikai – Es tikai lūdzos, lai Jūs izturētu savā vientulībā.

Kaut Jūs varētu man šad un tad rakstīt.

Es redzēju sapni: – cilvēki drūzmā, mēs sēstamies pajūgos, bet ceļā kaut kādas smilšu kaudzes un uz vienas no tām sveces – kad no rīta par to domāju, es nevarēju uzminēt, kas notiks, bet es zināju, ka jānāk kam ļaunam.

Es esmu pārliecināta, ka notikumi mūsu priekšā guļ tāpat, kā tie guļ aiz mums.

Jūs nedrīkstat sabrukt. Man Jūs esat vajadzīgs. Tā ir patiesība.

Cik briesmīgs ir tālums: Es gribētu pie Jums aiziet. Es jau nevarētu aizdzīt Jūsu bēdas. Bet tomēr, – labi, vai nē, bet es Jums rakstīšu. Katru dienu.

Domāju par Jums un par dzīvi.

Dzīves sākumā bija tik viegli.

Atceros: māte ienes istabā apsnigušu veļu – tā sasalusi ragā un istaba ir pilna vistīrākās dzīvības dvašas; dzidras sniega adatiņas piepilda sirdi ar mieru.

Mīļais Kalniņa kungs, – kaut kas mums tomēr šai pasaulē ir jāmeklē. Mums jāpaliek uzticīgiem līdz galam, jo visa dzīve ir mūžīga atvadīšanās un mūžīgs ceļš tālāk.

(mūzika)

Viņš: Pateicos Jums! Man ir Jūsu telegramma un divas vēstules.

Esmu saņēmis daudzas vēstules, bet tikai Jūsējā bija tie vārdi: Jūs man esat vajadzīgs.

Pēc Jūsu teiktā man ir par ko domāt, vairs nejūtos tik lieks.

Es zinu, ka Jūs pie manis nekad neatnāksit. Nekad. Lai gan es par visu vairāk to vēlētos, kaut arī vieglāk ir nekad negaidīt nekā sagaidīt un pazaudēt.

Rakstiet man. Kad lasu Jūsu vēstules ir sajūta, ka Jūs esat tuvāk.

Viņa: Gribētos lai nebūtu tāluma. Amerikas avīzē “Laiks” sludinājums: man māsa mani meklē. Tātad viņa no Sibīrijas ir attikusi Latvijā – kaut nebūtu tāluma.

Pastāstīšu Jums kādu stāstu – par manu tēvu.

Es viņu mīlēju. Vairāk nekā māti. Varbūt tāpēc, ka māte arvien bija tuvumā.

Tēvu nošāva lielinieki 1919.gada martā – viņš bija pagastvecākais.

Vispirms viņu aizveda uz Madonas cietumu, tad uz Pļaviņām. Kāds kaimiņš tēvu tur bija redzējis – konvoja ielenkumā. Tēvs uzsauca kaimiņam: – Es esmu notiesāts uz nāvi. Pasaki sievai, lai nu viņa viena gādā par bērniem.

Māte tūlīt brauca uz Pļaviņām. Viņai teikts, lai nerādās, ja dzīvība mīļa.

Mātes tobrīd laikam dzīvība nebija mīļa, viņa metusies Daugavā, līdzbraucēja saturējuši, savaldījuši.

Tēvs nošauts, aprakts kopējā kapā.

Uz tā pagraba stenderes, kur viņi – notiesātie, bija pavadījuši pēdējo dienu, pirms soda izpildīšanas, atrada mana tēva ar zīmuli rakstītu vēstuli mums. To izzāģēja un šis plānais dēlītis vēl ir pie manis. Tēvs atvadās tur no mums un saka, ka ceļš no tiesas nama līdz kapam viņam ir vienaldzīgs, viņš mirst nevienam neko ļaunu nenodarījis.

Rokraksts tiešām tāds pats kā viņam bija vienmēr.

Dzīvei ir jābūt skaistai, kā Dieva dārzam. Un ir vērts viņu dzīvot.

– Piedodiet, ka sūtu Jums šo vēstuli, bet es gribēju ar to mazliet Jūs atpūtināt.

Tagad sēdīšos pie klavierēm, – spēlēšu Jums Mocartu.

(Mocarts – vispirms klavieres – tad Rekviēma Lakrimoza)

Ieradīšos ar traku (Ķikure/Kikure)

Ieradīšos ar traku (bērnuspēle)

Personas:
  Vecā māte
  Kārlis
  Rūta
  Kaimiņa balss ārā

Notiek iesācēja latvieša vistu farmā.
Vecas Austrālijas lauku mājas – bungalova virtuve. Pa kreisi pavards, pa labi ledusskapis, vidū liels galds. Durvis pa kreisi ved ārā, pa labi noliktavas istabā, vidū – dzīvojamā istabā. Durvis uz dzīvojamo istabu un durvis uz āru – vaļā, durvis uz noliktavas istabu aizvērtas. Agra pēcpusdiena.

(Vecā māte, vēl dūšīga sieva, mazgā traukus )

KAIMIŅA BALSS ĀRĀ: Hallo! Anybody home?

VECĀ MĀTE: Home, home. Hallo, hallo!

BALSS ĀRĀ: How are you today?

VECĀ MĀTE: Fine, fine! Paldies par vaicāšanu. How are you?

BALSS ĀRĀ: Really good, thanks. A nice day…

VECĀ MĀTE: Very nice, very nice. (iet pie durvīm)

BALSS ĀRĀ: Here there is a message for you. Met your son on the road this morning. Allright? (roka pasniedz vecai mātei kādu zīmi, ko tā saņem)

VECĀ MĀTE: Allright, thank you, thank you very much.

BALSS ĀRĀ: Cheer you!

VECĀ MĀTE: Goody bye, good bye! (iet pie galda un lasa saņemto zīmi) Sagatavojaties… Sagatavojaties… (netiek gudra, brīnās un sameklē brilles, lasa atkal) Sagatavojaties… Ieradīšos… Ar traku. (uztraucas, lasa vēlreiz) Sagatavojaties, ieradīšos ar traku! Dieviņ, Tētiņ – ko tas nozīmē? Kas tur īsti ir? (lasa atkal) Sagatavojaties… (nomet zīmi) Šorīt aizbrauca pēc cālīšiem un nu ziņo?…

VECĀ MĀTE: Viņš ir izdevis to istabu! Izdevis – kā jau to kādreiz agrāk gudroja. Bet – tagad! Un izdevis – mentalniekam! Hospitālis esot pilns. Viegli ķertos dodot privāti. Maksājot lielu naudu. Tā jau te daži stāstīja. Un nu – tā tas ir, tā tas ir! Ieradīšos ar traku! Bet istaba pilna mantām. Šodien nāks arī cālīši – tak pats tos vedīs. Tik daudz darba! (sāk skraidīt pa virtuvi, atrauj durvis pa labi un ieskatās noliktavas istabā, pārbīstas) Sagatavojaties! Sagatavojaties!… Tur jau pieciem vīriem darba. (skrien pie āra durvīm un sauc) Bērni, bērni! Kārli! Rūta! Kur jūs esiet? Nākat šurp! Nāk, nāk šurp! Sabļauji nu tos (pukojas pie sevis, tad atkal sauc ļoti skaļi) Bērni! Bērni!

BALSIS TĀLU: Jēēē! Jēēē -epp!

VECĀ MĀTE: Nākat šurp! Tūlītās!…

BALSIS: Kāāādēļ? Kas – īīī?

VECĀ MĀTE (kliedz izmisīgi): Nākat šurp!

(Viņa paķer lielu bļodu, sit tur olas iekšā un kuļ – gatavojas cept kādu cepumu. Kārlis ar Rūtu iedrāžas virtuvē.)

RŪTA: Kas ir? Čūska?

VECĀ MĀTE: Nē, nē…

KĀRLIS: Fridž kūp?

RŪTA: Redbeks?

VECĀ MĀTE: Nē jau nē, bērni! Nav nekas tik nelabs. Bet labs arī nē. Visiem tūlīt jāsāk strādāt – jā-saga-tavojas… Stājaties darbā!

KĀRLIS: Ē, vecomāt, tu teici, ka mēs vēl varam iet.

RŪTA: Tu teici, ka no pieciem jāsāk strādāt?

VECĀ MĀTE: Jā, bet tagad kas cits. Nāciet tūlīt palīgā. Palīgā – s a g a t a v o ties…

KĀRLIS: Bet tu jau maisi kūku vecomāt, ko mums tur palīdzēt? Tu jau nekad negribi, ka tev tur maisās pa kājām?

VECĀ MĀTE: Jā – maisu kūku! Ko es citu varu? Restes es durvīm un logiem nevaru salikt! Es varu – sabarot. Nu un sabarots jau nu būs uz pusi mierīgāks, lai cik traks tas arī nebūtu!

RŪTA: Ko tu stāsti, vecomāt, mēs nekā nevaram saprast?

VECĀ MĀTE: Es nevaru ne tik. Bet ko tur līdz gudrot. Stājaties darbā, stājaties darbā! Vāciet visu ārā no noliktavas istabas – visu! Tēvs to istabu ir izīrējis.

RŪTA, KĀRLIS: Izīrējis!?…

VECĀ MĀTE: Nu nebrīnāties! Par to jau kādreiz gudroja. Sākumā, kad naudu nezināja kur ķert. Ko tēvs tagad sadomājis – kas lai zin? Naudas jau tāpat nav, bet tās istabas pašiem vajag. Bet nu mums tā – jāsagatavo. Tā tad – ejiet, nesiet visu ārā. Visu, visu. Pašu pirmo negludināto veļu, lai nenoput.

(Bērni negribīgi iet vidus istabā un kurn.)

KĀRLIS: Mums tūlīt būs atkal cāļu māja jākārto – nemaz nav brīv padzīvoties.

(Beidzot tie ieiet un sāk klaigāt vidus istabā. Kārlis drīz iznāk ar milzīgu klēpi tīras, negludinātas veļas.)

KĀRLIS: Kur? Kur?

VECĀ MĀTE: Kur? – Liec jūsu istabā pats savā gultā, tur es drīzāk atcerēšos, ka jāgludina.

KĀRLIS: Nēē – ne uz manas gultas! Tu vienmēr saki – ātrāk atminēšos, drīzāk atcerēšos – bet nekad tev neiznāk laika gludināt.

VECĀ MĀTE: Neķīvējies! Steidzies. Liec jūsu istabā uz krēsla.

(Kārlis aiziet rūkdams un čīkstēdams vidū.)

RŪTA (iznāk ar lielu klēpi vecu avīžu): Kur?

VECĀ MĀTE: Kur? – Jūsu istabā, kaktā pie grāmatu plaukta.

RŪTA: Nēē! – Tur jau mani skolas žurnāli.

VECĀ MĀTE: Nestrīdies! Tēvs tūlīt tās avīzes lietos cālīšiem mēslu platēm, nestāvēs tev tur ilgi. Liec tagad, liec.

RŪTA: Nu tad līdz vakaram. (aiziet vidū)

KĀRLIS (iesteidzas otrreiz istabā pa vidu un drīz ir uz sliekšņa ar klēpi garo gumijas zābaku): Kur?

VECĀ MĀTE: Uz šedi! Stūrī aiz malkas.

KĀRLIS: Nē! Tur mans baiks!

VECĀ MĀTE: Ak tu manu dieniņ! Nes ārā un liec, kur redzi.

(Kārlis aiziet ārā. Rūta atgriežas istabā pa labi – un tūlīt iznāk ar klēpi tīklu un vēžu ķeramo ķeseļu.)

RŪTA: Kur?

VECĀ MĀTE: Es nezinu, nezinu! Slien ārā pie sienas.

(Rūta aiziet. Kārlis atgriežas no āra istabā pa labi un sauc no turienes.)

KĀRLIS: Vecomāt, te tavas veka burkas un pudeles – Ko ar tām?

VECĀ MĀTE: Neaiztiec! Es pati! Vēlāk. Neaiztiec!

KĀRLIS (iznāk no istabas pa labi): Tur kaktā ir lielās zāļu pudeles – cālīšiem. Tēvs teica – nedurt pirkstus klāt, vēl šorīt visas sarindoja kārtībā. Ko ar tām? Vecomāt, kas tev teica ka istabu izdos? Tas nemaz nevar būt.

VECĀ MĀTE: Tēvs raksta. Zīmīte. Steidzīgi atsūtīja ar Džovu.

KĀRLIS: Kur ir tā zīme, vecomāt, kā viņš raksta?

VECĀ MĀTE (visu laiku raujas ar cepuma gatavošanu): Tepat uz galda jau kaut kur ir.

KĀRLIS (meklē pa galdu, atrod zīmi, atrod un murminādams lasa, tad lec gaisā un skaļi sauc): Cālīši būs klāt tūlīt! He! Rūta, Rūta, cālīši būs klāt – ar traku.

RŪTA (ieskrien no āra): Ar traku!? Tad drīz. Jau pulkstens ir pus trīs. Pēc labas stundas varbūt!

VECĀ MĀTE: Ar traku! Ar traku!

KĀRLIS: Nu! Ar traku. Nezini kas traks? Ar karjeru. Ar Bītiņa smago mašīnu.

VECĀ MĀTE: Ar – smago mašīnu? Ar traku? (atkrīt krēslā un sāk pilnā kaklā smieties)

KĀRLIS: Nujā – ar traku, tūlīt, pēc stundas vai pusotras, nevis ar vilcienu, vakarā. Un – kur par to istabu? Kas ar to istabu?

VECĀ MĀTE: Traki, traki! Lasi skaļi to zīmi, Kārlīt, lasi skaļi, tad redzēsi. To traku.

KĀRLIS (lasa): Sagatavojaties, ieradīšos ar traku!

VECĀ MĀTE: Nu? Dzirdējāt? Ko es tur citu varēju izlasīt, viss skaidri latviski rakstīts – sagatavojaties, ieradīšos ar traku. Un tā es arī domāju – viņš ieradīsies ar kādu mentalnieku, kurus izvietojot privāti, par labu naudu. Ak Dieviņ, Dieviņ…

(Bērni smiedamies krīt virsū vecai mātei, smejas, un rausta to.)

RŪTA: Ar traku! Vecomāt, vecomāt.

KĀRLIS: Ieradīšos ar traku! Sagatavojaties! Tagad tā kūka mums, tūlīt mums pašiem vien visiem, ko tu cepi tam – trakam.

RŪTA: Nu mēs taisīsim partiju!

VECĀ MĀTE: Pagaidiet, pagaidiet, mierā. Netrakojiet. Kam tad nu citam tā būs. Bet mums tagad nav laika ne smieties, ne partiju taisīt, pirms neesam sagatavojuši visu cālīšiem. Lūk, tā jau ir bijusi tā – sagatavošanās.

Skrieniet nu ārā un sāciet. Darba daudz – Brūders jāsaliek, ēdamās silītes vēl jāmazgā, petroleja jālej, jāiekurina, šede jāslauka…

KĀRLIS: Nu – bet tu taisi mums to labo tītaimu!

(Bērni grib skriet ārā, tad vispirms metas vidus istabā un tūlīt viens atgriežas ar klēpi veļas, otrs ar avīzēm.)

VECĀ MĀTE: Lieciet tam visam mieru, steidziet lietas cālīšiem!

KĀRLIS: Tūlīt, tūlīt.

(Abi bērni samet lietas istabā pa labi, tad no āra sanes tīklus un gumijas zābakus – salaiž arī tos pa roku galam istabā pa labi.)

KĀRLIS: Tā – nu to aizmirstiet.

RŪTA: Es nu gan to neaizmirsīšu.

VECĀ MĀTE: Es arī nē! Es vēl nemaz nevaru atjēgties ka tā trakā nebūs – tikai cālīši. Biju sagatavojusies tādai cīņai! Bet nu – skrieniet, dariet! Un – pamatīgi!

(Bērni iziet, rīkojas un klaigā ārā, vecā māte darbojas ap pavardu un visu laiku atbild bērniem ārā.)

KĀRLIS: Kur šito?

VECĀ MĀTE: Kas tas ir? (skrien pie durvīm paskatīties) To apslauki, noliec saulē. (atpakaļ pie pavarda)

RŪTAS BALSS: Kur šito?

VECĀ MĀTE: Kas tas tāds? (skrien pie durvīm) To iemērc vannā pie tanka. (atpakaļ pie pavarda)

KĀRĻA BALSS: Kur tos te?

VECĀ MĀTE: Ak tu mūžs! Vai jūs nekam vārda neziniet? Kur to, kur šito? Nu kas tas tev ir? (skrien atkal pie durvīm) Tos saliec rindā aiz brūdera.

(Vecā māte turpina darboties ap cepumu, bērni ārā skandina traukus, laistās ar ūdeni, klaigā un strīdās pa pusei latviešu, pa pusei angļu valodās.)

BĒRNU BALSIS: Tur nē. Tā nē. Ņem tu to. Stop it. Drop it. U.t.t.

VECĀ MĀTE (saliek kafijas tasītes galdā un kūku): Nu vai būsiet beiguši? Nāciet nu tītaimā. (sauc skaļi) Ko gribiet – tēju vai kafiju?

KĀRLIS: Kafiju.

RŪTA: Tēju.

VECĀ MĀTE: Tā, tā. Nāciet, taisiet paši sev ko katrs gribiet.

BĒRNI REIZĒ: Nu tad – tēju!

VECĀ MĀTE: Tā, tā. Tad – tēju. Kad pašiem jātaisa – tad labi kā bij.

(Bērni saskrien iekšā un visi sēžas ap galdu.)

KĀRLIS (lec uz augšu un iet uz vidus istabu): Cik tad īsti jau var būt pulkstenis? Vai cālīši nebūs klāt?

(iet vidus istabā, uzgriež radio, kas sāk runāt)

KĀRLIS (atgriežas un sajūsmināts ātri stāsta): Amerikāņi uzlaiduši četrus mais gaisā un viens spaisā miris!

RŪTA: Miris? Āāāā!

VECĀ MĀTE: Ko? Ko? Kas tev tur bija?

KĀRLIS: Četrus mais gaisā, viens spaisā miris!

VECĀ MĀTE: Maiss gaisā, spaisā! Ko tu tur muldi? Kas tur ir?

KĀRLIS: Nevis maiss! Mais. Nu mais (grib teikt ko citādi un nevar atcerēties) Nu – mais. Nezini kas mais? Maus, nu! (rāda kā pele skrien un kaitina veco māti, it kā pele skrietu viņai virsū)

VECĀ MĀTE (uzlec dusmīga): Vai zini! Vai tu zini – tikko vai visa māja uziet gaisā ar to trako, un tu atkal man – maisā, spaisā, gaisā. Vai tu vairs nemāki runāt? Saki pele, kad ir pele, nevis maiss gaisā!

KĀRLIS (satrūkstas, bet tad, klausīdamies radio sāk gavilēt): Tu dzirdi, kā tas runā: For rūmatism, bakeik un kidnej trubls! Tas gan runā – savā – valodā, tas nevarētu citā parunāt ne gribēdams.

VECĀ MĀTE: Un tu nevari parunāt savā! Es tev saku – tu piedzīvosi īstas bāākeik trublas, ja tu nebeigsi!

KĀRLIS: Hihi huhu ha ha – Bet, vecomāt, tikko pirmīt tu teici – mazgājiet brūderi. Kas ir – brūderis? Kas ir – brūderis. Man liekas brūderis ir – brālis! Rūtiņa, tev vajadzēja mazgāt mani! (saķer veco māt.) Kas ir – brūderis?

RŪTA: Cāļu perinātājs.

KĀRLIS: Nebūs vis, cāļi jau ir izperēti.

VECĀ MĀTE: Tas tomēr to nozīmē laikam.

KĀRLIS: Pē. Tik garš vārds – cāļu perinātājs.

RŪTA: Sauc tikai par perinātāju.

KĀRLIS: Nu perinātāji var būt visādi. Tu zini, tai pasakā vai nebija – kumeļu perinātājs?

RŪTA: Kumeļu perinātājs tu esi pats. (kaitina) Tikko nāks holidejas, tu būsi gultā ar mams, bamps vai čikenpoks un – perināsi.

KĀRLIS: Nu tu ej par tālu. Un kā tu drīksti teikt holideja? Jāsaka kā? Brīvdienas. Bet vecās grāmatās ir – suņu dienas.

RŪTA: Tu gan zini, ka nav jāsaka – suņudienas. (Bērni strīdas.)

KĀRLIS: Labi, labi. Es zinu daudz, kā jāsaka, bet man nav vienmēr laika pārslēgties no vienas valodas otrā visos sīkumos, es domāju – kādu vārdu jau es no vienas otrā varu ielaist, to kas patreiz jau uz mēles. Un galvā – man viss notiek angliski, tas ir – tā domāšana.

VECĀ MĀTE: Kāpēc tad tā? Vai tad tā angliskā domāšana citāda?

KĀRLIS: Tāda pat vien, bet man visu laiku skolas darbi galvā un tie ir – angliski. Tiem tādiem arī jābūt. Un tagad jau katrs zina, ka es neesmu nekāds latīnis no Laplandes, kā te sākumā teica, bet latvietis. Un ar latviešiem nebūs nekāda saķerdeja.

VECĀ MĀTE: Saķerdeja? Kas tad nu atkal tā tāda par deju?

KĀRLIS: He! Mūsu dačmeņa puikiņam tā ir – sestdiena. Viņam, lūk, tas valodas trubls nepāriet un viņš nevar citādi izteikt saturday, kā saķerdeja. Pēc divi gadi haiskūlā vēl ar angļu valodu – saķerdeja!

RŪTA: To var domāt, tur jau kaķim jāsmejas, kad viņš sāk runāt!

VECĀ MĀTE: Nekā bērni, vēl vairāk jāsmejas, ja pats savu valodu nemāk runāt. Lai cik labi jūs esiet angļu valodā, tas nelīdz. Rūtiņ, sāc tāpat, kā agrāk jau to darīji – uzmani katru vārdu, ko kāds saka no angļu valodas, runājot latviski.

RŪTA: Nu labi, labi, bet nezin vai es vairs tā tikšu galā, kā agrāk. Un šodien te viss tas trakums iznāca no rakstīšanas.

KĀRLIS: Uzmani tik runāšanu, uzmani tik to! Un – mani tu nenoķersi tik viegli. (atgāžas lepni krēslā) Ej, paskaties, vai tas – kumeļu perinātājs silst?

VECĀ MĀTE: Ak tu kumeļš pats! Te tev, lūdzu vēl gabals kūkas. Un esi godīgs.

KĀRLIS: Paldies, vecomāt. Tikai diezin vai tā ir kūka? Kūkas un kleitas nav latviskas – jāsaka cepumi un svārki vai madaraiņi.

RŪTA: Ak tā! Tad tev būs tie svārki un man tie madaraiņi. Nekā nebūs. Tik smalki mums nemaz nav jārunā. Tikai angļu vārdus nav brīv teikt.

KĀRLIS: O.K. O.K.!

RŪTA: O.K. nevar teikt!

KĀRLIS: O.K. Tas ir – es gribēju teikt – labi!

KĀRLIS: Bet O.K. vienmēr nav nemaz labi. Ko lai es saku?

VECĀ MĀTE: Ir gan tur ko gudrot! Saki – Jā.

RŪTA: Saki – kā nē, tā jā! Tā vecais Kalniņ papa saka.

KĀRLIS: Tu šodien smagi iekritīsi, es saku! Ej, sameklē baltu papīri, liksim pie sienas visus vārdus, kas maisa valodas – tam pievelk zīmi. Pēc zīmju skaita – sods.

RŪTA: Kāds būs sods?

VECĀ MĀTE: Peniņš par vārdu.

RŪTA: Un kam tie līdzekļi, kas uzkrāsies?

VECĀ MĀTE: Labdarīgiem mērķiem.

KĀRLIS: Labdarīgiem nevar, tad kāds var kļūt augstsirdīgs – sak, lai es arī nepareizi runāju – tas nesīs labus augļus…

RŪTA: Nezināmiem mērķiem. Vecā māte pati izlems, ko gribēs. Varbūt ar peniņiem nemaz netiks cauri. Varbūt pērs vai liks ko ļoti nepatīkamu darīt.

KĀRLIS: Bet tad vecās mātes vārdu nemaz nevar likt pie sienas.

RŪTA: Zināms, ka nevar. Un viņai angļu vārdi vairs neko nekaitē. Viņa pati teica, ka ir saukusi policistu par uradņiku, bet, kā nācis kārtībnieks, tā viss bijis kārtība.

KĀRLIS: Un – kāpēc mums tā nevar būt?

VECĀ MĀTE: Tāpēc ka kārtībnieks tik drīz’ nenāks un jums ir jākārtojas pašiem. Saproti?

KĀRLIS: Tā kā nojaušu gan, ko tu domā.

(Bērni sameklē lielas papīra lapas un uzraksta uz vienas K., uz otras R. Pieliek pie sienas blakus lielajam sienas kalendāram.)

RŪTA: Tā un tagad – uzmanies!

KĀRLIS: Un tu – tāpat!

VECĀ MĀTE: Ar to vien jums šoreiz nepietiks. Vai tu, Kārli, esi ko darījis latviešu rakstos? Kur tas laiks, kad pēdējo reiz man kaut ko lasīji?!

RŪTA: Viņam ir – dzejas. Tagad garākas kā agrāk?

KĀRLIS (ļoti dusmīgs): Kā tu to zini? Vai tu man neesi rakājusies pa maniem papīriem? Kā tu zini?

RŪTA: Tu prasīji kā spellij Simmonds un tad rakstīji ko lielu, garu. Tā es zinu. Paldies par launagu, vecomāt! (pieceļas)

KĀRLIS: Ak – spellij – tu teici. Dod šurp zīmuli! (pievelk zīmi zem burta R. uz papīra lapas pie sienas) Paldies par kūku, vecomāt.

RŪTA: Vecomāt, kā jāsaka spellij vietā?

VECĀ MĀTE: Boksterēt. Nē, ka tevi aklā mēle, – Burtot. Burtot ir jāsaka.

RŪTA: Burtot, kā tad. Bet kā tu teici vispirms?

VECĀ MĀTE: Tas bij senos laikos, kad tā teica. Tas tev nemaz nav jādzird – jauks tik galvu. Bet ātri gan tu, Kārli, pievilki tai Rūtai to zīmi!… Tā tad – nes šurp un lasi tās dzejas.

KĀRLIS: Es negribu, ka Rūta klausās.

VECĀ MĀTE: Nes tik šurp.

KĀRLIS: Man ir trīs dzejoļi – viens episks, viens lirisks, viens filozofisks. Rūta tur nekā nesajēdz, tik smejas un saprot nepareizi.

VECĀ MĀTE: Nes vien šurp. Lielus dzejniekus arī saprot nepareizi, tev pie sava likteņa jāpierod. Rūtiņ, mēs sāksim tīrīt tās olas.

RŪTA: Jā gan. Tā mums būs labi klausīties un padarīt darbu, lai vēlāk, kad cālīši būs klāt, es varu pabūt ar tiem.

(Rūta un vecā māte sakārto olu spaiņus un kastes, apsēžas un sāk apslaucīt olas un likt kastēs. Kārlis vilcinādamies aiziet pēc savām dzejām.)

KĀRLIS (pabāž vēl galvu no istabas vidū): Visas trīs es nelasīšu. Un vispār – lai Rūta arī tad parāda, ko viņa ir darījusi latviešu valodā? Saki – vai tu esi ko darījusi?

RŪTA: Jā.

KĀRLIS (neticīgi): Tiešām?

RŪTA: Tiešām.

KĀRLIS: Un tu atklāsi mums kas tas ir?

RŪTA: Atklāšu.

KĀRLIS: Labi! Tad es lasu. Bet tikai divas. (aiziet)

RŪTA (pieliecas vecai mātei, izgudrēm saka): Prasi tu, vecomāt, to episko dzeju. Es prasīšu to lirisko. To filozofisko viņam gribēsies ar tevi pārspriest – un tā mēs dzirdēsim visas trīs. Labi?

VECĀ MĀTE: Labi.

(Kārlis atgriežas.)

KĀRLIS: Kuru tev, veco māt?

VECĀ MĀTE: Episko.

KĀRLIS: Un tev?

RŪTA: Lirisko.

KĀRLIS (aizdomīgi): Kā – sarunājušas… (apsēžas krēslā ar muguru pret olu tīrītājām, uzliek kājas augšā uz kādas olu kastes un sāk lasīt)

KĀRLIS (lasa):

Austrālijā dzīvo ļaudis,
nākuši no malu malām,
dažam tēvs ir portugālis,
citam pat no Ķeniņsalām.

Lai ar nācis kādu vēju,
katris austrāliet’s dzer tēju –
septiņpadsmit reizes dienā,
stipru, atšķaidītu pienā,

jo, kad saule pārāk silda,
tas, kas tēju iekšā pilda,
pasargāts no lielām slāpēm
un turklāt no galvas sāpēm.

Austrāliets ir bloks uz goda
nebīstas no nieka soda:
Haizivis tas ķer uz āķi,
čūsku ādas samet blāķī.

Pieveikt viņu, mazliet brīnums,
tomēr var tas maigais dzimums…
Tās viņš cienī iekrāsotas
un ar krellēm izgreznotas,

algu mazāku tām maksā
nedod vietu autobusā,
bet kā pilī tām tā būdā
rīta tēju pasniedz gultā.

Tā ir vēstule manam draugam Andrejam Kalifornijā, viņš prasīja lai pastāstu kādi ir austrālieši. Jums tur nav daudz nekas jākritizē.

RŪTA: Man ļoti patīk! Ļoti! Tas labi, ka tu mazliet sadevi tām austrālietēm par tām krellēm… Bet vai tu par mums pašiem arī rakstīsi?

KĀRLIS: Šinī dzejolī nē! Bet es negribu ka man ko prasa vai saka šādos jautājienos. Te otrs, tas lirikskais dzejolis.

(lasa)

Džekeranda violeta
man aiz loga sargos stāv –
Nav ko sargāt, nakts ir lēta:
Simmonds ielikts cietumā.

Nav kas ļaudis miegā baida,
Nav kas bērnus spēlēs rauj –
Džekaranda violeta
velti logā sargos stāv.

Arī šo es negribu ar jums abām uz reizi pārrunāt. Tāpēc ka tur rakstīts par cietumnieku. Vecai mātei es vēlāk atklāšu – kāpēc? Tagad – ko tu Rūta rādīsi?

VECĀ MĀTE: Paldies par lasīšanu. Mēs vēl pārrunāsim gan. Bet ņem nu vien ārā arī to trešo vēl. Tagad jau tava lasīšana ir ko vairāk vērts, kā pēdējo reiz kad tu man atklāji, ko vari. Bet vispirms izskrien ārā un apskaties vai tas – jā, man jāsaka vēl – brūderis – silst? Tam brūderim arī to vārdu vēlāk izgudrosim. Ja tu vari latviski dzejas rakstīt vai tad nu mēs nieka vārdu vienai lietai neatradīsim? Izskrien, apskati, lai cālīšiem ir viss kārtībā, kad atbrauks, un tad mēs te gaidot vēl krietni pārspriedīsim valodas un arī literatūras un dzīves lietas.

(Kārlis izsteidzas ārā.)

KĀRLIS (no āra iekliedz): Un Rūta lai sagatavo kas viņai sakāms un rādāms.

RŪTA (vecai mātei, nobijusies): Mīļo vecomāt, man nekas nav uzrakstīts. Tu zini, man tā neiet, kā Kārlim…

VECĀ MĀTE: Bet tu jau apgalvoji ka tev ir?

RŪTA: Es gribēju tik ar tādiem niekiem tikt cauri. Redzi es mācu latviešu dziesmas skolā meitenēm. Kaut ko jau viņas var dziedāt, es domāju Kārlim to stāstīt. Un kaimiņienei Klārka kundzei, es iemācīju nedēļu [dienu] nosaukumus latviski. Joks vien, bet viņa lai zina, ka tāda valoda patiesi ir. Zini jau, viņa vispār atzīst tikai to ko viņa ir redzējusi. Otrdienu viņa sauc par voterdienu un piektdienu par – pigddenu un tā viņa atceras labi. Bez tam viņa prot teikt – labdien, viņa gan saka – Lammdēēn. Bet viņai jau bijusi izdevība to izmēģināt un viņai bijis liels pārdzīvojums, ka viņa tētim stāstīja: Zini, kad atbraucis bija Ivars ar savu draugu un aizgāja uz Klārkiem pirkt apelsīnus. Kārlis ar Zigurdu iegājuši dārzā apelsīnus lasīt, bet Ivars, kā jau viņš ir slinks, palicis pagalmā. Iznākusi Klārka kundze un joka pēc teikusi – lammdēēn! Bet Ivars ne smējies, ne pasmaidījis, bet pavisam nopietni atbildējis – labdien! Un tad viņa nobijusies, tā viņa tētim teica, jo viņai bijis liels – experience, – viņa jutusi ka ir runājusi kādā svešā valodā un ka viņas teiktais – lammdēēn – kaut ko nozīmē!

VECĀ MĀTE (smejas): Tas labi, tas labi, ka tu taisni Klārka kundzei to sagādāji, tādu pārdzīvojumu un arī atzinumu – ka ir gan vēl citas valodas arī pasaulē…

KĀRLIS (ātri ienāk no āra): Par ko jūs smejaties? Jūs vienmēr abas sačukstaties kad manis nav klāt. Es vairāk neko nelasīšu – lai lasa Rūta!

RŪTA: Lūdzu brālīt, lasi nu vien, kamēr, es saņemos. Tu zini ka es nekā nevaru.

KĀRLIS: Tā tu vienmēr – tik čīksti un pīksti un prasi no otra. Es nelasīšu – bet runāšu no galvas, un jums abām arī līdzi jādomā, kāpēc es tā vai citādi saku. (runā ritmiski – patētiski)

Rīts silst spožumā un liesmās,
rasā mirkst un putnu dziesmās,
zemes pamales vien dun
vilcienu un sliežu dunās!
(klusāk, pretstatā)  Krupīts dīķī sēž uz lapas…

(pārtrauc dzejisko valodu un prasa ātri Rūtai) Kāpēc?

RŪTA: Viņš filozofē!

KĀRLIS: Krupīts – filozofē? Tas tik nu būs!

RŪTA: Kāpēc nē? Mēs visi sakām, ka pīļu tēvs sapņo, kad viņš vakaros stāv dīķīša krastā un neiet būdā.

KĀRLIS: Sapņot vēl nav filozofēt. Krupīts nedara neko! Viņš ir tikai opozīcijā visam kas notiek un tas – kaut kas ir! Saproti? Vai tā nav, veco māt. Kur ir pozīcija tur rodas opozīcija, un tas groza pasaules notikumus. (runā tālāk dzejiski)

Galvas domā, pirksti skaita,
visur soļu dima raitā:
Akriem sēt var mīkstas zāles,
tirgum audzēt treknas pīles.
Zvirbuls ūdens vadā laistās…

RŪTA (sauc vidū): Nu es saprotu! Tas arī ir opozicijā. Trešais nāks vēl kaut kas lielāks – un tad kaut kas var jau pasaulē grozīties…

(Ārā dzird piebraucam smago mašīnu, un atskan ilgs, spēcīgs auto taures pūtiens. Bērni salecas un metas ārā gavilēdami un saukdami.)

RŪTA: Traks klāt, traks klāt!

KĀRLIS: Traks klāt. Ar cālīšiem! Traks klāt! Dzirdi, veco māt.

(Bērni prom ārā.)

VECĀ MĀTE: Dzirdu, dzirdu – TRAKS – klāt! (pieceļas un lēni iet uz papīra lapu pie sienas) Dažreiz gan liekas – vai tik nav tā, ka – dzīvs suns vairāk vērts, kā beigts lauva. Ka tik viņi runātu vēl mūsu valodā, ka tik runātu, lai kādā. Bārties jau viņi baras vairs tikai angliski. Bet tā vēl nav tik ļauna zīme. Ka tik viņi vēl ar – labu runā latviski. Jācīnās, jācīnās ar to – traku. (velk lielas zīmes pie Rūtas un Kārļa vārdiem uz papīra pie sienas)

(Priekškars)

Cilvēki šķūnī (Ķikure/Kikure)


Cilvēki Šķūnī (traģikomēdija)

{Luga godalgota USA Daug. Vanagu Īslugu sacensībā, 1984. g. (Min.)}

Personas:

TOMS, īpašnieks
META, viņa sieva

ZEPS         )
KLĀVS        )    Toma palīgi
TEDIS        )
RŪDIS        )

JORĢIS      )     Toma palīgi, kas neienāk, nedarbojas skatuvē
JOSIS         )

UZPIRCĒJS

Laiks – vakar, šodien, rītu un tā joprojām

Vieta – Uz kāda zemes gabala, kas pieder Tomam.

Visi pieauguši cilvēki, tautība, ticība – nekrīt svarā

Skatuve – aptuveni

[Sketch of scene, left to right: dārzs (small tree/bush), šķūnis – Klāva galds, ārs (seen through middle), ofices daļa]

(Sākumā pusceltais šķūnis, ļoti vaļējs viss. Vēlāk aizsegts un vidū maisu kalni.)

Pirmā aina – (Sākas pusceltā šķūņa kreisā pusē)

TOMS: Es jums teicu – ja jūs nevarat strādāt produktīvāk, ražot vairāk – man jūsu darbs nav vajadzīgs. Un ko es saku, tas tā ir.

ZEPS: Ja to darbu grib tādu, kā jūs to prasāt, tad to nevar ātrāk…

TOMS: Jūs nevarat. Sakiet – es nevaru. Nerunājiet par citiem. Ko citi var vai nevar, par to jums nav jēgas.

ZEPS: Neviens jums nevarēs ātrāk – es to darbu zinu.

TOMS: Un es zinu ko man vajag. Ja jūs nestrādājat ātrāk, man jūsu darbs neatmaksājas.

ZEPS: Neviens jums netaisīs ātrāk.

TOMS: Nebēdājiet par citiem. Nebēdājiet par mani. Gan es zinu ko es daru. Tikai jūs man vairs neesat vajadzīgs, un ar to tā lieta izbeigta. To es jums teicu jau sestdien’.

ZEPS: Runāt un teikt var šā un tā – jūs jau vienmēr gribat vairāk, bet kas jāsaprot, tas jāsaprot, ko var ko nevar.

TOMS: Cik reizes mēs griezīsimies apkārt? Man ir citas lietas darāmas. Naudu es jums izmaksāju.

ZEPS: Tagad ir pirmdiena, es esmu nokavējis vairāk kā visu darba dienu šurp nākdams.

TOMS: Par to jums bija jāpadomā.

ZEPS: Tas nav godīgi. Jūs esat sarunājis citu. Ja jums nebūtu cits sarunāts, jūs tā neplātītos. Es nebūtu nācis. Jau sestdienā būtu meklējis citur darbu.

TOMS: Par to jums bija jāpadomā. Katram jāzin ko viņš dara. Te nav tā kur runā tā un dara citādi. Te ir jādara tā, kā man vajaga. Ejiet un nekavējiet mani un citus.

ZEPS: Tā nevar rīkoties. Tas nav likumīgi.

TOMS: Jūs man nemācīsat likumus. Nekavējiet citus.

ZEPS: Vēl pulkstens nav astoņi. Neviens vēl darbs nav jāsāk. Jūs nevarat nodarbināt pirms astoņiem.

TOMS: Jūs man nemācīsat ko es varu ko nevaru! Nemusiniet ļaudis.

ZEPS: Tas jādara zināms. Par to jāsūdzas.

TOMS: Uz pēdām! Taisieties, kā tiekat.

ZEPS: Neceliet rokas! Es jums saku. Neceliet rokas!

TOMS: Jūs man neko nevarat teikt. Teicējs atradies!

ZEPS: Tas man jāziņo. Tā tas nepaliks. Man jāziņo…

(Strīdus laikā Klāvs parādās brīdi pie stūra pa labi, tad atvelkas, nogaidīt. Tedis ar Rūdi šķūņa otrā stūrī sapīpo, pielied tuvāk, paklausās, atvelkas tālāk. Toms izskrien šķūnī. Zeps seko. Meta nāk no kreisās puses, no dārza. Grib iet ‘oficē’. Toms to aiztur, tad iestumj to ‘oficē’.)

TOMS (ātri runā, satraukts, pavēl): Ej šķūnī. Lasi skaidas!

META: Tagad?

TOMS: Nu, jā, tagad. Lai viņš redz ka viņa dēļ nekas netiek pārtraukts. Un noklausies visu, ko viņš runā. Dzirdēji ko viņš teica?

META: Tev viņu šodien vajadzēja paturēt. Pirmdienas rīts. Viņš atnācis.

TOMS: Pirmdienas rīts! Uz to viņš mani neķers. Šinī dīķī bebru nav! (meklējas trokšņaini, sviež lietas) Kur te bija – vīle. Jorģis te atstāja vīli. Vai tu nekā neredzi, nekā neredzi, neko nevari? Ej! Lasi skaidas! Vai tu dzirdi!!

META: Te ir tā vīle, pie zāģa.

TOMS (paņem vīli un zāģi, vīlē tā zāģa zobus no visa spēka): Ej, lasi skaidas. Vai man būs tevi jāgrūž ar varu… (iet viņai virsū ar vīli)

META: Jā. Es izbēršu kurvi. (izber skaidas no kurvja maisā, iet pēc skaidām šķūņa priekšā)

TOMS: Ej šķūnī iekšā. Esi tur. Noklausies, zini, dari kaut ko.

META: Jā. Jā. Es dzirdu. (klusi iedama, liecas, lasa skaidas)

ZEPS (šķūnī, tālāk, plātās rokām, runā, sauc uz Rūdi un Tedi): Ejiet mājās. Iesim visi mājās. Iesim darbā citur. Tā nevar rīkoties. Iesim prom. Tā ir kopēja lieta.

RŪDIS (nobijies, kā vienmēr mulst, nezina ko teikt, ko darīt): Kopēja lieta? Man… ? Es…

TEDIS: Kas nu tur kopējs. Katram tā kādreiz iznāk. Asāk… Vai nu tādēļ tūlīt uz tiesu skries…

ZEPS: Ejiet mājās, es jums saku. Iesim visi mājās. Iesim citur.

TEDIS: Kur nu skries!

ZEPS: Tūļas, jūs. Te nevar strādāt, saprotiet! Te nevar palikt…

TEDIS: Nu, nu, nu, tik traki jau nav.

ZEPS: Tas ir pret strādnieka tiesībām. Tā ir pāri darīšana, saprotiet…

TEDIS: Hm… Nu jā. Ka tā. Es ar’ nepaliktu…

RŪDIS (tagad drošāk un skaļi): Es arī nē. Es ar’ nepaliktu. Man viņš tos kokus vienmēr noskaita un saka – ka es, tāds puisis, nu gan varot vairāk padarīt, un es padaru, kā varu ar…

ZEPS: Aitas galvas. Aitas galvas…

TEDIS: Es tavā vietā neciestu.

RŪDIS (Teda teikto ņem uz sevi): Es jau necietīšu… Necietīšu!… (uz Zepu, izrādīdamies, bet ne visai drošs) Necietīšu. Ko te lamājies!

TEDIS (uzjautrināts, par pārpratumu): To jau es neteicu uz tevi. Bet tā arī var – sadod viņam, ko te lamājas! (tin savu smēķi, smīn)

RŪDIS (iedrošināts): Ko te lamājies. Tāds, kā… (grasās iet Zepam tuvāk, kas ir sašutuma un dusmu pilns, svaidās un krata dūres)

TEDIS: Neej par tuvu. Neej par tuvu!

RŪDIS: Lai viņš man… Es esmu stiprs…

TEDIS: Paliec vien uz vietas. Ir jau viņam nu parādīts…

ZEPS: Aitas galvas. Ek, ko tur. Ko tur ar tādiem, ko tur… (apgriežas un dodas prom)

(Arī saimniece sagrūž skaidas kurvī, sakrata un iziet pa labi.)

TEDIS: Nu, vai zini – tu gan esi ātras dabas! Saimniecei bija ko redzēt, kas par uzstājīgu, aizstāvīgu puisi!

RŪDIS: Saimniecei? Vai tad viņa te bija?

TEDIS: Bija, klusām lasīja skaidas.

RŪDIS: Es neredzēju. Kā es neredzēju?…

TEDIS: Mācies. Visu vajaga redzēt.

RŪDIS: Kad ko dara, tad visu nevar redzēt.

TEDIS: Bet kad visu redz, tad mazāk jādara.

RŪDIS: Tā es nemāku. Kas jādara, tas jādara.

TEDIS: Jā un nē, jā un – nē… Bet ātras dabas tu esi gan. Uz to jāsapīpo!

RŪDIS: Nu – esmu ar. Jāsapīpo gan. Bet mēs jau sapīpojām.

TEDIS: Vai tā bija? Man pavisam skaidra galva kļuvusi, no tā trača…

RŪDIS: Nu jā, ka bija. Redzi kur gals vēl kūp.

TEDIS: Kur? Vai tu traks! Nodedzināsi vēl to būdu.

RŪDIS: Vēl jau nav gatava.

TEDIS: Nu, nomin to cigareti, ak, tu lācis!

RŪDIS: Nu, nu nesāc tu ar’.

TEDIS: Nomin to cigareti!

RŪDIS (nomīda cigaretes galu): Nu labi, labi.

TEDIS: Un es tev saku – te tu uzmanies. Saproti? Nu – ķer pie gala!

RŪDIS: Kam?

TEDIS: Kam?? Nu tam baļķim.

RŪDIS: Es? Viens pats? Kur tad Jorģis?

TEDIS: Laikam lejā pie koku tēšanas.

RŪDIS: Kopā ar Josi?

TEDIS: Kāda tev daļa? Tev labāk mazāk zināt. Dari ko liek, tas viss.

RŪDIS: Tā nu tas gluži nav. Viņš var noskaisties par visu – par to ka es kaut ko… es kaut ko nevaru, nedaru un arī par to, ka es kaut ko nezinu.

TEDIS: Jā, jā, tu sāc ko mācīties…

RŪDIS: Un ko tad viņš te galu galā cels, ka visu tā mēra un burto?

TEDIS: Ko cels? Kur tu biji kad viņš sestdienā visu izrādīja, izskaidroja. Nedzirdēji?

RŪDIS: Dzirdēju gan, bet neko lielu nesapratu – tur jātaisa durvis, lai velk caurvējš, tur lai nevelk…

TEDIS: Nu zināms, kā nu tu visu to varētu paturēt galvā… Nu, klausies – te viņš cels milzīgi lielu noliktavu, kā šķūni, kā klēti, kā spīķeri… Te sabērs, sapirks tonnām labības, kad tā – lēta. Lai stāv. Kad cenas kļūs augstas – tad pārdos un kļūs stāvus bagāts. Lai tik stāv te un gaida īsto brīdi.

RŪDIS: Stāv? Bet nekas jau nestāv. Peles apēdīs.

TEDIS: Vai zini – to tu pasaki viņam!

RŪDIS: Kur nu to. Redzi kā Zepam izgāja ar to teikšanu, būtu turējis muti un darījis ko prasa, varētu vēl šodien nostrādāt.

TEDIS: Nu, ko tur vairs. Ķer to baļķi.

RŪDIS: Nu, ta ķers ar. (uzrauj baļķi plecos) Kur jānes?

TEDIS: Grozies vien tepat kamēr viņš pienāk, (klusāk) liekas, ka tuvojas…

TOMS (parādās otrā pusē): Nu nāc, nāc te. Jāturpina kur pabeidzi. Nevar šodien sākt no cita gala.

(Rūdis nes baļķi uz Toma pusi, Tedis lēkā līdz, it kā – piepalīdzot. Visi trīs izslej baļķi taisni, Rūdis tur to tā.)

Un tagad, skaties ka iebīdi pareizi. Ne par matu tālāk, ne tuvāk. Un ja nevar iesliet tai robā, jāpanes atpakaļ, jāpiešķiebj un jāmēģina atkal. Bet ja tad nepas, – tad tā ir tava vaina, tam baļķim tur ir jāpas, ja tas pareizi noslīpēts.

(Visi trīs skatās, grozās, Rūdis atskrienas un uzslien baļķi iecirstā robā, Tedis piesit, piepalīdz. Saimniece klusi ienāk ar savu skaidu grozu, lasa skaidas. Toms staigā visgarām, piesizdams pie būvkokiem ar zīmuļa galu, atzīmēdams kaut ko savā grāmatiņā. Pamana kaut ko zemē – apstājas.)

Kas te? Kur te tik daudz naglu zemē? (Neviens neatbild.) Es prasu – kāpēc tik daudz naglu zemē – kas te darīts?

TEDIS: Jorģis… Jorģis kļuva nepacietīgs vakar, tas ir – sestdienā…

TOMS: Nepacietīgs??

TEDIS: Tik ļoti saeļļotas naglas – viņš nevar noturēt pirkstos. Naglas slīd – Jorģis sit sev pa pirkstiem. Noskaitās, kļuva nepacietīgs.

TOMS: Nepacietīgs!!! Nepacietīgs! Izbārstījis naglas!

TEDIS: Visu bundžu, hehehe…

RŪDIS: Viņam jau tā apgāzās, ka iesita sev pa roku…

TEDIS: Un tad viņš laida to prom pa roku galam! Nu apdauzījies jau bija, ka bail…

TOMS: Un tad? Viņš taču nostrādāja līdz pieciem? Jeb – es mazākais tā domāju. Es pēdējā stundā te nevarēju būt.

TEDIS: Nu, kastē jau bija nesaeļļotās, tās – mazāk saeļļotas…

TOMS: Un tad viņš dzina nesaeļļotās naglas? Tā tas nepaliks. Tās naglas viņš vilks ārā. Un pats ar savu naudu. Un – man ar viņu te nebūs ilgi darīšanas. Kur viņš tagad ir? Ak, žēlīgs dievs! Tik skraidi apkārt un stumdi viņus… Lejā pie Joša jau viņam vairs nevar būt ko palīdzēt?

TEDIS: Nu, Josis nevar tik ātri tēst. Viņam maitājas rokas pulkstenis no tā, tādēļ vēl ar to tēšanu palika vēlu.

TOMS: Maitājas pulkstenis! Un tas ir pieaudzis – to noņemt nevar!!

TEDIS: Tad viņš to aizmirst uz celma, un pa nakti tas var samaitāties…

TOMS: Vai to aiznes žagatas. Skaidrs, skaidrs. Tie abi man jālaiž vaļā. Lai iet ganos.

META: Joša sievai būs tūlīt pirmais bērns. Tādēļ viņš to pulksteni tur uz rokas un skaita minūtes.

TOMS: Kā tu to zini? Kas tev to teica?

META: Josis pats, launaglaikā. Viņam atnesa ziņu.

TOMS: Un tad ar to pašu strādāšanai beigas!

META: Nē, viņš nostrādāja līdz beigām.

TOMS: Kā tu to zini? Vai tu biji tur lejā pēc tējas laika?

META: Nē, bet viņš palika strādājot, pēc launaga. Brauca mājās reizē ar Tedi.

TOMS: Jā. Jā. Nu tad jau es te biju klāt. Ne Jorģa ne Joša man te pēc dažām dienām nebūs. Kaut cik apzinīgāku ļaužu man vajaga – citādi – te jānositas. (uz Metu) Ej lejā, apskaties, kā tur pie viņiem tagad iet. Man te jāsagaida jaunais strādnieks. Zepa vietnieks, jāierāda darbs. Viņa mašīnu jau es dzirdēju piebraucam, nezin kādēļ vēl nenāk augšā.

META: Būs nobijies no šī rīta trača…

TOMS: Turi nu muti! Un pagaidi – salasi vēl te tās naglas. (iet uz Tedi) Nu Tedi – kaut ko tu man te redzi, bet – vairāk, vairāk jāredz. Un jāpieraksta aiz auss un jādara zināms. Jādara zināms… Nu, nu Rūdi – ņem nākošo baļķi, nesāc gudrot.

(Rūdis ceļ baļķi, etc.)

META (pienes salasītās naglas): Nu ko ar tām?

TOMS: Noliec tās uz galda – pie Jorģa lietas. Tā sakot – pie Jorģa lietas… Kusties Rūdi – tuvāk, tuvāk, vai tu akls, neredzi kur tev slienās? (uz Metu) Ej lejā. Gaidi līdz es nākšu, neatstāj tos vienus.

(Meta aiziet.)

(uz Tedi un Rūdi) Nu – cik ilgi jums te ies ar šiem baļķiem. Cik tālu būsim rītu? Turpat kur vakar, kur aizvakar?… A?

(Pie durvīm parādās Klāvs. Toms to pamana, bet izliekas tūlīt to neredzam.)

Turpat kur aizvakar, a?

RŪDIS: Nekā. Līdz vakaram visi baļķi būs sastiepti uz šo galu.

TOMS: Bet vai saslieti arī?

RŪDIS: Sanesti būs, par to es galvoju.

TOMS: Nu nēsāt no viena gala uz otru – to tu esi iemācījies. Bet man jāzina – vai saslieti būs?

RŪDIS: To lai saka Tedis.

TOMS: Tedis? Teikt jau viņš teiks. Bet – vai tā būs? Nu labi – var gadīties, ka jāceļ būs vēl kādu tiesu lielāka tā siena. Var gadīties tā. Tagad pagaidām atstājiet šo sliešanu. Ejiet kalnā, noraujiet vēl tos apzīmētos kokus. Tu Rūdi, gāz, un tu, Tedi – apdarini. Un – paraujiet, ka neuznāk lietus, tad būs kā Jorģim – slīd no rokām ārā!!!

KLĀVS (pienāk): Labrīt!

TOMS: Labrīt, labrīt. (uz Tedi un Rūdi) Nu, jūs laižaties vien prom, vēlāk, vēlāk būs runāšana…

(Tie aiziet.)

(uz Klāvu) Labi ka nākat. Te mums šodien iet, kā pa mazo ellīti. Pašam jābūt pie visa klāt uz katra soļa – nekur nekas neceļas, vai arī – skaties, ka jumtu iebūvēs grīdā un grīdu cels jumtā.

KLĀVS: Nu tā, ar to jārēķinās, ka pašam jābūt pie visa klāt. Bet ir jau sacelts, ir jau sacelts. (skatās apkārt)

TOMS: Kas nu te sacelts. Te vēl nav nekā no tā, kam jābūt. Iet gausi.

KLĀVS: Te laikam tiešām lieli nodomi, ar tādiem nevar sviesties ātri. Milzīgi baļķi.

TOMS: Tādi manā daļā aug. Nav nozīmes viņus slīpēt mazākus.

KLĀVS: Tas nu tā. Bet grūti ceļami.

TOMS: Nu, cēlējs man viens ir gadījies – kokus laist un celt tas var, bet tievgali no resgaļa atšķirt nevar, ka vienādi saslies, par to nav ko gudrot… Un tāpat tas vai ar visiem viņiem – šorīt dabūju vienu atkal atlaist, tas jau – septītais! Un rīt, parīt vēl diviem būs jāiet. Likšu vēl avīzē sludinājumu, meklēšu vēl ļaudis, jo ar mazāk galvām tā lieta neies uz priekšu. Jums būs tā atbildība te, pie iekšējiem izmēriem, sadalījuma. Atlaistais šorīt, man skaitījās – meistars. Tas ir – pats sevi skaitīja par meistaru. Bet – nu, kājminamā domāšana… Jums jāņem viss jāpārmēra, jāsaved kārtībā viss iesāktais, pamestais – nevar jau teikt, puspadarītais… Jūs tikko pats sev esat cēlis, būvējis – jums tā lieta ies.

KLĀVS: Nu katrs ceļ citādi, citādi materiāli, izmēri…

TOMS: Es jau pie jums redzēju. Jums tā lieta ies. Te būs jūsu stūris. (iet pie galda kreisā pusē) Mērīt un pārmērīt jau vajadzēs visu, bet te jūs varēsit pa gabalam sazāģēt, sasist un nokraut, pirms tos izvietosim tālāk.

KLĀVS (noliek savus darba rīkus): Rīki man pašam savi.

TOMS: Man nav iebildumu. Jāpārmēra viss. Viņš te man no šīm līstēm, nevarēja izgriezt bez atlikumiem. Vajadzētu iztaisīt tā, ka var izlietot visu. Uz atgriezumiem aiziet par daudz.

KLĀVS: Nu pavisam bez atlikumiem, reti kad var izmērīt.

TOMS: Būs jau labi. Uz jums es varu vairāk paļauties, kā uz kādu citu. Kas pats sev strādājis, tas zina citādi rīkoties ar mantu. Un laiku. Un laiku!

KLĀVS (sāk mērīt līstu un atzīmēt): Nu, liekas daudz citādāk te nav ko ņemt, kā tas te mēģināts…

TOMS: Labi, labi. Tā – rīkojates pēc sirdsapziņas. Šai stabā atzīmējiet, pārbaudiet augstumus, kur sijām jānāk. Un – es iešu. (aizsteidzas)

(Klāvs novērtē stabu, pakāpjas uz kādas kastes aiz tā, un, rokas uz augšu stiepdams velk zīmes uz staba, mēra, aplēš. Meta ienāk ar skaidu kurvi, nemana Klāva klātbūtni, noliek kurvi, norūpējusies berž pieri ar rokām, tad noliecas un ātri sāk lasīt skaidas. Klāvs brīdi noskatās viņas steidzīgajās kustībās. Aizgriežas, uzmanīgi nokāpj no kastes, zīmē pie galda kaut ko. Meta pielasījusi kurvi, atliecas, paceļ kurvi un pamana Klāvu, brīdi noskatās, liekas mazliet samulsusi un klusi steidzas prom, pie durvīm atskatās, arī Klāvs atskatās uz viņu. Brīdi viņi neviļus vērtē viens otru bet nesasveicinās. Viņa aizsteidzas, Klāvs kaut ko sāk sist ritmiski, ātri.)

*******

Otrā aina – (Turpat. Dažas dienas vēlāk.)

(Agrs rīts. Strādnieki vēl nav ieradušies. Meta ienāk, it kā bez īstas vajadzības, domīgi skatās apkārt. Ierauga kādu aizmirstu tējas krūzīti, paņem to. Skatās ārā pa vaļējām durvīm, kur kāds ķiršu kociņš ziedos. Pieiet pie Klāva darba stūra, paņem, pacilā tā āmuru, viegli piesit ar to Klāva parasto darba ritmu – Ta-tatata, ta-tatata, ta-tatata… Tikko viņa āmuru nolikusi un grib iet prom, pie durvīm parādās Toms.)

TOMS (ļoti aizdomīgs): Vai Klāva te nav?

META (piesardzīgi): Nē. Es domāju – nē…

TOMS: Vai tev jādomā – vai viņš ir te vai nav?

META (samulst): Es domāju – ka viņa te nav.

TOMS: Un kāpēc tu tā domā?

META: Viņš varbūt jau ir te; kaut kur citur.

TOMS: Vai tu viņu redzēji?

META: Nē.

TOMS: Vai tu te ilgi biji? Ko tu te meklē tik agri?

META: Neko. Tējas trauki nebij visi aiznesti mājās.

TOMS: Nu tad nes tos prom. Ko tu gaidi?

META: Neko. (aizsteidzas)

(Toms aizdomīgs, gudro, skatās, pārmeklē visus stūrus, pacilā Klāva āmuru, ko Meta atstājusi tālāk uz galda stūra no citiem rīkiem, gudro, vai tas varētu tur bijis.)

KLĀVS (atnācis darbā, parādās durvīs): Labrīt.

TOMS: Labrīt, labrīt. (neuzticīgi, pētīgs) Tu jau strādā?

KLĀVS: Vēl nē. Bet jāsāk būs. Gribētu šodien kādu stundas ceturksni agrāk beigt.

TOMS: To var, to var. Tikai – derētu man iepriekš pateikt, ka nāksit agrāk.

KLĀVS: Nu, man tas tikai šorīt nāca zināms. Jāiet būs pastā, pirms to slēdz…

TOMS: Tev labs āmurs. Reti labs veidojums, un tāds viegls. Labi cilāt.

KLĀVS: Labs gan. Laba vajaga, ar neparocīgu ilgi nevar sist.

TOMS: Bet ka to tev kāds te nepaķer, ka tu to tā patālu atstāj…

KLĀVS (kļūst uzmanīgs): Nu – kas šo nu ķers. Vai jums kas zudis?

TOMS: Nē, nē. Bet – galvot nevienu nevar. Vai mazās nagliņas dabūji?

KLĀVS: Jā, dabūju. (rāda)

TOMS: Šīs? Vai tās nav par sīkām?

KLĀVS: Nē. Tās ir tās, ko es lietoju pie šī platuma līstēm.

TOMS: Un satur?

KLĀVS: Kā nē, tās iet tik dziļi kā vajaga.

TOMS (gaudulīgi): Nu labi labi…

KLĀVS: Vai jūs cita lieluma, garākas gribiet?

TOMS: Nē, to es nesaku. Bet tā – ka lai tur.

KLĀVS: Jā, protams. Bet šīs ir tās, par kurām mēs runājām.

TOMS: Nu – tad nekavējaties.

KLĀVS: Ne prātā. (paķer āmuru)

TOMS: Pagaidiet! Sazāģējiet līdz pa brokastīm tos aplikņus.

KLĀVS: Tagad? Nu, kā gribat. Kādēļ nē. (ņem zāģi un zāģē)

TOMS (apstaigā un vēro, apskata, arī Klāva darbošanos. Aiziet pie mājas durvīm pa labi un skaļi sauc): Eh, eh… Tev tagad vajaga būt brīvam laikam.

META (atsaucas): Mm jā…

TOMS: Noej lejā, kur šie strādā, salasi skaidas līdz tējas laikam. Un – turi acis vaļā. Uzmani kaut cik viņu darbu.

(Meta iziet ar kurvi caur šķūni.)

TOMS (ieiet mājā, pa labi, tad iznāk ar modinātāju pulksteni, lielu apaļu): Iedzen te man šai stabā krietnu naglu, šim laika rādītājam. Mazliet jārēķinās ar to, ka jāizstrādā mazākais pienācīgais laiks. Un otru naglu, te augstāk, lai katrs nevar aizsniegt – kur šādas tādas ziņas kas atzīmētas, lai var uzspraust.

KLĀVS (iedzen naglas stabā): Jā, pulkstens noder…

TOMS (uzkar pulksteni): Tā, un nu man jāiet kalnā pie Teda un Rūda, vai ir beiguši pīpot un sākuši kaut ko darīt. (aiziet)

(Klāvs strādā. Atbīda durvis pa kreisi tālāk vaļā, tur ziedošais ķiršu kociņš gaiši mirdz saulē. Noskatās. Strādā.

Brīdis klusuma. Putnu balsis. Kaut kur cirvju cirtieni.

Meta ienāk un grib iziet ar savu skaidu kurvi, apstājas ieraugot pusvērtās durvis un ķiršu kociņu. Noliek kurvi, iziet ārā garām Klāvam, apstājas, tad atgūstas, ātri iet atpakaļ, ņem kurvi, iziet.)

RŪDIS (iestiepj baļķi, noliek pie sienas, kur jau citi nokrauti. Pūš, slauka sviedrus): Būs ļoti karsta diena. Varbūt uz lietu.

TEDIS (seko Rūdim, kaut ko piepalīdzēdams): Būs gan. Dažiem no mums būs īsti karsta diena. Hehehe…

META (ienāk ar tējas traukiem. Noliek): Tējas laiks. Nākat atvilkt elpu. Kur saimnieks?

TEDIS: Kungs teicās nākt. Viņš būšot agrāk vai vēlāk, kad atlaidīšot ganos tos divus mīkstpēdiņus, tā viņš teica, hehehe… Jorģis ir viņu diezgan nokaitinājis. Kā nu tam ies, kā neies…

META: Nu, tad sēžaties. Negaidīsim. (Nosēdina Tedi un Rūdi ar mugurām pret Klāva pusi. Pati atsteidzas pie Klāva, atskatīdamies, vai tie divi ir aizņemti ar tējas liešanu. Pienāk tuvu Klāvam un satver tā roku zem elkoņa kur viņa piedurkne atrotīta strādājot.)

Jūs… Jūs neejat prom! Paliekat! Paliekat cik ilgi vien varat. Te – pie jums vēl ir vienīgais mierīgākais stūris. Izturiet…

(Klāvs, pārsteigts. Saprot, nezin ko atbildēt. Skatās, jūt viņas rokas ciešo tvērienu. Abi saktās uz savām rokām, tad Meta atjēdzas, palaiž viņa roku.)

META (apgriežas, iet prom, pamet skatu atpakaļ uz Klāvu): Lūdzu nākat tēju dzert… (noliecas, neapzinīgi salasa pilnas rokas ar skaidām un izsteidzās)

(Klāvs stāv brīdi vēl pie savām lietām, cilā kaut ko, tad aizsmēķē, baltos dūmos iet, apstājas pie Teda un Rūda, smēķē.)

TEDIS: Nu ko? Piekusis? Kas tad tev te. Dzīvo te pus kā kungs, a?

KLĀVS: Kungs?

TEDIS: Nu jā, Bet – vai kaut kas arī tev sameistarojies, ka tā velc?

TOMS (ienāk, no labās puses. Priecīgs): Sadevu vēju tiem zeļļiem! Tikai pārī kā kumeļi, un tik – runāties, kā viens beidz, tā otrs sāk, un kā viens runā, tā otram jāklausās – bet kas pa to laiku darinās manus kokus? (uz sievu, kas ienāk) Šiem nones tēju lejā. Lai netērē laiku tad augšā nākot. Līdz vakaram viņi vēl strādās. Tad saskaiti abiem stundas. Un par tām Jorģa naglām vēl man atgādini. (apsēžas pie citiem) Pie labākās gribas es nevaru tos paturēt, tie nav darba darītāji. Valsts darbā – tā cita lieta. Tur tie var iet un mācīties un mēģināties visu mūžu, kamēr kaut ko iemācās, tas ir izmācās kā no darba izgrozīties. (uz visiem te, tagad laipns. Uz Klāvu iztapīgi, un mēļo ar visiem) Nu atmeties kaut kur, atmeties, ko kautrējies. Gaisu ievilkt vajaga – tikai pa brīžam tad jāparauj ciešāk. (uz Tedi, kas viņam iztapīgi ielej tēju) Paldies, Tedi, paldies. Tu tomēr vēl arvien kaut ko redzi kas jāredz. Un ķer pats arī kādu kumosu. Jeb – tu mācies no savām pīlēm – laiž ūdeni cauri un dzīvo?

TEDIS (glaimots, ka piemin viņa pīles): Nu, ar ūdeni vien arī tās nedzīvo.

TOMS: Dzird’, tev esot krietni plaša tā pīļkopība. Es domāju – joks vien, ka tu tās šad tad piemini. Bet dzirdēju no citas puses – tev Lailejā esot pāris simts to, un lieli nodomi…

TEDIS: Kas nu par lieliem nodomiem, bet pieaug, jau pieaug, dzīva radība…

TOMS (uz citiem, par Tedi stāstot): Vai zināt – Laileju, to mazo jauko vasarnieku atpūtas vietu?

KLĀVS: Dzirdēts vārds, bet man uz to pusi nav braukšana – neko tuvāk nezinu.

RŪDIS: Es gan zinu – aiz lielajiem futbola laukumiem.

TOMS: Jā, laba vietiņa, piederējusi sākumā Tedim. Bet – apnikusi tam rūpējama. Atdevis par lētu naudu – bet tagad gribētu pirkt atpakaļ. Tūrisms aug… Tedis krāj naudu – saimnieko ar pīlēm. Pārdod pīles Lailejas mazā restorāna īpašniekam. Saņem no restorāna atpakaļ kartupeļu mizas un citus atkritumus un – baro pīles. Kaut kas tur tā ceļo visu laiku apkārt – caur pīlēm, caur restorānu, atpakaļ uz Tedi un lietu izšķirs tas kas ilgāk izturēs – kurš kļūs bagātāks, – restorāna turētājs, vai pīļu turētājs… Bet kā – tas var notikt – ja abi top bagāti vienā reizē? To vajadzētu likt skolā bērniem lauksaimniecības stundā – lai izkalkulē.

RŪDIS: Ko nu bērni, ja Tedis pats nevar izdomāt?

TOMS: Varbūt Tedis var arī. Viņš domā tā – nāks lietaina vasara, Lailejā nebūs viesu un to pārdos par lētu naudu.

RŪDIS: Bet lietainā vasarā Tedim pieaugs daudz pīļu, un kur viņš tās liks, ja Lailejā nebūs viesu?

TOMS: Ahā! Redz’, redz’! Rūdis sāk domāt.

TEDIS: Lai nu kā, ar tām pīlēm, bet nupat man atkal svētdienas nebūs – būs vien ar tām jānoņemas. Un – lai! Kam vairs svētdiena, dancot neiešu.

META (jau labu brīdi klausās pienākusi): Un tu, Rūdi – tu gan iesi dejot?

RŪDIS: Es? Es – iešu zvejot. Es katru svētdienu ķeru zivis.

META: Ah, tad tu arī gribi pirkt kādu Laileju?

RŪDIS: Kas man par zivīm dos Laileju?

META: Nu ja Tedim par pīlēm dod…?

RŪDIS: Es zivis atdodu mātei, lai izcep, vai iemaina pret kaut ko, kā viņai vajag. Mums mūsu mājiņā labi diezgan…

META (pie Klāva, kas vispār bijis viņas runas iemesls – uzzināt vairāk par viņa privāto dzīvi): Un jūs – jūs tad nu vienīgais svinēsit svētdienu?

KLĀVS: Es – aršu, visu sestdienu, visu svētdienu.

META (izbrīnīta): Arsiet??

KLĀVS: No rīta līdz vakaram. Tīrumu pēc tīruma. Jo kad citād’ – ja pa nedēļu es strādāju te?

RŪDIS: Un tad sēs labību – tīrumu, pēc tīruma. Un vedīs labību pārdot, un nokraus tad te. Lai stāv – līdz cenas ceļas… Un tad visa nauda būs šim saimniekam.

TOMS (ceļas): Vai tu redz’, cik prātīgi. Tad – jātaisa ātri gatava šī māja…

(Visi iet, ķeras pie saviem āmuriem, zāģiem. Meta novāc traukus.

Meta aizejot ar traukiem, durvīs apstājas, atskatās, klausās kā steidzīgi, ritmiski skan Klāva āmura sitieni – ta-tatata, ta-tatata, ta-tatata – pirms Klāvs atskatās uz viņas, tā jau ir aizgājusi.

Klāvs strādā un dzied.)

******

Trešā aina – (Turpat. Pēc dažām dienām.)

(Šķūnis, tukšs, durvis uz dārzu vaļā, kociņš zied. Ienāk Meta ar tukšu skaidu grozu. Noliek to zemē, skatās uz Klāva darba stūri un dzird – tā āmura sitienus – ta-tatata, ta-tatata… Sapurina galvu, āmura skaņas rimstas. Sagrābj ātri skaidas grozā un aiziet. Runādamies nāk no vidus Toms ar Klāvu, aiz viņiem Rūdis.)

TOMS: Pārmēriet vēl šīs lietas – vajag izgriezt bez atlikumiem šīs jaunās līstes – dārgs materiāls…

KLĀVS: Tā gluži nav iespējams.

TOMS: Pārmēriet vēl sienas. Nu tad jāgriež sīkākos gabalos – jāizmanto viss.

KLĀVS: Kas aiztaupīsies uz šī materiāla – izies uz darba un naglām

TOMS: Labi, tad ņemiet lielāko garumu un taupiet uz atlikumiem. Un mēriet, mēriet.

KLĀVS: Mērīts tiek – un taupīts!! (iet uz savu stūri, cilā, mēra, strādā, sit, naglo)

(Rūdis grozās un gaida, kad varēs teiktu vārdu Tomam.)

TOMS (uz Rūdi): Nu, Dievkociņ…

RŪDIS: Es jau neesmu Dievkociņš.

TOMS: Tā apmēram nu esi ar. Kas ir? Tu lejā vēl neesi bijis. Varēji būt jau kādu pusduci tur nogāzis, kalnā Tedis var visu viens pats paveikt. Tu sāc man atkrist, sāc man atkrist. Sākumā rādījies – būsi gargabalnieks. Nekā. Nekā.

RŪDIS: Es domāju, es domāju…

TOMS (pārtrauc): Nu ar to tev nav jānopūlas. To tu mierīgi vari atstāt citiem. Pirms tu ej lejā, nāc te, ar šo baļķi te man ir jau kaut kas sadomāts. Viņam būs jāstāv un jāpas uz mata. Uz mata! Skaties. (abi liecas pie baļķa, tausta, skata, vēro) Uz mata tā tev būs jāsagatavo tie visi citi arī. Ja nav tā, kā man vajaga – tad man tevis nevajaga. Tagad ej. Un – strādā. Pusstundu es būšu prom. Kad dzirdi mašīnu piebraucam – nāc augšā. Nākat abi ar Tedi. Būs jums kaut kas ko paskatīties…

(Rūdis aiziet)

(uz Klāvu) Jā, es mazliet būšu prom. Ne ilgi. ceru, ka viss ies te kārtīgi… (aiziet)

(Klāvs strādā, sit, mēra, padomā, pakrata galvu – sāk no jauna.)

(Meta iziet caur šķūni, iznes kaut ko uzber zemei pie augļu kociņa. Pastāv, apskata tā ziedus, kas jau birst. Noplūc kādu. Kavēdamies nāk atpakaļ, apstājas Klāva tuvumā.)

KLĀVS: Kopjat dārzu?

META: Neko daudz nevar izdarīt. Zeme sakaltusi.

KLĀVS: Pēc lietus vajadzēja pasteigties apkaplīt.

META: Ar celšanas darbiem – viss palicis novārtā. (vēro Klāva darbu, cilā padarītos gabalus, apzīmētus koka dēlīšus) Jūs esat mākslinieks!

KLĀVS (nesapratnē, bet stingri): Nē!

META: Jūs esat! Jūs esat mākslinieks savā darbā.

KLĀVS: Nē, tas es neesmu…

META: Jūs esat! Tik labi, tik droši zīmēts te viss. Jūs to neredziet pats…?

KLĀVS: Mana meitene skolā gan labi zīmē.

META: Nu, redzat. Tas viņai no jums, jo jūs esat mākslinieks.

KLĀVS (saīgst): Es nezinu kas jums prātā ar to…

META: Nekas. Es domāju – pie jums ir miers. Jūsu darbs ir miera un dzīvības pilns. Jūs visu darāt ar patiku, ar mīlestību. (Klāvs klusē) Un dziedāt ar jūs varat. Es dzirdēju.

KLĀVS (iesmejas): Nu, tā dziedāšana… Vai jums tik ļoti patiktu, ja es būtu mākslinieks?

META: Es nezinu. Es domāju.

KLĀVS (kaitinot) Ja es būtu – dziedātājs?? Pēkšņi te – kļūtu par dziedātāju?

META: (pacietīgi): Tas izklausās kaut kas pavisam cits, nekā es domāju. Tas būtu bēdīgi, tad jūs rītu atstātu jau darbu te… (neatkāpjas) Varbūt to var saukt citādi, ko es domāju, kas jūs esat. Jūs esat drošs, labs. Redzat visu. Arī to, ka tas augļu kociņš pamests novārtā… Varbūt tas tādēļ, ka jums ir bērni… (pauze) Es pirmā dienā zināju, ka jums ir bērni.

KLĀVS (kaitināts, bet arī valdzināts): Nu un, kā jūs to uzzinājāt? No kā? Kas jums to teica?

META: Neviens. Es uzzināju to no tā, kā jūs klausījāties, kad es jums kaut ko teicu. Ja jūs tūlīt nevarējāt to sadzirdēt, saprast, jūs pieliecāt man tuvāk savu galvu, lai es runāju jums ausī. Tā uzklausa bērnus, ar pieliektu galvu, ausi, pacietīgi…

(Klāvs nomet kādu darba rīku, valdās, aizsmēķē.)

META (iztrūkstas): Man jāiet. (aizsteidzas)

(Klāvs brīdi stāv, smēķē, tad ātri sāk strādāt. Ārā dzird Rūda un Teda balsis. Tie ievelk, nogulda pie sienas kādu lielu baļķi, nāk atkal ar otru.)

RŪDIS (uzsauc Klāvam): Sarausim, sarausim! Viņš teicās mums kaut ko rādīt! Kādu brīnumu jau vajaga. Un dažreiz te nāk arī kādi…

(Kad viņi iestiepuši un noguldinājuši trešo baļķi, slauka sviedrus – piebrauc jaunas mašīnas sāns… Toms izkāpj, aizsit durvis ar troksni, lai vērstu visu uzmanību uz sevi.)

TOMS (notaurē, izkāpj, aizsit mašīnas durvis, saliek rokas sānos un gaida uzmanības): Nu, kā? Ar šo – varēs braukt???

(Visi trīs strādnieki saskatās, saprot, ka aicināti uz apspriedi un apbrīnu. Tedis un Rūdis ielenc to pirmie, Klāvs paliek mazliet attālāk, aizmugurē. Apbrīnas izsaucieni no visiem – ak un uch, oho, un sc, sc…)

TEDIS: Traks! Ar to gan! Ar to gan varēs! Tā nesīs, traks, kā nesīs! Uznāks kalnā kā pa tepiķi!! Hehehe, kā pa tepiķi…

RŪDIS: Tā gan uznāks…

TEDIS: Un skats! Kuģītis! Krietns kuģītis!

RŪDIS (atkārto arvien Teda vārdus): Traks, kuģītis gan. Liels kuģis…

TEDIS: Un skat kas par līniju!…

TOMS (neko daudz neklausās uz abiem, bet gaida Klāva atsauksmi): Nu, ko? A?

KLĀVS: Labi, labi. Kā citādi.

TOMS: Tas ir fords. Un tāds – ir fords.

KLĀVS: Daudz ēdīs… Liels.

TOMS: Nu, tāds mazais krupis apēdīs vairāk, pa garāžām vadājams. Ar šo var braukt, krietni izmēģināju. Ar to mazo – es nevaru. Ar bērnu ratiņiem nav manā dabā. Ieslīdi renstelē, netiec ārā. Tas te – kā jauns, pavisam maz braukts, spēcīga mašīna. Gadījiens. Gadījiens. Tas jāprot noķert.

(Tedis un Rūdis staigā apkārt mašīnai, tuvāk un tālāk, piedur pirkstu, apraujas, liek atkal klāt, tausta, skata.)

TEDIS: Skat, kas par lampām. Prožektori! Uzmeklēs lidmašīnu, ja vajadzēs. Jā, jā skats jau lielisks, lielisks…

RŪDIS: Lielisks, lielisks, ir ko redzēt.

TOMS: Tad citi nelien pa kājām. Tam mazam – negriež ceļu! Skraidi apkārt pa kājceliņiem, rāpo pa grāvmalām, kā kaķis, skaties, ka tevi neuzdzen kokā! Ar šo citādi! Noliec degunu. Notīrās pie malas.

(Mašīnas apskatīšana turpinās tālāk arī no iekšpuses.

Meta ienāk, citu nepamanīta, tikai Klāvs uz to atskatās, atkāpjas uz viņas pusi, līdz stāv tai blakām.)

TOMS (ieliecies mašīnā, uzgriež radio mūziku): Un kaut kas – luksam arī, luksam arī!!!

(Iekāpj mašīna, groza radio, uzmeklē deju mūziku. Tedis un Rūdis ielenc viņu, neviens neskatās atpakaļ uz Klāvu un Metu.)

KLĀVS: Jums nu – jauna mašīna!

META: Tā nav mana.

KLĀVS: Varēsiet braukt līdz, visur…

META: Viņš brauc tik ātri un tā skrien citiem garām, ka bail iekšā sēdēt, jau arī šai vecajā utilitī. Kur nu vēl tagad, jaunajā. Labi – ka man jāpaliek arvien māju sargāt…

KLĀVS: Tomēr, tomēr…

(Mūzika skan skaļi. Klāvs apcērtas, it kā no Metas tuvuma projām raujoties, bet viņa pastiepj rokas, aptver tā plecus un pēkšņi tie virpuļo dejā, atdevīgi, bērnišķīgi priecīgi. Tad pārbijušies atraujas – bet neviens viņus nav ievērojis. Viņi stāv pārsteigti un mierīgi, sevī iegrimuši.

Toms un Tedis un Rūdis – lēnām sāk nākt uz viņu pusi.)

TOMS (skaļi): Dažs izbraukājas ar visādām kastēm, līdz tiek pie mašīnas, es labāk ciešos, pabraucu ar savu pussmago – bet, kad man ir mašīna, tai jābūt labai. Pussmago es paturu savai vajadzībai, bet savai ērtībai – es varu atļauties šo. (novērtē sievu ar acīm. Tā – aiziet – paklausīgi apbrīnot mašīnu…)

TOMS (sauc Metai no muguras): Vai jau ir tējas laiks?

META (atgriežas): Varētu jau būt…

TOMS: Tad nes šurp. Esmu izslāpis.

META: Tūlīt. (iziet)

TEDIS: Izslāpis gan – tas no uztraukuma!

TOMS: Kas nu par uztraukumu. Tas bija jādara jau agrāk, bet neatliek jau laika par sevi domāt.

TEDIS: Nu vēl jau viss laiks priekšā. Labais laiks, labais laiks…

(Meta atgriežas ar paplāti. Iet Tomam pirmajam klāt ar tēju.)

TEDIS: Tā, tā – aprūpējiet nu, aprūpējiet, kamēr vēl viņš vienā gabalā. Ar šo jau gribēsies salaist pāri simtam…

TOMS: Nu, ja galva uz pleciem un tā nav izmērcēta – var salaist arī, var braukt, var braukt! Nav jākuļas nevienam aiz muguras…

(Visi dzer tēju.)

****

Ceturtā aina – (Pēc dažām nedēļām.)

(Šķūņa sienas uzceltas, tikai durvis pa kreisi vēl vaļā. Kādi nodalījumi, kā milzu apcirkņi kreisā stūrī iesākti celt. Durvis pa kreisi, kas sākumā kā visas citas sienas bija ļoti vaļējas, tagad šauras un aiztaisāmas.)

TOMS (stāv pie staba, kur pulkstenis pakārts. Pieliecies, tur dēli uz ceļa un kaut ko kalkulē, atzīmē, domā): Tam vajadzētu iznākt, tā tam jābūt, lai kas.

RŪDIS (ienāk pa durvīm, no kreisās puses): Hmmm….

TOMS: Nu, dabūji to lietu galā?

RŪDIS: To baļķi?

TOMS: Nu ko citu tu varētu dabūt galā?

RŪDIS: Jā, nu tak jau to baļķi…

TOMS (vēl arvien savas atzīmes vezdams): Un nu – tev ar’ būs jāiet, Dievkociņ.

RŪDIS: Es jau neesmu Dievkociņš.

TOMS: Nu tad – Rūdis, Rūdis.

RŪDIS: Tas gan.

TOMS: Nu tev ar būs jāiet. Par ilgi jau esmu tevi noturējis.

RŪDIS: Jā, mēs tikai ar Klāvu vēl tev palikuši.

TOMS (turpina savas piezīmes uz dēļa): Par ilgu esmu jau tevi noturējis. Ne tu zini ko, ne redzi, kā te viss iet.

RŪDIS: Iet jau viss labi. Iet viss uz priekšu.

TOMS: Taisni tā, taisni tā. Tikai tu man neko ne dari, ne vari izdarīt.

RŪDIS: Nu – viss lielums jau ir izdarīts.

TOMS: Tas gan. Tas gan. Viss lielums jau ir izdarīts, un tās beigas man jāveic pašam.

RŪDIS: Nu ko tad, ja nekādi koki vairs nav gāžami…

TOMS: Nav ar’, nav arī vairs. Visi jau ir nogāzti, beigti un pagalam. Un to pēdējo – es pats!

RŪDIS: Vai tad Klāvs arī vairs nenāks?

TOMS: Klāvs? Klāvs… Nu varbūt kādu reizīti vēl atnāks. Viņam jau sava māja arī jāpaveic. Var iziet pašam greizi…

RŪDIS: Var gan.

TOMS: Nujā, ka var! (smejas) Ar tevi gan, Rūdi, var runāt par visu. Par visu!

RŪDIS: Kādēļ nē, runāt var par visu (laimīgs, ka Toms ved tik garu labu sarunu)

TOMS: Kā mākslā, brālīt, kā mākslā… Zirgs vai knīpstangas! Zirgs vai knīpstangas, to tu nevari atšķirt.

RŪDIS: To nu gan es varu. Katrs to var.

TOMS: Ne mākslā, brālīt, ne mākslā.

RŪDIS: Te jau nav nekāda māksla.

TOMS: Ir gan, uz to pusi ir gan. Tā spēlīte ir laba, tik to vajaga prast…

(Meta, kas ienākusi un kādu laiku lasījusi skaidas, paceļ savu skaidu kurvi un grib ātri aiziet.)

TOMS: Paliec, vien, paliec. Nekautrējies.

META: Man kurvis pilns.

TOMS (pasviež viņai maisu): Te – izber un lasi tālāk. Te man visam šodien jābūt tīram.

(Meta grib pretoties, padodas, izber skaidas maisā, lasa tālāk.)

TOMS: (uz Rūdi) Tā, kur mēs palikām? Ak par to mākslu. Bij labi ar tevi parunāties. Nav te ar ko parunāties… Nav neviena, ar ko pārmīt vārdu. Bet ar tevi – var. Ar runāšanu ir – jāprot. Redz, kā Tedim izgāja. Runāja, kamēr sarunāja visu dēlī. Un viņš jau bij te runāšanai, darba jau viņš nespēja vairāk kā cālis. Ne tā kā tu.

RŪDIS: Nu man spēka diezgan. Lai tik nāk pretī viss…

TOMS: Nu tad ej vēl lejā, apstrādā vēl tāpat tur tos palikušos kokus. Ievēro, atceries labi, kā es tev rādīju. Un kusties. Es drīz iešu tur pats arī.

RŪDIS: Labi, labi, gan es zināšu.

TOMS: Zāģi neaizmirsti, tur tev vēl gali jāzāģē.

(Rūdis atgriežas, paņem zāģi un iet.)

META: Nu – man te nav vairs nekā ko lasīt!?

TOMS: Tad saslauki visu. Man visam te šodien jābūt tīram.

(Meta iziet, atgriežas ar slotu, slauka. Toms krāmējas pa Klāva galdu un kalkulē, taisa atzīmes.)

META: Vai tev viņa darbs arī jāpārtaisa?

TOMS: Kura – viņa?

META: Nu – es domāju – Klāva darbs. Man liekas – viņš tev ir kaut cik labs palīgs?

TOMS (nesaka neko tūlīt, papēta viņu): Hmmm. Jā. Man liekas – tur tev reiz ir taisnība!! Bet jāpārskata man ir viss. Un ja es ļautu viņam rīkoties…!! Bet katra lieta var iet tikai tik tālu, cik tā var iet. Par katru naglas iesitienu – man ir jāmaksā. Šī lieta man ir jādabū gatava. Un viņš – kustas, dara arī. Ir strādājis pats sev un ir iemanījies. Jā – citādi viņš ir kā citi – tur tev taisnība. Kauna viņš man nedara. Un tādēļ šai lietā ir patīkami noskatīties. Kauna viņš man nedara. Bet iedzīvoties uz mana rēķina viņam arī neizdosies. Viņš man darīs tik, cik man vajadzīgs, to, kas man vajadzīgs, tā, kā man vajadzīgs un tik ilgi, cik man vajadzēs…

META: Te nu ir viss saslaucīts.

TOMS: Ej lejā, tur pie Rūda būs sakrājušās skaidas un atzāģējumi – savāc tos.

(Meta aiziet ar saslaucīto.)

TOMS (cilā un pārskata Klāva darbu): Štā nekas. Štā – nekas. Iet jau tīri labi. Iet viss uz priekšu – kā Rūdis saka.

KLĀVS (ienāk pa durvīm kreisā pusē, kas visu laiku stāv vaļā. Viņam līdz kāds sainis ar iepirktām lietām darba vajadzībām): Laba diena!

TOMS: Kā kuram, kā kuram. Nu – laba gan, laba diena…

KLĀVS (atraisa iesaiņojumu): Mazās skrūves nedabūju. Paņemšu pirmdienas rītā – ja vēl būs šurp jābrauc.

TOMS: Kur tu no tās puses?

KLĀVS: Atstāju mašīnu dārza malā, te tuvāk, nav apkārt jābrauc.

TOMS (nogroza galvu, pārdomā pie sevis. Tad apskata Klāva atnestās lietas): Šie, bez tiem uzgrieznīšiem ir draņķi. Tādus es nevaru lietot.

KLĀVS: Tie? Tie tik slikti nav. Tur cieši un labi.

TOMS: To nu man negribas ticēt. Tos tu apmaini. Ņem tieši tādus, kā bija tie pirmie. Šīs iekšējās daļas te jāsaceļ kārtīgi, citus darbus es šodien izbeigšu. Pietiks ar šo ēku. Ja vajadzēs – cels citu gadu citu. Materiāli gandrīz visi sagatavoti – lai stāv. Ja nepaspēšu apcirkņus sadalīt, pirms pirmie krājumi nāks iekšā, atstāšu maisos, varēs nokraut kaut vai te visu. Izbērt vēlāk. Rūdis man stiprinieks, būs arvien pie rokas pasaucams, kad tik vajaga.

KLĀVS: Nu kādu laiku varbūt tā varēs turēt. Bet – bojāsies. Nevēdināsies. Lai gan man nav liela pārskata par to visu, ko jūs plānojat un taisāt. Tādas lietas redzu pirmo reizi.

TOMS: Nu tā zināšana – lai paliek manā daļā. Tagad – vēl sarauj, sarauj… Jānoskrien līdz Rūdim. Ka kur neesi klāt… (aiziet)

(Meta ienāk ar kapli. Grib doties dārzā, mazliet piestāj pie Klāva, bet iet garām, jo jūt Tomu atgriežamies.)

TOMS: Kur tad tu dosies, tagad?

META: Es domāju, pēc lietus būtu šis kociņš un šis tas vēl cits dārzā jāuzrok.

TOMS: Tagad tam nav laika. Kad būvdarbi būs pabeigti – varēsi rakāties cik negribās.

[a bit of text missing at top of page]

Uz mazās laktiņas. Āmurs tur jau ir.

(Meta atstāj kapli pieslietu pie staba. Paņem skārdeni, aiziet.)

TOMS (pie Klāva): Nu – sarauj, sarauj. Viss lielums jau nu būtu, bet tie sīkumi – kādēļ tie tā velkas!?

KLĀVS: Var jau arī tā, kā tas tagad ir, ja domā tā, kā jūs to jau te skaidrojāt. Varbūt tikai – mitrums vilksies iekšā. Un – tā durvju atslēga vēl…

TOMS: Jā, tās durvis, durvis. Kad viss te riez būs kārtībā un tā, kā vajaga.

KLĀVS: Jā, daudz es jums vairs nevaru te nākt un palīdzēt. Mani lauku darbi negaida.

TOMS: Nu tāpat vēl dažas pārdienas… Man jāskrien pie Rūda. Visur jābūt klāt. (iziet)

(Klāvs strādā un sit savā taktī. Tad ieklausās – ka viņa sitieniem piebalsojas citi, naglu iztaisnošanas sitieni, it kā viņa darba atbalss. Viņš padomā. Sit atkal. Tad apstājas, paķer kapli, ātri iziet, aprok augļu kociņu, tad nomet kapli atpakaļ pie staba un strādā tālāk savu darbu.)

META (uzmanīgi ienāk): Es aizmirsu savu kapli. (redz uzrakto zemi) To – jums nevajadzēja darīt…

KLĀVS: Pēc lietus tas jādara. Būs kāds auglis.

META: Vai tādēļ jūs rakāt?

KLĀVS (klusē, tad): To nu es tā līdz galam neizdomāju. Kāds neizdarīts sīkums kādreiz kavē visu citu. Grūt skatīties…

META: Tas nesīs sliktus augļus.

KLĀVS: Jums bailes?

META: Nevaru teikt ka – nē.

KLĀVS: Šoreiz es būšu vainīgais.

META (brīdi klusē): Jūs jau esat arī, esat arī.

(Paņem kapli un aizsteidzas. Drīz dzirdami viņas naglu taisnošanas sitieni. Abu sitieni mijiedarbojās, kā kāda sazvērestība, kaut kas stiprs. Toms ienāk, uz pirkstu galiem, klausīdamies, saprazdams. Iet, apstādina Klāva darbu.)

TOMS: Nu nekas, strādā vien, strādā vien.

(Meta parādās pie durvīm. Grib atrauties, ieraugot Tomu, bet tas viņu jau ir pamanījis.)

TOMS: Nu, kas vajadzīgs???

META: Ak, nekas… Es dažas naglas nevaru atlocīt.

TOMS: Nu – palīgā es tev nevienu nevaru sūtīt… Atloki, kuras vari. Citas, ko nevar pilnīgi iztaisnot, liec atsevišķi. Nepārsit pušu. Nesavaino. Saproti?

META: Jā. (aiziet)

TOMS (grozās, skraida apkārt, nervozs. Klāvs strādā, sitienu spēle turpinās): Cik ilgi, tu domā, apcirkņi prasīs laiku?

KLĀVS (apstājas strādāt): To nu es nevaru pateikt, vai – mazāk kā jūs pats. Nedēļas divas?

TOMS: Būs vien jāatstāj tā lieta ar vienu nodalījumu. Būs jākrauj tāpat lielums maisos. Pirmais pirkums. Atkritīs pārbēršanas darbi…

KLĀVS (nezin īsti ko teikt): Tas jau tā. Bet nevēdināsies, satrunēs. Necik ilgi nevarēs tā turēt.

TOMS: Un ja izkrauj tuneļus vidū?

KLĀVS: Nu tā jūsu lieta. Var jau kādu laiku turēt. Tikai jums materiāli visi sagatavoti – tikai pabeigt!

TOMS: Tas ir tas trakums. Žēl pamest. Bet laiks necieš. Kaut kā vairs necieš…

(Skraida nemierīgs, dara kaut ko un liek nost. Klāvs strādā un sit.

Meta nāk, bailīgi, bet neatlaidīgi.)

TOMS: Kas tev vajadzīgs???

META: Mazās naglas, ko tagad lieto Klāvs.

TOMS: Hm? Vai lielās jau iztaisnotas???

META: Nē. Bet, ja es iztaisnoju saliektās mazās, tad Klāvs tās tagad tūlīt var izlietot. Nebūs jāatver kāda jauna kaste. Tu runā, ka darbus drīz izbeigs…

TOMS: Nu par to tev nav jēgas. Pagaidi. (pieiet pie Klāva, sameklē saliektās naglas, iedod viņai) Nedzīvo ilgi ap tām. Mazās var iedzīt arī ne tik taisnas.

(Meta iziet un tūlīt sākas sitienu spēle.

Toms staigā, ļoti nemierīgs, dara kaut ko un met nost. Tad iziet un atgriežas ar izkapti un cirvi, noliek tos zemē, ar zināmu ceremoniju. Iet, ienes tecīlu, noliek telpas vidū. Cilā izkapti.)

TOMS (uz Klāvu): Nāc – pagriez!

(Klāvs pienāk. Vēro, kā Toms izaicinoši cilā izkapti un svilpo. Klāvs ‘nobāl’, iztrūcies, bet saņemas.)

TOMS (tausta izkaptij zobus, beidzot noliek uz tecīla): Griez.

(Klāvs griež tecilu.)

TOMS (asina izkapti, pa brīžam noņem no tecīlas, pārbauda tās asumu, un runā): Šis gan tāds vecmodīgs rīks. Bet ir vietas – kur noder. Ir lietas, kas saaug pār galvu ja neizrauj. Nezāles! Nezāles!… Nu – pagriez. Pagaidi… Varbūt būs diezgan. (noņem izkapti, pārbauda vēl un vēl tās asumu)

(Klāvs gaida brīdi, tad aiziet pie sava galda.)

TOMS: Nē, nē, vēl šīs lietas nav galā. Šo arī. (paceļ cirvi)

(Klāvs paceļ savu āmuru, savēcina, pienāk, noliek āmuru pie kājas, atspiežot pret celi, ņem tecilas kloķi.)

TOMS (mazliet mazāk kundziski, kā atvainodamies): Rūdis šo ļoti nolietojis. Pie tās pašas reizes. Pagriez. (paasina cirvi, noņem) Nu – labs būs. (noliek cirvi līdz ar izkapti)

(Klāvs aiziet, strādā pie sava galda. Sitienu spēle, kā agrāk.

Toms iesvilpjas, apklust. Iziet. Klāvs strādā. Ārā sitieni apklust. Pēc brīža ienāk Toms atpakaļ.)

TOMS: Izlieto vēl šīs naglas. Pabeidz tās durvis. Atslēgu es pielikšu pats. Nupat… dzirdu ziņas, pirmais loms iet tirgū. To es negribu nokavēt. (Klāvs strādā tālāk) Liec punktu. Es pabeigšu visu pats. Man jābrauc uz pilsētu – un tad tūlīt labību iepirkt. Laiks – klāt! Kas darīts, darīts. Braukšu tev līdz, man bankā jāiet. Izmaksāšu tavu daļu tev tur. Man mašīna garāžā – puika teicās atvest, bet tā nu – es atbraukšu to pats. Jā, tas nu tā iznāk, ātrāk kā domāts. Bet – vilcināties nevar. Saliec savas mantas. Es nākšu tūlīt. Mašīna tev dārza stūrī?

KLĀVS: Jā, mašīna tepat.

(Toms iziet. Klāvs saliek savas mantas, saloka svārkus – grib tos ņemt līdz, liek uz rokas, tad apdomājas, noliek tos pa pusei paslēptus. Toms ienāk. Ārā dzird naglu iztaisnošanas sitienus.)

TOMS: Mašīna tev tepat?

KLĀVS: Jā, tepat.

TOMS: Nu – tad ejam. (liek Klāvam iet pirmajam pa durvīm)

(Klāvs pasitas atpakaļ.)

TOMS: Nu, nu, kas vēl?

KLĀVS: Nekas, tikai mans āmurs. (Paņem āmuru, pavēcina, uzmet plecā. Abi prom. Durvis aiztaisītas. Āmuru sitieni no āra, kā agrāk, vientuļi.)

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

OTRAIS CĒLIENS                                                                                                                                                               

(Pēc dažiem mēnešiem.)

(Telpa tumšāka, viss aizbūvēts stingri ciet, arī durvis kreisā pusē uz dārzu gandrīz aizvērtas, tikai pusviru atstātas gaismas dēļ. Sakrauti divi lieli, ļoti lieli kalni pilnu labības maisu, tā, lai tie atbalstītos viens pie otra un atstātu vidū un apkārt šauras ejas – vēdināšanai. Kreisā pusē, lielie apcirkņi – vēl nepildīti. Ļoti kluss viss. Uzpircējs un Toms stāv vidū.)

UZPIRCĒJS (kalkulē savā grāmatiņā. Raksta, rēķina. Viņa zīmulis vairākkārt ceļo uz viņa aizauss un atpakaļ rokā, rakstīšanai): Jūs dabūjat – trīs certurtdaļas vairāk, kā būtu dabūjis, pārdodot pirmā reizē. Jums ir neticama laime. Tas gadās simts gadījienos reizi. Jums ir – cūkas laime. Ilgāk neturiet. Laidiet prom. Kā kuģi atstās ostu tā…

TOMS (smīn): Man jābūt vairāk kā dubultīgi, tikai tad – runāsim.

UZPIRCĒJS: Ne šai reizē. Ne citā reizē. Vairāk nedabūsiet. Cenas slīdēs. Varbūt jau šodien. Tikko kuģi aizies…

TOMS: Celsies atkal.

UZPIRCĒJS: Negaidiet vairāk brīnumu. Šis ir tas. Šī ir jūsu reize.

TOMS: Mana reize vēl gaida, – ar vairāk kā dubultīgi…

UZPIRCĒJS: Jums citas reizes nebūs. Nesavelciet par stingru. Visu drīkst savilkt līdz tā mēram. Tā ir visa māksla – palaist vaļā īstā reizē. Tāpat kā – kaut vai rokas granātu…

TOMS: Es neko nepalaižu vaļā. Es – piecērtu – kad līdaka uzķērusies – tad!!!

UZPIRCĒJS: Viņa ir, tagad. Lielākas nebūs. Lielāku nav. Viss nogatavojas, ir laikā un tad – drūp.

TOMS: Kas te var drupt?

UZPIRCĒJS: Kas to var pateikt? Klausāties! (pieliek roku ausij) Klausāties…

TOMS: Nu? (uz maisu pusi) Tur viņa ir – manta kā zelts. Te viņai nekas nekaiš. Kā Dieva ausī.

UZPIRCĒJS: Klausāties! (klausās pats)

TOMS: Nu, un ? (klausās tomēr)

(Kaut kur kaut kas iečirkstas, iegrabas, ieskrapstas.)

UZPIRCĒJS: Nu? Dzirdat?

TOMS: Un kas pēc jūsu domām tas ir?

UZPIRCĒJS (parausta plecus): Sadrupšanas process…

TOMS: Vējš uz jumta!

UZPIRCĒJS: Var saukt arī tā. Sekas būs tās pašas.

TOMS: Ar mani nemāžojaties. Maksājiet, cik prasu un ņemiet – vai atstājiet…

UZPIRCĒJS: Kā zināt. Šai brīdī jūs vēl varat kļūt bagāts, varbūt pēc stundas – vairs nē.

TOMS: Man vēl pašam jādzird cenas ostā, pilsētā. Varat braukt pēc nedēļas.

UZPIRCĒJS: Varbūt jā, varbūt – nē. (iet vēl aptausta maisus) Varbūt jā, varbūt – nē. (iet uz durvīm)

TOMS: Braukšu ar jums reizē uz pilsētu. Man vēl pāris labas stundas līdz vakaram.

(Uzpircējs atgriežas, tausta vēl maisus.)

TOMS: Pataustiet vien, pataustiet vien. Es iešu pateikšu sievai, ka aizbraucu, un izbraukšu mašīnu uz ceļa, tur gaidīšu. Padzīvojaties vien te, ap to kārdinājumu. Un piecērtiet labi durvis, kad nākat ārā – lai atslēga labi aizkrīt. Tā ir – labs darbs, nav atmūķējama. Speciāls veidojums… Padzīvojaties vien… (aizsteidzas)

(Uzpircējs domīgi tausta maisus, apskata visu, skatās griestos, grīdā, klausās, brīnās, tad lēnām domīgi raksta kaut ko savā grāmatiņā un aizsoļo, atstādams durvis vaļā. Ārā pēc brīža dzird vienas un otras mašīnas durvju aizciršanu, tad motoru ierūkšanos un attālināšanos. Klusums. Mazliet vējš iešalcas.)

META (pienāk pie durvīm. Klausās, tad bailīgi nāk iekšā. Piesardzīgi, bet it kā neatturami, iet apkārt, skatās stūrī, kur Klāvs strādāja. Redzams – ilgi nav bijusi te, tagad atmiņu pārņemta. Ierauga pulksteni pie staba, kas kopš celšanas dienām tur stāvējis un ir apstājies. Viņa – noņem to, uzvelk, piekar atpakaļ): Zvani pēc stundas. Lai es neaizmirstos. Zvani pēc stundas!

(Iegroza pulksteni taisni, tad staigā apkārt. Apskata visu, nogrimst atmiņās. Pieliek roku pie kādas sienas – dzird balsi „Salasi skaidas. Lasi skaidas…” Atraujas. Pieskaras Klāva darba galdam – dzird tā āmura sitienus – ta-tatata. Pieiet maisiem – kaut kas iegrabas, iečīkstas. Atraujas. Atrod Klāva svārkus. Izbrīnīta. Apskata. Atrod tiem ļoti caurus piedurkņu elkoņus… Ātri iziet – un atgriežas ar ielāpiem un šujamām lietām. Apsēžas un lāpa svārkus.

No to kabatas izslīd kāda zīmītes. Viņa satrūkstas. Liek to atpakaļ, ņem atkal ārā – lasa. Nesaprot, lasa vēl un vēl.)

META: „Divi kukuļi maizes, 2 kilogrami cukura, konservi… Tēja… Divi kukuļi maizes, 2 kilogrami…”

(Saprot, ka lasa Klāvam no mājas līdz doto zīmīti dēļ iepirkšanās veikalā. Domā. Saloka zīmīti. Ieliek atpakaļ svārku kabatā, saloka svārkus un noliek. Pieceļas un dzird – „Salasi skaidas. Lasi skaidas…” Atgaiņājās no balss un aizmirsusies skatās ārā, kur kociņš lokās rudens vējā.)

TOMS (ienāk ļoti ātri): Tu… Kas te par velnībām tiek dzītas? Kā tu te tiki iekšā?

META (atmostas, pārbīstas): Es – domāju, ka tu aizbrauci… (izsaka to neapzinīgi)

TOMS: Ak to tu tā domāji! Atbildi, ko tev prasa.

(Meta nesaprot, bailēs nezin, ko teikt.)

TOMS: Tev prasīja – kā tu te tiki iekšā?

META: Durvis bija vaļā.

TOMS: Durvis bija vaļā? No kura laika?

META: Es nezinu…

TOMS: Kā tu atradi, ka viņas vaļā? Viņas gāja un tev – pateica?

META: Es gāju…

TOMS: Tu gāji – kur? Uz kurieni tu gāji? Vai tu maisus salāpīji, ko tev atstāju? Tu staigā apkārt un domā – ka lāpi maisus?

META: Es domāju… lāpīt… šos maisus…

TOMS: Šos maisus!!! Runā prātīgi, jeb tev šoreiz izies plāni. Šoreiz tu iekritīsi. Runā!

META (kā bez prāta no bailēm): Te – ir žurkas… Maisos…

TOMS: Žurkas? Žurkas? Jā, viena te ir. To es redzu. Viena liela un gudra, bet šoreiz viņa ieies lamatās. Runā!

META (runā bez jēgas, ko var sadomāt.): Suns… suns dzina te kaut ko gar durvīm. Peles, es domāju. Viņas – saēdīs maisus.

(Toms sāk klausīties. Kaut kas iečirkstas, iegrabas. Viņš metas uz maisiem, uzmin kādam koka gabalam, kas iecērtas kādā maisā un pārrauj to, kaut kas birst, labība birst ar pēkšņu, vienmuļu troksni un vairs nepārstāj. Lielās dusmās viņš sagrābj koka gabalu, metas gar maisiem uz vienu, otru pusi, sit ar koku, metas rāpus.)

TOMS: Bet ja te nebūs žurku, ja te nebūs… To mēs redzēsim… Ja te būs… (Niknumā lied par tuvu, par dziļu maisu spraugā. Maisi sāk gāzties, pēkšņi viss slīd, brūk, plīst – birst ar troksni, kurā pazūd Toma kliedzieni. Meta grib mesties kaut ko glābt, bet viņai jāatkāpjas slīdošas, birstošas labības kalna priekšā. Tad… Pēkšņi viss ir klusu – tikai biršana šalc. Meta saprot. Stāv. Tad atskatās uz vaļējām durvīm, kur augļu kociņš kails lokās vējā. Viņa skatās, meklē, atrod Klāva svārkus, tur tos it kā glābiņa, padoma meklējot, bet tie nedzīvi nokarājas viņas rokā. Viņa atsviež tos prom. Satin ap pleciem savu lakatu, kas ienākot tai bijis līdz, un iet taisni, prom ārā, nestājoties. Labība birst. Pulkstenis nozvana.)

Beigas.

 

Godo Act 2 (Ķikure/Kikure)

Otrais cēliens

(Nākošā diena. Tā pati vieta. Tā pati stunda. Estragona zābaki rampas malā, papēži kopā, purni izvērsti. Lukija cepure turpat, kur agrāk. Kokam ir četras, piecas lapas. Vladimirs uznāk ātri. Viņš apstājas un ilgi skatās uz koku. Pēkšņi viņš sāk staigāt pa skatuvi nemierīgi, skatās uz visām pusēm. Apstājas pie zābakiem, noliecas, paņem vienu, apskata, paosta, sarauj degunu, uzmanīgi noliek atpakaļ. Apstājas pie kulisēm pa labi, pieliek roku pie acīm, ilgi skatās tālumā. Staigā atkal. Apstājas pie kulisēm pa kreisi, tāpat skatās tālumā. Staigā. Pēkšņi apstājas, saliek rokas uz krūtīm un sāk pilnā balsī dziedāt. Uzsācis dziedāt pārāk zemā balsī, viņš pusteikumā apstājas, noklepojas un atsāk dziesmu augstākā tonī.)

Vlad.               (sāk dziedāt pilnā balsī)

Cienīgtēvam bij viens sunīt’s (pārtrauc, atkārto pirmo teikumu augstākā tonī)
Viņš to mīlēja
Sunīt’s nozaga vienu mazu kruncīti
Viņš to nosita.

Citi suņi to redzēja,
Ātri, ātri atskrēja… (apstājas, aizdomājas, tad atkārtojot dzied tālāk)

Citi suņi to redzēja,
                        Ātri, ātri atskrēja
                        To zemē apraka
Uz krusta rakstīja.

Cienīgtēvam bij viens sunīt’s
Viņš to mīlēja,
Sunīt’s nozaga vienu mazu kruncīti
Viņš to nosita.

Citi suņi to redzēja,
Ātri, ātri atskrēja… (apstājas, aizdomājas, atkārtojot dzied tālāk)

Citi suņi to redzēja,
Ātri, ātri atskrēja… (apstājas, aizdomājas, dzied klusākā balsī)

Citi suņi to redzēja
Ātri, ātri atskrēja… (viņš apklust, paliek brīdi nekustīgs, tad atsāk staigāt uz visām pusēm vēl nemierīgāk skatīdamies. No jauna apstājas pie koka, staigā ap zābakiem, skatās tālumā. Ienāk Estragons no kreisās puses, basām kājām, nokārtu galvu, lēnām iet pāri skatuvei. Vladimirs apgriežas un pamana Estragonu)

Vlad.               Tomēr tu! (Estr. apstājas bet nepaceļ galvu. Vlad. iet pie viņa) Nāc, lai apkampju!

Estr.                Neaizskar mani! (Vlad. apraujas sāpināts. Klusums)

Vlad.               Tu gribi, lai es eju projām? (pauze) Gogo! (pauze. Vlad. uzmanīgi noskata Estragonu) Tevi piekāva? (pauze) Gogo! (Estr. klusē nokāris galvu) Kur tu pavadīji nakti? (klusums. Vlad. tuvojas Estr.)

Estr.                Neaiztiec mani! Neprasi man neko! Nesaki man neko! Paliec tepat pie manis.

Vlad.               Vai es tevi kādreiz esmu atstājis?

Estr.                Tu ļāvi man iet.

Vlad.               Paskaties uz mani! (Estr. nekustas. Vlad. pērkona balsī) Vai tu skatīsies uz mani!

Estr.                (paceļ galvu. Viņi skatās ilgi viens uz otru, gan tuvodamies, gan attālinādamies, galvas grozīdami, noliekdami, paceldami – kā pie kādas mākslas darba, trīcēdami viens pretī otram vairāk un vairāk, līdz apķeras viens otram cieši un klapē ar rokām muguras, tad atraisās. Estragons, kad viņu vairs neatbalsta, gandrīz apgāžas) Kāda diena!

Vlad.               Kas tev pāri darījis? Runā!

Estr.                Atkal viena diena novilkta.

Vlad.               Vēl nav.

Estr.                Man tā ir pagalam, tikko tā atnākusi. (klusums) Nupat tu dziedāji, es dzirdēju.

Vlad.               Tā bija, cik atminu.

Estr.                Tas mani satrieca. Es domāju, viņš ir viens, viņš domā, ka es esmu aizgājis uz visiem laikiem un – viņš dzied.

Vlad.               Pats jau nav noteicējs par savu gara stāvokli. Visu dienu jutos tā jocīgi. (pauze) Visu nakti ne reizi nepamodos.

Estr.                (drūmi) Tu redzi, pat ārā tev jāskraida mazāk, kad manis te nav.

Vlad.               Man tevis trūka, bet tai pat laikā jutos laimīgs. Vai tas nav jocīgi?

Estr.                (ievainots) Laimīgs?

Vlad.               (padomājis) Nu, varbūt tas nav īstais vārds.

Estr.                Un tagad?

Vlad.              (padomājis) Tagad… (priecīgi) Tu esi te!… (vienaldzīgāk) Mēs esam te… (bēdīgi) Es semu te…

Estr.                Redzi nu, tu nejūties tik labi, kad es esmu ar tevi. Es arī jūtos labāk viens.

Vlad.              (aizskarts) Nu kādēļ tad vienmēr jālien atpakaļ?

Estr.                Es nezinu.

Vlad.               Bet es zinu. Tādēļ, ka tu nemāki sevi aizstāvēt. Es nebūtu ļāvis viņiem tevi piekaut.

Estr.                Tu to nebūtu varējis.

Vlad.               Kādēļ nē?

Estr.                Viņi bija desmit.

Vlad.               Bet es nebūtu tev ļāvis viņus izaicināt uz kaušanos.

Estr.                Es jau nekā nedarīju.

Vlad.               Kādēļ tad viņi tev uzbruka?

Estr.                Es nezinu.

Vlad.               Redzi, Gogo, ir lietas ko tu neapjēdzi, un es tās apjēdzu. Tev tas būtu jāsaprot.

Estr.                Bet es tev saku, es nekā nedarīju.

Vlad.               Varbūt, ka nē. Bet ir svarīgi kaut ko darīt vai nedarīt tā, lai glābtu savu ādu. Nu ko tur vairs pieminēt, tu esi atgriezies un es jūtos laimīgs.

Estr.                Es nekā nedarīju.

Vlad.               Tu jau arī jūties laimīgs, ja tu gribētu atzīties?

Estr.                Laimīgs, par ko?

Vlad.               Ka esi atkal ar mani.

Estr.                Tu domā?

Vlad.               Vismaz saki, ja arī tā nav patiesība.

Estr.                Kas man jāsaka?

Vlad.               Saki – es esmu laimīgs.

Estr.                Es esmu laimīgs.

Vlad.               Es arī.

Estr.                Es arī.

Vlad.               Mēs esam laimīgi.

Estr.                Mēs esam laimīgi. (klusums) Un ko tagad darīsim, kad esam laimīgi?

Vlad.               Gaidīsim Godo.

Estr.                Pareizi. (klusums)

Vlad.               Te ir kaut kas mainījies kopš vakardienas.

Estr.                Un ja viņš nenāk?

Vlad.               (tūlīt nesaprazdams) To jau tad redzēsim. (pauze) Es tev teicu, ka te ir kaut kas mainījies kopš vakardienas.

Estr.                Viss dubļains.

Vlad.               Apskati koku.

Estr.                Divreiz tai pašā peļķē nekāpj.

Vlad.               Koks! Paskaties uz koku! (Estr. skatās uz koku)

Estr.                Vai tas vakar te nebija?

Vlad.               Kā nē? Vai tad tu neatceries? Daudz netrūka, ka mēs viņā būtu pakārušies. (pārdomā) Jā, pareizi. (uzsvērdams vārdus) Būtu pakārušies. Bet tu negribēji. Neatceries?

Estr.                To tu esi nosapņojis.

Vlad.               Vai tu tiešām esi to aizmirsis?

Estr.                Es vai nu aizmirstu tūlīt, vai nekad.

Vlad.               Un Pozzo un Lukiju tu arī esi aizmirsis?

Estr.                Pozzo un Lukiju?

Vlad.               Viņš ir visu aizmirsis.

Estr.                Es atceros kādu trako, kas man iespēra pa kājām. Un tad viņš tēloja muļķi.

Vlad.               Tas bija Lukijs.

Estr.                To es atceros. Bet kas tas bija?

Vlad.               Un viņa vadātāju, vai to tu atceries?

Estr.                Viņš man deva kaulus.

Vlad.               Tas bija Pozzo.

Estr.                Un tu saki, ka tas bija vakar?

Vlad.               Nu protams, ka tas bija vakar.

Estr.                Un tepat, kur mēs tagad esam?

Vlad.               Kur tad tu domā? Vai tad tu nepazīsti šo vietu?

Estr.                (pēkšķi noskaities) Nepazīsti? Kas tur ko nepazīt? Visu savu dzīvi es esmu pēries kā pa pelniem un tu man te prasi ievērot nezin kādus smalkumus. (skatās apkārt) Apskati šo mēslu bedri! No tās es nekad neesmu ārā ticis.

Vlad.               Nomierinies! Nomierinies!

Estr.                Liec mani mierā ar saviem dabasskatiem. Labāk tad runā par tārpiem.

Vlad.               Lai nu kā, bet tu nevari teikt, ka te (rāda ar roku apkārt) izskatītos pēc Voklūzas. Tu nevari noliegt, ka ir liela starpība.

Estr.                Voklūza? Kas runā par Voklūzu?

Vlad.               Bet tu jau biji Voklūzā?

Estr.                Nē, taču, es nekad neesmu bijis Voklūzā. Es esmu dēdējis visu savu dzīvi šeit, šai mēslu bedrē.

Vlad.               Bet es varu zvērēt, ka mēs abi bijām tur… Par to es varu likt galvu ķīlā. Mēs lasījām vīnogas pie… pie… Bonelli, vai Rusijonā, nevaru atcerēties, tā vārdu.

Estr.               (mierīgāk) Tas ir iespējams. Es neko nesaku.

Vlad.               Bet tur viss ir sarkans.

Estr.                Es neko neiebilstu, es tev saku. (klusums. Vladimirs smagi nopūšas)

Vlad.               Ar tevi ir grūti dzīvot, Gogo.

Estr.                Būtu labāk ja mēs šķirtos.

Vlad.               Tu vienmēr to saki. Un vienmēr nāc atpakaļ. (klusums)

Estr.                Labāk būtu ja mani nosistu, kā jebkuru citu.

Vlad.               Kā kuru citu? (pauze) Kā kuru citu?

Estr.                Kā miljoniem citus.

Vlad.               Katram savs krusts jānes. (pauze) Kamēr dzīvo.

Estr.                Tagad mēģināsim runāt mierīgi, ja jau mēs nevaram ciest klusu.

Vlad.               Taisnība, mēs esam neapklusināmi.

Estr.                Tas tādēļ, lai nebūtu jādomā.

Vlad.               Tad mums ir aizbildinājums.

Estr.                Tas tādēļ, lai nebūtu jāklausās.

Vlad.               Tad mums ir iemesls.

Estr.                Mirušo balsis.

Vlad.               Tās šalc kā putnu spārni.

Estr.                Kā lapas.

Vlad.               Kā smiltis.

Estr.                Kā lapas. (klusums)

Vlad.               Viņas runā visas reizē.

Estr.                Tomēr katra par sevi.

Vlad.               Drīzāk čukst.

Estr.                Viņas žūžo.

Vlad.               Viņas murmina.

Estr.                Viņas žūžo. (klusums)

Vlad.               Ko viņas saka?

Estr.                Viņas runā par savu dzīvi.

Vlad.               Viņām nepietiek, ka ir to dzīvojušas.

Estr.                Viņām vēl jārunā par to.

Vlad.               Viņām vēl nepietiek, ka ir mirušas.

Estr.                Viņām ar to nav diezgan. (klusums)

Vlad.               Tās izklausās kā spārnu vēdas.

Estr.                Kā lapas.

Vlad.               Kā pelni.

Estr.                Kā lapas. (ilgs klusums)

Vlad.               Saki kaut ko.

Estr.                Es meklēju ko. (ilgs klusums)

Vlad.               (kā izbailēs) Saki vienalga ko.

Estr.                Ko tagad darām?

Vlad.               Gaidām Godo.

Estr.                Pareizi. (klusums)

Vlad.               Cik tas ir grūti!

Estr.                Ja tu padziedātu?

Vlad.               Ne, nē! (domā) Darbs tik uzsākt.

Estr.                Tas nevarētu būt tik grūti.

Vlad.               Sākums ir grūts.

Estr.                Var sākt no kuras katras vietas.

Vlad.               Jā, bet ir jāizvēlas.

Estr.                Pareizi. (klusums)

Vlad.               Palīdzi man.

Estr.                Es mēģinu. (klusums)

Vlad.               Kad meklē, tad dzird.

Estr.                Taisnība.

Vlad.               Tas traucē domāt. [Novērš tevi domāt?]

Estr.                Tu domā tāpat.

Vlad.               Nē, tas ir neiespējami.

Estr.                Tā, tā – strīdēsimies.

Vlad.               Neiespējami.

Estr.                Tu domā?

Vlad.               Mums vairs nav bīstami domāt.

Estr.                Jā, par ko tad mēs žēlojamies?

Vlad.               Domāt nav tas ļaunākais.

Estr.                Varbūt nē. Bet tas ir jau kaut kas.

Vlad.               Kas ir kaut kas?

Estr.                Tā, tā – uzstādīsim viens otram jautājienus.

Vlad.               Ko tu gribēji ar to teikt – tas ir jau kaut kas?

Estr.                Tas ir mazliet ļaunums.

Vlad.               Acīmredzot.

Estr.                Labi. Ja mēs tad pateiktos par šo žēlastību?

Vlad.               Tas ir briesmīgi, ka esam domājuši.

Estr.                Bet vai tā tas ir noticis ar mums?

Vlad.               No kurienes tad ir šie līķi?

Estr.                Tie ir ģindeņi.

Vlad.               Pasaki man?

Estr.                Pareizi.

Vlad.               Mums ir nācies mazliet domāt.

Estr.                Pašā sākumā.

Vlad.               Līķu kambaris, līķu kambaris.

Estr.                Tas nav jāskatās.

Vlad.               Kā to neskatīsies?

Estr.                Pareizi.

Vlad.               Mēģini kā vari.

Estr.                Kā, lūdzu?

Vlad.               Mēģini kā vien vari.

Estr.                Mums vajadzētu atgriezties pie dabas.

Vlad.               Mēs to esam mēģinājuši.

Estr.                Taisnība.

Vlad.               Bet tas nav ļaunākais, es zinu.

Estr.                Kas?

Vlad.               Ka ir jādomā.

Estr.                Acīm redzot.

Vlad.               Bet mēs varējām izvairīties no domāšanas.

Estr.                Vai varējām?

Vlad.               Varējām, varējām. Es zinu. (klusums)

Estr.                Tā bija laba pārmaiņa.

Vlad.               Jā. Bet nu jāmeklē kaut kas cits.

Estr.                Jāpadomā. (noņem cepuri un domā)

Vlad.              Jāpadomā. (noņem cepuri un domā)

Estr.                Jāpadomā. (abi domā)

Vlad.               Ahā! (uzliek cepuri atvieglots)

Estr.                Nu?

Vlad.               Kā es teicu, mēs varētu turpināt no turienes.

Estr.                Kad tu to teici?

Vlad.               Pašā sākumā.

Estr.                Kādā sākumā?

Vlad.               Šovakar. Es teicu… es teicu…

Estr.                Tu prasi par daudz, lai es to atcerētos.

Vlad.               Pagaidi… Mēs apkampāmies… bijām laimīgi… laimīgi… Kas tagad jādara, kad esam laimīgi… Jāgaida… Jā, tas iet… Jāgaida, tagad, kad esam laimīgi… Jāgaida… Jā! Koks!

Estr.                Koks?

Vlad.               Vai tu neatceries?

Estr.                Es esmu noguris.

Vlad.               Paskaties! (Estragons skatās uz koku)

Estr.                Es nekā neredzu.

Vlad.               Vakar tas bija melns un kails. Tagad tas ir salapojis.

Estr.                Salapojis?

Vlad.               Vienā naktī!

Estr.                Tad jābūt pavasarim.

Vlad.               Bet vienā. Vienīgā naktī!

Estr.                Es tev saku – mēs te vakar nebijām! Tu atkal esi murgojis.

Vlad.               Kā tu domā, kur tad mēs bijām vakar?

Estr.                Es nezinu. Citā – nodalījumā. Tādu te netrūkst.

Vlad.               (drošs par savu taisnību) Labi. Mēs te vakar nebijām. Nu, ko tad mēs vakar darījām?

Estr.                Ko mēs darījām?

Vlad.               Mēģini atcerēties.

Estr.                Nu… mēs pļāpājām.

Vlad.              (skolotāja tonī) Par ko?

Estr.                Ā – neko sevišķu. (noteikti) Nu es atceros, mēs pļāpājām par šo un to. Tas tā jau iet kādu pusgadsimtu.

Vlad.               Vai tu neatceries kādu faktu, kādu notikumu?

Estr.                Nemoki mani, Didi.

Vlad.               Par sauli? Mēnesi? Vai tu neatceries?

Estr.                Tiem būtu bijis jābūt tur pat, kur vienmēr.

Vlad.               Vai tu neievēroji neko neparastu?

Estr.                Diemžēl, nē.

Vlad.               Un Pozzo? Un Lukijs?

Estr.                Pozzo?

Vlad.               Un kauli?

Estr.                Tie bija kā asakas.

Vlad.               Tos tev deva Pozzo.

Estr.                Es nekā nezinu.

Vlad.               Un spēriens?

Estr.                Pareizi, kāds man iespēra pa kāju.

Vlad.               To tu dabūji no Lukija.

Estr.                Vai tas viss bija vakar?

Vlad.               Parādi savu kāju.

Estr.                Kuru?

Vlad.               Abas divas. Atloki bikses. (Estr. stāv uz vienas kājas un ceļ rādīt otru Vladimiram, gandrīz apgāžas. Vlad. saņem kāju, Estr. grīļojas) Uzloki bikses!

Estr.                (lēkādams) Es nevaru! (Vlad. uzloka Estr. bikses, apskata kāju, atlaiž. Estr. tikko nenogāžas)

Vlad.               Otru kāju! (Estr. dod to pašu kāju) Otru, es tev saku! (Vlad. apskata kāju. Triumfē) Te ir vaina. Tā ir iekaisusi.

Estr.                Un ko nu?

Vlad.               Kur ir tavi zābaki?

Estr.                Es būšu tos aizmetis.

Vlad.               Kad?

Estr.                Es nezinu.

Vlad.               Kādēļ?

Estr.                Es nezinu kādēļ.

Vlad.               Es prasu, kādēļ tu tos aizmeti?

Estr.                Viņi man spieda.

Vlad.               (rāda uz Estragona zābakiem) Tur viņi ir. (Estragons skatās uz zābakiem) Tieši turpat, kur tu tos vakarvakarā noliki. (Estragons iet uz zābakiem, apskata tos no augšas)

Estr.                Tie nav mani.

Vlad.               Nav tavi?

Estr.                Mani bija melni. Šie te ir brūni.

Vlad.               Vai tu esi pārliecināts, ka tavi bija melni?

Estr.                Nu, viņi bija drusku pelēki.

Vlad.               Un šie te ir brūni? Parādi.

Estr.                Šie te ir zaļgani. (pacēlis vienu zābaku)

Vlad.              (pienākdams pie Estragona) Parādi! (Estr. dod viņam zābaku. Vlad. to apskata, nosviež dusmīgi)

Estr.                Tu redzi, tas viss ir tā, tādēļ ka…

Vlad.               Es zinu kā tas ir. Es zinu, kas noticis.

Estr.                Tas viss ir tā, ka…

Vlad.               Tas ir tik vienkārši. Kāds te ir bijis, paņēmis tavus un atstājis savus vietā.

Estr.                Kāpēc?

Vlad.               Viņam tie bijuši par maziem, tādēļ viņš paņēmis tavus.

Estr.                Bet mani jau bija par maziem.

Vlad.               Tev, bet ne viņam.

Estr.                (atmet ar roku) Es esmu noguris. (pauze) Iesim!

Vlad.               Nevaram.

Estr.                Kādēļ nē?

Vlad.               Jāgaida Godo.

Estr.                Pareizi. (pauze) Ko lai mēs darām?

Vlad.               Neko mēs nevaram darīt.

Estr.                Bet es vairs nevaru izturēt.

Vlad.               Vai tu gribi redīsu?

Estr.                Vai cita nekā nav?

Vlad.               Ir redīsi un kāļi.

Estr.                Vai burkāni vairs nav?

Vlad.               Nē. Bet tu jau pārēdies no burkāniem.

Estr.                Nu tad dod man redīsu. (Vladimirs rakājas pa savām kabatām, kas pilnas visādiem sīkumiem, neatrod redīsu, izņem kāli, beidzot atrod redīsu. Dod Estragonam. Tas to apskata un osta) Tas jau melns.

Vlad.               Tas ir redīss.

Estr.                Man patīk tikai sārtie. To tu labi zini.

Vlad.               Tā tad tu to negribi?

Estr.                Es gribu tikai sārtos.

Vlad.               Tad dod to man atpakaļ. (Estragons atdod)

Estr.                Es iešu dabūt burkānu. (nekustas. Klusums)

Vlad.               Ja tu to pamēģinātu?

Estr.                Es esmu izmēģinājis.

Vlad.               Es domāju – zābakus.

Estr.                Vai būtu vērts?

Vlad.               Būtu īsāks laiks. (Estragons kavējas) Es tev galvoju, tā būtu nodarbošanās.

Estr.                Izklaidēšanās.

Vlad.               Mēģini.

Estr.                Vai tu man palīdzēsi?

Vlad.               Protams.

Estr.                Ko visu mēs nevaram izdarīt, Didi, abi kopā!

Vlad.               Jā, jā! Nāc, velc kreiso kā pirmo.

Estr.                Didi, mēs vienmēr atrodam kaut ko, kas dod mums sajūtu, ka mēs eksistējam.

Vlad.              (nepacietīgi) Jā, jā, mēs esam brīnumdari. Bet nekad nenovirzīsimies no tā, ko esam izlēmuši. (viņš paceļ vienu zābaku) Nāc, dod savu kāju. (Estragons pieiet un ceļ vienu kāju) Otru, cūka! (Estr. ceļ otru kāju) Augstāk! (kopā ķerdamies un turēdamies, lai nenokristu un uzvilktu zābaku, abi steberē pa skatuvi. Vladimiram beidzot izdodas zābaku uzvilkt) Mēģini staigāt. (Estr. iet) Nu?

Estr.                Tas man der.

Vlad.               (ņem šņores no savas kabatas) Tas jāsasien.

Estr.                (ar rokām un kājām pretī) Nē, nē! Ne ar saitēm! Ne ar saitēm!

Vlad.               Tu nožēlosi. Mēģināsim otru. (spēle tāpat kā iepriekš) Nu?

Estr.                Tas man arī der.

Vlad.               Nespiež?

Estr.                (pastaigā dažus soļus krietni uzspiežot kājas) Vēl nē.

Vlad.               Nu tad tu tos vari paturēt.

Estr.                Tie ir par lieliem.

Vlad.               Varbūt kādreiz tev būs zeķes.

Estr.                Pareizi.

Vlad.               Tā tad tu tos paturēsi?

Estr.                Tagad pietiek par zābakiem.

Vlad.               Jā, bet…

Estr.                Diezgan! (klusums) Es gribētu apsēsties. (viņš meklē kur sēdēt, tad apsēžas tur, kur sēdēja pirmā cēliena sākumā)

Vlad.               Te tu sēdēji vakar vakarā. (klusums)

Estr.                Kaut es varētu gulēt.

Vlad.               Vakar tu gulēji.

Estr.                Es mēģināšu. (ieliek galvu starp ceļiem)

Vlad.               Pagaidi. (viņš pieiet pie Estr. un sāk pilnā balsī dziedāt) Aijā žūžū, aijā žūžū…

Estr.                (paceldams galvu) Ne tik skaļi!

Vlad.               (klusākā balsī) Aijā žū žū, aijā žū žū, (u.t.t.)

Estr.                (Estr. iemieg. Vlad. novelk savu jaku un uzsedz to Estragonam, pats sāk staigāt šurp un turp rokas ap sevi sizdams, lai nesaltu. Estr. pēkšņi atmostas, uzlec un sper dažus izbijušos, apjukušus soļus. Vladimirs pieskrien un satver viņu pie rokām)

Vlad.               Nu, nu! Es esmu te… nebaidies!

Estr.                Ah!

Vlad.               Jā, jā – tas ir pāri.

Estr.                Es kritu…

Vlad.               Tas ir pāri, tas ir pāri.

Estr.                Es biju pašā augšā…

Vlad.               Nē, nē, nē! Nerunā. Nestāsti. Nāc pastaigāsimies mazliet. (Vlad. saņem Estr. pie rokas un ved sev līdz staigāt, turp un atpakaļ, līdz Estr. atsakās turpināt)

Estr.                Pietiek. Es esmu noguris.

Vlad.               Tu labāk gribi stāvēt un nekā nedarīt!

Estr.                Jā.

Vlad.               Kā vēlies. (viņš palaiž Estr. un paņem savu jaku un uzvelk sev)

Estr.                Iesim.

Vlad.               Mēs nevaram.

Estr.                Kāpēc nē?

Vlad.               Jāgaida Godo.

Estr.                Pareizi. (Vladimirs turpina staigāt) Vai tu nevari stāvēt mierā?

Vlad.               Man salst.

Estr.                Ir kļuvis vēls.

Vlad.               Vienmēr, kad uznāk nakts.

Estr.                Bet nakts nenāk.

Vlad.               Tā uznāks pēkšņi, tāpat kā vakar.

Estr.                Un tad būs nakts.

Vlad.               Un mēs varēsim iet.

Estr.                Un tad būs atkal diena. (pauze. Bezcerīgi) Ko lai dara? Ko lai dara?

Vlad.               (apstājas staigāt. Asi) Vai tu beigsi žēloties! Tu mani beidz nost ar savām vaimanām.

Estr.                Es eju.

Vlad.               (ierauga Lukija cepuri) Skat!

Estr.                Ardievu!

Vlad.               Lukija cepure! (iet tai klāt) Veselu stundu esmu jau te un nebiju to pamanījis. (ļoti apmierināts) Lieliski!

Estr.                Tu mani vairs neredzēsi.

Vlad.               Es zināju, ka šī ir pareizā vieta. Nu mums vairs nav ko bēdāt! (paceļ Lukija cepuri, apskata, izgludina) Tā ir bijusi skaista cepure! (viņš to uzliek galvā savas cepures vietā, ko tad padod Estragonam)
Ņemi!

Estr.                Ko?

Vlad.               Paturi to! (Estr. paņem cepuri. Vlad. ar abām rokām iztaisno un uzliek Lukija cepuri sev galvā. Estr. paņem Vladimira cepuri, sniedz savu Vlad. Vlad. to paņem. Estr. ar abām rokām uzspiež sev galvā Vladimira cepuri. Vlad. uzliek galvā Estr. cepuri, sniedz Lukija cepuri Estragonam, Estr. paņem Lukija cepuri. Vlad. ar abām rokām sakārto Estr. cepuri, uzliek sev galvā. Estr. uzliek Lukija cepuri sev galvā, sniedz Vlad. cepuri Vladimiram. Vlad. paņem savu cepuri no Estr. Estr. uzliek Lukija cepuri, dod savu cepuri Vlad. Vlad. uzliek savu cepuri sev galvā Estr. cepures vietā, sniedz Estr. cepuri Estr. Estr. paņem savu cepuri. Vlad. iztaisno savu cepuri savā galvā ar abām rokām. Estr. uzliek savu cepuri, dod Lukija cepuri Vlad. Vlad. paņem Lukija cepuri. Dod savu cepuri Estragonam. Estr. paņem Vlad. cepuri. Vladimirs uzsēdina Lukija cepuri ar abām rokām sev galvā. Estr. dod Vlad. Vlad. cepuri, Vlad. to paņem un nomet. Viss tas notiek ļoti ātri)

Vlad.               Kā man tā piestāv?

Estr.                Kā lai es to zinu?

Vlad.               Bet kā es izskatos? (Vlad. groza galvu koķeti pa labi un kreisi, pieņem manekena stāju)

Estr.                Riebīgi.

Vlad.               Bet ne sliktāk kā parasti?

Estr.                Ne sliktāk, ne labāk.

Vlad.               Tad es to paturēšu. Manējā mani kaitina. (pauze) Kā to lai pasaka? (pauze) Tā man grauž. (viņš noņem Lukija cepuri, uzsit, iztaisno, uzliek galvā)

Estr.                Es eju. (klusums)

Vlad.               Vai tu negribi spēlēt?

Estr.                Ko spēlēt?

Vlad.               Mēs varētu spēlēt Pozzo un Lukiju.

Estr.                Es nemāku.

Vlad.               Es būšu Lukijs, tu būsi Pozzo. (Vlad. pieņem Lukija stāju, salīkdams zem nesamo svara. Estr. skatās uz viņu nekā nesaprazdams) Nu, nāc!

Estr.                Kas man jādara?

Vlad.               Lamā mani.

Estr.                Atkritums! Nelietis!

Vlad.               (Vlad. iet uz priekšu, atkāpjas, visu laiku salīcis) Saki, lai es domāju.

Estr.                Kā?

Vlad.               Saki – domā cūka!

Estr.                Domā, cūka! (klusums)

Vlad.               Es nevaru.

Estr.                Pietiek.

Vlad.               Saki, lai es dejoju.

Estr.                Es eju.

Vlad.               Dejo, cūka! (viņš griežas uz vietas) Es nevaru! (viņš paceļ galvu, redz, ka Estragons prom, iekliedzas pilnā kaklā) Gogo! (klusums. Viņš sāk mežonīgi skraidīt pa skatuvi. Estr. uznāk, steidzīgi, aizelsies, skrien pie Vladimira. Viņi apstājas dažus soļus viens no otra) Ā, te tu esi beidzot!

Estr.               (elsodams) Es esmu nolādēts!

Vlad.               Kur tu biji? Es domāju, ka esi aizgājis pavisam.

Estr.                Līdz kraujas malai. Viņi nāk!

Vlad.               Kas?

Estr.                Es nezinu.

Vlad.               Cik daudz?

Estr.                Es nezinu.

Vlad.              (uzvaroši) Tas ir Godo! Beidzot! (apkampj Estr. jūtu uzplūdā) Godo! Tas ir Godo! Mēs esam glābti! Iesim viņam pretī! Nāc! (Vlad. velk Estr. uz aizkulišu pusi. Estr. izraujas un aizskrien uz otru pusi) Gogo! Nāc atpakaļ! (klusums. Vlad. skrien uz to pusi kur Estr. pirmāk ienāca, skatās tālumā. Estr. ienāk no otras puses, skrien uz Vlad. kas apgriežas) Te tu atkal esi!

Estr.                Es esmu ellē!

Vlad.               Kur tu biji?

Estr.                Līdz kraujas malai.

Vlad.               Mēs esam uz līdzenuma. Visapkārt ir līdzenums.

Estr.                Viņi nāk arī pa to.

Vlad.               Mēs esam ielenkti! (Estr. pārbijies metas uz skatuves dibenu, sapinas, krīt) Nepraša! Tur tev nav izejas! (Vlad. viņu ved uz rampas malu, žestikulē uz auditoriju) Tur nav neviena. Glābies tur! Ej! (viņš to uzgrūž uz rampu. Estr. atkāpjas izbailēs) Tu negribi? Es saprotu. Ko tad? (domā) Atliek tikai pazust.

Estr.                Kur?

Vlad.               Aiz koka! (Estr. kavējas) Ātri! Aiz koka! (Estr. skrien slēpties aiz koka, bet tas viņu nenosedz) Nekusties! (Estr. iznāk šaipus koka) Skaidrs, ka aiz šī koka mēs nevaram paslēpties!

Estr.               (mierīgāk) Es biju uztraucies. (nokaunējies nodur galvu) Piedod. (paceļ galvu, ātri noteikti) Tā vairs nenotiks! Tu redzēsi! Saki, kas man jādara?

Vlad.               Nekā nevar darīt.

Estr.                Ej stāvi tur. (noliek Vlad. kreisā pusē pie aizkulisēm ar muguru pret skatuvi) Tu nekusties un turi acis vaļā! (Estr. skrien uz otru pusi, apstājas pie aizkulisēm, skatās tālumā. Viņi viens uz otru atskatās pār pleciem) Muguru pie muguras, kā vecos laikos. (viņi saskatās brīdi, tad ieņem sargposteņa stāju. Ilgs klusums) Vai tu redzi kādu nākam?

Vlad.               (atgriežas) Ko?

Estr.                (skaļāk) Vai tu redzi kādu nākam?

Vlad.               Nē.

Estr.                Es arī nē. (atkal sargu stājā. Ilgs klusums)

Vlad.               Tu būsi maldījies.

Estr.                Kā?

Vlad.               (skaļāk) Tu būsi maldījies.

Estr.                Tāpēc nav jākliedz.

Vlad. + Estr.   (apgriežas. Reizē) Vai tie…

Vlad.               O, atvaino.

Estr.                Turpini.

Vlad.               Nē, nē. Pēc tevis.

Estr.                Nē, tu pirmais.

Vlad.               Es tevi pārtraucu.

Estr.                Tieši otrādi. (viņi viens otru uzskata dusmās)

Vlad.               Klausies, neiztaisies par smalku.

Estr.                Un tu nespēlē ākstu.

Vlad.               (pavēlīgi) Nobeidz savu teikumu.

Estr.                (tāpat) Nobeidz tu savu. (klusums. Viņi tuvojas viens otram, apstājas)

Vlad.               Nožēlojamais!

Estr.                Tā, lai iet! Lamāsimies! (viņi apmainās apvainojumiem)

Vlad.               Līdējs!

Estr.                Tārps!

Vlad.               Griezējs!

Estr.                Dūrējs!

Vlad.               Žurkas galva.

Estr.                Aizbildnis.

Vlad.               Kretīns.

Estr.                Kritiķis.

Vlad.               O!… (aizgriežas)

Estr.                Tagad izlīgsim.

Vlad.               Gogo!

Estr.                Didi!

Vlad.               Dod roku!

Estr.                Te ir!

Vlad.               Nāc manās rokās.

Estr.                Rokās?

Vlad.               (atver rokas) Pie manas krūts.

Estr.                Lai notiek! (viņi apkampjas. Izšķiras. Klusums)

Vlad.               Kā laiks skrien, kad esi laimīgs.

Estr.                Ko tagad darīsim? (klusums)

Vlad.               Jāgaida.

Estr.                Jāgaida. (klusums)

Vlad.               Mēs varētu pavingrot.

Estr.                Mūsu paņēmienus.

Vlad.               Palēkšanos.

Estr.                Atpūšanos.

Vlad.               Izstiepšanos.

Estr.                Atpūšanos.

Vlad.               Lai sasildītos.

Estr.                Lai nomierinātos.

Vlad.               Sāksim. (viņš sāk lēkāt. Estr. imitē)

Estr.               (apstājas) Diezgan! Es esmu piekusis.

Vlad.              (apstājas) Mēs neesam formā. Kā ir ar dziļo elpošanu?

Estr.                Es esmu noguris no elpošanas.

Vlad.               Tev taisnība. (pauze) Pastāvēsim kā koki, līdzsvaram.

Estr.                Koki? (Vlad. taisa koku žonglējot uz vienas kājas)

Vlad.              (apstājas) Tagad tu.

Estr.                (taisa koku stāvot uz vienas kājas) Vai tu domā, ka Dievs mani redz?

Vlad.               Aiztaisi acis. (Estr. aiztaisa acis, vēl mazāk var nostāvēt)

Estr.                (nostādamies, dūres vicinādams, pilnā kaklā) Dievs, esi man žēlīgs!

Vlad.               (provocēts) Un man?

Estr.                (tāpat kā agrāk) Man! Man! Žēlīgs man!

(ienāk Pozzo un Lukijs. Pozzo ir kļuvis akls, Lukijs tāpat apkrāvies ar mantām, kā pirmā cēlienā. Striķis tas pats, tikai īsāks, lai Pozzo var labāk Lukiju vadīt, tam sekot. Lukijam cita cepure. Ieraugot Estr. un Vlad. Lukijs apstājas. Pozzo turpina iet, uzgrūžas Lukijam. Estr. un Vlad. atkāpjas)

Vlad.               Gogo!

Pozzo             (pieķeras pie Lukija, kas sāk zaudēt līdzsvaru) Kas ir? Kas kliedza? (Lukijs krīt, palaizdams visu un apgāž līdzi Pozzo. Viņi paliek guļot savu nesamo vidū)

Estr.                Vai tas ir Godo?

Vlad.               Kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. (iet pie kritušiem)

Pozzo             (izdziestošā balsī) Palīgā!

Estr.                Vai tas ir Godo?

Vlad.               Mēs sākām pagurt. Tagad mūsu šī vakara noslēgums nodrošināts.

Pozzo             Palīgā!

Estr.                Viņš sauc pēc palīdzības.

Vlad.               Mēs vairs neesam vieni, kam jāgaida nakts, jāgaida Godo, jāgaida… jāgaida! Visu vakaru mēs cīnījāmies ar saviem spēkiem. Tagad tas pāri. Var teikt, rītdiena jau klāt.

Estr.                Bet viņi ir tikai garāmgājēji.

Pozzo             Palīgā!

Vlad.               Laiks jau rit pavisam citādi. Saule norietēs, mēness uzlēks un mēs varēsim aiziet no šejienes.

Estr.                Bet viņi ir te tikai garāmejot.

Vlad.               Ar to pietiek.

Pozzo             Žēlojiet!

Vlad.               Nabaga Pozzo!

Estr.                Es zināju, ka tas viņš.

Vlad.               Kurš?

Estr.                Godo.

Vlad.               Bet tas nav Godo.

Estr.                Tas nav Godo?

Vlad.               Tas nav Godo!

Estr.                Kas tad tas ir?

Vlad.               Tas ir Pozzo.

Pozzo             Šurp! Šurp! Palīdziet man piecelties!

Vlad.               Viņš nevar tikt augšā.

Estr.                Iesim!

Vlad.               Mēs nevaram.

Estr.                Kādēļ nē?

Vlad.               Jāgaida Godo.

Estr.                Pareizi.

Vlad.               Varbūt, ka viņam ir vēl kāds kauls priekš tevis.

Estr.                Kauls?

Vlad.               Vistas kauls. Vai neatceries?

Estr.                Vai tas ir viņš?

Vlad.               Jā.

Estr.                Paprasi viņam.

Vlad.               Varbūt, ka mums vispirms vajadzētu viņam palīdzēt?

Estr.                Kā tas jādara?

Vlad.               Viņš jāpieceļ.

Estr.                Vai viņš nevar piecelties?

Vlad.               Viņš grib piecelties.

Estr.                Nu, tad lai viņš ceļas.

Vlad.               Viņš nevar.

Estr.                Kāpēc nē?

Vlad.               Es nezinu. (Pozzo lokas, vaid, sit sev ar dūrēm)

Estr.                Mums vajadzētu paprasīt viņam kaulus. Ja viņš atsakās dot, atstātu viņu turpat.

Vlad.               Tu domā, ka viņš ir mūsu varā?

Estr.                Jā.

Vlad.               Un, ka šī izdevība jāizmanto?

Estr.                Jā.

Vlad.               Tā ir prātīga doma. Bet es baidos par vienu lietu.

Estr.                Kādu?

Pozzo             Palīgā!

Vlad.               Ka Lukijs pēkšņi nesāk trakot, un tad… un tad mēs esam pagalam.

Estr.                Lukijs?

Vlad.               Viņš tev vakar uzbruka.

Estr.                Es tev saku, ka viņi bija desmit.

Vlad.               Nē, pirms tam. Tas, kas tev iespēra ar kāju.

Estr.                Vai viņš ir te?

Vlad.               Nu skaties! (rāda) Patreiz viņš ir mierīgs, bet viņš var sākt trakot kur katru brīdi.

Pozzo             Palīgā!

Estr.                Ja mēs viņu pamatīgi pārmācītu, mēs abi divi?

Vlad.               Tu domā – uzbrukt viņam, kamēr viņš guļ?

Estr.                Jā.

Vlad.               Tas būtu labi. Bet vai mums tas izdosies? Vai viņš ir aizmidzis? (pauze) Nē, labāk būtu uzklausīt Pozzo palīgā saucienus…

Pozzo             Palīgā!

Vlad.               Un palīdzēt viņam, uz atkalsatikšanos.

Estr.                Viņš vairs neprasa nekā.

Vlad.               Viņš ir zaudējis cerību.

Estr.                 Iespējams, bet…

Vlad.                Netērēsim laiku prātojot. (pauze. Sparīgi) Darīsim kaut ko kamēr ir izdevība. Tas negadās katru dienu, ka mēs esam kādam vajadzīgi. Nevar teikt, ka tieši mēs esam izredzēti. Citi to izdarītu tik pat labi, ja ne labāk. Sauciens bija kliegts visai cilvēcei. Bet šinī vietā un laikā tā cilvēce esam mēs, vai nu mums tas patīk, vai nepatīk. Izmantosim to, kamēr nav par vēlu. Pārstāvēsim cēli to perētāju sugu, kurā liktenis mūs ir iemetis. Ko tu uz to saki?

Estr.                Es neklausījos.

Vlad.               Ir taisnība, ka saliekot rokas un apsverot visu par un pret, mēs tāpat darītu godu savam stāvoklim. Tīģeris metas palīgā sev līdzīgiem bez mazākās kavēšanās… Vai arī viņš ielec atpakaļ krūmos vēl dziļāk. Bet tas nav tas svarīgākais. Svarīgi ir tikai tas, ko mēs darīsim šai gadījienā. Un atbilde mums ir zināma. Šai milzīgā apmulsuma brīdī, viena lieta ir skaidra – mēs gaidīsim Godo.

Estr.                Pareizi.

Vlad.               Vai arī uz nakts atnākšanu. (pauze) Mēs nevaram lauzt norunu un tāpēc esam te. Mēs neesam nekādi svētie, bet mēs turam vārdu. Cik cilvēku būtu, kas varētu ar to lepoties?

Estr.                Miljoniem!

Vlad.               Tu domā?

Estr.                Es nezinu.

Vlad.               Varbūt tev taisnība!

Pozzo              Palīgā!

Vlad.               Skaidrs ir tas, ka laiks rit lēni šādos apstākļos, un mums ir jāpilda pienākumi, kuri sākumā var likties neveicami. Bet mēs esam pie grūtībām pieraduši. Tu man jautāji, kā lai aizkavētu cilvēces prāta aklumu? Bet tā ir ievilkusies kaite. Un vai tā nesākās jau mūžīgajā visu pamatu naktī, es dažreiz domāju. Vai tu saproti manu izskaidrojumu?

Estr.                Visi piedzimst muļķi. Daži tādi arī nomirst.

Pozzo             Palīdziet! Es samaksāšu!

Estr.                Cik?

Pozzo             Simts franku!

Estr.                Tas par maz.

Vlad.               Es aizgāju par tālu.

Estr.                Vai tu domā, ka tas diezgan?

Vlad.               Es domāju par savu izskaidrojumu, par cilvēces prāta aklumu.

Pozzo             Divi simti!

Vlad.               Mēs gaidām. Mēs garlaikojamies. (viņš paceļ roku) Nē, nerunā pretim! Mēs ļoti garlaikojamies, tā tas ir labi! Viena izklaidēšanās tiek piedāvāta. Un ko mēs darām? Mēs to neizmantojam. Tā tad! Pie darba! (viņš tuvojas Pozzo, apstājas) Bet ilgi tas nevilksies, un mēs atkal būsim vieni.

Pozzo             Divi simti.

Vlad.               Mēs nākam! (viņš mēģina uzcelt Pozzo, tas neizdodas, viņš saņem visus spēkus, bet sapinas mantās, pakrīt, mēģina piecelties, tas neizdodas)

Estr.                Kas tev ir?

Vlad.               Palīgā!

Estr.                Es eju! (taisās prom)

Vlad.               Nepamet mani! Viņi mani nositīs!

Pozzo             Kur es esmu?

Vlad.               Gogo!

Pozzo             Palīgā!

Vlad.               Palīgā!

Estr.                Es eju.

Vlad.               Vispirms palīdzi man! Tad iesim reizē!

Estr.                Vai tu apsoli?

Vlad.               Es zvēru!

Estr.                Un mēs nenāksim atpakaļ?

Vlad.               Nekad!

Estr.                Mēs iesim uz Pirenejiem?

Vlad.               Kur tu vēlies!

Estr.                Es vienmēr esmu vēlējies klejot pa Pirenejiem!

Vlad.               Tur tu klejosi!

Estr.                Kas te palaidis smaku?

Vlad.               Pozzo!

Pozzo             Te! Te! Žēlojiet!

Estr.                Tā ir sazvērestība.

Vlad.               Ātri! Dod man roku!

Estr.                Es eju! (pauze. Skaļāk) Es eju.

Vlad.               Gan es beidzot piecelšos viens pats! (mēģina celties, atkrīt atpakaļ) Agrāk vai vēlāk!

Estr.                Kas tev kait?

Vlad.               Ej uz elli!

Estr.                Vai tu paliksi tepat?

Vlad.               Pagaidām.

Estr.                Celies, tu saaukstēsies!

Vlad.               Nerūpējies par mani!

Estr.                Klausies Didi, neesi stūrgalvīgs! (viņš pastiepj Vlad. roku, kas to ātri satver) Nu, augšā!

Vlad.               Velc! (Estr. velk, sašķobās, krīt. Ilgs klusums)

Pozzo             Palīgā!

Vlad.               Mēs esam ieradušies.

Pozzo             Kas jūs esat?

Vlad.               Mēs esam cilvēki. (klusums)

Estr.                Mīļā māte, zeme!

Vlad.               Vai tu vari piecelties?

Estr.                Es nezinu.

Vlad.               Mēģini!

Estr.                Tūlīt, tūlīt! (klusums)

Pozzo             Kas noticis?

Vlad.               (stipri) Vai tu klusēsi beidzot! Kā mēris! Viņš domā tikai par sevi!

Estr.                Ja mēģinātu nosnausties?

Vlad.               Tu dzirdēji? Viņš grib zināt kas noticis!

Estr.                Laid viņu mierā. Guli! (klusums)

Pozzo             Žēlojiet! Žēlojiet!

Estr.                (uzlec) Kas ir?

Vlad.               Vai tu biji iemidzis?

Estr.                Laikam.

Vlad.               Tas ir bastards Pozzo!

Estr.                Saki, lai viņš tur muti! Sadod pa kaklu!

Vlad.               (sit Pozzo) Vai tu beigsi reiz! Vai tu turēsi muti! Ute! (Pozzo atbrīvojas un kliegdams no sāpēm aizrāpo tālāk. Laiku pa laikam apstājas, grābstās akla kustībām un sauc Lukiju. Vlad. atspiedies uz elkoņa, seko viņam ar acīm) Ar to ir cauri! (Pozzo sabrūk) Viņš ir čupā!

Estr.                Vai viņš bija piecēlies?

Vlad.               Nē!

Estr.                Tikko tu teici, ka viņš ir čupā.

Vlad.               Viņš bija uz ceļiem. Liekas, ka mēs viņam mazliet par stipru sadevām.

Estr.                Tas mums negadās bieži.

Vlad.               Viņš lūdza palīdzību. Mēs negribējām to dzirdēt. Viņš neatlaidās. Mēs viņu sitām.

Estr.                Pareizi.

Vlad.               Viņš nekustas. Varbūt viņš ir beigts.

Estr.                Nu mēs esam tintē tikai tādēļ, ka gribējām viņam palīdzēt.

Vlad.               Tas tiesa.

Estr.                Vai tu nedauzīji pa stipru?

Vlad.               Es uzdevu viņam dažas reizes.

Estr.                Tev nevajadzēja tā darīt.

Vlad.               Tu jau to gribēji.

Estr.                Pareizi. (pauze) Ko tagad darīsim?

Vlad.               Es varētu aizrāpot līdz viņam.

Estr.                Neatstāj mani vienu!

Vlad.               Ja es viņu sauktu?

Estr.                To gan, sauc viņu!

Vlad.               Pozzo! (pauze) Pozzo! (pauze) Viņš neatbild.

Estr.                Sauksim abi reizē.

Vlad. + Estr.   Pozzo! Pozzo!

Vlad.               Viņš pakustējās.

Estr.                Vai tu skaidri zini, ka viņa vārds ir Pozzo?

Vlad.               (nobijies) Pozzo kungs! Nāciet atpakaļ! Mēs jūs neaiztiksim! (klusums)

Estr.                Ja mēģinātu viņu saukt citā vārdā?

Vlad.               Man bail, ka viņš neizdziest.

Estr.                Tas būtu joks!

Vlad.               Kas būtu joks?

Estr.                Ja mēs viņu sauktu citos vārdos. Tas īsinātu laiku, un beidzot mēs uzķertu īsto.

Vlad.               Es tev saku, ka viņu sauc Pozzo.

Estr.                Tad jau mēs redzēsim! (padomā) Ābel! Ābel!

Pozzo             Palīgā!

Estr.                Tu redzi?

Vlad.               Man pietiek! No šī visa!

Estr.                Varbūt to otru sauc par Kainu! (sauc) Kain! Kain!

Pozzo             Palīgā!

Estr.                Viņš pārstāv visu cilvēci! (klusums) Paskaties uz to mazo mākonīti!

Vlad.               (paceļ acis) Kur?

Estr.                Tur, pie zenīta.

Vlad.               Nu un? (pauze) Kas tur tik sevišķs? (klusums)

Estr.                Sāksim tagad kaut ko citu. Tu gribi?

Vlad.               To es tev nupat gribēju ieteikt.

Estr.                Bet – ko?

Vlad.               A, nu! (klusums)

Estr.                Ja vispirms pieceltos?

Vlad.               Var jau mēģināt. (viņi pieceļas)

Estr.                Bērnu spēle!

Vlad.               Tikai gribas spēku, tas viss!

Estr.                Un tagad ko?

Pozzo             Palīgā!

Estr.                Iesim!

Vlad.               Nevar!

Estr.                Kādēļ nē?

Vlad.               Jāgaida Godo.

Estr.                Pareizi. (pauze) Ko darīt?

Pozzo             Palīgā!

Vlad.               Ja viņam palīdzētu?

Estr.                Ko viņš grib?

Vlad.               Viņš grib piecelties.

Estr.                Kāpēc viņš neceļas?

Vlad.               Viņš grib, lai mēs palīdzam viņam piecelties.

Estr.                Nu tad palīdzēsim! Ko mēs gaidām? (viņi palīdz Pozzo piecelties, tad atiet sāņus. Pozzo nokrīt)

Vlad.               Viņš jāpietur. (viņi atkal uzceļ Pozzo kājās, tas tagad paliek uzkāries viņu plecos) Viņam jāpierod stāvēt kājās. (uz Pozzo) Vai tā ir labāk?

Pozzo             Kas jūs esat?

Vlad.               Vai jūs mūs nepazīstat?

Pozzo             Es esmu akls. (klusums)

Estr.                Varbūt, ka viņš var redzēt, kas būs nākotnē?

Vlad.               (uz Pozzo) No kura laika?

Pozzo             Man bija ļoti laba redze. Bet vai jūs esat draugi?

Estr.                (smejas pilnā kaklā) Viņš prasa, vai mēs esam draugi?

Vlad.               Nē, viņš prasa, vai mēs esam viņa draugi.

Estr.                Nu un?

Vlad.               Mēs pierādījām draudzību, ka mēs viņam palīdzējām.

Estr.                Tieši tā. Vai tad mēs būtu palīdzējuši, ja nebūtu viņa draugi?

Vlad.               Iespējams.

Estr.                Jādomā gan.

Vlad.               Neknibināsimies ap sīkumiem.

Pozzo             Vai jūs esat laupītāji?

Estr.                Laupītāji? Vai mēs izskatāmies pēc laupītājiem?

Vlad.               Klausies, vai tu neredzi, ka viņš ir akls?

Estr.                Velns lai parauj! Tā ir! (pauze) Kā viņš saka.

Pozzo             Neatstājiet mani!

Vlad.               Pagaidām nē.

Pozzo             Cik ir pulkstenis?

Estr.                (skatās gaisā) Sacīsim…

Vlad.               Septiņi. Vai astoņi.

Estr.                Tas skatoties kāds gada laiks.

Pozzo             Vai tagad ir vakars? (klusums. Estr. un Vlad. skatās uz saulrietu)

Estr.                Saule lec!

Vlad.               Neiespējami!

Estr.                Tā varētu būt rīta gaisma.

Vlad.               Nerunā muļķības. Tur ir vakari.

Estr.                Un kā tu to zini?

Pozzo            (iztrūcies) Vai tagad ir vakars?

Vlad.              (pārliecināti) Tagad ir vakars, kungs, mēs esam sagaidījuši vakaru. Mans draugs tam negribētu ticēt. Un jāatzīstas, es arī brīdi šaubījos. Bet neesmu velti nodzīvojis šo garo dienu, un zinu, ka viņas priekšnesums ir tuvu beigām. (pauze) Kā jūs tagad jūtaties?

Estr.                Cik ilgi mums viņš būs jāstiepj? (viņi atlaiž Pozzo mazliet, bet redz, ka tas tūlīt kritīs, uztver viņu atkal) Mēs neesam nekādas stutes.

Vlad.               Jūs teicāt, ka jums bija laba redze, ja es pareizi sapratu?

Pozzo             Jā, ļoti, ļoti laba. (klusums)

Estr.                (izmisis) Nu saņematies! Saņematies!

Vlad.               Laid viņu mierā! Vai tu neredzi, ka viņš sāk atcerēties savas laimīgās dienas. (pauze) Memoria praeteritorum honorum – tam jābūt sāpīgi.

Pozzo             Jā, ļoti, ļoti.

Estr.                To mēs nezinām.

Vlad.               Vai tas jums nāca pēkšņi?

Pozzo             Jā, ļoti, ļoti.

Vlad.               Es jums jautāju, vai tas jums nāca pēkšņi?

Pozzo             Vienā jaukā dienā es atmodos akls kā liktenis. (pauze) Dažreiz es domāju, ka es varbūt guļu.

Vlad.               Kad tas notika?

Pozzo             Es nezinu.

Vlad.               Bet ne pēc vakardienas?

Pozzo             Neprasiet man! Akliem nav laika izjūtas. (pauze) Laika ritēšanu tie vairs nezina.

Vlad.               Tiešām! Es būtu zvērējis pretējo.

Estr.                Es eju.

Pozzo             Kur mēs esam?

Vlad.               Es nezinu.

Pozzo             Vai mēs neesam uz plosta?

Vlad.               Neesmu par to dzirdējis.

Pozzo             Kā te izskatās?

Vlad.              (skatās apkārt) Grūti pateikt. Te ne pēc kā neizskatās. Te nekā nav. Te ir viens koks.

Pozzo             Tad tas nav plosts.

Estr.                Laika nosišana. (dīdīdamies)

Pozzo              Kur ir mans kalps?

Vlad.               Viņš ir te.

Pozzo             Kādēļ viņš neatbild, kad es to saucu?

Vlad.               Es nezinu. Liekās, viņš guļ. Kā beigts.

Pozzo             Kas te īstenībā notika?

Estr.                Īstenībā!

Vlad.               Jūs abi slīdējāt. (pauze) Un pakritāt.

Pozzo             Paskatieties, vai viņš nav ievainots?

Vlad.               Bet mēs jūs nevaram atstāt.

Pozzo              Jums nav jāiet abiem.

Vlad.               (uz Estr.) Ej tu.

Pozzo             Jā, jā, lai jūsu draugs iet. Viņš nelabi ož.

Vlad.               Ej, viņu pamodini.

Estr.                Pēc tā, ko viņš man darījis! Ne mūžam!

Vlad.               Ak, tu beidzot atceries, ka viņš tev kaut ko nodarījis?

Estr.                Es neatceros neko, tikai tu pats man to teici.

Vlad.               Taisnība. (uz Pozzo) Man draugs baidās.

Pozzo             Nav ko baidīties.

Vlad.               (uz Estr.) Paklau, uz kurieni tie cilvēki aizgāja, ko tu redzēji?

Estr.                Es nezinu.

Vlad.               Varbūt viņi ir kaut kur noslēpušies un mūs novēro.

Estr.                Nu protams.

Vlad.               Varbūt viņi ir tāpat vien atnākuši.

Estr.                Nu protams.

Vlad.               Lai atpūstos.

Estr.                Lai atkoptos.

Vlad.               Varbūt viņi bija nomaldījušies.

Estr.                Nu protams.

Vlad.               Varbūt tā bija tikai parādība.

Estr.                Ilūzija.

Vlad.               Halucinācija.

Estr.                Ilūzija.

Pozzo             Ko viņš gaida?

Vlad.               (uz Estr.) Ko tu gaidi?

Estr.                Es gaidu Godo.

Vlad.               (uz Pozzo) Es jums teicu, ka manam draugam ir bailes. Vakar jūsu kalps viņam uzbruka tikai tādēļ, ka viņš tam gribēja noslaucīt asaras.

Pozzo             Jā, bet ar šiem ļaudīm nekad nevajaga būt laipnam.

Vlad.               Kas viņam īsti jādara?

Pozzo             Sākumā vajaga pievilkt striķi, bet tā, lai viņu nenožņaudz. Parasti viņš uz to reaģē. Ja nē, jāsper ar kāju vēderā vai sejā.

Vlad.               (uz Estr.) Tev nav ko bīties. Tev ir pat iespējams viņam atriebties.

Estr.                Un ja viņš aizsargājas?

Vlad.               Tad es iešu tev palīgā.

Estr.                Neizlaid mani no acīm! (iet uz Lukiju)

Vlad.               Apskati, vai viņš vēl ir dzīvs! Nav vērts sist, ja viņš ir beigts.

Estr.                (noliecies pie Lukija un paklausījies) Viņš vēl elpo.

Vlad.               Nu tad sāc! (ātri saņēmies Estr. nober Lukijam kājas spērienus, pats lamādamies, ka sasitis kāju, aiziet klibodams un vaidēdams ar kājas sāpēm. Lukijs nāk pie samaņas)

Estr.                (stāvēdams uz vienas kājas) Ā! Lops! (Estr. apsēžas un mēģina novilkt zābakus, bet drīz to pamet, saritinas, galvu starp ceļiem, rokas pār galvu – uz gulēšanu)

Pozzo             Kas notika?

Vlad.               Mans draugs sevi savainojis.

Pozzo             Un Lukijs?

Vlad.               Tā tad tas ir Lukijs?

Pozzo              Kā?

Vlad.               Tad tas ir Lukijs?

Pozzo              Es nesaprotu.

Vlad.               Jūs esat Pozzo?

Pozzo              Protams, es esmu Pozzo!

Vlad.               Tie paši kas vakar?

Pozzo              Vakar?

Vlad.               Mēs satikāmies vakar. (klusums) Vai jūs neatceraties?

Pozzo             Neatceros, ka es būtu vakar kādu saticis. Bet rītu es neatcerēšos, ka esmu šodien kādu saticis. Nedomājiet, ka varēšu jums ko apgaismot.

Vlad.               Bet…

Pozzo             Diezgan! Augšā, cūka!

Vlad.               Jūs viņu vedāt uz Svētā Pestītāja tirgu pārdot. Tā jūs teicāt. Viņš dejoja. Viņš domāja. Jūs varējāt redzēt.

Pozzo             Ar jūsu atļauju. Laidiet mani. (Vlad. atiet nost) Augšā!

Vlad.               Viņš ceļas! (Lukijs ceļas, salasa savas mantas)

Pozzo             Viņš jūtas labi.

Vlad.               Kurp jūs tagad iesiet?

Pozzo              Es par to nerūpējos.

Vlad.               Kā jūs esiet pārmainījies! (Lukijs ar saviem nesamiem pieiet pie Pozzo)

Pozzo             Pātagu! (Lukijs noliek mantas, sameklē pātagu, iedod to Pozzo, paņem mantas) Striķi! (Lukijs noliek atkal visu, ieliek striķa galu Pozzo rokā, paņem mantas)

Vlad.               Kas ir tanī somā?

Pozzo             Smiltis. (velk striķi) Uz priekšu! (Lukijs sāk iet, Pozzo seko)

Vlad.               Acumirkli! (Pozzo apstājas, striķis savelkas, Lukijs krīt, palaižot vaļā visas mantas. Pozzo sagrīļojas, palaiž striķi vaļā, mīdās uz vietas, Vlad. viņu pietur)

Pozzo             Kas notiek?

Vlad.               Viņš pakrita.

Pozzo             Ātri, celiet viņu augšā, pirms viņš iemieg!

Vlad.               Vai jūs nekritīsiet, ja es jūs palaidīšu vaļā?

Pozzo             Es domāju, ka nē.

Vlad.               (iesper Lukijam) Augšā, cūka! (Lukijs pieceļas, paņem mantas) Viņš ir augšā.

Pozzo             (izstiepdams roku) Striķi! (Lukijs noliek mantas, ieliek striķi Pozzo rokā, paņem mantas)

Vlad.               Vēl neejiet!

Pozzo             Es eju!

Vlad.               Ko jūs darīsiet ja nokritīsiet kur neviens jums nepalīdzēs?

Pozzo             Gaidīsim, kad varēsim piecelties un tad iesim tālāk. Uz priekšu!

Vlad.               Pirms aizejiet, sakiet lai viņš dzied.

Pozzo             Kurš?

Vlad.               Lukijs.

Pozzo             Dzied?

Vlad.               Jā! Vai domā! Vai deklamē!

Pozzo             Bet viņš ir mēms!

Vlad.               Mēms?

Pozzo              Pilnīgi. Viņš pat nevar stenēt.

Vlad.               Mēms? No kura laika?

Pozzo             (Pozzo pēkšņi pārskaities) Vai jūs beigsiet mani spīdzināt ar saviem laikiem? Tas ir ārprāts! Kad? Kad? No kura laika? Vienā dienā – tas jums nepietiek? Viena diena kā otra. Vienu dienu viņš kļuva mēms, vienu dienu es kļuvu akls, vienu dienu mēs kļūsim kurli, vienu dienu mēs piedzimām, vienu dienu mēs nomirsim, tanī pat dienā, tanī pat mirklī! Jums ar to nepietiek? (mierīgāk) Piedzimst uz kapa malas. Vienu brīdi spīd gaisma, tad atkal ir nakts. (viņš pavelk striķi) Uz priekšu! (Pozzo un Lukijs iziet. Vlad. viņiem seko līdz skatuves malai, noskatās kā viņi aiziet. Kritiena troksnis. Vlad. ar mīmiku ziņo, ka viņi ir atkal nokrituši. Klusums. Vlad. iet uz Estr., kas guļ. Noskatās brīdi, tad modina)

Estr.               (pārbaidīti žesti, nesakarīga murmināšana, tad beidzot) Kādēļ tu man nekad neļauj gulēt?

Vlad.               Es jūtos vientuļi.

Estr.                Es sapņoju, ka biju laimīgs.

Vlad.               Ar to pagāja laiks.

Estr.                Es sapņoju ka…

Vlad.               (strauji) Nestāsti! (pauze) Es šaubos, vai viņš tiešām bija akls.

Estr.                Akls? Kurš?

Vlad.               Vai viens īsti akls teiktu, ka viņam nav laika sajūtas?

Estr.                Kurš?

Vlad.               Pozzo.

Estr.                Vai viņš ir akls?

Vlad.               Viņš teica, ka viņš ir akls.

Estr.                Un tad?

Vlad.               Man liekas, ka viņš mūs redzēja.

Estr.                To tu esi nosapņojis. (pauze) Iesim! Nevar! Pareizi! (pauze) Bet vai tu skaidri zini, ka tas nebija viņš?

Vlad.               Kurš?

Estr.                Godo.

Vlad.               Bet kurš?

Estr.                Pozzo.

Vlad.               Bet nē. Bet nē. (pauze)

Estr.                Es tikko varu pakustēties. (ar grūtībām pieceļas) Aiii…

Vlad.               Es vairs nezinu, ko domāt!

Estr.                Manas kājas! (mēģina novilkt zābaku) Palīdzi man!

Vlad.               Vai es guļu, kamēr citi cieš? Vai es šai brīdī guļu? Rītu, kad es domāšu, ka es esmu atmodies, ko es teikšu par šo dienu? Ka ar Estragonu, savu draugu, pie manas labās rokas, līdz vēlai naktij es gaidīju Godo?! Ka Pozzo ar savu nesēju gāja garām un ar mums runāja? Bez šaubām. Bet cik tur būs patiesības? (Estr. veltīgi nopūlējies ar saviem zābakiem ir atkal iesnaudies. Vlad. skatās uz viņu) Viņš nezinās nekā. Viņš sūdzēsies par spērienu, ko dabūjis un es viņam došu burkānu. (pauze) Piedzimst uz kapa malas. Bedrē kapracis lēnām cilā savu lāpstu. Mums pietiek laika novecot. Gaiss pilns mūsu vaidu. (viņš klausās) Bet pie visa pierod. (viņš skatās uz Estr.) Arī uz mani kāds noskatās un saka – viņš guļ un nezina nekā. (pauze) Es vairs nespēju. (pauze) Ko es teicu? (viņš staigā uztraucies šurp un turp. Apstājas kreisā pusē pie kulisēm. Uznāk zēns no labās puses. Apstājas)

Zēns               Kungs… (Vlad. apgriežas) Alberta kungs?…

Vlad.               Atkal sāksies. (pauze. Uz zēnu) Tu mani nepazīsti?

Zēns               Nē, kungs.

Vlad.               Vai tu vakar te nebiji?

Zēns               Nē, kungs.

Vlad.               Vai tu nāc pirmo reizi?

Zēns               Jā, kungs. (klusums)

Vlad.               Vai tev ir ziņas no kunga Godo?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               Viņš nenāks šovakar?

Zēns               Nē, kungs.

Vlad.               Bet viņš nāks rītu.

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               Katrā ziņā.

Zēns               Jā, kungs. (klusums)

Vlad.               Vai tu kādu satiki?

Zēns               Nē, kungs.

Vlad.               Divus citus… (kavējas) cilvēkus.

Zēns               Es neviena neredzēju, kungs.

Vlad.               Ko Godo kungs dara? (pauze) Tu dzirdi?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               Nu?

Zēns               Viņš nedara neko, kungs. (klusums)

Vlad.               Kā klājas brālim?

Zēns               Viņš ir slims, kungs.

Vlad.               Varbūt tādēļ. La viņš nāca vakar?

Zēns               Es nezinu, kungs. (klusums)

Vlad.               Vai kungam Godo ir bārda?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               Balta vai… (kavējas) vai melna?

Zēns               (vilcinās) Es domāju, ka tā ir balta, kungs. (klusums)

Vlad.               Dievs lai mums žēlīgs. (klusums)

Zēns               Kungs! Ko lai es saku kungam Godo?

Vlad.               Saki viņam… (pārtrauc sevi) saki viņam, ka tu mani redzēji, un ka… (pārdomā)… ka tu mani redzēji. (pauze. Vlad. dodas uz zēnu, zēns atkāpjas, Vlad. apstājas. Zēns apstājas. Strauji) Vai tu mani redzi? Vai tu rīt, kad atnāksi, neteiksi, ka neesi mani redzējis šodien? (klusums. Vlad. izdara pēkšņu izlēcienu uz priekšu – zēns pazūd kā bulta. Saule noriet. Mēness uzlec. Vlad. paliek nekustīgs. Estr. atmostas, novelk zābakus. Pieceļas ar zābakiem rokā, nāk noliek tos pie rampas malas, iet pie Vlad., skatās uz to)

Estr.                (pēc klusuma) Kas ar tevi noticis?

Vlad.               Nekas.

Estr.                Es eju.

Vlad.               Es arī. (klusums)

Estr.                Vai es ilgi gulēju?

Vlad.               Es nezinu. (klusums)

Estr.                Kur mēs iesim?

Vlad.               Nekur tālu.

Estr.                Jā, jā, iesim tālu prom.

Vlad.               Mēs nevaram.

Estr.                Kādēļ nē?

Vlad.               Rītu jānāk atpakaļ.

Estr.                Kāpēc?

Vlad.               Gaidīt Godo.

Estr.                Pareizi. (pauze) Viņš neatnāca?

Vlad.               Nē.

Estr.                Un tagad ir par vēlu.

Vlad.               Jā, tagad ir nakts.

Estr.                Un ja mēs viņu pamestu? (pauze) Ja viņu pamestu?

Vlad.               Viņš mūs sodītu. (klusums. Viņš skatās uz koku) Tikai koks dzīvo.

Estr.                (skatās uz koku) Kas tas ir?

Vlad.               Tas ir koks.

Estr.                Jā, bet kāds koks?

Vlad.               Es nezinu. Vītols.

Estr.                Nāc apskatīt! (viņš ved Vlad. pie koka. Viņi stāv tur nekustīgi. Klusums) Kāpēc mēs nepakaramies?

Vlad.               Ar ko?

Estr.                Vai tev nav kāds striķis?

Vlad.               Nē.

Estr.                Tad mēs nevaram.

Vlad.               Iesim.

Estr.                Pagaidi, man ir josta.

Vlad.               Tā ir par īsu.

Estr.                Tu varētu mani pavilkt aiz kājām.

Vlad.               Un kas pavilktu mani aiz kājām?

Estr.                Taisnība.

Vlad.               Nu rādi šurp, varbūt, ka var. (Estr. noņem šņori, kas satur viņa bikses. Tās viņam lielas un nokrīt pār ceļiem. Viņi apskata šņori) Kritiskā reizē, tas varbūt varētu derēt. Bet vai tā ir pietiekami stipra?

Estr.                To tūlīt redzēsim. Turi!

Vlad.               (viņi paņem šņori katrs savā galā un velk. Tā pārtrūkst. Viņi tikko noturas kājās) Tā nekur neder. (klusums)

Estr.                Tu saki, ka rīt jānāk atpakaļ?

Vlad.               Jā.

Estr.                Nu, tad atnesīsim labu striķi.

Vlad.               Kā tad. (klusums)

Estr.                Didi.

Vlad.               Jā.

Estr.                Es to vairs nevaru panest.

Vlad.               Tu tik tā domā.

Estr.                Ja mēs atstātu viens otru? Varbūt, ka būtu labāk?

Vlad.               Pakārsimies rītu. (pauze) Ja Godo neatnāks.

Estr.                Un ja viņš atnāks?

Vlad.               Mēs būsim glābti (Vlad. noņem cepuri, tā ir Lukija cepure, skatās iekšā, ieliek roku, izkrata to, uzliek atkal galvā)

Estr.                Iesim.

Vlad.               Nu, velc bikses.

Estr.                Ko?

Vlad.               Velc bikses.

Estr.                Man jānovelk bikses?

Vlad.               U z v e l c savas bikses!

Estr.                Pareizi. (Estr. savelk savas bikses. Klusums)

Vlad.               Nu vai iesim?

Estr.                Iesim! (viņi nekustas)

Priekškars.

Godo Act 1 (Ķikure/Kikure)

Personas: 
Estragons
Vladimirs
Lukijs
Pozzo
Zēns

Pirmais cēliens

(Lauku ceļš. Koks. Vakars. Estragons sēd uz zemes, mēģina novilkt zābaku ar abām rokām, pūzdams. Nomocījies apstājas. Elsodams atpūšas. Sāk atkal no gala to pašu. Nāk Vladimirs.)

Estr.                (pamezdams vilkšanu) Nekā!

Vlad.               (tuvodamies sīkiem, stīviem soļiem, kājas ieplētis) Kad es tā sāku domāt… (sastingst mierā) cik ilgi jau neesmu sev teicis — Vladimir, esi prātīgs. Tu vēl neesi visu izmēģinājis. Un es sāku atkal no gala. (aizmirstas, domādams par savu cīņu. Uz Estragonu) Te tu atkal esi!

Estr.                Tu domā?

Vlad.               Priecājos tevi atkal redzēt! Domāju ka esi aizgājis uz visiem laikiem.

Estr.                Es arī.

Vlad.               Kā svinēsim šo atkalredzēšanos? (domā) Nu, celies, lai tevi apkampju! (dod roku Estr.)

Estr.                Gan jau, gan. (neziņā, apjucis) (klusums)

Vlad.               (atsalis) Varbūt drīkst zināt, kur kungs pavadījis nakti?

Estr.                Grāvī.

Vlad.               (aizkustināts) Grāvī! Kur?

Estr.                (nekustīgi, bez žesta) Tur.

Vlad.               Un tevi nesita?

Estr.                Jā, sita… Nedaudz.

Vlad.               Vienmēr tie paši?

Estr.                Tie paši? Es nezinu. (klusums)

Vlad.               Kad es tā padomāju… visus šos gadus… ko tu būtu iesācis bez manis… (noteikti) Nekas vairāk kā kaulu čupiņa tu tagad būtu. Tur nav divu domu.

Estr.                (tiepīgi) Un tad?

Vald.               (pārņemts) Tas ir par daudz vienam cilvēkam. (dzīvi) No otras puses, jāsaka, ko tur vairs bēdāt. Par to vajadzēja domāt miljonu gadus atpakaļ… ap tūkstot deviņsimto.

Estr.                Pietiek. Palīdzi man novilkt to draņķi.

Estr.                Roku rokā būtu varējuši mesties lejā no Eifeļa torņa, kā paši pirmie. Mums toreiz bij drosme. Tagad par vēlu. Mums neļautu pat kāpt. (Estragons cīnās ap savu zābaku.) Ko tu tur dari?

Estr.                Velku nost zābaku. Vai tev tas nekad nav atgadījies?

Vlad.               Cik reizes es tev to neesmu teicis, ka zābaki jāauj nost katru dienu. Būtu labāk, ja tu mani klausītu.

Estr.                (žēli) Palīdzi man!

Vald.               Vai tev sāp?

Estr.                Sāp! Viņš man prasa vai man sāp!

Vlad.               (iekarsis) Tikai tu tas cietējs! Par mani nekas! Es gribētu redzēt ko tu teiktu manā vietā. Atradis ko jaunu.

Estr.                Vai tev sāp?

Vlad.               Sāp? Viņš man prasa vai man sāp?

Estr.                (rādīdams ar pirkstu) Tādēļ nav jāstaigā ar vaļā biksēm.

Vlad.               (pieliekdamies) Pareizi. (aizpogājas) Nekad nekļūsti nevērīgs pret dzīves sīkumiem.

Estr.                Ko citu lai tev teic, tu vienmēr gaidi līdz pēdējam brīdim.

Vlad.              (sapņaini) Pēdējais brīdis… (viņš domā) Ilgi gaidīts – labs būs. Kas to teica?

Estr.                Vai tu man nepalīdzēsi?

Vlad.               Dažreiz es jūtu, tas tomēr tuvojas. Un tad kļūst savādi, jocīgi. (viņš noņem cepuri, skatās iekšā, tausta ar roku, izkrata to, uzliek atkal galvā) Kā to pateikt? Tā – viegli un tanī pat laikā… (meklē vārdu)… baigi. (ar uzsvaru) Bai-igi. (viņš atkal noņem cepuri, skatās iekšā) Savādi… (viņš sit uz cepures itkā gribēdams kaut ko izkratīt, skatās iekšā, uzliek no jauna to galvā) Galu galā…

(Estr. ar lielām pūlēm beidzot ir novilcis zābaku. Viņš skatās tanī iekšā, iebāž roku, apgriež otrādi, izkrata, meklē zemē, vai kaut kas nav izkritis, liek no jauna roku zābakā, skatīdamies neredzīgām acīm)

Vlad.               Nu kas ir?

Estr.                Nekas.

Vlad.               Parādi.

Estr.                Tur nav ko rādīt.

Vlad.               Tad mēģini atkal uzvilkt.

Estr.                (apskatījis savu kāju) Jāļauj tai mazliet pavēdināties.

Vlad.               Te nu bij vīrs, sodās par zābaku, kur kāja vainīga. (viņš vēl reiz noņem cepuri, skatās iekšā, ieleik roku, izkrata, uzliek galvā) Tas kļūst neizturams. (klusums)

Estr.                (kustina savu kāju, ņirbina pirkstus, lai ātrāk vēdinās)

Vlad.               Viens no laupītājiem tika apžēlots. (pauze) Tas ir godīgs procents. (pauze) Gogo…

Estr.                Nu?

Vald.               Ja mēs visu nožēlotu?

Estr.                Ko nožēlotu?

Vlad.               Ak, nu… (meklē vārdu) Mums jau nav jāieiet sīkumos.

Estr.                Ka esam piedzimuši?

Vlad.               (palaiž smieklu, ko tūlīt aprauj, uzlikdams roku uz vēdera. Cietu seju) Vairs nedrīkst pat smieties.

Estr.                 Briesmīgs noteikums.

Vlad.               Tikai smaidīt. (viņa seja izplūst lielā, platā smaidā, kas laistās brīdi, tad pēkšņi nozūd) Nē, tas nav tas pats. Neko darīt. (pauze) Gogo…

Estr.                (iztrūcies) Kas ir?

Vlad.               Vai tu esi lasījis Bībeli?

Estr.                Bībeli… (pārdomā) Laikam būšu tur ieskatījies.

Vlad.              (pārsteigts) Skolā… Bez Dieva?

Estr.                Nezinu vai ta bij ar, vai bez.

Vlad.               Vai tu atceries evaņģēliju?

Estr.                Es atceros svētās zemes kartes. Krāsas. Ļoti skaistas. Nāves jūra bija gaiši zila. To uzskatot man vienmēr uznāca slāpes. Es sev teicu – tur mēs pavadīsim mūsu medus mēnesi. Mēs peldēsim. Mēs būsim laimīgi.

Vald.               Tev vajadzēja kļūt par dzejnieku.

Estr.                Es tas biju. (rāda uz savām skrandām) Vai tad to nevar redzēt? (klusums)

Vald.               Ko es teicu… Kā iet tavai kājai?

Estr.                Viņa piepampst.

Vlad.               Ak jā, tie divi laupītāji. Vai tu to stāstu atceries?

Estr.                Nē.

Vlad.               Vai gribi lai pastāstu?

Estr.                Nē.

Vald.               Būs īsāks laiks. (pauze) Divi laupītāji bija krustā sisti reizē ar Pestītāju. Viens…

Estr.                Reizē ar ko?

Vlad.               Ar Pestītāju. Divi laupītāji. Viens kļuvis glābts un otrs… (meklē vārdu pretēju pirmajam) nolādēts.

Estr.                No kā glābts?

Vlad.               No elles.

Estr.                Es eju. (viņš nekustās)

Vlad.               Un tagad… (pauze) Kā tas var būt… Es tevi negarlaikoju?

Estr.                Es neklausos.

Vlad.               Kā tas var būt, ka no tiem četriem evaņģēlistiem tikai viens stāsta tā? Viņi tur bija četri, kaut kur tuvumā. Un tikai viens runā par apžēloto laupītāju. (pauze) Klau, Gogo, pamet taču bumbu kādreiz atpakaļ, šad tad.

Estr.                Kuru?

Vlad.               Kā, kuru?

Estr.                Es neko nesaprotu… (pauze) Ko zaimojuši?

Vlad.               Pestītāju.

Estr.                Kādēļ?

Vlad.               Tādēļ ka viņš tos negribējis glābt.

Estr.                No elles?

Vlad.               Bet, nē jel! No nāves.

Estr.                Un tad?

Vlad.               Tā tad viņi abi tika pazudināti.

Estr.                Un kas par to?

Vlad.               Bet viens apustulis saka, ka viens ticis apžēlots.

Estr.                Nu labi. Viņi nav par to vienis prātis. Tas viss.

Vlad.               Bet viņi visi četri bija tur. Un tikai viens runā par apžēloto laupītāju. Kādēļ viņam ticēt vairāk, kā tiem trim?

Estr.                Kas viņam tic?

Vlad.               Visi. Tā vienīgā versija ko pazīst.

Estr.                Cilvēki ir tiepšas. (viņš smagi ceļas, iet klibodams līdz skatuves malai, apstājas, skatās tālumā, roku pār acīm. Vladimirs seko viņam ar acīm, paceļ zābaku, skatās iekšā, ātri nosviež.)

Vlad.               Peh! (nospļaujas)

Estr.                (nāk uz centru ar skatu uz leju) Brīnišķīgs skats. (viņš pagriežas, nāk līdz rampai, skatās uz publiku) Lieliska ainava. (apgriežas pret Vladimiru) Iesim.

Vlad.               Nevaram.

Estr.                Kādēļ ne?

Vlad.               Mēs gaidām Godo.

Estr.                Pareizi. (pauze) Vai tu zini, ka tas bija te?

Vlad.               Kas?

Estr.                Kur jāgaida.

Vlad.               Viņš bija teicis – pie koka. (viņi skatās uz koku) Vai tu vēl kādu citu redzi?

Estr.                Kas tas ir?

Vlad.               Es nezinu. Sēru vītols.

Estr.                Kur ir lapas?

Vlad.               Tās ir beigtas.

Estr.                 Raudāšana beigusies.

Vlad.               Varbūt, ka nav īstais gada laiks.

Estr.                Tas man vairāk atgādina krustu.

Vlad.               Tas ir koks.

Estr.                Tas ir krūms.

Vlad.               Tas… (saņemas) Ko tu gribi iestāstīt? Ka mēs neesam pareizā vietā?

Estr.                Viņam vajadzēja būt jau te.

Vlad.               Viņš neteica, ka viņš noteikti būs.

Estr.                Un ja viņš nenāks?

Vlad.               Tad mēs nāksim rīt.

Estr.                Un parīt.

Vlad.               Iespējams.

Estr.                Un tā joprojām.

Vlad.               Varētu teikt…

Estr.                Līdz viņš atnāks.

Vlad.               Tu esi nežēlīgs.

Estr.                Mēs jau vakar te bijām.

Vlad.               O nē, tur tu maldies.

Estr.                Ko mēs darījām vakar?

Vlad.               Ko mēs vakar darījām?

Estr.                Jā.

Vlad.               Vai zini… (dusmīgi) Tu tikai gribi strīdēties.

Estr.                Pēc manām domām mēs bijām šeit.

Vlad.               (skatās apkārt) Vai tev šī vieta liekas pazīstama?

Estr.                To es nesaku.

Vlad.               Tā tad.

Estr.                Tas neko neapgāž.

Vlad.               Jā, varbūt… Šis koks… (pret publiku) Šis purvs.

Estr.                Vai tu skaidri zini, ka tas bija šovakar?

Vald.               Kas?

Estr.                Kad jāgaida?

Vlad.               Viņš bija teicis sestdien. (pauze) Man liekas.

Estr.                Tev liekas.

Vlad.               Man jābūt atzīmētam. (meklējas pa kabatām, kas pilnas visādām grabažām)

Estr.                (ļoti tiepīgi) Bet kuru sestdienu? Un vai šodien ir sestdiena? Drīzāk svētdiena? (pauze) Vai pirmdiena? (pauze) Vai piektdiena?

Vlad.               (skatās iztrūcies apkārt, it kā tur būtu lasāms kas par dienu) Tas nav iespējams.

Estr.                Vai ceturtdiena.

Vlad.               Ko lai dara?

Estr.                Ja viņš veltīgi te bijis vakar, skaidrs, ka viņš šodien nenāks.

Vlad.               Bet tu saki, ka mēs te vakar bijām.

Estr.                Es varu maldīties. (pauze) Nerunāsim kādu brīdi, ja tu tā esi ar mieru.

Vlad.               (mīksti) Labi, labi. (Estragons nosēžas zemē, Vladimirs staigā šurp un turp, šad tad apstājas un skatās tālumā. Estr. iemieg. Vladimirs apstājas pie Estr.) Gogo… (klusums) Gogo… (klusums) Gogo!…

Estr.                (Estr. atmostas pēkšņi. Ļoti iztrūcies) Es biju aizmidzis. (žēlodamies) Kādēļ tu man nekad neļauj gulēt?

Vlad.               Es jutos vientuļi.

Estr.                Es sapņoju.

Vlad.               Nestāsti!

Estr.                Es sapņoju, ka…

Vlad.               Nestāsti!

Estr.                (rāda, žestikulē pret izplatījumu) Tev pietiek ar to? (klusums) Tu neesi labs, Didi. Kam tad lai es stāstu savus murgus, ja ne tev?

Vlad.               Paturi tos pie sevis. Tu zini, ka es tos nevaru paciest.

Estr.                (auksti) Ir brīži, kad es sev jautāju – vai nebūtu labāk, ja mēs šķirots?

Vlad.               Tu tālu netiktu.

Estr.                Tas būtu liels pazemojums. (pauze) Vai ne, Didi, liels pazemojums? (pauze) Kad padomā par ceļošanas skaistumu. (pauze) Un ceļinieku labvēlību. (pauze. Spēlēdamies) Vai ne, Didi?

Vlad.                Nomierinies.

Estr.                (ar izaicinājumu) Nomierinies, (sapņaini) angļi saka nomierinies… (pauze) Vai tu zini anekdoti par angli meitu mājā?

Vlad.               Jā.

Estr.                Pastāsti man.

Vlad.               Beidz.

Estr.                Anglis, krietnāk iedzēris, ieiet meitu mājā. Pārvaldniece viņam prasa, kādu tas vēlas – blondu, brūnu, vai sarkanu… Nu turpini.

Vlad.               Pietiek. (Vladimirs steidzīgi atstāj skatuvi. Estragons seko viņam līdz kulisēm, izdarīdamies it kā viņš uzmudinātu bokseri. Vladimirs atgriežas nolaistām acīm, noiet Estragonam garām. Estr. sper dažus soļus uz viņa pusi, apstājas)

Estr.                (maigi) Tu gribēji ko teikt? (Vladimirs klusē, Estragons iet soli tuvāk) Tev bij man kaut kas sakāms? (klusums. Estragons vēl vienu soli tuvāk) Saki, Didi…

Vlad.               (neatskatīdamies) Man tev nekā nav ko teikt.

Estr.                (soli tuvāk) Tu dusmojies? (klusums. Solis tuvāk) Piedod! (klusums. Solis tuvāk. Estragons aizskar Vladimira plecu.) Didi. (klusums) Dod savu roku. (Vladimirs atgriežas) Nu esi labs! Nāc! (Vladimirs atkūst. Viņi apkampjas. Pēkšņi Estragons aizgriežas) Tu smirdi pēc ķiplokiem!

Vlad.               Tie labi nierēm. (klusums. Estragons uzmanīgi pēta koku) Nu, ko mēs tagad darām?

Estr.                Mēs gaidām.

Vlad.               Jā. Bet pa to laiku kamēr mēs gaidām.

Estr.                Ja mēs pakārtos?

Vlad.               Tā būtu tāda maza sazvērestība.

Estr.                Sazvērestība?

Vlad.               Ar visu to kas nāk pēc tam. Tur, kur tie krīt – driģenes aug. Tādēļ viņas kliedz, kad tās rauj ārā. Tu to nezināji?

Estr.                Kārsimies tūlīt.

Vlad.               Vienā zarā? (viņi pieiet kokam un apskata to) Tam es neuzticos.

Estr.                Var jau pamēģināt.

Vlad.               Nu mēģini.

Estr.                Es pēc tevis.

Vlad.               Nē, tu pirmais.

Estr.                Kādēļ es?

Vlad.               Tu esi vieglāks.

Estr.                Nu, tāpēc.

Vlad.               Es nesaprotu.

Estr.                Nu tad padomā mazliet. (Vladimirs domā)

Vlad.               Es nevaru izdomāt.

Estr.                Es tev izskaidrošu. (viņš pārdomā) Tas zars… Tas zars… (noskaities) Bet mēģini jel saprast!

Vlad.               Es paļaujos uz tavu saprašanu.

Estr.                (pūlēdamies) Gogo viegls – zars nenolūst. Gogo – beigts. Didi smags – zars nolūst – Didi viens pats. (pauze) Turpretī… (meklē īstos vārdus)

Vlad.               Man tas nebūtu nācis prātā.

Estr.                (atradis atrisinājumu) Ja varēs nest smagāko, varēs arī vieglāko.

Vlad.               Bet vai es esmu smagāks kā tu?

Estr.                Tu jau to saki. Es jau nezinu. Ir tikai viena iespēja no divi. Vai tā apmēram.

Vlad.               Ko tad mēs darīsim?

Estr.                Nedarīsim neko. Tas drošāk.

Vlad.               Gaidīsim. Lai redzētu ko viņš mums teiks.

Estr.                Kas?

Vlad.               Godo.

Estr.                Tas pareizi.

Vlad.               Gaidīsim, lai tiktu pie skaidrības.

Estr.                No otras puses – varbūt bij labāk kalt dzelzi kamēr tā karsta.

Vlad.               Esmu ziņkārīgs dzirdēt, ko viņš mums teiks. Tad varēsim darīt kā gribam/izvēlēties.

Estr.                Ko tad mēs īsti no viņa gribējām?

Vlad.               Vai tad tu tur nebiji?

Estr.                Es labi nenoklausījos.

Vlad.               Nu… Nekā īsti noteikta.

Estr.                Tikai tā, tādu lūgšanu.

Vlad.               Gandrīz tā.

Estr.                Tādu pazemīgu lūgšanu.

Vlad.               Tā, var teikt.

Estr.                Un ko viņš ir atbildējis?

Vlad.               Ka viņš redzēs.

Estr.                Ka viņš neko neapsola.

Vlad.               Ka viņš pārdomās.

Estr.                Mierīgi apsvērs.

Vlad.               Aprunāsies ar piederīgiem.

Estr.                Ar draugiem.

Vlad.               Ar pārstāvjiem.

Estr.                Ar korespondentiem.

Vlad.               Ar grāmatām.

Estr.                Bankas kontu.

Vlad.               Pirms izlems.

Estr.                Tas dabīgi.

Vlad.               Vai ne?

Estr.                Man tā liekas.

Vlad.               Man arī. (klusums)

Estr.                (nemierīgi) Un mēs?

Vlad.               Kā, lūdzu?

Estr.                Es saku – un mēs?

Vlad.               Es nesaprotu.

Estr.                Kāda mūsu loma tur?

Vlad.               Mūsu loma?

Estr.                Padomā.

Vlad.               Mūsu loma? Rāpus. Uz ceļiem.

Estr.                Vai tik ļauni?

Vlad.               Vai labdzimtība varbūt grib uzstādīt prasības?

Estr.                Vai mums vairs nav nekādu tiesību?

Vlad.       (Vladimira smiekli, kurus viņš pārtrauc pēkšņi, kā jau agrāk. Tas pats smaids) Man būtu jāsmejas, ja es drīkstētu.

Estr.                Vai esam tiesības zaudējuši?

Vald.               Mēs tās esam pametuši. (viņi paliek nekustīgi, rokas slābi nolaistas, galvas uz krūtīm, ceļos saliekti)

Estr.                (vārgi) Mēs neesam sasieti? (pauze) Mēs neesam…

Vlad.               (paceldams roku) Klausies! (viņi klausās komiski sastinguši)

Estr.                Es nekā nedzirdu.

Vlad.               Cst! (viņi klausās. Estragons zaudē līdzsvaru, gandrīz apgāžas, pieķeras pie Vladimira rokas, kas grīļojas. Viņi klausās atspiedušies viens pret otru, aci pret aci) Es arī nē. (viņi atviegloti nopūšas, atslābst, atšķiras viens no otra)

Estr.                Tu mani nobaidīji.

Vlad.               Es domāju ka tas viņš.

Estr.                Kas?

Vlad.               Godo.

Estr.                Puh! Vējš kokā.

Vlad.               Es varētu zvērēt, ka dzirdēju kliedzam.

Estr.                Kādēļ lai viņš kliegtu?

Vlad.               Uz savu zirgu. (klusums)

Estr.                Iesim.

Vlad.               Kur? (pauze) Šovakar varbūt gulēsim pie viņa siltumā, sausumā, uz salmiem, pilnu vēderu. Ir vērts gaidīt, vai ne?

Estr.                Ne visu nakti.

Vlad.               Vēl jau ir diena. (klusums)

Estr.                (strauji) Man gribas ēst.

Vlad.               Vai tu gribi burkānu?

Estr.                Cita nekā nav?

Vlad.               Man vēl jābūt pāris kāļiem.

Estr.                Dod burkānu. (Vladimirs rakājas pa savām kabatām, izņem kāli un dod Estragonam) Paldies. (nokož kumosu) Tas jau kālis!

Vlad.               Ak, atvaino! Būtu zvērējis, ka tas burkāns. (meklē atkal pa kabatām, atrod tikai kāļus) Visi tikai kāļi. (meklē) Tu būsi apēdis pēdējo burkānu. (meklē) Beidzot, te ir! (dod burkānu Estragonam) Te, mans draugs. (Estragons paņem burkānu, noslauka piedurknē un sāk ēst) Kas paliek pār, dod man atpakaļ. Jātaupa, vairāk nav.

Estr.                (gremodams) Es tev kaut ko jautāju.

Vlad.               Hm…

Estr.                Vai tu man atbildēji?

Vlad.               Kāds ir burkāns?

Estr.                Kā jau burkāns.

Vlad.               Jau labāk, jau labāk. (pauze) Ko tu gribēji zināt?

Estr.                Nevaru atcerēties. (grauž) Tas te man nedod miera. (apskata burkānu, pagroza pirkstos) Ļoti labs burkāns. (domīgi sūc burkāna galu) Jā, nu es atceros. (nokož kumosu)

Vlad.               Nu?

Estr.                (pilnu muti, izklaidīgi) Vai mēs neesam piesieti?

Vlad.               Es nekā nedzirdu.

Estr.                (gremo, nerij) Es prasu, vai esam piesieti?

Vald.               Piesieti?

Estr.                Pie-sie-ti.

Vlad.               Kā piesieti?

Estr.                Pie kājām un rokām.

Vlad.               Bet pie kā? No kā?

Estr.                Pie tā tava labā cilvēka.

Vlad.               Pie Godo? Piesieti pie Godo? Kas par iedomu! Nekā tamlīdzīga. (pauze) Pagaidām nē.

Estr.                Viņu sauc Godo?

Vlad.               Es domāju.

Estr.                Skat! (viņš paceļ atlikušo burkānu aiz laksta un groza acu priekšā) Jocīgi, jo vairāk ēd, jo mazāk garšo.

Vlad.               Man ir otrādi.

Estr.                Tas ir kā?

Vlad.               Jo vairāk, jo labāks.

Estr.                (ilgi pārdomājis) Vai tas ir otrādi?

Vlad.               Tas – kāds temperaments.

Estr.                Kāda daba.

Vlad.               Tur neko nevar darīt.

Estr.                Nav vērts pretoties.

Vlad.               Kāds kurš ir, tāds ir.

Estr.                Nav ko liegties.

Vlad.               Pamatos nemainās.

Estr.                Neko darīt. (sniedz burkāna paliekas Vladimiram) Vai negribi nobeigt? (pēkšņi dzirdams briesmīgs kliedziens, turpat tuvumā. Estragons nomet burkānu. Viņi abi sastingst, tad dodas uz kulisēm. Estragons atgriežas, paceļ burkānu, ieliek kabatā, metas pie Vladimira, kas gaida, no jauna apstājas, atgriežas, paķer zābaku, skrien atpakaļ uz Vladimiru. Kopā saspiedušies, galvas plecos ierāvuši, aizgriezušies no briesmām viņi gaida)

(ienāk Pozzo un Lukijs – Pozzo dzen Lukiju, aukla tam ap kaklu. Lukijs uznāk pirmais, aukla ir tik gara, ka Lukijs sasniedz skatuves vidu, pirms parādās Pozzo. Lukijs nes smagu maisu, saliekamu krēslu, ēdienu grozu un mēteli uz rokas. Pozzom ir pātaga)

Pozzo             (pie kulisēm) Nu! (pātagas plīkšķi. Pozzo parādās. Lukijs paiet garām Vladimiram un Estragonam un ieiet aizkulisēs. Pozzo, pamanījis Vladimiru un Estragonu, apstājas, aukla izstiepjas, Pozzo velk atpakaļ no visa spēka) Atpakaļ! (kritiena troksnis, kur Lukijs no rāviena nogāžas ar visām mantām. Valdimirs un Estragons pagriežas pret viņu ar dalītām jūtām; iet palīgā, un bailēm iemaisīties. Vladimirs sper soli uz Lukija pusi, Estragons viņu attur aiz piedurknes)

Vlad.               Ļauj man iet!

Estr.                Paliec mierā.

Pozzo            Uzmanīgi! Viņš ir nikns. (Estragons un Vladimirs skatās uz Pozzo) Ar svešiem.

Estr.               (pusbalsī) Vai tas ir viņš?

Vlad.               Kurš?

Estr.                A… Nu…

Vlad.               Godo?

Estr.                Jā.

Pozzo             Stādos priekšā – Pozzo.

Vlad.               Bet, nē.

Estr.               (uz Pozzo) Kungs, vai jūs esiet Godo?

Pozzo            (briesmīgā balsī) Es esmu Pozzo! (klusums) Vai šis vārds jums neko neizteic? (klusums) Es prasu – vai šis vārds jums neko neizsaka? (Vladimirs ar Estragonu jautājoši saskatās)

Estr.               (izliekas atceramies) Bozzo… Bozzo…

Vlad.              (tāpat) Posso…

Pozzo             Pppozzzo!

Estr.                A! Pozzo… Ak, jā… Pozzo…

Vlad.               Pozzo vai Bozzo?

Estr.                Pozzo… Nē, man šķiet, nē…

Vlad.               (iztapdams) Es pazinu kādu Gozzo ģimeni… Māte izšuva uz tamburīna. (Pozzo tuvojas draudīgi)

Estr.                (ātri) Mēs neesam no tiem, kungs.

Vlad.               (apstādamies) Liekas jūs tomēr esiet cilvēki. (viņš uzliek brilles) Cik var redzēt. (noņem brilles) Tādas pašas sugas kā es. (briesmīgi iesmejas) Tās pašas sugas kā Pozzo! Pēc Dieva līdzības!

Vlad.               Jā, tā teikt…

Pozzo             (pavēlīgi) Kas ir Godo?

Estr.                Godo?

Pozzo             Jūs mani noturējāt par Godo.

Vlad.               Ak nē, kungs! Nē, nevienu mirkli!

Pozzo             Kas viņš ir?

Vlad.               O, viņš ir… Viņš ir mūsu paziņa.

Estr.                Ak, nē! Mēs viņu gandrīz nepazīstam.

Vlad.               Taisnība. Viņu labi nepazīst, bet tomēr…

Estr.                No manas puses, es viņu pat nevaru iedomāties.

Pozzo             Bet jūs pieņēmāt, ka es tas esmu.

Estr.                Jā, kā lai saka… Krēsla… Nogurums… Piepūle… Gaidīšana. Jāatzīstas es pieņēmu, iedomājos uz brīdi…

Vlad.               Neklausāties uz viņu, kungs, neklausāties!

Pozzo             Gaidīšana? Tā tad jūs to gaidiet?

Vlad.               Jā, tā teikt…

Pozzo              Šeit? Uz manas zemes?

Vlad.               Mēs nedomājām ļauni.

Estr.                Tas bija labi domāts.

Pozzo             Ceļš pieder visiem.

Vlad.               Tā jau saka.

Pozzo             Kauna lieta, bet tā tas ir.

Estr.                Ko tur var darīt.

Pozzo            (ar plašu žestu) Nepieminēsim vairs to. (velk striķi) Augšā! (pauze) Katru reizi, kā viņš krīt, tā guļ. (velk striķi) Augšā, cūka! (dzirdāms ka Lukijs ceļas un vāc mantas. Pozzo velk striķi) Atpakaļ! (Lukijs ienāk atpakaļ kāpdamies) Stāt! (Lukijs apstājas) Griezties! (Lukijs pagriežas pret Vlad. un Estr. Pieklājīgi) Mani draugi, esmu laimīgs jūs satikt. (viņi netic) Jā, jā, patiesi laimīgs. (viņš velk striķi) Tuvāk! (Lukijs tuvojas) Stāt! (Lukijs apstājas pie Vladimira un Estragona) Redziet, ceļš liekas garš, jo ceļo vienatnē, jau… (viņš skatās pulkstenī) jau… (rēķina laiku) sešas stundas. Jā, taisnība, jau sešas stundas bez nevienas dzīvas dvēseles. (uz Lukiju) Mēteli! (Lukijs noliek grozu, pasniedz mēteli, atiet atpakaļ, paņem grozu) Paturi to! (Pozzo sniedz viņam pātagu. Tā kā Lukijam abas rokas pilnas, viņš paņem to zobos un atiet savā vietā) Mēteli! (Lukijs noliek visu, tuvojas Pozzo, palīdz uzvilkt mēteli. Atiet savā vietā. Paņem rokās visas mantas) Jūt jau vēsumu gaisā. (Pozzo sapogā mēteli, apskata sevi) Pātagu! (Lukijs tuvojas, noliecas. Pozzo izrauj pātagu tam no zobiem. Lukijs atgriežas savā vietā) Redziet, mani draugi, es nevaru ilgi izturēt bez sev līdzīgo sabiedrības (apskata abus sev līdzīgos) arī, ja tie man pilnīgi nelīdzinās. (uz Lukiju) Krēslu! (Lukijs noliek maisu un grozu, tuvojas ar krēslu, noliek krēslu zemē, aiziet, paņem maisu un grozu) Tuvāk! (Lukijs noliek visu, pienāk, noliek krēslu tuvāk, aiziet, paņem maisu un grozu, stāv. Pozzo apsēžas. Atspiež pātagas kātu Lukija krūtīs un stumj) Tālāk! (Lukijs atkāpjas) Vēl! (Lukijs vēl atkāpjas) Stāt! (Lukijs apstājas. Pozzo uz Estr. un Vlad.) Tādēļ, ar jūsu atļauju, es te ar jums kādu brīdi pakavēšos, pirms dodos tālāk. (Lukijam) Grozu! (Lukijs pienāk, iedod grozu, atkāpjas) Svaigs gaiss veicina ēstgribu. (viņš atver grozu, izņem vistu, maizi, pudeli vīna. Uz Lukiju) Grozu! (Lukijs tuvojas, paņem grozu, aiziet) Tālāk! (Lukijs iet tālāk) Tur! (Lukijs apstājas) Viņš smird! (dzer lieliem malkiem) Uz mūsu veselību! (noliek pudeli un sāk ēst)

(klusums. Vladimirs un Estragons pamazām top drošāki, lēni sāk iet apkārt Lukijam to apskatīdami. Pozzo liekas uz vistu ar lielu kāri, sūkā kaulus, sviež tos prom. Lukijs lēni ļimst, līdz mantas atduras pret zemi, viņš izslejas, ļimst atkal, ritmā kā tāds, kas stāvot guļ)

Estr.                Kas viņam kait?

Vlad.               Viņš ir piekusis.

Estr.                Kādēļ viņš nenoliek tās mantas?

Vlad.               Kā lai es to zinu? (viņi spiežas Lukijam tuvāk) Uzmanīgi!

Estr.                Ja parunātos ar viņu?

Vlad.               Skaties!

Estr.                Ko?

Vlad.               (rāda uz Lukiju) Kāds kakls!

Estr.                (pētīdams) Es nekā neredzu.

Vlad.               No šejienes, te.

Estr.                (Estragons paiet Vladimira vietā) Jā, tiešām!

Vlad.               Sastrutojis.

Estr.                No striķa.

Vlad.               Noberzts.

Estr.                Kā nu nebūs.

Vlad.               No mezgla.

Estr.                Ļauni! (viņi turpina apskatīt, pāriet uz seju)

Vlad.               Diezgan glīts.

Estr.               (parausta plecus) Tu atrodi?

Vlad.               Mazliet sievišķīgs.

Estr.                Nosiekalojies.

Vlad.               Par daudz.

Estr.                Netīru degunu.

Vlad.               Varbūt, pusidiots.

Estr.                Kretīns.

Vlad.               Deformēts.

Estr.                Nevar zināt.

Vlad.               Viņš elso.

Estr.                Kā citādi!

Vlad.               Un acis!

Estr.                Kādas tad?

Vlad.               Spiežas ārā no pieres.

Estr.                Man liekas viņš taisās izdzist.

Vlad.               To nevar zināt. (pauze) Pajautā kaut ko.

Estr.                Tu domā? Būtu labi?

Vlad.               Ko mēs varam zaudēt?

Estr.                (kautrīgi) Kungs…

Vlad.               Stiprāk!

Estr.                (skaļāk) Kungs…

Pozzo             Lieciet viņu mierā! (abi pagriežas pret Pozzo, kas paēdis slauka muti ar delnas virspusi) Vai jūs neredziet, ka vinš grib atpūsties? (Pozzo izņem pīpi no kabatas un sāk to piebāzt. Estragons pamana vistas kaulus zemē un skatās kārs uz tiem. Pozzo uzrauj sērkociņu un aizdedzina pīpi) Grozu! (Lukijs nekustas. Pozzo aizsviež sērkociņu un dusmīgi rauj striķi) Grozu! (Lukijs gandrīz pakrīt, attopas, pieiet pie Pozzo, ieliek pudeli grozā, atgriežas savā vietā, kā parasti. Estragons skatās uz kauliem. Pozzo uzrauj otru sērkociņu un aizpīpē) Ko gan jūs gribiet? Tas nav viņa darbs. (Pīpē, izstiepj kājas) Hū, tā ir labāk!

Estr.                (kautrīgi) Lūdzu, kungs…

Pozzo             Kas ir, mans draugs?

Estr.                Kauli.. Jūs neēdat… Ah… Vai jums tie kauli vairs nav vajadzīgi?

Vlad.               (sašutis) Vai nevarēji pagaidīt?

Pozzo             O, nē, nē, tas pavisam dabīgi. Vai man tie kauli vajadzīgi? (viņš pasvaida tos ar pātagas kātu) Nē, personīgi man viņi nav vajadzīgi. (Estragons sper soli uz kaulu pusi) Bet teorētiski, tie pienākas nesējam. Tie jāprasa viņam. (Estragons pagriežas pret Lukiju. Kavējas) Nu prasiet, prasiet vien viņam, viņš jums pateiks. (Estragons ietu uz Lukiju, apstājas pie viņa)

Estr.                Kungs… atvainojiet, kungs… (Lukijs nereaģē. Pozzo noplikšķina pātagu. Lukijs paceļ galvu)

Pozzo             Ar tevi runā, tu cūka! Atbildi. (uz Estragonu) Mēģiniet vēl

Estr.                Atvainojiet, kungs, tie kauli… Jūs negribiet tos kaulus? (Lukijs skatās ilgi uz Estragonu)

Pozzo            (uzjautrināts) Kungs! (Lukijs noliec galvu) Atbildi! Vai tu tos gribi vai nē? (Lukijs klusē. Uz Estragonu) Tie pieder jums. (Estragons metas uz kauliem, salasa tos un sāk grauzt) Tas man nepatīk. Tā ir pirmā reize, kad viņš atsakās no kauliem. (viņš skatās uz Lukiju nemierīgi, norūpējies, aizdomīgs) Cerams viņš netaisīs man te kumēdiņus un nekļūs slims. (pīpē)

Vlad.              (nesavaldīgi) Tas ir negods. (klusums. Estragons apmulsis apstājas grauzt, skatās uz Valdimiru un Pozzo no viena uz otru. Pozzo ļoti mierīgs. Vladimirs vairāk un vairāk sašutis)

Pozzo             (uz Vladimiru) Uz ko jūs to zīmējiet?

Vlad.               (izgrūž stostīdamies) Apieties ar cilvēku tā! (žests uz Lukiju) Tādā veidā… Es to atrodu… Ar cilvēcīgu būtni… Nē… Tas ir kauns!

Estr.                 (negribēdams palikt muļķos) Tas ir skandāls! (sāk atkal grauzt)

Pozzo              (uz Vladimiru) Jūs esiet ass. Cik vecs jūs esiet? Sešdesmit? Septiņdesmit?… (uz Estragonu) Cik gadu viņam varētu būt?

Estr.                 Prasiet viņam pašam.

Pozzo              Es esmu uzbāzīgs. (izdauza pīpi uz pātagas kāta, ceļas) Man būs jāiet. Paldies par sabiedrību. (pārdomā) Ja es varbūt vēl izpīpētu vienu pīpi? Ko jūs sakāt? (viņš neko nesaka) Ak, nu! Es jau neesmu liels pīpmanis, es nevelku pīpi pēc pīpes, tad (liek roku uz sirds) man uznāk sirds klapes. Jūs zināt kā tas ir. (klusums) Jeb varbūt jūs nesmēķējat? Jā? Nē? Nu tas nav svarīgi. (klusums) Bet kā lai tagad atkal pieklājīgi nosēžos, kad esmu jau piecēlies? Lai neizskatītos, kā to lai saka… pēc klanīšanās. (uz Vladimiru) Jūs ko teicāt? (klusums) Varbūt jūs neko neteicāt? (klusums) Nav arī svarīgi. Kā tas ir… (pārdomā)

Estr.                Ā! Nu ir labi. (viņš nomet kaulus)

Vlad.               Iesim!

Estr.                Tik drīz?

Pozzo             Vienu mirkli! (viņš velk striķi) Krēslu! (viņš rāda ar pātagu. Lukijs pārvieto krēslu) Tuvāk! Te! (viņš apsēžas. Lukijs atiet, paņem mantas) Tas darīts. (sāk piebāzt pīpi)

Vald.                Iesim!

Pozzo              Es ceru, ka es tas neesmu, kas jūs dzen prom. Palieciet vēl mazliet. Nenožēlosiet!

Estr.                (nojauzdams kādu labumu) Mums laika diezgan.

Pozzo             (iepīpējis) Otrā nav nekad tik laba (viņš paceļ pīpi un apskata) kā pirmā. (ieliek pīpi atkal mutē) Bet viņa ir tomēr laba.

Vlad.               Es eju!

Pozzo             Viņš vairs nevar mani paciest. Es droši vien neesmu visai humāns, bet kas par to? (uz Vladimiru) Pārdomājiet pirms rīkojaties! Pieņemsim, ka jūs aizejiet tagad, kad vēl diena, jo par spīti visam vēl ir diena. (visi trīs skatās debesīs) Labi. Kas tādā gadījienā notiek… (izņem pīpi no mutes) mani neskaitiet… (ievelk laimīgs no pīpes) tādā gadījienā… tādā gadījienā, kas notiek ar jūsu satikšanos ar šo Gode… Godo… Godin… (klusums) Jūs saprotiet ko es domāju, kā rokās ir jūsu nākotne… (klusums) Vismaz – tuvākā nākotne.

Estr.                Viņam taisnība.

Vlad.               Kas jums to teica?

Pozzo             Tā, tā! Viņš mani atkal uzrunā. Mēs vēl beigās kļūsim draugi.

Estr.                 Kāpēc viņš nenoliek savas mantas?

Pozzo              Es arī būtu priecīgs viņu satikt. Jo vairāk cilvēkus satieku, jo laimīgāks jūtos. No niecīgākā radījuma iegūst, kļūst bagātāks, izjūt pilnīgāk savu labklājību. Pat no jums (viņš apskata abus labi, vienu pēc otra, lai rādītu, ko viņš par tiem domā) Pat no jums, varbūt varu ko iegūt.

Estr.                Kāpēc viņš nenoliek tos nesamos?

Pozzo             Tas nu man būtu pārsteigums.

Vlad.               Jums kaut ko jautā.

Pozzo            (glaimoti, izlikdamies) Jautā? Kas? Kurš? (klusums) Tikko vēl trīcēdams saucāt mani par kungu, tagad uzstādāt jautājumus. Tas nevar labi beigties.

Vlad.              (Estragonam) Man liekas, viņš klausās.

Estr.                (ir sācis iet apkārt Lukijam) Kas?

Vlad.               Tu vari viņam tagad jautāt. Viņš kļuvis dzīvāks.

Estr.                Ko viņam prasīt?

Vlad.               Kāpēc viņš nenoliek savus nesamos.

Estr.                Es arī par to brīnos.

Vlad.               Tad jautā viņam.

Pozzo             (uzmanīgi seko sarunai, baidīdamies, ka jautāšana varētu nenotikt) Jūs gribētu zināt, kāpēc viņš nenoliek savus nesamos? Kā jūs to sakiet.

Vlad.               Jā, gan.

Pozzo              (uz Estragonu) Un jūs arī?

Estr.                (turpina iet ap Lukiju) Viņš sten kā ronis.

Pozzo              Es jums atbildēšu. (uz Estragonu) Bet palieciet jel mierā, jūs mani nervozējat.

Vlad.               Nāc šurp.

Estr.                Kas ir?

Vlad.               Viņš runās. (abi nekustīgi viens pie otra. Gaida)

Pozzo              Lieliski… Vai visi ir te? Vai visi skatās uz mani? (viņš skatās uz Lukiju, pievelk striķi, Lukijs paceļ galvu) Skaties uz mani, cūka! (Lukijs skatās) Ļoti labi! (viņš iebāž pīpi kabatā, izņem mazu rasinātāju, ierasina rīkli, ieliek rasinātāju kabatā, nokremšķinās, nospļaujas, izņem rasinātāju, ierasina vēl reiz rīkli, ieliek rasinātāju atpakaļ kabatā) Es esmu gatavs! Vai visi manī klausās? (skatās uz Lukiju, parauj striķi) Tuvāk! (Lukijs pienāk tuvāk) Tā! (Lukijs apstājas) Vai visi ir klāt? (apskata visus, parauj striķi) Ko? A? (Lukijs paceļ galvu) es nemīlu runāt tukšumā! Labi! Tā tad. (pārdomā)

Estr.                Es eju!

Pozzo             Ko tieši jūs gribējāt zināt?

Vlad.               Kāpēc viņš…

Pozzo             (dusmās) Nepārtrauciet mani, kad es runāju! (pauze. Mierīgāk) Ja mēs runāsim visi reizē, mēs nekur netiksim. (pauze) Ko es teicu? (pauze. Stiprāk) Ko es teicu? (Vladimirs ar zīmēm rāda smaguma nešanu, nogurumu, Pozzo nesaprot)

Estr.                (apspiesti) Nesamie. (rāda ar pirkstu uz Lukiju) Kāpēc? Vienmēr turēt? (rāda grūtības liecoties un elsojot) Nekad nenolikt? (atliecas, atver rokas atvieglināti) Kāpēc?

Pozzo             Ahā! Tā jums vajadzēja teikt tūlīt. Kādēļ viņš neatpūšas? Mēģināsim to noskaidrot. Vai viņam uz to nav tiesības? – Ir. Tā tad viņš negrib? Un – kāpēc viņš negrib? (pauze) Kungi, to es jums paskaidrošu.

Vald.               (uz Estragonu) Uzmanību!

Pozzo             Viņš grib mani iespaidot, lai es viņu paturu.

Estr.                Kā?

Pozzo             Varbūt es neizteicos pietiekami skaidri. Viņš mēģina mani aizkustināt, lai es atteiktos no viņa šķirties. Nē, tas tomēr nav gluži tas.

Vlad.               Vai jūs gribat no viņa tikt vaļā?

Pozzo             Viņš grib iegūt mani savā varā, bet tas viņam neizdosies.

Vlad.               Vai jūs gribat tikt no viņa vaļā?

Pozzo             Viņš domā, ja viņš labs nesējs, tad es viņu arī turpmāk paturēšu.

Estr.                Vai jūs viņu vairs negribat?

Pozzo             Īstenībā viņš strādā kā lops. Tas nav viņa amats.

Vlad.               Vai jūs gribat tikt no viņa vaļā?

Pozzo             Viņš domā, ka redzēdams viņa izturību, es mainīšu savu lēmumu. Tāda ir viņa nožēlojamā kalkulācija. It kā man vergu trūktu! (visi skatās uz Lukiju) Atlass, Jupitera dēls! (klusums) Tā. Domāju, ka esmu atbildējis jūsu jautājumam. Vai jums ir vēl kādi? (viņš izņem un spēlējas ar rasinātāju)

Vlad.               Vai jūs gribat no viņa tikt vaļā?

Pozzo              Ievērojiet, ka mēs varētu būt mainītās lomās. Ja gadījums būtu citāds. Katram savs uzdevums.

Vlad.               Vai jūs gribat tikt no viņa vaļā?

Pozzo              Kā lūdzu?

Vlad.               Vai jūs gribat no viņa tikt vaļā?

Pozzo              Īstenībā, jā. Bet tā vietā lai to padzītu, kā es to būtu varējis, tā teikt, izliktu aiz durvīm ar kājas spērienu pakaļā, es savā labsirdībā to vedu uz Svētā Pestītāja tirgu, kur es ceru no tā labi nopelnīt. Jāsaka – šādus radījums nevar padzīt. Tādus labāk būtu nosist. (Lukijs raud)

Estr.                Viņš raud.

Pozzo             Vecam sunim būtu vairāk lepnuma. (viņš sniedz savu kabatas lakatiņu Estr.) Mieriniet viņu, ja jau jūs viņu tā žēlojat. (Estragons kavējas) Ņemiet! (Estragons paņem kabatas lakatu) Noslaukiet viņam asaras, lai nejūtas tik pamests. (Estragons vēl kavējas)

Vlad.               Dod man, es to izdarīšu. (Estragons negrib dot kabatas lakatu. Bērnišķīgi žesti)

Pozzo             Pasteidzaties! Drīz viņš vairs neraudās. (Estragons tuvojas Lukijam un pieliecas tam noslaucīt acis. Lukijs spēcīgi iesper viņam pa lieliem. Estragons nomet mutautu, atlec nost un sāpēs vaimanādams klibo pa skatuvi) Kabatas lakatu! (Lukijs noliek mantas, paceļ kabatas lakatu, tuvojas un dod to Pozzo, atkāpjas, paņem mantas)

Estr.                Lops! Govs! Viņš mani ir sakropļojis! (uzloka savas bikses)

Pozzo             Es jums teicu, ka viņš nemīl svešiniekus.

Vlad.               (uz Estragonu) Parādi! (Estragons rāda viņam kāju. Vladimirs uz Pozzo dusmīgi) Viņš asiņo!

Pozzo              Tā laba zīme.

Estr.                (stāv uz vienas kājas) Es nekad vairs nevarēšu iet! (vaimanā)

Vlad.               (maigi) Es tevi nesīšu. (pauze) Ja vajadzēs.

Pozzo              Viņš vairs neraud. (uz Estragonu) Tagad jūs raudiet viņa vietā. (domīgi) Pasaules asaras ir neizsīkstošas. Viens beidz raudāt, otrs sāk. Tāpat kā ar smiekliem. (viņš smejas) Nu, neteiksim neko ļaunu par mūsu laikmetu, viņš nav daudz nelaimīgāks kā iepriekšējie. (klusums) Neteiksim arī neko labu. (klusums) Neteiksim neko. (klusums) Taisnība, ka apdzīvotība ir pieaugusi.

Vlad.               Mēģini iet. (Estragons paklibo dažus soļus, apstājas pie Lukija, uzspļauj viņam, tad aizklibo, apsēžas tur, kur viņš bija cēliena sākumā)

Pozzo             Vai zināt, kas man samācījis visas šīs labās lietas? (pauze. Radīdams uz Lukiju) Viņš! Mans Lukijs.

Vlad.              (skatīdamies uz debesīm) Vai nakts nekad nenāks?

Pozzo             Bez viņa es nekad nebūtu domājis, nekad nebūtu jutis neko vairāk, kā mazas nesvarīgas lietas. Skaistums, grācija, augstākās patiesības man būtu nepieejamas. Tā, es pieņēmu ampelmani.

Vald.               (pret savu gribu beidz skatīties debesīs) Ampelmani?

Pozzo             Tas velkas jau sešdesmit gadus… (rēķina, apskatās savā pulkstenī) Jā, tepat sešdesmit. (viņš izslejas dedzīgi) To par mani nevarētu teikt, vai ne? (Vladimirs paskatās uz Lukiju) Salīdzinot ar viņu, es esmu jauns cilvēks, vai ne? (pauze. Uz Lukiju) cepuri! (Lukijs noliek mantas, noņem savu cepuri. Gari, balti mati noslīd visgarām gar viņa seju. Viņš paņem cepuri padusē un paceļ savas mantas) Tagad skatieties. (Pozzo noceļ savu cepuri, viņš ir pilnīgs plikgalvis. Pozzo uzliek atkal savu cepuri) Vai redzējāt?

Vlad.               Kas tas ir – ampelmanis?

Pozzo             Jūs neesat no šīs pasaules! Vai jūs vispār esat no šī gadsimta? Agrāk bija jokdari. Tagad ir ampelmaņi. Tiem, kas var to atļauties.

Vlad.               Un tagad jūs viņu dzenat prom? Tik vecu un uzticīgu kalpu?

Estr.                Mēslu čupa! (Pozzo kļūst arvien nemierīgāks)

Vlad.               Izsūcis viņa spēkus, tagad to aizsviež kā… (meklē vārdu) kā banāna mizu. Atzīstieties, ka…

Pozzo             (vaidēdams, ņemdams galvu rokās) Es nevaru… Nevaru vairs izturēt… to ko viņš dara… Nevarat iedomāties.. Tas ir briesmīgi… Viņam jāiet prom… (lauza rokas) Es palikšu traks… (viņš sabrūk ar galvu rokās) Es vairs nevaru… nevaru… (klusums. Visi skatās uz Pozzo. Lukijs dreb)

Vlad.               Viņš vairs nevar.

Estr.                Tas ir briesmīgi.

Vlad.               Viņš paliek traks.

Estr.                Tas pretīgi.

Vlad.               (uz Lukiju) Kā jūs uzdrošināties? Tas ir kauns! Tik labs kungs! Likt tā ciest! Pēc tik daudz gadiem! Tiešām!

Pozzo             (raudās elsodams) Agrāk… Viņš bija tik laipns… man palīdzēja… mani iepriecināja… mans labais eņģelis… Tagad… viņš mani nogalina.

Estr.                (uz Vladimiru) Vai viņš to grib apmainīt?

Vlad.               Kā?

Estr.                Vai viņš grib citu viņa vietā?

Vlad.               Es nedomāju.

Estr.                Kā?

Vlad.               Es nezinu.

Estr.                Būtu jāpajautā.

Pozzo            (nomierinājies) Kungi, es nezinu, kas man bija uznācis. Atvainojiet! Aizmirstiet to! (top atkal kungs par sevi) Es nezinu vairs īsti ko teicu, bet varat man ticēt, ka tur nebija ne vārda patiesības. (izslejas un sit sev pa krūtīm) Vai es izskatos pēc tāda, kam var sagādāt ciešanas? Man? Redziet! (meklējas pa kabatām) Ko es esmu izdarījis ar savu pīpi?

Vald.               Jauks vakars.

Estr.                Neaizmirstams.

Vlad.               Un vēl nav beidzies.

Estr.                Var teikt, ka nē.

Vlad.               Tas ir tikai sākums.

Estr.                Tīras briesmas.

Vlad.               Trakāk kā pantomīma.

Estr.                Cirkus.

Vald.               Dziesmu spēle.

Estr.                Cirkus.

Pozzo              Bet kur es esmu licis savu rožkoka pīpi?

Estr.                Tur jau jākliedz! Nu viņš ir pazaudējis savu kaļķīti! (skaļi iesmejas)

Vlad.               Es būšu atpakaļ.

Estr.                Gaiteņa galā, pa kreisi.

Vlad.               Uzturi manu vietu. (viņš iziet)

Pozzo            (paceldams galvu) Vai varbūt jūs redzējāt… (pamana, ka Vladimirs izgājis) Oh! Viņš aizgājis. Bez ardievošanās. Tas nu gan nebija smalkjūtīgi. Jums viņu vajadzēja aizturēt.

Estr.                Viņš jau par ilgu bija aizcieties.

Pozzo             Oh! (pauze) tādā gadījumā gan…

Estr.                Panāciet šurp!

Pozzo             Kādēļ?

Estr.                Tad jau redzēsit.

Pozzo             Jūs gribat lai es ceļos kājās?

Estr.                Nāciet… Nāciet… Ātri!

Pozzo             (pieceļas un iet pie Estragona)

Estr.                Skatieties!

Pozzo             Oh! Ta – tā!

Estr.                Tas ir pāri. (Vlad. atgriežas saīdzis, pagrūž Lukiju, ar kājas spērienu apgāž krēslu, staigā nemierīgi)

Pozzo             Viņš ir neapmierināts.

Estr.                Tev izgājis greizi! Žēl! Žēl! (Vladimirs apstājas, atceļ krēslu, uzsāk staigāšanu mierīgāk)

Pozzo             Viņš norimst. (skatās apkārt) Pie tam – viss norimst, es zinu! Liels miers nolaižas. Klausieties! (viņš paceļ roku) Pans guļ.

Vlad.               (apstādamies) Vai nakts nekad nenāks? (visi trīs skatās gaisā)

Pozzo             Jūs taču nedomājat aiziet agrāk?

Estr.                Nu jā, redziet… Jūs saprotiet…

Pozzo             Bet tas pavisam dabīgi, pavisam dabīgi. Es pats, ja man būtu satikšanās ar Godi… Godet… Godot… nu, jūs zināt, ko es gribu teikt, arī es gaidītu līdz melnai naktij, pirms padotos. (viņš skatās uz krēslu) Es labprāt apsēstos, tikai es labi nezinu, kā to pienācīgi izdarīt?

Estr.                Vai es jums varētu kā palīdzēt?

Pozzo             Ja jūs mani lūgtu, varbūt.

Estr.                Kā?

Pozzo             Ja jūs mani lūgtu apsēsties.

Estr.                Vai tas jums palīdzētu?

Pozzo             Man liekas, jā.

Estr.                Nu, tā tad – Kungs, lūdzu apsēžaties!

Pozzo             Nē, nē nepūlieties! (pauze. Klusākā balsī) Uztājieties mazliet vairāk.

Estr.                Ak, nu nestāviet kājās, kungs, tā jūs apaukstēsieties.

Pozzo             Jūs tā domājat?

Estr.                Pilnīgi droši!

Pozzo             Jums taisnība. (viņš apsēžas) Tā, pateicos, mans draugs. Te nu es esmu. (skatās pulkstenī) Bet man būtu laiks jūs atstāt, ja negribu nokavēties.

Vlad.               Laiks ir apstājies.

Pozzo             (likdams pulksteni pie auss) Neticiet tam, kungs, neticiet. (liek savu pulksteni kabatā) Ticiet kam gribiet, tikai ne tam.

Estr.                Viņam šodien viss rādās melnās krāsās.

Pozzo             Izņemot firmamentu. (viņš smejas par labo vārdu) Pacietību, tas nāks. Bet redzams, jūs neesat no šejienes. Jūs vēl nepazīstat mūsu mijkrēsli. Vai gribat lai par to pastāstu? (klusums. Estragons apskata savu zābaku, Vladimirs savu cepuri. Lukija cepure nokrīt, bez ka viņš to pamanītu) Nevaru jums atteikt. (spēlējas ar rasinātāju) Lūdzu mazliet uzmanības. (Estragons un Vladimirs turpina savas nodarbības, Lukijs pa pusei aizmidzis. Pozzo paplīkšķina pātagu, tā neizdod nekādu lielu skaņu) Kas tai pātagai vainas? (Pozzo pieceļas, mēģina sist, plīkšķināt stiprāk, beidzot tas izdodas. Lukijs uzlec, Estragona zābaks, Vladimira cepure izkrīt tiem no rokām. Pozzo nosviež pātagu) Tā vairs nav vajadzīga. (viņš apskata savu auditoriju) Ko es teicu?

Vlad.               Iesim!

Estr.                Bet nestāviet taču kājās visu laiku, jūs sabruksit.

Pozzo             Jums taisnība. (viņš apsēžas. Uz Estragonu) Kā jūs sauc?

Estr.                (uz labu laimi) Katullus.

Pozzo             (kas nav klausījies) Ak jā, nakts… (paceļ galvu) Bet esiet jel mazliet uzmanīgāki, tā jau mēs nekur netiksim. (skatās uz debesīm) Skatieties! (visi skatās uz debesīm, izņemot Lukiju, kas sācis snaust. Pozzo to ieraugot pievelk striķi) Skaties uz debesīm, cūka! (Lukijs paceļ galvu) Labi, pietiek! (visi nolaiž galvas) Kas tur tik sevišķs. Tādas debesis? Viņas ir bālas, caurspīdīgas, kā jau katras debesis šai stundā. (pauze) Šinī platuma grādā. (pauze) Kad laiks ir skaidrs. (sāk runāt liriski, dziedoši) Pirms kādas stundas… (viņš paskatās pulkstenī, prozas tonī) tā aptuveni… (atkal liriski) kopš gaisma, kas lējusi pār mums… (sadurstās, klusākā tonī) teiksim no desmitiem rītā (atkal patosā) nenogurdama baltas un sarkanas straumes, sāk zaudēt savu spožumu, sāk izbālēt (abām rokām lejup slīdošā žestā mādams) sāk izbālēt bālāka un bālāka, līdz (dramatiska pauze – tad lieli horizontāli žesti, kas pēkšņi apstājas) – klak! Viss galā! Nekas vairs nekustas! (klusums) Bet (viņš paceļ vienu roku brīdinājumā) – bet aiz šī miera un maiguma (viņš paceļ acis uz debesīm un visi, izņemot Lukiju, viņu imitē) nakts auļo… (drebelīgi) un nakts metīsies uz mums (sit knipi) Knak! Knak! Tieši tā! (iedvesma viņu pamet) tad, kad mēs to vismazāk gaidām. (klusums. Izmocītā balsī) Tā tas ir uz šīs nolādētās zemes. (ilgs klusums)

Estr.                Labi ka to zina.

Vlad.               Var paciesties savu laiciņu.

Estr.                Zina pie kā turēties.

Vlad.               Vairs nav ko uztraukties.

Estr.                Atliek tikai gaidīt.

Vlad.               Mēs pie tā esam pieraduši. (viņš noņem cepuri, skatās iekšā, izkrata, uzliek galvā)

Pozzo             Nu kā jūs domājat, kāds es biju? (Estragons un Vladimirs skatās uz viņu nesaprazdami) Labs? Teicams? Viduvējs? Pieņemams? Ne šāds, ne tāds? Vienkārši – vājš?

Vlad.               (pirmais saprot) O, ļoti labs, pavisam labs.

Pozzo             (uz Estragonu) Un jūsu atzinums, kungs?

Estr.                (gribēdams smalki izteikties) O, izcili, izcili, izcili labs.

Pozzo             (uzdzirkst) Pateicos mani kungi, pateicos! (pauze) Man ļoti vajadzīgs uzmudinājums! (pārliek, domā) Es mazliet noguru uz beigām, jūs ievērojāt?

Vlad.               Ak, varbūt, tikai pavisam nedaudz.

Estr.                Es domāju, ka tas tā bija ar nodomu.

Pozzo             Tas tādēļ, ka man vāja atmiņa. (klusums)

Estr.                Patreiz nekas nenotiek. Gaidīsim.

Pozzo             (noraizējies) Jūs garlaikojaties?

Estr.                Gandrīz.

Pozzo             (uz Vladimiru) Un jūs, kungs?

Vlad.               Nav nekā aizraujoša. (klusums. Pozzo izcīna iekšēju cīņu)

Pozzo              Kungi, jūs bijāt… (meklē vārdu) pretimnākoši… laipni ar mani.

Estr.                Ak, nē.

Vlad.               Kas par iedomu.

Pozzo             Jā, jā, jūs bijāt tik pieklājīgi! Tādā veidā, kādu es cienu… Ko varētu es dot no savas puses, lai mani draugi negarlaikotos?

Estr.                Desmit franki būt laba lieta.

Vlad.               Mēs neesam nabagi.

Pozzo             Ko es varētu darīt, es sev jautāju, lai patīkami īsinātu viņu laiku? Es devu kaulus, es runāju par šo un to, es viņiem izskaidroju mijkrēsli. Tā bija izcila lieta. Bet vai ar to pietiek? Tas ir tas, kas mani moka – vai ar to pietiek?

Estr.                Kaut vai pieci…

Vlad.               Vai tu klusēsi!

Pozzo             Vai ar to pietiek? Nav šaubu. Bet es esmu liela vēriena. Tas manā dabā. Šodien. Tas man pašam par ļaunu. (viņš pavelk striķi. Lukijs paskatās uz viņu) Es protams cietīšu, nav šaubu. (nepieceļoties viņš paņem pātagu) Ko jūs izvēlaties? Lai viņš dejo, dzied, deklamē, domā… lai viņš…

Estr.                Kurš?

Pozzo             Vai jūs domājat, jūs abi?

Vlad.               Vai viņš domā?

Pozzo             Un kā vēl! Pilnā balsī. Kādreiz viņš domāja ļoti skaisti, es varēju stundām klausīties. Tagad… (nodrebinās) Neko līdzēt. Tā tad jūs vēlaties lai viņš kaut ko domā?

Estr.                Es labāk gribētu, lai viņš dejo, būtu jautrāk.

Pozzo             Nav teikts.

Estr.                Vai ne, Didi, tas būtu daudz jautrāk?

Vlad.               Man labāk patiktu dzirdēt, kā viņš domā.

Estr.                Varbūt viņš varētu dancot un tad domāt? Ja tas nebūtu par daudz prasīts.

Vlad.               Vai tas būtu iespējams?

Pozzo             Protams. Pavisam viegli, tā ir dabīga secība. (īsi iesmejas)

Vlad.               Nu, tad lai viņš dejo. (klusums)

Pozzo             (uz Lukiju) Tu dzirdi?

Estr.                Vai viņš nekad neatsakās?

Pozzo             Es jums tūlīt paskaidrošu. (uz Lukiju) Dejo, cūka! (Lukijs noliek mantas, panāk uz publikas pusi, pagriežas pret Pozzo. Estragons pieceļas, lai labāk redzētu. Lukijs dejo. Apstājas)

Estr.                Tas viss?

Pozzo             Vēl! (Lukijs atkārto tās pašas kustības. Apstājas)

Estr.                Pēēē, sivēns! (imitē Lukija kustības) Tā es arī varētu. (imitē vēl, gandrīz pakrīt) Ar mazu pavingrināšanos.

Vlad.               Viņš ir noguris.

Pozzo             Agrāk viņš dejoja frandoli, svingu, žigu, fandango un pat tarantellu. Viņš lēkāja. Tagad viņš vairāk nevar kā šo. Vai jūs zināt, kā viņš to sauc?

Estr.                Putnu biedēkļa nāve.

Vlad.               Nabagu deja.

Pozzo             Tīkla deja. Viņš iedomājas, ka ir sapinies tīklā.

Vlad.               (ar estēta vērtējumu) Jā, tur ir kaut kas!… (Lukijs grasās iet atpakaļ savā vietā)

Pozzo             (kā uz zirgu) Trrrr! (Lukijs sastingst)

Estr.                Vai viņš nekad neatsakās?

Pozzo             Es jums to izskaidrošu. (rakājas pa savām kabatām) Acumirkli. (meklē) Kur es esmu licis savu rasinātāju? (meklē) Tā! (paceļ galvu izmisis, vārgā balsī) Esmu pazaudējis savu pulverizatoru!

Estr.                (vārgā balsī) Mana kreisā plauša ir ļoti vāja. (sten un vaid, tad draiskulīgi) Mana labā plauša skan kā zvans.

Pozzo             (normālā balsī) Viss viens, kas zudis, zudis. Ko es teicu? (domā) Acumirkli. (domā) Palīdziet jel.

Estr.                Es mēģinu.

Vlad.               Es arī.

Pozzo             Acumirkli. (visi trīs līdzīgi noņem cepures, liek rokas pie pierēm, koncentrējas sastinguši. Ilgs klusums)

Estr.                (uzvaras pilns) Ahā!

Vlad.               Viņš ir atradis!

Pozzo            (nepacietīgi) Nu? Nu?

Estr.                Kāpēc viņš nenoliek savus nesamos?

Vlad.               Muļķības.

Pozzo             Jūs esiet pārliecināts?

Vlad.               Nu protams, to jūs mums jau teicāt.

Pozzo             Vai es to teicu?

Vlad.               Pie tam – viņš tās ir nolicis.

Estr.                (pamet acis uz Lukiju) Patiesi! Un ko nu?

Vlad.               Tā kā viņš ir nolicis savas mantas, tad nav vajadzības jautāt – kādēļ viņš tās nenoliek?

Pozzo             Pilnīgi pareizi.

Estr.                Un kādēļ viņš tās ir nolicis?

Pozzo             Atbildiet nu!

Vlad.               Lai dancotu.

Estr.                Pareizi.

Pozzo             (paceļ roku) Pareizi. (pauze) Nesakiet neko. (pauze) Labs ir! (uzliek savu cepuri) Te viņš ir! (Estragons un Vladimirs uzliek savas cepures)

Vlad.               Viņš ir atradis.

Pozzo             Redziet, kā tas notiek.

Estr.                Ko viņš ar to domā?

Pozzo             Jūs tūlīt redzēsit. Bet to ir grūti izteikt.

Vlad.               Tad nesakiet.

Pozzo             O, nebaidieties, gan es atradīšu! Es tikai negribu vilkt visu garumā, jo kļūst vēls. Bet kā izteikties īsi un tai pat laikā skaidri – vai kāds man to varētu pateikt? Ļaujiet man pārdomāt.

Estr.                Nu izsakāties gari, tas neies tik ilgi.

Pozzo            (izdomājis) Kārtībā. Redziet, viens par divi…

Estr.                Tā ir muldēšana.

Pozzo              Vai nu es viņam kaut ko prasu, dziedāt, dejot, domāt…

Vlad.               Tas iet, tas iet, to mēs saprotam.

Pozzo             Vai es viņam neprasu neko. Labi. Nepārtrauciet mani. Pieņemsim, ka es viņam kaut ko prasu, dejot piemēram. Kas notiek?

Estr.                Viņš sāk svilpot.

Pozzo             (apvainots) Es vairs nerunāšu.

Vlad.               Lūdzu, turpiniet.

Pozzo             Jūs mani visu laiku pārtraucat.

Vlad.               Turpiniet, turpiniet, tas ir aizraujoši!

Pozzo             Vēl, vēl, lūdziet vēl!

Estr.               (salikdams rokas) Es jūs lūdzu, kungs, turpiniet savas atklāsmes!

Pozzo             Kur es paliku?

Vlad.               Jūs viņam likāt dejot.

Estr.                Dziedāt.

Pozzo             Jā! Es viņam liku dziedāt. Un kas notiek? Vai nu viņš dzied, kā es viņam to esmu prasījis, vai dziedāšanas vietā, kā es to viņam esmu prasījis, viņš sāk dejot, piemēram, vai domāt, vai…

Vlad.               Saprotam, saprotam, punkts.

Estr.                Pietiek.

Vlad.               Turklāt šovakar viņš dara visu, ko jūs viņam liekat.

Pozzo             Tas tādēļ, lai mani aizkustinātu un es viņu paturētu.

Estr.                Tās nu ir blēņas.

Vlad.               Nav teikts.

Estr.                Nu atkal viņš teiks, ka tai visā nav ne vārda patiesības.

Vlad.               (uz Pozzo) Vai jums nav iebildumu?

Pozzo             Es esmu noguris. (klusums)

Estr.                Nekas nenotiek, neviens nenāk, ne iet. Neizturami.

Vlad.               (uz Pozzo) Sakiet lai viņš domā.

Pozzo             Dodiet viņam viņa cepuri.

Vlad.               Viņa cepuri?

Pozzo             Viņš nevar domāt bez cepures.

Vlad.               (uz Estragonu) Dod viņam viņa cepuri.

Estr.                Es! Pēc tā, kā viņš man spēris! Nekad!

Vlad.               Es viņam to iedošu. (nekustas)

Estr.                Lai viņš ņem pats.

Pozzo             Ir labāk, ja viņam to iedod.

Vlad.               Es viņam to iedošu. (Vladimirs paņem cepuri, sniedz pa roku galam to Lukijam. Lukijs nekustas)

Estr.                (uz Pozzo) Sakiet lai viņš to ņem.

Pozzo             Ir labāk, ja viņam to uzliek.

Vlad.               Es viņam uzlikšu. (viņš uzmanīgi apiet Lukijam, viegli uzliek tam cepuri no mugurpuses, veikli atkāpjas. Lukijs nekustas. Klusums)

Estr.                Ko viņš gaida?

Pozzo             Paejiet nost. (Estragons un Vladimirs atiet tālāk no Lukija. Pozzo parausta striķi. Lukis paskatās uz Pozzo) Domā, cūka! (pauze) (Lukijs sāk dejot) Stāt! (Lukijs apstājas) Uz priekšu! (Lukijs iet uz priekšu) Tur! (Lukijs apstājas) Domā! (pauze)

Estr.                No otras puses, ja viņš…

Pozzo             Stāt! (Lukijs klusē) Atpakaļ! (Lukijs kāpjas atpakaļ) Stāt! (Lukijs apstājas) Griezies! (Lukijs pagriežas pret publiku) Domā!

Lukijs             (monotoni) Dodot eksistenci kāda tā uzplaukst no pēdējiem publiskiem darbiem sabiedrība Poinsons un Vatmans no personīga dieva kvakvakva ar baltu bārdu kvakvakva ārpus laika un telpas kas no saviem augstumiem dievišķā apātijā, savā dievišķā athambijā, dievišķā aphāzijā mūs ļoti mīl ar dažiem izņēmumiem nav zināms kādēļ bet laiks to rādīs un līdzīgi dievišķai Mirandai cieš ar tiem kas atrodas nav zināms kādēļ bet laiks to rādīs kas atrodas ugunīs kuru uguns un uguņošana kamēr tas tā vēl turpināsies un kas var to apšaubīt beidzot uguni visiem balstiem tā sakot uzlaidīs elli zilās debesīs tik zilām vēl šobrīd un mierīgās ar tādu mieru kas nepastāvīgs nemazāk nesavtīgs bet nepaļausimies uz to priekšlaicīgi un liekot vērā no otras puses to kas izriet no nesasniegtiem pētījumiem taču nepaļausimies priekšlaicīgu uz nepabeigtiem pētījumiem bet tādēļ ne mazāk apbalvotiem Antropopometriskā Akakakakadēmijā Bernā un Bressē no Testu & Konard tas ir apstiprinājies bez citiem iespējamiem maldiem ar cilvēcīgiem apsvērumiem ka turpinoties nepabeigtiem pētījumiem no Testu & Konard tas ir nodibināts dibināts dibināts tas kas seko kas seko neizteiksimies priekšlaicīgi nav zināms kādēļ kas seko Poinsons un Vatmans darbībai ir tas kas parādās tikpat skaidri tik skaidri kā redzami Fartove un Belchera nesasniegtie centieni nesasniegtie tādēļ nav zināms kādēļ no Testu & Konarda nesasniegti nepabeigti ir izrādījies ka cilvēks pretēji pretējam uzskatam ka cilvēks Bressē no Testu un Konarda ka cilvēks beidzot saņemot īsumā kā īsumā beidzot saņemot cilvēks neskatoties uz alimentācijas progresu un regresa elementāciju ir ceļā uz novājēšanu un līdztekus tanī pat laikā nav zināms kādēļ neskatoties uz fiziskās kultūras uzplaukumu un praktiskiem sportiem kā tādiem kā tādiem kā tādiem kā teniss kā futbols skrienot kājām un divritenī peldēšana aviācija sporti sporti sporti ziemas sporti vasaras sporti rudens sporti teniss uz mauriņa uz zārciņa uz cietas zemes lidošana tennis hokejs uz zemes uz jūras uz debess penicilīns un tā atvietotājs es atkārtoju īsumā tai pat laikā paralēli lai saīsinātos nav zināms kādēļ neskatoties uz tenisu es atkārtoju aviācija golfs kā deviņi tā astoņpadsmit caurumi teniss uz ledus īsti nav zināms kādēļ Sena Sena un Oise Sena un Marne un Marne Oise Sena Sena un Oise Sena un Marne Marne un Oise zinot tai pat laikā paralēli nav zināms kādēļ novājināties sašaurināties es atkārtoju Oise Marne īsti skaidrs zaudējums uz pīpes galviņas kopš Voltēra nāves pēc izdotā rīkojuma divpirkstu desmit grami uz pīpes galviņas apmēram mazākais aptuveni noteiktāk apaļos skaitļos labs svars noņemts Normandijai nav zināms kādēļ īsi beidzot nekrīt svarā lietas stāv tā un ņemot no otras puses ka ir jau nopietnāk no kā izriet tas kas ir vēl daudz nopietnāk ka gaisma ka gaisma ka Steinvega un Petermaņa pieredzes gaitā izriet kas ir vēl nopietnāk gaismai atstātās pieredzes gaisma no Steinvega un Petermaņa ka laukos un kalnos un piejūras apgabalos uguns un ūdens straumju virzienā un straumes un ūdeņi un debesu uguņi ir viens un tas pats kas zeme ar debesi zeme gaisā lielajā aukstumā un zeme akmeņu lielajā aukstumā heidā līdz viņu septītai ētera ērai zeme un jūra ar akmeņiem pamatā visiem lielajiem pamatiem lielais aukstums uz jūras uz zemes un debesīs nav zināms kādēļ neskatoties uz tenisu lietas stāv tā es atkārtoju nav zināms kādēļ nākošais īsi beidzot heida nākošais akmeņiem kas to var apšaubīt ļaujiet man atkārtot neteiksim par agri te galva tai pat laikā paralēli nav zināms kadēļ neskatoties uz tenisu nākošais bārda liesmās raudās akmeņi tik klusi tik zili heida galva galva galva galva Normandija ņemot vērā tenisu centieni pamesti nepabeigti akmeņi bēdīgāki īsi ļaujiet man atkārtot heida heida heida pamesti nepabeigti galva galva Normandija ņemot vērā tenisu galva heida akmeņi Konard, Konard… (sajūk) (Lukijs izgrūž vēl kādus izsaucienus) … Teniss… Akmeņi… Tik klusi… Konard… Nepabeigti…

Pozzo             Cepuri! (Vladimirs paķer nost Lukija cepuri, Lukijs apklust un nokrīt, liels klusums. Uzvarētāji elso)

Estr.                Esmu atriebts!

Vlad.               (apskata Lukija cepuri, skatās iekšā)

Pozzo             Dodiet man! (izrauj cepuri no Vladimira rokām, nosviež zemē, uzlec tai virsū, spārda ar kājām) Tā, viņš vairs nedomās!

Vlad.               Bet vai viņš varēs iet?

Pozzo             Ies vai rāpos! (iesper Lukijam ar kāju) Augšā! Cūka!

Vlad.               Varbūt viņš ir beigts?

Estr.                Jūs viņu nogalināsiet.

Pozzo             Augšā! Draņķi! (viņš velk striķi, Lukijs mazliet paslīd. Uz Estragonu un Vladimiru) Palīdziet!

Vlad.               Kā tas jādara?

Pozzo             Paceliet viņu! (Estragons un Vladimirs pieceļ Lukiju kājās, patur kādu brīdi, tad palaiž vaļā, Lukijs atkal nokrīt)

Estr.                Viņš tīšām krīt.

Pozzo             Viņš jātur. (pauze) Nu, nu paceliet viņu!

Estr.                Man pietiek.

Vlad.               Es mēģināšu vēl reiz.

Estr.                Par ko viņš mūs tur?

Vlad.               Celsim vēl reiz. (viņi vēl reiz pieceļ Lukiju kājās, pietur)

Pozzo             Nelaidiet vaļā! (Estragons un Vladimirs grīļojas) Nekustaties! (Pozzo paņem somu un kurvi un pienes Lukijam) Turiet viņu stingri. (viņš atkal liek somu Lukijam rokā. Pamazām no saskares ar somu Lukijs atdzīvojas, viņa pirksti beidzot aptver un tur somas rokturi) Turiet vēl! (tā pati darbība ar kurvi) Tā, tagad laidiet viņu vaļā. (Estr. un Vlad. atlaiž Lukiju, tas grīļojas, dreb, ļogās bet noturas kājās, soma un kurvis rokās. Pozzo atiet nost, sāk plīkšķināt pātagu) Uz priekšu! (Lukijs sāk iet) Atpakaļ! (Lukijs kāpjas atpakaļ) Griezties! (Lukijs pagriežas) Labi, viņš var iet. (pret Estragonu un Vladimiru) Paldies, Kungi! Un atļaujiet man jums… (sāk meklēties pa kabatām) Jums… (grābsta visur ap sevi ar vienu roku) jums novēlēt… (turpina meklēt) Jums novēlēt… Bet kur es esmu licis savu pulksteni? (meklē, paceļ izmocītu seju) Īsts Šveices pulkstenis, gāja uz minūti, mana vectēva dāvana… (meklē) Varbūt nokritis? (sāk meklēt pa zemi) (Vlad. un Estr. palīdz meklēt. Pozzo pasviež ar kāju Lukija cepuri) Varbūt, te…

Vlad.               Varbūt mazajā kabatiņā?

Pozzo             Pagaidiet! (viņš saliecas ar galvu pie vēdera, klausās) Nekā nedzird! (dod zīmi lai Estr. un Vlad. arī pienāk) Nāciet, paklausieties! (Vlad. un Estr. noliecas pie Pozzo vēdera un klausās) Man liekas, ka varēja dzirdēt tik-tak?

Vlad.               Klusu! (visi noliekušies klausās)

Estr.                Es kaut ko dzirdu!

Pozzo             Kur?

Vlad.               Tā ir sirds.

Pozzo             (vīlies) Nolāpīts!

Vlad.               Klusu! (visi klausās)

Estr.                Varbūt tas ir apstājies? (visi atliecas taisni)

Pozzo             Kurš no jums tik nelabi smird?

Estr.                Viņam mute, man kājas.

Pozzo             Man jāiet.

Estr.                Un jūsu laika rādītājs?

Pozzo             Būšu to atstājis muižā.

Estr.                Tā tad – ardievu.

Pozzo             Ardievu.

Vlad.               Ardievu.

Estr.                Ardievu. (klusums. Neviens nekustas)

Vlad.               Ardievu.

Pozzo             Ardievu.

Estr.                Ardievu. (klusums)

Pozzo              Un paldies.

Vlad.               Paldies jums.

Pozzo             Ne par ko.

Estr.                Jā, jā.

Pozzo             Nē, nē.

Vlad.               Jā, jā.

Estr.                Nē, nē. (klusums)

Pozzo             Es netieku… (kavējas) … pie aiziešanas.

Estr.                Tāda ir dzīve. (Pozzo apgriežas, attālinās no Lukija, pamazām laizdams striķi visā garumā)

Estr.                Jūs ejiet uz nepareizo pusi.

Pozzo             Man jāieskrienas. (nonāk līdz striķa galam, aiz kulisēm, apstājas, apgriežas, sauc) Ejiet pie malas! (Estr. un Vlad. atkāpjas, skatās uz Pozzo pusi. Pātagas plīkšķis) Uz priekšu! (Lukijs nekustas)

Estr.                Uz priekšu!

Vlad.               Uz priekšu! (pātagas plīkšķis. Lukijs dodas uz priekšu)

Pozzo             Ātrāk! Ātrāk! (iznāk no aizkulisēm, iet pāri skatuvei sekodams Lukijam. Estr. un Vlad. noņem cepures un māj ar rokām. Lukijs iziet. Pozzo rausta striķi un plīkšķina pātagu) Ātrāk! Nū! Nū! Ātrāk! (pie kulisēm Pozzo pēkšņi apstājas. Striķis izstiepjas. Dzirdāms ka Lukijs nokrīt ar visām mantām) Manu krēslu! (Vlad. sameklē sēdekli un iedod Pozzo, kas to aizsviež Lukijam) Ardievu!

Estr. un Vlad. (mādami rokām) Ardievu! Ardievu!

Pozzo             Augšā, cūka! (Lukija piecelšanās troksnis) Uz priekšu! (Pozzo atstāj skatuvi. Pātagas trokšņi un saucieni) Uz priekšu! Ātrāk! Cūka! Hei! Ardievu! (klusums)

Vlad.               Labi pavadījām laiku.

Estr.                Laiks būtu tāpat aizgājis.

Vlad.               Bet ne tik ātri. (pauze)

Estr.                Ko tagad darīsim?

Vlad.               Es nezinu.

Estr.                Iesim.

Vlad.               Mēs nevaram.

Estr.                Kāpēc nē?

Vlad.               Jāgaida Godo.

Estr.                Pareizi. (pauze)

Vlad.               Kā viņi pārvērtušies.

Estr.                Kuri?

Vlad.               Tie abi.

Estr.                Tas labi! Parunāsimies.

Vlad.               Vai nē?

Estr.                Kas?

Vlad.               Pārvērtušies.

Estr.                Iespējams. Tikai mēs tur pat kur bijuši.

Vlad.               Iespējams? Tas skaidri redzams. Tu neievēroji?

Estr.                Jā, jā! Bet es viņus nepazinu.

Vlad.               Tu viņus pazini.

Estr.                Nepazinu.

Vlad.               Mēs viņus pazīstam, es tev saku. Tu visu aizmirsti. (pauze) Ja tikai tie bija tie paši.

Estr.                Kā tad viņi mūs nepazina?

Vlad.               Tas neko nenozīmē. Es arī izlikos viņus nepazīstam. Bez tam – mūs jau nekad neviens nepazīst.

Estr.                Lai paliek. Kas būs tas – a i i i (Vlad. neievēro viņa klibošanu) A i i i i!

Vlad.               (pie sevis) Ja tikai tie bija tie paši.

Estr.                Didi! Tas – otra kāja! (klibodams iet uz vietu, kur viņš sēdēja priekškaram ceļoties)

Balss aiz kulisēm. Kungs! (Estr. apstājas, abi skatās uz balss pusi)

Estr.                Atkal sāksies.

Vlad.               Nāc tuvāk, bērns. (iznāk zēns. Kautrīgs. Apstājas)

Zēns               Alberta kungs?

Vlad.               Jā. Es.

Estr.                Ko tu gribi?

Vlad.               Nāc tuvāk. (zēns nekustas)

Estr.                Nāc tuvāk, kad tev saka! (zēns kautrīgi panāk dažus soļus tuvāk. Apstājas)

Vlad.               Kas ir?

Zēns               Kungs, Godo…

Vlad.               Saprotu. (pauze) Nāc tuvāk! (zēns nekustas)

Estr.                (ar uzsvaru) Nāc tuvāk, kad tev saka! (zēns panāk soli, bailīgi apstājas) Kādēļ tu nāc tik vēlu?

Vlad.               Tu nāc ar ziņojumu no Godo kunga?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               Tad saki.

Estr.                Kāpēc tu nāc tik vēlu?

Zēns               (skatās no viena uz otru un nezina kam atbildēt)

Vlad.               (uz Estr.) Liec viņam mierā!

Estr.                (uz Vlad.) Laid mani mierā! (uz zēnu) Vai tu zini cik pulkstens?

Zēns               (atkāpdamies) Tā nav mana vaina, kungs.

Estr.                Varbūt mana?

Zēns               Man bija bailes, kungs.

Estr.                Bailes? No kā? No mums? (pauze) Runā!

Vlad.               Es zinu, viņam bija bailes no tiem abiem.

Estr.                Cik ilgi tu jau te biji?

Zēns               Labu brīdi, kungs.

Vlad.               Vai tev bija bailes no pātagas?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               No kliegšanas?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               No tiem diviem vīriem?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               Vai tu viņus pazini?

Zēns               Nē, kungs.

Vlad.               Vai tu esi vietējais? (pauze) Vai tu esi no šejienes?

Zēns               Jā, kungs.

Estr.                Tie ir balti meli! (satver bērnu pie rokas un krata) Saki mums patiesību.

Zēns               (drebēdams) Tā ir patiesība, kungs.

Vlad.               Liec jel viņu mierā! Kas tev kait? (Vlad. un zēns vēro Estragonu, kas palaidis zēnu vaļā atkāpjas, aizsedz seju rokām, tad noņem rokas no sejas, kas visa sāpīgās grimasēs) Kas tev kait?

Estr.                Es esmu nelaimīgs.

Vlad.               Neaušojies! No kura laika?

Estr.                Esmu to piemirsis.

Vlad.               Atmiņa ar mums spēlē jokus. (Estr. grib runāt, atsakās, atmet ar roku, aizklibo uz savu vietu, apsēžas un sāk novilkt zābaku. Vlad. uz zēnu) Nu?

Zēns               Kungs Godo…

Vlad.              (pārtrauc) Es tevi esmu redzējis, vai nē?

Zēns               Es nezinu, kungs.

Vlad.               Tu mani neatceries?

Zēns               Nē, kungs.

Vlad.               Vai tu vakar te nebiji?

Zēns               Nē, kungs.

Vlad.               Vai tā ir pirmā reize, ka tu nāc?

Zēns               Jā, kungs. (klusums)

Vlad.               Vārdi, tikai vārdi! (pauze) Nu runā!

Zēns               (steigā) Kungs Godo lika man teikt, ka viņš nebūs šovakar, bet noteikti rītā.

Vlad.               Tas viss?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               Vai tu strādā pie Godo kunga?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               Ko tu dari?

Zēns               Es ganu kazas, kungs.

Vlad.               Vai viņš tevi neper?

Zēns               Nē, kungs. Ne mani.

Vlad.               Ko tad viņš per?

Zēns               Viņš per manu brāli, kungs.

Vlad.               Vai tev ir brālis?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               Ko viņš dara?

Zēns               Viņš gana aitas, kungs.

Vlad.               Un kāpēc viņš tevi neper?

Zēns               Es nezinu, kungs.

Vlad.               Vai viņš tev dod pietiekami ēst? (zēns vilcinās) Vai viņš tevi labi baro?

Zēns               Diezgan labi, kungs.

Vlad.               Vai tu neesi nelaimīgs? (zēns vilcinās) Vai tu dzirdi?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               Nu?

Zēns               Es nezinu, kungs.

Vlad.               Tu nezini, vai tu esi laimīgs, vai nē?

Zēns                Nē, kungs.

Vlad.               Tāpat kā es. (pauze) Kur tu guli?

Zēns               Šķūnī, kungs.

Vlad.               Abi brāļi?

Zēns               Jā, kungs.

Vlad.               Uz siena?

Zēns               Jā, kungs. (pauze)

Vlad.               Labi, tu vari iet.

Zēns               Kungs, ko lai es saku kungam Godo?

Vlad.               Saki viņam… (vilcinās) Saki viņam, ka tu mūs redzēji. (pauze) Tu mūs redzēji, vai nē?

Zēns               Jā, kungs. (viņš atkāpjas, vilcinās, tad apgriežas un aizskrien. Gaisma pēkšņi dziest, tūlīt iestājas nakts. Mēness izlien aizmugurē, kāpj uz augšu, paliek spīdēdams debesīs, pārlejot visu ar sudraba gaismu)

Vlad.               Beidzot! (Estragons ceļas un nāk uz Vladimiru, abās rokās pa zābakam, noliek tos rampas malā) Ko tu dari?

Estr.                To pašu, ko tu, skatos.

Vlad.               Es gribēju teikt – ar saviem zābakiem?

Estr.                Es viņus atstāju te. (pauze) Nāks kāds cits tāpat… Tāpat kā es, tikai ar mazākām pēdām, un būs par tiem laimīgs.

Vlad.               Bet tu nevari iet basām kājām.

Estr.                Kristus gāja.

Vlad.               Kristus! Liec mierā Kristu! Tu taču nedomā sevi pielīdzināt Viņam?

Estr.                Visu savu dzīvi esmu sevi pielīdzinājis viņam.

Vlad.               Bet tur bija silts, kur viņš dzīvoja. Un sauss.

Estr.                Jā. Un krustā viņi piesita ātri. (klusums)

Vlad.               Mums te vairs nav ko darīt.

Estr.                Ne arī kur citur.

Vlad.               Klausies, Gogo, neesi nu tāds! Rītā viss būs labi. (pauze)

Estr.                Kāpēc tu tā domā?

Vlad.               Tu nedzirdēji, ko zēns teica?

Estr.                Nē.

Vlad.               Viņš teica, ka Godo noteikti nākšot rītā. (pauze) Ko tu par to saki?

Estr.                Tad jau cits nekas neatliek, kā gaidīt tepat.

Vlad.               Vai tu esi prātīgs! Mums jāmeklē jumts virs galvas. (ņem Estragonu pie rokas) Nāc! (viņš velk Estr. sev līdz, tas padodas, tad pretojas, abi apstājas)

Estr.                (skatās uz koku) Žēl, ka nav striķa.

Vlad.               Nāc! Kļūst vēss. (viņš velk Estragonu. Tas paiet, pretojas, abi apstājas)

Estr.                Atgādini man, lai es rītā paņemu striķi līdz.

Vlad.               Labi! Nāc! (viņš velk Estr., spēle kā pirmāk)

Estr.                Cik ilgi mēs jau esam kopā?

Vlad.               Es nezinu. Piecdesmit gadus, varbūt.

Estr.                Vai tu atceries to dienu, kad es metos Senā?

Vlad.               Bija vīna noņemšanas laiks.

Estr.                Tu mani izglābi.

Vlad.               Tas viss miris un apglabāts.

Estr.                Manas drēbes žāvējās saulē.

Vlad.               Nedomā vairs par to. Nāc. (velk Estr., tā pati spēle)

Estr.                Pagaidi.

Vlad.               Man salst.

Estr.                Es domāju, vai nebūtu labāk iet katram uz savu pusi. (pauze) (Estr. paiet un apsēžas nomaļu)

Vlad.               (bez asuma) Kas var zināt…

Estr.                Neko nevar zināt.

Vlad.               Vēl jau vienmēr var izšķirties, ja tu domā, ka tā labāk.

Estr.                Ko nu tagad vairs. (klusums)

Vlad.               Taisnība, ko nu tagad vairs. (klusums)

Estr.                Nu vai iesim?

Vlad.               Iesim. (viņi nekustas)

Priekškars.