Ieradīšos ar traku (Ķikure/Kikure)

Ieradīšos ar traku (bērnuspēle)

Personas:
  Vecā māte
  Kārlis
  Rūta
  Kaimiņa balss ārā

Notiek iesācēja latvieša vistu farmā.
Vecas Austrālijas lauku mājas – bungalova virtuve. Pa kreisi pavards, pa labi ledusskapis, vidū liels galds. Durvis pa kreisi ved ārā, pa labi noliktavas istabā, vidū – dzīvojamā istabā. Durvis uz dzīvojamo istabu un durvis uz āru – vaļā, durvis uz noliktavas istabu aizvērtas. Agra pēcpusdiena.

(Vecā māte, vēl dūšīga sieva, mazgā traukus )

KAIMIŅA BALSS ĀRĀ: Hallo! Anybody home?

VECĀ MĀTE: Home, home. Hallo, hallo!

BALSS ĀRĀ: How are you today?

VECĀ MĀTE: Fine, fine! Paldies par vaicāšanu. How are you?

BALSS ĀRĀ: Really good, thanks. A nice day…

VECĀ MĀTE: Very nice, very nice. (iet pie durvīm)

BALSS ĀRĀ: Here there is a message for you. Met your son on the road this morning. Allright? (roka pasniedz vecai mātei kādu zīmi, ko tā saņem)

VECĀ MĀTE: Allright, thank you, thank you very much.

BALSS ĀRĀ: Cheer you!

VECĀ MĀTE: Goody bye, good bye! (iet pie galda un lasa saņemto zīmi) Sagatavojaties… Sagatavojaties… (netiek gudra, brīnās un sameklē brilles, lasa atkal) Sagatavojaties… Ieradīšos… Ar traku. (uztraucas, lasa vēlreiz) Sagatavojaties, ieradīšos ar traku! Dieviņ, Tētiņ – ko tas nozīmē? Kas tur īsti ir? (lasa atkal) Sagatavojaties… (nomet zīmi) Šorīt aizbrauca pēc cālīšiem un nu ziņo?…

VECĀ MĀTE: Viņš ir izdevis to istabu! Izdevis – kā jau to kādreiz agrāk gudroja. Bet – tagad! Un izdevis – mentalniekam! Hospitālis esot pilns. Viegli ķertos dodot privāti. Maksājot lielu naudu. Tā jau te daži stāstīja. Un nu – tā tas ir, tā tas ir! Ieradīšos ar traku! Bet istaba pilna mantām. Šodien nāks arī cālīši – tak pats tos vedīs. Tik daudz darba! (sāk skraidīt pa virtuvi, atrauj durvis pa labi un ieskatās noliktavas istabā, pārbīstas) Sagatavojaties! Sagatavojaties!… Tur jau pieciem vīriem darba. (skrien pie āra durvīm un sauc) Bērni, bērni! Kārli! Rūta! Kur jūs esiet? Nākat šurp! Nāk, nāk šurp! Sabļauji nu tos (pukojas pie sevis, tad atkal sauc ļoti skaļi) Bērni! Bērni!

BALSIS TĀLU: Jēēē! Jēēē -epp!

VECĀ MĀTE: Nākat šurp! Tūlītās!…

BALSIS: Kāāādēļ? Kas – īīī?

VECĀ MĀTE (kliedz izmisīgi): Nākat šurp!

(Viņa paķer lielu bļodu, sit tur olas iekšā un kuļ – gatavojas cept kādu cepumu. Kārlis ar Rūtu iedrāžas virtuvē.)

RŪTA: Kas ir? Čūska?

VECĀ MĀTE: Nē, nē…

KĀRLIS: Fridž kūp?

RŪTA: Redbeks?

VECĀ MĀTE: Nē jau nē, bērni! Nav nekas tik nelabs. Bet labs arī nē. Visiem tūlīt jāsāk strādāt – jā-saga-tavojas… Stājaties darbā!

KĀRLIS: Ē, vecomāt, tu teici, ka mēs vēl varam iet.

RŪTA: Tu teici, ka no pieciem jāsāk strādāt?

VECĀ MĀTE: Jā, bet tagad kas cits. Nāciet tūlīt palīgā. Palīgā – s a g a t a v o ties…

KĀRLIS: Bet tu jau maisi kūku vecomāt, ko mums tur palīdzēt? Tu jau nekad negribi, ka tev tur maisās pa kājām?

VECĀ MĀTE: Jā – maisu kūku! Ko es citu varu? Restes es durvīm un logiem nevaru salikt! Es varu – sabarot. Nu un sabarots jau nu būs uz pusi mierīgāks, lai cik traks tas arī nebūtu!

RŪTA: Ko tu stāsti, vecomāt, mēs nekā nevaram saprast?

VECĀ MĀTE: Es nevaru ne tik. Bet ko tur līdz gudrot. Stājaties darbā, stājaties darbā! Vāciet visu ārā no noliktavas istabas – visu! Tēvs to istabu ir izīrējis.

RŪTA, KĀRLIS: Izīrējis!?…

VECĀ MĀTE: Nu nebrīnāties! Par to jau kādreiz gudroja. Sākumā, kad naudu nezināja kur ķert. Ko tēvs tagad sadomājis – kas lai zin? Naudas jau tāpat nav, bet tās istabas pašiem vajag. Bet nu mums tā – jāsagatavo. Tā tad – ejiet, nesiet visu ārā. Visu, visu. Pašu pirmo negludināto veļu, lai nenoput.

(Bērni negribīgi iet vidus istabā un kurn.)

KĀRLIS: Mums tūlīt būs atkal cāļu māja jākārto – nemaz nav brīv padzīvoties.

(Beidzot tie ieiet un sāk klaigāt vidus istabā. Kārlis drīz iznāk ar milzīgu klēpi tīras, negludinātas veļas.)

KĀRLIS: Kur? Kur?

VECĀ MĀTE: Kur? – Liec jūsu istabā pats savā gultā, tur es drīzāk atcerēšos, ka jāgludina.

KĀRLIS: Nēē – ne uz manas gultas! Tu vienmēr saki – ātrāk atminēšos, drīzāk atcerēšos – bet nekad tev neiznāk laika gludināt.

VECĀ MĀTE: Neķīvējies! Steidzies. Liec jūsu istabā uz krēsla.

(Kārlis aiziet rūkdams un čīkstēdams vidū.)

RŪTA (iznāk ar lielu klēpi vecu avīžu): Kur?

VECĀ MĀTE: Kur? – Jūsu istabā, kaktā pie grāmatu plaukta.

RŪTA: Nēē! – Tur jau mani skolas žurnāli.

VECĀ MĀTE: Nestrīdies! Tēvs tūlīt tās avīzes lietos cālīšiem mēslu platēm, nestāvēs tev tur ilgi. Liec tagad, liec.

RŪTA: Nu tad līdz vakaram. (aiziet vidū)

KĀRLIS (iesteidzas otrreiz istabā pa vidu un drīz ir uz sliekšņa ar klēpi garo gumijas zābaku): Kur?

VECĀ MĀTE: Uz šedi! Stūrī aiz malkas.

KĀRLIS: Nē! Tur mans baiks!

VECĀ MĀTE: Ak tu manu dieniņ! Nes ārā un liec, kur redzi.

(Kārlis aiziet ārā. Rūta atgriežas istabā pa labi – un tūlīt iznāk ar klēpi tīklu un vēžu ķeramo ķeseļu.)

RŪTA: Kur?

VECĀ MĀTE: Es nezinu, nezinu! Slien ārā pie sienas.

(Rūta aiziet. Kārlis atgriežas no āra istabā pa labi un sauc no turienes.)

KĀRLIS: Vecomāt, te tavas veka burkas un pudeles – Ko ar tām?

VECĀ MĀTE: Neaiztiec! Es pati! Vēlāk. Neaiztiec!

KĀRLIS (iznāk no istabas pa labi): Tur kaktā ir lielās zāļu pudeles – cālīšiem. Tēvs teica – nedurt pirkstus klāt, vēl šorīt visas sarindoja kārtībā. Ko ar tām? Vecomāt, kas tev teica ka istabu izdos? Tas nemaz nevar būt.

VECĀ MĀTE: Tēvs raksta. Zīmīte. Steidzīgi atsūtīja ar Džovu.

KĀRLIS: Kur ir tā zīme, vecomāt, kā viņš raksta?

VECĀ MĀTE (visu laiku raujas ar cepuma gatavošanu): Tepat uz galda jau kaut kur ir.

KĀRLIS (meklē pa galdu, atrod zīmi, atrod un murminādams lasa, tad lec gaisā un skaļi sauc): Cālīši būs klāt tūlīt! He! Rūta, Rūta, cālīši būs klāt – ar traku.

RŪTA (ieskrien no āra): Ar traku!? Tad drīz. Jau pulkstens ir pus trīs. Pēc labas stundas varbūt!

VECĀ MĀTE: Ar traku! Ar traku!

KĀRLIS: Nu! Ar traku. Nezini kas traks? Ar karjeru. Ar Bītiņa smago mašīnu.

VECĀ MĀTE: Ar – smago mašīnu? Ar traku? (atkrīt krēslā un sāk pilnā kaklā smieties)

KĀRLIS: Nujā – ar traku, tūlīt, pēc stundas vai pusotras, nevis ar vilcienu, vakarā. Un – kur par to istabu? Kas ar to istabu?

VECĀ MĀTE: Traki, traki! Lasi skaļi to zīmi, Kārlīt, lasi skaļi, tad redzēsi. To traku.

KĀRLIS (lasa): Sagatavojaties, ieradīšos ar traku!

VECĀ MĀTE: Nu? Dzirdējāt? Ko es tur citu varēju izlasīt, viss skaidri latviski rakstīts – sagatavojaties, ieradīšos ar traku. Un tā es arī domāju – viņš ieradīsies ar kādu mentalnieku, kurus izvietojot privāti, par labu naudu. Ak Dieviņ, Dieviņ…

(Bērni smiedamies krīt virsū vecai mātei, smejas, un rausta to.)

RŪTA: Ar traku! Vecomāt, vecomāt.

KĀRLIS: Ieradīšos ar traku! Sagatavojaties! Tagad tā kūka mums, tūlīt mums pašiem vien visiem, ko tu cepi tam – trakam.

RŪTA: Nu mēs taisīsim partiju!

VECĀ MĀTE: Pagaidiet, pagaidiet, mierā. Netrakojiet. Kam tad nu citam tā būs. Bet mums tagad nav laika ne smieties, ne partiju taisīt, pirms neesam sagatavojuši visu cālīšiem. Lūk, tā jau ir bijusi tā – sagatavošanās.

Skrieniet nu ārā un sāciet. Darba daudz – Brūders jāsaliek, ēdamās silītes vēl jāmazgā, petroleja jālej, jāiekurina, šede jāslauka…

KĀRLIS: Nu – bet tu taisi mums to labo tītaimu!

(Bērni grib skriet ārā, tad vispirms metas vidus istabā un tūlīt viens atgriežas ar klēpi veļas, otrs ar avīzēm.)

VECĀ MĀTE: Lieciet tam visam mieru, steidziet lietas cālīšiem!

KĀRLIS: Tūlīt, tūlīt.

(Abi bērni samet lietas istabā pa labi, tad no āra sanes tīklus un gumijas zābakus – salaiž arī tos pa roku galam istabā pa labi.)

KĀRLIS: Tā – nu to aizmirstiet.

RŪTA: Es nu gan to neaizmirsīšu.

VECĀ MĀTE: Es arī nē! Es vēl nemaz nevaru atjēgties ka tā trakā nebūs – tikai cālīši. Biju sagatavojusies tādai cīņai! Bet nu – skrieniet, dariet! Un – pamatīgi!

(Bērni iziet, rīkojas un klaigā ārā, vecā māte darbojas ap pavardu un visu laiku atbild bērniem ārā.)

KĀRLIS: Kur šito?

VECĀ MĀTE: Kas tas ir? (skrien pie durvīm paskatīties) To apslauki, noliec saulē. (atpakaļ pie pavarda)

RŪTAS BALSS: Kur šito?

VECĀ MĀTE: Kas tas tāds? (skrien pie durvīm) To iemērc vannā pie tanka. (atpakaļ pie pavarda)

KĀRĻA BALSS: Kur tos te?

VECĀ MĀTE: Ak tu mūžs! Vai jūs nekam vārda neziniet? Kur to, kur šito? Nu kas tas tev ir? (skrien atkal pie durvīm) Tos saliec rindā aiz brūdera.

(Vecā māte turpina darboties ap cepumu, bērni ārā skandina traukus, laistās ar ūdeni, klaigā un strīdās pa pusei latviešu, pa pusei angļu valodās.)

BĒRNU BALSIS: Tur nē. Tā nē. Ņem tu to. Stop it. Drop it. U.t.t.

VECĀ MĀTE (saliek kafijas tasītes galdā un kūku): Nu vai būsiet beiguši? Nāciet nu tītaimā. (sauc skaļi) Ko gribiet – tēju vai kafiju?

KĀRLIS: Kafiju.

RŪTA: Tēju.

VECĀ MĀTE: Tā, tā. Nāciet, taisiet paši sev ko katrs gribiet.

BĒRNI REIZĒ: Nu tad – tēju!

VECĀ MĀTE: Tā, tā. Tad – tēju. Kad pašiem jātaisa – tad labi kā bij.

(Bērni saskrien iekšā un visi sēžas ap galdu.)

KĀRLIS (lec uz augšu un iet uz vidus istabu): Cik tad īsti jau var būt pulkstenis? Vai cālīši nebūs klāt?

(iet vidus istabā, uzgriež radio, kas sāk runāt)

KĀRLIS (atgriežas un sajūsmināts ātri stāsta): Amerikāņi uzlaiduši četrus mais gaisā un viens spaisā miris!

RŪTA: Miris? Āāāā!

VECĀ MĀTE: Ko? Ko? Kas tev tur bija?

KĀRLIS: Četrus mais gaisā, viens spaisā miris!

VECĀ MĀTE: Maiss gaisā, spaisā! Ko tu tur muldi? Kas tur ir?

KĀRLIS: Nevis maiss! Mais. Nu mais (grib teikt ko citādi un nevar atcerēties) Nu – mais. Nezini kas mais? Maus, nu! (rāda kā pele skrien un kaitina veco māti, it kā pele skrietu viņai virsū)

VECĀ MĀTE (uzlec dusmīga): Vai zini! Vai tu zini – tikko vai visa māja uziet gaisā ar to trako, un tu atkal man – maisā, spaisā, gaisā. Vai tu vairs nemāki runāt? Saki pele, kad ir pele, nevis maiss gaisā!

KĀRLIS (satrūkstas, bet tad, klausīdamies radio sāk gavilēt): Tu dzirdi, kā tas runā: For rūmatism, bakeik un kidnej trubls! Tas gan runā – savā – valodā, tas nevarētu citā parunāt ne gribēdams.

VECĀ MĀTE: Un tu nevari parunāt savā! Es tev saku – tu piedzīvosi īstas bāākeik trublas, ja tu nebeigsi!

KĀRLIS: Hihi huhu ha ha – Bet, vecomāt, tikko pirmīt tu teici – mazgājiet brūderi. Kas ir – brūderis? Kas ir – brūderis. Man liekas brūderis ir – brālis! Rūtiņa, tev vajadzēja mazgāt mani! (saķer veco māt.) Kas ir – brūderis?

RŪTA: Cāļu perinātājs.

KĀRLIS: Nebūs vis, cāļi jau ir izperēti.

VECĀ MĀTE: Tas tomēr to nozīmē laikam.

KĀRLIS: Pē. Tik garš vārds – cāļu perinātājs.

RŪTA: Sauc tikai par perinātāju.

KĀRLIS: Nu perinātāji var būt visādi. Tu zini, tai pasakā vai nebija – kumeļu perinātājs?

RŪTA: Kumeļu perinātājs tu esi pats. (kaitina) Tikko nāks holidejas, tu būsi gultā ar mams, bamps vai čikenpoks un – perināsi.

KĀRLIS: Nu tu ej par tālu. Un kā tu drīksti teikt holideja? Jāsaka kā? Brīvdienas. Bet vecās grāmatās ir – suņu dienas.

RŪTA: Tu gan zini, ka nav jāsaka – suņudienas. (Bērni strīdas.)

KĀRLIS: Labi, labi. Es zinu daudz, kā jāsaka, bet man nav vienmēr laika pārslēgties no vienas valodas otrā visos sīkumos, es domāju – kādu vārdu jau es no vienas otrā varu ielaist, to kas patreiz jau uz mēles. Un galvā – man viss notiek angliski, tas ir – tā domāšana.

VECĀ MĀTE: Kāpēc tad tā? Vai tad tā angliskā domāšana citāda?

KĀRLIS: Tāda pat vien, bet man visu laiku skolas darbi galvā un tie ir – angliski. Tiem tādiem arī jābūt. Un tagad jau katrs zina, ka es neesmu nekāds latīnis no Laplandes, kā te sākumā teica, bet latvietis. Un ar latviešiem nebūs nekāda saķerdeja.

VECĀ MĀTE: Saķerdeja? Kas tad nu atkal tā tāda par deju?

KĀRLIS: He! Mūsu dačmeņa puikiņam tā ir – sestdiena. Viņam, lūk, tas valodas trubls nepāriet un viņš nevar citādi izteikt saturday, kā saķerdeja. Pēc divi gadi haiskūlā vēl ar angļu valodu – saķerdeja!

RŪTA: To var domāt, tur jau kaķim jāsmejas, kad viņš sāk runāt!

VECĀ MĀTE: Nekā bērni, vēl vairāk jāsmejas, ja pats savu valodu nemāk runāt. Lai cik labi jūs esiet angļu valodā, tas nelīdz. Rūtiņ, sāc tāpat, kā agrāk jau to darīji – uzmani katru vārdu, ko kāds saka no angļu valodas, runājot latviski.

RŪTA: Nu labi, labi, bet nezin vai es vairs tā tikšu galā, kā agrāk. Un šodien te viss tas trakums iznāca no rakstīšanas.

KĀRLIS: Uzmani tik runāšanu, uzmani tik to! Un – mani tu nenoķersi tik viegli. (atgāžas lepni krēslā) Ej, paskaties, vai tas – kumeļu perinātājs silst?

VECĀ MĀTE: Ak tu kumeļš pats! Te tev, lūdzu vēl gabals kūkas. Un esi godīgs.

KĀRLIS: Paldies, vecomāt. Tikai diezin vai tā ir kūka? Kūkas un kleitas nav latviskas – jāsaka cepumi un svārki vai madaraiņi.

RŪTA: Ak tā! Tad tev būs tie svārki un man tie madaraiņi. Nekā nebūs. Tik smalki mums nemaz nav jārunā. Tikai angļu vārdus nav brīv teikt.

KĀRLIS: O.K. O.K.!

RŪTA: O.K. nevar teikt!

KĀRLIS: O.K. Tas ir – es gribēju teikt – labi!

KĀRLIS: Bet O.K. vienmēr nav nemaz labi. Ko lai es saku?

VECĀ MĀTE: Ir gan tur ko gudrot! Saki – Jā.

RŪTA: Saki – kā nē, tā jā! Tā vecais Kalniņ papa saka.

KĀRLIS: Tu šodien smagi iekritīsi, es saku! Ej, sameklē baltu papīri, liksim pie sienas visus vārdus, kas maisa valodas – tam pievelk zīmi. Pēc zīmju skaita – sods.

RŪTA: Kāds būs sods?

VECĀ MĀTE: Peniņš par vārdu.

RŪTA: Un kam tie līdzekļi, kas uzkrāsies?

VECĀ MĀTE: Labdarīgiem mērķiem.

KĀRLIS: Labdarīgiem nevar, tad kāds var kļūt augstsirdīgs – sak, lai es arī nepareizi runāju – tas nesīs labus augļus…

RŪTA: Nezināmiem mērķiem. Vecā māte pati izlems, ko gribēs. Varbūt ar peniņiem nemaz netiks cauri. Varbūt pērs vai liks ko ļoti nepatīkamu darīt.

KĀRLIS: Bet tad vecās mātes vārdu nemaz nevar likt pie sienas.

RŪTA: Zināms, ka nevar. Un viņai angļu vārdi vairs neko nekaitē. Viņa pati teica, ka ir saukusi policistu par uradņiku, bet, kā nācis kārtībnieks, tā viss bijis kārtība.

KĀRLIS: Un – kāpēc mums tā nevar būt?

VECĀ MĀTE: Tāpēc ka kārtībnieks tik drīz’ nenāks un jums ir jākārtojas pašiem. Saproti?

KĀRLIS: Tā kā nojaušu gan, ko tu domā.

(Bērni sameklē lielas papīra lapas un uzraksta uz vienas K., uz otras R. Pieliek pie sienas blakus lielajam sienas kalendāram.)

RŪTA: Tā un tagad – uzmanies!

KĀRLIS: Un tu – tāpat!

VECĀ MĀTE: Ar to vien jums šoreiz nepietiks. Vai tu, Kārli, esi ko darījis latviešu rakstos? Kur tas laiks, kad pēdējo reiz man kaut ko lasīji?!

RŪTA: Viņam ir – dzejas. Tagad garākas kā agrāk?

KĀRLIS (ļoti dusmīgs): Kā tu to zini? Vai tu man neesi rakājusies pa maniem papīriem? Kā tu zini?

RŪTA: Tu prasīji kā spellij Simmonds un tad rakstīji ko lielu, garu. Tā es zinu. Paldies par launagu, vecomāt! (pieceļas)

KĀRLIS: Ak – spellij – tu teici. Dod šurp zīmuli! (pievelk zīmi zem burta R. uz papīra lapas pie sienas) Paldies par kūku, vecomāt.

RŪTA: Vecomāt, kā jāsaka spellij vietā?

VECĀ MĀTE: Boksterēt. Nē, ka tevi aklā mēle, – Burtot. Burtot ir jāsaka.

RŪTA: Burtot, kā tad. Bet kā tu teici vispirms?

VECĀ MĀTE: Tas bij senos laikos, kad tā teica. Tas tev nemaz nav jādzird – jauks tik galvu. Bet ātri gan tu, Kārli, pievilki tai Rūtai to zīmi!… Tā tad – nes šurp un lasi tās dzejas.

KĀRLIS: Es negribu, ka Rūta klausās.

VECĀ MĀTE: Nes tik šurp.

KĀRLIS: Man ir trīs dzejoļi – viens episks, viens lirisks, viens filozofisks. Rūta tur nekā nesajēdz, tik smejas un saprot nepareizi.

VECĀ MĀTE: Nes vien šurp. Lielus dzejniekus arī saprot nepareizi, tev pie sava likteņa jāpierod. Rūtiņ, mēs sāksim tīrīt tās olas.

RŪTA: Jā gan. Tā mums būs labi klausīties un padarīt darbu, lai vēlāk, kad cālīši būs klāt, es varu pabūt ar tiem.

(Rūta un vecā māte sakārto olu spaiņus un kastes, apsēžas un sāk apslaucīt olas un likt kastēs. Kārlis vilcinādamies aiziet pēc savām dzejām.)

KĀRLIS (pabāž vēl galvu no istabas vidū): Visas trīs es nelasīšu. Un vispār – lai Rūta arī tad parāda, ko viņa ir darījusi latviešu valodā? Saki – vai tu esi ko darījusi?

RŪTA: Jā.

KĀRLIS (neticīgi): Tiešām?

RŪTA: Tiešām.

KĀRLIS: Un tu atklāsi mums kas tas ir?

RŪTA: Atklāšu.

KĀRLIS: Labi! Tad es lasu. Bet tikai divas. (aiziet)

RŪTA (pieliecas vecai mātei, izgudrēm saka): Prasi tu, vecomāt, to episko dzeju. Es prasīšu to lirisko. To filozofisko viņam gribēsies ar tevi pārspriest – un tā mēs dzirdēsim visas trīs. Labi?

VECĀ MĀTE: Labi.

(Kārlis atgriežas.)

KĀRLIS: Kuru tev, veco māt?

VECĀ MĀTE: Episko.

KĀRLIS: Un tev?

RŪTA: Lirisko.

KĀRLIS (aizdomīgi): Kā – sarunājušas… (apsēžas krēslā ar muguru pret olu tīrītājām, uzliek kājas augšā uz kādas olu kastes un sāk lasīt)

KĀRLIS (lasa):

Austrālijā dzīvo ļaudis,
nākuši no malu malām,
dažam tēvs ir portugālis,
citam pat no Ķeniņsalām.

Lai ar nācis kādu vēju,
katris austrāliet’s dzer tēju –
septiņpadsmit reizes dienā,
stipru, atšķaidītu pienā,

jo, kad saule pārāk silda,
tas, kas tēju iekšā pilda,
pasargāts no lielām slāpēm
un turklāt no galvas sāpēm.

Austrāliets ir bloks uz goda
nebīstas no nieka soda:
Haizivis tas ķer uz āķi,
čūsku ādas samet blāķī.

Pieveikt viņu, mazliet brīnums,
tomēr var tas maigais dzimums…
Tās viņš cienī iekrāsotas
un ar krellēm izgreznotas,

algu mazāku tām maksā
nedod vietu autobusā,
bet kā pilī tām tā būdā
rīta tēju pasniedz gultā.

Tā ir vēstule manam draugam Andrejam Kalifornijā, viņš prasīja lai pastāstu kādi ir austrālieši. Jums tur nav daudz nekas jākritizē.

RŪTA: Man ļoti patīk! Ļoti! Tas labi, ka tu mazliet sadevi tām austrālietēm par tām krellēm… Bet vai tu par mums pašiem arī rakstīsi?

KĀRLIS: Šinī dzejolī nē! Bet es negribu ka man ko prasa vai saka šādos jautājienos. Te otrs, tas lirikskais dzejolis.

(lasa)

Džekeranda violeta
man aiz loga sargos stāv –
Nav ko sargāt, nakts ir lēta:
Simmonds ielikts cietumā.

Nav kas ļaudis miegā baida,
Nav kas bērnus spēlēs rauj –
Džekaranda violeta
velti logā sargos stāv.

Arī šo es negribu ar jums abām uz reizi pārrunāt. Tāpēc ka tur rakstīts par cietumnieku. Vecai mātei es vēlāk atklāšu – kāpēc? Tagad – ko tu Rūta rādīsi?

VECĀ MĀTE: Paldies par lasīšanu. Mēs vēl pārrunāsim gan. Bet ņem nu vien ārā arī to trešo vēl. Tagad jau tava lasīšana ir ko vairāk vērts, kā pēdējo reiz kad tu man atklāji, ko vari. Bet vispirms izskrien ārā un apskaties vai tas – jā, man jāsaka vēl – brūderis – silst? Tam brūderim arī to vārdu vēlāk izgudrosim. Ja tu vari latviski dzejas rakstīt vai tad nu mēs nieka vārdu vienai lietai neatradīsim? Izskrien, apskati, lai cālīšiem ir viss kārtībā, kad atbrauks, un tad mēs te gaidot vēl krietni pārspriedīsim valodas un arī literatūras un dzīves lietas.

(Kārlis izsteidzas ārā.)

KĀRLIS (no āra iekliedz): Un Rūta lai sagatavo kas viņai sakāms un rādāms.

RŪTA (vecai mātei, nobijusies): Mīļo vecomāt, man nekas nav uzrakstīts. Tu zini, man tā neiet, kā Kārlim…

VECĀ MĀTE: Bet tu jau apgalvoji ka tev ir?

RŪTA: Es gribēju tik ar tādiem niekiem tikt cauri. Redzi es mācu latviešu dziesmas skolā meitenēm. Kaut ko jau viņas var dziedāt, es domāju Kārlim to stāstīt. Un kaimiņienei Klārka kundzei, es iemācīju nedēļu [dienu] nosaukumus latviski. Joks vien, bet viņa lai zina, ka tāda valoda patiesi ir. Zini jau, viņa vispār atzīst tikai to ko viņa ir redzējusi. Otrdienu viņa sauc par voterdienu un piektdienu par – pigddenu un tā viņa atceras labi. Bez tam viņa prot teikt – labdien, viņa gan saka – Lammdēēn. Bet viņai jau bijusi izdevība to izmēģināt un viņai bijis liels pārdzīvojums, ka viņa tētim stāstīja: Zini, kad atbraucis bija Ivars ar savu draugu un aizgāja uz Klārkiem pirkt apelsīnus. Kārlis ar Zigurdu iegājuši dārzā apelsīnus lasīt, bet Ivars, kā jau viņš ir slinks, palicis pagalmā. Iznākusi Klārka kundze un joka pēc teikusi – lammdēēn! Bet Ivars ne smējies, ne pasmaidījis, bet pavisam nopietni atbildējis – labdien! Un tad viņa nobijusies, tā viņa tētim teica, jo viņai bijis liels – experience, – viņa jutusi ka ir runājusi kādā svešā valodā un ka viņas teiktais – lammdēēn – kaut ko nozīmē!

VECĀ MĀTE (smejas): Tas labi, tas labi, ka tu taisni Klārka kundzei to sagādāji, tādu pārdzīvojumu un arī atzinumu – ka ir gan vēl citas valodas arī pasaulē…

KĀRLIS (ātri ienāk no āra): Par ko jūs smejaties? Jūs vienmēr abas sačukstaties kad manis nav klāt. Es vairāk neko nelasīšu – lai lasa Rūta!

RŪTA: Lūdzu brālīt, lasi nu vien, kamēr, es saņemos. Tu zini ka es nekā nevaru.

KĀRLIS: Tā tu vienmēr – tik čīksti un pīksti un prasi no otra. Es nelasīšu – bet runāšu no galvas, un jums abām arī līdzi jādomā, kāpēc es tā vai citādi saku. (runā ritmiski – patētiski)

Rīts silst spožumā un liesmās,
rasā mirkst un putnu dziesmās,
zemes pamales vien dun
vilcienu un sliežu dunās!
(klusāk, pretstatā)  Krupīts dīķī sēž uz lapas…

(pārtrauc dzejisko valodu un prasa ātri Rūtai) Kāpēc?

RŪTA: Viņš filozofē!

KĀRLIS: Krupīts – filozofē? Tas tik nu būs!

RŪTA: Kāpēc nē? Mēs visi sakām, ka pīļu tēvs sapņo, kad viņš vakaros stāv dīķīša krastā un neiet būdā.

KĀRLIS: Sapņot vēl nav filozofēt. Krupīts nedara neko! Viņš ir tikai opozīcijā visam kas notiek un tas – kaut kas ir! Saproti? Vai tā nav, veco māt. Kur ir pozīcija tur rodas opozīcija, un tas groza pasaules notikumus. (runā tālāk dzejiski)

Galvas domā, pirksti skaita,
visur soļu dima raitā:
Akriem sēt var mīkstas zāles,
tirgum audzēt treknas pīles.
Zvirbuls ūdens vadā laistās…

RŪTA (sauc vidū): Nu es saprotu! Tas arī ir opozicijā. Trešais nāks vēl kaut kas lielāks – un tad kaut kas var jau pasaulē grozīties…

(Ārā dzird piebraucam smago mašīnu, un atskan ilgs, spēcīgs auto taures pūtiens. Bērni salecas un metas ārā gavilēdami un saukdami.)

RŪTA: Traks klāt, traks klāt!

KĀRLIS: Traks klāt. Ar cālīšiem! Traks klāt! Dzirdi, veco māt.

(Bērni prom ārā.)

VECĀ MĀTE: Dzirdu, dzirdu – TRAKS – klāt! (pieceļas un lēni iet uz papīra lapu pie sienas) Dažreiz gan liekas – vai tik nav tā, ka – dzīvs suns vairāk vērts, kā beigts lauva. Ka tik viņi runātu vēl mūsu valodā, ka tik runātu, lai kādā. Bārties jau viņi baras vairs tikai angliski. Bet tā vēl nav tik ļauna zīme. Ka tik viņi vēl ar – labu runā latviski. Jācīnās, jācīnās ar to – traku. (velk lielas zīmes pie Rūtas un Kārļa vārdiem uz papīra pie sienas)

(Priekškars)