Cilvēki šķūnī (Ķikure/Kikure)


Cilvēki Šķūnī (traģikomēdija)

{Luga godalgota USA Daug. Vanagu Īslugu sacensībā, 1984. g. (Min.)}

Personas:

TOMS, īpašnieks
META, viņa sieva

ZEPS         )
KLĀVS        )    Toma palīgi
TEDIS        )
RŪDIS        )

JORĢIS      )     Toma palīgi, kas neienāk, nedarbojas skatuvē
JOSIS         )

UZPIRCĒJS

Laiks – vakar, šodien, rītu un tā joprojām

Vieta – Uz kāda zemes gabala, kas pieder Tomam.

Visi pieauguši cilvēki, tautība, ticība – nekrīt svarā

Skatuve – aptuveni

[Sketch of scene, left to right: dārzs (small tree/bush), šķūnis – Klāva galds, ārs (seen through middle), ofices daļa]

(Sākumā pusceltais šķūnis, ļoti vaļējs viss. Vēlāk aizsegts un vidū maisu kalni.)

Pirmā aina – (Sākas pusceltā šķūņa kreisā pusē)

TOMS: Es jums teicu – ja jūs nevarat strādāt produktīvāk, ražot vairāk – man jūsu darbs nav vajadzīgs. Un ko es saku, tas tā ir.

ZEPS: Ja to darbu grib tādu, kā jūs to prasāt, tad to nevar ātrāk…

TOMS: Jūs nevarat. Sakiet – es nevaru. Nerunājiet par citiem. Ko citi var vai nevar, par to jums nav jēgas.

ZEPS: Neviens jums nevarēs ātrāk – es to darbu zinu.

TOMS: Un es zinu ko man vajag. Ja jūs nestrādājat ātrāk, man jūsu darbs neatmaksājas.

ZEPS: Neviens jums netaisīs ātrāk.

TOMS: Nebēdājiet par citiem. Nebēdājiet par mani. Gan es zinu ko es daru. Tikai jūs man vairs neesat vajadzīgs, un ar to tā lieta izbeigta. To es jums teicu jau sestdien’.

ZEPS: Runāt un teikt var šā un tā – jūs jau vienmēr gribat vairāk, bet kas jāsaprot, tas jāsaprot, ko var ko nevar.

TOMS: Cik reizes mēs griezīsimies apkārt? Man ir citas lietas darāmas. Naudu es jums izmaksāju.

ZEPS: Tagad ir pirmdiena, es esmu nokavējis vairāk kā visu darba dienu šurp nākdams.

TOMS: Par to jums bija jāpadomā.

ZEPS: Tas nav godīgi. Jūs esat sarunājis citu. Ja jums nebūtu cits sarunāts, jūs tā neplātītos. Es nebūtu nācis. Jau sestdienā būtu meklējis citur darbu.

TOMS: Par to jums bija jāpadomā. Katram jāzin ko viņš dara. Te nav tā kur runā tā un dara citādi. Te ir jādara tā, kā man vajaga. Ejiet un nekavējiet mani un citus.

ZEPS: Tā nevar rīkoties. Tas nav likumīgi.

TOMS: Jūs man nemācīsat likumus. Nekavējiet citus.

ZEPS: Vēl pulkstens nav astoņi. Neviens vēl darbs nav jāsāk. Jūs nevarat nodarbināt pirms astoņiem.

TOMS: Jūs man nemācīsat ko es varu ko nevaru! Nemusiniet ļaudis.

ZEPS: Tas jādara zināms. Par to jāsūdzas.

TOMS: Uz pēdām! Taisieties, kā tiekat.

ZEPS: Neceliet rokas! Es jums saku. Neceliet rokas!

TOMS: Jūs man neko nevarat teikt. Teicējs atradies!

ZEPS: Tas man jāziņo. Tā tas nepaliks. Man jāziņo…

(Strīdus laikā Klāvs parādās brīdi pie stūra pa labi, tad atvelkas, nogaidīt. Tedis ar Rūdi šķūņa otrā stūrī sapīpo, pielied tuvāk, paklausās, atvelkas tālāk. Toms izskrien šķūnī. Zeps seko. Meta nāk no kreisās puses, no dārza. Grib iet ‘oficē’. Toms to aiztur, tad iestumj to ‘oficē’.)

TOMS (ātri runā, satraukts, pavēl): Ej šķūnī. Lasi skaidas!

META: Tagad?

TOMS: Nu, jā, tagad. Lai viņš redz ka viņa dēļ nekas netiek pārtraukts. Un noklausies visu, ko viņš runā. Dzirdēji ko viņš teica?

META: Tev viņu šodien vajadzēja paturēt. Pirmdienas rīts. Viņš atnācis.

TOMS: Pirmdienas rīts! Uz to viņš mani neķers. Šinī dīķī bebru nav! (meklējas trokšņaini, sviež lietas) Kur te bija – vīle. Jorģis te atstāja vīli. Vai tu nekā neredzi, nekā neredzi, neko nevari? Ej! Lasi skaidas! Vai tu dzirdi!!

META: Te ir tā vīle, pie zāģa.

TOMS (paņem vīli un zāģi, vīlē tā zāģa zobus no visa spēka): Ej, lasi skaidas. Vai man būs tevi jāgrūž ar varu… (iet viņai virsū ar vīli)

META: Jā. Es izbēršu kurvi. (izber skaidas no kurvja maisā, iet pēc skaidām šķūņa priekšā)

TOMS: Ej šķūnī iekšā. Esi tur. Noklausies, zini, dari kaut ko.

META: Jā. Jā. Es dzirdu. (klusi iedama, liecas, lasa skaidas)

ZEPS (šķūnī, tālāk, plātās rokām, runā, sauc uz Rūdi un Tedi): Ejiet mājās. Iesim visi mājās. Iesim darbā citur. Tā nevar rīkoties. Iesim prom. Tā ir kopēja lieta.

RŪDIS (nobijies, kā vienmēr mulst, nezina ko teikt, ko darīt): Kopēja lieta? Man… ? Es…

TEDIS: Kas nu tur kopējs. Katram tā kādreiz iznāk. Asāk… Vai nu tādēļ tūlīt uz tiesu skries…

ZEPS: Ejiet mājās, es jums saku. Iesim visi mājās. Iesim citur.

TEDIS: Kur nu skries!

ZEPS: Tūļas, jūs. Te nevar strādāt, saprotiet! Te nevar palikt…

TEDIS: Nu, nu, nu, tik traki jau nav.

ZEPS: Tas ir pret strādnieka tiesībām. Tā ir pāri darīšana, saprotiet…

TEDIS: Hm… Nu jā. Ka tā. Es ar’ nepaliktu…

RŪDIS (tagad drošāk un skaļi): Es arī nē. Es ar’ nepaliktu. Man viņš tos kokus vienmēr noskaita un saka – ka es, tāds puisis, nu gan varot vairāk padarīt, un es padaru, kā varu ar…

ZEPS: Aitas galvas. Aitas galvas…

TEDIS: Es tavā vietā neciestu.

RŪDIS (Teda teikto ņem uz sevi): Es jau necietīšu… Necietīšu!… (uz Zepu, izrādīdamies, bet ne visai drošs) Necietīšu. Ko te lamājies!

TEDIS (uzjautrināts, par pārpratumu): To jau es neteicu uz tevi. Bet tā arī var – sadod viņam, ko te lamājas! (tin savu smēķi, smīn)

RŪDIS (iedrošināts): Ko te lamājies. Tāds, kā… (grasās iet Zepam tuvāk, kas ir sašutuma un dusmu pilns, svaidās un krata dūres)

TEDIS: Neej par tuvu. Neej par tuvu!

RŪDIS: Lai viņš man… Es esmu stiprs…

TEDIS: Paliec vien uz vietas. Ir jau viņam nu parādīts…

ZEPS: Aitas galvas. Ek, ko tur. Ko tur ar tādiem, ko tur… (apgriežas un dodas prom)

(Arī saimniece sagrūž skaidas kurvī, sakrata un iziet pa labi.)

TEDIS: Nu, vai zini – tu gan esi ātras dabas! Saimniecei bija ko redzēt, kas par uzstājīgu, aizstāvīgu puisi!

RŪDIS: Saimniecei? Vai tad viņa te bija?

TEDIS: Bija, klusām lasīja skaidas.

RŪDIS: Es neredzēju. Kā es neredzēju?…

TEDIS: Mācies. Visu vajaga redzēt.

RŪDIS: Kad ko dara, tad visu nevar redzēt.

TEDIS: Bet kad visu redz, tad mazāk jādara.

RŪDIS: Tā es nemāku. Kas jādara, tas jādara.

TEDIS: Jā un nē, jā un – nē… Bet ātras dabas tu esi gan. Uz to jāsapīpo!

RŪDIS: Nu – esmu ar. Jāsapīpo gan. Bet mēs jau sapīpojām.

TEDIS: Vai tā bija? Man pavisam skaidra galva kļuvusi, no tā trača…

RŪDIS: Nu jā, ka bija. Redzi kur gals vēl kūp.

TEDIS: Kur? Vai tu traks! Nodedzināsi vēl to būdu.

RŪDIS: Vēl jau nav gatava.

TEDIS: Nu, nomin to cigareti, ak, tu lācis!

RŪDIS: Nu, nu nesāc tu ar’.

TEDIS: Nomin to cigareti!

RŪDIS (nomīda cigaretes galu): Nu labi, labi.

TEDIS: Un es tev saku – te tu uzmanies. Saproti? Nu – ķer pie gala!

RŪDIS: Kam?

TEDIS: Kam?? Nu tam baļķim.

RŪDIS: Es? Viens pats? Kur tad Jorģis?

TEDIS: Laikam lejā pie koku tēšanas.

RŪDIS: Kopā ar Josi?

TEDIS: Kāda tev daļa? Tev labāk mazāk zināt. Dari ko liek, tas viss.

RŪDIS: Tā nu tas gluži nav. Viņš var noskaisties par visu – par to ka es kaut ko… es kaut ko nevaru, nedaru un arī par to, ka es kaut ko nezinu.

TEDIS: Jā, jā, tu sāc ko mācīties…

RŪDIS: Un ko tad viņš te galu galā cels, ka visu tā mēra un burto?

TEDIS: Ko cels? Kur tu biji kad viņš sestdienā visu izrādīja, izskaidroja. Nedzirdēji?

RŪDIS: Dzirdēju gan, bet neko lielu nesapratu – tur jātaisa durvis, lai velk caurvējš, tur lai nevelk…

TEDIS: Nu zināms, kā nu tu visu to varētu paturēt galvā… Nu, klausies – te viņš cels milzīgi lielu noliktavu, kā šķūni, kā klēti, kā spīķeri… Te sabērs, sapirks tonnām labības, kad tā – lēta. Lai stāv. Kad cenas kļūs augstas – tad pārdos un kļūs stāvus bagāts. Lai tik stāv te un gaida īsto brīdi.

RŪDIS: Stāv? Bet nekas jau nestāv. Peles apēdīs.

TEDIS: Vai zini – to tu pasaki viņam!

RŪDIS: Kur nu to. Redzi kā Zepam izgāja ar to teikšanu, būtu turējis muti un darījis ko prasa, varētu vēl šodien nostrādāt.

TEDIS: Nu, ko tur vairs. Ķer to baļķi.

RŪDIS: Nu, ta ķers ar. (uzrauj baļķi plecos) Kur jānes?

TEDIS: Grozies vien tepat kamēr viņš pienāk, (klusāk) liekas, ka tuvojas…

TOMS (parādās otrā pusē): Nu nāc, nāc te. Jāturpina kur pabeidzi. Nevar šodien sākt no cita gala.

(Rūdis nes baļķi uz Toma pusi, Tedis lēkā līdz, it kā – piepalīdzot. Visi trīs izslej baļķi taisni, Rūdis tur to tā.)

Un tagad, skaties ka iebīdi pareizi. Ne par matu tālāk, ne tuvāk. Un ja nevar iesliet tai robā, jāpanes atpakaļ, jāpiešķiebj un jāmēģina atkal. Bet ja tad nepas, – tad tā ir tava vaina, tam baļķim tur ir jāpas, ja tas pareizi noslīpēts.

(Visi trīs skatās, grozās, Rūdis atskrienas un uzslien baļķi iecirstā robā, Tedis piesit, piepalīdz. Saimniece klusi ienāk ar savu skaidu grozu, lasa skaidas. Toms staigā visgarām, piesizdams pie būvkokiem ar zīmuļa galu, atzīmēdams kaut ko savā grāmatiņā. Pamana kaut ko zemē – apstājas.)

Kas te? Kur te tik daudz naglu zemē? (Neviens neatbild.) Es prasu – kāpēc tik daudz naglu zemē – kas te darīts?

TEDIS: Jorģis… Jorģis kļuva nepacietīgs vakar, tas ir – sestdienā…

TOMS: Nepacietīgs??

TEDIS: Tik ļoti saeļļotas naglas – viņš nevar noturēt pirkstos. Naglas slīd – Jorģis sit sev pa pirkstiem. Noskaitās, kļuva nepacietīgs.

TOMS: Nepacietīgs!!! Nepacietīgs! Izbārstījis naglas!

TEDIS: Visu bundžu, hehehe…

RŪDIS: Viņam jau tā apgāzās, ka iesita sev pa roku…

TEDIS: Un tad viņš laida to prom pa roku galam! Nu apdauzījies jau bija, ka bail…

TOMS: Un tad? Viņš taču nostrādāja līdz pieciem? Jeb – es mazākais tā domāju. Es pēdējā stundā te nevarēju būt.

TEDIS: Nu, kastē jau bija nesaeļļotās, tās – mazāk saeļļotas…

TOMS: Un tad viņš dzina nesaeļļotās naglas? Tā tas nepaliks. Tās naglas viņš vilks ārā. Un pats ar savu naudu. Un – man ar viņu te nebūs ilgi darīšanas. Kur viņš tagad ir? Ak, žēlīgs dievs! Tik skraidi apkārt un stumdi viņus… Lejā pie Joša jau viņam vairs nevar būt ko palīdzēt?

TEDIS: Nu, Josis nevar tik ātri tēst. Viņam maitājas rokas pulkstenis no tā, tādēļ vēl ar to tēšanu palika vēlu.

TOMS: Maitājas pulkstenis! Un tas ir pieaudzis – to noņemt nevar!!

TEDIS: Tad viņš to aizmirst uz celma, un pa nakti tas var samaitāties…

TOMS: Vai to aiznes žagatas. Skaidrs, skaidrs. Tie abi man jālaiž vaļā. Lai iet ganos.

META: Joša sievai būs tūlīt pirmais bērns. Tādēļ viņš to pulksteni tur uz rokas un skaita minūtes.

TOMS: Kā tu to zini? Kas tev to teica?

META: Josis pats, launaglaikā. Viņam atnesa ziņu.

TOMS: Un tad ar to pašu strādāšanai beigas!

META: Nē, viņš nostrādāja līdz beigām.

TOMS: Kā tu to zini? Vai tu biji tur lejā pēc tējas laika?

META: Nē, bet viņš palika strādājot, pēc launaga. Brauca mājās reizē ar Tedi.

TOMS: Jā. Jā. Nu tad jau es te biju klāt. Ne Jorģa ne Joša man te pēc dažām dienām nebūs. Kaut cik apzinīgāku ļaužu man vajaga – citādi – te jānositas. (uz Metu) Ej lejā, apskaties, kā tur pie viņiem tagad iet. Man te jāsagaida jaunais strādnieks. Zepa vietnieks, jāierāda darbs. Viņa mašīnu jau es dzirdēju piebraucam, nezin kādēļ vēl nenāk augšā.

META: Būs nobijies no šī rīta trača…

TOMS: Turi nu muti! Un pagaidi – salasi vēl te tās naglas. (iet uz Tedi) Nu Tedi – kaut ko tu man te redzi, bet – vairāk, vairāk jāredz. Un jāpieraksta aiz auss un jādara zināms. Jādara zināms… Nu, nu Rūdi – ņem nākošo baļķi, nesāc gudrot.

(Rūdis ceļ baļķi, etc.)

META (pienes salasītās naglas): Nu ko ar tām?

TOMS: Noliec tās uz galda – pie Jorģa lietas. Tā sakot – pie Jorģa lietas… Kusties Rūdi – tuvāk, tuvāk, vai tu akls, neredzi kur tev slienās? (uz Metu) Ej lejā. Gaidi līdz es nākšu, neatstāj tos vienus.

(Meta aiziet.)

(uz Tedi un Rūdi) Nu – cik ilgi jums te ies ar šiem baļķiem. Cik tālu būsim rītu? Turpat kur vakar, kur aizvakar?… A?

(Pie durvīm parādās Klāvs. Toms to pamana, bet izliekas tūlīt to neredzam.)

Turpat kur aizvakar, a?

RŪDIS: Nekā. Līdz vakaram visi baļķi būs sastiepti uz šo galu.

TOMS: Bet vai saslieti arī?

RŪDIS: Sanesti būs, par to es galvoju.

TOMS: Nu nēsāt no viena gala uz otru – to tu esi iemācījies. Bet man jāzina – vai saslieti būs?

RŪDIS: To lai saka Tedis.

TOMS: Tedis? Teikt jau viņš teiks. Bet – vai tā būs? Nu labi – var gadīties, ka jāceļ būs vēl kādu tiesu lielāka tā siena. Var gadīties tā. Tagad pagaidām atstājiet šo sliešanu. Ejiet kalnā, noraujiet vēl tos apzīmētos kokus. Tu Rūdi, gāz, un tu, Tedi – apdarini. Un – paraujiet, ka neuznāk lietus, tad būs kā Jorģim – slīd no rokām ārā!!!

KLĀVS (pienāk): Labrīt!

TOMS: Labrīt, labrīt. (uz Tedi un Rūdi) Nu, jūs laižaties vien prom, vēlāk, vēlāk būs runāšana…

(Tie aiziet.)

(uz Klāvu) Labi ka nākat. Te mums šodien iet, kā pa mazo ellīti. Pašam jābūt pie visa klāt uz katra soļa – nekur nekas neceļas, vai arī – skaties, ka jumtu iebūvēs grīdā un grīdu cels jumtā.

KLĀVS: Nu tā, ar to jārēķinās, ka pašam jābūt pie visa klāt. Bet ir jau sacelts, ir jau sacelts. (skatās apkārt)

TOMS: Kas nu te sacelts. Te vēl nav nekā no tā, kam jābūt. Iet gausi.

KLĀVS: Te laikam tiešām lieli nodomi, ar tādiem nevar sviesties ātri. Milzīgi baļķi.

TOMS: Tādi manā daļā aug. Nav nozīmes viņus slīpēt mazākus.

KLĀVS: Tas nu tā. Bet grūti ceļami.

TOMS: Nu, cēlējs man viens ir gadījies – kokus laist un celt tas var, bet tievgali no resgaļa atšķirt nevar, ka vienādi saslies, par to nav ko gudrot… Un tāpat tas vai ar visiem viņiem – šorīt dabūju vienu atkal atlaist, tas jau – septītais! Un rīt, parīt vēl diviem būs jāiet. Likšu vēl avīzē sludinājumu, meklēšu vēl ļaudis, jo ar mazāk galvām tā lieta neies uz priekšu. Jums būs tā atbildība te, pie iekšējiem izmēriem, sadalījuma. Atlaistais šorīt, man skaitījās – meistars. Tas ir – pats sevi skaitīja par meistaru. Bet – nu, kājminamā domāšana… Jums jāņem viss jāpārmēra, jāsaved kārtībā viss iesāktais, pamestais – nevar jau teikt, puspadarītais… Jūs tikko pats sev esat cēlis, būvējis – jums tā lieta ies.

KLĀVS: Nu katrs ceļ citādi, citādi materiāli, izmēri…

TOMS: Es jau pie jums redzēju. Jums tā lieta ies. Te būs jūsu stūris. (iet pie galda kreisā pusē) Mērīt un pārmērīt jau vajadzēs visu, bet te jūs varēsit pa gabalam sazāģēt, sasist un nokraut, pirms tos izvietosim tālāk.

KLĀVS (noliek savus darba rīkus): Rīki man pašam savi.

TOMS: Man nav iebildumu. Jāpārmēra viss. Viņš te man no šīm līstēm, nevarēja izgriezt bez atlikumiem. Vajadzētu iztaisīt tā, ka var izlietot visu. Uz atgriezumiem aiziet par daudz.

KLĀVS: Nu pavisam bez atlikumiem, reti kad var izmērīt.

TOMS: Būs jau labi. Uz jums es varu vairāk paļauties, kā uz kādu citu. Kas pats sev strādājis, tas zina citādi rīkoties ar mantu. Un laiku. Un laiku!

KLĀVS (sāk mērīt līstu un atzīmēt): Nu, liekas daudz citādāk te nav ko ņemt, kā tas te mēģināts…

TOMS: Labi, labi. Tā – rīkojates pēc sirdsapziņas. Šai stabā atzīmējiet, pārbaudiet augstumus, kur sijām jānāk. Un – es iešu. (aizsteidzas)

(Klāvs novērtē stabu, pakāpjas uz kādas kastes aiz tā, un, rokas uz augšu stiepdams velk zīmes uz staba, mēra, aplēš. Meta ienāk ar skaidu kurvi, nemana Klāva klātbūtni, noliek kurvi, norūpējusies berž pieri ar rokām, tad noliecas un ātri sāk lasīt skaidas. Klāvs brīdi noskatās viņas steidzīgajās kustībās. Aizgriežas, uzmanīgi nokāpj no kastes, zīmē pie galda kaut ko. Meta pielasījusi kurvi, atliecas, paceļ kurvi un pamana Klāvu, brīdi noskatās, liekas mazliet samulsusi un klusi steidzas prom, pie durvīm atskatās, arī Klāvs atskatās uz viņu. Brīdi viņi neviļus vērtē viens otru bet nesasveicinās. Viņa aizsteidzas, Klāvs kaut ko sāk sist ritmiski, ātri.)

*******

Otrā aina – (Turpat. Dažas dienas vēlāk.)

(Agrs rīts. Strādnieki vēl nav ieradušies. Meta ienāk, it kā bez īstas vajadzības, domīgi skatās apkārt. Ierauga kādu aizmirstu tējas krūzīti, paņem to. Skatās ārā pa vaļējām durvīm, kur kāds ķiršu kociņš ziedos. Pieiet pie Klāva darba stūra, paņem, pacilā tā āmuru, viegli piesit ar to Klāva parasto darba ritmu – Ta-tatata, ta-tatata, ta-tatata… Tikko viņa āmuru nolikusi un grib iet prom, pie durvīm parādās Toms.)

TOMS (ļoti aizdomīgs): Vai Klāva te nav?

META (piesardzīgi): Nē. Es domāju – nē…

TOMS: Vai tev jādomā – vai viņš ir te vai nav?

META (samulst): Es domāju – ka viņa te nav.

TOMS: Un kāpēc tu tā domā?

META: Viņš varbūt jau ir te; kaut kur citur.

TOMS: Vai tu viņu redzēji?

META: Nē.

TOMS: Vai tu te ilgi biji? Ko tu te meklē tik agri?

META: Neko. Tējas trauki nebij visi aiznesti mājās.

TOMS: Nu tad nes tos prom. Ko tu gaidi?

META: Neko. (aizsteidzas)

(Toms aizdomīgs, gudro, skatās, pārmeklē visus stūrus, pacilā Klāva āmuru, ko Meta atstājusi tālāk uz galda stūra no citiem rīkiem, gudro, vai tas varētu tur bijis.)

KLĀVS (atnācis darbā, parādās durvīs): Labrīt.

TOMS: Labrīt, labrīt. (neuzticīgi, pētīgs) Tu jau strādā?

KLĀVS: Vēl nē. Bet jāsāk būs. Gribētu šodien kādu stundas ceturksni agrāk beigt.

TOMS: To var, to var. Tikai – derētu man iepriekš pateikt, ka nāksit agrāk.

KLĀVS: Nu, man tas tikai šorīt nāca zināms. Jāiet būs pastā, pirms to slēdz…

TOMS: Tev labs āmurs. Reti labs veidojums, un tāds viegls. Labi cilāt.

KLĀVS: Labs gan. Laba vajaga, ar neparocīgu ilgi nevar sist.

TOMS: Bet ka to tev kāds te nepaķer, ka tu to tā patālu atstāj…

KLĀVS (kļūst uzmanīgs): Nu – kas šo nu ķers. Vai jums kas zudis?

TOMS: Nē, nē. Bet – galvot nevienu nevar. Vai mazās nagliņas dabūji?

KLĀVS: Jā, dabūju. (rāda)

TOMS: Šīs? Vai tās nav par sīkām?

KLĀVS: Nē. Tās ir tās, ko es lietoju pie šī platuma līstēm.

TOMS: Un satur?

KLĀVS: Kā nē, tās iet tik dziļi kā vajaga.

TOMS (gaudulīgi): Nu labi labi…

KLĀVS: Vai jūs cita lieluma, garākas gribiet?

TOMS: Nē, to es nesaku. Bet tā – ka lai tur.

KLĀVS: Jā, protams. Bet šīs ir tās, par kurām mēs runājām.

TOMS: Nu – tad nekavējaties.

KLĀVS: Ne prātā. (paķer āmuru)

TOMS: Pagaidiet! Sazāģējiet līdz pa brokastīm tos aplikņus.

KLĀVS: Tagad? Nu, kā gribat. Kādēļ nē. (ņem zāģi un zāģē)

TOMS (apstaigā un vēro, apskata, arī Klāva darbošanos. Aiziet pie mājas durvīm pa labi un skaļi sauc): Eh, eh… Tev tagad vajaga būt brīvam laikam.

META (atsaucas): Mm jā…

TOMS: Noej lejā, kur šie strādā, salasi skaidas līdz tējas laikam. Un – turi acis vaļā. Uzmani kaut cik viņu darbu.

(Meta iziet ar kurvi caur šķūni.)

TOMS (ieiet mājā, pa labi, tad iznāk ar modinātāju pulksteni, lielu apaļu): Iedzen te man šai stabā krietnu naglu, šim laika rādītājam. Mazliet jārēķinās ar to, ka jāizstrādā mazākais pienācīgais laiks. Un otru naglu, te augstāk, lai katrs nevar aizsniegt – kur šādas tādas ziņas kas atzīmētas, lai var uzspraust.

KLĀVS (iedzen naglas stabā): Jā, pulkstens noder…

TOMS (uzkar pulksteni): Tā, un nu man jāiet kalnā pie Teda un Rūda, vai ir beiguši pīpot un sākuši kaut ko darīt. (aiziet)

(Klāvs strādā. Atbīda durvis pa kreisi tālāk vaļā, tur ziedošais ķiršu kociņš gaiši mirdz saulē. Noskatās. Strādā.

Brīdis klusuma. Putnu balsis. Kaut kur cirvju cirtieni.

Meta ienāk un grib iziet ar savu skaidu kurvi, apstājas ieraugot pusvērtās durvis un ķiršu kociņu. Noliek kurvi, iziet ārā garām Klāvam, apstājas, tad atgūstas, ātri iet atpakaļ, ņem kurvi, iziet.)

RŪDIS (iestiepj baļķi, noliek pie sienas, kur jau citi nokrauti. Pūš, slauka sviedrus): Būs ļoti karsta diena. Varbūt uz lietu.

TEDIS (seko Rūdim, kaut ko piepalīdzēdams): Būs gan. Dažiem no mums būs īsti karsta diena. Hehehe…

META (ienāk ar tējas traukiem. Noliek): Tējas laiks. Nākat atvilkt elpu. Kur saimnieks?

TEDIS: Kungs teicās nākt. Viņš būšot agrāk vai vēlāk, kad atlaidīšot ganos tos divus mīkstpēdiņus, tā viņš teica, hehehe… Jorģis ir viņu diezgan nokaitinājis. Kā nu tam ies, kā neies…

META: Nu, tad sēžaties. Negaidīsim. (Nosēdina Tedi un Rūdi ar mugurām pret Klāva pusi. Pati atsteidzas pie Klāva, atskatīdamies, vai tie divi ir aizņemti ar tējas liešanu. Pienāk tuvu Klāvam un satver tā roku zem elkoņa kur viņa piedurkne atrotīta strādājot.)

Jūs… Jūs neejat prom! Paliekat! Paliekat cik ilgi vien varat. Te – pie jums vēl ir vienīgais mierīgākais stūris. Izturiet…

(Klāvs, pārsteigts. Saprot, nezin ko atbildēt. Skatās, jūt viņas rokas ciešo tvērienu. Abi saktās uz savām rokām, tad Meta atjēdzas, palaiž viņa roku.)

META (apgriežas, iet prom, pamet skatu atpakaļ uz Klāvu): Lūdzu nākat tēju dzert… (noliecas, neapzinīgi salasa pilnas rokas ar skaidām un izsteidzās)

(Klāvs stāv brīdi vēl pie savām lietām, cilā kaut ko, tad aizsmēķē, baltos dūmos iet, apstājas pie Teda un Rūda, smēķē.)

TEDIS: Nu ko? Piekusis? Kas tad tev te. Dzīvo te pus kā kungs, a?

KLĀVS: Kungs?

TEDIS: Nu jā, Bet – vai kaut kas arī tev sameistarojies, ka tā velc?

TOMS (ienāk, no labās puses. Priecīgs): Sadevu vēju tiem zeļļiem! Tikai pārī kā kumeļi, un tik – runāties, kā viens beidz, tā otrs sāk, un kā viens runā, tā otram jāklausās – bet kas pa to laiku darinās manus kokus? (uz sievu, kas ienāk) Šiem nones tēju lejā. Lai netērē laiku tad augšā nākot. Līdz vakaram viņi vēl strādās. Tad saskaiti abiem stundas. Un par tām Jorģa naglām vēl man atgādini. (apsēžas pie citiem) Pie labākās gribas es nevaru tos paturēt, tie nav darba darītāji. Valsts darbā – tā cita lieta. Tur tie var iet un mācīties un mēģināties visu mūžu, kamēr kaut ko iemācās, tas ir izmācās kā no darba izgrozīties. (uz visiem te, tagad laipns. Uz Klāvu iztapīgi, un mēļo ar visiem) Nu atmeties kaut kur, atmeties, ko kautrējies. Gaisu ievilkt vajaga – tikai pa brīžam tad jāparauj ciešāk. (uz Tedi, kas viņam iztapīgi ielej tēju) Paldies, Tedi, paldies. Tu tomēr vēl arvien kaut ko redzi kas jāredz. Un ķer pats arī kādu kumosu. Jeb – tu mācies no savām pīlēm – laiž ūdeni cauri un dzīvo?

TEDIS (glaimots, ka piemin viņa pīles): Nu, ar ūdeni vien arī tās nedzīvo.

TOMS: Dzird’, tev esot krietni plaša tā pīļkopība. Es domāju – joks vien, ka tu tās šad tad piemini. Bet dzirdēju no citas puses – tev Lailejā esot pāris simts to, un lieli nodomi…

TEDIS: Kas nu par lieliem nodomiem, bet pieaug, jau pieaug, dzīva radība…

TOMS (uz citiem, par Tedi stāstot): Vai zināt – Laileju, to mazo jauko vasarnieku atpūtas vietu?

KLĀVS: Dzirdēts vārds, bet man uz to pusi nav braukšana – neko tuvāk nezinu.

RŪDIS: Es gan zinu – aiz lielajiem futbola laukumiem.

TOMS: Jā, laba vietiņa, piederējusi sākumā Tedim. Bet – apnikusi tam rūpējama. Atdevis par lētu naudu – bet tagad gribētu pirkt atpakaļ. Tūrisms aug… Tedis krāj naudu – saimnieko ar pīlēm. Pārdod pīles Lailejas mazā restorāna īpašniekam. Saņem no restorāna atpakaļ kartupeļu mizas un citus atkritumus un – baro pīles. Kaut kas tur tā ceļo visu laiku apkārt – caur pīlēm, caur restorānu, atpakaļ uz Tedi un lietu izšķirs tas kas ilgāk izturēs – kurš kļūs bagātāks, – restorāna turētājs, vai pīļu turētājs… Bet kā – tas var notikt – ja abi top bagāti vienā reizē? To vajadzētu likt skolā bērniem lauksaimniecības stundā – lai izkalkulē.

RŪDIS: Ko nu bērni, ja Tedis pats nevar izdomāt?

TOMS: Varbūt Tedis var arī. Viņš domā tā – nāks lietaina vasara, Lailejā nebūs viesu un to pārdos par lētu naudu.

RŪDIS: Bet lietainā vasarā Tedim pieaugs daudz pīļu, un kur viņš tās liks, ja Lailejā nebūs viesu?

TOMS: Ahā! Redz’, redz’! Rūdis sāk domāt.

TEDIS: Lai nu kā, ar tām pīlēm, bet nupat man atkal svētdienas nebūs – būs vien ar tām jānoņemas. Un – lai! Kam vairs svētdiena, dancot neiešu.

META (jau labu brīdi klausās pienākusi): Un tu, Rūdi – tu gan iesi dejot?

RŪDIS: Es? Es – iešu zvejot. Es katru svētdienu ķeru zivis.

META: Ah, tad tu arī gribi pirkt kādu Laileju?

RŪDIS: Kas man par zivīm dos Laileju?

META: Nu ja Tedim par pīlēm dod…?

RŪDIS: Es zivis atdodu mātei, lai izcep, vai iemaina pret kaut ko, kā viņai vajag. Mums mūsu mājiņā labi diezgan…

META (pie Klāva, kas vispār bijis viņas runas iemesls – uzzināt vairāk par viņa privāto dzīvi): Un jūs – jūs tad nu vienīgais svinēsit svētdienu?

KLĀVS: Es – aršu, visu sestdienu, visu svētdienu.

META (izbrīnīta): Arsiet??

KLĀVS: No rīta līdz vakaram. Tīrumu pēc tīruma. Jo kad citād’ – ja pa nedēļu es strādāju te?

RŪDIS: Un tad sēs labību – tīrumu, pēc tīruma. Un vedīs labību pārdot, un nokraus tad te. Lai stāv – līdz cenas ceļas… Un tad visa nauda būs šim saimniekam.

TOMS (ceļas): Vai tu redz’, cik prātīgi. Tad – jātaisa ātri gatava šī māja…

(Visi iet, ķeras pie saviem āmuriem, zāģiem. Meta novāc traukus.

Meta aizejot ar traukiem, durvīs apstājas, atskatās, klausās kā steidzīgi, ritmiski skan Klāva āmura sitieni – ta-tatata, ta-tatata, ta-tatata – pirms Klāvs atskatās uz viņas, tā jau ir aizgājusi.

Klāvs strādā un dzied.)

******

Trešā aina – (Turpat. Pēc dažām dienām.)

(Šķūnis, tukšs, durvis uz dārzu vaļā, kociņš zied. Ienāk Meta ar tukšu skaidu grozu. Noliek to zemē, skatās uz Klāva darba stūri un dzird – tā āmura sitienus – ta-tatata, ta-tatata… Sapurina galvu, āmura skaņas rimstas. Sagrābj ātri skaidas grozā un aiziet. Runādamies nāk no vidus Toms ar Klāvu, aiz viņiem Rūdis.)

TOMS: Pārmēriet vēl šīs lietas – vajag izgriezt bez atlikumiem šīs jaunās līstes – dārgs materiāls…

KLĀVS: Tā gluži nav iespējams.

TOMS: Pārmēriet vēl sienas. Nu tad jāgriež sīkākos gabalos – jāizmanto viss.

KLĀVS: Kas aiztaupīsies uz šī materiāla – izies uz darba un naglām

TOMS: Labi, tad ņemiet lielāko garumu un taupiet uz atlikumiem. Un mēriet, mēriet.

KLĀVS: Mērīts tiek – un taupīts!! (iet uz savu stūri, cilā, mēra, strādā, sit, naglo)

(Rūdis grozās un gaida, kad varēs teiktu vārdu Tomam.)

TOMS (uz Rūdi): Nu, Dievkociņ…

RŪDIS: Es jau neesmu Dievkociņš.

TOMS: Tā apmēram nu esi ar. Kas ir? Tu lejā vēl neesi bijis. Varēji būt jau kādu pusduci tur nogāzis, kalnā Tedis var visu viens pats paveikt. Tu sāc man atkrist, sāc man atkrist. Sākumā rādījies – būsi gargabalnieks. Nekā. Nekā.

RŪDIS: Es domāju, es domāju…

TOMS (pārtrauc): Nu ar to tev nav jānopūlas. To tu mierīgi vari atstāt citiem. Pirms tu ej lejā, nāc te, ar šo baļķi te man ir jau kaut kas sadomāts. Viņam būs jāstāv un jāpas uz mata. Uz mata! Skaties. (abi liecas pie baļķa, tausta, skata, vēro) Uz mata tā tev būs jāsagatavo tie visi citi arī. Ja nav tā, kā man vajaga – tad man tevis nevajaga. Tagad ej. Un – strādā. Pusstundu es būšu prom. Kad dzirdi mašīnu piebraucam – nāc augšā. Nākat abi ar Tedi. Būs jums kaut kas ko paskatīties…

(Rūdis aiziet)

(uz Klāvu) Jā, es mazliet būšu prom. Ne ilgi. ceru, ka viss ies te kārtīgi… (aiziet)

(Klāvs strādā, sit, mēra, padomā, pakrata galvu – sāk no jauna.)

(Meta iziet caur šķūni, iznes kaut ko uzber zemei pie augļu kociņa. Pastāv, apskata tā ziedus, kas jau birst. Noplūc kādu. Kavēdamies nāk atpakaļ, apstājas Klāva tuvumā.)

KLĀVS: Kopjat dārzu?

META: Neko daudz nevar izdarīt. Zeme sakaltusi.

KLĀVS: Pēc lietus vajadzēja pasteigties apkaplīt.

META: Ar celšanas darbiem – viss palicis novārtā. (vēro Klāva darbu, cilā padarītos gabalus, apzīmētus koka dēlīšus) Jūs esat mākslinieks!

KLĀVS (nesapratnē, bet stingri): Nē!

META: Jūs esat! Jūs esat mākslinieks savā darbā.

KLĀVS: Nē, tas es neesmu…

META: Jūs esat! Tik labi, tik droši zīmēts te viss. Jūs to neredziet pats…?

KLĀVS: Mana meitene skolā gan labi zīmē.

META: Nu, redzat. Tas viņai no jums, jo jūs esat mākslinieks.

KLĀVS (saīgst): Es nezinu kas jums prātā ar to…

META: Nekas. Es domāju – pie jums ir miers. Jūsu darbs ir miera un dzīvības pilns. Jūs visu darāt ar patiku, ar mīlestību. (Klāvs klusē) Un dziedāt ar jūs varat. Es dzirdēju.

KLĀVS (iesmejas): Nu, tā dziedāšana… Vai jums tik ļoti patiktu, ja es būtu mākslinieks?

META: Es nezinu. Es domāju.

KLĀVS (kaitinot) Ja es būtu – dziedātājs?? Pēkšņi te – kļūtu par dziedātāju?

META: (pacietīgi): Tas izklausās kaut kas pavisam cits, nekā es domāju. Tas būtu bēdīgi, tad jūs rītu atstātu jau darbu te… (neatkāpjas) Varbūt to var saukt citādi, ko es domāju, kas jūs esat. Jūs esat drošs, labs. Redzat visu. Arī to, ka tas augļu kociņš pamests novārtā… Varbūt tas tādēļ, ka jums ir bērni… (pauze) Es pirmā dienā zināju, ka jums ir bērni.

KLĀVS (kaitināts, bet arī valdzināts): Nu un, kā jūs to uzzinājāt? No kā? Kas jums to teica?

META: Neviens. Es uzzināju to no tā, kā jūs klausījāties, kad es jums kaut ko teicu. Ja jūs tūlīt nevarējāt to sadzirdēt, saprast, jūs pieliecāt man tuvāk savu galvu, lai es runāju jums ausī. Tā uzklausa bērnus, ar pieliektu galvu, ausi, pacietīgi…

(Klāvs nomet kādu darba rīku, valdās, aizsmēķē.)

META (iztrūkstas): Man jāiet. (aizsteidzas)

(Klāvs brīdi stāv, smēķē, tad ātri sāk strādāt. Ārā dzird Rūda un Teda balsis. Tie ievelk, nogulda pie sienas kādu lielu baļķi, nāk atkal ar otru.)

RŪDIS (uzsauc Klāvam): Sarausim, sarausim! Viņš teicās mums kaut ko rādīt! Kādu brīnumu jau vajaga. Un dažreiz te nāk arī kādi…

(Kad viņi iestiepuši un noguldinājuši trešo baļķi, slauka sviedrus – piebrauc jaunas mašīnas sāns… Toms izkāpj, aizsit durvis ar troksni, lai vērstu visu uzmanību uz sevi.)

TOMS (notaurē, izkāpj, aizsit mašīnas durvis, saliek rokas sānos un gaida uzmanības): Nu, kā? Ar šo – varēs braukt???

(Visi trīs strādnieki saskatās, saprot, ka aicināti uz apspriedi un apbrīnu. Tedis un Rūdis ielenc to pirmie, Klāvs paliek mazliet attālāk, aizmugurē. Apbrīnas izsaucieni no visiem – ak un uch, oho, un sc, sc…)

TEDIS: Traks! Ar to gan! Ar to gan varēs! Tā nesīs, traks, kā nesīs! Uznāks kalnā kā pa tepiķi!! Hehehe, kā pa tepiķi…

RŪDIS: Tā gan uznāks…

TEDIS: Un skats! Kuģītis! Krietns kuģītis!

RŪDIS (atkārto arvien Teda vārdus): Traks, kuģītis gan. Liels kuģis…

TEDIS: Un skat kas par līniju!…

TOMS (neko daudz neklausās uz abiem, bet gaida Klāva atsauksmi): Nu, ko? A?

KLĀVS: Labi, labi. Kā citādi.

TOMS: Tas ir fords. Un tāds – ir fords.

KLĀVS: Daudz ēdīs… Liels.

TOMS: Nu, tāds mazais krupis apēdīs vairāk, pa garāžām vadājams. Ar šo var braukt, krietni izmēģināju. Ar to mazo – es nevaru. Ar bērnu ratiņiem nav manā dabā. Ieslīdi renstelē, netiec ārā. Tas te – kā jauns, pavisam maz braukts, spēcīga mašīna. Gadījiens. Gadījiens. Tas jāprot noķert.

(Tedis un Rūdis staigā apkārt mašīnai, tuvāk un tālāk, piedur pirkstu, apraujas, liek atkal klāt, tausta, skata.)

TEDIS: Skat, kas par lampām. Prožektori! Uzmeklēs lidmašīnu, ja vajadzēs. Jā, jā skats jau lielisks, lielisks…

RŪDIS: Lielisks, lielisks, ir ko redzēt.

TOMS: Tad citi nelien pa kājām. Tam mazam – negriež ceļu! Skraidi apkārt pa kājceliņiem, rāpo pa grāvmalām, kā kaķis, skaties, ka tevi neuzdzen kokā! Ar šo citādi! Noliec degunu. Notīrās pie malas.

(Mašīnas apskatīšana turpinās tālāk arī no iekšpuses.

Meta ienāk, citu nepamanīta, tikai Klāvs uz to atskatās, atkāpjas uz viņas pusi, līdz stāv tai blakām.)

TOMS (ieliecies mašīnā, uzgriež radio mūziku): Un kaut kas – luksam arī, luksam arī!!!

(Iekāpj mašīna, groza radio, uzmeklē deju mūziku. Tedis un Rūdis ielenc viņu, neviens neskatās atpakaļ uz Klāvu un Metu.)

KLĀVS: Jums nu – jauna mašīna!

META: Tā nav mana.

KLĀVS: Varēsiet braukt līdz, visur…

META: Viņš brauc tik ātri un tā skrien citiem garām, ka bail iekšā sēdēt, jau arī šai vecajā utilitī. Kur nu vēl tagad, jaunajā. Labi – ka man jāpaliek arvien māju sargāt…

KLĀVS: Tomēr, tomēr…

(Mūzika skan skaļi. Klāvs apcērtas, it kā no Metas tuvuma projām raujoties, bet viņa pastiepj rokas, aptver tā plecus un pēkšņi tie virpuļo dejā, atdevīgi, bērnišķīgi priecīgi. Tad pārbijušies atraujas – bet neviens viņus nav ievērojis. Viņi stāv pārsteigti un mierīgi, sevī iegrimuši.

Toms un Tedis un Rūdis – lēnām sāk nākt uz viņu pusi.)

TOMS (skaļi): Dažs izbraukājas ar visādām kastēm, līdz tiek pie mašīnas, es labāk ciešos, pabraucu ar savu pussmago – bet, kad man ir mašīna, tai jābūt labai. Pussmago es paturu savai vajadzībai, bet savai ērtībai – es varu atļauties šo. (novērtē sievu ar acīm. Tā – aiziet – paklausīgi apbrīnot mašīnu…)

TOMS (sauc Metai no muguras): Vai jau ir tējas laiks?

META (atgriežas): Varētu jau būt…

TOMS: Tad nes šurp. Esmu izslāpis.

META: Tūlīt. (iziet)

TEDIS: Izslāpis gan – tas no uztraukuma!

TOMS: Kas nu par uztraukumu. Tas bija jādara jau agrāk, bet neatliek jau laika par sevi domāt.

TEDIS: Nu vēl jau viss laiks priekšā. Labais laiks, labais laiks…

(Meta atgriežas ar paplāti. Iet Tomam pirmajam klāt ar tēju.)

TEDIS: Tā, tā – aprūpējiet nu, aprūpējiet, kamēr vēl viņš vienā gabalā. Ar šo jau gribēsies salaist pāri simtam…

TOMS: Nu, ja galva uz pleciem un tā nav izmērcēta – var salaist arī, var braukt, var braukt! Nav jākuļas nevienam aiz muguras…

(Visi dzer tēju.)

****

Ceturtā aina – (Pēc dažām nedēļām.)

(Šķūņa sienas uzceltas, tikai durvis pa kreisi vēl vaļā. Kādi nodalījumi, kā milzu apcirkņi kreisā stūrī iesākti celt. Durvis pa kreisi, kas sākumā kā visas citas sienas bija ļoti vaļējas, tagad šauras un aiztaisāmas.)

TOMS (stāv pie staba, kur pulkstenis pakārts. Pieliecies, tur dēli uz ceļa un kaut ko kalkulē, atzīmē, domā): Tam vajadzētu iznākt, tā tam jābūt, lai kas.

RŪDIS (ienāk pa durvīm, no kreisās puses): Hmmm….

TOMS: Nu, dabūji to lietu galā?

RŪDIS: To baļķi?

TOMS: Nu ko citu tu varētu dabūt galā?

RŪDIS: Jā, nu tak jau to baļķi…

TOMS (vēl arvien savas atzīmes vezdams): Un nu – tev ar’ būs jāiet, Dievkociņ.

RŪDIS: Es jau neesmu Dievkociņš.

TOMS: Nu tad – Rūdis, Rūdis.

RŪDIS: Tas gan.

TOMS: Nu tev ar būs jāiet. Par ilgi jau esmu tevi noturējis.

RŪDIS: Jā, mēs tikai ar Klāvu vēl tev palikuši.

TOMS (turpina savas piezīmes uz dēļa): Par ilgu esmu jau tevi noturējis. Ne tu zini ko, ne redzi, kā te viss iet.

RŪDIS: Iet jau viss labi. Iet viss uz priekšu.

TOMS: Taisni tā, taisni tā. Tikai tu man neko ne dari, ne vari izdarīt.

RŪDIS: Nu – viss lielums jau ir izdarīts.

TOMS: Tas gan. Tas gan. Viss lielums jau ir izdarīts, un tās beigas man jāveic pašam.

RŪDIS: Nu ko tad, ja nekādi koki vairs nav gāžami…

TOMS: Nav ar’, nav arī vairs. Visi jau ir nogāzti, beigti un pagalam. Un to pēdējo – es pats!

RŪDIS: Vai tad Klāvs arī vairs nenāks?

TOMS: Klāvs? Klāvs… Nu varbūt kādu reizīti vēl atnāks. Viņam jau sava māja arī jāpaveic. Var iziet pašam greizi…

RŪDIS: Var gan.

TOMS: Nujā, ka var! (smejas) Ar tevi gan, Rūdi, var runāt par visu. Par visu!

RŪDIS: Kādēļ nē, runāt var par visu (laimīgs, ka Toms ved tik garu labu sarunu)

TOMS: Kā mākslā, brālīt, kā mākslā… Zirgs vai knīpstangas! Zirgs vai knīpstangas, to tu nevari atšķirt.

RŪDIS: To nu gan es varu. Katrs to var.

TOMS: Ne mākslā, brālīt, ne mākslā.

RŪDIS: Te jau nav nekāda māksla.

TOMS: Ir gan, uz to pusi ir gan. Tā spēlīte ir laba, tik to vajaga prast…

(Meta, kas ienākusi un kādu laiku lasījusi skaidas, paceļ savu skaidu kurvi un grib ātri aiziet.)

TOMS: Paliec, vien, paliec. Nekautrējies.

META: Man kurvis pilns.

TOMS (pasviež viņai maisu): Te – izber un lasi tālāk. Te man visam šodien jābūt tīram.

(Meta grib pretoties, padodas, izber skaidas maisā, lasa tālāk.)

TOMS: (uz Rūdi) Tā, kur mēs palikām? Ak par to mākslu. Bij labi ar tevi parunāties. Nav te ar ko parunāties… Nav neviena, ar ko pārmīt vārdu. Bet ar tevi – var. Ar runāšanu ir – jāprot. Redz, kā Tedim izgāja. Runāja, kamēr sarunāja visu dēlī. Un viņš jau bij te runāšanai, darba jau viņš nespēja vairāk kā cālis. Ne tā kā tu.

RŪDIS: Nu man spēka diezgan. Lai tik nāk pretī viss…

TOMS: Nu tad ej vēl lejā, apstrādā vēl tāpat tur tos palikušos kokus. Ievēro, atceries labi, kā es tev rādīju. Un kusties. Es drīz iešu tur pats arī.

RŪDIS: Labi, labi, gan es zināšu.

TOMS: Zāģi neaizmirsti, tur tev vēl gali jāzāģē.

(Rūdis atgriežas, paņem zāģi un iet.)

META: Nu – man te nav vairs nekā ko lasīt!?

TOMS: Tad saslauki visu. Man visam te šodien jābūt tīram.

(Meta iziet, atgriežas ar slotu, slauka. Toms krāmējas pa Klāva galdu un kalkulē, taisa atzīmes.)

META: Vai tev viņa darbs arī jāpārtaisa?

TOMS: Kura – viņa?

META: Nu – es domāju – Klāva darbs. Man liekas – viņš tev ir kaut cik labs palīgs?

TOMS (nesaka neko tūlīt, papēta viņu): Hmmm. Jā. Man liekas – tur tev reiz ir taisnība!! Bet jāpārskata man ir viss. Un ja es ļautu viņam rīkoties…!! Bet katra lieta var iet tikai tik tālu, cik tā var iet. Par katru naglas iesitienu – man ir jāmaksā. Šī lieta man ir jādabū gatava. Un viņš – kustas, dara arī. Ir strādājis pats sev un ir iemanījies. Jā – citādi viņš ir kā citi – tur tev taisnība. Kauna viņš man nedara. Un tādēļ šai lietā ir patīkami noskatīties. Kauna viņš man nedara. Bet iedzīvoties uz mana rēķina viņam arī neizdosies. Viņš man darīs tik, cik man vajadzīgs, to, kas man vajadzīgs, tā, kā man vajadzīgs un tik ilgi, cik man vajadzēs…

META: Te nu ir viss saslaucīts.

TOMS: Ej lejā, tur pie Rūda būs sakrājušās skaidas un atzāģējumi – savāc tos.

(Meta aiziet ar saslaucīto.)

TOMS (cilā un pārskata Klāva darbu): Štā nekas. Štā – nekas. Iet jau tīri labi. Iet viss uz priekšu – kā Rūdis saka.

KLĀVS (ienāk pa durvīm kreisā pusē, kas visu laiku stāv vaļā. Viņam līdz kāds sainis ar iepirktām lietām darba vajadzībām): Laba diena!

TOMS: Kā kuram, kā kuram. Nu – laba gan, laba diena…

KLĀVS (atraisa iesaiņojumu): Mazās skrūves nedabūju. Paņemšu pirmdienas rītā – ja vēl būs šurp jābrauc.

TOMS: Kur tu no tās puses?

KLĀVS: Atstāju mašīnu dārza malā, te tuvāk, nav apkārt jābrauc.

TOMS (nogroza galvu, pārdomā pie sevis. Tad apskata Klāva atnestās lietas): Šie, bez tiem uzgrieznīšiem ir draņķi. Tādus es nevaru lietot.

KLĀVS: Tie? Tie tik slikti nav. Tur cieši un labi.

TOMS: To nu man negribas ticēt. Tos tu apmaini. Ņem tieši tādus, kā bija tie pirmie. Šīs iekšējās daļas te jāsaceļ kārtīgi, citus darbus es šodien izbeigšu. Pietiks ar šo ēku. Ja vajadzēs – cels citu gadu citu. Materiāli gandrīz visi sagatavoti – lai stāv. Ja nepaspēšu apcirkņus sadalīt, pirms pirmie krājumi nāks iekšā, atstāšu maisos, varēs nokraut kaut vai te visu. Izbērt vēlāk. Rūdis man stiprinieks, būs arvien pie rokas pasaucams, kad tik vajaga.

KLĀVS: Nu kādu laiku varbūt tā varēs turēt. Bet – bojāsies. Nevēdināsies. Lai gan man nav liela pārskata par to visu, ko jūs plānojat un taisāt. Tādas lietas redzu pirmo reizi.

TOMS: Nu tā zināšana – lai paliek manā daļā. Tagad – vēl sarauj, sarauj… Jānoskrien līdz Rūdim. Ka kur neesi klāt… (aiziet)

(Meta ienāk ar kapli. Grib doties dārzā, mazliet piestāj pie Klāva, bet iet garām, jo jūt Tomu atgriežamies.)

TOMS: Kur tad tu dosies, tagad?

META: Es domāju, pēc lietus būtu šis kociņš un šis tas vēl cits dārzā jāuzrok.

TOMS: Tagad tam nav laika. Kad būvdarbi būs pabeigti – varēsi rakāties cik negribās.

[a bit of text missing at top of page]

Uz mazās laktiņas. Āmurs tur jau ir.

(Meta atstāj kapli pieslietu pie staba. Paņem skārdeni, aiziet.)

TOMS (pie Klāva): Nu – sarauj, sarauj. Viss lielums jau nu būtu, bet tie sīkumi – kādēļ tie tā velkas!?

KLĀVS: Var jau arī tā, kā tas tagad ir, ja domā tā, kā jūs to jau te skaidrojāt. Varbūt tikai – mitrums vilksies iekšā. Un – tā durvju atslēga vēl…

TOMS: Jā, tās durvis, durvis. Kad viss te riez būs kārtībā un tā, kā vajaga.

KLĀVS: Jā, daudz es jums vairs nevaru te nākt un palīdzēt. Mani lauku darbi negaida.

TOMS: Nu tāpat vēl dažas pārdienas… Man jāskrien pie Rūda. Visur jābūt klāt. (iziet)

(Klāvs strādā un sit savā taktī. Tad ieklausās – ka viņa sitieniem piebalsojas citi, naglu iztaisnošanas sitieni, it kā viņa darba atbalss. Viņš padomā. Sit atkal. Tad apstājas, paķer kapli, ātri iziet, aprok augļu kociņu, tad nomet kapli atpakaļ pie staba un strādā tālāk savu darbu.)

META (uzmanīgi ienāk): Es aizmirsu savu kapli. (redz uzrakto zemi) To – jums nevajadzēja darīt…

KLĀVS: Pēc lietus tas jādara. Būs kāds auglis.

META: Vai tādēļ jūs rakāt?

KLĀVS (klusē, tad): To nu es tā līdz galam neizdomāju. Kāds neizdarīts sīkums kādreiz kavē visu citu. Grūt skatīties…

META: Tas nesīs sliktus augļus.

KLĀVS: Jums bailes?

META: Nevaru teikt ka – nē.

KLĀVS: Šoreiz es būšu vainīgais.

META (brīdi klusē): Jūs jau esat arī, esat arī.

(Paņem kapli un aizsteidzas. Drīz dzirdami viņas naglu taisnošanas sitieni. Abu sitieni mijiedarbojās, kā kāda sazvērestība, kaut kas stiprs. Toms ienāk, uz pirkstu galiem, klausīdamies, saprazdams. Iet, apstādina Klāva darbu.)

TOMS: Nu nekas, strādā vien, strādā vien.

(Meta parādās pie durvīm. Grib atrauties, ieraugot Tomu, bet tas viņu jau ir pamanījis.)

TOMS: Nu, kas vajadzīgs???

META: Ak, nekas… Es dažas naglas nevaru atlocīt.

TOMS: Nu – palīgā es tev nevienu nevaru sūtīt… Atloki, kuras vari. Citas, ko nevar pilnīgi iztaisnot, liec atsevišķi. Nepārsit pušu. Nesavaino. Saproti?

META: Jā. (aiziet)

TOMS (grozās, skraida apkārt, nervozs. Klāvs strādā, sitienu spēle turpinās): Cik ilgi, tu domā, apcirkņi prasīs laiku?

KLĀVS (apstājas strādāt): To nu es nevaru pateikt, vai – mazāk kā jūs pats. Nedēļas divas?

TOMS: Būs vien jāatstāj tā lieta ar vienu nodalījumu. Būs jākrauj tāpat lielums maisos. Pirmais pirkums. Atkritīs pārbēršanas darbi…

KLĀVS (nezin īsti ko teikt): Tas jau tā. Bet nevēdināsies, satrunēs. Necik ilgi nevarēs tā turēt.

TOMS: Un ja izkrauj tuneļus vidū?

KLĀVS: Nu tā jūsu lieta. Var jau kādu laiku turēt. Tikai jums materiāli visi sagatavoti – tikai pabeigt!

TOMS: Tas ir tas trakums. Žēl pamest. Bet laiks necieš. Kaut kā vairs necieš…

(Skraida nemierīgs, dara kaut ko un liek nost. Klāvs strādā un sit.

Meta nāk, bailīgi, bet neatlaidīgi.)

TOMS: Kas tev vajadzīgs???

META: Mazās naglas, ko tagad lieto Klāvs.

TOMS: Hm? Vai lielās jau iztaisnotas???

META: Nē. Bet, ja es iztaisnoju saliektās mazās, tad Klāvs tās tagad tūlīt var izlietot. Nebūs jāatver kāda jauna kaste. Tu runā, ka darbus drīz izbeigs…

TOMS: Nu par to tev nav jēgas. Pagaidi. (pieiet pie Klāva, sameklē saliektās naglas, iedod viņai) Nedzīvo ilgi ap tām. Mazās var iedzīt arī ne tik taisnas.

(Meta iziet un tūlīt sākas sitienu spēle.

Toms staigā, ļoti nemierīgs, dara kaut ko un met nost. Tad iziet un atgriežas ar izkapti un cirvi, noliek tos zemē, ar zināmu ceremoniju. Iet, ienes tecīlu, noliek telpas vidū. Cilā izkapti.)

TOMS (uz Klāvu): Nāc – pagriez!

(Klāvs pienāk. Vēro, kā Toms izaicinoši cilā izkapti un svilpo. Klāvs ‘nobāl’, iztrūcies, bet saņemas.)

TOMS (tausta izkaptij zobus, beidzot noliek uz tecīla): Griez.

(Klāvs griež tecilu.)

TOMS (asina izkapti, pa brīžam noņem no tecīlas, pārbauda tās asumu, un runā): Šis gan tāds vecmodīgs rīks. Bet ir vietas – kur noder. Ir lietas, kas saaug pār galvu ja neizrauj. Nezāles! Nezāles!… Nu – pagriez. Pagaidi… Varbūt būs diezgan. (noņem izkapti, pārbauda vēl un vēl tās asumu)

(Klāvs gaida brīdi, tad aiziet pie sava galda.)

TOMS: Nē, nē, vēl šīs lietas nav galā. Šo arī. (paceļ cirvi)

(Klāvs paceļ savu āmuru, savēcina, pienāk, noliek āmuru pie kājas, atspiežot pret celi, ņem tecilas kloķi.)

TOMS (mazliet mazāk kundziski, kā atvainodamies): Rūdis šo ļoti nolietojis. Pie tās pašas reizes. Pagriez. (paasina cirvi, noņem) Nu – labs būs. (noliek cirvi līdz ar izkapti)

(Klāvs aiziet, strādā pie sava galda. Sitienu spēle, kā agrāk.

Toms iesvilpjas, apklust. Iziet. Klāvs strādā. Ārā sitieni apklust. Pēc brīža ienāk Toms atpakaļ.)

TOMS: Izlieto vēl šīs naglas. Pabeidz tās durvis. Atslēgu es pielikšu pats. Nupat… dzirdu ziņas, pirmais loms iet tirgū. To es negribu nokavēt. (Klāvs strādā tālāk) Liec punktu. Es pabeigšu visu pats. Man jābrauc uz pilsētu – un tad tūlīt labību iepirkt. Laiks – klāt! Kas darīts, darīts. Braukšu tev līdz, man bankā jāiet. Izmaksāšu tavu daļu tev tur. Man mašīna garāžā – puika teicās atvest, bet tā nu – es atbraukšu to pats. Jā, tas nu tā iznāk, ātrāk kā domāts. Bet – vilcināties nevar. Saliec savas mantas. Es nākšu tūlīt. Mašīna tev dārza stūrī?

KLĀVS: Jā, mašīna tepat.

(Toms iziet. Klāvs saliek savas mantas, saloka svārkus – grib tos ņemt līdz, liek uz rokas, tad apdomājas, noliek tos pa pusei paslēptus. Toms ienāk. Ārā dzird naglu iztaisnošanas sitienus.)

TOMS: Mašīna tev tepat?

KLĀVS: Jā, tepat.

TOMS: Nu – tad ejam. (liek Klāvam iet pirmajam pa durvīm)

(Klāvs pasitas atpakaļ.)

TOMS: Nu, nu, kas vēl?

KLĀVS: Nekas, tikai mans āmurs. (Paņem āmuru, pavēcina, uzmet plecā. Abi prom. Durvis aiztaisītas. Āmuru sitieni no āra, kā agrāk, vientuļi.)

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

OTRAIS CĒLIENS                                                                                                                                                               

(Pēc dažiem mēnešiem.)

(Telpa tumšāka, viss aizbūvēts stingri ciet, arī durvis kreisā pusē uz dārzu gandrīz aizvērtas, tikai pusviru atstātas gaismas dēļ. Sakrauti divi lieli, ļoti lieli kalni pilnu labības maisu, tā, lai tie atbalstītos viens pie otra un atstātu vidū un apkārt šauras ejas – vēdināšanai. Kreisā pusē, lielie apcirkņi – vēl nepildīti. Ļoti kluss viss. Uzpircējs un Toms stāv vidū.)

UZPIRCĒJS (kalkulē savā grāmatiņā. Raksta, rēķina. Viņa zīmulis vairākkārt ceļo uz viņa aizauss un atpakaļ rokā, rakstīšanai): Jūs dabūjat – trīs certurtdaļas vairāk, kā būtu dabūjis, pārdodot pirmā reizē. Jums ir neticama laime. Tas gadās simts gadījienos reizi. Jums ir – cūkas laime. Ilgāk neturiet. Laidiet prom. Kā kuģi atstās ostu tā…

TOMS (smīn): Man jābūt vairāk kā dubultīgi, tikai tad – runāsim.

UZPIRCĒJS: Ne šai reizē. Ne citā reizē. Vairāk nedabūsiet. Cenas slīdēs. Varbūt jau šodien. Tikko kuģi aizies…

TOMS: Celsies atkal.

UZPIRCĒJS: Negaidiet vairāk brīnumu. Šis ir tas. Šī ir jūsu reize.

TOMS: Mana reize vēl gaida, – ar vairāk kā dubultīgi…

UZPIRCĒJS: Jums citas reizes nebūs. Nesavelciet par stingru. Visu drīkst savilkt līdz tā mēram. Tā ir visa māksla – palaist vaļā īstā reizē. Tāpat kā – kaut vai rokas granātu…

TOMS: Es neko nepalaižu vaļā. Es – piecērtu – kad līdaka uzķērusies – tad!!!

UZPIRCĒJS: Viņa ir, tagad. Lielākas nebūs. Lielāku nav. Viss nogatavojas, ir laikā un tad – drūp.

TOMS: Kas te var drupt?

UZPIRCĒJS: Kas to var pateikt? Klausāties! (pieliek roku ausij) Klausāties…

TOMS: Nu? (uz maisu pusi) Tur viņa ir – manta kā zelts. Te viņai nekas nekaiš. Kā Dieva ausī.

UZPIRCĒJS: Klausāties! (klausās pats)

TOMS: Nu, un ? (klausās tomēr)

(Kaut kur kaut kas iečirkstas, iegrabas, ieskrapstas.)

UZPIRCĒJS: Nu? Dzirdat?

TOMS: Un kas pēc jūsu domām tas ir?

UZPIRCĒJS (parausta plecus): Sadrupšanas process…

TOMS: Vējš uz jumta!

UZPIRCĒJS: Var saukt arī tā. Sekas būs tās pašas.

TOMS: Ar mani nemāžojaties. Maksājiet, cik prasu un ņemiet – vai atstājiet…

UZPIRCĒJS: Kā zināt. Šai brīdī jūs vēl varat kļūt bagāts, varbūt pēc stundas – vairs nē.

TOMS: Man vēl pašam jādzird cenas ostā, pilsētā. Varat braukt pēc nedēļas.

UZPIRCĒJS: Varbūt jā, varbūt – nē. (iet vēl aptausta maisus) Varbūt jā, varbūt – nē. (iet uz durvīm)

TOMS: Braukšu ar jums reizē uz pilsētu. Man vēl pāris labas stundas līdz vakaram.

(Uzpircējs atgriežas, tausta vēl maisus.)

TOMS: Pataustiet vien, pataustiet vien. Es iešu pateikšu sievai, ka aizbraucu, un izbraukšu mašīnu uz ceļa, tur gaidīšu. Padzīvojaties vien te, ap to kārdinājumu. Un piecērtiet labi durvis, kad nākat ārā – lai atslēga labi aizkrīt. Tā ir – labs darbs, nav atmūķējama. Speciāls veidojums… Padzīvojaties vien… (aizsteidzas)

(Uzpircējs domīgi tausta maisus, apskata visu, skatās griestos, grīdā, klausās, brīnās, tad lēnām domīgi raksta kaut ko savā grāmatiņā un aizsoļo, atstādams durvis vaļā. Ārā pēc brīža dzird vienas un otras mašīnas durvju aizciršanu, tad motoru ierūkšanos un attālināšanos. Klusums. Mazliet vējš iešalcas.)

META (pienāk pie durvīm. Klausās, tad bailīgi nāk iekšā. Piesardzīgi, bet it kā neatturami, iet apkārt, skatās stūrī, kur Klāvs strādāja. Redzams – ilgi nav bijusi te, tagad atmiņu pārņemta. Ierauga pulksteni pie staba, kas kopš celšanas dienām tur stāvējis un ir apstājies. Viņa – noņem to, uzvelk, piekar atpakaļ): Zvani pēc stundas. Lai es neaizmirstos. Zvani pēc stundas!

(Iegroza pulksteni taisni, tad staigā apkārt. Apskata visu, nogrimst atmiņās. Pieliek roku pie kādas sienas – dzird balsi „Salasi skaidas. Lasi skaidas…” Atraujas. Pieskaras Klāva darba galdam – dzird tā āmura sitienus – ta-tatata. Pieiet maisiem – kaut kas iegrabas, iečīkstas. Atraujas. Atrod Klāva svārkus. Izbrīnīta. Apskata. Atrod tiem ļoti caurus piedurkņu elkoņus… Ātri iziet – un atgriežas ar ielāpiem un šujamām lietām. Apsēžas un lāpa svārkus.

No to kabatas izslīd kāda zīmītes. Viņa satrūkstas. Liek to atpakaļ, ņem atkal ārā – lasa. Nesaprot, lasa vēl un vēl.)

META: „Divi kukuļi maizes, 2 kilogrami cukura, konservi… Tēja… Divi kukuļi maizes, 2 kilogrami…”

(Saprot, ka lasa Klāvam no mājas līdz doto zīmīti dēļ iepirkšanās veikalā. Domā. Saloka zīmīti. Ieliek atpakaļ svārku kabatā, saloka svārkus un noliek. Pieceļas un dzird – „Salasi skaidas. Lasi skaidas…” Atgaiņājās no balss un aizmirsusies skatās ārā, kur kociņš lokās rudens vējā.)

TOMS (ienāk ļoti ātri): Tu… Kas te par velnībām tiek dzītas? Kā tu te tiki iekšā?

META (atmostas, pārbīstas): Es – domāju, ka tu aizbrauci… (izsaka to neapzinīgi)

TOMS: Ak to tu tā domāji! Atbildi, ko tev prasa.

(Meta nesaprot, bailēs nezin, ko teikt.)

TOMS: Tev prasīja – kā tu te tiki iekšā?

META: Durvis bija vaļā.

TOMS: Durvis bija vaļā? No kura laika?

META: Es nezinu…

TOMS: Kā tu atradi, ka viņas vaļā? Viņas gāja un tev – pateica?

META: Es gāju…

TOMS: Tu gāji – kur? Uz kurieni tu gāji? Vai tu maisus salāpīji, ko tev atstāju? Tu staigā apkārt un domā – ka lāpi maisus?

META: Es domāju… lāpīt… šos maisus…

TOMS: Šos maisus!!! Runā prātīgi, jeb tev šoreiz izies plāni. Šoreiz tu iekritīsi. Runā!

META (kā bez prāta no bailēm): Te – ir žurkas… Maisos…

TOMS: Žurkas? Žurkas? Jā, viena te ir. To es redzu. Viena liela un gudra, bet šoreiz viņa ieies lamatās. Runā!

META (runā bez jēgas, ko var sadomāt.): Suns… suns dzina te kaut ko gar durvīm. Peles, es domāju. Viņas – saēdīs maisus.

(Toms sāk klausīties. Kaut kas iečirkstas, iegrabas. Viņš metas uz maisiem, uzmin kādam koka gabalam, kas iecērtas kādā maisā un pārrauj to, kaut kas birst, labība birst ar pēkšņu, vienmuļu troksni un vairs nepārstāj. Lielās dusmās viņš sagrābj koka gabalu, metas gar maisiem uz vienu, otru pusi, sit ar koku, metas rāpus.)

TOMS: Bet ja te nebūs žurku, ja te nebūs… To mēs redzēsim… Ja te būs… (Niknumā lied par tuvu, par dziļu maisu spraugā. Maisi sāk gāzties, pēkšņi viss slīd, brūk, plīst – birst ar troksni, kurā pazūd Toma kliedzieni. Meta grib mesties kaut ko glābt, bet viņai jāatkāpjas slīdošas, birstošas labības kalna priekšā. Tad… Pēkšņi viss ir klusu – tikai biršana šalc. Meta saprot. Stāv. Tad atskatās uz vaļējām durvīm, kur augļu kociņš kails lokās vējā. Viņa skatās, meklē, atrod Klāva svārkus, tur tos it kā glābiņa, padoma meklējot, bet tie nedzīvi nokarājas viņas rokā. Viņa atsviež tos prom. Satin ap pleciem savu lakatu, kas ienākot tai bijis līdz, un iet taisni, prom ārā, nestājoties. Labība birst. Pulkstenis nozvana.)

Beigas.