Dzejas Diena 95 (Ķikure/Kikure)

Dzejas diena 95’. Sastādītājs Imants Auziņš. Redaktori Reinis Admīdiņš, Arnolds Auziņš. Izdevniecība Sol Vita, Rīga, 1995. ISBN 9984-556-13-1.

Ievads

Ja Eiropas lielās kultūrtautas zinātu, ka mums, latviešiem, ir tautasdziesmas, kas savāktas un apkoptas Dainu sējumos…

Ja Eiropas lielās tautas ar tūkstošgadīgu civilizāciju zinātu, kāda loma bijusi latviešu dzejai Pirmajā, Otrajā un Trešajā tautas atmodā…

Ja Eirpoas lielās tautas, demokrātijā nu jau vairākus gadsimtus dzīvodamas, kaut vai apjaustu, ka padomju tumsības laikos Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Imanta Auziņa, Vizmas Belševicas, Jāņa Petera, Vitauta Ļūdēna un daudzu citu dzejnieku grāmatas iznāca desmitiem tūkstošu lielās tirāžās un tika izpirktas dažu dienu un pat dažu stundu laikā…

Jā, bet šīs lielās tautas jau to visu nezina un diez vai pat apjauš, un tāpēc neapklust kauninātāji, kas mūs, nekulturālos, aicina atgriezties Eiropā. Bet mēs jau tur sen esam ar savām Dainām un Dzeju. Īpaši nozīmīgs ir pašreizējais laiks, kad saaug kopā varmācīgi divas daļās sašķeltā dzeja, jo, izrādās, darīts ir viens un tas pats kopdarbs: dzejnieki trimdā (izslēgsim no šī jēdziena amatierus, bet atcerēsimies kaut vai tikai Linardu Taunu, Gunāru Saliņu, Astrīdi Ivasku, Andreju Eglīti, Ritu Gāli, Andreju Irbi, Juri Kronbergu un daudzus citus) neļāva mums aizmirst Latviju – brīvu, neatkarīgu, plaukstošu – kā ideālu, kas jāvērš īstenībā, bet dzejnieki Latvijā (izslēgsim no šī jēdziena pakalpiņus) uzturēja dzīvu tautas garu un sirdsapziņu, mudināja nepagurt, spēcināja un sagatavoja mūsu sirdis un prātus Trešajai atmodai.

Nevis nejaušība, bet likumsakarība ir tas, ka pēckara gados vienlaicīgi gan ‘Elles ķēķī’ gan par dumpīgo nosauktajā paaudzē Latvijā dzima jauni, spoži talanti, kas, nu jau paši par klasiķiem tapdami, toreiz latviešu dzejas lāpu paņēma no Kārļa Skalbes, Aleksandra Čaka, Jāņa Jaunsudrabiņa rokām. Literatūras zinātnieki pētīs un brīnīsies par acīm redzamām kopsakarībām, kas nu ir tie zelta pavedieni, kuri palīdz aizaudzēt pušu šķeltā dzejas koka stumbra asinsrētu.

Nu latviešu dzejai sākas jauns laiks, kad dzeja var būt pašvērtība, brīva un neierobežota savā attīstībā.

Daži domā, ka nu ir ‘dzejas teksta’ laiks, kad dzeja, nokratījusi pienākumu nastu, bezmērķīgi rotaļāsies ar skaņām un vārdiem, bet lasītājs arvien uzstājīgāk arī šajos ekonomiski tik grūtajos laikos izvēlas dzeju, kas joprojām grib būt daiļa, latviska un sirdsgudra. Iespējams, ka šī ‘Dzejas diena’ kaut cik piepildīs šādu lasītāja vēlmi.

Un, protams, likumsakarīgi ir tas, ka tieši apgāds ‘Sol Vita’, kas izdod vērienīgo lirikas seriālu ‘Latviešu dzejnieki šodien’, uzņemas rūpes par ‘Dzejas dienas’… atdzīvināšanu?… nē, tālāko gaitu laikā un tautā.

Pēc kariem un revolūcijām, kad viss ir izpostīts, latviešu cilvēks atbalstu jaunai sākumgaitai meklē un atrod laukos, jo tikai zeme spēj tautu ne vien pabarot, bet arī atdzīvināt pagurušajā un nomāktajā daiļuma izjūtu. Tieši tāpēc vienīgā (un – kā izrādās – arī vispareizākā) cerība, šīs ‘Dzejas dienas’ izdošanu kārtojot, saistījās ar Latvijas Zemnieku savienību, kuras vadībā sastapāmies ar cilvēku, kas saprata šodienas dzejas attīstību tik svarīgā brīdī.

Reinis Ādmīdiņš

************************

ELZA{ERNA} ĶIKURE

Aiviekste,
tu esot aizsprostota,
purvainos krastos iegrimusi,
nevarot iznest smagos ūdeņus!
Bangojies, bangojies, labā upe,
ar lediem bīstama drāzies,
gāz aizsprostus,
brīva savos krastos plūsti,
laivas un sauli vizinot!
No sena laika
uz jaunu laiku lai aizsniedzas
cilvēku laime.


REKVIĒMS
(A. K. aizejot mūžībā)
1
Agrās jaunības pirmā mīlestība.
Lielā mīlestība...
Bet simts sargi stāvēja apkārt,
lai taisni noejam.
Grūti ir noejams ceļš caur jauno mīlestību
līdz dzīves reālām dienām.
Grūti tik jaunam. Ceļš garš. Tikšanās īsa.
Simts sargi apkārt.
Paša sirds jauna un muļķē.
Zin un nezin.

Tais saules dienās.
Tais dienu dienās.

2
Sienās un durvju kloķos atspiežoties,
mēģinu ieiet šai apraktā dienā.
Tās dienas jau sen bija apraktas,
dzīvas palika tikai manī.
Un vandos es pa to stundām,
senas vainas atrodu nedziedināmas,
nedziedināmas – jauns viegli iet pāri visam,
un dzīve zied, ar vizbuļu pušķi to pārklāj.

Tavs vārds, tas vārdu vārds
nu apvilkts ar melnu. Pie krusta.

Kā Tu varēji man tā darīt?
Kā es varēju Tev tā darīt?

3
Man nav kur atgriezties, kur man vairs klejot.
Bet es eju (tur, nekur), meklēju Tavu seno smaidu.
Baidos par daudz to modināt,
baidos ar izdomu aizēnot īsto zīmi Tavā vaigā,
un mirkli tas ataust pāri visām mūža dienām!
Tad pēkšņi sašķobās sveši –
neprasi par daudz, ir jāapklust mierā.

UN MANĀM ACĪM LĪDZI DEBESS GĀJA

‘Dzejas diena’ – 95, otro gadsimta ceturksni sākot…

Pavisam iznākuši dividesmit pieci ‘Dzejas dienas’ almanahi (1967-1991). Ik sējumiņš bijis aptverošākais un nereti būtiskākais mūsu ikgada dzejas un atdzejas kopojums. Krājušās arī īsas atsauksmes, esejistiskas pārdomas par latviešu un cittautu poēziju.

Vesela dzejas bibliotēka!

Ar un bez apvākiem, bagātīgiem vai pieticīgiem foto materiāliem (kur jauni un stalti redzami šodien nosirmojuši vai jau aizsaulē aizgājuši dzejnieki…), poligrāfiski krāšņāks vai pelēcīgāks, ar veiksmēm un neveiksmēm šis izdevums atklājis dzejas procesu un dzīvu, nenomāktu virzību nākamībā.

Tad sekoja dīvains triju gadu (1992-1994) pārtraukums: Dzejas dienas gan notika, bet ‘Dzejas diena’ neiznāca. Apklusa pašā jaunu cerību laika sākumā! Bet Dzejas dienas bez almanaha ‘Dzejas diena’ ir apmēram tas pats, kas būtu mūsu lielie Dziesmu svētki bez kopkora koncertiem Mežparkā…

Nē, nē, ne dzejnieki, nedz almanaha veidotāji nebij paguruši vai vīlušies. Man bija tas prieks un tā bēda būt pēdējā, 1992. gadā tā i neizdotā almanaha sastādītājam; prieks tāpēc, ka ar Latvijā un ārzemēs mītošo dzejnieku un atdzejotāju pūlēm tika radīts bagāts un zīmīgs manuskripts (un tādā gadā!); bēda tāpēc, ka grāmatā tas tomēr nepārtapa – bija sākušies jaunbirokrātijas un jaunalkatības ziedu laiki, un vecinertie izdevēji negribēja vai nespēja pārvarēt neierasto barjeru (pat sastādītājam pamanījās nesamaksāt par vairāku mēnešu darbu – tik daudz pulvera vēl bija…).

Un tad pērn mani kā nātre apsvilināja nupat tapuša tīņa vaicājums dzimtajā pusē:

– Kas tās Dzejas dienas tādas ir?

(Padsmitgadnieks nebūt nebija mazlasītājs, bet, re, kā nu iet bez tā ‘kopkora koncerta’, bez almanaha…). Tā sakot, bez dzejas augstākās un vistālāk dzirdamās tribīnes…

Kad nu notiek tāda otrreizēja almanaha dzimšana vai augšām celšanās, kas varētu liecināt, ka atkal sāk konsolidēties spēki, kam latviešu dzeja, latviešu kultūra nav tukša skaņa, bet dzīves nepieciešamība, īsi jāatskatās tajā gadsimta ceturksnī, kad atdzima un jaunos lokos ietiecās mūsu dzeja.

Jā, Dzejas dienas un ‘Dzejas diena’ kļuva iespējamas tad, kad pēc kara un pēckara gadiem bija izaugušas jaunas paaudzes, kad pagausi, bet tomēr dzejā sāka atgriezties klusējošie un noklusēties dzejnieki, kad dzejas atbalss Latvijā strauji kļuva neapstrīdama un nenoklusējama. Nekāda oficiāla un neoficiāla cenzūra ar to galā netika. Neba visur līdzīga likteņa zemēs tā notika, tomēr tā notika ne tikai Latvijā.

Kā atvadas no pārdzīvotā un pieredzētā drausmām, kā jaunas cerības uzplaiksnījums ‘Dzejas dienas’ pirmajā laidienā skanēja daudzcietušās dzejnieces Elzas Stērstes vārsmas ‘Pētera baznīcas gailis’:

Tu, gaili lieliskais, kas dragāts,
Bez spārniem guli un bez balss,
Dziest tavi redzokļi kā agāts,
Ir klusums tavs tik skumjš un bagāts,
Un liels ir laiks, kas bij tavs gals!

Taču klusums jau bija pārcirsts. Zeltītais gailis pāri Rīgai atkal pacēlās krietni agrāk, nekā sāka piepildīties daudzas cerības. Garam un dzejai, tāpat kā tam gailim, redzams, pienākas pirmajiem mosties… Un jaunajā, garajā gaitā ‘Dzejas dienas’ pamazām tapa par varbūt pašu demokrātiskāko, daudzveidīgāko dzejas izdevumu Latvijā, koncentrējot prāvu daļu ilgmūžīgu sacerējumu, nevairoties no jauniem vārdiem un meklējumiem. Vēl šodien tajā var atrast virkni citur neatrodamu darbu. Laikam jau eksbirokrātijai pietika ar vienreizēju baudījumu…

Tā nu ir – šis ceļš nebija gluds un viegls.

Gluži tāpat nav tiesa, ka agrākās vērtības tagad ir zudušas, kļuvušas par neko; graudus neviens par pelavām pārkristīt nespēs, tāpat kā pelavas – iecelt graudu kārtā, lai cik atbilstošas vec- vai jaunkonjonktūrai tās būtu… Lai arī sasteigtos vērtējumos mēdz atdzimt visu lielo lūzumu allažīgā loģika: nosvītrot agrāko dzeju, agrāko kultūru!

Nav ne mazāko šaubu, ka literatūra tiek un tiks svērta par jaunu. Bet ieklausīsimies ievērojamā lietuviešu dzejnieka Marcēlija Martinaiša atziņā – tā var līdzēt ne tikai karstākajiem pagātnes literatūrsoģiem: „Jebkura literatūras tiesa beidzas ar to, ka vēsture notiesā pašus tiesātājus.”

Protams, ciktāl runa ir par literatūru, nevis veciem vai jauniem sarīmētiem ievadrakstiem…

Neizdotās ‘Dzejas dienas’ pēcvārdā rakstīju:

„…vienojoša ir doma, ka dzeja ir sena un nākamībā aizejoša vērtība. Bez tās grūti iedomāties cilvēka gara un dvēseles dzīve, mūsu valoda, tautas identitāte un saiknes ar pasauli… Vēl un vēlreiz pārliecināmies, ka dzeja nav un nedrīkst būt vienveidojama, pakļaujama kādām jaunām dogmām. Tā ir tikpat dažāda, cik dažādi ir cilvēki un viņu likteņi.

…ekonomiskajā krīzē, priekštirgus haosā, bagātāku valstu un izplatītāku valodu ielenkumā nacionālā literatūra (varbūt izņemot romānu un daļiņu tulkotās prozas) ir totāli apdraudēta. Apdraudētas ir ne tikai tās vērtības, kuras tuvākajos piecos vai desmit gados vēl spētu radīt unikāli talanti, bet pati nācijas kā garīgas kopības pastāvēšana.”

Kā redzam, nekas īpaši novecojies šajos spriedumos nav.

Drīzāk gan otrādi: visiem bijusi iespēja pārliecināties, kas slēpjas aiz ārēji patriotiskiem saukļiem. Nav novecojusi arī toreizējā almanahu noslēdzošā atziņa:

„Tiesa, ja jau dzeja izdzīvoja karos un lēģeros, krietna daļa droši vien pastāvēs arī tagadējos nelabvēlīgos apstākļos. Lasītos un nelasītos manuskriptos.

Diemžēl zaudēts tiks kaut kas vairāk.”

Šoruden varam sākt skaitīt cāļus…

Atsaucība jaunajai ‘Dzejas dienai’ bija neparasti liela: savus darbus atsūtīja vai visi Latvijā un ārzemēs dzīvojošie pazīstamākie latviešu dzejnieki.

Iecere, kā parasti, bija vienkārša: ļaut pašai dzejai sacīt savu sakāmo. Arī mazāk pazīstamiem dzejniekiem un jaunajiem (šoreiz tie ir jau izdotu vai sagatavotu grāmatu autori, jebšu visus, kas to būtu pelnījuši, šobrīd Latvijā apzināt pilnībā neviens nespēj). Nelielā nodaļā pārstāvēti Latvijas krievu dzejnieki – pazīstamu mūsu dzejas atdzejotāju dzejoļu latviskās interpretācijas.

Esmu pārliecināts, ka tas ir drošākais veids neviltoti runāt arī par neatkārtojamiem Latvijas gadiem, to dramatismu, traģismu, komismu, par mūžseniem un jauniem mezgliem.

Cerēts arī atgriezties pie gadu gaitā mazpamazām vējā palaistas tradīcijas – sniegt galvenokārt tikai pirmpublicējumus (izņēmums nav arī vairāku ārlatviešu darbi, kas lasītājiem Latvijā parasti tāpat ir novitāte, pat ja citās zemēs publicēti).

Dzejas suverenitāte bija, ir un paliks kopīgās brīvības svarīga daļā, vārda brīvības daļa. Lai cik cēlu nodomu diktēti, jauni ideoloģiski un estētiski žodziņi ātri var pārtapt par jaunām Prokrusta gultām…

Cerēsim, ka jaunais ‘Dzejas dienas’ laidiens parādīs – dzejnieki nav apklusuši, viņus gan noteikti spēki mēģinājuši apklusināt: klusums mīļš vecai konjonktūrai un jaunām bezizmēra pretenzijām… Paldies visiem, kas līdzējuši pārcirst šo – ja ne klusumu, tad pieklusumu gan!

Manuprāt, latviešu dzeja, latviešu dzejnieki, allaž cieši saistīti ar savu zemi, tomēr kā agrāk, tā šodien var sacīt Vitauta Ļūdēna vārdiem: „Un manām acīm līdzi debess gāja”.

Esi sveicināts, lasītāj, esiet sveicināti, jaunie un vecie dzejnieki, Dzejas dienās un ‘Dzejas dienā’!

Imants Auziņš

*****************************

SATURS
Ievads.

Ieskaņa:
NO VIENAS ZEMES MĒS, NO VIENAS TAUTAS

Aspazija. Jādzīvo
Anna Brigadere. Trīs vārdi
Kārlis Skalbe. Tēvzemes bēdas
Vilis Plūdonis. Manai tēvzemei
Edvarts Virza. ‘Jau dienas lielais karstums nokritis…’
Pēteris Aigars. Zeme un tauta
Veronika Strēlerte. Zemgales līdzenumā / Dārgā zeme / Ļaudis
Elza Stērste. Mani senči
Valdis Krāslavietis. Tavs prāts lai notiek
Ojārs Vācietis. ‘Kad graudu samaļ miltos…’
Valda Dreimane. Kad bēg putni
Ārija Elksne. ‘Smaga velēna un zeme smaga…’
Monta Kroma. ‘Kas to celiņu sidrabā nolēja? Līgo!’

VISS IR MANS. TO NEATDOŠU
Latviešu dzejnieki tuvumā un tālumā

Eduards Aivars. Muzejs / Dunča spals
Amanda Aizpuriete. ‘Drīz pļavā nokritusī flauta satrūdēs…” / ‘Kaulu kaudze labirinta kaktā…’ / ‘Tad kādā rāmā rudens rītā…’ / ‘Nē, nav nekas man vairāk apsolīts…’
Velta Aizupe. Zeme paliks / Bet kurš atnāks? / Tomēr
Andris Akmentiņš. No cikla ‘Gudrais latviešu burvis’
Alant Vils. Nesaprotam tukšam / Zvejniks un dzejniks / Sportisk gāls gabal
Valdemārs Ancītis. Diendusā / Ticība / Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?
Anna Auziņa. ‘man reiz bija draugs…’ / ‘runā vēl…’
Arnolds Auziņš. Dievišķa gaisma / Poruka motīvs / Dzimtas koks / Saruna ar kalnu / Septembra naktī / Dzegužkalnā
Imants Auziņš. ‘Vai tiešām sekli būtu aris lemess?…’ / Uzruna bruņiniekam Rīgas pilī / Neievainojamā
Voldemārs Avens. Ar vēju / Uz mēness / Neticiet
Ligita Ābolniece. Šajā zemē / Lūgums
Reinis Ādmīdiņš. No 1995. gada vasaras burtnīcas
Jānis Baltvilks. ‘Diezgan bieži piemirsu…’ / Mana galva / ‘Dulla muša…’ / ‘Ko var pagatavot…’ / Notikumi
Marta Bārbele. Liepu laipa / Kapsētā / Klusā atblāzma / ‘Vai kādu ciemiņu gaidu…?’
Ilga Bērza. Zelts un sudrabs / Svecīšu vakars – dvēseļu saiets – dzīvie mirušos pieminēt saiet
Ilze Binde. Mazliet par modi
Ivars Blūms. Īsi dzejoļi
Lija Brīdaka. Tauriņu deja / Rabarberu ziedēšana / Uguns strīdi / Vālodze
Maija Briede. ‘Vien ģimene tas balsts…’ / ‘Uz gaišāku, uz baltu laiku…’ / Vai tik vien
Leons Briedis. mātesreize / trīs baltas rozes manu asiņu krāsā / puspadarīts eņģelis / dziļumi un mīļumi
Pēteris Brūveris. Rudenīgs pašportrets / Dvīņu trīņi / ‘sēdēt dīķa malā…’ / Leonam Briedim
Alberts Caune. Fragmenti no poēmas ‘Rietumkursas valnī’
Māris Čaklais. rezumējums / atkal atnāca lietus / ziemas rītu eņģeļi
Mirdza Čuibe. Kailā karaļa drānas / Atvasara / Vižņi / Pazudusī lakstīgala
Cecīlija Dinere. ‘Citā dzīvē tas bija…’ / ‘Starp mums ir debesis un jūra…’ / ‘Visur, kur arī nebūtu…’
Dagnija Dreika. ‘Ar posta svaru…’ / ‘Ak, Sezam, aizveries…’ / ‘Pa dīķi bagarē tie dukuri…’
Andrejs Eglītis. Veronikas Strēlertes bēru dienā 26. maijā, Stokholmā / Kurzemes piemiņai / 8. maijs / Zemgaļu virsaitis Viesturs
Eduards Freimanis. Uz ganu ceļa / Siltās smiltis / Apkūlu raganas
Rita Gāle. Baltijas jūra 1944. gadā / Mana māte Rīgā / ‘Par mīlestību uzrakstiet…’
Vija Gune. Ar laiku nesaskaņā
Lolita Gulbe. ‘Es rakstīšu tev vēstuli…’ / ‘Tu iznāci…’ / ‘Klusēt es gribu…’
Margita Gūtmane. ‘Es esmu sarukusi…’
Olafs Gūtmanis. Sibēliuss / Magoņu laikā / Svētceļnieki
Laila Ikase. ‘mēs dzejas dienā…’ / Vēstule māsai uz Zviedriju / Āzija
Guna Ikona. Pavasarī / Veltījums prātīgiem politiķiem / ‘Posts ar tiem velniem…’
Anatols Imermanis. ‘Kad pil no dvēseles skumjas…’ / Fragments / Pašportrets uz melna fona
Andrejs Irbe. Latvijas vasara / No saujas vēja / Galēja trimda
Astrīde Ivaska. ‘Jo sirds ir smēde…’
Gunars Janovskis. Draugam Biržos, I / Draugam Biržos, II / Vecums / Lūdzējs
Daina Jansone-Treice. Kad cilvēks cilvēku / ‘Tie nav bērzi pavasarī…’
Igūna Jansone. (S. Plātas motīvs) / ‘Zināma patiesība…’ / ‘mazs sudraba nazītis sirdī…’
Pēteris Jurciņš. Kā dzenis / Starp pūpoliem un šūpolēm / Liepziedu un jasmīnziedu laikā / Kustonīši
Skaidrīte Kaldupe. Visgaišākais dzejolis / Sliekšņa balss / Laiks / Par saules ziedputekšņiem
Nora Kalna. ‘Tu brīnums – kādas alegorijas…’ / ‘Vārdu grūstīts, apdullināts…’ / Māksla un laiks / Ornaments
Nikolajs Kalniņš. Mēs un jūs / Pasmejos / Mātei / Draugam / Lūgums saulei
Velta Kaltiņa. ‘smaga sirds…’ / ‘bet vēsture nesākās vakar…’ / arī puķe / ‘noplaiksnīja melna rūsa…’ / ‘no seniem rakstiem izrakstītu…’ / ‘rau vēnas septiņkārtu piebriest…’
Uldis Krasts. Mierinājums / ‘Re, rudens iesit man pa pieri…’
Juhans Kraķītis. Bārdainas rindas / Aizdomīgas rindas
Aina Kraujiete. Stikla sieviete (fragmenti)
Osvalds Kravalis. Ticība / Tauta
Valdis Krāslavietis. Krāslavai / Mana vectēva neatbildētie jautājumi / ‘It kā Lielā Remonta dēļ…’ / Tu neesi vainīgs
Velga Krile. ‘O, mīlas izdegušie, skaistums…’ / ‘Kur pastāv mans noziegums?…’ / ‘Tas ir, kas ir tas…’ / ‘Kod manas dzīvības ābolā…’
Alfreds Krūklis. Sapņu pārdevējs / Jāņunakts karnevāls
Antons Kūkojs. Jasmuiža / ‘Kad labai sirdij…’ / ‘Pats brīnišķīgais…’
Elza Ķezbere. Ar smaidu / Krustceļā / Latvijas Diena
Valdis Ķikāns. Neērts dzejnieks / Par Antiņiem / ‘es esmu bite tavā medus stropā…’
Erna Ķikure. ‘Aiviekste…’ / Rekviēms (A. K. aizejot mūžībā)
Maija Laukmane. Mīlestība / ‘visa šī pasaule turas uz…’
Jānis Liepiņš. Iģes palejas dūmakā / Dzejas puķe / Gredzenūbeles
Ivars Lindbergs. Labojums veciem dzejoļiem / Dziedājums sievietei pie jūras / Dziedājums sievietei labības laukā / ‘Vai, kā pār manu muguru ir staigāts…’
Anda Līce. Pirmsjāņos / Pēcjāņos / Aizjāņos
Laima Līvena. ‘mazu gaismiņu eņģelis nes…’ / ‘zīžaini pūpolu koki…’ / ‘kā maijpuķītes mežā…’ / ‘kā setera zīdainās ausis…’
Viktors Līvzemnieks. Johaidī! / Tā būda, tā valsts / Nekas it kā nemainās
Alberts Ločmelis. Stārķi / Ceļš oktobrī / Vientuļā māte ar meitu
Milda Losberga. Klāvam / Asinszāle / ‘Es meklēju savu spēku vietu…’ / ‘Kāds nāk…’
Rita Luginska. lūgums mīļotajam (I) / lūgums mīļotajam (II)
Vitauts Ļūdēns. Senā aka / Pulksteņu vidū / Šo pelēko vēju / Pienākums
Broņislava Martuževa. Izlīdzinājums / ‘Vakar saplauka bērzi…’ / ‘Nozied pie debesīm roze…’ / ‘Plaukst liepas, lapo ozoli…’ / ‘Ir svētki galā…’
Eva Mārtuža. ‘Tu pastaigājies ilgus gadus…’ / ‘Zems paugurs. / Virsotne tālu…’
Māris Melgalvs. ‘Redz, kauja ir strauja…’ / ‘No katras taustāmības bēgt…’ / ‘Ja sirsnīgi meklē…’
Rūta Mežavilka. Mazā meitenīte
Valda Mora. Jāpierod / Manhatana / Tautas mūža dziesma
Jana More. Nojautas / Vecmāmiņa
Roberts Mūks. Radīšanas vīzija / Variācija par Stikla kalnu jeb Anti-Antiņš / Tumšā Dieva ērā (Kali juga)
Aivars Neibarts. o tempora o mores / zelta dzejolis / ģēnijs
Pēteris Paegle. Biogrāfija / Es zinu / Aicinājums
Aleksandrs Pelēcis. Poruka akmens / Dzejnieka nāve
Valentīns Pelēcis. Mākoņu plostnieks / Odzes gredzenā
Jānis Plotnieks. Sev / Testaments / Ja…
Alfreds Putniņš. ‘Tās vārsmas dievišķās…’ / ‘Ar maigiem pirkstiem…’ / ‘Es pierakstu mūžības domas…’ / ‘Bērzs bijībā liecas…’ / ‘Kad vēji savijas…’
Jānis Ramba. Triju dzejoļu rīts / Ziema / Seši teikumi Ievai Rozei 1992. gada 31. oktobrī
Anna Rancāne. ‘Ar paļāvību pie žēlastības troņa…’
Edvīns Raups. ‘Meistarīgi sanaglotā kadiljakā…’ / ‘Dāvāt seju Tiem…’ / ‘Nāc droši…’
Dzidra Rinkule-Zemzare. Četras fabulas: Kazu karš / Varens pavērsiens / Blusa un ods / Miera sludinātājs
Ilga Rismane. Ķišku kapos pie ganiņa / Gadatirgū godi / Kā graudi apcirknī
Jānis Rokpelnis. ‘vējš pūš kur grib…’ / ‘enkuri gremdēti mūžībā…’ / ‘mēs esam kucēni pirmie…’ / ‘kāpēc mūzika nenovazājas…’ / ‘jēli nagi…’ / ‘mākoņu bārdas un bārdāmas…’
Aivars Ruņģis. Miniatūras / Cilvēks
Valdis Rūja. Svētā Pētera baznīcas aura / Zelta krūze / Vēl par vārnu un lakstīgalu / Kā jaunbiedrība vienotību skaidroja
Valdis Rūmnieks. Veļi visu redz / Dzejolis par papi / Dziesmiņa par divām blusām / Sienāzis
Māris Salējs. Kādai / Miruša karavīra dziesmiņa
Kaspars Siders. No topošā krājuma
Jānis Sirmbārdis. Mazs konstatējums / Laimes luteklis / Manas ādas / Kauns
Arvīds Skalbe. ‘Kaut kas neredzams starp mums…’ / ‘Dziļi sadurti iesmi…’ / ‘Visi, visi izkāpiet laukā…’ / ‘Nelabā sēklas…’ / ‘Rāceņu Anniņas acis…’ / ‘Nezinu īsti – kad…’
Knuts Skujenieks. Nepārveicamā aktivitāte / Memorandums / Būs!
Velta Sniķere. Vidū virs gaisa / Haiku par Mao domām / Pasaules imperiālisti, atvienojieties!
Dzintars Sodums. ‘Lai kā nes lāpas…’ / Bilance / ‘Tu biji labais…’ / Kundze Latvija / ‘Impērija pazaudēta…
Elza Sudmale. Rīgas elēģija / Lūgums eglei / Kā brīnumvara manī ieviz
Sintija Sudmale. ‘lūk aiz šiem vārtiņiem līst…’ / ‘kā etvija…’
Emīls Sudmalis. ‘Mēs abi un šī nakts…’ / ‘Es ieelpoju…’ / ‘Mēs ilgi mēnesnīcā Dievu lūdzām…’
Iveta Šimkus. ‘Vienvienīga nopūta…’ / ‘Pārmetums…’ / ‘Tu neļāvi man…’ / ‘Tik tuvu negaiss…’
Liene Štāla-Gūtmane. ‘tavi taureņi taurē…’ / Notikums / Ļoti sen
Tālivaldis Treicis. ‘Diena vakarējā…’ / Laikā / Uz pavasara pusi / Vēl viena laimīga vasara / Nepārstāj
Ojārs Vācietis. ‘Es atnācu pateikt…’ / ‘Deviņas gaismas stundas…’ / ‘Es protu noņemt sāpes…’ / Pārdēvēšanās / ‘Ar zvaigžņotu kluso gaismu…’ / ‘Nevienā no savām ziemām…’ / ‘Rudens prasīties prasās…’ / ‘Virs manis dzīvo zvaigznes…’
Laimonis Vāczemnieks. Apskaidrība / Atmoda / Krāsmatas / Tik tālu jau ir
Juris Veitners. Reģa laiks / ‘Ir zeme atkal ļoti zaļa…’ / ‘Noļi nāca, noļi gāja…’
Rūta Venta. Mārtiņroze / Dzejolis ar siļķi un puskukuli maizes
Andris Vējāns. Pasaules krustceļu vējā
Viks. ko sten / vai
Ingrida Vīksna. Pļaujas laiks / Gruzis sirdī / Valodai / Līdz pusei
Klāra Zāle. Kailie koki / Kartupeļu ziedēšana / Mierinājums / Nerimtīgais avots / Vai būs kāds lodziņš / Vārīgiem soļiem
Māra Zālīte. ‘Kur sākums visiem sākumiem…’ / Dienvidus / ‘Es nevēlos rakstīt smiltīs…’ / Vālodze
Aina Zemdega. Veltījums / Tad / ‘Vai tu neredzi…’
Modris Zihmanis. Šai zilajā mirklī / Katordznieks / ‘ādu tirgotāji ceļa meistari klauvētāji…’
Linards Zolnerovičs. ‘reiz man šķita…’ / ‘Vai tu mani mīli?…’ / ‘naktsviļņošanās klusumbalsu iesauktajā ezerā…’ / ‘vien tur mēs pastāvam…’ / ‘sasistā spogulī…’

NO ŠĪS JŪRAS, ŠIEM MEŽIEM UN LAUKIEM…
Latvijas krievu dzejnieki

Viktors Andrejevs. ‘Vienudien…’ (atdz. V. Līvzemnieks)
Leonīds Čerevičņiks. ‘Nāk vakars pilsētā…’ / ‘Tur kur viņa…’ (atdz. D. Dreika)
Nikolajs Gudaņecs. Mīts par Traukmazgātāju (atdz. P. Brūveris)
Marianna Ozoliņa. Gudro ierocis / Katrs ienākušais / Atvaļinājums no sevis / Kā Fenikss (atdz A. Ločmelis)
Larisa Romaņenko. Tāds laiks (atdz. O. Lisovska)
Lidija Ždanova. Kad rudens beidzas / ‘Pat sapņi šeit ar austrumnieku kolorītu…’ (atdz. D. Dreika)
Imants Auziņš. Un manām acīm līdzi debess gāja…


			

Prose C (Ķikure/Kikure)

Palmas (Dienas grāmatas lapas)
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 9.05.1958
Also: Mūsu kaimiņš
—————————————————————————————————
Par to laiku 
No vecām piezīmēm
Austrālijas Latvietis 23.12.1983

Reiz Rīgā, kādā rudens piektdienā, zābakos lauku puisis kautri piezvana pie manām durvīm, atdod man vēstuli un pazūd.

Vēstule ir no kāda kaimiņa pagasta ievērojama vīra, varbūt paša pagasta vecākā, īsti nezinu. Vēstulē viņš saka, ka svinēšot savu četrdesmito dzimšanas dienu un šai dienai par godu rīkošot koncertu pats savā jaunajā, plašajā šķūnī, kam esot ierīkojis vienā galā skatuvi un ko tagad sabiedriskās dzīves vajadzībām lietošot viss pagasts, līdz nākšot pagasta jaunā biedrības māja.

Šķūnis, protams, esot turpat viņa daļā, nekur tālu jāiet, kad mēs ar Juri Varkali, mana pagasta jauno skolotāju, manu skolas biedru, ļoti skaisto tenoru, pazīstamu no mūsu pusē rīkotiem koncertiem, ļoti mīļi lūgti, ļoti laipni atbraukšot.

Jūlis Lepnais arī esot solījies dziedāt, tas tāpat mans skolas biedrs un tāpat pazīstams no tiem pašiem koncertiem, ko mēs tik sekmīgi visā apkārtnē kopā rīkojuši…

Man ir jābrauc. To es zinu, pirms ļoti laipno vēstuli esmu izlasījusi līdz galam.

Grūtības būs lielas. Šis pagasts, kur mani aicina, ir mūsu pagasta otrā galā. Man jābrauc pāri visam mūsu pagastam savi 18 vai 20 kilometri un tur, viņu pagastā, vēl iekšā kilometru divpadsmit vai piecpadsmit. Ir rudens, novembra sākums. Ceļi, droši vien, ne labie. Tumsa uznāk ātri. Mūsu zirgs briesmīgi slinks. Parunā ar viņu žēlākā balsī, — viņš apstāsies. Ir tikai līnijdroška, kopš tautas valdība konfiscēja atsperu ratus, kur zem ādas pārsegas varēja iepogāties lietus un vēja laikā.

Bet man – jābrauc.

Bez tam man šis brauciens uz mājām jāuzņemas gluži lieki. Iepriekšējā sestdienā biju mājās. Šķiņķis, sviests, āboli apgādāti. Biežāk par trim nedēļām neatmaksājas braukt. Vakarā stacijā mani neviens nesagaidīs, ne ar zirgu, ne bez zirga, jo ir par vēlu, lai aizrakstītu. Mūsu mājas ir nomaļā vietā un nav vēl pievienotas tālruņa tīklam. Četri kilometri man tumsā būs jātausta ceļš ar kājām, caur mežu jāiet izstieptām rokām, lai neieskrietu zaros un neizskrāpētu acis.

Man arī būs jāatsakās no vingrināšanās visu sestdienu un svētdienu pie saimnieces klavierēm. Kad visi te mājās, es nekad pietiekami nespēlēju gammas, Hanonu. Svētdien te būs tukšs. Bet tur, mājās, nebūs laika, man būs vairāk nekā diena, turp un atpakaļ braucot, jānosēž līnijdroškā.

Upuru ir ļoti daudz. Bet…

Sava pagasta šādos koncertos mēs katrs saņemam divdesmit, pat trīsdesmit latus. Otrā, tuvējā kaimiņu pagstā, spēlējot kopā ar veco skolotāju Drīksniņu (otrā vijole) un Emīlu Vējnesi (pirmā vijole un ungāru dejas), — trīsdesmit un trīsdesmit piecus latus, jo Drīksniņš no honorāra atsakās. Nu, tā ir viņa un Emīla lieta. Drīksniņš Emīlam varbūt šādā vai tādā veidā pat piemaksātu klāt, lai tas viņam atļautu arī kādu solo. Emīlam tas – Dieviņ’, jo labāk! Viņa ungaru dejas tad dabū īsto uguni, ja nāk pēc Drīksniņa sonatīnas.

Šeit – nevar zināt, cik es dabūšu.

Tas ir bagāts pagasts ar smagām zemēm un labiem zirgiem, kā mana māte mēdz teikt. Varu cerēt mazākais uz trīsdesmit latiem, bet nebūtu kauns gaidīt krietni vairāk: man jāpavada divi dziedātāji un jābrauc ārā no pašas Rīgas. Šie mūsu malu koncerti notiek jau kopš vidusskolas laikiem, un tiem ir savas tradīcijas (ja nesanāk diezgan cilvēku – dabū mazāku honorāru, un tas nekas…) Bet tagad esmu jau konservatoriste un braucot varu nopelnīt… Dievišķo komēdiju (es sāku sapņot) dažus koncertus un teātrus vairāk, jaunas labas kurpes un pie Eglīša, ne pie Almas… Domājot un lēšot es, protams, kļūdos, kā parasti šādās reizēs, aizmirstu, ka no visām iekārotajām lietām varēs dabūt tikai vienu. Bet, pat to neaizmirstot, — jābrauc!

Sestdienas vakarā es ierodos mājās vēlu. Esmu tumsā nogājusi lielceļa gabalu, tad meža ceļu. Esmu sataustījusi ar kājām sauso taku starp pārziedējušajiem viršiem, izlaipojusi melno dūksti meža sākumā pāri ciņiem, pa čaukstošām apšu lapām.

Māte otrā istabā iztrūkstas no pirmā miega:
„Ū, meitēn? Kā – tu mājās? Sērkociņi turpat uz bufetes stūra…” Pulkstens, kā apsveikdams, lēni nozvana deviņus un priecīgi soļo tālāk. No podiņu krāsns nāk maigs siltums. No mātes istabas loga dzirdama slēģu iedziedāšanās.

Tāpat tumsā uzmeklēju mātes gultu.

Tad eju atpakaļ, ēdamistabā, uzrauju sērkociņu. Un šinī brīdī mani brāzmīgi ielenc mājas lietas: galds, krēsli, rūtotais loga aizkars, drēbju pakaramie pie durvīm ar rudens drēbēm, podiņu krāsns, cēla līdz griestiem, juška stāv horizontāli, nav aizmirsta aizvērt pēc kurināšanas…

Es nometu sērkociņu, jo tas sāpīgi apdedzina man pirkstus.

Uzrauju otru un aizdedzinu petrolejas lampu, uzlieku tai balto kupolu, un lietas mierīgi atvelkas puskrēslā.

Kamēr es novelku mēteli, māte stāsta: „Nav nekā labāka… Nezināju jau, ka būsi. Bufetē rupjais plācenītis, sviests, medus, brūkleņu ievārījums. Medus svaigs. Tikko pus kāres uzgriezu uz šķīvja. Visi citi Dekšņos, kulšanā. Tikai es te un Mildas māte viņā galā mājās. Un nu – stāsti!”

Es ēdu un stāstu.

Pēc tam izdzēšu lampu un atstāju to mātes istabā uz galda.

Aizeju lielajā istabā. No seniem laikiem to sauc par – zāli. Uzrauju atkal sērkociņu, aizdedzinu aptecējušu sveci mana vecā Veinberga pianīna jugendstila svečturī.

Brīdi paejot pa grīdsegu celiņiem, istaba ir smaržīga un vēsa. Kas īsti smaržo, grūti pateikt. Varbūt vaska rituļi uz mātes skapja stūra, sakaltušais viršu vainadziņš virs grāmatu plaukta vai vasaras putekļi mežģiņu logu aizkaru krokās?

Ļoti tumši stāv liellapaino mājas svētību ceri podos. Nakts logos arī ļoti tumša. Dubultlogi vēl nav ielikti. Ceriņu zars viegli skrāpē pie rūts.

Izlasu dzejoli, pirmo, kas atšķiras – man! Otru, kas atšķiras, kādam citam, un eju gulēt. Palagi ļoti auksti. Paķeru vēl vienu segu no skapja. Ir gadījusies kāda no vēl jaunajām mātes pūra segām, visa dzīparos austa, ‘šatierī’ no tumši priežu zaļa līdz gaiši zirņu zaļam, no melni rožu sarkana līdz maigi bālganam rozā, pa vidu melnas taciņas ar zelta pēdiņām abās malās. To es redzu arī tumsā bez skatīšanās.

Otrā rīta es atkal veru skapja durvis. Lieku segas nost un meklēju ko uzvilkt ceļā, ko koncertā.

Ienāk māte, noskatās un saka: „Vai tev vērts braukt to gaisa gabalu? Skaista svētdiena, tu tik labi varētu padzīvot mājās.”

Mātes vārdi man nāk negaidot, bet iedarbojas ātri. Diena ir skaista. Skaidra, pēc salnām. Viss vēl krāsains, zelts un varš, ūdeņi violeti, gaisi zili.

Uz grīdas celiņiem rindā sildās saules laukumi, sienās vizuļo viļņu atspīdums no upes. Mans vecais Veinbergs atvērts. Ceriņu zars viegli sit pie loga. Vesela diena!

Rokas ar drēbēm nolaižas. Bet es saņemos: „Padomā, trīsdesmit vai četrdesmit latu. Notis vai grāmatas, koncerti…”
„Kad tik tu ko dabū,” māte pārtrauc, „tie tur tanī galā… Un vai tev tik ļoti vajag?”
„Bet tie jau tie bagātie?”
„Nu – tādēļ… Bet ja tu domā”…”

Un tā es braucu.

Diena ir skaista. Zeme apputējusi zeltā, ūdeņi, gaisi zili. Lielajā silā smiltis tik dzeltenas, egles zaļas.

Mūsu pagasta centrā es iebraucu skolas pagalmā. Juris Varkalis, Garais Juris vai vienkārši – Garais, saukts tā no skolas laikiem, iznāk pretī.

Mēs paēdam pusdienas. Sadziedam, saspēlējam skolas klasē, kur mazliet salst rokas, bet klavieres ir labas. Tad sēžam Jura dzīvoklī, skolas otrā stāvā un runājamies. Tikai Juris – nemaz nemudina braukšanai.

Viņš skatās caur logu uz kļavu gatvi lejā, kur lapu brūnums viz kā zaros, tā zemē. Bet zem kļavām ceļš mazliet dubļains. Ir rudens. Ir lijis.

„Saki, vai mums vērts braukt?” viņš saka. ”Tur ir elles ceļi, tālāk. Un tie veči… Vai tiem mūsu dziedāšanas vajag?”

Bet nu es tam turos pretī. Lai tiem večiem mūsu dziedāšanas vajag vai nevajag, teikuši viņi ir, ka vajag, un mana svētdiena jau pusē pagalam. Tūlīt būs pagalam arī otra puse.

Mēs braucam.

Jā, tālāk tur ir elles ceļi. Tas ir bagāts pagasts ar smagām māla zemēm un smagiem zirgiem. Un elles ceļiem.

Kādu laiku man liekas, ka pa tādām dubļu muldām tiešām tālāk nevarēs braukt. Līnijdroškai pastāvīgi viens vai otrs gals ļurkst dubļos, pastāvīgi viens gals augšā, otrs lejā kā attrūkušam plosta baļķim straumē. Zirgs tikko cilā kājas un lūr gar ilkss galu atpakaļ. Bet brauc arī citi, un tā ka dubļu straumes vien pajūk.

Mēs braucam un, tumsai iestājoties, iebraucam kādā pagalmā, kas ir pienācīgi uguņots un pienācīgi trokšņains, lai saprastu, ka ir braukts un atbraukts pareizi.

Mūs uzņem ļoti laipni. Sēdina, dzirda, baro.

Es bakstu Juri, lai beidzot prasa, vai nebūtu jāiet meklēt to šķūni – biedrības zāli.

O, šķūnis pildās varonīgi. Tur iet, ka rūc – kā to saka. Kas tur īsti notiek, no malas tā uzreiz nevar pateikt, bet iekšā un ārā ap to viss kustas, steidzas, nāk un iet. Saimnieks jubilārs vidū, skraida tik aizņemts, ka nav laika ne parunāties.

Jūlijs nav ieradies, saaukstējis rīkli. Jūlijs vienmēr saaukstēja rīkli, arī skolas laikā. Viņam gandrīz nekad neizdevās izdziedāt neaizsmakušam. Bet lai arī tā, viņam tomēr bija labākā dziedamā balss skolā, un to pašu dzird arī pagastā.

Beidzot mēs nokļūstam aktieru istabā. Blakus skatuvei, kā nākas. Ir jau melna nakts. Laiks sāk draņķot. Nāk sniegs ar lietu.

Šķūnis ir pilns, tur ir soli rindās, ir galdiņi gar malām, tur dzer, ēd, klausās runas vai arī kādus it kā priekšlasījumus, par ko ir daudz smieklu un saucienu.

Mēs gaidām aktieru istabā. Mums piedāvā alu un desiņas, iepazīstina ar pagastu varenajiem. Desiņas un alu mēs atbīdām – nevar jau visu sākt no otra gala. Vai klavieres ir uz skatuves?

„Ir, ir, kā ne. Daži kauliņi tik necilājas, bet tas no mitrā laika. Viss jau ir kārtībā.”

Juris ir it kā uz bēgšanu. Bet nu ir par vēlu. Nodziedāsim, nospēlēsim, es saku, un tad miers.

Jurim nav viegli. Viens no viņa labākajiem numuriem ir duets ar Jūliju. Bet Jūlija nav. Nu, bet Jurim ir daudz solo partiju šai duetā un man – kupls pavadījums, tukšākās vietās es varu spēlēt to labi vētraini. Mēs izpildām visu kā domāts. Klavieru kauliņi gan pludo no klausītāju elpas, bet tas tā nav pirmo reizi.

Šķūnis nošalc – varbūt nolīgojas, — no aplausiem. Viss ir kārtībā un cauri.

Nu mēs nesmādējam arī desiņas, un alus jāpieņem, gribi vai ne, citādi kāda smaga un draudzīga roka tik ilgi gulstas uz pleca, ka var krēsls salūzt. Tā mēs dzeram alu, un patiesi, dzert gribas un garšo labi. Alus ir katra pagasta lepnums – stiprs, skaidrs, tumšs un garšīgs. Nu, kādreiz nav tik tumšs un tik skaidrs, bet stiprs vienmēr, un garša ir garšas lieta. Bet dejot mēs neejam. Tur viss izskatās pārāk spēkpilns un tiešām ļoti biezs. Bez tam Juris ir pagalam kaunīgs. Viņš kļūst nelaimīgs un dod zīmes, tikko es viņam uzmetu priecīgāku skatu.

Tikai vēlāk es saprotu: katram pagastam ir savi ziņu biroji, savi spriedumi par visām parādībām. Es saprotu. Jurim nav viegli, viņš ir kaimiņu pagasta jaunais skolotājs, par viņu jau raksta un atkal pierakstīs pilnas avīzes par visu, kā te bijis un kā ne.

No šķūņa mēs drīz taisāmies mājās, — uz istabu, kā saka. Jubilārs to tā nožēlo, ka nemaz nezina, kā to izteikt, un skaita garus jūsmīgus pateicības vārdus. Es laikam neizskatos pietiekami aizkustināta, jo viņš pateicību atkārto vēl un vēl. Bet tad, nu tad arī viņš vairs nezina, ko vēl teikt.

Un es sāku domāt, vai tikai šeit, citā malā, arī paražas nav citas. Bet jubilārs ir ļoti aizņemts. Honorāra lietu kārtos rīt. Varbūt. Cerams. Katrā ziņā.

Par mājās braukšanu naktī pie tāda laika un tādiem ceļiem nav ko domāt. Uz to jau esam agrāk gatavojušies, paliksim pa nakti. Man ierāda gluži jaunu bēniņu istabu. Nekas vēl nav krāsots, viss tumšāka un gaišāka dabīga koka maigumā. Istaba liela un vēl pustukša. Ir tikai gulta, galdiņš, krēsls vienā stūrī, un klājiens ābolu uz grīdas vispāri.

Pēc grūti noburzītās dienas jūtos istabā ļoti labi. Ēdu ābolus un eju gulēt. Aiz loga lejā šalc ābeļdārzs kā pasakā. Tikai sniegs ar lietu, kas kapājas melnajās rūtīs, man ļoti nepatīk. Kādas izskatīsies tās dubļu vannas uz ceļa? Un vai vispār šī draņķošana līdz rītam mitēsies? Mazliet gremžas arī tas, ka nauda vēl nav rokā. Pēkšņi tā sāk likties it kā grūta lieta. Bet izstiepties palagos pēc godīgi veiktas dienas ir saldi. Aizmiegu kā Dieva ausī.

No rīta ābeļdārzs tāpat šņāc. Un līst, skumji, gari un kārtīgi – līst. Nav labi. Ir pavisam nelabi. Bet grozīt neko nevar.

Mēs ciemojamies.

Ēdam tos pašus ābolus, vistas viru un bezgala daudz sviesta cepumu.

Lejā viesistabā stāv tāfelklavieres. Būtu reize muzicēšanai, bet pieci vai seši kauliņi neskan. Mēs ar Juri ņemam notis un ejam uz šķūni, bet pirksti sastingst, un arī Jura balss nav lietojama.

Krītu atkal virsū cepumu šķīvim. Saimniece, nabadzīte, to nespēj pildīt… Lasīt nav ko. Zaļi lauksaimniecības žurnāli. Par buļļiem, vīķauzām un drenēšanu. Drenēšana būtu derīga tur uz ceļiem, kur pildās dubļu vannas.

Nomokāmies līdz naktij.

Guļu tai pašā istabā ar āboliem. Bet nu ir īsta moku nakts. Miegs nenāk, ābolus vairāk nevar ieēst, bet te augšā var vislabāk dzirdēt, kā līst un līst un vējš kapā asus stakātus un gāž presto bez žēlastības.

Mana laimīgā dzimtene liekas esam aiz veselas briesmu pilnas pasaules, aiz vētrām un jūrām. Un mans mazais slinkais zirdziņš un plikā droška! Man gandrīz jādomā, ka mums te būs jāgaida līdz pavasarim. Ik brīdi, kad vējš ar lietu, jumtā drāzdamies, mani pamodina, un tas gadās neskaitāmas reizes, es varētu raudāt no lielas nelaimes. Varbūt es to paklusām arī daru. Par paša darbiem līst visrūgtākās asaras, sevišķi ja vēl jaucas klāt nespēcīgas dusmas. Un dusmās asaras vienmēr ir nespēcīgas.

Pamazām es ardievojos arī no honorāra.

Varbūt vēl – pašās beigās…?

Otrdien pret pusdienas laiku mēs tomēr izbraucam. Lietus vairs nelīst tik stipri, dažreiz piestāj.

Par dubļiem, zirgu, līnijdrošku nedomāju. Velc, kādēļ ņēmies par zirgu! Tas vecais teiciens, dzīvē noder bieži. Soli pa solim mēs plunčojamies ārā no bagātā pagasta.

Ir krietni vēss, un, uz līnijdroškas sēžot, vējš un sīkais lietus nozilina mūs stīvus. Zinu, ko Jurim esmu sagādājusi: vajadzēja klausīt, kad viņš nelabu paredzēdams, skatījās uz kļavu gatvi un nekāroja braukt. Bet tagad es pat nedrīkstu piedāvāt viņam paslēpties zem mana lielā lakata, jo tikko kāds cilvēks parādās uz ceļa, tā lakata stūris jārauj prom. Neviens jau te nezina, ka Juris ir, pirmkārt, Ārvalda draugs un es – Ainiņas draudzene.

Mēs mirkstam un iztrīcamies veselam mūžam.

Beidzot Juris sasniedz savu pagasta skolu.

Un vēl beidzot arī es sasniedzu savu pagasta stūri. Kā no smagas šķīstīšanās atgriežoties, mēs abi ar zirdziņu uzrāpojam uz sausa ceļa. Ir liela labsajūta atgriezties tur, kur ir vieglas zemes, varbūt arī viegli cilvēki un – labi ceļi.

Pēc kāda mēneša es saņemu atkal kādu vēstuli. Apskatot zīmogu, es sāku smaidīt siltā priekā un mazā vainas apziņā.

Vai, vilks! Būs tomēr nauda! Smalki ļaudis nesteidzas…

Vēstule ir atkal ļoti laipna. Pēc lielās svinēšanas dāvinātajā ādas albumā sadomāts ievietot visu to foto attēlus, kas ar savu klātbūtni tik laipni kuplinājuši šo dienu. Es esmu mīļi lūgta aizsūtīt arī savu attēlu…

Es smejos. Pie velna! Vispirms ar rūgtumu tad no sirds. Man vajadzēja naudu prasīt, ne gaidīt, bet vecais likums – nabadzības dēļ, jau neies lepnību zaudēt – dziļi iesēdies kaulos. Kā gan varētu sagraut šī labā patricieša ilūziju, ka visi braukuši, pat no Rīgas, kā mīļi ciemiņi, sveicēji, suminātāji viņa dienai? Ja būtu prasīta nauda, viņš nebūtu žēlojis pāris līdakas, kā sauc zaļās divdesmitpieclatu zīmes, bet – visa tā lieta jau bija celta uz citādiem pamatiem. Mazākais no vienas puses.

Fotoattēls tomēr paliek neaizsūtīts. Nav neviena tik reprezentatīva, un arī – jā, it kā jāsaka – nemāžojies…
—————————————————————————————————
Pasaka par nelaikā aprakto
Treji Vārti 01.07.2009
[+ 2 photos of her]

Bija reiz kāda radība, varbūt cilvēks, kas bija nomiris un aprakts. Patiesību sakot – bija aprakts, bet nebija vēl īsti nomiris.

Viena pārpratuma dēļ nevar grozīt likumu – tam, kas bija aprakts, vajadzēja palikt zem zemes. Pagaidīt turpat līdz tai dienai, kad tam pēc aiztecējušā laika pienāksies tur būt.

Tā kā Apraktais kārpījās un turējās likumiem pretī, viņam pa reizei atļāva iziet no sava kapa. Ja viņš spētu norakt visas smiltis, kurām pēc likuma bija tas jāsedz un jātur zem zaļas velēnas, viņš kļūtu atbrīvots.

Smilšu bija ļoti daudz, un Apraktajam nebija lāpstas, viņš varēja rakt tikai rokām. To viņš arī darīja. Bet tās reizes, kad viņš drīkstēja izlīst no kapa, bija ļoti retas, un iepriekš viņam nekad nebija zināms, kad tās nāks. Varbūt viņš būtu atracis vairāk, ja to zinātu. Jau zem zemes gulēdams, viņš spētu sadūšoties rakšanai un gudri atsacīties no pasaules jaukumiem.

Bet, tā kā šīs izlīšanas reizes no kapa nāca nezinot, tad Apraktais arvien apstulba no laimes, nosēdās uz sava kapa malas un aizmirsies lūkojās Pasaulē.

Dažreiz bija lietus. Plūda miljoniem pērļu lāsīšu, straumīšu pa koku stumbriem, lapām, ziediem, zāli. Un zāle un ziedi, un lapas snauda Debess straumēs.

Apraktais domāja par to, kā viņa tēva mājās mežā aug sēnes, nebēdīgas beciņu rindas sūnās, satrunējušās skujiņās, un sārtas rudmiesītes zālē, blakus izmiekšķētām govju karašām.

Vai varbūt lietus lija viņa tēva mājas ziedošos jasmīnos, birdinādams baltas, apaļas ziedlapiņas un arī izjaukdams pēdējos milzīgos sējas rožu ziedus, kas novēlās uz zemes kā zīda lupatu kaudzes. Bet mājā iekšā pie sienas skaļi tikšķēja pulkstenis un sita stundas – un cilvēks skraidīja pāri vienam slieksnim, pāri otram un klusi murmināja: Jāņu Kalna zaļumsvētki izlīs, Jāņu Kalna zaļumsvētki izlīs…

Vai Jūs zināt, kā zaļumsvētki izlīst? Protams, nē. Bet Apraktais to zināja, un viņam par to bija jādomā.

Un Apraktajam bija jādomā arī par to, kā lietus var izvilināt akmeņiem smaržu. Viņa tēvu pilsētas bija celtas no pelēkiem akmeņiem, kas sildījās saulē. Lietus lāses krita uz tiem un pazuda, krita un pazuda, līdz akmeņi padevās, sāka mirdzēt un smaržot. Jaunas meitenes tad slēpās zem akmens vārtu arkādēm no lietus, jo tas atmiekšķēja viņu cepurīšu malas un notašķīja zeķes, bet akmeņi sāka vēl vairāk smaržot…

Ja lietus Aprakto varēja tā atvilināt no zemes rakšanas darba, ko gan nevarēja darīt saule?

Saule, kas spēja izdzert ezerus un aizdedzināt mežus! Bet Aronas upes ūdeni viņa nespēja sasildīt, tas bija auksts, skaidrs, dzirkstošs kā ledus pagrabā stāvējis zelteris vēl pašā vasaras vidū. Toreiz pulciņš dzejnieku un viena meitene dienvidū pārbrida Aronu un apsēdās priedīšu jaunaudzē, kur bij arī egles un paegļi. Viņu stilbi dega kā bērza žagariem nopērti no Aronas ūdens, asinis kņudēja un kutēja, un draudēja vai cauri ādai izsprāgt, sēžot pēc tam uz karstajām sūnām karstajos saules staros.

Vecākie dzejnieki virzījās tuvāk meitenei un aizskāra tās baso kāju pēdas ar smilgu, viņa savukārt virzījās tālāk, lika kājas atpakaļ sandalēs un slēpa tās zem puķainās kleitas. Bet vieglais gaišmatis, maigais un visjaunākais dzejnieks, trūkās augšā un uzrāva sev līdz arī savu draugu. Viņš bija ieraudzījis zem priedītēm zilu ziedu.

„…Bet Dievs ir garām gājis un viņu sveicinājis!” viņš deklamēja pazīstamas vārsmas un smējās no liela prieka. Viņš gāja garām ziedam, zemu klanījās un sveicināja, un smējās atkal, un apkampa savu draugu, nezinādams, kur likties, jo viņš bija tik jauns un tas, ka Dievs sveicina ziedu, bija skaisti.

„Rimsties, Ērik,” citi viņu apsauca, bet viņam bija grūti rimties. Un viņš stāstīja savam

draugam un citiem par to, kas bija rakstījis vārsmas par zilo ziedu.

„…Un reiz mēs abi ejam pa ielu. Garām brauc siena vezums. Viņš noņem cepuri un paliek stāvot. Stāv ilgi. Es nezinu, ko darīt. Es gaidu. Paeju nost. Tad viņš nāk pie manis, uzliek roku uz pleca un saka: „Dzejojiet”. Tikai vienu vārdu – „dzejojiet”, un dzejnieks atkal smējās maigi un draiski kā meitene.

Bet tad viņš atgriezās pie zieda un bija nopietns, „Skaisti. Skaisti,” viņš teica, bet mums ir jāsaka citādi. Mēs tā vairs nevaram. Un atkal viņš apņēma drauga plecus, un viņi runāja par dzeju. Un par sievieti. Viņi staigāja šurp un turp un tikai dažus teikumus dzirdēja tie, kas sēdēja sūnās un runāja par dzeju un zveju.

„Skaista?” Ērika draugs teica. „Nē, viņa bija šķība un greiza, bet tik dzīva, ka mēs visi bijām viņā iemīlējušies…”

Nākošreiz, kad tie abi, gaišmatainais un tumšmatainais dzejnieks, savā pastaigā apgriezās sēdošo tuvumā, viņi laikam runāja par citu sievieti.

„Bet mute liela,” tumšmatainais teica, „lūpas tādas mīkstas, kā kumeļam…”

Vēl nākošo reizi viņi atkal runāja par dzeju, un viens no sēdošiem vecākiem dzejniekiem teica, „Jā, no pārāk precīza ritma arī dzeja var ciest. Nevari nekā notvert – tram ta ram, tram ta ram – aizbrauc, kā ar ratiņiem…”

Viņi runāja visu pēcpusdienu un klusēja pa vidu un smējās.

Saule jau laidās aiz mežiem, kad viņi pavadīja mājās meiteni caur silu un viršiem pa jaunizcirstu meža stigu.

Viņi gāja pa divi un trīs un runāja, un klusēja pa vidu.

Gaišmatainais dzejnieks un meitene gāja pēdējie. Neviens sevišķi nemeklēja šīs meitenes tuvuma, te mežā jau viņi bija tādēļ, ka bija aizbēguši no sievietēm, bet šī meitene te bija kaimiņiene. Un kādam no visiem vajadzēja gadīties viņai blakus.

Viņa varbūt bija jauka meitene. Brūna, apaļa, kā ozola zīle. Mierīgi sapņodama, viņa gāja vidū, klausīdamās viņu runās, nemeklēdama viņu uzmanības kā Arona, kā virši…

Jaunais dzejnieks, kas gāja ar viņu citiem aizmugurē, piegāja soli tuvāk – aplika roku viņas pleciem un gribēja to noskūpstīt.

„Nē,” viņa teica.

Dzejnieks atkāpās soli viršos, bet tad aplika abas rokas tās pleciem un no visas tiesas gribēja to noskūpstīt.

„Nē,” viņa teica, „lūdzu!”
Tas bija tik dziļi nopietni lūgts, ka dzejnieks, mazliet izbrīnījies, gāja pa viršiem soli no viņas.

Varbūt viņa kaut ko sargāja uz savām lūpām – vakara gaismu vai kāda cita skūpstu.

Viņa nebēga un neapmulsa, un viņš neapvainojās. Viņi turpināja iet blakus vēl mierīgāk, katrs savu sapņodams, tomēr priecīgi jauzdami viens otra jaunās dzīvības siltumu.

Kur sils beidzās, viņi izgāja uz lielceļa – Tilta lejā. Tā bija maz ievērojama leja ar vēl mazāk ievērojamu tiltu pār grīslī un dūņās pazudušu divu pagastu robežu grāvi, kas tomēr dzīvoja dzīvs ar savu lēno tecēšanu kā ziemu, tā vasaru.

Lielceļš iesārti aizspīdēja pāri lejai ar spilvu pilnām pļavām.

Tur, kur otrpus Tilta lejai viņš pacēlās pret smilšainu kalnu, pa labi gar kalna malu nogriezās lauku ceļš, pārziedējušām kaķpēdiņām rotājies. Tur viņi visi iegriezās. Kalna malā, izkaltušās meža zemenēs un retos madaru puduros, čirkstēja sienāži, otrpus ceļa tālāk zālē lēkāja mazas vardes. Metās krēsla. Gājēji bija apklusuši jau labu laiku, un pēkšņi viņi visi apstājās jauna, zaļa meža loka ielenkti. Krēslā jau viss saplūda vienā zaļumā, un pēdējās dienas gaismas atliekās burvīgi blāvoja jaunu bērziņu stumbri uz izretinātas alkšņu jaunaudzes.

Gaišmatainais dzejnieks sasita plaukstas un smējās, „Kā papirosi!” viņš sauca un skatījās uz bērziem maigāk kā četrgadīgais uz lieldienu jēriņiem.

„Ho-ho! Papirosi – viņš saka,” citi skaļi ierēcās.
„Tu, nelabojamais pilsētnieks – papirosi!”
Dzejnieks mazliet apjuka, bet aizstāvēja sevi un bērzus.
„Vai viņi nav? Skatāties!”

Tad viņš apsēdās ceļmalas zālē, kas te bija īsa un bieza kā samts, un ielika galvu meitenes klēpī.

„Skaista seja,” viņš runāja un skatījās meitenes sejā, kuru viņa mazliet pār viņu bija noliekusi.

„Tādi divi ceļi viņā, kad smaida,” viņš bija pacēlis roku un zīmēja gaisā līnijas līdzteku tām līnijām, kas padziļinājās meitenes vaigos no viņas smaida.

Citi tapa klusi un skatījās viņos.

Meitene tad tūlīt cēlās un skrēja mājās cauri alkšņu jaunaudzei. Nāca tumsa.

Bet pulciņš dzejnieku runādami un klusēdami gāja atpakaļ pār Tilta leju un pa stigu caur silu. Aronas malā viņi vēl ķerstīja vardes, jo sadomāja ielikt vēl kādas nakts makšķeres.

„Gaišmatainais dzejnieks neuzrakstīja šai meitenei nevienu dzeju!” iedomājās Apraktais un trūkās augšā no kapa malas. „Viņam nebūs iekritis prātā. Bet viņa bija jauka meitene, un man viņš jāuzmeklē.” Apraktais gribēja skriet pie dzejnieka, bet atģidās, kur ir un kas viņam jādara. Viņš no visas sirds sāka rakt smiltis. Bet krēsla bija klāt tāpat kā toreiz vasaras vakarā, un viņam bija jālien zem zemes.

Vaimanādams, matus plēsdams, viņš gaidīja citu reizi. Nosolījās neskatīties ne lietū, ne saulē, ne savos sapņos aiz kapa malas, tikai rakt un izrakt, un atgriezties tēva mājās, tēva tēvu pilsētās un draugu vidū.

Beidzot pienāca arī tā diena, kad viņš no sava kapa bija izracies. Viņš varēja atgriezties. Viņš stāvēja vēl turpat un slaucīja smiltis no rokām, no acīm, no ausīm ārā.

Tad viņam garām gāja kāds ar lielu grāmatu. Tas ieskatījās savā grāmatā, Apraktā sejā, arī vaļējā kapā un uzsmaidīja:

„Cik jauki tu esi sagatavojies! Cik reti, reti tas gadās,” viņš teica un pacēla savu roku pret Aprakto.
„Es gribu uz tēva mājām,” tas iebrēcās un gribēja mesties sāņš. Bet svešā pirksts bija aizskāris viņa pieri. „Tur tu nokļūsi,” viņš laipni teica un bija jau aiz kalniem.

Bet Apraktais novēlās savā kapā un bija patiesi beigts un pagalam.
———————————————————————
Pastāvēs kas nemainīsies  
Skice 
Austrālijas Latvietis 15./22.09.1989

Viņš ir viens no tiem nedaudzajiem, kas pēc trīsdesmit (jau četrdesmit…) gadiem vēl ir – ikvienam tas skaidri redzams – emigrants, pēc otrā pasaules kara pārvietotā persona. Viņš jau sen vairs nekur nestrādā, ir pensionārs – vieninieks. Dzīvo kādā piebūvē pie vienas no vecajām pilsētiņas garāžām, kur viņš sācis dzīvot pirms gadiem divdesmit vai vairāk. Toreiz tāds atrasts kakts bija laba vieta un ir vēl tagad: logs uz sētu, galds, krēsls, gulta un pavardiņš, ko viņš pats tur ierīkojis jau pirmajos darba gados, divi krāni un izlietne. Aiz tās, aiz aizvelkamiem un atvelkamiem plastikas priekškariem – vanna, skārda vanna (uz kājiņām), arī ierīkota jau pirmajos darba gados. Ūdensvadi tai pievienoti publiskajai labierīcībai pie garāžas. Šī labierīcība ir arī viņa privātajām vajadzībām, pašam sava atslēga. Daži nedaudzie, kas viņu pazīst vai ir pazinuši, vārdu neatceras, viņa vārda galotni tie arī nekad nav zinājuši, lai arī tā būtu norādījums uz viņa izcelsmes zemi. Aizmirsti arī viņa stāsti par to. Viņš ir beidzis runāt. Nav, kas klausās.

Viņš saņem savu pensijas naudu un iepērkas pilsētiņas pašapkalpes veikalā. Tur kases meitenes viņam, tāpat kā ikvienam citam svešiniekam (šī ir maza pilsētiņa liela ciema malā, kur sarodas daudz tūristu), tā iepirkumus plastikas turzā metot, pajautā: kā jūtaties šodien, un ātri novēl labu dienu. Nekāda cita liela runāšana neiznāk. Bez tam, lai gan viņš pats to neapjauš, ir labāk, ja viņš never muti. Mute ir vissliktāk apkoptā lieta viņa dzīvē: zobi vai visi izkrituši un vietējā valoda tur iedzīvojusies tikai nedaudz.

Viņš ir redzams klaiņojot apkārt, pāri tiltiem uz vienu vai otru pusi, dažreiz pat pāris kilometru ārpus pilsētiņas robežām, ar plastikas maisu rokās viņš uzlasa tukšās alus kannas un pudeles. Par tām maksā pieci centi gabalā. Un, ja iziet agri no rītiem, pirms skolas puikas nav pudeles sadauzījuši, viņš salasa katru dienu pa dolāram. Ja ne gluži katru dienu, tad droši pirmdienas rītos, un tad ir krietns stiepiens. Pudeles ir smagas.

Ja viņam gadās satikt kādu cilvēku uz tilta, kur garāmiešana iznāk tuvu, tik tuvu, ka būtu jāsaka kāds vārds vai sveiciens, viņš ir pirmais, kas apstājas un mēģina kādu vārdu pārmīt. Viņa stāsts ir vienmēr viens un tas pats: viņam bijis draugs, tas aizbraucis uz lielāku pilsētu apskatīties, vai tur nav labāka dzīve, teicies atgriezties, bet nav atgriezies.

Dažam viņš arī pastāsta, ka pāris reizes ir atgriezies savā dzimtajā zemē, bet tur neesot ko darīt. Visi kļuvuši sveši, un darbu nevarot dabūt. Klausītājs kaut ko norūc piekrizdams, un aiziedams pie sevis nosaka: „Ne darbu, bet naudu nevar dabūt.” Atmet ar roku – lai dzīvo te, kas kādam daļas.

Ja gadās viņu uz tilta satikt kādu svētku priekšvakarā, ir grūtāk tikt no viņa vaļā. Viņš sniedz, dod, ņem roku, vēlē labus svētkus un runā, un dara to pašu svētku vēlēšanu atkal un atkal no gala. Gadās pat, ka viņš saka, ka varētu atnākt tas otrs uz viņa māju, istabu, izdzert glāzi viskija. Vai ne? Jā, varētu sadzert, ja kāds atnāktu. Bet svētkos katram jāskrien uz savām mājām.

Un viņš iet uz savu māju, uz savu istabu. Viņš nav noplīsis. Svētku tuvumā reizēm viņš ir pat glīti uzģērbies kādās tumšās drēbēs, un galvā glīta adīta mice kā slēpotājam. Eiropietis.
————————————————————————————————
Paviršas piezīmes par lašiem
Austrālijas Latvietis [?]
Also: Ceļā akmeņu raksts
———————————————————————————————–

Pazaudētās puķes
Ceļojuma piezīmes         
Austrālijas Latvietis 3.03.1972


[Right: Marble-topped mountain]


Itālijas kalnos pie marmora lauztuvēm mēs pirmo reizi pārguļam zem klajas debess, tikai guļammaisos, nepūloties pat telti uzcelt. Nakts pēc īsa, maiga vasaras lietutiņa ir silta un rāma. Zāļainais nobraucamais laukumiņš ceļa malā pietiekami liels, lai novietotu mašīnu un apgrozītos ar guļammaisiem, bez liekām rūpēm novelties no kalna malas. Tās stāvums ir arī tik biezi krūmiem noaudzis, ka nereibina, tomēr īsti uzticēties tam nevar, un mēs uzsaucam cits citam, velti nesviesties uz to pusi, kur, krēslai metoties, vairs nevar izšķirt, kas krūms, kas koka galotne, atstiepusies augšā no bezdibeņa.

Tur dziļi lejā pavīd pa upītes līkumam un no turienes, no marmora zāģētavām, vēl naktij iestājoties, atskan zāģa iekaukšanās, ēdoties cauri pēdējiem šai dienā sazāģētiem akmeņiem. No augšas pa ceļu mums garām vēl tumsā nāk arī pēdējās smagās mašīnas ar milzīgajiem marmora bluķiem. Daudzi no tiem ir tik lieli, ka to ir tikai pa vienam vai diviem katrā kravā. Šī nakts uznākšana kalnos ar it kā negribīgi rimstošo cilvēku darbošanos ļauj ieskatīties šīs zemes stūra dzīvē. Tuvu var just šo kalnu bagātības un cilvēku nemitīgo izsalkumu pēc tām.

Ir jādomā par to, kā šis akmens, šī kalnu ķermeņa cietākā daļa, šis aukstais, tīrais marmors lejā muzejos un kapličās bija noraudzījies uz mums ar Mikelandželo tam iedotām acīm. Vai tas bija cilvēka un kalna kopējais skats, kas caur krēslu šķita atsniedzamies no lejas te līdz kalnam ar lielāku spēku kā jebkad? Te, no kurienes cilvēks, trakais florentīnietis, bija akmeni izplēsis, ar cīņu atrāvis kalnam, nodabūjis to lejā, lai tur tam iekaltu savu dvēseli.

Tagad marmoru no augstajām galotnēm līdz braucamiem ceļiem laiž lejā dzelzs tauvās, varētu teikt – pēc kādas uzlabotas grieķa Zorbas metodes… Lielie bluķi nāk lejā ar tādu varenību, ka soļi paši no sevis metas sāņš, ja pagadās tur tuvāk stāvēt. Šie cilvēka un kalna spēki darbina prātus, — pārsteidz, mulsina un beidzot pielej ar dziļu mieru.

Tīrajā zālē, zem lietus mazgātām ceļmalas liepiņu lapām, miegs uznāk salds un dziļš.

No rīta agri prom braucot, mēs vēl mīlinoties cilājam rasas valgos, vēsos marmora gabaliņus, kas mētājas gar ceļa malām un kaudzēm stāv zāģētavu tuvumā, visādas šķembas, atlūzumi, atzāģējumi, atsitumi, visādās krāsās, ar maigajiem zīmējumiem uz neizsakāmi balta pamata, dramatiski zaļgani un melni, un dzīvi, rožaini silti, kā vēstot par cilvēka dzīves norisēm – prieku, laimi, nāvi. Tie ir par smagiem, lai tos paņemtu līdz. Ja arī kāds gabaliņš kā pats no sevis palien zem mašīnas sēdekļa, tad tas vēlāk kaut kur jānomet, jāatstāj tāpat kā oļi no Aviņjonas tilta, virši no Versaļas meža un citas tādas lietas. Aizbraucot no kalniem, mēs izvēlamies citu ceļu, lai vēl apmestu kādu līkumu, pirms atkal atrodamies uz sava galvenā, ātrā ceļa. Šoreiz mēs mazliet apmaldamies. Sānceļš mūs aizved tik tālu prom, arvien jaunās kalnu grēdās, gar citām kalnu upītēm, ka liekas, mēs visu dienu netiksim no šiem kalniem ārā.

Protams, mēs atrodam citas skaistas, kalnu glabātas, noslēptas vietas, īpatnus ciemus, apgabalus, bet mēs nedrīkstam tik ilgi kavēties, un pēcpusdienā mēs ļoti steidzamies. Atrodam jaunus iztaisnojošus sānceļus un griežamies nebeidzamajos kalnu ceļu līkumos ar lielāko iespējamo ātrumu. Tur, šai ātrajā nobraucienā, es pamanu ceļa malā puķes, kuras vairāk nekā divdesmit gadus neesmu redzējusi un kas man šos vairāk nekā divdesmit gados ne reizi nav ienākušas prātā. Tagad viņu ātrā parādīšanās un pazušana mani satrauc tik ļoti, it kā tur ceļa malā būtu pavīdējis stāvam kāds sen laikos pazīts, ļoti tuvs cilvēks. Vai tās bija tās? Es domāju, un atmiņas gāžas man pāri ar lielu spēku. Zinu, ka būtu jāsaka, lai pietur mašīnu, bet ir neiespējami laika dēļ un vēl kā cita dēļ – kādu baiļu dēļ, ka šīs redzētās puķes varētu būt tikai acu apmānīšana. Tad kā parādība pazib jauns šo puķu bars, vesels klēpis uz koši zaļa zāles laukumiņa ceļa malā un ātri izraujas skatam. Tās ir tās pašas. Bet ceļš pēkšņi ir atšķetinājies, iztaisnojies un kā bulta sasniedz lielo tālskrējēju šoseju.

Es palieku ar savām atmiņām un skaudrām nožēlām, ka esmu klusējusi, mašīna nav apturēta un man nav bijis ļauts kaut uz brīdi paturēt šīs puķes rokās. Liekas, es pie viņām būtu sasildījusies, atguvusi kaut ko zaudētu, satikusies ar ko nozīmīgu, dārgu, ieelpojot šo puķu valgumu, siltumu, liego smaržu, jūtot zīžotos ziedus bālgani rozā krāsā, kuru ziedlapiņas zieda vidu novija lejā garos, mīkstos zaļganzelta pavedienos.

Šis stāds nepanes ne karstu sauli, ne stipru lietu, bet tas ir izturīgs ziemcietis, un dažreiz tā ziedi ir ļoti krāšņi. Mājās tās bija dārza puķes un – mātes puķes, viņa tās mīlēja un prata ar tām priecāties. Kad viņa tās sakārtoja vāzēs, tās dabūja kādu impresionistiem zināmu krāsu gaisīgumu un krāšņumu un līdz ar to gandrīz miesīgu siltumu. Mēs, bērni, arī vēlākos gados tās nepratām tā cienīt, ne ar tām tā apieties, rudeņos tās plūcām nevērīgām saujām un spraudām pie kuļam mašīnas un eļļainā ‘dampja’…

Atmiņas var griezt asi. Braucot pa plato šoseju, man liekas, ka es tagad esmu šīm puķēm kādu pusgadsimtu maiguma parādā, ko vairs nekad, nekur tām nevarēšu atlīdzināt, ne no tām to saņemt…

Lai nomierinātos, es domāju, ka varbūt šai ceļojumā es šīs puķes varētu vēl citur satikt, ja es nebiju varējusi pie viņām iziet, viņas varētu kaut kur atnākt pie manis…

[Right: Roadside wildflowers in Italy]

Trešā dienā pēc tam tas arī tā notiek.

Mēs esam jau Francijā. Nakšņojam atkal uz savu roku kādā klinšu ieslēgtā, dabas veidotā tūristu laukumā, pavisam tuvu ceļam. Klints sienas, divi, trīsstāvu mājas augstumā, ietver laukumu no trim pusēm, atstājot brīvu tikai izeju uz ceļa pusi kā šaurus vārtus, kam līdzās lēzenāka, bet necaurejama, mežonīgiem lāceņu krūmiem noaugusi nogāze. Laukums pats ir tīrs un līdzens, bez slīpumiem, gar klinšu piemalēm sīkiem bērziņiem un citiem krūmiem noaudzis, vidū ugunskuru vietām izraibināts, kas liecina, ka tas tūristiem drošs. Laiks ir ļoti sauss un karsts. Zāle un krūmi tik izkaltuši, ka vēl naktī var dzirdēt viņu čaukstēšanu izžūšanas procesā.

Klintis ir sarkanbrūnas un kā asinīm nolietas norieta gaismā. Kopā ar karstuma izmocītajiem stādiem tās izskatās gandrīz ļaunas un murgaini draudīgas, viņās var redzēt neskaitāmas ķēmīgas sejas un figūras citu pie citas, citu citā kā sirreālistu gleznās, kā to bieži var klintīs redzēt, bet reti tik uzmācīgi skaidri, mistiski tuvi. „Ka tik nu tie nebūtu pārlieku nelabi gari, kas naktī zvēru veidā līstu uz mums…” mēs domājam un, atritinot guļammaisus, iebaudām pirmo Francijas vīnu. Gaisma no klintīm pamazām dziest, bet seju draudīgums paliek. Visādas sprakšķēšanas, čaukstēšanas, skrāpēšanās un pat soļi un dīvainu balsu iesaukšanās naktī nebeidzas, bet odu nav, un tādas vietas ir brīvdabas nakšņotājiem svētīgas.

No rīta izkaltušajās zālēs starp meža efejām un smilgām es ieraugu savu pazīstamo puķu krūmu, tas ir karstuma izmocīts, novārdzis, sažuvis, bet ziedi, ko paceļu no smilgām, ir tie paši, ar viņu vāro krāsu un smaržu, šīs puķes, kas bijušas klāt visās manās bērnības un jaunības dienās un kas divdesmit gadus ne reizi nebija man ienākušas prātā viņu pašu dēļ. Lielāks atmiņu spēks tomēr vairs nemostas, tas ir izdzīvots, jau tikai tām garāmbraucot. Es palieku pie viņām brīdi un aizbraucot uzleju tām nedaudz ūdens, kas mums paliek pāri.

Tā ir visskumjākā atvadīšanās.

Bet tad kā apliecinājums, ka dzīve rit tālāk, Luāras krastos mēs šīs puķes sastopam ik dienas, krāšņas, pilnos ziedos.

Laiks ir jau iegriezies rudens pusē, pēc kādas nakts ar vēju un lietu, augusta rītam skaidrojoties, šo puķu rasainie, zālē iegrimušie ziedi tik ļoti atgādina mājas, ka sajūtu, ka stāvi vecā dārza malā, var izbeigt tikai ar to, ka līdzi ziediem no smilgām paceļ tur iegrimušo jau smago vīna ķekaru. Tad pasaule atsveras atpakaļ savā reālā stāvoklī – pašreizējais brīdis tiek dzīvots Luāras, ne Aiviekstes krastā, un ir cits gada skaitlis, bet draudzīgie stādi – šīs puķes, smilgas, ceļmallapas, avenāji – te sapulcējušies tikai lielajam ciemošanās brīdim.
———————————————————————

Pie Jūras  
Stāsts 
Austrālijas Latvietis 21.12.1970
LaRAs LAPA, 48/49, 1998.g. maijā [Voldemāra Avena zīmējums]
Also: Būs skaista diena

———————————————————————————


Pie Ķikuriem                                                   
Fragments
Austrālijas Latvietis 10.03.1972
(Sakarā ar rakstniecei veltīto SLT Literārās sekcijas vakaru 12. martā Sidnejas latviešu namā.)
Treji Vārti 01.04.2007
Also: Būs skaista diena

[photo: Ķikuri pie Aiviekstes – taken from across the river]
——————————————————————————————————
Pie kokiem                                                                       
Pastāsts
Austrālijas Latvietis 20.05.1961

„…Izgāju uz ceļa, un koki nāca man pretī. Satikos ar viņiem pēc kārtas un ar visiem reizē. Gāju pie tiem, un tie nāca man pretī, it kā tās būtu lielas, lepnas viesības, kur sasveicinās klanoties un vārdu sakot, bet nesniedz rokas un neapstājas par ilgu, jo ir jāiet tālāk un tālāk… Koki, mani koki! Man jāiet tālāk. Jāiet atkal manā būdā…” Vecā Grīvnieka kundze apstājās un saņēma prātus kopā, kas bija aizklīduši pie kokiem, it kā par tālu prom no sevis, it kā par tuvu pie kokiem. Ar tiem viņa runāja savā vientulībā, spiedās pie viņiem un sauca viņus pie sevis, kā kad tie būtu dzīvas būtnes. Vai tie nebija? Tie bija ap viņu no sākta gala. Bija bijuši ar viņu gatvēs, dārzos, ganu ceļos, bija noraudzījušies viņā, kad viņa gāja prom, gar Vestienes bērziem, gar Ērgļu ozoliem, tālāk un tālāk, soli pa solim…

Tie noraudzījās viņā te, svešā zemē, staigājam svešā ceļā bez miera.

Viņa naktīs pamodās no smagām sāpēm sirdī, kas uzkrita viņai, kad prāts bija aizmidzis un nevarēja to pasargāt. Tad viņai piezagās sāpes par to, ka viņas vecākam dēlam un vedeklai bija tukša māja, bez bērniem. Bet viņas vecākais tagad bija viņas vienīgais, viņš viens no viņas trim bija pārnācis dzīvs no kariem. Jaunākie bija tur palikuši – vai viņai bija salkt nemirstības? Par tādām sāpēm viņa varēja runāt tikai ar kokiem. Ne ar sevi pašu viņa negribēja par tām runāt.

Dzeltens runcis staigāja pa māju viņas pēdās, kad viņa rīta cēlienos savāca pelnu traukus no mīkstu krēslu atzveltnēm, smalkas dzērienu glāzītes, sīkas kafijas tasītes no zemiem galdiņiem, kur spoguļi atspoguļoja sēdētāju kājas no apakšas uz augšu. Tur bija savāds, beigts klusums un novadējies gaiss. Bet dēls un vedekla ne dzēra, ne plītēja. Tikai tāda bija viņu dzīve – nu jau desmit gadu – draugi, sarunas, sēdēšana, smiekli, gudra tērzēšana pie visa smalka, vēlu vakaros. Kad tad citādi? Dienās darbs, svētdienās izbraukumi. Viņa savā istabā varēja dzīvot mierā un bez bēdām, neviena netraucēta. Bet vai viņa tur varēja ņemt svešu bērnu un to audzināt? Un – vai viņai bija nauda, ar ko to darīt? Un – kur tādu bērnu ņemt? Nekā viņai nebija un neko viņa nevarēja.

Viņa varēja iet pa ceļu, kas veda no pilsētas ārā un domāt ar sevi, runāt ar kokiem.

Tur pa ceļu, aiz kalna, bija bērnu pansija – vasaras mītne, to viņa nesen bija uzzinājusi. Un tur meklēja izpalīdzes – to viņa tikko bija izlasījusi uz vārtu staba.

Viņa vairs tikai pa pusei runāja ar kokiem. Kāda cita doma vērpās viņā pati no sevis – vai iet un saņemt to vietu tūlīt? Vai runāt ar dēlu un vedeklu? Runājot būs kāds gribēts vai negribēts vārds, kādēļ viņa atteiksies no sava nodoma. Bija jāiet tūlīt.

„Koki, mani koki,” viņa murmināja un saņēmusies pārgāja kalnam, iegāja mājā, kur bērni juka visapkārt, un sarunāja sev darbu. Jauna skuķe to tikko bija pametusi, nobijusies no darba daudzuma, kad, skaistam laikam iestājoties, mītnē bija saplūdis necerēti daudz bērnu. Tad, baiļodamies, kā to pateikt dēlam un vedeklai, Grīvnieka kundze gāja atpakaļ gar kokiem, bet nedomāja vairs par tiem.

Kā daudzi, kas upurē savas dienas citiem, pārvērtē savu nozīmi tiem, tā Grīvnieku kundze bija pārvērtējusi savu nozīmi dēlam un vedeklai. Dēls pabrīnījās, vedekla paraustīja plecus – ja jau mamma tā grib, viņa var strādāt citur. Mājā var paņemt kādu citu.

Nē, nē, Grīvnieka kundze domāja, ka viņa gluži labi varēs pagatavot pusdienas tāpat kā agrāk, ja tikai tos traukus…

„Nu traukus Ella pati var nomazgāt,” dēls bija mātes nodomam labvēlīgs.
„Un tad vēl – tas dārzs…” māte minēja.

„Nu tās rozes es varu aplaistīt,” dēls atkal uzņēmās.

Nu tās rozes – domāja Grīvnieka kundze – ņēma ilgāku laiku, kā citiem šķita, apliešana ar smago šļūteni daudzajiem krūmiem nemaz tik viegli un ātri negāja. Tas arī vēl nebija viss. Bet kam to rožu tik daudz vajadzēja? Skaistas tās bija. Bet – kam ziedēja? Kur bija jaunība, kam tās plūkt un griezt klēpjiem?…

Vienu mazu, dzīvu bērnu, kam mācīt iet, mācīt runāt, mācīt darboties, visu redzēt, prieku meklēt, kam dot visu dzīvi no gala, kas pašam vairs nebija dzīvojama… Nē – viņai bija jāiet prom no šīs mājas, pirms viņa te neatnesa nelaimi ar savu nerimtību! Vai vedekla jau nebēga no viņas acīm?

Jau nākošajā dienā Grīvnieka kundze sāka strādāt bērnu mītnē. Darba tur bija daudz, pirmās dienas bija grūtas.

Palievenī bija divpadsmit zēnu gultiņas, divās istabās kopā četrpadsmit meiteņu gultiņas. Kad visas bija pilnas, Grīvnieka kundze nevarēja tikt galā ar to sataisīšanu, līdz brokastu trauki jau bija jāmazgā. Bērnu mītnes īpašniece Velling kundze dažreiz lika traukus nomazgāt lielākajām meitenēm, viņa gribēja paturēt Grīvnieka kundzi, pēc pirmās kalpones aizbēgšanas viņa domāja, ka nedabūs otru bez algas pielikšanas – nu viņa tomēr bija dabūjusi.

Grīvnieka kundze drīz iedzīvojās savā darbā, šķiet, bērnu tuvums deva viņai jaunus spēkus. Un – no rītiem viņa nāca labu pusstundu agrāk uz darbu, lai ar gultiņu sataisīšanu tiktu galā, ja nebija jāsteidzas, tas patiesībā bija jaukākais darbs.

Segas un palagi bija jānoņem, jāpurina, jāliek uz palodzes saulē un vējā – un tad gultiņas atklāja visus to īpašnieku mantu kambarus. Tur, līdz ar otrādi apgrieztiem un no gultiņas uz gultiņu samētātiem nakts veļas gabaliem, atradās visi pasaules dārgumi, sākot ar noplukušiem koala lācīšiem, beidzot ar karabīnēm un citiem kaujas ieročiem. Tikpat daudz mantu bija zem gultiņām – mārbeles ripoja bez stājas, mētājās dažādu spēļu kauliņi, akmentiņi, gliemežvāki, saldumi, zirņu pākstis, zari, ziedi, bilžu grāmatas, raustāmi vīriņi, uzgriežamas mašīnas, čūskas, kas locījās tā, ka auksts izgāja caur kauliem, arī labi zinot, ka tikai spēļu māns… Kur vēl dunči, naži, auklas, virves, pūķu atliekas, kovboju vestes un – pistoles, pistoles! Tas viss tur bija, lai gan Vellinga kundzes stingrās pavēles bija – gultiņās neko nenest, ne ar ko vairs tur nespēlēties.

Viss nepārredzamais mantu lērums Grīvnieka kundzes darbu ļoti gausināja, tomēr tas bija arī aizrāvējs krāšņums. Tur viņa iepazinās ar bērniem.

Rītos, kad Grīvnieka kundze atvilka smagos palieveņa aizkarus vaļā un visa siena atvērās saulei un gaisam, tur uz palieveņa malas atspiedās viena otra bērna galva un no rasotā āra noraudzījās Grīvnieka kundzes darbā. Bieži tad skatītājs pateica, ka tā ir viņa gultiņa, tās ir viņa mantas vai tās nav viņa mantas un kam tās piederēja. Slapjās pidžamas bikses bija mazā Pētera. Pēteris aizgrieza galvu, nogaidīdams – kas būs? Viņš nebija nemaz tik mazs – pieci gadi! Par mazo viņu sauca tikai atšķirībā no lielā Pētera, kam bija vienpadsmit. Pidžamas bikses bija kauna lieta, bet Pēteris bija ar tām apradis. Ar mazu atvainošanās smaidiņu, par ko viņš gan nebija drošs, vai Grīvnieka kundze to pieņems, viņš arvien tad uzsāka kādu prātīgu sarunu. Par savu ceļa somu varbūt. Tā turpat palieveņa malā stāvēja uz krēsla un bija vislielākā un visvecākā no tur atrodamām ceļā somām. Vāks tai vienmēr stāvēja vaļā un iekšpusē bija notriepts abstraktai mākslai līdzīgiem eļļas traipiem. Tie bija sen nožuvuši, nemaz bīstami, tikai tā izskatījās, un to arvien varēja pārrunāt. Tā kā Pētera ceļa soma stāvēja vaļā un bija turpat pa sviedienam, citi bērni, garām skrejot, tur sameta acumirklī nevajadzīgās, bet acīs paturamās lietas. Ceļa soma vienmēr kūsāja pāri no mantām un bija kā viesuļa sagriezta. Kad Grīvnieka kundze gribēja tur ko piekārtot, Pēteris steidzīgi rāpās pāri palieveņa malai, rīkoja un palīdzēja. Pidžamas bikses bija aizmirstas, saule gādāja par tām tālāk. Pēteris tad apsēdās līdzās ceļa somai un joprojām uzturēja dzīvu sarunu:

„Skolas maksā lielu naudu. Kur to lai ņem?” viņš sūkstījās, „tā ir liela nauda. Milzīga nauda, ko tas maksā…”

„Vai tu esi jau skolā gājis?” Grīvnieka kundze jautāja.

Tas nu atkal nebija neko labi. Pēteris mazliet saduga un sagrozījās.
„Vēl nē,” viņš atzinās, bet tad atkārtoja vēlreiz par lielo naudu, ko tās prasa.
„Tā būtu jau gan laiks…” Grīvnieka kundze teica par skolā iešanu.

Lai kā tas bija ar Pētera pidžamas biksēm un viņa domām par skolu dārdzību, viņš tomēr bija pievilcīgs bērns, vesels, plats kā rutks un liels draudzības meklētājs. Viņš cīnījās, lai to iegūtu. Kādu laiku Grīvnieka kundzei likās, ka viņš būs tas, kam viņas sirds pieķersies, bet pirmo no visiem, pati to nepamanot, viņa iemīlēja astoņus gadus veco Kēti. Viņa laikam bija ungāriete. Puse bērnu bija jaunaustrālieši, otra puse austrālieši. Par to neviens, izņemot kādreiz Grīvnieka kundzi, nedomāja.

Bērni visi runāja vienu valodu, Vellinga kundzei maksāja vienu naudu, viņi bija visi vienādi. Tikai katrs citāds pats sevī.

No Penijas Grīvnieka kundzei bija gandrīz bailes.

Penijai bija deviņi gadi. Valdīšanas spējā pār citiem viņa šķita vecāka, augumā jaunāka. Viņa bija smalka un viegla, garām kājām, mazu galviņu. Pie galda viņa sēdēja mierīgi un taisni. Dakšiņu visu laiku turēja kreisajā rokā un tā nesa kumosus uz muti graciozi un bez pūlēm, ne zirnītis no tās nenovēlās nelaikā, bet lūpas to noņēma nesteidzīgi un cēli. Viņa vienmēr atstāja uz šķīvja to, kas viņai negaršoja, un viņai tas vēlāk reti kad bija jāapēd, citiem – vienmēr.

Ap Peniju citi bērni salija pūlī apkārt – tie vienmēr kaut ko sagaidīja, cerēja no viņas un gribēja viņai izpatikt. Penija bija it kā pilna neizsmeļamu noslēpumu, te viņa satvēra vienu, te otru pie rokas, iesmējās, čukstēja kaut ko ausī, te viņa uzsāka tādu, te citādu rotaļu, kaut ko ļoti gribēja, kaut ko ļoti negribēja – visi kāroja būt ar Peniju.

Un Penija vadīja visu tā, lai tas tā būtu. Pat pašus mazos viņa neaizmirsa:

Lūk, tur ēnainā solā sēdēja divi četrgadnieki, piekusuši no citu grūstīšanas, pieticīgi lūkojās vecās bilžu grāmatās. Penija, kaut kur garām steigdamās, pēkšņi apstājās, apsēdās mazo vidū un nogrima vissirsnīgākā draudzībā ar tiem. Viena rociņu viņa saņēma savējā, otram maigi čukstēja ausī. Mazie bija kā debesīs – no abām pusēm Penijai klāt pielipuši, tie čivināja un smējās, centās pāršķirt lapas, sameklēt skaistākās bildes…

Tad Penija pēkšņi piecēlās, izsmejoši paskatījās uz vienu mazo, otru parāva sev līdz – bēgsim no tā! – No tā muļķa, tas nozīmēja! Viens bija apstulbis no laimes, otrs no nelaimes. Viens, smieklos krikšķinādams, skrēja ar Peniju, otrs izmisis mēģināja turēties līdzi, bet velti – tie viņu negribēja.

Nu Penija pameta arī otru! Satraukti, izbijušies mazie elsoja, raudāja, klupa viens otram virsū lielās dusmās, nezinādami – kādēļ? Tad spiedās lielāko bērnu vidū, lai būtu pie Penijas, pacieta lielo pretestību, tekāja visur līdz kā sunēni. Līdzīgi Penija vāca sev arī lielākos bērnus. Ap Peniju visi gāja pulkā kā spiets. Tikai lielais Pēteris sāka nošķirties. Viņš palika pie Annas.

Anna bija gadu vecāka kā Penija, bet Penijai padevās vēl vecākas meitenes. Un Anna nebija ne droša, ne veikla, viņa pat bija pavisam pazemīga un kautrīga, bet Penija nekā to nevarēja… pakļaut sev.

Penija parasti nokritizēja citu meiteņu apģērbu. Viņa to izdarīja bez vārdiem, ar smaidu, ar skatu, ar izbrīnu vai nožēlas pilnu klusēšanu.

Anna to it kā nesaprata.

Penija paskatījās uz Annas kurpēm un tikai mazliet savilka lūpas. Tagad Annai arī būtu jāpaskatās uz savām kurpēm, tad visi apkārt stāvētāji un tie, kas tūdaļ sanāktu apkārt, arī paskatītos uz Annas kurpēm, tad – Penija iesmietos. Un visi iesmietos – par Annas kurpēm!

Bet Anna nepaskatījās uz savām kurpēm. Viņa skatījās uz Peniju, uz citiem bērniem. Un nekas nenotika. Ja arī Penija ko skaļi teiktu – tam nebūtu iespaida, bez tam Penija nebija nepieklājīga. Tāpat tas bija ar visu, ar Annas citiem apģērba gabaliem. Nekas viņai patiesi nebija ne sevišķi skaists, ne smalks. Viņa pati to zināja un cieta no Penijas skata, bet iekšēji sevi aizstāvēja. Un, lai arī viņa skaļi nevarēja pateikt ne vārda, pārliecības pilnā klusēšana kļuva par spēku, kas viņu glāba.

Pamest Annu vienu arī Penijai nekā neizdevās. Kad Penija paķēra citus pie piedurknēm un aizdrāzās, Anna neizskatījās atstāta. Viņa tūlīt atsāka savas nodarbības, it kā nekas nebūtu noticis. Un citi bērni to tūlīt juta – nekas nebija noticis, pasaule neaizlaidās līdzi Penijai, kā tas citkārt bija, kad pamestie bija izpostīti, atstāti vieni, nosodīti bez spēlēm un prieka. Tā pie Annas arvien palika arī daži citi bērni. Pēteris sāka palikt vienmēr, ar to Penijai bija jāsamierinās. Vai jānorunā ar viņu spēles, kad Annas nebija klāt.

Grīvnieka kundzei Penija bija sveša, un viņa pavisam negribēja būt Penijas tuvumā no tā pusdienas atpūtas brīža, kad viņa bija nosēdusies zālītē, un bērni pamazām sanāca viņai apkārt. Bija tāda skaista miera stunda. Mazais Pēteris pārcēla savu sēžamo vietu vairākas reizes, līdz viņš sēdēja pavisam blakus Grīvnieka kundzei, apmierināts apņēma savām resnām roķelēm ceļus un, zodu gaisā pastiepis, cieši viņai acīs vērdamies gribēja uzsākt sarunu, kad Penija iesaucās:

„Iemīlējies…” Tas bija tāds vārds, kas sastindzināja pat pusdienas gaisu un bērni atvilkās katrs uz savu pusi.

Kādēļ Grīvnieka kundze pieķērās Kētei, to viņa pati nezināja. Viņa tikai pamanīja, ka sāka pasniegt Kētei vislabāk sagatavoto pusdienu šķīvi, ar sevišķu rūpību sakārtoja Kētes mantiņas uz nakts galdiņa un sāka pavadīt acīm ik Kētes kustību.

Kēte bija jauka, maza meitene, klusa, pabiklu grāciju kā balodis. Bērnu mītnē svinēja viņas devīto dzimšanas dienu, tad Grīvnieka kundze atnesa viņai kastīti šokolādes un pati par to jutās savādi nedroša un kautrīga, it kā viņai kādam būtu jāpaskaidro – kādēļ viņa šai meitenei pieķērusies?

Viņu kāds arī novēroja – tā bija Vellinga kundze. Un – iepriecināta viņa par to nebija – visam vajadzēja ritēt parastā kārtībā, ievērot vienu bērnu vairāk kā citus nebija vēlami. Grīvnieka kundzei viņa tomēr neko neteica, tikai paturēja viņu acīs.

Grīvnieka kundze to nemanīja. Viņa arvien vairāk iemīlēja Kēti, un tas viņas dienas piepildīja ar siltu līksmi. Viņa pacēla acis no sava darba un noskatījās, kur Kēte aizgāja kopā ar citiem bērniem, dzirdēja, kā Kēte smējās, redzēja, cik labi viņai izskatījās viņas kleitiņa, uzminēja – vai Kēte jūtas labi, vai ir noskumusi. Viena viņa domāja par Kēti un atcerējās, ka pirmo reizi viņa Kēti bija ievērojusi, kad tā, tēvam elkonī ieķērusies, pavadīja to līdz mašīnai, ar ko tas viņu pirms brīža bija atvedis un – brauca prom.

Meitenes sejiņa bija tā saviebta, ka tā izskatījās nedabiski neglīta – viņa laikam no visa spēka turējās neraudāt. Kā nu varēja būt tik izlutināts bērns, viņa pie sevis bija pukojusies. Tagad viņa pati to vēlējās lutināt. Meitene juta Grīvnieka kundzes labvēlību un izbrīnīta savukārt novēroja viņu. Kādreiz, kad Grīvnieka kundze tīrīja ārā koku ēnā saknes, Kēte pienāca viņai klāt un, mazliet kautrīgi, mazliet niķīgi smaidīdama, ieskatījās Grīvnieka kundzes sejā.

„Kādas var būt acis,” Grīvnieka kundze domāja. „Ne zilas, ne zaļas, ne pelēkas, un reizē siltas un aukstas kā upe, kurā ledus iet. Kā upes, — ledus un saules pilnas…”

Kētei patika Grīvnieka kundzes labvēlība, ar citām meitenēm garām iedama, viņa atskatījās, pasmaidīja vai apstājās pie Grīvnieka kundzes, bet Grīvnieka kundzes jūtas pret Kēti bija pārāk nereālas, viņa neloloja cerības, kas varētu piepildīties, un viņa varētu sekot Kētei uz tās māju, dabūt tur darbu, ģērbt, pušķot Kēti, palīdzēt viņai, kad tā augs liela, iepriecināt viņu ar mazām lietām, maziem pakalpojumiem, kad to dzīve sāks pamazām ievainot, Kētei bija tik jūtīga sirds un tik traģiski zīmētas uzacis, it kā vēstis jau, ka vainas nāks un nāks… Nē, tie bija tikai sapņi. Kad Kētes tēvs atbrauca un ņēma Kēti sev līdz, Grīvnieka kundze tikai pieticīgi saņēma Kētes pamāto ardievu. Ka pēc tam būs tik sāpīgi, to Grīvnieka kundze tomēr nebija paredzējusi. Dienām viņa nevarēja uzlūkot garām ejošo meiteņu baru, cik smagu sirdi tas darīja – zināt, ka Kētes tur vairs nav.

Vēlāk viņa atrada mazo Hariju. Tas bija jaunākais no visiem – tikai trīs gadi. Par lielu lūgšanu tik jauns pieņemts, Velling kundze teica. Par lielu naudu – domāja Grīvnieka kundze. Mazais Harijs bija maigs, glāsains zēns, gluži vai caurspīdīgs kā mailīte un pilns piemīlības.

Harija draugs bija četrus gadus vecais Eriks. Pie galda tie sēdēja blakus un nažu un dakšiņu vietā tiem vēl bija tikai karotes. Erikam bija adīta jaciņa, ko viņš arvien vilka ar apakšmalu ap kaklu, pats viņš to nekad neredzēja, bet Harijs čukstēja tam ausī un abi tad cēlās no galda pārvilkt jaciņu.

Tas visvairāk sagūstīja Grīvnieka kundzes sirdi. Varbūt mazā Harija mājā viņa dabūtu mierīgu stūrīti un darbu, kopt, gādāt par viņu? Varbūt viņa vecāki vēl vairāk gribētu ceļot? Grīvnieka kundze zināja, ka mazais Harijs bija atstāts mītnē vecāku ceļošanas dēļ. Kā Harijam, tā viņai šīs mītnes dzīve bija par smagu. Grīvnieka kundze nopietni sāka domāt, ka viņa varēs iet mazajam Harijam līdz.

Harijs viņai pieķērās ātri, drīz vien viņa vaigos ievilkās slepenas bedrītes, un viņš šķelmīgi, citiem neredzot, pārmija skatus. Reiz viņš jau lielā skrējienā pa zaļo zālāju ielidoja Grīvnieka kundzes klēpī, tikai uz mirkli kā tauriņš, tad bija atkal prom. Bet tas bija nepārprotams labvēlības apliecinājums.

Taču vienā dienā atbrauca Harija vecāki, abi strauji un jauni, aiznesa Hariju pāri galvām, to vētraini skūpstīdami, Grīvnieka kundze nespēja iebilst ne vārda.

Pēc tam Grīvnieka kundze jutās piekususi. Bērnu mītnes darbs sāka viņu nospiest. Tas bija grūts, ja viņai mājās vēl bija jāgatavo pusdienas. Tikai prieks, aizraušanās ar Kēti, tad Hariju, cerības par kādu jaunu dzīvi kopā ar tiem bija devušas viņai spēkus. Sasāpinājums par iemīlēto bērnu zaudējumu šos spēkus atkal ņēma. Gausāk viņa kustējās savos darbos. Līdz kādu dienu viņa uzgāja mazo, priecīgo Margu raudam pie savas no rīta saliktas ceļa somas. Marga bija gatavojusies tanī dienā atstāt mītni. Grīvnieka kundze noliecās pie mazās to mierināt.

„Māmiņa slima…” meitene izšņukstēja un elsodama apkrita Grīvnieka kundzei ap kaklu. Mīkstās roķeles, mazais siltais ķermenis uzgrima viņai uzticīgi, ar visu savu maigo svaru. Un – bija tā, it kā gadu desmiti pašķirtos un viņa ieietu atpakaļ aiz tiem. Vienu mirkli viņa juta un skatīja to visu atkal – jaunas sievas laimi, maigumu spēku, siltu dzīvību vien, bez iznīcības jausmas. Kā viņa bija varējusi to panest, ka tas viss bija viņu pametis? Kā varēja dzīvot tik – beigts?

Nekustēdamies viņa turēja bērnu pie sevis. Varbūt tas varētu vēl tā būt? Tas viss atlobītos kā cieta čaula, kas bija ap viņu apaudzis? –

Droši, ierastā kustībā viņa pacēla no raudām sakarsušo bērnu, ielika to gultiņā.

„Paguli un neraudi vairāk,” viņa teica, „es iešu tavai māmiņai palīgā!”

Ar jaunu apņemšanos Grīvnieka kundze izjautāja Vellinga kundzi par Margu, uzzināja, ka Margas māte bija slima, trīs bērni bija izdalīti kur kurais. Marga arī vēl nevarēja braukt mājās, kā bija cerējusi, bija jāgaida, līdz tēvs atkal zvanīs pa tālruni un varbūt ieradīsies tad, kādu padomu atradis. Vairāk Vellinga kundze neizteica, un Grīvnieka kundze kautrējās jau tā.

Viņa sāka gaidīt Margas tēvu tāpat kā Marga.

 Kopš Grīvnieka kundze bija solījusies iet māmiņai palīgā, Marga paļāvās uz Grīvnieka kundzi, Grīvnieka kundze tāpat savukārt uz Margu. Draudzība viņu vidū izauga cieša un stipra. Viņas nerunāja daudz, bet kā nolemts tas bija – Marga turēja gatavībā savu ceļa somu, Grīvnieka kundze savu runu, ko ātri likt priekšā Margas tēvam un braukt līdz kā vecā mamma, izpalīdze, pieticīga, uzticīga kalpotāja vai kā mājas cilvēks.

Vellinga kundze, bērnu mītnes īpašniece un visa vadītāja, bija liela, ļoti pilnīga auguma sieva. Pašai viņai bērnu nebija, viņa bija apprecējusi atraitni ar pieaugušiem bērniem. Viņa ierīkoja bērnu vasaras mītni tādēļ, ka tā labi atmaksājās, darbs ar bērniem bija vieglāks kā ar pieaugušiem, ja viņa gribētu ierīkot pansiju… Vellinga kundze mīlēja labi paēst un prata labi gatavot, viņa prata arī šo labas gatavotājas slavu uzturēt, nepārbarojot bērnus, bet turot tos lietišķā izsalkumā. Viņas bērni viņu sauca par krustmāti, tā tas bija pieņemts. Bērni no viņas pienācīgi baidījās, lai arī viņas sejā bija ļoti laipns smaids, viņas sodi bija stingri un – citādi tas nevarēja būt. Viņa kustējās pavisam lēnām sava svara dēļ, bet kā kuģis uzpeldēja te šeit, te tur un vienmēr visu redzēja. Viņa bija pamanījusi Grīvnieka kundzes divas pirmās mīlestības – pret Kēti un pret Hariju, viņa to tūlīt pamanīja arī pret Margu. Viņa nojauta Grīvnieka kundzes un Margas nodomus un atzina tos par nevēlamiem. Grīvnieka kundzi viņa atzina par labu izpalīdzi un zināja, ka viņai to nenāktos mainīt kā citas, kas, brīvlaikam beidzoties saņēma darbu citur. Grīvnieka kundze, tepat netālu dzīvodama, varētu pagaidīt darbu tepat.

Kad zvanīja tālrunis, pieteicot sarunas ar bērnu vecākiem, kad sāka vest bērnus mājās, Velling kundze ciešāk aiztaisīja durvis, atbildot sarunām.

Kādu dienu viņa iztapīgi teica Grīvnieka kundzei, vai tā negribētu savu brīvo dienu ņemt vienu dienu agrāk? Grīvnieka kundze bija ar mieru.

Bet šai brīvajā dienā Grīvnieka kundze juta pēkšņas aizdomas un nemieru, viņa nenovaldījās mājās un ap pusdienas laiku pārgāja pāri kalnam uz bērnu mītni.

Viņa jau gribēja teikt, ka aizmirsusi tur savu adīto jaku, kad pamanīja pie pusdienas galda bērnu vidū tukšo vietu. Marga bija prom. Un viņa neteica neko par jaku.

„Man bija kas sakāms,” viņa teica un nogāja garām Vellinga kundzei uz palieveni mājas otrā pusē. No turienes viņa varēja ieskatīties meiteņu guļamistabā. Tā tas bija, arī Margas gultiņa bija tukša, palagi jau salocīti, segas aiznestas.

Viņa atspiedās uz palieveņa malas un domāja. Stāvēja tur laikam diezgan ilgi. – Varbūt tas viss tā bija tikai sagadījies ar viņas brīvo dienu, viņa vēl gribēja domāt, bet dzirdēja aiz muguras kaut kur aizšļūcam zināmos, smagos soļus.

Viņu novēroja. Tā nebija sagadīšanās. Grīvnieka kundze būtu gribējusi pārrāpties pāri palieveņa malai, kā mazais Pēteris to citkārt darīja. Bet – tā viņa nevarēja darīt. Izbēgt bez vārda. Tāds laiks bija vēl tikai Pēterim, kad to varēja. Un pie šī laika viņa bija gribējusi sildīties, paslēpties no visa, kas grūts un taps ar katru dienu grūtāks no vientulības, nederības, iznīcības… Viņai neļāva kā citiem, kam bija mazbērni, satikties ar sava paša aizgājušo, bet tā nezaudēto spēku un maigumu, turēt domās ar tiem tālus, nākošus nemirstības laikus. Viņai neļāva pat apsildīties svešu bērnu jaunās dzīvības siltumā, saņemt spēkus tuvā kapa smagumam. Varbūt par daudz lepna viņa reiz bija bijusi uz saviem trim dēliem? Varbūt viņa kļuva sodīta. Varbūt – izvēlēta panest vairāk. To rādīs laiks. Vai nerādīs.

Tagad viņa bija ļoti piekususi. Viņa atstāja palieveņa malu un gāja uz Vellinga kundzes darba istabu. Viņa nezināja vēl, ko teiks. Daudz tas nevarēja būt.

„Nejūtos labi,” viņa teica, „mans dēls atnāks pēc manas algas…” Viņa aizgāja un cieši aizvēra durvis, kas parasti stāvēja vaļā.

Tad viņa gāja pāri kalnam un runāja ar kokiem.
—————————————————————————————————
Piekusušais pulkstenis
Tēlojums
Austrālijas Latvietis 17.04.1987
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
PĪTERA BRUKA 2 IZRĀDES SIDNEJĀ
Jaunā Gaita, Nr. 5.131. 1980

Pīters Bruks (Peter Brook) − slavens teātru un filmu režisors. Viņa lielie uzvedumi − Karalis Līrs, Vasaras nakts sapnis u.c. iegājuši teātra vēsturē. Viņa ievērojamākās filmas ir Mušu ķēniņš (The King of Flies), Moderato Cantabile, arī − Irma La Douce… Parastajā steigā ierodoties Pītera Bruka un viņa Parīzes grupas izrādē Iki (iki − kāda Āfrikas iedzimto cilts), nav laika vairāk gudrot, meklēt atmiņās vai prašņāt par viņu.

Teātra programma nav jālasa mazākais līdz pirmajam starpbrīdim, lai gūtu savu, pilnīgi savu spriedumu par izrādi.

Šoreiz programmā, ātri acis iemetot, var izlasīt tikai garus ievadus: Nimroda teātris… Džons Bells… (Džons Bells mazliet pievīla savā pēdējā uzvedumā.)

Tā Pītera Bruka un viņa Parīzes grupas izrāde ir jau krietni tālu pavirzījusies savā gaitā, kad kritiskais prāts iejautājas: nu, kā ir?

Ir tā kā kādā neparasti dziļā klusumā, tīkamā, atdevīgā mierā ir jāseko spēlei uz skatuves. Gandrīz nevar teikt spēlei, gandrīz ir jāteic − dzīvei uz skatuves, jo aktieri šķiet tā ieauguši savās lomās, pilnīgi „iebadojušies” iku bezgala smagajā dzīvē, kļuvuši savādi caurspīdīgi, cilvēki ne cilvēki, būtnes. Ir jāiet no aktiera pie aktiera, no vienas mazas ainas pie nākošās, visu pieņemot, kā iet notikumiem līdz pasakā. Bet uz skatuves nav nekā no pasakas, nav pat viena varoņa, − ir sava likteņa un savu pieņēmumu māktie iki. Uzvedums kristalizējas skaņās un kustībās, rit nesteidzīgi, bet tik dzidri, tik vāri, ka arvien paliek kaut kas nenotverts un tomēr kaut kā nepazaudēts, tāpat kā tas ir dzejā. Bet dzeja?…

Vecāki ieliek savu bērnu žagaru čupā un atstāj kā spēļu aizgaldiņā, no kā tas nespēj izkļūt un tur tam jānomirst, kas tomēr ir labāks liktenis nekā ļaut tam dzīvot mūžīgās bada mokās. Tādu postu aktieriem nav viegli sniegt tā, lai skatītājs to pieņemtu un nenovērstos − Kā tad Bruka aktieri šai izrādē to spēja? Varbūt nevajadzēja bērna roku tā atstāt, izbāztu no žagariem… Varbūt nevajadzēja? Bet varbūt teātrim tomēr vajag sava teatrālā žesta, lai skatītāji zinātu, ka tie atrodas teātrī, kur aktieri sniedz tiem savu pūļu, sava bezgala nopietnā, grūtā darba iznākumu, savu talanta cīņu, vēršot dzīvi mākslā.

Ierodoties Pītera Bruka otrā izrādē (Putnu konference), zinu par viņu mazliet vairāk. Dzimis Anglijā no krievu tautības vecākiem. Agri pievērsies teātrim. Bijis savā ziņā brīnumbērns. Iecerējis jaunas idejas, jaunus teātra veidus, pat tik tālu, lai teātris spētu pārkāpt valodu robežas, lai tēlojums būtu saprotams bez vārdiem. Strādājis Anglijā, Amerikā, Francijā. Ar savu Parīzes trupu (kopā dažādu tautību, pat dažādu rasu ļaudis) devies ilgā, grūtā, pat bīstamā ceļojumā pa Āfriku. Pie primitīvām tautām meklējis un pārbaudījis savas jaunās iecerētās teātra formas, meklējot tēlotāju kopdarbību ar skatītāju, izskolojis aktieru balsis ne tikai valodai, bet pat putnu skaņām, dažādu jūtu izteikšanai kā mūzikas instrumentus…

Putnu konference (The Conference of the Birds) ir fantāzija par putniem, kas meklē savu karali. Tajā ietilpst daudz alegorisku poēmu, stāstījumi par ceļošanu, dzīves jēgas un svētuma meklēšanu.

Jau drīz lugas sākumā dzirdam izteiksmīgu, ilgu, kopīgu „AAHH” skaņu (aktieri pie tās radīšanas strādājuši mēnešiem). Šī muzikālā, nenosakāmam instrumentam līdzīgā skaņa, tikai cilvēku balsu radīta, sākas klusu un pieaug lielā kāpinājumā līdz spēcīgai vibrēšanai, ka šķiet − putni nobeigsies. Tā ir kā dabas dzīvības spēka esence. Šeit tā izsaka putnu apņemšanos pildīt kopīgo lēmumu − doties meklēt savu karali. Šīs skaņas lielais kresčendo beigās skan ar tādu spēku, ka pavīd doma, vai viņi spēs lugas tēlojumā sevi vēl vairāk kāpināt, kā tam izrādes nobeigumā jānotiek? Pītera Bruka inscenējuma veids, šķiet, nav arī tam domāts. Beigas nedod visas atbildes un atrisinājumu. Moments, kur daudzi putni noliek savas skaistās galvas, ceļojumu neizturējuši, ir tikpat varens kā tas, kurā citi iztur līdz ceļojuma beigām. („Ceļojumā bija jādodas, lai beigās saprastu, ka tas nav bijis vajadzīgs. Viss, ko meklējam, ir atrodams mūsos pašos, bet, lai pie šīs atziņas nokļūtu, ceļojums ir nepieciešams…”)

Pēdējās izrādes beigās pār visu skatuvi un visiem tēlotājiem no publikas nolija ziedu lietus. Tā bija izteiksmīgākā atzinība izrādei, kurā nav viena varoņa, bet ir aktieru grupa ar daudziem maziem un vienu kopīgu lielu sniegumu.
———————————————————————–
STĀSTS NO «LITERATŪRAS UN MĀKSLAS» 1992. GADA KONKURSA
Prom no mājām
(Kanāda)

Literatūra un Māksla 16.04.1993
Treji Vārti 01.08.2008
————————————————————————
Puķes    
Tēlojums 
Austrālijas Latvietis 2.05.1975
Also: Tu prasi patiesu stāstu
————————————————————————
Pūķu svētki     
Tēlojums  
Austrālijas Latvietis 23.09.1983
Treji Vārti 01.07.1988
Also: Uz tilta
—————————————————————————————————
Putni  
Tēlojums
Austrālijas Latvietis 28.09.1984
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Rablē, Moljērs, Prusts   
Ceļojuma piezīmes Francijā par slavenām Luāras pilīm
Austrālijas Latvietis 6.08.1971

[some line drawings of churches, castle-like town and village – artist not identified]

Also: Būs skaista diena
———————————————————————–
Rozes
Pastāsts

Treji Vārti 01.05.1990
Also: Uz tilta
————————————————————————
Sābrs    
Stāsts
Londonas Avīze 16.12.1983
Londonas Avīze 23.12.1983 (1. turpinājums)
Austrālijas Latvietis 2.11.1984
Also: Uz tilta
—————————————————————————————————
Sajauktās piezīmju lapas no jūtu sajauktām dienām  
Calgary Latvian newsletter pamphlet 1990 or 1991
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Sarma — Austrālijas Latviešu jauno rakstnieku tēvs
(Aina Neboisa &) Erna Ķikure
Jaunā Gaita Nr.48, 1964

Un „Cilvēkam, tāpat kā kokam – jāaug, cik tālu vien var; jāizveido, jāizsaka sevi, cik vien iespējams…” teica Sarma, raudzīdamies pa savas istabas lielo logu dārza kokos, kas bija pilni lietus un vēja, svētdienā, kad biju aizbraukusi viņu apciemot. Šais Sarmas vārdos nav ne optimisma, ne pesimisma, bet drošs, liels spēks.

Sarma ir pats kā stiprs un sīksts koks, kas stāv, nebalstīdamies ne pie viena, visu panesdams, augdams un sakuplodams ar neatlaidīgu spēku.

Strādādams prozā un dzejā, laizdams klajā grāmatu pēc grāmatas, strādādams arī ar otu un grebumu nazi, urbdamies rakstos joprojām pēc jaunām zināšanām, kas aptver tautas un laikus, Sarma ir aktīvi bijis klāt sava laika trimdas notikumos, palīdzējis, vērojis, spriedis, vērtējis tos no lielākā līdz mazākam, meklējis, šķirojis un sadzirdējis kā zāles augšanu ik rindu un teikumu, ko Austrālijas latviešu jaunie rakstnieki mēģinājuši sacīt. Sarma pazīst katru, ir cerējis uz katru un devis tā spējām savu ticību. Sarma ir ar tiem kopā tuvu un tālu, viņš ir atbildējis simtam vēstuļu, ir atradis ko teikt par visdažādākās dabas jautājumiem, izcilājis kā nītis audeklā viņam pienestās problēmas un arvien pratis teikt, ka audeklam tikai aušanas vaina, jaunos sarežģījumos no jauna bijis ar mieru palīdzēt un meklēt, kur jāsien vai jāatraisa kāds mezgls. Tas ir lielākais devums, ko jauns rakstnieks var saņemt no ārpasaules – piedzīvojuša rakstnieka patiesa līdzdalība un atbalsts.

Sarmas nozīme kā Austrālijas latviešu jauno rakstnieku audzinātājam ir vienreizēja, un viņa lielumu un daudzpusību šinī darbā pilnam varēs novērtēt tikai pēc gadiem.

Sarmas darbs šinī laukā sniedzas vēl tālāk aiz pašu rakstnieku pulciņa tā lasītājos, sabiedrībā. Austrālijas latviešu rakstnieki nav vieni, ap viņiem cieši, kaut ne vienmēr dzirdami un redzami, stāv viņu lasītāji – grāmatas iespiež, pērk, lasa, dzejoļus deklamē, tos saista ar notīm, dzied, par tiem runā, strīdas, spriež, tos vērtē, gaida jaunus. Ja sabiedrības doma tiecas šādā virzienā (kas ir svētīgs literatūras augšanai), tur liela daļa nopelnu Sarmas spēkam, viņa personībai un darbiem.

Protams, trimdas rakstnieku likteni nav iespējams grozīt pilnīgi. Rakstnieka darba īstai attīstībai trūkst vides, trūkst veselas, augošas tautas, trūkst materiālas neatkarības, un pat valoda, rakstnieka ierocis un dzīvība, stāv kā trešais dēls pasakā – apvilcis sev apkārt burvju loku, nezinot, cik ilgi tā spēs izturēs, iespējams, ka nezvēri klups pāri un to iznīcinās. Zinādams, apsvērdams un neslēpdams šos apstākļus, Sarma tomēr mudinājis rakstīt. Paklausot viņa mudinājumam, nevar pievilties: Sarma rakstnieka darbam neredz „vainagošanos ar panākumiem”, jo cita panākuma nav pašam rakstniekam kā vien tā darbs pats, darba process, norise, tā izdzīvošana, piepildīšana. Kad kāds darbs uzrakstīts – svarīgākais beidzies, var sākties cits darbs. Svarīgais ir pati radīšana, domāšana, meklēšana, izteikšana, cilvēka gara aktivitāte, augšana, veidošanās. Tas rakstniekam tiek par viņa darbu, un ar to tam ir jāpietiek. Sarma nesaka pat to, ka rakstnieks ar saviem darbiem varētu izkļūt no savas cilvēka vientulības, piekļauties citam cilvēkam, rast kaut tālus draugus un sapratējus. Sarma domā, ka katrs uzrakstīts un iespiests teikums ir padots kaut kam svešam: pārprašanai, neizprašanai, citādai uztverei, lai tas viss nestu nopēlumu vai cildinājumu. Sarmas mudinājumā nav ilūziju, bet tanī tomēr paliek lielais, reālais spēks.

Sarmas atziņas par rakstnieka darbu līdzinās Pola Sartra atziņām par cilvēku un tā dzīvi vispār: „Nav citas īstenības kā vien darbs. Cilvēks nav nekas cits kā viņa nodoms; viņš eksistē tikai tiktāl, cik tas sevi izteic; viņš nav nekas cits kā savas darbības kopsumma, nekas cits kā – pats sava dzīve.” („There is no reality except in action. Man is nothing else than his plan; he exists only to the extent that he fulfills himself; he is therefore nothing else than the ensemble of his acts, nothing else than his life”).

Šinī laikā, kur arvien izskan doma – nekas nav drošs, šī ir visdrošākā mācība, kas pievērš sev un darbam. Tādēļ Sarmas devums Austrālijas latviešu topošai rakstnieku saimei ir tik liels. – „Cilvēkam, tāpat kā kokam, jāaug, cik tālu vien var…”
———————————————————————–
Šartras katedrālē   
E. Ķikures Francijas ceļojuma piezīmes  
Austrālijas Latvietis 24.12.1971


[Dievs noraugās Jakoba cīņā; Toms noķer zivi; Lūgšana
Details of Cathedral sculptures (13. g.s.) origin of the photos not indicated]

Also: Tu prasi patiesu stāstu 
—————————————————————————————————
Saruna ar īrieti          
Jaunā Gaita 1981, Nr.133

„…Laiku pa laikam sagrābj šis lielais pretīgums (liekas, tas parasti notiek ap Ziemsvētku laiku),” Silmeža kundze domā, noģērbjoties, novelkot kurpes pēc nāciena no maza sabiedriska notikuma, no pirmsziemsvētku sanākšanas pie Paula. Viņa domā: Viss lielais pretīgums pret – angļiem, angļu valodu, visu viņu būšanu. Sevišķi viņu valodu. Jā, pret viņu valodu, kas ir kā sērga visur, visur, vienmēr tā, tikai tā… Varētu domāt, tā kāda mentāla kaite, nervi, šis nelabums, bet tas uzbrūk fiziski – liekas, ir līdz kaklam, pāri galvai, pilnas acis, pilnas ausis, varētu atgrūst, izgrūst to no sevis, skrāpēt nost kā kaut ko pielipušu, bet esi pilns kā spaļu… Vari tikai šņākt – anglofoni, anglofoni, anglofoni… Tas ir viņu pašu sev uzliktais vārds. Tas nav nekāds lamu vārds. Varbūt tomēr – tāds lamu vārds kā mums: Gatavais leitis! Īsts turks! Ak tu, polis! Krievu uts… Kad kādu laiku tā pie sevis šņāc – anglofoni, anglofoni, anglofoni… nekļūst labāk! Varbūt tomēr mazliet… Asimiloni… Pats vainīgs – nerunā angliski, nedaries, novērsies… Uz kurieni? Kur citur? – Savā vidē! Savā ceļā! Kā? Aizbāz ausis? Aizsien acis? Runā skaļi savā valodā? Ēd no sava dzintara podiņa? Iekūņojies… Cik ilgi? Jāiet arī ar anglofoniem, caur anglofoniem, jācieš kā nāve viss verinaisais, hovdujufilais, havegutaimais…

Pēc šīm Paula viesībām viņa bija nākusi kājām caur nakts kluso ielu, apmetusi vēl līkumu – lai izklaidētos, nomierinātos, bet veltīgas, nepamatotas (varbūt…), nelabas dusmas vārījās tālāk. Labā nakts nebija nekā laba darījusi. Nu – trīsdesmit gadi emigrācijā. No zemes uz zemi. Nekur tu nevari būt mājās – nepamanāms, savs, savā vidē. Vienmēr un visur – tu esi kaut kas cits, tava izruna, izskats, apģērbs (tepat pirkts…) – vienmēr tu esi cits starp viņiem. Starp viņiem – parasti anglofoniem, jo viņi ir te un tur, uz ziemeļiem, uz dienvidiem, aiz jūras. Un viņiem kā tāds slepens uzdevums ir – arvien no jauna izpētīt, vai tu esi eiropietis, vai tikai neanglofons. Ja tie atrod, ka tu esi eiropietis, viņi no tevis mazliet raujas. Sevišķi te, šaipus Klusā okeāna, tur otrā, tālajā pusē… Un kas ir eiropietis? Kaut kas labāks kā neanglofons. Un kas ir neanglofons – tas, kas nav nācis no Eseksas, Saseksas… Eiropietis arī nav nācis, parasti nav nācis no turienes… Pauls bija pārcelts te, šai apvidū, nupat nesen, savā darbā, varētu teikt – paaugstināts. Un šīs bija viņa pirmās viesības viņa biroja darbiniekiem pirms Ziemsvētkiem. Tādēļ tie uzbruka ar tādu izpētīšanas spēku. Viņas domas bija pavisam sajauktas. Viņas domas?… Vai tās tikai viņas domas? Un kas viņa pati – Kalniņa kundze, Ozoliņa kundze, Silmeža… Nē, to neviens nevar izteikt. Te saucas tikai kristībvārdos. Enn, Merī, Merīenn… Izmēģinājušies viņu saukt savās Meriannās, beidzot tie arvien viņu sauca – par Solmeža kundzi… Tātad viņa tomēr vēl eksistē – ir…

Silmeža kundze beidza dusmoties vispārēji, abstrakti par visu to, kur viņa bija un kā tas viss bija, un mēģināja atcerēties visu sīki, kā tas bija noticis, kā viņa atkal tika palikta zem mikroskopa. Vai tā viņai likās, tā viņa jutās tagad. Tā bija tā īriete, kas to izdarīja. Pauls vēlāk teica, ka viņa esot sociāliste. Un valodīga, kas uzkrīt un izplēš, ko vēlas. Sociālisti viņu varētu vērtēt tiktāl, ka viņa atzina, ka… „Frančiem jau ir tiesības. Tikai, tikai, ja tikai, tikai…” Jā, un tad viņa, Silmeža kundze, nē – es, Elda, jo īriete nevarēja izteikt Silmežs, jā, tad es, domā Silmeža kundze, es nenocietos:

 „Viņi aug! Cīnoties viņi visu laiku aug…” Tālāk es arī netiku ar to – bet jūs lielāties, uzpūšaties, piepūšaties ar tukšu gaisu… es tikai atkārtoju:

 „Viņi aug cīnoties. Tas nekas, ja tas ies ilgi. viņi izaugs…”

 „Jā, jā, jā viņi izaugs…” īriete pievienojās.

„Jā, viņi izaugs…” viņa atkārtoja to tik priecīgi ar smaidu balsī, ka es sadzirdēju atkal parasto: „…kur nu viņi izaugs, …” un sāku iekaist:

„Jūsu briesmas ir tās, ka jums ir par daudz, visa par daudz…” es sprediķoju, un viņa pievienojās:

„Jā, mums ir par daudz, mums ir par daudz…”

Ne viena, ne otra mēs tad neizskaidrojām, ko īsti domājām. Es nezinu, ko īriete domāja. Un necentos izteikt, ko es domāju – ka anglofoni ir kā mūžīgs sūknis, kas uzsūc visu, ļaudis, viņu valodu, mākslu. Sevišķi jau mākslu, kuras viņiem te pamaz, ārpus viņu vecās tēvijas. Arī viņi ir patiesi tikai – emigranti, visa šī un otra lielā, un trešā lielā impērija… Bet tādas lietas acīs nesaka, un īriete atkārtoja un atkārtoja: „Jā, cik laimīgi mēs esam, cik laimīgi mēs esam…”

Tā bija mana kļūda, ka sarunas sākumā biju izteikusi kādu vārdu par to, ka arī mums bija daudz… Arī mums tagad būtu pilna māja antīku, vērtīgu lietu… Bet tas bija iznācis, apspriežot Paula jauno, tikko noīrēto un pārbūvēto māju ar skaistajiem nekrāsota koka griestiem un sienām, lielām sijām un visādiem šķērsspraišļiem. Un uz šīm sienām tik ļoti labi izskatījās gleznas, visi siltie toņi sāka ziedēt… Bet gleznas nebija – šīs zemes, kā sienas, koki, dabīgo ķieģeļu mūri, ja tās noņemtu, viss kļūtu tukšs. Nu – gleznās neviens te neskatās, tās skata un neredz, tikai runā – jaukas, jaukas, ļoti jaukas… Ļoti jauks laiks! Kāda jauka māja… Jā, aiz neuzmanības biju ieminējusies par antīkām lampām, kas man būtu. Īriete to bija sadzirdējusi kā vaimanāšanu un veikli iemeta, ieslēdza jau kādu agrāk iedziedātu toni:

 „…bet jūs turaties kopā! Runājat savu valodu. Savas paražas…”

 „Jā, dažbrīd, mēs runājam savu valodu, bet dzīve nestāv uz vietas, viss aug, mainās, veidojas, nāk jaunas lietas, jauni jēdzieni. Savā zemē tie dzimst ar savu vārdu. Te mēs nevaram lietot šīs zemes vārdus, nevaram arī runāt antīku valodu…”

„Jūs turaties kopā, nezaudējat savas paražas…”

„Nu jā… Gotlandē dziesmu svētki…”

„Ak, šie dziesmu svētki!” Viņa iedziedājās ar tādu jūsmu, it kā no mikrofona dzirdēju viņu atskaņojam kādu citu sarunu ar Kalniņiem, Ozoliņiem, Lielmež… Silmežiem? Kaut kur viņa bija bijusi kopā? Jā, viņa minēja, ka pazīst kādu citu mūsu ģimeni. Tas nekas. Tas labi. Bet viņas pārspīlētais mikrofona dziedājums lika man iekšēji salēkties un atkal – novaldīties. Es tikai cietāk teicu:

 „Bet tauta… Ja mēs ceram pastāvēt kā tauta, tad varbūt jau tur, ne vairs te…”

Es sāku justies nelāgi un rosījos pievienoties citiem viesiem, kas turpat apkārt trieca kādus piparotākus anekdotus, un viņi smējās, cits citu pārspēdami. Bet īriete pievirzījās man vēl tuvāk, vēl tuvāk, pavisam intīmi tuvu un klusā, patiesi pat nopūtu pilnā mātes balsī, kuras sirsnībai man būtu jātic, sāka runāt pusčukstus:

 „Man arī ir bērni. Grūti bērnus dabūt pie sevis, noturēt, lai tie dalās ar tevi… Es nevaru. Nevaru. Tie nedalās ar mani…”

Es brīnījos, skatījos viņas sarkanmatainajā galvā un klausījos, kas nu nāks? Un palīdzēju viņai runāt:
„Nevarat?…”
„Nevaru. Šis jaunais laiks te, …” Tas jau izklausījās bezcerīgi, tiešām…
„Bērniem jāaug līdz. Jāņem, jālasa, ko viņi lasa. Jāklausās…”

Tad īriete, atmetusi savu maigo mātes balsi, pēkšņi pavisam braši, skaļi sauca gluži kā zobārsts vai skolotājs, vēl brīdi aizturot savu apstrādājamo objektu:

 „Jūs esat lieliska! Bet tikai vēl vienu jautājumu, vēl vienu jautājumu tikai…”

Man bija jāgaida šis jautājums – „Vai jums nav bijis tā, ka jūs gribētu un nevarat bērniem pateikt to, ko tie nesaprot un ko jūs redzat…?”

Šī doma ir tāda, ko, protams, katra māte kādreiz ir domājusi, bet:
„Neviens nevar iedot otram padomu, pēc kā tam vēl nav radusies saprotama vajadzība…”
„Jūs domājat viņam, bērnam, jāpiedzīvo viss, lai zinātu, saprastu?…”
„Tā tas ir. Mums der tikai tas, pēc kā mums mūsu pieredzē ir radusies vajadzība. Teorija, citu gudrība mūs neaizsniedz…”

 „Bet vai jums nav jācieš? Vai jums nav grūti, ja jūs savu prātu bērniem nevarat iedot?”
Es biju nocietinājusies līdz niknumam un saucu:
„Bet jūs jau neesat pravietis! Dzīve ir nenosakāma. Mainīga. Ikkuru brīdi tā var ņemt citu virzienu…”

 „Jūs esat lieliska,” īriete sauca, it kā izrakstot man apliecību, „esmu pārsteigta, pateicīga satikt personību…”

Un man bija viņai jāpateicas!

Un nu es nevarēšu aizmigt. It kā es būtu bijusi zooloģiskā dārzā, kādā nodalījumā… apskatīšanai… Un atkal –

Es zinu, ka tas tā gluži nav. Vaina ir arī manī. Trīsdesmit gadi emigrācijā…
—————————————————————————————————
Saruna dzimšanas dienas svinībās     
Latvija 24.01.1983

Aicināta kaut ko pastāstīt, Ābolīša kundze negribīgi iesāka:
„Par mūsu pusi nav daudz ko stāstīt. Viena diena kā otra. Darbs un darbs…Dzīvākie notikumi šogad pīļu ģimenē. (Mums ir tikko iesākta pīļu saimniecība). Pīļu tēvs – Andrievs un divas sievas – Bertiņa un Mābele.

Pīles ir pavisam citi radījumi kā vistas. Vista kliedz un brēc cauru dienu, un tam nav nekādas jēgas. Tāpat – vai vista, no visām trīs tūkstoši vistām, ir kādreiz paskatījusies jums tieši acīs un kaut ko – domājusi? Pīle gan: noskata jūs ar vienu aci; vai arī ar abām, ja jūs skatāties uz viņu tieši no augšas, noskatās jūs ilgi un gari, un skaidri redzams – spriež par to, ko redz. Tāpat, ja pīle ko saka, tad tas kaut ko nozīmē. Mābele neapēd nevienu pasniegtu kumosu, neuzlielījusi un nepateikusies. Kaut kam labākam viņa tieši uzgavilē: ‘Ai, ai, aīī!’

Bertiņa ir lietišķāka. Viņa ir mana vīra mīlule. Vīram patīk blondas. Bertiņa pēc dabas un, var teikt, arī pēc skata, lai gan tās abas ar Mābeli ir baltas, ir – blonda. Tā skrien un rīkojas, galvu nepaceldama.

Kad Bertiņa pirmo reizi perēja, viņa vienmēr skrēja uz šķūņa priekšu pie vīra pēc graudiem. Viņa vienīgā jau arī tos tur dabūja…

Reiz šķūnī vīrs, tikko motoru iedarbinājis, nebija Bertiņu sadzirdējis. Beidzot tikai visiem motora trokšņiem cauri ieklausījies – kas tur tik neatlaidīgi klaigā? Sācis skatīties atpakaļ – Bertiņa. Stāv šķūņa durvīs un sauc aizsmakusi pilnā balsī: ‘Hei, hei, heīīī!’ Kad olas perējamas, tad jau nevar ilgi apkārt skraidīt un rindās gaidīt.

Un Andrievs – skaists putns, sevišķi kad jaunāks bija, tagad tā kā par daudz piebarojies, veļas kā maiss. Bet lielisks tēvs, vienmēr rūpīgs un labs, atdod visu ģimenei. Aizkustinoši noraudzīties, ka viņš pats neņem ne kumosa, pabīda tikai mazos uz trauka pusi, maigi saņem katru knābī, vēl un vēl. Taisni kā noglāsta un noskūpsta. Mazie arī ir kā dzīvs zelts…

Bet Andrievs ir milzīgs tēviņš. Ar divi sievām tam par maz. Un no tā ceļas viss tracis. Kad vēl abas būtu kā Bertiņa. Tā ir pacietīga, paklausīga dvēsele. Kas jādara, tas jādara. Bet kur nu Mābele!

Vispirms jau uzmetās visiem par kungu. Valdīja pār Bertiņu un arī Andrievu, kad tie bija jauni. Mābele ir mazliet vecāka un no citas ģimenes. Mēs jau skatījāmies, ka tik viņa nenodara abiem jaunākiem pāri, sevišķi Bertiņai. Pret Andrievu viņa varēja manīt it kā maigumu – saņem aiz spārna, pieliek knābi, laiž arī pie ēdiena trauka reizē ar sevi. Turpretī Bertiņai arvien bija jānogaida.

Bet tad tās lietas grozījās. Andrievs ar Bertiņu sāka staigāt pārī. Kas Andrievs bija par kavalieri, ko visu Bertiņas labā nedarīja! Mābele nu kļuva pavisam maza. Laikam bija ļoti tas ķēries pie sirds. Visur atrāvās pēdējā. Savā galā būdiņā gulēja, pēdējā iekšā, pēdējā ārā. Par daudz nobijusies. Būtu varējuši dzīvot draudzīgāk visi trīs. Un Andrievs jau būtu tā gribējis…”

Ābolīša kundze bija ļoti aizrāvusies savā stāstā, nedzirdēja un nesaprata gandrīz neviena starpsauciena un jautājuma. Pāris interesantas dzimšanas dienas vieses paklausījās brīdi, paraustīja plecus un aizgāja uz citu stūri, nosakot: „Es tos cilvēkus nevienu nepazīstu.” Bet viņas pirmās klausītājas palika sēžot dziļā uzmanībā.

„Kad Bertiņa sāka perēt, domājām – nu gan Andrievs Mābeli pielauzīs, bet ne uz to pusi.
Andrievs bija tik viens un pamests, iežēloties varētu, bet Mābele staigā viena pati. Jau skatījāmies, jāpiebaro vēl mazliet vairāk un jāsūta uz pilsētu. Jo pašiem žēl, saprotiet… Bet ikreiz, noskatoties Mābeles gudrajā galviņā, kļuva viņas žēl. Vēl jāgaida.

Pirmās olas vēl atlikām prom. Tā viņa uzsēdās tikai uz piecpadsmit olām un izperēja četrpadsmit pīlēnus. Tie izšķīlās kā viens, vienā dienā, skaisti, veseli, skaistāki varbūt kā Bertiņas bērni. Viņas abas ir maskavietes, bet Mābele ir citas ģimenes, deguns tā kā garāks un tumšā zīmīte uz pieres lielāka, ļoti laba māte un visai iznesīga, tikai spītīgas dabas. Tagad ar Andrievu atkal naidā. Kā visādi viņš nav izmēģinājies salabt! Palīdzēja vadāt un barot bērnus, darīja visu. Mābele to atļauj, bet, kā Andrievs iet būdā uz viņas pusi, Mābele pa logu ārā. Nogrieztie spārni tai atauguši, dzīvo pa gaisu, pāri sētām. Andrievs dažreiz paliek būdā, kopj un silda mazos. Mābele no sētas lūr ar vienu aci. Andrievs vēro un gaida. Apgulda bērnus un šķielē uz Mābeli. Bet Mābele nenāk. Visu dara, kā pati vien grib. Bertiņa perē otrreiz. Mābele valda viena pati, sit Bertiņas pirmos bērnus, vazā Andrievu aiz deguna. Ja bērniem vienu otru reizi uzmet, tas nekas, bet viņa ir par ātru – audzē naidu. Kā bez vajadzības vienu saper, tā visi kļūst dusmīgi, izceļas tāda kņada, kur visi knābj cits citu, skrien, bēg, rausta, plēš. Ne pazīt nevar maigos radījumus. Tādi nemieri ir negaidīti un kaitīgi, novājina tāpat kā pārlieka peldēšana, tirgus putnam tas neder.

Peldēšana, protams, ir skaista kaislība, kam tā ir asinīs. Kad Andrievs un Bertiņa, un Mābele visi vēl bija jauni, vīrs iznesa ārā vairs nelietoto bērnu vanniņu, ielika zālē, pielēja ar skaidru ūdeni, lai dzeramais vienmēr būtu klāt. Kā jaunajiem putniem šī vanniņa patika un kā viņi ap to darījās, to vērts bija redzēt: pusteciņus, gāzelēdamies, cits aiz cita līkumo šurpu, turpu tad – splakš! vannā iekšā! Tūlīt pāri, ārā, līgodamies šūpodamies apmet lielu līkumu un atkal uz vannu – ūdens vien pajūk! Katrs, kas to redz, var saprast, ka maurs ar zaļo vannu vidū ir viens liels, spožs dīķis un tur peld trīs laimīgi ūdens putni.

Bet tagad Mābele kļuvusi tik rūgta. Atklāti viņas naids sāka izpausties, kad Bertiņa izveda savus otros bērnus ārā un Andrievs staigāja līdz, un visi bija tik laimīgi! Mābele gāja kā pūķis, jaucās jaunajā ģimenē un tā līdz šim. Andrievs, nevarēdams tos tračus panest, arī dažreiz apskaišas – aiziet, paliek viens pats zem citronkoka, visu pēcpusdienu. Bet var redzēt – prāts bēdīgs, staipa kaklu, aprunājas ar katru, kas iet garām.

Es dažreiz saglaudu – sak, nebēdā nu tik daudz, gan jau labi būs! Bet citreiz arī to nedrīkstu darīt, paliek pavisam nelabs, skrien pakaļ, ķer aiz priekšauta – nelaiž vairs vaļā! Es saku – vai tu traks, ko tu aušojies, precēts vīrs, ģimene, apdomā, kā tas izskatīsies…” Te Ābolīša kundze iztukšoja atkal viņai pielieto šerija glāzi, un Bumbērīša kundze atrada iespēju iespiest vidū savu aizcietušos balsi:

„Tas gluži tāpat kā man ar Lapmežiņa kungu… Nezinu vai jūs pazīstat?… Viņš saķer mani pie elkoņa un nelaiž un nelaiž vaļā – aizvedīšot mani un atvedīšot savā jaunā mašīnā, esot tur kāda laba balle provincē. Es saku – vai jums prāts! Ko jums sieva teiks, ja arī mans Vilis nekā neteiktu… Mums ar Lapmežiņa kungu labi sapas dejošana, bijām tai vakarā daudz dejojuši. Biju aizgājusi viena, bija tāds groziņu vakars, Vilis negribēja iet, lai ejot viena, kādam jau jāejot. Tā es aizgāju. Un Lapmežiņa kungs mums tikpat kā rads. Ar vienu kuģi braucām. Jau viņš man visu vakaru runāja – kur Vilis? Kas ar Vili! Kāpēc Vilis nav līdz? Es tik smējos – vai man tik vien kā Vilis? Un tad tikai atklājās, ka sieva viņam prom. Aizgājusi. Es no brīnumiem ne attapties! Bija vecāka par viņu, nekā sevišķa, bet viņš viņu tā uzmanīja, bija tik labs un tik labs, traukus palīdzēja mazgāt… Un ka vēl teiktu – kāds nesimpātisks, – bet Lapmežiņa kungs izskatīgs cilvēks. Un aizskrējusi ar citu. Kā vēl viena… Tīri žēl Lapmežiņa kunga, tāds simpātisks, glīts cilvēks…”

„Es redzu. Es saprotu… Mābele, tā tas ir un tā tas paliek… Mābele būs vien jāsūta uz pilsētu…” Ābolīša kundze mēģināja atdabūt savas runāšanas tiesības, bet klausītājas kļuva strupas.

„Uz pilsētu? Vai jūs domājat tur labāk? Ja nu vēl kādā labā skolā?”
„Es, kundze, runāju par – pīlēm…”

Ābolīša kundzes balss pazuda citu runātgribētāju pulkā.
—————————————————————————————————
Saules brālis 
Stāsts  
Austrālijas Latvietis 13.05.1983
Treji Vārti 01.01.1991
Also: Tu prasi patiesu stāstu
————————————————————————
Ernas Ķikures miniatūras
Siļķu zvejā
Treji Vārti 175, 01.01.1997

Var runāt par nāvi dienām un – justies labi. Iziet, atstāt teikto uz galda, atvilktnē vai kādā klausītājā. Ievilkt svaigu gaisu krūtīs, redzēt nosistus putnus un dzīvniekus ielas malā, dzirdēt aizaurojam ambulances mašīnu un netraucētā mierā ieiet kafejnīcā vai kādā bārā, sūkt kaut ko atspirdzinošu, garšīgu un justies labi. Var turpināt domāt par nāvi, iznīcību, beigām un atrast jaunus apgalvojumus, motīvus sāktajā argumentā vai apcerē.

Bet nāk brīdis un droši projām teiktais pēkšņi krīt atpakaļ virsū uz paša un ir smagi, top tumši, nepanesami un – tā tas nevar iet…

Ne ēdiens, ne dzēriens, ne kolēga, ne diena – neder. Nelīdz. Un ja nenāks kaut kas, kaut kas labs, prieks, īsts prieks, laime, nenāks tūlīt, drīz – būs par vēlu, nederēs, nelīdzēs.

Ir runāts par to, kas ir, kas notiek – par nāvi, slimībām, neizbēgamo. Runāts dienām un dzīvots ar to. Beigti putni ir redzēti ielā, sabraukti dzīvnieki, ambulances mašīna aizkauc – kaut kur tur. Tur. Ne te. Bet nu – pēkšņi…

Kas ir tas – pēdējais piliens, kas pielej – un līst pāri, un pludo, un noslīkst?

… ķeras pie salmiņa. Jā, salmiņš, sīkums, sīks sīkums, tik sīks kā putna čirpsts, kā lietus lāses iemirdzēšanās lietussarga malā – atkal izrauj ārā, sausumā, ar soļiem uz ceļa. Ceļš ir labs. Ceļš ir glābiņš no ļaunākā. Bet mūžīgi arī tas nevar līdzēt. Kaut kur tam kādreiz jāaizved, kas ir vairāk, kas ir patvērums. Kur? Kas? Ceļš… Iela… Dārza celiņš? Soļi, kas nāk. Cik bieži tas ir tā, ka tie ir soļi, kurus gaida, dzird, pazīst. Vai tie nāk, tuvojas, vai tie stājas? Jeb tie iet garām? Nāk tie, kurus negaida. Bez mūzikas. Bez gaismas.

Vai tu esi gatavs, kad tie soļi nāk, ko gaidi? Vai iepazīsti tos – kad tie jau garām. Tad atceries, dzīvo atmiņās un izdomā, iztēlojies to, kas nav ne bijis, ne tuvojies. Vij kaut ko no ēnām.

Kaijas šūpojas augstu un krīt ūdenī. Cita caur citu. Pilns gaiss un ūdens. Tā nevar būt rotaļa. Jaunas kaijas – pelēkas balto vidū – mācās krist uz ūdens un celties no ūdens, krist ātri kā iznīcinātāji ar knābi ūdenī, tad ātri apgriezties peldus un ātri izrauties spārnos. Siļķu nākšanas laiks ir tuvu. Siļķu bari nāks te jūrā garām. Siļķu nārsta laiks – divi nedēļas. Varbūt pat ne tik. Varbūt tik garām ejot. Kaijas māca jaunās, trenē dienām, kā zvejot siļķes, kad tās būs klāt. Šie manevri ir skaisti – uz upes tumšā ūdens, uz straumes, kas plūst pilna un ātra pēc lietiem, baltie spārni ieblāzmojas krītot, ceļoties, krītot, ceļoties. Viņu uzcītība ir liela, izskatās kā rotaļā. Viņu spārni pār ūdeni, pār marta dzidruma pilniem kokiem, krūmiem, zariem krastos ievedina dzīvību domās. Straume, griezdamās upes līkumā, met garu, baltu vilni uz tumši zaļa, dūmaini zaļa ūdens.

Dzīve. Trauksme. Varbūt ir jāzvana kādai kuģu kompānijai, jārezervē vieta. Jādodas uz ūdens.

Siļķu zvejā?

Jā, varētu teikt arī tā.
————————————————————————
Sirmā stunda  
Miniatūra
Austrālijas Latvietis 24.02.1989

Tas neatgadījās katru dienu, bet tas varētu notikt ikvienā diena, ikvienā gada laikā (varbūt tomēr visbiežāk pavasarī), kad māte, krēslai metoties, apsēdās un teica: „Pasvētīsim sirmo stundu!” Visi soļi tad piestāja, visās sejās apkārt tad iemetās smaids un tās pavērsās pret māti, it kā vēl pārliecinoties par viņas aicinājumu.

Tas varēja būt pēc vakariņām, pēc garas, darbīgas dienas, varbūt ne viegli vien strādātas, steigtas, varbūt labi paveiktas darba dienas. Dažreiz vakariņu galds vēl varēja būt nenokopts. Un kāds tad veikli pacentās traukus iznest prom, vai arī viss kļuva atstāts tāpat, lai labdarīgā apstāšanās notiktu vēl nenobeigto gaitu vidū.

Visi aprima, piemetās kur kurais, visiem kļuva viegli, ja arī nekāds liels smagums līdz tam nebūtu bijis justs, kaut kāds pašas dzīves nopietnības grūtums kļuva nolikts. Balsis ieskanējās cita caur citu, kaut ko no dienas gājuma pieminot, vēl kaut ko apstiprinot, pavēstot vai īsi iejautājoties un apklustot, ar acīm, ausīm, ar visām maņām tverot, jūtot dienas šķiršanos, tās dzišanu un krēslas maigo sijāšanos. Vēl vakara gaismas pablāzmoja debesīs, ieslīdēja, iegaismojās kāda vēla pūsma, kādi trokšņi no dzīvās dabas apkārt izskanēja un apklusa – diena šķīrās, viena diena dzisa, gāja uz savu galu. To varēja kā brīnumu pārdzīvot, to, kas notika katru dienu un ko no darāmā, ejamā neapstājoties nekad nepamanīja.

Kāda mugura atspiedās dziļāk krēsla atzveltnē, kāds plecs, kāda locītava kļuva nežēlojoties, kā pa pusei slepeni, pabraucīta, kāda darba savilkta sāpīte aizmasēta, ļaujoties dzīves labam brīdim tuvākā kopībā, jūtamākā mājas sargājumā, naktij nākot.

Mātes balss – „pasvētīsim sirmo stundu!” – bija radījusi sērīgi laimīgu, mazliet mistisku sajūtu, prāti bija atvērti atrast iekšēju gaismu un siltumu dienas gaismas dzišanā, redzēt beidzot krēslas sabiezēšanu visos kaktos, tumsas pāri klāšanos visam, līdz seja seju vairs nevarēja samanīt. Un tad bija laiks celties, iedegt lampas, aizvērt logu slēģus, ņemt rokās kādu rokdarbu vai grāmatu, pārmīt vēl arī pāris vārdus par rītdienas darāmo, vēl pateikt arī ko priecīgu, iesmieties. Dažreiz arī jau – tikai doties pie miera.

Vasaras vakaros lampas gaisma vairs nebija vajadzīga, diena bija izstiepusies gara, un krēsla, kas vērtās jau nakts tumsā, vēl arvienu bija tik caurspīdīga, ka ļāva vēl tāpat kādu sīkumu piekopt, nolikt vajadzīgo [some text missing].

Sirmās stundas svētīšana bija atpūtinājusi locekļus un garu; cilvēks bija guvis brīdi spēcinātāja miera, saskāries ar universu, kas bija tam tuvu klāt pienācis.

Austrālijā sirmās stundas nav, tā ir tik īsa, ka gandrīz nemanīta ieslīd naktī. Saule nokrīt, iegrimst jūrā vai pilsētas jumtos, ir brīdis ļoti krāsainas debess, brīdis spēkpilnas kosma mūzikas, un tā jau ir dziļa tumsa. Taču Austrālija ir ļoti liela, plaša zeme; varbūt kaut kur arī viņai ir šī garā, ilgā krēslas stunda. Ziemeļu zemes sirmā stunda.
—————————————————————————————————
Skapis
Impresija                   
Austrālijas Latvietis 19.09.1986
[Slight variation on section in Kā plūsti, Aiviekste?]
—————————————————————————————————


Spiets
Austrālijas Latvietis 08.12.1978
LĪDZ AR STĀSTU SPIETS,
kas iespiests šai lappusē, rakstniece Erna Ķikure, agrākā sidnejiete, sūta A L lasītājiem sveicienus no Vankūveras, Kanādā, ar augšējo kartīti, kurā attēlots Kanādas Klusā okeāna piekrastes indiāņu totēms, rādot ērgli, kas uzmeties lācim.
Also: Ceļa akmeņu raksts
————————————————-
Ernas Ķikures miniatūras
Stādi 
Jaunā Gaita, 1982. Nr.137.
Treji Vārti 01.01.1997
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————-
Stāsts par jauno māju
Treji Vārti 01.11.1997

Ilija ar sievu, diviem padsmitgadīgiem dēliem un diviem ļoti lieliem suņiem jau divi mēneši dzīvoja savā jaunajā, lielajā mājā. Iepirktajā lielajā mājā, tādu jau nevar uz reizi nopirkt. Pārdeva savu veco, mazo, bet citādi vēl labo mājiņu un sāka dzīvi jaunajā, lielajā mājā, bagātnieku apvidū. Radi un draugi kāroja to redzēt, bija jārīko viesības vēl pirms Ziemsvētkiem.     

Viesības bija priecīgas. Radi un draugi pieticīgi, ja nebija sagādātas vēl jaunas mēbeles, sēdēja uz dažādiem soliņiem un kastēm ap bagātīgi, kā arvien, klāto galdu.                           

Pats jaunās mājas saimnieks nenokavēja pie maltītēm būt klāt citu vidū, lai arī viņš visu citu laiku mazgāja traukus virtuvē. Bet tāpat bija nodarbināta viņa sieva un izpalīdzīgās paziņas un radinieces. Tomēr mazliet neparasti tas bija, bet neviens neko neteica un nejautāja, bija redzama Ilija nopietnā apņemšanās strādāt un izturēt, taupīt naudu un lielo māju nomaksāt un saukt drīz to par pilnīgi savu. Ilijas trauku mazgāšana savu viesību vakarā palika kā spēka zīme.                         

Ilija bija darbīgs un tā arvien arī sekmīgs. Vienkāršs būvstrādnieks, cēla jaunas mājas vai laboja vecas, no iekš un ārpuses, kā kuram darba devējam to vajadzēja, strādāja viens vai ar uzticamu palīgu, saucoties tad par būvkompāniju lielāka respekta dēļ, reklāmas dēļ. Ilija bija ieceļotājs, emigrants bez kapitāla, bet jauns. Apprecēja jaunu, skaistu, prātīgu sievu, kanādieti, audzināja divus dēlus, strādāja un dzīvoja savā nelielā priekšpilsētas mājelē.

Tagad viņš bija iepircis lielo māju bagātnieku apvidū… Dzīvoja jau tanī, savu mazāko māju pārdevis, lai būtu nauda lielās izmaksai, un mazgāja traukus šīs mājas pirmās svinībās — lai taupītu. Tas bija neparasti. Ļoti neparasti… Bet neviens neko neteica, visi zināja, kādas naudas grūtības Ilija uzņēmies. Viņa trauku mazgāšana visu viesību laiku rādīja to, ka Ilija cīnīsies, taupīs un strādās, līdz lielā māja būs viņa īpašums, izmaksāta.

Viesi jutās silti un omulīgi. Kurināja lielo kamīnu un runāja par plašo zemes laukumu pie mājas, kur varēs stādīt augļu kokus vai citus kokus un krūmus, varēs kurināt kamīnu bez rūpēm. Redzot, kā bērni platām acīm vēroja mākslīgo eglīti, kas stāvēja istabas vidū pie bērnu ziemsvētku dāvanu kaudzes, kāds no viesiem priecīgi sauca… Un ziemsvētku eglītes arī var izaudzināt uz pašu zemes… Un paši braukt un cirst to un mājā vest… Ja nu ar helikopteri… cits pazobojās… zinot moderno bērnu prasības. Lielajā mājā visi jutās silti un priecīgi un atvadoties lielīja Iliju un viņa māju un sirsnīgi vēlēja viņam un viņa sievai viņa dēliem laimi, laimi un skaistu, labu dzīvošanu.                     

Tikai vecā Bertas kundze ļoti nopietni un norūpējusies runāja par smagumu un darbu, ko lielā māja liks uz viņu rokām. — Lai veselība Ilijam par to trauku mazgāšanu… un puikām katram iemāciet viena ēdiena labu pagatavošanu, lai pāris reizes nedēļā jūs mierīgi variet apsēsties pie galda…                         

Taisnība viņai bija, bet vai mazajam cilvēkam kaut kas izdodas bez grūtībām un darba. Darba…
———————————————————————–
Sugas suns 
Stāsts 
Austrālijas Latvietis 6.04.1984
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Tulpes un rozes
Treji Vārti 01.03.1988
Also: Ceļa akmeņu raksts
————————————————————————-
Upeslejās  
Fragments
Austrālijas Latvietis 5.12.1986

Upeslejās visas sievietes prata sajūgt zirgu. Un viņas vien jau savu zirgu (Beku) jūdza. Graudnieks (ar saviem zirgiem mājas otrā galā) un Vītrags (mazmājiņā) bija bieži vien vienīgie vīrieši Upeslejās.

Beks bija mierīgs zirgs. Tomēr piesargāties vajadzēja: pasukā krēpes, ausis, papaijā un ātri uzdabū iemauktus galvā. Tad ved, iebīda, bet ar labu, ilksīs – zirga pakaļpuse tad jau pa pusei nodrošināta pret negaidītu, varbūt pat neviļus izdarītu spērienu. Pārmet sedulksiksnu… nu jā, tur zem zirga vēdera no otras puses jānotver sedluksiksnas gals, to mazliet vēlāk… Tad uzmauc sakas zirgam kaklā, pareizi, nesajaucot slejas.

Nu, sakas ir smagas, un zirgam ir labi jāpieliec galva, lai īsāks sievišķis tās dabūtu tam pār ausīm. Bet tad jau šim jūgšanas rituālam zirgs ir padevies, tā sakot, uz inerces pamata darbojas jūdzējam līdz. Bet nav vēl viss tik viegli: sedulksiksnas viena gala cilpa jāuzvelk ilksī labajā pusē, un ilkss nu jātur augšā, to vairs nevar laist nokrist atpakaļ zemē, tātad lokam jau jābūt pie otras rokas; tad saku siksnas jādabū pāri loka galiem (vienam, tad otram, pārceļot loku pāri zirga galvai), ne par tuvu, ne par tālu, loka gali jāpievirza pareizā vietā pie ilksīm, jāpārmet sleji zirga mugurai (tiem jānāk zem zirga astes, bet to var izdarīt pašās beigās, kad zirgs jau sajūgts.) Nu nekavējoties jāsavelk un jāsasien saku siksnas zem zirga kakla, lai loks nenokrīt zirgam uz muguras, lai pajūgs turas un – stingri, ne par mīkstu, ne par cietu, jāsasprādzē sedulka, jāsasien sedulksiksnas gals ap ilksi, pareizi, ne par augstu, ne par zemu, un ja tā kādreiz ceļā atraisās vai kļūst vaļīga, jākāpj no ratiem, jāsasien. Un kur vēl groži! Tiem jābūt iznestiem, noliktiem turpat tuvumā un jāatsien iemaukti. Vai nu varēs braukt? Groži noslīdējuši zemē gar abām pusēm – jāpaceļ. Kā? Jāpaceļ, jāvelk no vienas puses, pārmetot otru pusi pār zirga muguru uz šo pašu pusi. Tad jātur un jāgaida braucējs. Vai zirgs jāved pie slitas, jāpiesien ar atvilktām grožu cilpām, uzmetot salocītu otru groža galu zirga mugurai. Jāiet istabā ziņot, ka zirgs gatavs, vai pašam ātri jāapmetas, jāģērbjas un jādodas īsākā vai garākā ceļojumā.

„Neaizmirsti paņemt pastu, raugu un ziepju zāles,” vēl noskan, kad jau sēdi ratos (uz līnijdroškas…)

Jā, ziepju zāles. Kad Vilma sāka dzīvot Upeslejās, vēl pirmā pasaules kara zīmes bija manāmas. Trūka šī un tā. Un cilvēki bija iemācījušies bez šī un tā iztikt. Ziepes, veļas ziepes, vārīja mājās. Nu jā, ziepju zāļu vajadzēja. Kādu laiku nevarēja dabūt arī tās. Kāds bija padoms, ar ko varēja aizstāt ziepju zāles? Sārms? Ļoti stiprs sārms? Ar sārmu tāpat varēja izmazgāt tīru veļu; kādu laiku bija jāiztiek bez ziepēm. Vilma un saimniece krāja vistīrākos, baltākos pelnus no visām krāsnīm mājā, tad veļas dienā labi izmērcētai veļai nāca pāri karstais sārms – caur vairākkārtēju maisaudeklu (iestiprinātu koka kūjās, lai to varētu pārlikt veļas baļļai) pār pelniem tur sūcās vāroši karstais ūdens, skaidrs, mazliet iedzeltens, stiprs, kodīgs; pareizi atšķaidīts, tas izkoda visus netīrumus, visus negala dīgļus no dvieļiem, palagiem, krekliem, varbūt vajadzēja dažus gabalus atstāt sārmā pa nakti, visiem derēja izsust. Dažus vajadzēja likt uz velētavas, izsist, izvelēt. Viegla izvelēšana derēja arī smalkajām lietām, tikai tā, lai neizsit pogas vai āķus. Ja tā, tad labāk tādu uz velētavas nelikt. Bet tādu gabalu nebija daudz, ar lielajiem bija tīri prieks pēc locīšanās karstos sutos pie veļas baļļas iziet svaigā gaisā un skaļā rakstā sadot pa grīstē sagriezušos pelēcību, kas kļuva acīm redzot baltāka.

Tā dažā skaidrā rītā atskanēja velēšanās no… jā, varbūt no Otriem Dzīšļiem vai Gnīdiņām, varbūt pat no Ceriem.

Upesleju saimniece bija ieprecēta no pagasta tāla, otra stūra, kur sētas bija tuvāk cita pie citas un šo no mājas uz māju sazināšanos darbā zināja labi; tā viņu iepriecināja un kā jaunās dienās vedināja paspēkoties. Paklusāk samēģinājusi velēšanās rakstu ar Vilmu, viņa smiedamās uzsauca: „Nu sadosim labi ātri un no visa spēka!” Un tad gāja vaļā skaļi jo skaļi, ātrāk un ātrāk, nobeidzot pēkšņi: „Tapat, tapat, tapat, tap tap!” Tā kā pašām ausis aizkrita, bet atbalsis atsitās no mežiem un laukiem un tālu kaimiņu jumtiem. Zināms, šādās reizēs vajadzēja likt uz velētavas veļas gabalu, kas to varēja izturēt un kam tas derēja – pāris grīstē sagrieztus trauku dvieļus vai kādu cukura maisu, no kura bija domāts taisīt galdautu vai kādu citu labu lietu, varbūt pat kādu labu vasaras apģērba gabalu, kostīma jaku. Vēlāk šie labie linu cukura maisi vairs nenāca tirgū. Tie bija rupja, vienāda auduma, kad pabalināja – spoži un stipri.

Kad izvelēti, steigties tad Aiviekstē no laivas gala izskalot (tikai uzmanoties, lai kāds gabals nesprūk no rokām un neaizpeld) un likt dārzā uz zaļas zāles, uz jāņogu krūmiem, lai saulē izbalo. Pakārts dvielis, palags vai audekla gabals nekad tik balts neizbalo kā zālē izklāts; tur saules stari krīt viņā visā tieši no augšas, pēc laiciņa – pagriez otru pusi! Jo zaļāka zāle, jo labāk izbalo. Un zāle ir tīra, lietus mazgāta, tikai bitēm nav jāuzkāpj basām kājām, gadās, iedzeļ pirkstu starpā – tad svētdienā dancotājs nebūsi! Dziedāšanu bites mīlēja, tikai kliegšanu ne. Un Vilma klāja dvieļus dārzā un dziedāja. Ne skaļi, tikai zumināja līdz ar vasaras sanēšanu. Viņa krāja dziesmas. Vienmēr nāca jaunas klāt: aizej kaut kur ciemā, tikai pēc rauga uz kaimiņiem, un atnāc ar jaunu dziesmu. Dziesmai „Divi sirmi kumeliņi” meldija nebija īsti palikusi prātā, ilgi nevarēja uzņemt īstos locījumus, beidzot dziedāja vien, varbūt mazliet citādāk nekā noklausītu. Bet tieši tādēļ to gribējās dziedāt un locīt un mēģināt. Par kumeliņu bija daudz dziesmu: „Dziediet, meitas, manu dziesmu”, „Dzeltens manis kumeliņš”, „Puiši jāja pieguļā” un „Tumšā naktē, zaļā zālē”, kas bija Vilmas vismīļākā. Dziesmas un sevišķi jau tās par bārenīti, dažreiz bija grūti izdziedāt līdz galam: aizžņaudzās kakls asarās. Vilma juta savu bārenes vai it kā bārenes dzīvi pie svešas mātes, lai arī tā bija laba un lai arī dziesmās bārenītei arvien viss izdevās labi. Tomēr asaras ātri riesās un ilgi turējās Vilmas garajās, melnajās skropstās, līdz viņa it kā vainīgi iesmējās un tās izpurināja. Gāja, slaucīja pagalmu.
—————————————————————————————————
Uz tilta
stāsts

Treji Vārti 01.11.1987
Also: Uz tilta
————————————————————————–
Vai ķirbis ir tikai ķirbis? 
Pastāsts
Austrālijas Latvietis 7.11.1986
Also: Uz tilta
—————————————————————————————————
Vecā tēva gredzens
Treji Vārti 01.04.2007
Also: Ceļa akmeņu raksts
————————————————————————
Vecu lietu izsolē
USA Žurnāls 01.10.1982
Treji Vārti 01.05.1994
Also: Tu prasi patiesu stāstu
————————————————————————-
Viesības 
Stāsts
Austrālijas Latvietis
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Viņas piezīmes
Londonas Avīze 06.01.1984
Londonas Avīze 13.01.1984 (1. turpinājums)
Londonas Avīze 20.01.1984 (2. turpinājums)
Londonas Avīze 27.01.1984 (3. turpinājums)
Londonas Avīze 03.02.1984 (4. turpinājums)
Londonas Avīze 10.02.1984 (5. turpinājums)
Also: Uz tilta
————————————————————————
Viņas vasaras piezīmes
Treji Vārti 01.09.1999 [may be the same as “Viņas piezīmes”]
————————————————————————
Viņi  
Austrālijas Latvietis 28.05./4.06.1971
Also: Būs skaista diena
——————————————————————————————————
Violetais eikalipta krūms  
No cikla Mēs un viņi  
Austrālijas Latvietis 21.11.1986
Rakstnieka Vārds (Latvijas Rakstnieku savienības izdevums) 11.12.1991
– Austrālijas rakstniecei Ernai Ķikurei šogad piešķīra J. Jaunsudrabiņa prozas balvu. Publicējam tēlojumu no viņas grāmatas ‘Ceļa akmeņu raksts’ (Kalgari, 1990).
Also: Ceļa akmeņu raksts.
—————————————————————————————————
Vītradziene    
Fragments 
Austrālijas Latvietis 8.11.1985
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Vītrags                                                                               
Stāsts 
Austrālijas Latvietis 14.12.1984
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Zemnieku gleznotājs ANDERSS CORNS [Anders Leonard Zorn]
Brīvā Zeme 04.04.1940

No zviedru māksliniekiem visvairāk pazīstams Anderss Corns. Dzimis viņš 1860. gadā Morā, Zviedrijā, un miris turpat 1920. gadā. Tur jau kā mazs zēns, ganos iedams, Corns grieza kokā govis un zirgus un krāsoja tos ar ogu sulu.

Pieaudzis Corns ar tēlniecību — kokā griešanu nodarbojās tikai starp citu, jo viņš kļuva par gleznotāju un grafiķi, bet spēcīga, plastiska formu izjūta manāma visos viņa darbos. 15 gadu vecumā Corns sāk mācīties Stokholmā mākslas skolā, tad mākslas akadēmijā, kur iesāk strādāt tēlniecībā, tad piegriežas ūdens krāsām un drīz gūst labus panākumus. Bet savu īsto izteiksmes veidu Corns atrod tikai tad, kad pēc ūdens krāsu gleznojumiem sāk darināt asējumus
———————————————————————
Ziemassvētku pusdienas
Treji Vārti 01.11.1982
Also: Uz tilta
———————————————————————-
Zirgs mirst (Dienas grāmatas lapas)
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 9.05.1958
Also: Mūsu kaimiņš

Prose B (Ķikure/Kikure)

Gaskare
Treji Vārti 01.09.1988
Also: Uz tilta
——————————————————————
Godo gaidot  
Raksts par absurdo teātri
Austrālijas Latvietis 9.04.1971

[Handwritten note next to cutting]: Šis rakstīts uz pieprasījumu – par absurdo teātri. Vēl teātra apskats (par Petera Brook izrādēm) ir Jaunā Gaitā 131 numurā 1980. g.

Sidnejas latviešu teātris savam nākamajam iestudējumam izvēlējies Samuela Beketa (Samuel Beckett) lugu Godo gaidot (Waiting for Godot).

Apsveicami ķerties pie lielas, modernas lugas, pie tādas, kas varbūt ir pati spožākā sava virziena pārstāve. Uz Sidnejas latviešu teātra skatuves moderna luga nenāk pirmo reizi. Jau pirms laba laika notika gandrīz neaizmirstamā Eižena Jonesko Krēslu izrāde, un, liekas, ir redzēts kāds sīkāks skats arī no Beketa. Šoreiz ar lugu Godo gaidot SLT uzdevumi visās dimensijās lielāki. Šī luga ir Beketa lielākā (līdz šim, jo viņš vēl rosīgi strādā), un šai lugai ir savs personīgs spēks un šarms, kas tur savā varā skatītājus jau gandrīz 20 gadus.

Samuels Bekets, pēc tautības īrs, ir autors, kas ar saviem darbiem – romāniem, dzeju, lugām – ar jaunu pasaules skatījumu, ar jauniem izteiksmes līdzekļiem ieņem gandrīz vadītāja vietu literārā virzienā, kam vārds ir absurdais virziens, absurdais teātris.

Mākslas virzieniem un atsevišķiem mākslas darbiem nosaukumi bieži rodas nejauši, kādu gadījumu radīti, un kādreiz to burtiskais tulkojums var būt vairāk vai mazāk pretrunīgs virziena vēstījumam, radot aizspriedumus vai pārprastus iespaidus publikā.

Vārds ‘absurds‘, burtiski tulkots, nozīmē ‘neharmonisks, bez saskaņas‘. Latviešu valodā tas lielāko daļu lietots, izsakot neloģisko, muļķīgi smieklīgo, ačgārno. Absurdās literatūras un absurdā teātra nosaukumam šādu tulkojumu var pieņemt kā puslīdz atbilstošu, ņemot vērā to, ka šī literatūra un šis teātris atspoguļo mūsu laikmeta cilvēka stāvokli pasaulē. Cilvēks ir pametis reliģiju, zinātne tam izskaidrojusi daudz, bet ne visu, viņš iemācījies prasīt pēc šī visa izskaidrojuma un ir aizmirsis ticēt neredzot. Viņa situāciju var apzīmēt par absurdu.

Absurdā māksla, absurdais teātris nesludina šā cilvēka stāvokli un to neaizstāv, bet tā arī nerāda ceļu ārā no šī stāvokļa. Māksla šo stāvokli konstatē un vedina mūs uz pārdomām par to. Teātrī redzam rakstnieka apsvērumus, ka cilvēka stāvoklis šādā pasaulē, viņa dzīve un liktenis ir padoti gadījumiem, pretrunām, pat tīrai neziņai, viņa ceļā nav drošas likumības, un visa gala mērķis ir neskaidrs.

Ņemot vērā padrūmo vielu un bezcerīgo tēmu, jāsaka, ka absurdā māksla stājas tai pretī nevaimanājot. Tā sniedz mums daudz poēzijas, daudz tīras dzejas, mūsu izdaudzinātā steigas laikmetā risina ar mums mierīgas sarunas, apstādina bezsteigas mierā un raudāšanas vietā liek mums smieties. Varētu teikt, ka šie smiekli ķeras kaklā, jo mums jāsmejas par bēdīgām lietām un jāsmejas pašiem par sevi, bet tie tomēr ir īsti, labi smiekli. Un smiekli paši par sevi vien jau ir krietna spēka avots.

Ir lietas un norises, kas ir neatstāstāmas, kas neiekļaujas nekādā saīsinātā, sagremotā veidā, kam nevar dot nekāda gatava, īsa definējuma, bet par kurām var vēstīt tikai tās pašas. Tādas ir ne tikai mākslā, dzejā, mūzikā, tādas ir arī lietas un norises pavisam ikdienišķā dzīvē ik uz soļa. Tāds katrā ziņa ir arī absurdais teātris. Lai par viņu ko zinātu – tas jāredz. Bez tam viņam, kā arī daudz norisēm dzīvē, jātuvojas atklāti, vienkārši, atdevīgi. Jonesko saka: „Mākslas darbs ir izteiksme kādai īstenībai, par kuru nav iespējama sazināšanās ar otru cilvēku un par ko kāds tomēr mēģina sazināties, un kas dažreiz arī izdodas. Paradokss, kas ir patiess.”

Ja ir tik smalks raidījums, tad ir jābūt tikpat smalkam uztvērējam. Ja kāds vēstī mums kā ar piesitieniem caur sienu, tad mums vispirms ir uzmanīgi jāklausās. Nav jāsaka jau pašā sākumā: ja tas nav ziņots ar Morzes zīmēm, tad tas nav nekāds ziņojums. Kas tā saka, paliek bez tā ziņojuma, kas nav ziņots ar Morzes zīmēm.

Absurdais teātris ir ziņojums ar citām, jaunām, neparastām zīmēm. Ne tādēļ, lai ziņojumu darītu noslēpumainu vai nereālu, bet tādēļ, lai to labāk, tiešāk sadzirdētu. Lai arī tas nepalīdz mums šo ziņojumu uztvert, mums der tomēr zināt, ar ko absurdais teātris atšķiras no parastā, klasiskā teātra.

Tradicionālā teātrī aktieris izsaka autora domas, kas ir formulētas vārdos. Tas ir galvenais vēstījuma veids – valoda, kurai palīdz kustības, vaibsti un viss cits. Absurdajā teātrī valodas vietā vairāk vai mazāk stājas skatuviski tēli un šo tēlu darbībā, situācijās, eksistencē mēs ieraugām, notveram, uzminam jēgu, kas stāv aiz šīs spēles. Te līdzīgi cilvēkiem – aktieriem var darboties lietas; tēlotājas personas var nepārstāvēt dzīvus raksturus, tās var mainīt kārtu, un kāds var tikpat labi būt sieviete, kā vīrietis; tēls var kļūt tikai simbols kādai dzīves parādībai. Tēla atšifrējums var mainīties atkarībā no skatītāja pieejas.

Absurdā teātrī autora domas izteikšanai ir atļauti visi skatuviski iespējamie līdzekļi. Tiem jābūt atļautiem arī, runājot par šo teātri. Tādēļ uzdrīkstos minēt ļoti vienkāršus piemērus no tautas valodas, meklējot paralēles absurdā teātra runāšanai tēlos.

Kas slēpjas aiz teiciena: „Kas to zina, kas žīdam vezumā?” Aiz teiciena: „Vēl nav teikts, kuros kapos glabās?” Aiz teiciena: „Nu ir trubā”?

Ja šo pēdējo nospēlētu uz skatuves? Ja kādu ieliktu trubā?

Tieši to Bekets ir darījis vairāk lugās – ielicis dažus sevišķās urnās, atstājot tikai galvu ārā, dažus atkritumu tvertnēs ar visu vāku virsū, ko gan pa reizei noceļ, un kādu sievieti ieracis līdz pusei zemē. Tas notiek viņa lugās Pēdējā spēle (Endgame), Luga (Play) un Laimīgās dienas (Happy days). Sirdi satriecējs humors! Tas nav tikai acumirklīgs, tas velkas cauri visai lugai, izgaismojot ‘trubā’ atrodošās personas rīcību, vai nu saskanīgu vai pretrunā savam stāvoklim. Runājot ar tēliem, valoda absurdā teātrī kļūst apvaldīta, tās loma kļūst visādi mainīta gan plašumā, gan nozīmē.

Bekets, kam mātes valoda ir angļu, lugu Godo gaidot rakstījis franču valodā, lai kļūtu apsvērts katrs vārds, lai valoda neplūstu bez jēgas. Valoda dažreiz tiek nolikta pretrunā darbībai, piemēram, Godo gaidot vairāk vietās abi aktieri vārdos izsaka domu: „iesim”, bet darbībā nekustas, paliek uz vietas, tā pārliecinot skatītāju par iešanas neiespējamību. Jonesko Krēslos valoda savu īsto dzejiskumu negūst ar to, ko tā saka, bet, ka to saka tukšumam, tukšiem krēsliem.

Līdz ar jauniem tēlošanas līdzekļiem lugas norise dabū citu ritmu, citu iekšējo uzbūvi. Tā var būt bez parasta kāpinājuma, kulminācijas, var plūst un atgriezties beigās pie sākuma kā mierīgā lokā, bet skatītāja sasprindzinājums nav mazāks, tikai to modina citi motīvi. Ja tradicionālā lugā skatītāju vada interese par jautājumu: kas būs, kas notiks tālāk – tad absurdā lugā svarīgs ir jautājums – kas notiek? Darbība uz skatuves ir saistīta ar skatītāju kā balss ar atbalsi, katrs skatītājs ir indivīds, kas tēlu nozīmi var atšifrēt citādi, tādēļ smiekli vai cita veida dzīvas līdzdalības izpausme absurdā teātrī bieži izskan nevienādi pa visu skatītāju telpu, katrs indivīds pārdzīvo ļoti personīgu pārdzīvojumu, kur viens reaģē spontāni, bet otrs var būt kluss.

Ja Jonesko lugas Krēsli galvenā tēma ir tukšums, Beketa lugā Godo gaidot šī tēma ir gaidīšana. Divi draugi gaida uz kādu, kā vārds ir Godo, vairāk par viņa vārdu tie neko daudz nezina. Nekur nekas par viņu nav pateikts arī skatītājam. Bekets, kad tam kāds režisors jautājis, kas Godo ir, atbildējis, ka ja viņš to zinātu, viņš to lugā būtu pateicis. Tas nozīmē galvenokārt to, ka autors nesprauž nekādas robežas skatītāja iztēlei. Lugā ir gaidīšana. Varbūt uz Dievu. Varbūt uz ko citu. Dzīve turpinās, gaidīšana turpinās.

Mēs gaidām jaunu, lielu izrādi.
—————————————————————————————————
Ikdienas manevri   
Stāsts
Austrālijas Latvietis 9.02.1979
Treji Vārti 01.03.1989
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Jūra, meži, ceļi                                             
Atkalredzēšanās ar Austrāliju  
Austrālijas Latvietis 22.12.1978
Also: Tu prasi patiesu stāstu
——————————————————————
KADA SENA DIENA AR RAKSTNIEKIEM UN RAKSTNIEKU NEDĒLA KALAMAZŪ
Ernas Ķikures vēstule
Austrālijas Latvietim no Kanādas
[Slight variation on “Dzejnieki” in Būs skaista diena.]
Austrālijas Latvietis 31.07.1987
KULTŪRAS SPOGULĪ

Tikko pārrados mājās — no Kalamazū, no rakstnieku nedēļas Jāņa Riekstiņa studiju centrā. Sajūta tāda, it kā būtu tas bijis (varbūt kā pussapnī) senā laikā, Latvijā. Mazliet nobīstas sirds, to sakot, bet tā tas bija — latviešu cilvēki (rakstnieki), latviešu jaunie (studējošie), pašu mājā (sabiedrības celtā) — latviešu valoda, siena laika saule, ozoli, liepas ziedos, rupjmaize, zemenes, piens, krējums…

Tad — dzeja, proza, tikšanās, referāti, pārrunas, pat dziesmas un rotaļas. Ticība nākotnei, spēks, nodomi: kā, un liepas un ozoli, un Jāņi tuvu… Un — it kā vakardiena un šodiena salītu kopā, nemaldīgi neatstājās sīksti glabātas atmiņas par senās (vai tik senās?) Latvijas rakstniekiem, kādā vasaras diena (kā šīs dienas Kalamazū vasarā). Varbūt tomēr — nebēdīgākā, laimīgākā izskaņā.

•

Kad? Kurā gadā? Kaut kad pēc 1932. Varbūt jau pēc 1934. gada.

Tanī laikā man nebija tuvas saskares ar rakstniekiem personīgi, mani paziņas nāca no jaunajiem gleznotājiem un grafiķiem. Bet kaimiņos (gan citā pagastā, un uz laukiem tam sava nozīme) dzīvoja… radās, izauga jauns rakstnieks Jānis Sārts.

Kad pie Sārta sabrauca rakstnieki no Rīgas (uz zvejošanu…), viņš tos veda arī pie manis. Sārta mājas robežās bija maza upīte — Veseta. Veseta ietecēja Bērzaunīcā, Bērzaunīca ietecēja Aronā un Arona — Aiviekstē. Bet Aiviekstes krastā bija manas mājas. Jāpanāk tikai kādu puskilometru no Aronas ietekas pa Aiviekstes pļavām augšup. Tā zvejojot vien, no upes upē, varētu atnākt no Sārta mājas uz manu māju — teorētiski ņemot. Praksē tomēr iznāktu pagarš, ļoti līkumots ceļš.

Vienā vasaras dienā, ciemiņi — rakstnieki-zvejnieki sanāca: Jānis Grīns, ‘Sējēja‘ redaktors Jānis Lapiņš, Knuts Lesiņš un Ēriks Ādamsons. Varbūt vēl kāds, ko neatceros, un pats Sārts, protams. Brīdi viņi atpūtās, un Jānis Lapiņš skaļi mācījās izrunāt vārdu «zivs» vietējā izloksnē: «Zuivs. Zuivs. Zuivs.» Latgales izloksni Lapiņš prata, bet Ļaudonas pagasts vēl ir labi tālu no Latgales — vēl Sāviena, Ungura, Mētriena, Saikava vidū. Latgales izloksnē Lapiņš aizraudamies stāstīja anekdoti: kaķim pie astes piesien avīzi un aizdedzina, kaķis kā ar degošu karogu skrien no «ustabas uz klāti, nū klāts uz šķuini, nū šķuiņa uz kūti» un ir «smuiklu, ka smuiklu»! Nodeg visa sādža, «smuiklu, ka smuiklu»! Izklausās bēdīgi, bet ne tad, kā Lapiņš to stāstīja, un izsmieties viņiem vajadzēja mūžīgajās sarunās — par dzeju!

Vecākie vīri — Lapiņš un Grīns — Sārta vadībā tad aizgāja vārīt zivju viru uz mūsu zemes otru galu, tāpat Aiviekstes krastā, tikai augstākā nogāzē ar priedēm un dzeltenu smilti. Kur viņi ņēma katlu un viras piedevas — nezinu; laikam to sagādāja mana māte, tādu smagu kāsī karamu katlu viņi nebūtu varējuši atstiept trīs kilometrus no Sārta mājām.

Jaunie — Knuts un Ādamsons — palika uz vietas, izstaigāja pagalmu, dārzu, istabas. Mūsu lielākā istaba — «zāle», kā uz laukiem sauca šīs lielākās istabas — bija ar trim logiem uz dārzu un Aivieksti, saulaina un mīlīga diezgan, lai arī ne kāda ļoti plašā. Viņi tur atpūtās, kā to pilsētnieki uz laukiem dara. Izcilāja grāmatas, apskatīja visu un runājās. Neatceros, vai tad man tur bija vecās klavieres, vai jau jaunās. Knuts Lesiņš tām nepieskārās, viņš bija klusāks, vienmēr dzirdēja ieskanamies tikai Ērika Ādamsona balsi: «… Un lūpas tādas lielas, mīkstas kā kumeļam…» viņš Knutam stāstīja par kādu sievieti. Tad viņš nēsāja pa istabu apkārt rokās ģipša figūru, taisnu jaunas meitenes stāvu, kas man bija akadēmijā iemainīta no kādas tēlnieces pret kādu manu zīmējumu. Ādamsons to šūpoja rokās un runāja: «… Tā ir sieviete! Tā taču ir sieviete!»

Es turpat apkārt biju, bet aktīvi daudz nekur neiemaisījos; viņi jau bija izbraukuši, kā paši teica, bēgdami no cilvēkiem, no sievām un sievietēm. Tā ģipša figūriņa bija ielūzusi lejā pie kājas. Domāju — ja viņas kājas no šūpošanas lūzīs tālāk, Ādamsons ļoti nobīsies. Bet — laimīgi, viņš nolika to atpakaļ tās vietā.

Tad, redzot mūs — mani, māti, Vilmu, mūsu jauno kalponīti, staigājam savās gaitās, Ādamsons izbrīnīts iesaucās: «Redz’, kā viņi visi staigā — basām kājām! Kā d i e v i !»

Tas bija glaimojoši, dzirdēt mūs tādā līdzībā. Mēs ar zemnieku iecirtību nebijām neko uzāvušas, lai arī zinājām, ka Rīgas kungi ieradīsies. Telefoni tad bija visās mājās. Nē, mēs palikām tā, kā katru dienu, visu vasaru, savās paražās, savās mājās.

Tad jādomā par Ērika Ādamsona iedomu. Viņi abi ar Knutu Lesiņu bija noāvuši kājas, uzlocījusi bikses, nometuši svārkus un, rokas viens otram ap pleciem likdami, bradāja pa ziedošo pļaviņu aiz dārza. Māte gan domāja — sabadīs kājas, pēdas neieradušas, jūt asās zāles… Jā, aiz mīkstiem dedestiņiem tur bija arī iedobumi ar asu grīsli.

Ēriks Ādamsons bija viegli iesarkani gaišmatis, apaļu seju, gaišām acīm, slaids, viegla auguma. Knuts Lesiņš — mazliet garāks, mazliet spēcīgāk veidots tumšmatis. Abi runāja nebeidzamas valodas.

Tad mēs aizgājām uz lielajiem zvejniekiem — Lapiņu, Grīnu, Sārtu tālajā krastā. Viņi bija izvārījuši lielu katlu zivju viras. Deva nogaršot. Bija paplāna, bet laba diezgan — ar kartupeļu šķēlītēm, mazliet sīpoliem un pienu. Tādai bija jābūt īstai zivju virai tur mūsu novadā. Zināms — salds krējums, liets klāt, vienmēr noderēja.

Pēcpusdienā visi aizklīdām uz Sārta mājām — tur sēdējām dārzā, istabā, istabas priekšā un viņi runāja par dzeju, par dzeju, par dzejas formu… Grīns teica: «Ja izkaļ par daudz stingri metros un atskaņās, pants var kļūt sauss, neiespaidīgs: tram taram, tram taram — aizbrauc kā ar ratiņiem…»

No Sārta mājām viņi mani vadīja atpakaļ uz manām mājām, šoreiz gājām taisni bez ceļa pāri pļavām, bridām pāri Vesetai. Tur vajadzēja gan izlavīties pa akmeņiem, lai neiegrimtu līdz vidum, bet gadījās arī tā, un otrā krastā, sausā, saulainā laukumiņā pie jaunām priedītēm mēs sēdējām un žāvējāmies, un viņi turpināja mūžīgās sarunas par dzeju (jeb sarunas par mūžīgo dzeju…).

Te Ādamsons pielēca kājās un sauca: «Skalbe, Skalbe! Kārlis Skalbe,» un rādīja uz kādu sīku, zilu ziediņu pie jaunas priedītes. Gandrīz nesapratām, ko viņš grib teikt? Tad viņš noņēma Grīnam (vai Lapiņam?) balto mīksta pinuma platmali, mazliet ieslēpās priedītēs, tad nāca ārā kā uz skatuves un ar cēlu žestu sveicināja sīko ziediņu, tēloja Skalbes dzejoli, kurā tas runā par neievērojamo, mazo ziediņu, un saka: «…bet Dievs ir garām gājis un viņu sveicinājis.» Protams, radās iebildumi: vai Dievs ir staigājis, ar cepuri ziedus sveicinādams, un Ādamsons tad tēloja sveicināšanu bez cepures.

Tālāk, izejot caur mežu un pārejot lielceļam, mēs atkal apsēdāmies lauku ceļa malas zālē, iepretim nelielam izcirtumam. Tur starp tumšiem alkšņiem mirdzēja daži ļoti balti bērziņu stumbri. Ēriks Ādamsons atkal uzlēca no atpūtas. «Lūk! Kā papirosi!» viņš sajūsmā rādīja uz bērziņiem. Atkal protesti: pilsētnieks kas pilsētnieks! Kā dabā dzīvu koku, bērziņu, var salīdzināt ar papirosu! «Nu — vai nav? Vai nav? Taisni, balti, vienādi. Kā papirosi!» Ēriks tiepās pretī.

Tas nav gluži absolūti viss no atmiņām par Ēriku Ādamsonu tai dienā, bet viss, ko var viegli atstāstīt.

Šī senā diena domās ievijās Kalamazū dienās, lai arī senā diena bija atpūtas un draiskošanās diena, arī tanī visu laiku skanēja vārdi par dzeju, par prozu — par darbu, un Kalamazū dienas bija stundu pēc stundas pilnas darba un darba domu. Laiks arī bija tik silts (teiksim to saudzīgi) un spieda uz galvām tā, lai neviena doma citur neaizklīstu — kā tikai: dzirdēt, uztvert, saprast un apņemties, apņemties! Darba daudz, rakstnieki rakstīs, katra darbs ir svarīgs, grāmatas izdos, lai tās lasa vai ne, kādreiz jau lasīs, kādreiz tās atradīs, kādreiz to nozīme runās.

Un lasītāji? Vai tie arī iet, kopā nāk un klausās, jautā — ko kurš ir lasījis, ko izlasījis? Ko pametis, ko guvis? Lai nu tā — tā viņu darīšana.

Kalamazū ziedēja liepas, bija saule kā siena laikā, runāja, dziedāja, lasīja latviešu valodā, un dzeju, jaunu dzeju skandēja arī pavisam jaunas lūpas. Un kur jaunais klāt —tur dzīvo, tur aug.
——————————————————————-

Kādas ir
Treji Vārti 01.03.1984
[Slight variation on Pēc divdesmit gadiem in Ceļa akmeņu raksts.]

Agrs. Tumšs vēl. Pulkstens pusseši. Logs neaizsegts, lai zvaigznes spīd naktij pāri un varbūt viņā ir jau mazs, tikko jaušams gaišums. Žēl gulēt līdz astoņiem un nogulēt rīta stundas. Lēnās, nesteidzīgās, sapņu pilnās stundas. Varbūt tikai pusstunda. Brīži. Rīts dabīgi ir nesteidzīgs, aust lēnām. Sevišķi ziemas rīts. Bet ļaudis rītos ir steidzīgi. Lai kad vēl ir kāds brīdis apstāties — rītos tā nav. Tad skujas, mazgājas, ģērbjas, ēd, liek lietas somā, visu citu caur citu, pusvārdā, puskumosā, pusdzertā kafijas tasē paliek rīts, balss televīzijas aparātā, balss radio, sievas balss, paša balss pātago un iztriec no mājas. Tā dažs visu mūžu savu garu, savu dvēseli, savu domājošo es — nonēsā, iemestu portfelī, somā.

Nevar teikt, ka viņš nedomā. Viņš domā — kalkulē, aplēš savas darāmās lietas. Varbūt jāceļ kāda māja, jāpērk apbūves gabals, jāsavelk gali kopā, lai iznāk jaunai mašīnai, vecā kļūst nelietojams rūsas vraks. Mājā jābūt jau divām, trim mašīnām, lai izskrietu visi, kur kuru rauj rīts. Dzīve prasa daudz par ko domāt, ja grib dzīvot. Un dzīvot — grib. Un, ja grib dzīvot, neatliek laika domāt. Par dzīvi. Par sevi. Par rīta stundu. Rīts nāk pats, un tur nav ko domāt.

Bet pienāk beidzot kāds rīts, kad ir laiks domāt. Un tad ir diezgan grūti — nezin ko domāt. Gadās, ka neviena nav mājās. Miegs izgulēts. Rīts velkas lēni. Pamodies par agru. Labi. Tas labi, beidzot var atvilkt elpu. Sākumā tas ir tīkami – just austam izvaļīgo rītu — bet drīz kļūst nelāgi. Kaut kas sviežas no sliedēm ārā. Neapzinīgi tad veicas mesties ikdienas darbu mašīnā atpakaļ iekšā. Un jūt atkal, kad apdomājas, ka tas nav pareizi. Un atceras, ka kādreiz esi pratis svētīt svētdienu, svētdienas rītu. Varbūt tad, toreiz, kad svētdiena bija vēl katra diena.

Nu — dažs iet makšķerēt. Laba doma. Vai medīt, ja tas tā ir bijis ģimenē. Tā tas bija mūsu ģimenē. Māsa ieprecējās atkal tādā ģimenē. Medīšana un zvejošana no tēviem uz dēliem. Klimst pa mežiem, sniegs vai lietus. Un jo bieži tad, kad sniegs un lietus, reimatismu meklēt… un kaut ko arī vēl citu.

Atpūtu. Izklaidēšanos. Prieku. Medību prieku.
Arī to un vēl kaut ko turklāt.
Elegantu stirnas muguras cepeti svētdienas pusdienās ar draugiem. Smaržīgu zivju viru.
Arī to. Un vēl klāt kaut ko. Daudz ko.

Apmeklēju māsas vīru te trimdā, citā kontinentā, pēc divdesmit, vairāk kā divdesmit gadiem. Lidlaukā gaidījām ar bērniem krusttēva mašīnu piebraucam un nezinājām, kādu gaidīt. Vai es viņu pazīšu? Vai viņš mūs pazīs? Jau kādu iesirmu vīru gribēju sveicināt, māt tam ar roku. Tas pats jau būs, lai gan tāds svešs izskatās. Bet kā pēc divdesmit gadiem var izskatīties?

Bet tad Gusts piebrauc, jau pa gabalu klusi taurēdams, pazinis mūs stāvam, un kā zvīņas nokrīt no acīm viss apkārt sacietējušais tālums, svešums — nekas nebija mainījies, lai arī tik ļoti mainījies.
Gusts bija viņu ģimenē jaunākais. Mednieku un zvejnieku ģimenē. Pirmo zaķi nošāvis divpadsmit gadu vecumā, tupēdams zem siena šķūnīša ar tēvam slepen paņemtu vecu pistoli.

Es pirmo šāvienu no medību bises pēc vingrināšanās mērķī šaušanā ar mazo “Montē kristu” ielaidu bērzā. Bija pavasaris, vasaras svētki un bērzs pilns sulu — tam acumirklī sāka ritēt asaru straumītes pilēdamas, mirdzēdamas pret sauli, pa balto mizu, pa sūnu kušķīšiem, kā skropstām … Tas izskatījās pārāk sāpīgi. Un es nozvērējos — ne mūžam vairs!

Bet mednieku un zvejnieku tuvumā ir nācies dzīvot ilgi un tas ir bijis labi. Labs laiks.

Jā, pie Gusta atlidojām pēc gadiem divdesmit. Lašu, līdaku un mūšu (šo, šīs zemes briežu) dēļ viņš nopircis mazu saliņu kādā tūkstošsalu ezerā. Tikko vietas vasaras mājiņai, uzkalniņš ar kokiem, laukumiņš malkai un saulē sēdēšanai. Un — laiva, protams, bez tās uz saliņas nevarētu tikt.

Gatavojāmies zvejai. Apstājos pavērot nelielu bedrīti, izraktu netālu no krasta smiltīs un oļos, pilnu ar skaidru ūdeni. Krāsu un gaismu vizuļošana un kāda resna dēle.

Gusts pienāca: — Ak, ir jau aizlīduši, viņš bezcerīgi noteica. Viņam bija pūles sagādāt pietiekami ātri un daudz ēsmas, ko likt uz āķiem. Dēle bija ielaista papeldēties pirms operācijas.

— Nē, ir vēl tepat. Es viņu uzmanīšu, — es teicu. Un mani savādi pārsteidza tas, cik Gusts — atkusa, kā pārvērtās viņa balss, kustības, — jā, viss Gusts. Man šķita, es dzirdu, redzu viņu pirms 25 gadiem — ļoti jaunu, zaļoksnu, slaidu, lokanu: bez mazākā polsterējuma, kā viņš pats toreiz teica — ja satausti kādu mīkstāku kunkulīti zem ādas, kļūst nelabi, tas tūlīt jānotrenē… ar zēnīgu prieku nododoties zvejošanas izdarībām Aiviekstē vai uz Driksnīti. Uz Drikšņu ezeriņu. Tas bija tas. Tas vēl kaut kas, un tagad varbūt vissvarīgākais, kādēļ bija vajadzīga saliņa, laiva. Lai būtu jāķer dēles, jārok sliekas, jāmeklē pīkstuļi varbūt, kaut vai tikai jāmeklē, ja arī to te nav, varbūt arī kaut kur atrodas, jāplunčojas pie ūdens, pie zemes, dūņām, ūdens zālēm — lai atgrieztos pie senās dzīves sevī, pie senā sevis paša. Pie slapjām rokām un drēbēm, pie šļakatām sejā, pie laivas līgošanas, pie lēkšanas tur iekšā, ārā — viss tāpat. Kaut kas mūžīgs, nemainīgs, iegūts, paturams, aizsniegts caur laiku dziļumiem un gandrīz satverts, saliedēts ar to, kas tagad …
———————————————————————
Kādas sievietes dienas grāmata                                                  
Fragments
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 22.12.1956

Ir rīts, un domas ir svaigas un pilnas spēka. Nakts ir mani atsvabinājusi no manas dzīves nagiem. Sapņos esmu bijusi kaut kur brīvībā, redzējusi draudzīgus cilvēkus – tikai jutusi tos, esmu redzējusi māti. Man gribas ņemt darbu rokās un novilkt kādu līniju droši un skanoši, kā muguru atstiepjot…

Bet diena nāk ar savu nekārtīgo kārtību un pamazām saēd mani. Es rokos cauri sīkiem darbiem, nogurstu un netieku galā, un tad nāk vēl klāt murgaini, nenovīdīgi, indīgi vārdi, kas piepilda gaisu kā smacīga migla.

Mans gaišumu ir galā. Es lēni kaut ko daru, ir sapītas domas un rokas, un es varu izturēt vēl tikai – gaidot jaunu dienu. Bet – tā atnāk tāda pati kā iepriekšējā.

Es dzīvoju kā sadalīta. Mans gars ir izrāvies no mana ķermeņa, cik tālu vien iespējams, tas klīst atmiņās, šūpojas augstu kaut kur kādās cerībās (kurās ir tik grūti noturēties, jo nav tur nekādu balstu), esmu kā akls dzīvnieks, kas taustās klusi un pacietīgi lejā pa savām alas ejām.

Bet gars un ķermenis nav dalāmi šeit, un mana diena nav ne dzīve, ne nāve. Es neesmu mirusi, bet es arī nedzīvoju, tos brīžos, kad es to apzinos, es ļoti ciešu un tik tikko noturos no trakošanas. Kad es tikko vairs varu valdīties, es pieminu savu māsu Sibīrijā un visus tos citus tur un citur – un tad es zinu, ka trakošana nelīdzētu. Varbūt – varbūt līdzētu gaidīšana. Pacietīga gaidīšana. Tā velkas gadiem. Ir jāredz, kā seja kļūst dzeltena, grumbas iegriežas dziļāk un dziļāk, zobi izraisās neglīti, mati kļūst sirmi, viss tas ir jāredz dienu dienā un jājūt, kā asinis sabangojas kā dzīvi viļņi un grib ziedēt un raudāt, un dzīvot – bet tām ir klusi jānoplok. Smaidi un gaisma pārlīst sejā no kādas laimes sauciena, izbāl un pārvēršas briesmīgā, ņirdzīgā maskā, kas padara seju velnišķīgu. Bet zūd arī tas, ir jāgaida, līdz zūd – un ir atkal noturēta, apvaldīta gaidīšana. Vēl ir. Tas ir vienīgais, kas ir. Un varbūt var līdzēt. Varbūt arī nē.

Ja atstāj abstraktos vārdus, es varu teikt to tā, kā tas šai dienā ir viņas notikums.

Piecēlos sešos. Biju sapnī redzējusi māti. Baigā veidā. Sapnis bija briesmīgs. Negribas par to rakstīt. Bet tas tomēr bija atpestījis mani no manas dzīves un darījis spirgtu. Šodien līst. Man bija jāģērbj vecas drēbes. Labi, ka biju salāpījusi un izmazgājusi savas garās virsvalka bikses. Tad, apģērbusies, es eju, kurinu plīti. Līst jau ar maziem pārtraukumiem ilgu laiku, un malka ir slapja. Man ir tomēr kāds skala gabals, ko es saplēšu ar nazi un uguni iekurinu. Bet naida man ir daudz, to darot. Cik gan ir to, kas, līdzīgi man, mocās, iekurinot uguni? Visi pagriež kādu pogu un ieslēdz elektrību. Bet – skaudība tikai padara dienu vēl smagāku, kad uguns ir iekurināta, es no tās atkratos. Mani moca arī katliņi un pannas. Tie ir jāberž, jāmazgā, un viņu ir par maz te, lai es rīkotos brīvi. Tas arī vēl nenomāktu tik ļoti, ja man būtu laika ar tiem nopūlēties – bet tā lauza, kas ir visapkārt! Netīrie drēbju gabali, kas žūst, zābaki rindām, sandales, kurpes, zeķes, kas jāmazgā, avīzes piesviestas uz grīdas, kā vakar lasītas, galdi, krēsli sagriezti šķībi, kā katram bijis ērtāk sēdēt, bērnu nodarbības lietas, tad caurais linolejs grīdās, kas atkal bāž ārā saputējušas avīzes no savas apakšas, grāmatas, kas ir izrautas no plauktiem uz grīdas un uz dīvāna – jo grāmatplaukta siena lietus laikā pil no ūdens… Kur arī apstātos acis, katrā vietā ir kāds lērums, kas gaida manu roku. Un, tikko es to būšu savākusi, tā glītumu izmantos, apgriezīs visu otrādi un atstās gluži tādu pašu, kā tas ir tagad.

 Bet – jāvāc ir. Šodien nav darbā jāiet, kaut ko jau savākšu.

Es eju, slaucu govi. Viņa ir nolijusi, un man ik brīdi ir jānoslauka ar lupatu viņas sāni, lai ūdens nepilētu piena traukā. Bet jumts, zem kura tagad to slaucu, netek kā agrāk, un izslaukt es varu kaut cik mierīgi, un īsu brīdi es tur atpūšos. Govs, izēdusi miltu riekšavu, atgriež galvu un man nolaiza plecu. Viņa ir mierīga un laba. Lai gan viņa ir izlutināta un aizmirst, ka jāstāv godīgi, kad to slaucu. Viņa, izēdusi miltus, atkāpjas soli atpakaļ un man ar piena spaini tai jāseko. Tad viņai liekas, ka tomēr vēl traukā būs palicis kāds miltagājums – viņa iet atkal soli uz priekšu, lai pārlaizītu trauku – man ar piena spaini tai jāseko. Tā kā tas notiek katru reizi, tad es to zinu, un viņas solis uz priekšu un atpakaļ man lielas raizes nedara. Vakar viņai tomēr bija jāuzkliedz un jāiedod pļauka: slaukšanas laikā viņai ienāca prāta ar pakaļkāju pakasīt galvu. Es tikko ar savu spaini izglābos.

Jā, govs slaukšana nav tik slikta. Dažreiz es paceļu acis un vēroju debesis pāri koku galiem. Tur ir Sidneja. Un tur – man nav nekā. Nedrīkst būt. Bet es vēlētos, lai būtu. Un varētu būt. Man vajaga dzīvības. Bet nedrīkst būt.

Turpat blakus uz kāda koka stumbra mizas ir kāda seja ar muti un aci. Tā raugās arvien uz mani un es uz to. Viņas izteiksme mainās atkarībā no gaismas. Es viņu nemīlu, es nebaidos no viņas, bet tomēr viņa tur ir, un es velti mēģinu uzminēt – kādēļ?

Tad es esmu izslaukusi, un man ir jāsteidzas mājās. Varbūt vārīties uzliktais rīss iet uz plīts, varbūt uguns ir izdzisusi? Turpat pie govs kājām visu laiku tup kaķis, dažreiz lied garām un traucē slaukšanu. Viņš gaida pienu. Bet kopš laba laika es nedrīkstu to viņam dot. Šķūnī ir redzētas žurkas, slazdā tās var nosist – bet kaķis tās nav izķēris. Par sodu viņš nedrīkst dabūt ne lāses piena, ne ko citu ēdamu, protams.

Viņš to nevar saprast un katru slaukšanas reizi gaida un skrien man pa priekšu uz sava tukšā vāciņa pusi, kurā man ir aizliegts kaut lāsi ieliet. Krūmos, aiz koka ar seju, ir tukša konservu bundža, noslēpta aiz zariem, pāris reizes es tur esmu pienu ielējusi. Bet man var iznākt briesmīgas lietas, es varu dabūt pa galvu – ļaunākā gadījumā, labākā man ar naidu ir sabojāta visa diena.

Nelabā sajūtā man kaķis ir jādzen no kājām prom un jānes piens uz māju.

Sliktākais ir, ka kaķa sejā es saskatu līdzību ar savu vistuvāko cilvēku sejām. Ar savu māti. Vai tas nav grēks un kauns to teikt?! Bet – tā ir. Viņa kustībās, viņa sejā es redzu savu māti. Viņa ciešanas ir tās pašas, viņa nevarēšana, viņa neizmērojamā atkarība ir – tā pati. Nav nekādas starpības starp mums. Ir nejēdzīgi tā domāt, iet prom un dzirdēt, ka viņš noņaud.

Virtuvē man jākāš piens, jāgatavo brokastis, jāliek viss galdā, jāsmērē maizes bērniem, jāceļ tie augšā, jāredz, kas tiem jāģērbj, kas jāvelk kājā. Arvien kaut kas ir aizmirsts, kas ātrumā ir jāmaina, jālabo. Tad tie ēd un iet uz skolu, un es kārtoju visu pamesto.

Un vīrs ēd brokastis, un man ir jāatmin, ko viņam vajaga, un nav jārāda, ka man ir jāatmin un es atminu, bet jāizdara tā, it kā viss, kas galdā tiek uzlikts, tur ierodas pats no sevis, ne uz viņa vēlēšanos. Ja ir labāka diena, iziet labāk – ja nē, nāk ņirgāšanās un kliegšana par kādu sīkumu, ko es iepriekš nespēju paredzēt. Šodien tās nebija.

Bet šodien ir nokauts gailis. Pēc brokastīm ir jātīra tas. Un ir jālāpa bikses, divi pāri. Tas viss ir vienkārši un, īsti ņemot, ļoti labi. Bet – šī ir brīvā diena. Rītu atkal jāiet uz darbu. Un šī diena ir vienīgā – bet viņas nav. Jo man nebūs laika beigt lāpīšanu, tīrīšanu, mazgāšanu un zīmēt un rakstīt. Es zinu – man nebūs laika, un es vilcinu visu un tinos pa darāmo, un apsēžos uz dīvāna, un noriju pāris lapas puses no kādas grāmatas. Un es domāju par to, kas man būtu jāzīmē, ko es gribētu uzzīmēt, bet kam es nevaru arī īsu mirkli piekļūt – viss jaucās manī un nekas nesokas, un es stulbi brienu savu dienu uz priekšu.

Esmu laimīga, ka šinī brīdī neatveras durvis un pelnītais sods nenāk pa tām iekšā.

Priekā, ka tas nenotiks šoreiz – es ceļos un eju tīrīt gaili. Riebīgs darbs. Kad nervi ir saspīlēti – tas ir riebīgs. Darbs, kas var novest histērijā. Bet – to nedrīkst.

Tas ir tikai dabīgi – sist un ēst! Sist – un ēst!

Kopš mēs te dzīvojam, tas ir nepilni 3 gadi, šis varbūt jau ir 50. gailis, kurš man jātīra. Pašus pirmos tīrīt bija vieglāk. Tad nāca grūti brīži. Tagad ir atkal vieglāk. Pie visa var pierast. Ne jau pie visa. Pie daudz kā. Būtu smieklīgi atteikties tīrīt gaili un neatteikties – viņu ēst!

Sist un ēst! No tā mēs te dzīvojam. Un tomēr, tieši šos 50 gaiļus tīrot, man ir bijis jādomā: ja visiem tiem, kas ēd, liktu arī nosist to, ko viņi ēd – vai to ēdēju tad nebūtu daudz mazāk? Un, ja tas tā – vai tad mūkiem un citiem, kas atsakās sist un ēst – nav tomēr taisnība? Agrāk es par mūku atteikšanos no gaļas domāju kā par kaut ko pārspīlētu, gandrīz nenormālu. Tagad man jādomā citādi. Cik maize tomēr ir tīra, salīdzinot ar gaļu! Vai radības (neteicot ļaudis) no citas planētas, mūs novērojot, nesaka – zemi apdzīvo dzīvnieki, kāda to pasuga ir uzmetusies par kungiem visiem citiem, kalpina tos savām izpriecām un – ēd.

Ja man liktu nokaut savai pārtikai gaļu – es labi dabūtu badā dzīvot, līdz to spētu. Bet es esmu stipra sieva. Ko darītu tās slaidās līnijas kopējas, kas ēd trīsreiz dienā gaļu, jo gaļa (liesa) nedara resnu? (Viņas to gan ēd 3 reiz dienā tikai pēc viena žurnāla izlasīšanas. Izlasot citu, kas saka, ka gaļa bojā sejas krāsu – viņas ir jaunās sprukās). Kādēļ cilvēki dzīvo masveidīgi? Kādēļ viņi tik maz domā, veido, dzīvo katrs savu dzīvi?

Un kādēļ mēs tā pieradināmies pie gaļas no bērnu dienām, kad mēs to vēl ēdām nelabprāt? Mūsu zobi un gremošanas orgāni esot tā veidoti.

Nu, var varbūt teikt – mēs viņus tā veidojam. Pāris paaudzēs tas varētu mainīties. Varētu domāt, ka es tos gaiļus neēdu, ko es notīru. Nē – es viņus ēdu! Gluži labprāt. Tikai – būtu vēl patīkamāk, ja tos tīrītu cits un es no tā varētu novērsties, izrunājot ar riebumu tā vārdu – miesnieks. Bet nosist es viņus, tos gaiļus, nevarētu. Es reiz mēģināju. Nevarēju. Tas bija jaunībā. Mēs bijām pilna māja sieviešu un mums nebija vīrieša galvas, kas nokauj gaiļus. Graudniekam vienmēr to lūgt nebija patīkami. Es nevarēju. Māte nevarēja. Kalpone nevarēja. Māsa! Kaut ko viņa darīja. Kaut ko viņa uzņēmās mūsu visu labā. Sākumā viņa lietoja cirvi. Bija reize, kad gailis bez galvas lēkāja pa ceriņu krūmiem. Tad viņa izdomāja ko citu.

Cirvis. Tas ir sievietes ierocis. Tanī pat laikā es dzirdēju, ka kaimiņu pagastā cienījama, laba saimniece bija nogalinājusi savu vīru ar – cirvi. Es nevarēju aptvert šī cilvēka, šīs sievietes – mežonību. Tagad es varu. Sievietes cēlākais ierocis ir cirvis. Inde ir zemisks ierocis. Citi ir vāji un var pievilt. Cirvis ir drošākais, labākais ierocis, ko sieviete var lietot. Bet tas vairs neattiecas uz gaiļiem.
————————————————————————————————
Kad vilciens apstājas 
Ernas Ķikures miniatūras
Jaunā Gaita [?]
Treji Vārti 01.01.1997
Also: Ceļa akmeņu raksts
————————————————————————————————
Kalniņu māte. Pastāsts. 
Austrālijas Latvietis 22.07.1983

Kalniņu māti dēls izsauca uz Kanādu no turienes, no mājām. Pēc trim gariem gadiem domāšanas un gaidīšanas, baiļošanās un cerībām viņa beidzot varēja sēsties lidmašīnā. Ka viss notiks tā, kā cerēts, arī tad vēl nebija skaidrs un ticams, bet, tāpat kā visus tos trīs gadus, vajadzēja klausīt, iet un darīt to, kas bija jādara, ko lika darīt un kam būtu jāved uz to, kā dēļ dēls un viņa cīnījās.

Varētu domāt, ka Kalniņu māte rūgti raudāja, atstājot dzimteni, savas jaunības un dzīves zemi, bet viņa neraudāja; viss jau bija izraudāts, izbēdāts un izciests tad, kad viņai vienai bija jāpaliek savās mājās bez dēla, bez radiem un tad – kad viņu izdzina no mājām, kad bija jāiet pie citiem dzīvot, un tiem tur nebija pašiem diezgan vietas, un tie sagudroja, lai viņa saka, ka viņu nelaiž iekšā ne dienu, ne nakti, lai viņa iet atpakaļ, lai mēģina izdabūt, lai viņai atļauj iet kaut kur pie kādiem atlikušiem radiem. Nezināja, vai tā būs labāk. Labi nebija nekā, bet tiem, kas nenomirst, ir jādzīvo arī tad, kad ir tik grūt, ka nevar izciest.

Tie gaidīšanas gadi bija tomēr ar savu spēku, ar cerību spēku pār visu. To – varbūt, ka izdosies, un to – mani tur gaida, par mani domā, varēja likt pāri izsalkumam, aukstumam, vientulībai, slimībai, visam.

Tā Kalniņu māte beidzot kāpa lidmašīnā, un viņai svešais ierēdnis, kas viņu saņēma pie elkoņa un iestūma vārtiņos uz lidmašīnu, skaidri un mierīgi teica: „Nu tad stāsti gan, mammiņ, visu ārā…”

Un viņš jau bija prom, un viņa aiz vārtiņiem, un tas bija svešs, pavisam svešs cilvēks.

Viņa vārdus viņa nesa kā atvieglotāju sūtību. Viņa brauca kā sūtne – ar slepenu misiju.

No šīs misijas nekas liels tomēr neiznāca.

Ne tā, ka viņa nebūtu stāstījusi. Vēl pēc desmit gadiem, satiekot nesatiktus pazīstamus, kam gadījās iebraukt no citiem kontinentiem un viņu apmeklēt, viņa stāstīja savu stāstāmo, bet tā lielums, tā dziļais bēdīgums bija palicis aiz tiem pašiem vārtiņiem, aiz kuriem palika svešais cilvēks, tautietis, kas viņas sūtību atgādināja.

Nekas nebija grozāms. Neko nevarēja palīdzēt, un pie tā izbeidzās un aptrūka visi sāpju stāsti. Nepareizi tas bija, un šī nepareizība gulēja dvēselē un negribēja tur palikt un iecietēt. Dzina rosīties kā varot, tā nevarot.

Pie dēla bija labi. Un pie mazdēla, kas tikko vēl sāka likt vārdus kopā. Ārā pasaule bija sveša un nezināma, bet sniegs un lietus, un saule nāca un gāja tāpat kā mājās.

Pēc pirmās nedēļas nodzīvotas, Kalniņu māte bažīgi minēja vedeklai – ka nu jau tai svinēšanai un svētku galdam būtu jābeidzas un visam jāiet ikdienas sliedēs. Bet viņa saņēma pārsteigtu atbildi, ka tā jau ir ikdiena un nekāda svētku viņas dēļ nav! Un dēls tad lika viņu savā mašīnā un izvadāja pa bagāto pilsētu, pa lielajiem veikaliem ar ēdienu un dzērienu kalniem, un tas bija kā neticams sapnis, kas bija jāpieņem, ka tāda ir dzīve te apkārt. Bet ne šīs pilsētas Kalniņu mātei vajadzēja, ne viņa to centās izprast un aptvert, tā viņu vairāk sita ārā no līdzsvara un miera, lika salīdzināt un domāt neizdomājamo, par šo te un to atpakaļ mājās. Labāk bija palikt un pietika būt un kustēties dēla mājā un dārzā.

Un te no izdzītas ubadzes un piedzīvotājas viņa atkal kļuva saimniece, zinātāja, darītāja, cepēja, vārītāja. Vecās labās zināšanas par smalkām, labām lietām kā vecos, labos jauno dienu laikos nāca atkal gaismā. Bija kādi svētki, nāca kaut kur draugiem godības un svinības, un Kalniņu mātes rokas atrada veco veiklību smalku mīklu un cepumu lietās: ar safrānu, ar pūdercukuru; un pastētes, gaļas sieri, galerti, cepeši. Viss bija vajadzīgs un novērtēts, meklēts un lielīts. Un tā viss nebija velti. Visa vecā dzīvotā dzīve, dzīves ziņa vēl atplauka savā vērtībā, nebija iznīkusi, ieauga, ieplūda jauno dzīvē.

Mazdēls auga kā viņas otrs dēls. Pēc grūta, melna lūzuma laika dzīve vēl sašķeterējās kā dzīpars. Bet mierā nevarēja stāvēt ne brīdi. Kāds nekur neklusināms nemiers dzina. Kad mazdēls aizgāja uz bērnu dārzu, vēlāk uz skolu, un viss bija apmazgāts un apslaucīts un vēl nekas nebij jācepj, ne jāvāra, Kalniņu māte ķērās pie adīšanas, un kad arī jaku un kamzoļu vairāk nevajadzēja, vai viņa sāka no tiem piegurt, domās nāca skaistie jaunības dienu rokdarbi, viņas pašas un viņas māsas un viņas mātes pūrā.

Kalniņu māte atcerējās rakstus un musturus dvieļu galiem, spilvenu drānām, galdautiem logu aizkariem, gultas pārsegām… Un visu te varēja dabūt: smalkus diegus un tamboradatas. Viena pēc otras atdzima skaistās lietas. Pie lielākiem un lielākiem gabaliem ķērās Kalniņu mātes rokas. Vairāki pāri logu priekškaru bija gatavi. Un tad gultas pārsegas. Pāri par trīsdesmit lielos kamolus viņa satamborēja baltā gultas pārsegā, zvaigzni pie zvaigznes. Un otrai segai bija vēl biezāks raksts: kā izmadaroti ledus gabali cilnaiņi raksti stājās viens pie otra! Kad atnāca kādas viešņas, tad bija ko cilāt, klāstīt, priecāties, atlocīt un salocīt. Viņa pati nemaz nevarēja vairs tos no augstajiem skapju plauktiem izcelt un atpakaļ nolikt; viešņām bija jāpalīdz.

Stundu pēc stundas Kalniņu māte sēdēja, un viņas pirksti, vēl lokani, ar neticamu veiksmi vilka cilpu pēc cilpas. Vēl nāca prātā viens raksts, vēl otrs, un visi bija jāiestrādā jaunā darbā. Savu pensijas naudu viņa visu varēja izpirkt diegos, ja vēlējās, un dēls atvēlēja vēl vairāk. Arī vedekla nebija pretī. Tikai viņa tomēr neko lielu nebija uz rokdarbiem un neko lielu arī tos necienīja. Skapī vien viss bija jāgulda. Bet bija jau tā – mazgājamā mašīnā lielās smagās gultas pārsegas nebija izmazgājamas. Un kā citādi? Nebija tā kā tur, brīvos laukos: lika uz velētavas, pavelēja, pastaipīja, pusēnā zem ābelēm lēni izbalināja. Bija jau tā, ka viņas lielie darbi te it kā īstu mājvietu atrast vis nevarēja, bet darboties nevarēja rimt. Padomāja, paprātoja, nopūtās un sāka atkal kaut ko. Labai mantai kaut kur vajadzēja vietai atrasties.

Kaut kā vēlāk atradās arī. Jaunie sāka meklēties pēc vecām lietām. Sāka izstādes rīkot, daudz ko rokā meklēt.

Kalniņu mātes darinājumi izpletās apbrīnošanai rokdarbu skatēs pie sienām, nesa pat atzinības rakstus, cildinājumus. Kāda ziņa, kāda misija tomēr tā bija. Stāstījums ja ne par grūto laiku, tad par vieglo un labo. Un tas ir viss, ko cilvēks var – pastāstīt, pateikt kaut ko par sevi otram. Dažs to var pat pateikt tikai pēc nāves, un tad tam piedēvē nemirstību.
———————————————————————————————
Kalni un cilvēki                                                
Tēlojums 
Austrālijas Latvietis 9.03.1984
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Kalpone  
Apkārtraksts, Latviešu Preses Biedrība, Kanādas Kopa, Nr.3. 1991.g. aprīlī
Also: Uz tilta
—————————————————————————————————
Kanādas mežā
Treji Vārti 01.01.1988
Also: Ceļa akmeņu raksts
————————————————————————-
Kanādas rudeni gaidot
Ernas Ķikures impresijas
ziemeļu puslodē
Austrālijas Latvietis 21.08.1987

Šī zeme slavina rudeni. Tādēļ, ka tas ir krāsains. Jā, te ir pasakainas krāsas, katra kļavas lapa «vesela pasaule», un parki un lauki. Un tūristi! Te arī vecumu sauc zelta vārdā: zelta, zeltainais laiks. Lai tā būtu.

Domu pievērst uzmanību rudenim man ierosināja Jānis Šternbergs. Sen, es domāju – tas bija zelta laikā.

Reiz mēs kā parasti sēdējām gaitenī uz loga. Latvijas Mākslas akadēmijā (toreiz Dzelzceļu lielajā ēkā), kur bija ļoti gari gaiteņi ar ļoti daudz logiem, un logiem bija ļoti platas palodas. Daudzi tur pavadīja pusi no sava akadēmijas studiju laika. Man tai dienā bija rokā pirmais pusplaukušais bērza zars, nopirkts uz ielas no puķu vecenītes, no rīta uz akadēmiju nākot. Jauns, stingrs bērza zars ar ļoti mazām, ļoti zaļām zīda lapiņām, kas visas vēl bija sīkās vienādās krunciņās salocītas, tikko no pumpuriem atraisījušās. Es bezgala jūsmoju par viņu skaistumu, un Jānis Šternbergs gandrīz noskaitās. Viņš nolēca no loga (viņš sava nelielā auguma dēļ varēja salocīt kājas uz palodas, garais Valners arvien sēdēja tikai ar vienu cisku uz palodas, Šternbergs — ar abām kājām un zodu uz ceļiem). Šternbergs nolēca un sauca: «Skaistas!? Vai tu vari pateikt, kas viņās skaists? Muļķīgas tās ir. Visas vienādas. Bet paskaties tu uz vienu lapu rudenī. Tu pacel veselu pasauli! Veselu krāsu pasauli!»

«Ko tu stāsti – rudenī! Rudenī viss beigts. Vai tu nejūti, cik maigas šīs ir un kā smaržo?»
«Nu jā, ostīt, just to maigumu, to tu vari, bet tu teici — skaistas.»
«Nu — tās jau ir skaistas.»
«Skaistums? Klausies, tu esi māksliniece vai būsi, un tu nezini, kas ir skaistums!»

Bija zvans, un mēs atstājām logu.

Šternbergam kaut kur kaut kā bija taisnība. Es laikam sajaucu divas lietas. Gan jau toreiz man patika rudens lapas, bet es tās nožēloju. Man patika dzīvības karstais laimes vilnis, kas nāca virsū ar pirmo plaukstošo bērza zaru — vasara un viss!

Gadiem un gadiem cauri, paceļot rudens lapas, es šad tad atceros Šternbergu to bērza lapiņu, dēļ. Muļķīgas, — viņš teica. Šternbergs toreiz bija audzēknis tēlniecības darbnīcā. Kaut kur lasīju, ka tagad viņš ir mācības spēks Latvijas Mākslas akadēmijā (vai ir bijis, laiks skrien ātri un viss mainās). Tāpat toreizējais grafiskās darbnīcas audzēknis Pēteris Upītis, tagad grafiskās darbnīcas vadītājs, profesors. Pār viņiem iet tie paši rudeņi kā agrāk.
——————————————————————-
Kapu svētki Ļaudonā
Londonas Avīze 25.10.1957; turpinājumi: 01.11.1957; 08.11.1957
Also: Mūsu kaimiņš
   Es zemes tās
—————————-
Kara atraitne    
Stāsts  
Austrālijas Latvietis 10./17. 08.1973
Treji Vārti 01.05.1992
Also: Būs skaista diena
—————————————————————————————————
Kas notika naktī?   
Ceļojuma piezīmes   
Austrālijas Latvietis 1971.g. augustā
Also: Būs skaista diena
—————————————————————————————————
Kā zāle
Treji Vārti 01.07.1992
Also: Būs skaista diena
————————————————————————
Kažokvestīte
Treji Vārti 01.01.2010
Also: Būs skaista diena
———————————————————————–
Klaidonis 
No cikla Mēs un viņi   
Austrālijas Latvietis 21.11.1986
Also: Ceļa akmeņu raksts
——————————————————————————————————
Ko dzird Kanādā?                                                             
E.
Ķikures vēstule no Britu Kolombijas
Austrālijas Latvietis [date?]

Dzird, ka Kanāda pēc platības esot otra lielākā zeme pasaulē. Un, ja kāds to agrāk nebūtu vēl dzirdējis, tad tagad tas to dzird un var to paturēt prātā.

Dzird, ka Kvebeka ar saviem 6 miljoniem franču gribot šķirties no Kanādas nost. Sākumā, kad par to sāka runāt, tad dzirdēja arī, ka tādā gadījumā būšot – brāļu karš. Tagad to vairs nedzird. Dzird tikai to, ka Kvebeka pavisam nopietni domā šķirties no Kanādas nost. Un tad dzird vēl šo to citu. Ka Kvebeka ir nabaga. Ka tur ir bezdarbs. Ka Kvebekai jau sen atļauts par daudz. Ka indiāņi, eskimo, ķīnieši un citi tad arī varēšot prasīt savas valstis. Un beidzot, ka Kvebeka nav Kanādas vienā malā, bet vidū. Aiz tās uz austrumiem vēl ir Ņūfaundlenda un Nova Skotija. Ka Kvebeka šķiras nost, tad tām nekas cits vairs neatliek kā pievienoties Amerikas savienotajām valstīm, jo Ņūfaundlenda un Nova Skotija ir angliski runātājas zemes.

Kvebeka ir – franciski runātāja zeme. Franciski runātāja zeme var piederēt pie angliski runātājas zemes, bet ne otrādi. Par to runājam nedzird, tas ir tikai nepolitiska vērotāja secinājums.

Jā, Kvebeka nedrīkst izjaukt valsti. Tā pieder pie valsts. Kvebeka var runāt franciski, — bet tikai ne gaisā. Pilotiem, kamēr tie lido, ir jārunā angliski, valsts valodā. Tā teica kāds kanādiešu pilots televīzijā. Viņš teica tā: „Iedomājaties, jūs esat gaisā, jums ir kāda ķibele un jums – atbild s v e š ā valodā…”

Viņam nevajadzēja gluži tā teikt, viņam bija jāsaka kaut kā citādi, varbūt, ka – gaisā visiem būtu jārunā v i e n ā valodā. Tagad Kvebekas frančiem arī var ienākt prātā: „Tu esi gaisā un tev ir kāda ķibele, un tev vienmēr atbild svešā valodā…” Arī viņi grib runāt valsts valodā, pašu valodā. Un viņu ir 6 miljoni. Sarežģīta lieta nepolitiķim. Gaisā būtu jārunā vienā valodā. Tāpat kā virs zemes būtu jābrauc tikai pa vienu pusi ceļam…

Bet nepolitiķim liekas: skaisti, dzimst kāda zeme, kāda valsts! Zeme – tā ir valsts… Āfrikā to jau dzimst pulkiem, kā jau melno bērni, bet šī baltā, Francijas māsa. Vai piedzims? Vai būs? Jauna puķe, jauna krāsa? Nabaga? – Bet vai šī pasaule domāta tikai bagātajiem? Lielajiem? Kas labāks lielajiem? Spēks? Kam vajadzīgs spēks – šajā cilvēces augstajā attīstības līmenī? Vai mums tikai jākaujas, jāgrūstās, jāspēkojas, jāiegūst un jāatņem? Vai mēs nevaram ļaut, pieciest, palīdzēt, būt draudzīgi, priecīgi? Vai nevar būt divas Kanādas? – Te nevar ne runāt, ne domāt ne dzejnieks, ne nepolitiķis, skaidrs. Bet – domāt var tikai tā, kā var, ne tā, kā jāvar.

Televīzijā nesen varēja noklausīties kāda sabiedrisko zinātņu profesora sarunu ar pulciņu jaunu studentu par Kvebekas lietu. Mierīga domu izmaiņa, jautājumi un atbildes, iecietīgas domas un secinājumi: mums kopīgs liktenis, kopīga lieta, jāturas kopā, jāsaprot.

Tad kāda meitene jautā: „Ja mums būtu cits valdības galva, vai tad varbūt tādas Kvebekas prasības nemaz nebūtu radušās?” Atbilde paliek nesadzirdēta, jo nelaba nepolitiķa doma skaļi ieskrien vidū:

„Jā, viņus, tos 6 miljonus, kāds cits Trudo būtu varējis vienkārši – izvietot!”

Kāds jauns students vēl jautā: „Vai ir zināms, ka Kvebeka savu soli būtu plānojusi jau agrāk?”

Atbilde – nav zināms. Tad zēns jautā tālāk: „Varbūt viņi to darījuši aiz mūsu muguras?” (Behind our backs, viņš teica.)

Kas ir – mūsu mugura? Kas ir – pašu valoda? Vai tās ir bezgala sīkas vai milzīgi lielas lietas? Vai Kvebekas frančiem un viņu premjeram Levekam (Levesque) tās ir vai to nav? Vai tās var pirkt ar naudu? Nevar. Un var. Ja Levekam būtu miljoni un miljoni… Dzird, ka viņš braucis uz ASV par šiem miljoniem runāt, bet esot noturēts laikam par tādu kā fanātiķi. Trakiem pieder pasaule, tā teica agrāk. Tagad – bagātiem pieder pasaule. Un pat tie, kam pieder gandrīz vai pasaule – otra lielākā zeme pasaulē, miljonu dēļ dara gandrīz trakas lietas.
—————————————————————————————————
Krūmu zeme  
Dzejolis prozā 
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 1.03.1958
Also: Mūsu kaimiņš as “Maliena”
—————————————————————————————————
Lācenes  (Dienas grāmatas lapas)
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 9.05.1958
Also: Mūsu kaimiņš as “Kazenes”
————————————————————————
Laimīgu jauno gadu!
E.
Ķikures svētku vēstule Austrālijas Latvietim no Kanādas
Austrālijas Latvietis 15.01.1988

Ziemas svētki – un sniegs! Tā tas bija. Vai jūs atceraties? Tā tas ir te, svešā malā. Tomēr – sveša mala, lai ar sniegu. Varbūt vēl svešāka nekā pie jums, tur.

Pirmais sniegs ir klāt, un tāds kā ziemas vidū. Sniga lēni, sijāja visu nakti, un tagad ielas, ietves, kāpnes, mašīnas noglabātas, ieraktas, iesegtas dziļās kupenās. Ielu tīrītāji – lielākie ielas vidū, mazākie ietvēs – brauc, stumj jau kopš vakarvakara, visu nakti, jau agri no rīta: cilvēkiem jātiek uz darbu, nav vēl nekādi svētki, bet daba spēlē svētkus, un bērni priecājas. Bērni lec, krīt, gulst savā gaidītā sniegā, savā spēļu paradīzē, palīdz arī tēvam izrakt mašīnu no kupenas, cilā sarkanu lāpstiņu savās trīs gadu vecās rokās, cimdotās bez bēdu, tikai mice slīd, krīt uz acīm, sniegs birst no lāpstiņas kaut kur pats uz savu roku. Visu ziemu tā – sniegā!

Ziemsvētki bija ar sniegu, jā – vai jūs atceraties?

Nevar atcerēties – karstā saulē, jūrmalā, pārpildītā veikalā saldējumu pērkot, klausoties tur „Klusa nakts, svēta nakts” jau visu mēnesi. Nevar atcerēties aso ziemas gaisu un tomēr maigo sniegu, maizes krāšņu un katlu piesildīto mājas gaisu, skuju smaržu, sveču gaismu, smagus soļus no āra, nodauzot ledu un sniegu no zābakiem… Sveču gaismā tik savādi saldi, tik ļoti spoži mirdzēja visu cilvēku acis. Svētkos visi prieki, visas sāpes sadrūzmējušās sirdīs, tās pārpilnumā plūst, kāpj, kūst pāri, līst dievišķās asarās, kas jaucas ar kūstošām sniega pārslām uz sejas.

Nevar atcerēties. Sirdis piekusušas atcerēšanās, stājušās meklēt atmiņas, nomet pa asarai tāpat – bez īstas atcerēšanās. Tad gavilē līdzi, tāpat — bez īstas gavilēšanas. Un darba tik daudz, jāskrien, jārūpē vairāk nekā jebkad.

Miers virs zemes… Miers?… Zem zemes, varbūt zem zemes? Un kādu mieru meklēt, kamēr vēl dzīvs? Klusa nakts, svēta nakts – spēlē bez apstājas un bez miera.

Varbūt eglītes vakarā pie pašiem mazajiem būs tā, kā bija? Klusa nakts… tik daudz dāvanu jāatsaiņo! Džingle bells… Jā, protams, svētkos jāpriecājas. Svētkos jāpriecājas no visa dzīva spēka. Priecīgus svētkus! Priecīgus Ziemsvētkus! Vai atceraties zvaniņu pie ilkss? Kamanas, sniegu un nakti? Nakti – kad mirdz?

Nav ko atcerēties, nav jāatceras. Viņa ir tepat, te un tur pie jums, šī svētku nakts. Citāda, vienmēr mazliet citāda. Tā mainās tāpat kā mūsu sejas, bet, ja labi ieskatās, var pazīt. Un kā nemainīsies: visi mainās, aug, izstiepjas – cik tur vēl bija pagājušā gadā un – redzi jau tagad!

Priecīgus Ziemsvētkus un laimīgu jauno gadu!

Montreālā, decembrī.
—————————————————————————————————
Līdaka
Treji Vārti 1.1.1982, Nr.85 [and/or 01.07.1990?]
Also: partial variant in Kā plūsti, Aiviekste?

Pie Upesleju peldvietas, tieši pretī mājai, celiņa galā aiz dārza stūra, Aiviekstē dzīvoja kāda līdaka. Vasaras vakaros blunkšķēja vien, kā viņa metās. Tāpat dienā, ja aiznesa biezpiena vai sēņu drāniņas upē izskalot, viņa svaidījās turpat pāris soļus no meiteņu stilbiem. Tumšajā ūdenī viņa ķēra raudas un mailītes, kas pulkiem barojās pie biezpiena drupačiņām. Šo vietu viņa bija apdzīvojusi jau dažus gadus, jau no tiem laikiem, kad viņa gluži maziņa, caurspīdīga, smailu, garu galviņu kā spalvas nazītis bija gulējusi tikko dažus centimetrus zem ūdens virsmas tur caurām dienām. Pie peldvietas, kur vienmēr bariem šaudījās mazie grundulēni un sīkas mailītes, pārtikas sagādei vajadzēja pavisam maz laika. Viņa patiesi ielaidās slinkumā. Nu – bet viņa auga, auga turpat acīmredzot un kļuva drošāka un drošāka. Kā rotaļai viņa sāka dažus ziņkārīgos cilvēkbērnus pielaist sev pavisam tuvu. Pagāja labs brīdis, līdz mazo meiteņu acis pamanīja, vēl brīdis, kamēr tās aptvēra, ka – tā ir zivs, vēl brīdis – ka tā ir dzīva zivs, liela zivs, bet ne tik liela, ka to nedrīkstētu ķert, un – tikai tad nāca neveiklais ķēriens! No tā līdaciņa kā bērns ātri un taisni pašāvās prom, tikai pussoli, un apstājās tikpat ātri, kā bija aizslīdējusi. Bērni to meklēja diezin kur apkārt, līdz viņu gausās acis to atkal ieraudzīja – gandrīz turpat, kur sākumā. Nākošais ķēriens bija tikpat nesekmīgs, tāpat aiznākošais. Līdacēns bērnus pavisam nokausēja. Tikai tad, kad viņi ņēma airi un sāka ar to zveltēt pa ūdens virsmu, šķelt to un šļakstināt uz visām pusēm, tikai tad līdaciņa aizpeldēja tālāk gar krastu, paslēpās stiebros un zālēs, sildījās saulē starp skalbju zobiem. Kad saule spieda pārāk karsti, līdaciņa peldēja lejup līdz lielajam akmenim, kur sākās dūņains dziļums, un apstājās zem apaļām ūdens rožu lapām. Tās nebija nekādas rozes, upes purenes tās sauca, un to ziedi bija dzelteni, gan ar siltu, labu smaržu, bet ziedu vidos ātri sāka veidoties to milzīgās sēklotnes kā šaurkaklainas krūzes, zaļās plostnieku krūzes, un labā smarža zuda. Dzelteno pureņu lapas sauca par lēpju lapām, tās bija ieapaļas, biezas un lielas kā šķīvji. Tās gulēja tieši uz ūdens virsmas. Zem tām varēja uzturēties kā zem saules sargiem. Viņas mazliet slēpa arī no dziļuma uzbrucējiem. Varēja zvilnēt gar pašu lapas malu, pussaulē – pusēnā. Protams jāuzmanās bija, jājūt un jāskatās modri. To līdaciņa arī darīja. Tur viņa noskatījās arī, kā svētdienās rakstnieki, dzejnieki un gleznotāji makšķerēja asarus.

Dažiem šiem ļaudīm bija tāds miers, uz vietas stāvēšana un klusēšana tāpat kā viņai, kad viņa gaidīja kādu laupījumu piepeldam sev tuvāk. Un asari kā bez apdoma ķēra mušas un sienāžus, kas kārpījās uz viņu makšķeru āķiem. Šie asari, tāpat ka viņa – līdaka, pārtika no citām zivīm, bet tādu ūdenī iemērktu sienāzi tie nevarēja atturēties, neaptaustījuši ar savu apaļo muti, tāpat kā raudas, tās nu, mazākais, citu neko nespēja ēst kā tikai atkritumus.

Tur līdaka redzēja, kā asari tad viens pēc otra uzlidoja gaisā. Jau nākamā vasarā viņa droši pakampa kādu no lielākiem asariem kā pārmācībai un aizpeldēja, pasizdama vēl krietnu blīkšķi ar asti.

Zvejnieki salēcās: „Tu dzirdēji! Te lielas zivis arī dzīvo!”
„Un – ko tu domā! Kur ta’ šās paliks?”
„Es – e – domāju, ka viņas aiziet uz zirņiem līdz ar zušiem! Hehe…”
„Zuši – aiziet uz zirņiem. Pāri šai pļaviņai arī, cik uziet. Un – atnāk atpakaļ.”
„Un kā tu to zini?”
„Un kā tu to zini, ka tā bija līdaka, kas tikko taisīja to blīkšķi?”
„Es nezinu vai tā bija līdaka. Es teicu – zivs…”
„Tu nezini. Bet es zinu. Tā bija līdaka. Jāliek nakts āķi. Sienāzi viņa nerīs. Uz nakts āķiem, mazākais, kāds zutis uzķersies. Un – varbūt arī tā līdaka.”
„Nekas cits jau mums tagad neatliek kā nakts āķi. Pēc šīm debatēm te neviena zivs vairs nebūs tuvumā…”

Ar nakts āķiem mūsu līdakai bija kādreiz gājis gandrīz bēdīgi. Tas bija viņas otrā vasarā, ja viņa pareizi atcerējās. Viņa bija jau krietni paaugusies. Kādu vakaru, patiesi jau paēdusi, vēl kā sporta pēc viņa pagrāba mazu asarēnu, kas kā negudrs kārpījās pavisam jocīgi. Bet tas asarēns bija ar muguras spuru uzkabināts uz nakts āķa. Būtu viņa to grābusi lielāka izsalkuma dzīta – pagalam būtu. Bet savādi nemierīgo asari viņa bija ņēmusi tikai, it kā pataustot, āķis gan pārrāva tai virslūpu, bet nenoturēja. Lūpa sadzija, un līdaka nekad vairs neķēra zivi, kas nepeldēja pienācīgi ātri un veikli. Bet reiz viņa iekrita taisni ar tādu, kas peldēja sevišķi veikli. Tas bija Vītragu Jāņa velces vizulis! Jānis ņēmās ar to visu svētdienas priekšpusdienu gan no krasta, gan laivā lejup pa upes vidu slīdēdams. Līdaka ilgu laiku bija viņa tuvumā – šāvās gan pa apakšu, gan pa augšu, iesāņš un apkārt nekaunīgajai raudai, tik spožai ar sarkanu spuriņu… Bet viņa to negrāba, neķēra, vēl ne un ne. Līdz trīsžuburu āķis ar vienu žuburu paķēra viņu, ieķērās tai skaustā. Jānis jau izrāva līdaku virs ūdens, tikai viņas svars – tad viņa jau bija pie piecām mārciņām – pārplēsa viņas skausta ādu un viņa iekrita atpakaļ. Nu – viņa arī sitās un locījās tik stipri, ka tam bija jānotiek. Skausts sadzija. Pa dienvidiem viņa to turēja gandrīz virs ūdens, starp liepu lapām.

Šie piedzīvojumi un vēl citi nepadarīja līdaku ne īgnu, ne bailīgu. Viņa tāpat kā agrāk uzturējās peldvietas tuvumā pa dienām un naktīs blūkšķināja turpat pie dārza stūra – jādomā, viņa mīlēja skaņas. Mājas tuvumā visi Aiviekstes tumšie dziļumi bija pilni skaņām – sievu un vīru balsis, vistu kladzināšana un suņu rejas, un jauno meitu smiekli, smiešanas. Visvairāk smējās Tilda, bet kad viņas peldējās, smējās visas – Tilda, Vilma, Martiņa, Auce, Vera, Erna, Alise… (Otrā krastā – Berta, Vera, Marta, Hilda, Anna, Helena… Bet tas bija iepriekšējā gadu desmitā, kad šī līdaka vēl nedzīvoja…). Vakaros no logiem aiz dārza nāca klavieru skaņas un dažreiz vijoles skaņas, un vēl citreiz – jautra ‘ermoņiku’ spēlēšana. Un, ja meitenes vakaros brauca ar laivu, tad viņas dziedāja vai līdz pusnaktij. Līdaka slīdēja turpat aiz laivas un kā iesnaudusies griezās un uzsita mutuli ar asti.

„Dzirdējāt! Tepat pie laivas metās zivs!”
„Ko, tu! To tu taisīji ar airi!”
„Es! Nē! Goda vārds, nē! Sāms tevi ieraus iekšā, ja tu neliksi tās kājas atpakaļ laivā!”
„Un – ja es viņu ieraušu laivā!? Ūdens tik silts kā nekad dienā!!”
„Tas tikai tāpēc tāds izliekas, ka gaiss ir vēsāks…”
„Ko niekus gramstāties – vai jūtat kā matiolas smaržo no Vītradzienes puķu grēdas! Mūsējās nezin kad vēl ziedēs…”
„Es gan nesaožu matiolas, man rokas ar dūņām – izrāvu skalbes sakni – paostiet to, cik tā labi smaržo!”

 „… Tumšā-ā naktē, zaļā zālē
Laukā-ā lai-aidu kumeli-iņu,
Tumšā-ā naktē, zaļā zā-ā-lē…”

Viņas dziedāja pa vakariem un peldējās pa dienvidiem. Siena laikā nāca arī vakaros peldēties. Tikai tad viņas nešļakstinājās un nelaistījās tik ilgi un nepeldēja tik tālu, tik dziļi…

Bet vienu vakaru, labi vēlu un jau pēc siena laika, Tilda atnāca viena pati, sēdēja uz akmeņiem ūdens malā un tad pēkšņi nāca iekšā ūdenī ar visu kleitu…

Tilda gan bija lielākā smējēja un ūdens šļakstinātāja peldoties, bet peldēt viņa neprata. Viņa un saimniece, bija tās, kas ne pāris soļus nespēja papeldēt, patiesi noturēties virs ūdens, lai arī, kaklus izstiepušas, acis ieplētušas, sakostiem zobiem tās kūla ūdeni uz visām pusēm.

Tilda patiesi nekad tik dziļi nebija bridusi kā tagad, ar visu kleitu. Iesūkstoties, it kā vēl sargājoties no akmeņiem, kas jo dziļāk, jo bija glumāki, viņa pavisam traki spiedās ūdenī. Slapjums jau līdz padusēm. Rokas paceldama, viņa taisījās grimt, kad ar savu labo sānu uzgrūdās līdakai, kas tur bija iemigusi, cik nu zivs vispār iemieg. Līdaka ar savu smailo, stipro purnu uz priekšu sizdamās, iepinās Tildas plānajā kleitā un dabūja krietni paspārdīties, līdz kļuva brīva, pasvieda Tildu grimstam un pazuda dziļumā, bet Tilda kliedza garu, briesmīgu kliedzienu cauri visai naktij vienu un vēl otru reizi, kārpījās, sprausloja, rija ūdeni, bet nenogrima. Viņa jau bija četrrāpus un, pie akmeņiem turēdamās, ātri jo ātri bija izrāpusies krastā, vēl augstāk un augstāk krastā, jau dārzā aiz eglīšu sētas. Tur nu viņa ieraudājās, bet tūlīt aiz ābelēm ietinkšķēdamies vērās logs:

„Kas tur… ir?”
„Kas tur… ir?”
„Ennē… es… nekas… mamm…”
„Tildiņ! Tildiņ… tu? Kur tu esi? Kas tev kait?”
„Nnekas, mamm… Es… iekritu upē…” Tilda rīstījās, bet saimniecei bija jāatbild. Saimnieci visas meitas, viņas īstās meitas un kalpones, sauca par mammu.
„Upē!! Tagad? Tagad jau vai pāri pusnaktij!…”
„Kaut kas… laikam līdaka, mani nobiedēja. Es… es gribēju… rokas atmērcēt no tām mellenēm…” Tagad Tildas raudas spruka vaļā nevaldītas. Bet tādā raudāšanā ir zīmes, ka briesmas pāri. Saimniece nomierinājās, viegli papukodamās:
„Kā bez prāta… Ar visām drēbēm?”
„Jā, mamm…”
„Nu tad velc tak nost, izkar uz ceriem un ej gultā. Ka vēl nesaaukstējies. Zini – ka rīt būs ciemiņu diena…”
„Jā, mamm…”

Tildas raudāšana nu jau bija rimusi, viss noklusa, tikai ūdens iešļakstējās – Tilda izžņaudza savu kleitu.

Arī upē kaut kas iešļakstējās, plunkšķēja ūdens – upe pilna zivīm. Naktī viss saplūda kopā – upe, dārzs, zari, debesis. Līdaka. Meita. Tilda bija skaista meita, i slaida, i apaļa, sarkaniem matiem, baltu ādu, tikai kakls, rokas un stilbi tumšāki no saules. Tildas baltums blāvi pavizēja vasaras nakts kustīgajā tumsā, kur viņa, mazliet kūkumu uzmetusi, izlavījās caur ogu krūmiem. Beidzot noskanēja mājas otra gala durvju kliņķis ar savu ierasto skaņu – Tilda aiztaisīja durvis, aizgāja gulēt. Arī saimniece aizvēra logu. Tilda pēdējās dienās bija jāuzmana. Saimniece zināja – meitenei bija sirdssāpes, bet gan jau pāries. Jauniem viss pāriet… Visi gulēja. Līdaka vēl peldēja turp, atpakaļ – viņai nelabi kņudēja deguns no satīšanās Tildas kleitā, un no airēm kaut kur pilēja ūdens, koks viegli piesitās pie koka – vecais Vītrags cēla kādu pāri upei, kādu nācēju no stacijas, no vēlā vilciena…
——————————————————————————————————
Līdz policija nāk   
Skice 
Austrālijas Latvietis 14.09.1984
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Lokasti 
Ļoti vecas piezīmes, no pirmiem gadiem Austrālijā
 
Latvija 07.04.1986
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Maza satikšanās
Treji Vārti 01.01.1989
Also: Uz tilta
——————————————————————
Medus podi
Treji Vārti 01.07.1995

Man atveda medu no Latvijas. No mājām, no kaimiņiem, radiem, draugiem. Manu māju tur vairs

nav. Bet lauki un pļavas un mežs ir. Bites var iet tur ziedos.

Un viņas ir gājušas. Mani bērni atveda podus medus, medus podus. Tā var teikt un tā jāsaka, lai gan podi ir no māla. Tagad medum lieto stikla traukus, bet man atveda tik daudz medus, ka man jārunā par medus podiem.

Mana vecāmāte reiz teica, ka tas der, tas ir labi, ieņemt šad tad pa mutei medus, kad tas ir. Daru to tagad un tas der, tas ir labi, daru to ar lielu kāri un domāju par to mazo bitīti, kas to nesusi, par tām daudzajām mazajām bitēm, par tiem mežiem, laukiem, pļavām, vējiem, ūdeņiem, kur es gāju, kur es biju.
Kā viņas, mazās bites tur bijušas, daudz laba savākušas. Jā, viņu ir daudz, cik daudz, to vislabāk var redzēt, kad viņas spieto – lido griezdamies kā melns mākonis, tad sametas kādā koka zarā pūlī, tik lielā, ka abām rokām to nevarētu apņemt. Nu, ar rokām to drīkstētu ņemt tikai ļoti gudrs, vecs bitenieks, bet lielais pūlis ir tik vilinošs, ka doma nāk to ar rokām ņemt, aiztikt – tik skaists un vizuļojošs tas ir. Bišu spārniņi cits pie cita, visi kopā apkārt kā viena liela dzīva būtne.

Tā tas arī ir, bišu māte vidū noslēpta, nosargāta, tā ir sirds. Ja tai kas ļauns notiek, sajūk, aiziet bojā

viss lielais pūlis.

Bišu valsts, bišu saime ir ļoti gudri, pat nežēlīgi, izveidota vienība, sabiedrība. Tai jāatdod viss

vasaras dienu darbs, pat dzīvība, medu vācot. Bites lidojot pat divpadsmit kilometrus tālu, vajadzības spiestas. Jā, viņu darbs ir apbrīnojams, viņu devums tik bagātīgs, pārmērīgi liels salīdzinājumā ar mazo, sīko biti – medus podi, vasks, vaskā izstrādātās skaistās šūnas, un dzeltēnā, tā sauktā, “bišu maize” … Viss mežu, lauku, pļavu plašums vidū, saulē, vējos, ūdeņos. Un mana dzīve, mana bērnība, manas dienas?

,,Šad tad ieņem pa mutei medus…” vecā māte teica.

——

VARIATION
Medus podi [original — variation on periodika published one]

  Man atveda medu no Latvijas. No mājām. No kaimiņiem, radiem, draugiem. Manu māju tur vairs nav. Bet lauki un pļavas un mežs ir. Bites var iet tur ziedos.

   Un viņas ir gājušas. Mani bērni atveda podus medus, medus podus¡. Tā var teikt un tā jāsaka, lai gan podi ir no māla un lieli, tagad medum lieto stikla traukus, mazākus, bet man atveda tik daudz medus, ka man jārunā par medus podiem. Mana vecā māte reiz teica, ka tas der, tas ir labi, ieņemt šad tad pa mutei medus, kad tas ir. 

Daru to tagad un tas der, tas ir labi, daru to ar lielu kāri un domāju par to mazo biti kas to nesusi, par tām daudzajām mazajām bitēm, par tiem mežiem, laukiem, pļavām, vējiem, ūdeņiem, kur viņas gājušas, bijušas, kur es gāju, kur es biju.

            Man bija jādomā, kā viņas, mazās bites tur bijušas, daudz laba savākušas. Jā, viņu ir daudz, cik daudz, to vislabāk var redzēt kad viņas spieto – lido griezdamies kā melns mākonis, tad sametas kādā koka zarā pūlī, tik lielā, ka abām rokām to nevarētu apņemt. Nu, ar rokām to drīkstētu ņemt tikai ļoti gudrs, vecs bitenieks, bet lielais pūlis ir tik vilinošs, ka doma nāk to ar rokām ņemt, aiztikt – tik skaists, vizuļojošs, bišu spārniņi cit pie cita, visi kopā, apkārt kā viena liela, dzīva būtne. Tāda tā arī ir, bišu māte vidū noslēpta, nosargāta, tā tā sirds. Ja tai kas ļauns notiek, sajūk, aiziet bojā vis lielais pūlis.

            Bišu valsts, bišu saime, ir ļoti gudri, pat nežēlīgi izveidota vienība, sabiedrība. Dažiem tur jāatdod viss vasaras dienu darbs, pat dzīvība, kad uzdevums veikts.

            Bites lidojot ziedos divpadsmit kilometrus tālu, vajadzības spiestas.

             Jā, viņu darbs ir apbrīnojams, tā devums tik bagātīgs, pārmērīgi liels, salīdzinot to ar mazo, sīko biti – medus podi, vasks, vaskā izstrādātās skaistās šūnas un dzeltenā, tā sauktā, “bišu maize”… Viss mežu, lauku, pļavu plašums vidū, saulē, vējos, ūdeņos

             Un mana dzīve, mana bērnība, tēvu zeme, manas dienas?…

              “Šad, tad ieņem pa mutei medus…” vecā māte teica.
——————————————————————
Mēs mīlējām dzeju
Treji Vārti 171, mai./jūn. 1996

Mēs mīlējām, dzeju. Mēs – es, Alise, Vera – manas draudzenes no ģimnāzijas laika un vēlāk.

Iesākumā bija Fricis Bārda, Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli, lasīts un pārlasīts. Tad viņa Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam. Grāmatas nosaukums vien jau radīja tās iegūšanas ilgas. Saņēmu to kā dāvanu, ģimnāziju beidzot. Baltos vākos. Tik lielu prieku bija atnesusi tikai vēl cita grāmata, Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, dāvināta daudz gadus pirms tam. Dabūju to vakarā, otrā rītā agri tupēju pie galda, ilgi gaismu gaidot, lai varētu to lasīt, visi lielie cilvēki ar lukturiem un lampām bija ārā, rīta darbos.

Jā, Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam arī bija baltos vākos, tikai ne iesieta cietos, kā Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, ko dāvināja vēl mans tēvs.

Sākumā, ģimnāzijas gados, Fr. Bārda tika lasīts un mīlēts ļoti. Bet kāds kritiķis šo dzejnieku bija atzinis kā sentimentālu. Tas mūs (mani) mazliet atvēsināja, darīja uzmanīgu. Mūsu labais (dievinātais zelta Āboliņš) literatūras skolotājs mūs bija brīdinājis no sentimentalitātes: “… Jūs man te nerakstīsit nekādas literāras putriņas,” viņš teica. Bija jāuzmanās, kā rakstīt, kā un ko lasīt.

Nāca jauni meklētie, lasītie, mīlētie dzejnieki: Skalbe, Ziemeļnieks, Akuraters. Jā, Skalbe! Skalbe:

            Draugs, kur laimīgs esi bijis,
Otrreiz neatgriezies vairs,
           Tā kā saulē lietus lijis
Pagājušā sapnis kairs.


            Tā kā saulē lietus lijis:
Vakar bij un šodien nav.
            Laiks visu pārmainījis,
Šodien viss ir citāds jau.

Šiem vārdiem toreiz negribējās ticēt, bet dzejolis palicis atmiņā viss. Tāpat Grāfs Luksemburgs, to iemācījos no galvas vai tādēļ vien, ka tas bija garākais dzejolis, ko no galvas mācīties, lai rādītu skolotājam savu cieņu un apbrīnu šim dzejniekam.

Šai laikā (ģimnāzijas pēdējos gados) dabūju lasīt arī cittautu literatūru oriģinālā valodā. No krievu vai vācu armijas bibliotēkām manā īpašumā palika biezs sējums – Heinricha Heines dzejoļu krājums vācu valodā un Lāgerlefas Gesta Berlings. Krievu valodā dabūju Kn. Hamsuna Viktoriju. Vācu valodu jau zināju pietiekami labi, lai lasītu puslīdz brīvi. Heine toreiz patika ļoti, dažas rindas (varbūt mazliet kļūdaini) paturētas atmiņā no daudzām citām kā visiespaidīgākās, labākās:

            …Warum ich eigentlich erschuf die Welt?
            Ich will es gern bekennen,
            Ich fuehlte in der Seele brennen
            wie Flammenwahnsicht den Beruf.


            Krankheit ist wohl der letzte Grund
            des ganzen Schoepfergangs gewesen,
            erschaffend konnte ich genesen,
            erschaffend wurde ich gesund.

Hamsuna Viktoriju krievu valodā nācās vairāk reizes lasīt, līdz valoda atvērās pilnam. Latviski lasīt tāpat, vēl daudz gadus pirms tam, es ņēmos no pasakām (kādā no tām bija vārdi “aiztukšīts” un iztukšīts”, kas man neko labi nepatika.) Bet grāmatas bija brīnumaina lieta. Cik liels bija prieks par Bārdas Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam! Dāvināta, ģimnāziju beidzot. Vēlāk vairs grāmatas iegūšana nebija tik liels notikums, tās nāca un krājās.

Un dzeja bija klāt visu laiku, visu vasaru, gribas teikt.

Tur bija klāt Skalbe, tas lielais neaizmirstamais, bet tuvais kā gaiss un ūdens, skandējamais, un citi – Ziemeļnieks, Akuraters, Lazda, Rainis. Jā, arī Rainis, bet tas nekad tik tuvu neienāca mūsu apjūsmoto dzejdaru vidū. Varbūt mūsu jauno gadu dēļ. Mēs vairāk jutām, nekā domājām. Atšķir jaunas grāmatas lapu un nododies, atrodi, ieraugi. No šī laika dzejoļu grāmatās palika mūsu – manas, Garanču Alises un Staunes Veras – sīkās, ar zīmuli pievilktās zīmītes pie dzejoļiem, kas katrai no mums vislabāk patika.

Zīmēšanas skolotājs Jānis Plase reiz mūs vasarā apciemoja, dzejoļu grāmatas ar zīmītēm izpētījis, teica: “Nu, es tikpat kā būtu izlasījis jūsu triju dienas grāmatas.” Kaunējāmies un arī bijām lepnas ar to, ko bijām atklājušas. Bija skaistas tās vasaras – lasīt dzejoļus, likt atzīmītes pie tiem, kas patika vislabāk, gaidot ciemos Alisi un Veru, dalīties guvumā, kas neizsīka vienā dienā, kas atvērās daudzas dienas no jauna.

Un tad nāca Ēriks Ādamsons.

Kādēļ ar viņu nāca vēl kaut kas jauns, aizrautīgs klāt? Tagad to varbūt nevarētu pareizi uzminēt – kas un kādēļ? Jeb vai varētu?

Jā, protams – viņa dzeja. Bet – vai tur klāt bija viņš pats? Jauns dzejnieks. Jauns kā mēs (kā es). Laiks bija nesis mūs tuvāk, jau gandrīz klāt ne tikai dzejai, bet arī dzejniekiem. Dzejniekam. Lasot Ādamsona dzeju, tuvu klāt bija viņš pats, cilvēks.

Viņš nāca, ar jaunu aci redzēja, ieraudzīja mazas ikdienišķas lietas, runāja par tām un ar savu prieku par tām deva tām jaunu gaismu, lika atminēt viņās slēpto lielo, pārlaicīgo nozīmi.

Kurā latviešu pagalmā gan nav stāvējis vienkāršs, bet godībām grezni izpušķots pajūgs! Grezni izpušķots ar bērza zariņiem, kad ikdiena bija pārtapusi krāšņā svinēšanā. Šo godību pajūgu mūsu pagalmos Ērika Ādamsona dzejolis ir iemūžinājis.

Viņa dzeja pārsteidza ar visa ikdienišķā ātru uztveri, ar mazliet draiskulīgu, mīlestības pilnu humoru runājot par to. Gribētos tagad atšķirt kādu viņa dzejoļu krājumu. Pēc vairāk nekā pussimt gadiem atmiņā palikušas dažas rindas un jūsma par citām:

            …Balts zirneklis mīt baltos ziedos,
            balts sermuliņš pa sniegu brien.
            Tā eju es, Dievs man to piedos,
            Pa ceļa balto pusi vien.

Ēriks Ādamsons bija pēdējais mīlētais dzejnieks no manām visjaunajām dienām. Par viņu runāt un domās dalīties vairs nedabūju ar savām dzeju mīlētājām jaunības draudzenēm – Alise, tikko beigusi universitāti, mira ar diloni. Vera apprecēja bagātu saimnieka dēlu, jau saimnieku.

Beidzās tas laiks, kad gājām pa ceļa balto pusi vien.

Ēriks Ādamsons

AKMENS LAIKMETA DZIESMA

Man saknes labāk tīk par augu,
Par cilvēku daudz labāk gars,
Bet garam mīla ir par draugu,
Kā zemei sakne, saknei zars.
Un mīlu rada prieks un mokas --
Kā viens, tā otrs postā rauj.
Tik tad aust rīts, kad roku rokas,
Stāvs stāvu, miesa miesu skauj.
Šīs karstās vītnes saknēm rada,
Kas zemes dziļumu zin paust --
Un prieks, kas šādus brīžus vada,
Kā aizvēstures saule aust. --
Ja tā ir mīla, kurā valda
Prieks neapēnots, gaišs un jauns,
Bez sāpēm, smaguma, bez malda --
To nepazīdams, kliedzu ļauns:
"Tik kaislīgi deg manī dziņa
Augt mīlā varenam, ciest daudz,
Bezgala atdoties, ka viņa
Ik mirkli mani domās žņaudz
Par mīlu, kas kā sakņu stīgas
Daudz zemes kārtas pārplēst māk
Un it kā plaukstas mežonīgas
Ar zemi koku vienot sāk.
Šīs saknes resnas ir kā bluķi
Ko tūkstoš zemes kārtas sedz;
Pie milzu puķes milzu puķi
Šais bronzas cietos zaros redz.
Šai saknē, kura man kā biedrs,
Kā darva biezas sulas kūp --
Šāds koku mamuts, milzu ciedrs,
Šāds klinšakmens, kas nesadrūp,
Par šādu akmens laiku vīru
Viengabalains, liels vēlos kļūt,
Lai pirmatnēju, īstu, tīru
Es beidzot mīlu spētu gūt!"
To kliedzu tev es postā savā
Ar visu, kas vēl manī dzīvs --
Kā milzis būšu mīlā tavā:
Gaišs, varens, gudrs, skaists un brīvs!

------------------------------------------------------------------

Montreal East: Austrumu Montreālā
Impresija  
Austrālijas Latvietis 6.11.1987

Kas šī pilsēta būtu bez plastikas nazīšiem? Tai būtu cita seja – vecmodīga, nemoderna. Katrs ietu ar savu iepirkumu somu! Neticami. Ar kādu somu? Austu? Pītu? Jā, ar pītu somu! Domātu, ka esi kāds indiānis, iedzimtais, ārzemnieks vai kas. Pītas somas no klūdziņām, lūciņiem, auklām un nezin no kā visa vēl stāv muzejos. Apbrīnojami izpītas – ar pinuma rakstiem, ar maigām krāsām. Ar dabīgām krāsām. Nezin, kur viņiem toreiz tas laiks bijis sēdēt un pīt? Un kā – pīt? Ne tā vien, kā vīzes, bet neticami izpīt! Tagad viss gatavs klāstiem vien veikalos, un tad vēl nevar saskriet, savākt, sanest visu laikā mājās. Ne sēdēt – un pīt. Nu, kādreiz kādai ļoti jaunai, modernai (savā veidā modernai) sievietei redz plecā pakārtu tādu austu vai pītu somu, bet tanī viņa nenes iepirkumus, nēsā, var teikt, līdzi savu iedzīvi. Iepirkumus nes – plastika maisos.

Visi nes visu plastikas maisos no veikaliem, kas, protams, apgādā šos maisus. Cik vajag. Katru dienu. Katru dienu visi nes šos plastika maisus pilnus no veikaliem. Dažam tie abās rokās. Dažam pat pa divi katrā rokā – tad šie plastikas maisi ļoti atgādina zivju pūšļus. Kā zivju pūšļi tie arvienu izskatās, pa lielākai daļai balti, varbūt ar kādu veikala vārdu virsū. Salīdzinājums tomēr nav labs: jaunie nezin, kādi izskatās zivju pūšļi, un jāsalīdzina vienmēr ir mazāk pazīstamā lieta ar vairāk pazīstamo – skaidrības dēļ.

Tātad, no veikaliem nes pilnus šos plastikas maisus ar svaigām mantām, katru dienu, un divreiz nedēļā tos atkal ar atkritumiem, ar pārpalikumiem pildītus, izliek ielas malās. Protams, pa lielākai daļai stingri aizsietus ar tām pašām plastikas maisu nesamām cilpām, lai kaķi un suņi to saturu pārāk brīvi neizvazā. Atkritumu vācēji tos samet kā futbola bumbas, kā kādas spēļu bumbas savās lielajās mašīnās, kas, turpat braukdamas, tos samaļ ar savām malšanas ierīcēm. Tīri un labi.

Pilsēta ir norādījusi, ka atkritumu maisi ir jāizliek ielās kādu stundu vai divas pirms atkritumu vācēju braukšanas laika, bet plastikas maisi ierodas ielās gandrīz, kad vien tiem patīk. Cilvēku dzīve ir komplicēta. Visas tās norises nevar saskaņot ar plastikas maisu stundām, tie ir jāizliek, kad kuram ir laiks to darīt; citam ir darbs, citam brīvdiena, cits ir aizmāršīgs – maisus izliek, kad ienāk prātā. Tas ir – maisi sāk ierasties ielā tūlīt pēc ielu tīrītāju aizbraukšanas, nu, varbūt – otrā rītā. Tāda ir dzīve. Cilvēku dzīve.

Dažs pārvācas un izliek ielā kaudzēm savu nodzīvoto mantu. Dažs cits var vēl tur parakāties un sev kaut ko atrast: kādu matraci, dīvānu, krēslu, skapīti, pat bildi vai spoguli, grīdsegas rulli – visu ko! Un kādēļ ne? Visiem nav vienāds lietu nolietošanās mērs.

Te, liekas, ir vispacietīgākie atkritumu vācēji visā pasaulē. (Palaistu te kādu austrālieti…) Nu, varbūt viņu darbs, ar plastikas maisiņiem svaidoties kā ar bumbām, ir savā ziņā vieglāks nekā cilājot smagi pārpildītas atkritumu tvertnes, kādas ir Austrālijā: tām vēl jāņem vāks nost, jāliek, jāsviež atkal tukšajām virsū, ja vēl gadās vecmodīgās, smagās skārda tvertnes. Te tādu vēl redz maz. Iztiek ar baltajiem veikalu plastika maisiņiem. To skaits nav ierobežots, var izlikt veselu kaudzi, nomūrēt ielu mājas priekšā kā cietoksni.

Nepieradušam svešiniekam, pirmo reizi šajās ielās staigājot, šīs lietas var naktī sapņos rādīties, var radīt murgus. Sapņos vien vai arī īstenībā, un vai nav viss viens? Tāda ir dzīve. Te, protams, nav lielās pilsētas centrs, te ir dzīvokļu rajons. Dzīvokļi un pārtikas veikali. Cilvēku dzīve. Un plastikas maisi.
——————————————
Mūsu dzīvokļa saimniece 
Pastāsts 
Austrālijas Latvietis, piektdien, 1984. gada 7. septembrī
Also: Būs skaista diena
————————————————
MŪSU PĀRRUNA PAR MĀKSLINIEKIEM, KRITIĶIEM UN SKATĪTĀJIEM
VĀRDS GLEZNOTĀJAI ERNAI DZELMEI

Austrālijas Latvietis 13.04.1953.

Mākslinieks, skatītājs, kritiķis. — Kas te varētu būt ko runas noskaidrot? Mākslinieks glezno. Skatītājs skatās. Kritiķis — ? — uzmana, lai tie abi neblēdījās. Lai mākslinieks glezno labi un skatītājs to saprot.

Pārlasot pēdējā laikā visu par to rakstīto, iespaids tāds, ka mākslinieks strādā labi, bet it kā pazudis būtu skatītājs. Kurš no trim pie tā vainīgs? Jautājot skatītājam, dzird, ka viņš vairs mākslu nesaprotot. Savādi. Pirms dažiem simt gadiem vēl saprata, tagad vairs nē.

Piemēram, kad Mikelandželo gleznoja Siksta kapelas griestus. Viņš bija gleznojis kādu gadu un ne tuvu vēl nebija galā, kad viņam vajadzēja savas grūti celtās sastatnes jaukt nost un laist skatītājus iekšā. Tie ilgāk nevarēja gaidīt. Nu tie skatījās, brīnījās, priecājās un — protestēja. Pieprasīja, lai cilvēkus neglezno gluži kailus. Mikelandželo vajadzēja jau uzgleznotos drusku apģērbt, un tāpat drusku apģērbtus viņš drīkstēja gleznot arī savus vēl tikai iecerētos tēlus. Tik ļoti tā laika skatītājs mīlēja savu mākslu… Bet kā ar gleznotāju, — kā varēja tā apieties ar viņa nodomiem?

Toreiz nebija mākslinieku aizstāvju — kritiķu, kas pasaka skatītājiem: “Jūs no mākslas neko nesaprotat” — un izdzen visus laukā. Tagad mākslinieks var strādāt brīvi un droši. Bet skatītājs ir apvainots un iespītējies un nenāk skatīties.

Tik bēdīgi vēl beigu beigās nav. Izstāžu ir gaužām maz — un tās gan ir vienīgā lieta, kas skatītāju atgriezīs savā vietā. Var jau arī pārrunāt un pārcilāt vārdos šo to, lai kādreiz pazītās ilgas kuplāk uzliesmo. Bet ar vārdiem vien tēlotāju mākslu publiku nevar izaudzināt.

Ja skatītājs ir kļuvis apātisks, viņš, šķiet, ir iebaidīts ar tā saucamo un pārāk daudzināto “modernās mākslas saprašanu”. Vispirms, ja lietojam šo vārdu: — katram laikam sava, jauna un agrāk nepazīta.

Otrs — māksla jāmēģina mīlēt, par viņu jāpriecājas, ne galva jālauza. Pie tā var nokļūt skatoties, vērojot, ejot soli solī mākslai līdz.

Nesen kādā mazā darbu skatē mani saistīja kāda skatītāja darbu vērošanas veids. Bija redzams, ka cilvēks kaut ko ņem, kaut ko atmet un — priecājas, dzīvo. Sarunā ar šo skatītāju mani pārsteidza viņa pirmie aizbildinātāji vārdi: „Es no mākslas nekā nesaprotu”. Pirms ko iebildu, viņš turpināja: „…Man tikai tā patīk. Sāku iet uz Mākslas akadēmijas izstādēm, uz Kultūras fonda un biedrību izstādēm. Visām. Mani tās saista.”

Neticu, ka vēl ir kāda citāda mākslas saprašana. Ir tikai iesācēju un jau augstāk sniedzējas pakāpes, ko nosaka skatītāja inteliģence, attīstības spēja un pieredze, protams, arī teorētiskā. Lai mēs nokļūtu pie mākslā slēptām vērtībām, mums māksla jāredz.

Nevar teikt, ka mākslinieki par mākslu un saviem darbiem vārdos nerunā. Un kā vēl! Kur gan vēl draudzība tā zied kā gleznotāju vidū, kur vēl tik sirsnīgi skan runas un ķīviņi. Bet arī šais sarunās skatītājs būs ieinteresēts tikai tad, ja viņš mākslu būs redzējis jau vaigu vaigā.

Mans padoms tiem, kas no mākslas kaut ko grib gūt, ir: nemeklēt vispirms nekādos rakstos, bet iet uz tām pašām retām izstādēm. Un sākt skatīties bez kādām saprašanas pretenzijām, tā kā bērni to dara. Vai māksla tik bērnišķīga? — Ne gluži tā, bet, pie viņas nākot, sākumā vislabāk der bērna tīrās acis un sirds.

Reiz man nācās izvadīt pa izstādi kādu pirmskolu, knauķus 30–40. Sākumā bija bailes: šiem acis vien zib zem pierēm. Bet kas tās bija par pāris priecīgām stundām! Jau pie otrās sienas viņi atšķīra visas technikas: eļļu, temperu, akvareli, ofortu u.t.t. Nekādas grūtības nesagādāja arī gleznu saturs. Atceros, bija kāds gluži savvaļīgi uztriepts dabas skats.

„Kādā technikā?”
„Eļļas krāsās!” atskan kā baznīcā.
„Un kas tur gleznots?”

Visas acis top platas, nopietnas un klusas. Tad iemetas kā spoža dzirksts te vienā sejā, te otrā. Lēni plaukst smaidi. Un tad veras mutes un viņi grib runāt.

„…Tur ir zaļš krasts un koki. Un debesis ar mākoņiem. Un it kā mājas…”
„Patiesi!”

Pie vārda „it kā” viņi būtu nonākuši pie mākslas nesaprašanas. Vajadzētu rasties samulsumam vai neapmierinātībai. Ne vēsts no tā. Taisni pie vārda „it kā” viņu sejās atmirdz visdziļākā aizgrābtība. Tas ir katra skatītāja ļoti svarīgs brīdis. Tas ir brīdis, kur skatītājs kļūst līdz radītājs. Mākslinieks notver viņa fantāziju un liek tai pašai darboties. „It kā mājas. Varbūt pilsēta. It kā pazīta, kā neredzēta u.t.t.” Te sākas bezgalīgais, neierobežotais, un pie tā mēs varam atgriezties vienmēr no jauna.

Protams, no bērniem mēs nevaram mācīties nezin ko. Viņu fantāzija ir naiva un auglīga un apzeltī visu. Bet pārgudriem mums arī nevajag būt un steigties māksliniekam priekšā ar s a v ā m prasībām.

„Bet — kāpēc mākslinieki zīmē tik jocīgi, neglīti? Vai viņi nevar uzzīmēt visu skaisti — kā ir?” Cik daudzreiz to vientiesīgas sirdis jautā. Protams, mākslinieks var zīmēt — skaisti. Un to viņš arī dara. Un viņš tik bieži zīmē „visu, kā ir” — bet tas nemaz vairs tad „nav skaisti”. Tikai patiesi. Sāpīgi un apskaidrojoši patiesi.

Vai ir kāda māka cilvēka rokās, kas paliek uz vietas un neaug un nemainās? Vai kāds brauc savu automobili pēc pāris gadiem tāpat, kā viņš brauca savās pirmajās stundās ? Vai dejotājs, lidojot savā trakākā stundā, skaita …viens, divi, trīs! viens, divi trīs”?

Gluži tāpat dejo ota meistara rokā. Tā ir mūsu dzīve, mūsu laiks. Viena līnija nav vēl nobeigta, kad to šķeļ jau cita. Bet kas to redz pirmoreiz, tas brīnās: „Kāpēc tik bieza krāsa? Kāpēc smērēts? Kāpēc tik lieli plankumi?” Tad atkal: “Vai viņiem nav pacietības uzzīmēt cilvēku ar visām rokām un kājām, acīm un ausīm?” Pacietība ir. Bet vai tikai viss izsaka visu? Vai viena rokas kustība, kas pasniedzas un izglauž mūsu drēbju kroku, kādreiz neiekrīt mūsu dvēselē tik dziļi, ka mēs to aiznesīsim, vēl noejot pie mūsu Dieva? Dzīve ir tik bagāta un tik ātra. Vai mums vajag mākslinieku piesiet, lai tas ir citāds nekā mūsu laiks?

Mums vajag tikai pašiem ar sevi paciesties līdz tam brīdim, kamēr ieraugām to, ko mākslinieks ir gleznojis, līdz brīdim, kamēr mēs apjaušam, kādu iespaidu tas mūsos radījis. Tad daudzi „kāpēc” atkritīs, un mēs iesim mākslinieka meklējumam un atziņai līdz. Bet, ja nevar, tad nevar. Tad jāmeklē cita glezna. Varbūt arī cits mākslinieks.

Divdesmitgadīgs jauneklis nevar pilnīgi izsekot 40 gadu vīra domai. Bez tam ir neuzskaitāmi daudz to pieredžu, kas šķir cilvēku no cilvēka. Un arī tās ir tik mainīgas. Kas vakar vēl bija svešs, tad šodien var jau būt pazīstams. Tikai dzīve pati mums dod acis un ausis visām lietām, kas tajā sastopamas. Glezna, kurai mēs vienaldzīgi vai pat ar riebumu pagājām garām pirms gada, šodien var mums būt mīļa, tādēļ der atgriezties arī pie kādreiz neievērotā un pārvērtēt.

Minot šīs gluži primitīvās lietas, gribas teikt tikai to, ka tam, kas tīšu prātu negrib būt stūrgalvīgs, glezniecībā atrodamās vērtības pavērsies tāpat kā mūzikā vai literatūrā, kas ir it kā pieņemtas par vieglāk saprotamām mākslām. Ja ne prieku, tad mazu izpriecu var gūt jau pirmās dienās. Un tad var ķerties pie rakstiem. Kritikas noderēs lasīt starp vienas un tās pašas izstādes pirmo un otro apmeklējumu, un tā arvien savu pieredzi salīdzināt ar autoritāšu vārdiem. Lai sāktu atšķirt labu gleznu no sliktas, nevajadzēs sevišķi daudz pūļu. Tur ir daudz vienkārši aptveramu lietu: krāsas, to toņu salikumi, līnijas — zīmējums, kompozīcija u.t.t. Tad pārdzīvojums, gleznotāja nopietnība vai meli, viņa liela vai sīka doma u.t.t. Bet lai novērtētu taisni vislielākos pareizi — tas jau būs grūti. Ap to lauzās un lauzīsies vislielie kritiķi un gudrie.

Filozofs un gleznotājs Kalils Gibrans (no Sīrijas), runājot par bērniem, saka tā: „Un, lai gan viņi ir pie jums, tie jums nepieder. Jūsu namos dzīvo viņu miesa, bet ne viņu dvēseles, jo viņu dvēseles dzīvo rītdienas namā, ko jūs nevarat apmeklēt pat ne sapnī.”

Es gribētu teikt, ka lielu mākslinieku jaunās idejas ir daži soļi rītdienas namā. Viņi stāsta mums par to, ko mēs ne sapnī vēl neesam redzējuši. Mēs stāvam viņu priekšā, un mums nav ne acu, ne ausu redzēt un dzirdēt to, ko viņi saka. Mēs to nepazīstam un nespējam ieraudzīt. Tāpēc arī lielos atklājējus, jaunās patiesības nesējus sajauc ar ākstiem un maldīgiem gariem, kuru fantāzija ir aizklīdusi maldos.

Tagad strīdas par Pikaso. Man viņš atgādina ne lielu, bet veiklu zivi, kas prot jaukt ūdeni, lai viņu nevarētu noķert. Bet varbūt ir citādi. Varbūt tur jau ir klāt kāda patiesība, ko atradīs pilnībā tikai mūsu bērnu dvēseles.

…Un kritiķis? — Viņam ir pilnas rokas darba kā lielās, tā mazās lietās. Viņš ir gaisma darbā noreibušām acīm, padoms apmulsušam prātam, ceļa zīme strupceļā skrējējai fantāzijai, pātaga sliņķim, modinātāja pulkstenis uz lauriem iemigušajam. Kritiķis var būt tiesnesis un pat pravietis, vai arī tikai domu un pārrunu ierosinātājs — cik daudz viņam Dievs un paša centība to atļāvusi.

Kritikai arī mūsu savādos apstākļos ir jāpaliek joprojām stingrai. Tā ir kritikas jēga. Bet kritikai vienmēr arī ir jānāk māksliniekam, resp. Mākslai, par labu, vai tas būtu bāriens, pamācība, vai cildinājums. Kritiķim jābūt kā labam dārzniekam savā dārzā, jāzāģē tikai tas zars, kas patiesi bojāts, un jādara tas tā, lai koks paliek vesels.

Asi vārdi dažreiz saceļ skandālu, un iznākums nemaz nav slikts. Sakaitināt spējīgu garu arī nav slikti. Nobaidīt kautrīgu jau ir grēks. Ļoti asas valodas, kas kritiķa un mākslinieka starpā vien ir auglīgas, var būt par piedauzības akmeni skatītāja klātienē, jo viņš vēl ir un paliek viesis.

Anšlavs Eglītis saka: „Viss, kas mūs nesalauž, nāk mums par labu.”

Es viņam gribu piekrist.
————————————————————————
Nenosūtīta vēstule   
Austrālijas Latvietis 24.04.1987
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
No piezīmēm 
Austrālijas Latvietis 27.09.1985
Also: Būs skaista diena as Kas tie koki?
—————————————————————————————————
No piezīmēm   
Austrālijas Latvietis 23.11.1985
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Olimpiskas piezīmes
Impresijas par Kanādas televīzijā skatītajām Losandželosas olimpiskajām spēlēm
Austrālijas Latvietis 31.08.1984

Debess ir kā stikls, un kalni guļ tajā kā melna dzelzs. Skaista vasara. Barga vasara. Kā mīlestība. Jaunie iet atkailinātām miesas daļām, cik un kā kurais uzdrošinās, vecie ieņem galvas sāpju pulverus – karsts! Saule spiežas ielejā līdz zemei, līdz pilsētas ielu asfaltam, bet kalnu galos vēl zib sniega akači. Tie te nav nekādi augstie kalni. Tikai pašās to galotnēs to pauri kaili – kā večiem. Ceļi tīri. Braucēji ātri. Visas mežmalas izravētas no negantajām kazenēm; ogot būs tālu ko iet. Civilizācija notīra un iecementē visu tuvi un tāli.

Bet pie visa pierod. Lācis nonāk no kalna un pāriet lielajam satiksmes ceļam bez lielas steigas. Kā citādi lai dzīvo? Jāņem viss tā, kā tas ir.

Ir tā, ka ir olimpisko spēļu dienas. Ne te, bet kaimiņu valstī. Un lai arī tās būtu kur, televīzija tās atnes katrā mājā. Jā, televīzijas teicēji, ziņotāji skaita zelta medaļas tādā drudžainā neatlaidībā, it kā tiem Staļins stāvētu aiz muguras. Atgādina kādus bankas vai raktuvju ierēdņus, kas saujām, saujām rauš un slavē – tik un tik zelta šodien, tik un tik sudraba un vēl bronzas…

Nēģeri ir labākie skrējēji, par to skatītājam vairs nav šaubu. Tie arī nāk no visām redzamākām valstīm. Retajiem baltādaiņiem, kas vēl pa vienam pavīd viņu vidū, gribētos teikt: steidzies mājās un mēģinies citā sportā vēl pie laika… Tā kā latgalietis reiz teicis savam brālim, kas ielūzis āliņģī: „Laidīs dubenō, nesoldej nogu.”

Bet, kad pāriet pirmais savādais nemiers par daudzajiem nēģeriem, nākas ieraudzīt melno meiteni, kas izskrējusi sev zelta medaļu, — raud. Viņas tumšā sejiņa ar iespiestu degunu raustās un turas, bet asaras līst un līst, rit pāri tās pilnām neuzplaukušajam smaidam… Jā, un tad notiek kaut kas, kas nekad nav noticis – man nav noticis: sirds viņu paņem, ieslēdz to sevī, tai līdzi raudot kā tuviniecei, kā māsai vai meitai. Un priecājas, kā viņa, meitene, tur stadionā iet, skrien viegli kā stirna, saņemot tūkstošgalvainā pūļa (kas nu reiz tiešām tāds ir) suminājumus; saņem atzinības laimi no savas bargās dzimtenes, citas, nežēlīgas, it kā pamātes…

Un šveiciete, kas pienākot, piesteberējot maratona finālā, liek izbrīnā, apbrīnā, īstā jūtu un prāta apjukumā grozīt galvu: ko cilvēks visu nedara! Ko kāds cilvēks dara! Nāk prātā, ka tāds apmēram varētu būt bijis skats pirmajā maratonā, Viņa – Maratona – skrējienā: atnesot ziņu un mirstot…

Bet, kad pirms tam kāda jauna skrējēja pienāk maratona galā vieglā garā, pat ātrā skrējiena solī, jāatzīstas, tā nepārliecina. Pazib pat aizdomas – kā gan viņa visus 43 kilometrus spējusi tā skriet? Bet – kā? Cilvēks ir tas, ko viņš domā. Kauna lieta šajā gadījumā. Bet, ja domas rodas pašas no sevis? Arī tāpat. Nelaba doma nāk no nelaba domātāja…

Un kas ir tas, kas izlien no ūdens un – paklanās?
Izskatās mazliet jocīgi, ja tā padomā. Tas ir – ja nedomā.

Kas izlien no ūdens un paklanās, ir ķīnietēns, meitēns, kas izdarījis komplicētu un lielisku nirienu, nolecot no tramplīna savijies, satinies nezin cik mezglos un līkumos un atkal iztaisnojies taisns kā nazītis, klusi ieslīdējis ūdenī, kā tam jābūt. Ieniršanas klusums, ūdens nešļakstīšana ir ļoti svarīga lieta ceļā uz zeltu, sudrabu, bronzu. Jā, paklanīties gavilējošam pūlim pēc sava priekšnesuma, protams, var tikai tad, kad tu izlien no ūdens. Jocīgi, vai ne?

Un tad parādās mans lokālais nacionālisms, lai gan pašlaik neatrodos pareizajā vietā: acs un auss meklē austrālieti, bet daudz neko nevar no tā uztvert, jo lokālais karogs vicinās visu laiku acu priekšā. Karogu vicināšana ir lielākā neaktīvo dalībnieku aktivitāte, — un televīzijas ziņotāju, protams.

Jā, tomēr kaut kas uztveras: Amerika sacentīsies ar Austrāliju. Riteņbraucēji. Četri pret četriem. Amerikai ir tikai trīs. Mazliet izbrīna par to ieskanas ziņotāju balsīs, bet tikai nedaudz: daudz jau tas neatvieglina braukšanu, ja ir tikai trīs…

Tad ziņotāji noskaita tās dienas zelta ražu un cerīgi tūliņ pieskaita vēl vienu medaļu. Un amerikāņi ‘vada’, un viss iet normāli. Tad ‘vada’ austrālieši, ‘vada’ un pienāk pirmie. Dzird: „Osī, osī!”

Austrāliešu svaru cēlējs tāpat arī pārsteidz ar kaut ko; viņš izskatās pārāk… kā lai to saka… izskatās tikai kā cilvēks, nu, varbūt kā tāds labs Tarzāns, bet nav krietni un redzami notinies un nosprādzējies kā citi – roku, kāju locītavas, vēders: viss notīts, nosiets, dažs cēlējs vēl turpat savelk ciešāk vēdera jostu. Austrālietis – tikai tāds cilvēks, kas var pacelt lielu svaru! Paceļ arī un noliek. Nolikšana ir tikpat svarīga kā pacelšana; nosviežot svaru, tu samaitā visu savu priekšnesumu – un medaļu. Austrālietis medaļu nedabū, jo pats ir mazliet smagāks nekā vajadzētu. Resns viņš tomēr nav, bet – nu viss jau ir sīki izsvērts un izmērīts. Pēkšņi uznākušais nemiers (ka tikai viņš nepārraujas, tāds nesajozies!) ir bijis veltīgs.

Pēc dažiem sarakstiem, ko kādreiz izdodas notvert televīzijā, austrālieši ir dabūjuši mazliet zelta, mazliet sudraba un diezgan daudz bronzas. Jā, uz zeltu cerot, ir jāsajožas ne pa jokam, lai arī tu skaities amatieris: 5 stundas dienā, 6 stundas dienā un tā – simt gadus bez svētdienām… Sūrs, grūts prieks.

Nupat televīzijā ziņo, ka Austrālijai vēl paredzams kāds zelts.

Prieks, ka man ir par to prieks. Cilvēkam ir pie kaut kā jāpieķeras, lai būtu cilvēcīgs.

Prose A (Ķikure/Kikure)

Aiviekstes noslēpums
Austrālijas Latvietis  29.10.1955

Mirušie rādās sapņos, kad ir lietainas dienas… Aizgājušais laiks parādās skaidrā saules dienā, tepat rokām sasniedzamā tuvumā.

Es ieraugu izbālējušu rakstu uz mātes vasaras drēbēm, es ieraugu zaļu efeju, augsti uzkāpušu pie baltā loga priekškara, es redzu Olitas atstiepto apakšlūpu un linu gaišo, taisno matu šķiedru, kas plīvo lejā līdz galdam, pār kuru noliekusies, viņa viesistabas stūrī kaut ko raksta, — varbūt vēstuli vai dienas grāmatu, redzu piena krūzi ēdamistabā uz bufetes – brūno ar baltām maliņām, es pamanu arī gaišzaļo ar baltajām punktīm, bet tā tur stāvēja dažus gadus vēlāk, es dzirdu, kā aizkrīt āra durvis un nodun basu kāju soļi – varbūt Vilma vai Auce…

Es varu palikt istabās un cilāt šo un to, es varu iet dārzā vai pagalmā, es varu būt pie upes, kāpt laivā, paslīdēt tur uz saulē sasilušā ūdens laivas dibenā, varu sadurt pēdu uz naglu galiem, kas ietrunējušās vietās lien ārā no laivas veciem dēļiem. Tad man ir jāapsēžas uz laivas gala un jāliek kāja pār laivas malu ūdenī, lai noskalotu sadurto vietu. Upē ūdens ir vēsāks kā laivas dibenā un viegli brūngans kā tēja. Tas ir Aiviekstes ūdens. Ja es kāju turu pavisam mierīgi, mailītes viena pēc otras pieliek savus purniņus, viņu pieskārieni ir maigi un vēsi, man ir jāiesmejas un jāsakustina kāja, mailītes aizbēg kā šautras uz visām pusēm, un dažus soļus tālāk ūdens nomutuļo jo dziļi, tur lielākās zivis arī aizbēg, kas glūnējušas, lai aprītu mailītes…

Tagad man ir žēl, kādēļ es toreiz neuzmeklēju veco sāvieniešu māti un neizprašņāju viņu par to viņas gudrību, ko tā bija teikusi par upi un slīkoņiem. Viņas teiktais toreiz piepildījās. Kā tas tā varēja notikt, to mums toreiz gribējās zināt visiem, bet nevienam nebija prāta viņu apmeklēt un aprunāties.

Atrast viņu būtu bijis viegli. Vajadzēja pārcelties pāri upei, pāriet pāri Stāvkalnu pļavas stūrim un iziet cauri birzei uz Sāvienas lielceļa. Tur kādās mājās varēja apjautāties, kur viņa varētu dzīvot. Kas viņa bij, to mēs skaidri nezinājām. Pa Sāvienas lielceļu bija skaista iešana. Tur arvien smaržoja pēc madarām, pēc meža zemenēm, pēc ļoti smalkiem zemes un ziedu putekļiem, pēc tik smalkiem putekļiem, kas atdusējās uz zīda drēbēm, vēl mājās pārnesti un nemanīti. Ceļā gaisīga vēdināšanās nāca no bērzu birzīm, pārmaiņus uzdvesa asa kūtsmēslu dvinga no sīki saziedējušām papuvēm, uz kurām laikus izveda mēslus, un ieskābušu linu mārku smaka, kuri, zaļi aizaugdami, slēpās zāļainās gravās. Šinīs gravās Sāvienas lielceļš strauji nolaidās un tikpat strauji no tām izkāpa, kā riteņbraucējus kaitinādams, tad aizstiepās pa spožu līdzenumu gar vārpām un skarām, gar auzām, miežiem, rudzu druvu, gar kviešu lepno mirdzēšanu, gar kartupeļu lauku lekno zaļumu, gar grezniem, neviena nemeklētiem ziediem, gar linu gabalu bālzilo plīvošanu un vēl gar maziem, sārtiem griķu lauciņiem, kas, bišu piedūkti, gulēja tur visam vidū kā lejā nokrituši mākoņu gabaliņi, vecāku ļaužu acu un siržu mielošanai.

Abas lielceļa malas bija kā milzīgi Jāņu vainagi, kur vārdā nenosaucami ziedi, cits citā sapinušies, ziedēja visu vasaru. Pirmdienas rītos šo vainagu kuplumā redzēja iesēdētas un ieviļātas vietas, tur mētājās kāds kabatas lakatiņš, kāda matu spraude, raibi konfekšu papīrīši blakus papirosu kastītei – to visu zāle un lapas, dienai pieņemoties, apsedza un noglabāja.

Pa Sāvienas lielceļu bija laba iešana. Pagasta vidus ar ezeru un garajām muižas gatvēm nebija necik tālu, un visas mājas apkārt ceļam, cauri ābeļu dārziem, mirdzināja platus, baltus un zilus logus kā pašapzinīgas, bet laipnas acis. Mēs pa Sāvienas lielceļu nekad neaizgājām pie vecās Sāvienas mātes. Mēs aizgājām uz zaļumsvētkiem Dzīšļu vai Malšānu birzē, uz jaunās pienotavas svētku zāles atklāšanu vai uz kādām iesvētībām, kur smaržoja pēc mirtēm, pēc jauniem bērziem un jāņogu vīna…

Upeslejās mēs vasaras četras piecas pēc kārtas dzīvojām pulks jaunu meiteņu. Mēs ar māsu Auci vasaras sākumā pārradāmies mājās no savām skolām, mana draudzene Olita atbrauca kādu nedēļu vēlāk, bet Vilma, mātes jaunā, skaistā kalponīte, auga ar mums reizē no savas piecpadsmitās vasaras.

Visas kopā mēs bijām Upesleju meitenes. „Upesleju meitenes, kas viņām nekaiš! Palieciet nu meitenītes, parunāsimies! Kur jums jāskrien?” Vītradziene sauca, kad mēs gājām garām viņas mājiņai. Mēs palikām un parunājāmies. Ostījām Vītradzienes puķes, apbrīnojām dzelteno smilti, ko Vītrags bija nobēris istabiņas priekšā visgarām gar puķu grēdu. Tā bija smalka, tīrāka smilts no Aiviekstes krasta, no kaudzēm, kur raka kartupeļu bedres. Vītradziene staigāja pa to kā pa samtu ar savām plakanajām, īsajām pēdām, kurām tik bieži izsuta pirksti. Pa kaut ko cietāku viņa nemaz nebūtu spējusi iet. Aiz puķu grēdas un vienā istabiņas galā, aiz celiņa, kas gar ceriņkrūmu veda lejā uz laivu, auga runkuļi un burkāni gotiņai, otrā istabiņas galā brīnum lekni sīpoli, gurķi, pētersīļi pašiem, nolejāk Vītraga apīņi – augsti, kupli un pogaini. Aiz tiem zem vīksnas pagrabiņš, bet augstāk rijas galā klētiņa ar malkas grēdu pie sienas līdz šķorei divās kārtās.

Vītrags tur nostrādāja dažu labu svētdienu. Vītradziene mīlēja mazu malciņu. Vītradziene visu mīlēja glītu, tīru – spožu un skaistu. Viņas spodrības dēļ arī neviens nepamanīja, ka viņai pašai viss bija necils – īss, strups, plakans, bezveidīgs, augums, deguns, rokas, kājas, plaukstas, pēdas, šīs biezās pēdas, kas bija kā zemei pieliedētas, kad viņa stāvēja, bet ieguva vai irbes vieglumu, kad viņa sāka tecēt savos darbos. Viņai vienmēr bija glītas drēbes mugurā, vienmēr gaišs priekšautiņš, vienmēr balts galvas lakatiņš. Vienmēr, vienmēr balts galvas lakatiņš ar sīkiem rakstiņiem, Vītradzienei nepatika galvas lakati ar lieliem rakstiem un krāsaini, kādi mums patika. Galvas lakatiņu viņa vienmēr valkāja zem zoda tā sasietu, lai tas noslēptu viņas sarkanos matus un tā pār pieri apaļā lokā izgludinātu, lai tas mestu ēnu arī pār acīm, kas bija mazas un sarkanām skropstīm un brūniem vasaras raibumiem visapkārt.

Tā apkopušos viņu bija tīkami uzlūkot, rokās to gribējās saķert un saviļāt kā mīkstu baltmaizes kukulīti. Vītradziene mīlēja skaistas drēbes un skaistus cilvēkus. Mūs, meitenes, viņa nopētīja ik dienas no jauna, arvien uzsvērdama katras daiļās īpašības: Vilmai acis un smaids, Aucei staltais augums, Olitai linu baltās bizes rokas resnumā…

Vīrieši Vītradzienei patika formas tērpos – virsnieki. „Nu sakiet pašas, vai viņi nav skaisti?!” Viņa teica, „nu, bez jokiem! Viss kārtīgs, gluds, spožs – pogas, siksnas, uzplecīši. Parastās drēbēs cilvēks pret to kā lācis. Un nostāšanās un sveicināšana…”

Savu dēlu Vītradziene vēlējās izaudzināt par virsnieku, bet viņš izauga kara skolai vienu puscentimetru par īsu, tā viņa teica, bet galvenais bija – viņu nesaistīja virsnieka spožums, viņš mīlēja zemi.

Daļu sava skaistuma mīlestības Vītradziene ielika savā puķu grēdā. Puķu grēda gulēja no viena istabiņas gala līdz otram, visgarām istabas priekšu. Puķes tur ziedēja savā gads gadā izkoptā kārtībā: vidū lielākās – ģeorģīnes un dālijas, puķu tabaka, gladiolas, puķu zirnīši, vecpuiši, cinijas, tad mazākās – asteres, lefkojas, flokši, lauvmutītes, meitenītes zaļumos, tad viszemākās abās malās un visapkārt grēdai – naktsvijoles, matiolas, rezēdas, atraitnītes, malenītes… Lai īsti saprastu šo puķu jaukumu, vajadzēja dzirdēt, kā Vītradziene izrunā šo puķu vārdus! Kaut vai – matiolas! Tās sāk smaržot pēc saules noiešanas!

Vasaras vakaros tā i vilka paieties uz Vītragu mājiņas pusi, ieņemt pilnu krūti salda nakts gaisa, sākt skatīties debesīs un neiet gulēt. Mēs parasti kāpām tad laivā un dziedājām, un ļāvām, lai laiva slīd pa straumei.

Viņš sēdēja uz mājiņas virtuves durvju sliekšņa, jo tur nekur nebija jāsniedzas, kad gribēja pīpi izdauzīt. Vītrags sēdēja un pīpēja, un cilāja savu cūkas pūšļa tabakas maku. Cūkas pūšļa makus viņš mīlēja labāk nekā zušādas makus. Bet viņam bija arī tādi. Zuši jau turpat lodāja gar laivas galu. Lēnām viņš ņēma tabaku no maka, lēnām lika to pīpē, lēnām vilka vienu dūmu, tad otru, bet svētdienas rītos arī laiks gāja lēnām. Cik ilgi tā sēdēsi? Ko sēdēdams piesēdēsi? Izpīpējies esi – jāceļas kaut ko apskatīties… Un tā, ja tuvākos kaimiņos nebij alus darīts, Vītrags jau svētdienas priekšpusdienā novilka jauno kreklu un sāka kaut ko cilāt – iesita izkaltušo laivas dēļu starpās pakulas, iesprauda apīņiem garākus mietus, pacilāja izskaptis, grābeklīšiem zobus nolīdzināja, un – kad jau, tad jau – pārlika veļas baļļiņai stīpas un gāja uz klētiņas stūri, sāka cirst malciņu. Resnākie sturbulīši savā grēdiņā, smalkākie savā, skaldītās pagalītes tuvāk pie sienas, tās tik ātri nenokurinās. Tā vecais Vītrags knābāja kā dzenis, bet malkas grēdas cēlās gar rijas galu līdz šķorei.

„Ir gan tev dzīvīte!” citas sievas glaimīgi sauca Vītradzienei, „malciņa kā spēlīte, pagalītes kā skangalīši!”

„Redz, kā viņas runā! Kurš cilvēks tad bez malkas?” Vītradziene īsi attrauca. Vītradziene bija prātīga, mīlīga sieviete. Ja viņa savu Vītragu dažu labu reizi nolamāja par velna veci, maitu un pagānu, tad bez iemesla tas nebija. Viņš bija vai nu dzēris kaimiņos un, mājās nākdams, apgūlies pašā ganceļa vidū, vai arī pārnācis gan, bet nebija gultā iedabūjams un gribēja vēl kliegt un dziedāt, vai arī citādi viņš neuzvedās vai neizdarīja kaut ko tā, kā tas kārtīgam cilvēkam nākas. Savs krusts jau viņai ar viņu tāpat bija. Bet Upesleju Vītrags bija kārtīgākais īrnieks kopš ilga laika, un viņa vārds savu laiku piederēja Upeslejām tāpat kā saimnieka vārds.

Savas dienas saimniekam viņš atstrādāja labi. Ja nu viņš bez prasīšanas paņēma kādu dēli vai jumta lubiņu, nocirta kādu eglīti kārtīm vai pievāca kādu ķēdes galu – tad galu galā viņš to ne kur lika, ne izniekoja, bet izlietoja glīti kādai vajadzībai, no kā arī citiem savu reizi labums atleca. Māte gan nosūkstījās vienu otru reizi, jo pēc tēva nāves tādas lietas kā dēļi, mieti un jumta lubiņas klāt grūti radās, bet viņa neko neteica.

Tanī dienā, kad mums iznāca darīšanas ar slīkoni, Vītragu nebija mājās. Viņi bija aizgājuši uz Vītradzienes brāļa mājām, pie siena pāris dienas palīdzēt. Vītradzienes govi slauca Vilma, vistas un sivēnu pabaroja graudniece, bet laiva bija mūsu, visu meiteņu ziņā. Bija pusdienas laiks. Bija viena no siena laika sākuma dienām, kad siena smarža sāk piepildīt dienas un naktis un sienāžu čirkstēšana sāk skanēt stiprāk, nākdama arī no kokiem un debesīm.

Bija pusdienas laiks, kad cilvēki kļūst maigi un laipni, jūtot diendusas atpūtu tuvojamies, zinot rīta cēlienu godam paveiktu un redzot, ka mākoņi peld viegli un augstu un negrasās darbu traucēt. Bija pusdienas laiks, kad govis kūtī vēl žvadzina valgus un šņākdamas izēd zāles no barības galdiem, tās tālu pāri mugurām izsvaidīdamas, kad zirgi stallī ducina grīdas un, lūpām čapstinādami, izlasa auzas no silēm, kad vistas atplestiem knābjiem salien zem ceriņu krūmiem, tikai bezdelīgas šaudās bez skaņas ātri un augstu pāri pagalmam, baltas krūtežas nozibsnīdamas.

Graudnieku ģimene jau ēda pusdienas ap galdu mājas galā, savu durvju priekšā. Graudnieks lika no rīta ceptas, aukstas cūkas gaļas šķēles uz rupjmaizes rikām un locīja pirkstos resnos sīpolu lakstus, kas gurkstēdami lūza no svaiguma un kārdinoši smaržoja tālu visapkārt. Abi mazie puikas tāpat locīja sīpollakstus kā tēvs, tikai mazākām saujiņām, un tāpat pēc kārtas mērcēja sālī. Graudniece, vēl satvīkusi no saules siena pļavā, galvas lakatiņu pakausī atstūmusi, piedurknes augstu uzrotījusi, lika galdā aukstas piena putras bļodu un maigi un svinīgi vēroja savus ēdējus. Redzēdama, ka nekā netrūkst, sēdās arī pati, un viņi visi ēda, paklusi sadudinādamies pa vārdam.

Mēs, meitenes, bijām turpat tuvumā pie akas. Auce un Vilma vilka no akas ūdeni un lēja piena dzesējamā kublā. Mēs ar Olitu piepildījām brūnbalto krūzi ar pienu. Varbūt bija salasītas pirmās zemenes. Pirms mēs aizgājām no akas, gar rijas galu nomirdzēja divritenis un pagalmā iebrauca ūdens kārtībnieks. Viņš iegāza divriteni zaļajā maurā un nāca uz mums.

Ar ūdens kārtībnieku mēs labprāt patērzējām, kad viņam gadījās pie mums iebraukt. Viņš bija vēl jauns cilvēks ar pievilcīgu smaidu, kas izskatījās ļoti tīrs, jo viņam bija veseli, balti zobi un brūna, saulē uz ūdeņiem iedegusi seja. Kad viņš sveicinot noņēma savu zilo formas cepuri, ko viņš mūsu – jauno dāmu – priekšā parasti darīja, viņa seja atgādināja brūnu ozola zīli, kam tikko novāzta stingrā micīte. Piere bija tik balta un norasojusi – viņš arvien steidzās, un saule bija silta, kad ūdeņi uzmanāmi. Sievietes rokas viņam labprāt pacēla krēslu – lai viņš mazliet atpūstos.

Šai dienā viņš bija nopietnāks un steidzīgāks kā citkārt. Viņš lūdza mūs uzmanīt upi un paziņot viņam, ja mēs redzētu peldam lejā kādu slīkoni. Dienu vai divas iepriekš, augšā pļavās pie siena strādājot un pusdienas laikā peldoties, bija noslīkusi kāda jauna sieviete. Viņi bija izvandījuši tur visu upi un nekā nebija atraduši. Bija iespējams, ka slīkonis, meklētāju nepamanīts, varēja nopeldēt lejā, jo bija laiks, kad tam jāceļas augšā uz ūdens.

Graudnieki atsaucās, ka viņi par notikumu jau dzirdējuši. Tas bija kāds gadījiens, kad sakarsis cilvēks viens iet peldēties. Mēs apsolījāmies upi uzmanīt un steidzāmies paēst pusdienas, lai sāktu ūdeni vērot, tiklīdz graudnieki celsies no galda. Kamēr viņi vēl bija tur, tie upi varēja pārredzēt.

Visu dienasvidu un pēcpusdienu mēs vērojām plūstošu ūdeni, bet tas palika tukšs un nevainīgs, viegli aizšūpodams lejup tikai dažu baltu putu gabaliņu, skaidu vai zaļu kārkla zaru, ko slīkoņa meklētāji varbūt bija krastmalas kārklam noplēsuši. Šķita, ka slīkoņa meklēšanā mēs nekādu svarīgu darbu neveiksim.

Bet launaga laikā, tikko graudnieku saime atkal bija sasēdusies ap savu galdu un mēs aizskrējām uz savu mājas galu, graudniece mūs sauca atpakaļ. Upē kaut kas bija redzams. Straume kaut ko nesa.

„Tas pats jau ir, meitenes,” graudniece mierīgi teica, un mēs skrējām uz upes malu un metāmies laivā.

Mēs ar Auci bijām labākās airētājas, mēs sēdāmies katra savā laivas galā, katra ar vienu airi rokā, tā laiva bija viegli grozāma. Vilma ar Olitu palika uz sola laivas vidū, un graudniece pameta viņām virves grožu:

„Ko jūs, meitenes, plikām rokām iesāksit! Viņam jau nav ne drēbju mugurā, kur aizķert,” viņa teica. Par to mēs nemaz nebijām domājušas.

Ātri laiva noslīdēja līdz upes vidum un panāca slīkoni. Laiva skrēja tik ātri, ka mums nācās cirst airus ūdenī atpakaļ virzienā, lai tā neuzskrietu virsū tam, kas peldēja lēni, smagi, vienmērīgi.

Slīkonis bija dziļi ūdenī iegrimis, ar seju uz leju, liels un tumšs. Mūsu laivas radītos viļņos viņš smagi sakustējās, sacilājās, bet nemaināmi gāja uz priekšu, iegrūdās laivas sānos, līda zem laivas, viņš nemainīgi devās uz priekšu, viņš gāja savu ceļu…

Viņa iešanā bija kaut kas tik patvarīgs, neaizskarams un draudīgs, ka mēs gandrīz ļāvām tam aiziet. Bet tad mēs atguvāmies – bija kaut kas jādara. Olita ar Vilmu noliecās pār laivas malu un ātri atliecās atpakaļ. Viņas nevarēja nekā darīt, viņas pavisam bija zaudējušas savu īsto izskatu. Es nevarēju izlaist airi no rokām, lai laiva neaizgrieztos projām. Auce laivas otrā galā nometa airi un steidzās uz laivas vidu. Viņa drusku pārmetoši paskatījās uz Olitu un Vilmu. Bet, pieliecoties slīkonim, arī viņa kļuva balta, taču apņēmīgi tvēra grožu. Kad viņa atliecās no laivas malas, virve kaut kam bija apmesta, un nu laiva kļuva lēnāka un neveiklāka.

Straume mūs bija nonesusi jau krietni lejup. Mēs jau peldējām garām mūsu augļu dārzam. Upes otrs krasts bija mums pašreiz tuvāk, un mēs dzinām laivu uz to. Slīkonis jau arī piederēja viņai malai. Mēs airējām, cik uzmanīgi varēdamas, bet mums bija ļoti nelāgi ap sirdi. Tas bija drīzāk kauna darbs, ne kāda palīdzēšana.

Otrā krastā jau bija salasījušies pulciņš ļaužu pretī no Stāvkalniem un varbūt arī no lielceļa. Labi, ka kāds no tiem pabrida dažus soļus pretī un uzvilka slīkoņa plecus stiebru vidū uz krasta malas.

„Brauciet mājās, meitenes,” kāds teica, kas laikam bija ieskatījies mūsu sejās, „brauciet mājās. Jau aizskrēja piezvanīt, ka jūs izvilkāt”. Mēs braucām mājās. Mēs braucām un neskatījāmies ūdenī. Mēs cīnījāmies grūti kā pret kalnu, kā pāri zobena asmenim, kas varēja pārgriezt mūsu laivu kā rieksta čaulu, kāda stīva roka varēja pieklauvēt, tikai pataustīt pie laivas dibena – tā atvērtos bez skaņas zem mums un mēs ieļimtu kā pļauti. Tas nebija ūdens, tas bija maurojošs tukšums, kas dobji mauroja pēc mums…

No visa spēka es vilku airi, lai būtu pie kā turēties, lai aklinātājs reibonis nenoceltu mani no šaurā laivas gala kā uzpūsta elpa lapu, lai es neiegāztos atmuguriski vai tīšu prātu neliktos taisni uz galvas ūdenī iekšā. Cīnoties ar airi, jūtot pazīstamo ūdens pretošanos tai, dzirdot tā guldzēšanu gar airi un laivas galu, jūtot laivas ātro slīdēšanu – kļuva labāk.

Kad laiva spēcīgi atsitās krastā, savā parastā vietā, mēs neatgāzāmies atpakaļ, kā atsperes mēs bijām gaidījušas šo mirkli un lēcām krastā uz cietas zemes un gājām prom. Mājinieki, graudnieku saime un mūsu māte gaidīja mūs, lai kaut ko teiktu un parunātu, bet mēs kā nokaunējušās bēgām tiem garām. Olita iespruka dārzā, apķērās ap ābeli un mocījās ar nelabumu, Vilma ieraudājās skaļi, Auce nodurtu galvu ieskrēja istabā, es nevarēju neko parunāt.

„Es jau domāju, ka Pēterim vajadzēja iet,” graudniece teica, „tas jau tāds skats, kas jaunam ķeras klāt.” Kaut kas mums bija ķēries klāt. Grūti būtu bijis pateikt – kas?

Dienas trīs mēs nerunājām par peldēšanos un nebraucām ar laivu. Bet tad pamazām viss kļuva pa vecam. Ūdens bija atkal mīļš un kārots kā agrāk. Nekad mūsu prātā neatausa nelabā slīkoņa tēls un savādās bailes, kad bijām ūdens tuvumā. Tā bija pēdējā vasara, kad Auce vēl bija pie mums, uz rudeni bija noliktas viņas kāzas un aiziešana no Upeslejām. Mēs vēl labi izpriecājāmies ūdenī un saulē visas kopā.

Kādu dienu Auce ar Vilmu aizgāja pāri upei pie krustmātes pēc šķieta. Tas bij kāds sevišķi smalks šķiets, kas Aucei bija vajadzīgs kādam audeklam, ko viņa vēl līdz rudenim gribēja ielocīt savā jaunā pūrā. Šķietu meitenes bija dabūjušas un, kā arvien, kad kāds bija apmetis kādu līkumu ārpus mājas, viņas stāstīja, ko redzējušas, ko dzirdējušas un piedzīvojušas.

Viņas bija satikušas uz Sāvienas lielceļa svešu, vecu māmiņu, kas kādu gabalu gājusi kopā ar viņām. Tā bijusi laipna, valodīga večiņa un ļoti nopriecājusies, dabūdama zināt, ka viņas ir Upesleju meitenes. Ak tad tās, kas vakaros tik skaisti dziedot! Tik skaisti, ka ne atklausīties, un arī visas vecu vecās dziesmas! Bet tad viņa nopukojusies, kādēļ mēs esot vilkušas to slīkoni no upes ārā! To mums, upmalietēm, nevajadzējis darīt. Ko upe esot ņēmusi, tas esot viņas, un, kur viņai tā ņemto atņemot, tur tā pēc gada ņemot sev citu vietā…

Mēs nogrozījām galvas, nobrīnījāmies, pasmējāmies ar māti un citiem par to un atmetām ar roku. Vai mazums vēl tādu piestāšu tautas prātā dzīvoja?

Vasara aizgāja kā daudzas citas. Pienāca jaunā. Tā sākās ar aukstu, garu, nemīlīgu pavasari un lieliem plūdiem. Jāņos mājās pārbraukusi, es atradu pļavas vēl nesaziedējušas un upi vēl pāri krastiem skrienot – kā Vasarsvētku laikā. Jāņu rītā pamodusies, es ieraudzīju, cik tukša un klusa bija māja. Auce bija aizprecējusies. Olita nevarēja atbraukt, jo strādāja pilsētā. Bija vēss, sērīgs rīts ar vēju aiz logiem.

Bet bija tomēr Jāņi ar bērzu meijām, ar pāris vīstošiem vaiņagiem, ar lupstājiem, ieslietiem logu malās. Tikai skalbju trūka. Tās vēl gulēja dziļi lejā, zem nenoskrējušo palu ūdeņiem. Skalbes un lupstāji bija divi zāles, kas īstos Jāņos nedrīkstēja trūkt. Kad no galda līdz ar gabaliņu siera vai baltmaizes pirksti pacēla līdz apvītušu lupstāju zariņu un nāsis ievilka viņu silto, rūgto smaržu, tad tikai tā īsti varēja ieskatīties tos laiku dziļumos, no kuriem atnākusi Jāņu nakts, tad tikai tā īsti sirds nojauta lielo laimi viņā līgot.

Vēsajā Jāņu rītā es laiski klausījos mājas balsīs, nebija nekur kur steigties, biju vēl lutināms viesis. Es dzirdēju, kā otrā istabā māte jau pāris reizes grieza tālruni, bet centrāle vēl nedarbojās. Centrāles jaunkundze vēl gulēja, izlīgojusies un noreibusi kā viss pagasts. Bet mātei laikam kaut kas ļoti svarīgs bija sakāms, jo viņa neatlaidās, līdz centrāle bija atmodināta. Tad viņa pavēra durvis un lika arī man celties. Bija noslīcis kāds cilvēks. Tikko ne pusstundu atpakaļ tepat pret mūsu dārzu bija nogrimis ar visu laivu kāds līgotājs, nākdams pāri no otras puses. Varbūt vēl bija atrodams un glābjams. Graudnieku Pēteris bija aizskrējis uz divriteņa pie ūdenskārtībnieka. Māte nu beidzot bija sazvanījusi pagasta kārtībnieku. Bet tas arī bij viss, ko mēs, mājas pieci sievieši, varējām darīt. Laivas mums nebija: Vītragu laiva tikko bija nogrimusi reizē ar līgotāju. Vītrags to pats bija vakar pārbraucis otrā pusē un, pie radiem aiziedams, atstājis pļavā, Stāvkalnu grāvja galā. Tā bija kļuvusi tik veca, ka stāvēdama piesmēlās ar ūdeni un nekur projām no uzplūdušās pļavas neaizpeldēja. Un nu tas līgotājs, kāds apkārtnes vēl pajauns puisis, bija ar to aizbraucis – dziļumā iekšā. Vītradziene visu zināja, jo viņa vienīgā bija bijusi jau augšā un visu redzējusi. Viņai arī vēl tik stipri trīcēja rokas un kājas, ka bija labāk iet no upmalas prom un vēlreiz visu izstāstīt.

Upmalā mēs arī neko labu nevarējam darīt. Mēs bijām izbradājušās, skaudrajā rītenī izdrebinājušās, veltīgi izklaigājušas Stāvkalnu ļaudis un tikpat veltīgi blenzām tukšajā, tumšajā straumē, kas liela un plata skrēja kā rauta, pāri krastiem pļavās gāzdamies. Nebija ne zīmes, kas rādītu, kur un kam mēs varētu ko līdzēt.

Tā Vītradziene nāca mūsu istabās un mēs, — Vilma, māte, graudniece un es klausījāmies viņas pieredzēto. Pēc vakarvakara līgošanas mūsu istabas galā Vītradziene vairs nebija aizgājusi gulēt. Pabijusi vēl kādu brītiņu savā virtuvītē un, redzēdama, ka gaisma jau klāt, gājusi, izslaukusi gotiņu, atstājusi kūtiņas durvis pusviru, lai Vilma zina, ka Preilīte izslaukta un izlaižama ganībās reizē ar citām.

Tā viņa nākusi uz savu istabiņu ar piena kanniņu un apstājusies, paklausījusies, cik lielajā mājā viss klusu, kā izlīgojušies visi saldi guļ! Arī Stāvkalnos visi beidzot bijuši apklusuši. Tur jau tie, stiprā alus sadzērušies, bija ņēmušies dārzā līdz lielai rīta pusei, pa visu auksto nakti. Kas nu tie šogad par Jāņiem, kažoks jāvelk mugurā! Un kas tie vispār par Jāņiem, kopš tos svētī pēc jaunā kalendāra! Ne vēl naktis siltas, ne pļavas saziedējušas…

Vītradziene jau gribējusi iet savā virtuvītē, lai drīzāk atkristu atmiegā, vai taisnību sakot – pirmajā miegā, kad pamanījusi, ka pa Stāvkalnu ābelēm kāds atkal meimuro. Kā līgo, kā runā, un nāk pa to pašu kalna stāvumiņu lejā, alus kannu turēdams augstu gaisā paceltu, lai neizlaistās. Ieraudzījis šo un saucis, lai dod laivu! Sācis līgot par Pēterdienu – šim jāejot pie Pētera! Nu graudnieku Pētera! Šī arī atsaukusies, ka laiva turpat viņā pusē, nedomājusi jau, ka tas par tiesu kāps laivā ar visu krūzi. Vēl jau arī nemaz tā netaisījies, tikai denderējis pa pļavu, līgojis un saucis Pēteri, viņam jātiekot pie Pētera!

„Redz’, tā i nu aizgāja pie Pētera,” Vītradziene savā stāstā ielaida žēlu smiekliņu.

Jā, tad viņa iegājusi savā virtuvītē, izkāsusi pienu, gribējusi iemaisīt veprītim un par to cilvēku gandrīz piemirsusi, vai nu dzērājs nezināms – pamostas, izdziedas, izmuldas, atkal krīt un aizmieg. Bet nebijusi viņa vēl piena lupatiņu izskalojusi, kad izdzirdusi to atkal saucam, bet nu jau tādā pavisam nelabā balsī.

Izmetusies skatīties – kā tad, tas licies gan laivā un jau vai uz pus upes! Straume panesusi to jau arī tādu gabalu lejā, jo bez airu, aires ieslietas Stāvkalnu ievā, tik ar to dēļa galu, kas, laivā iemests, stāvējis, ar to pašu arī airējis – lēkājis un kliedzis, lamājies, saucis, lai palīdz, lai dod aires. Viņa apcirtusies, grābusi ceriņkrūmā, kur zvejas dukuri un ķekši ieslieti – bet kā tu padosi? Nudien, i nolamājusies pretī – velna nešķīstēns, kā žāvies laivā! Bet pašai nelabi meties, viļņos laivas tikpat kā ne redzēt! Gan jau laikam piesmēlusies, tur pārplūdušā pļavā visu nakti gulēdama, un tādā pašā tas bija kāpis iekšā.

Vītradziene sākusi skriet uz lielo māju, lai modinātu Pēteri un citus un, tā skrienot, arī dzirdējusi tā pēdējos bļāvienus. Tīri vai kājas pamirušas! Ne vairs cilvēka, ne laivas, tik vēl tā kā galvu pamanījusi, jau lejā aiz ābeļdārza…

Graudnieki savas durvis bija aizbultējuši, Vītradziene velti dauzījusies un saukusi – kas tev dzirdēs! Izlīgojušies, guļ kā sisti! Skrējusi, situsi pie loga, tad tikai Pēteris atsaucies. Kamēr nu vēl iestāsta, kas notiek – viss ir tīrs un tukšs un domāt’, tas cilvēks muld, kas to visu stāsta! Vītradziene novaidējās un nopurināja no sevis lielo nelabumu.

Mēs bijām izrunājušās, bet glābēji vēl neradās. Iemetējs un tāds pusplieka jau nu viņš bija bijis, bet vēl neprecējies, jauns cilvēks un Jānis! Pašā Jāņu rītā iekāpj laivā un aizbrauc…

Tad mēs vai visas reizē atcerējāmies vecās sāvieniešu mātes vārdus. Tie bija piepildījušies mats matā. Kur Vītradziene pēdējo reizi bija manījusi galvu nokustam, tas bija bijis gluži ap to vietu, kur mēs iepriekšējā vasarā izvilkām slīkoni.

„Netici nu veciem pesteļiem,” bija viss, ko mēs varējām teikt, lai gan viegli ticētāji mēs nebijām.

Šodien es nezinu vairāk, jo veco sāvienieti neesmu satikusi.

Bet, ja tā bija viņas no senčiem mantota gudrība, ko viņa par upes dabu teica – tā pierādījās divkārt. Ja tā bija sagadīšanās – tā notika divreiz. Nākošā gadā palu laikā lejā pie pārceltuves noslīka cēlējs. Kaut kur turpat celtuves tuvumā pirms gada, pāris dienas pēc Jāņiem, bija izvilkts līgotājs Jānis. Ar pārcēlēju nelaime notika pēkšņi, trūka celtuves tauva, un cēlējs tika iegrūsts vai ierauts straumē, kur vēl drāzās ledi. Viņu izvilka pēc dažām stundām, un upe pēc tam vairāk dzīvību neprasīja, bija rimusies uz daudziem gadiem un plūda rāma, tāpat kā daudzus gadus plūdusi.

—————————————————————————————————
Aizgājušā laika pēdās
E.
Ķikures raksts par apmeklējumu franču rakstnieka Marsela Prusta bērnības pilsētiņā Iljērā
Austrālijas Latvietis 17.09.1971
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Alfa un Betas saruna kādā Anglijas katedrālē
Dialogs
Austrālijas Latvietis 20.12.1974
Also: Treji Vārti 01.11.1990
Also: Tu prasi patiesu stāstu.
————————————————————–—————————–
Alkas   (Dienas grāmatas lapas)
Austrālijas Latvietis Literārais pielikums 9.05.1958
Also: Mūsu kaimiņš
—————————————————————————————————-
Aprikozu kociņš
Ceļa Zīmes 01.01.1987
Also: Tu prasi patiesu stāstu
————————————————————————-
Apsūdzība pret kādu māju
Jaunā Gaita nr.59, 1966

Māja ar 71. numuru uz brūnās ķieģeļu sienas izskatās miermīlīga, silta un stipra, vēl jauna, lai arī ne vairs moderna, bet tādas nav nevienas klusajā Morisa ielā. Tās visas ir ar pagātnes sejām, bet vēl pievilcīgas un jaukas kā sievas pāri četrdesmitiem. Kam nav savas mājas un nav cerību, ka tāda būs, noskatās garāmejot uz tām ar kārām acīm un domā — ja man piederētu šī māja vai nākošā, vai aiz tās tā brūnā ar baltu ķieģeļu iemūrētām svītrām un baltu numuru uz stūra! Laba māja, drošs miteklis pret daudz ko ļaunu — salu, lietu, dzīvokļu īpašnieku nemitīgo naudas piedzīšanu un mūžīgo pārkravāšanos, kas vajā vēl sapņos, un tie mostoties nevar atcerēties, kādā ielā un kādā dzīvoklī pašreiz atrodas.

Māja ir svēta lieta: cilvēku posta un nelaimju sarakstos nevajadzētu to ievilkt iekšā, kas ir visa ļauna atvairītāja, dziedinātāja un apsedzēja. Bet manas acis kavējas pie šīs brūnās ķieģeļu mājas, un mana roka rāda uz to — es to apsūdzu! Nepilna gada laikā tā samalusi divi ģimenes, un nav šaubu, tā turpinās savu darbu. To radījis nabadzīgs un skops cilvēka prāts. Tik nabadzīgs un tik skops, ka tādam nedrīkstētu uzticēt tik lielu darbu kā mājas celšanu.

Man būs pagrūti šo māju notēlot jūsu gara acu priekšā ar pāris vārdiem. Es prasu no jums mazliet pacietīgas uzmanības — lūk, šī vienstāvu ķieģeļu mājas fasāde ir desmit soļu plata un laipni paveras ielai ar solīdi izvelvētu vaļēju verandu, kas balstās uz divi īsām ķieģeļu kolonnām, aiz kurām mirdz baltas durvis un logs. Šo logu rītos apžilbina saule, bet tik īsu mirkli, ka logs visu dienu pēc tam šķiet akls no pazudušā gaismas mirkļa un asaro un mirkšķinās kā slima acs.

Pati māja 40 soļu garumā iedzīta kā ķīlis starp divi līdzīgām mājām. Dienvidu puses sienā šai mājai nav neviena loga, šī siena savus 40 soļus slīd paralēli otras mājas sienai, tikko labu soli atstatu no tās. Mājas ziemeļu sienā ir daži šauri logi, kas tumši, akli raugās dēļu sētā, kas krietni pāri cilvēka augumam sedz skatu uz otru kaimiņu māju, ļaujot manīt tikai tās jumta malu, kas dažreiz žēlīgi iesviež saules atspīdumu izsalkušajās logu rūtīs. Gar šo ziemeļu sienu un sētu ved eja uz pagalmu un dzīvokli ar skaitli divi. Pirmais dzīvoklis atrodas ielas pusē. Slepkavīgā bedre ir taisni tas. Atverot ielas puses durvis, gaitenis gar bezlogu dienvidu sienu skrien cauri visam dzīvoklim, sadurot kā iesmā visas krēslainās telpas — dzīvojamo istabu, guļamistabu, vannas istabu, virtuvi. Gaiteņa gals atduras virtuvē, tieši ledus skapī, ja virtuves durvis ir vaļā, un tās parasti ir vaļā, tāpat kā visu citu istabu durvis, lai gaitenis nebūtu piķa melnumā… Piedodiet, es jūtu, ka jūs pamanāt manu milzīgo piepūli apvainot šo māju par gaismas trūkumu, un tādā gadījumā man nesekmēsies. Tātad atstāsim tās aprakstu; man jāpiebilst tikai, ka ielas dzīvoklis no sētas dzīvokļa nodalīts ar sienu, kas ir pirmā dzīvokļa virtuves siena un otra dzīvokļa viesistabas siena, šī istaba ir patīkama ziemas vakaros ar kamīnu, tikai logs mazs, pieplacis pie sienas kā visi… Es atkal atvainojos…! Mājas abi dzīvokļi ir pietiekami izolēti viens no otra, tāpat no kaimiņu mājām, un pagalms ar to pašu koka sētu pietiekami izolēts no kaimiņu pagalmiem. Otra dzīvokļa vienai istabai ir logs uz pagalmu, kas vasaras vakaros īsu brīdi sasmaidās ar sauli…

Abiem dzīvokļiem kopējas ir tikai pāris izlietnes sētas dzīvokļa piebūvē un veļas mašīna. Pagalma zemi puķēm, saknēm, zālājam un saules vannām var lietot abu dzīvokļu iemītnieki. Abus dzīvokļus vienā laikā pēc mājas īpašnieku maiņas saņem divas ģimenes. Sētas dzīvoklī ieiet 50 gadu vecā Rozes kundze ar savu 18 gadu veco meitu un ielas dzīvoklī 18 gadu vecā Mārtiņa kundze ar savu 8 nedēļu veco meitu un 20 gadu veco vīru. Rozes kundzes meitas Rēnas istaba ir tā, kuras logs vasaras vakaros satiekas ar sauli un istaba, šķiet, glabā šo brīdi visai dienai. Rēna gatavo savus eksāmenus, nepaceļot galvu un nemanot, kas notiek apkārt vai kur viņa atrodas, bet Rozes kundze jūt gaismas trūkumu savā istabā kā nemitīgu žņaudzēju. Svētdienas rītos viņas acis savādi vēro istabas dienvidu sienu, aiz kuras ir saule un gaisma, viņas iztēle tur nevaldāmi plēš ārā ķieģeļus, ved saules starus istabā, kas ir mikla un vēsa kā zaļgans dīķis. Tad viņa atceras, ka šinī sienā, lai cik augstu pie griestiem, nevarētu būt logs ar sauli, jo kaimiņu māja guļ cieši blakām. Tad viņas acis meklē un iztēle rada tikpat muļķīgas izdomas uz otras kaimiņu mājas jumta: ja tur novietotu lielu spoguli, tad tas būtu gandrīz kā saule, kas sviestu starus tieši logā, kas piekļāvies pie sienas, stūrī… Rozes kundzei rokas krīt klēpī un darbs neveicas, brīvās stundas pavadot tumšajā istabā; kad viņa to vairs nevar izturēt, viņa nopērk kapli un sāk rakņāties un plēsties pa sētu. Tur zeme nav kustināta gadiem, un vārpatu un citu zāļu saknes ir sapinušās ar izbārstītiem būvmateriālu atlikumiem un ieaugušas pēdām dziļi zemē. Rozes kundze tās izrok un izplēš collu pa collai, un uzirdina un iekārto mazas sakņu un puķu dobes.

Kad pirmie uzdīgušie redīsi tur paceltas pret Rozes kundzi savas pirmās divi lapiņas kā maigas zaļas plaukstiņas, pilnas ar sīkām rasas lāsītēm, tad viņa zina, ka ir no dzīvokļa tumšajām sienām izglābusies. Zeme atver tai savu valstību un dod siltumu un sauli atpakaļ no debesīm.

Sētā satiekas Rozes kundze ar Mārtiņa kundzi. Vecā Rozes kundze vēro jauno Mārtiņu ģimeni, kas tai šķiet kā bērni. Mārtiņa kungs ir mājās tikai svētdienās, jo viņš sestdienās strādā. Sestdienas vakaros viņš, vēl nemazgājies, ar eļļām un putekļiem notrieptu seju, ieskrien sētā pie sievas, kas savāc veļu, un pie bērna, kurš guļ ratiņos. Viņš aizbildina sevi par savu izskatu, ja satiek Rozes kundzi: „Man daudz jāstrādā, man jauna ģimene…” Un viņa smaids sviedru un netīrumu noziestā sejā ir plats un laimīgs, kautrīgs un lepns. Šis ir viņu pirmais pašu dzīvoklis, beidzot viņi ir vieni un brīvi, viņi, šķiet, ir mazliet nobijušies, bet ļoti laimīgi. Mārtiņa kundze ir slaida un tur savu jauno augumu taisnu kā niedri, bērns ir viņai uz rokas un vīra rokas ap viņas viduci, kad viņi kā vienā solī iziet sētā vai ielā un ieiet atpakaļ dzīvoklī. Dažreiz, kad Mārtiņa kundze ar balto, tuklo bērnu uz rokas, spoži zilu lenti savos augsti atsietos zelta matos, uzposusies, iziet uz ielas, viņa izskatās kā no baznīcas bildes izkāpusi Dievmāte. Tad viņas acīs ir mazliet bargs skats, un viņas skaistums dveš savādu gatavību cīņai. Ar pasauli, ar ļaudīm ir jācīnās daudziem, jo ļaudis uzbrūk par visdažādākām lietām. Mārtiņa kundzei tie uzbrūk par to, ka viņa ir precējusies tik jauna, tikko septiņpadsmit gadu veca, un viņas vīrs ir tikai pāris gadu vecāks. Svētdienās viņi abi guļ sētā zālē un skatās uz bērnu, skatās un skatās; kad kāds no viņiem abiem saulē viegli iesnaužas, tad otrs vēl skatās uz bērnu, un, kad tas piever acis, pirmais savas atver un skatās uz bērnu. Tad viņi ņem zīmuli un papīru un raksta, un rēķina. Smejas, aizmet izplānoto un pēc brīža ņem to atkal, un raksta rēķinus no gala.

Kādu dienu Mārtiņa kundze prasa Rozes kundzei, vai tā pazīstot mājas īpašnieku. Viņas vīrs gribot izsist vienu logu dienvidu sienā. Viņš pats to varot izdarīt, jo protot būvdarbus. Ja tikai mājas īpašnieks atļautu…” Bet otra māja jau aizsedz sauli,” Rozes kundze domā.

„Pašā stūrī ne,” Mārtiņa kundze saka, „mēs to esam izmērījuši; logu izbūvētu gaiteņa sienā un gaiteni pievienotu dzīvojamai istabai, dzīvoklis mūs nospiež, tas ir tumšs, sadalīts.”

„Bet tas daudz maksās,” saka Rozes kundze un domā par savas istabas sienu, kaut gan labi zina, ka tur logu nevarēs cirst; tā ir tikai uzmācīgā iedoma, kas atdzīvojas, tikko kaut kas to aizskar.

„Rons pats visu var izdarīt, tikai materiāli jāpērk,” atbild Mārtiņa kundze. Viņa ņem atkal papīru un zīmuli un kalkulē, un domās redz saulainu logu un bērna ratiņus ar gulošo bērnu pie tā. Te sētā viņu dažreiz traucē mušas, dažreiz saules par maz, un jaunā māte noskraidās nemierā un kļūst bālāka un domīgāka. Nedēļas iet, un būvdarbi nesākas.

Mārtiņu dzīvoklī sāk atskanēt asākas balsis. Rozes kundze, kas jauno pāri ir iemīlējusi, noskumst un brīnās, cik laime ir steidzīga un cik ātri tā taisās pamest cilvēkus.

„Vai jūs par logu runājāt ar mājas īpašnieku?” kādu dienu Rozes kundze prasa Mārtiņa kundzei.

„Nē,” Mārtiņa kundze saka, „mums nepietiek naudas. Mēbeles jāmaksā. Rons iepirka gaišas mēbeles, lai dzīvoklis būtu gaišāks un jaukāks, tagad maksājumi nebeidzas, bet Ronam saplīsa mašīna, un sestdienās viņš laikā nevar sasniegt savu papildus darba vietu puķu farmā, — mašīna jālabo… Mums iet pavisam grūti,” viņa atzīstas, „es taupu uz ēdiena, gaļa tik dārga, bet Ronam jāēd, ja grib darbā izturēt.”

„Vai jūs protat taupīgi vārīt?” prasa Rozes kundze, „vāriet kaulu viras, tās spēcina un ir lētas.”

„Es jau tā daru. Viņš ēd viru, es kaulus…” viņa iesmejas, „bērna drēbītes es arī tagad mazgāju ar rokām un lietoju veļas mašīnu tikai reizi nedēļā…”

Rozes kundze nopietni domā līdzi Mārtiņa kundzei: kur varētu vēl taupīt? Bet labāk būtu iet un pelnīt naudu. Taču — kur likt bērnu?

„Vai jūs nevarat bērnu dot kādu laiku pie mātes un pati papelnīt? Tikai kādas nedēļas, līdz tiekat uz ceļa…” viņa piebilst, redzot, kā Mārtiņa kundzes seja pārvēršas.

„Man nav nekādas mātes,” Mārtiņa kundze saka.

„Ā… Piedodiet, es domāju, ka jūs sākumā teicāt…” Rozes kundze sastomās.

„Jā, ka man ir māte. Bet es neteicu, ka viņa mani sunīja un sita, un lika pie smagiem darbiem, lai es pārstiepjos un… izgrūda no mājas, kad man visvairāk vajadzēja jumta virs galvas. Viņa mūs neredzēs!” Un Mārtiņa kundze paķer bērnu no ratiņiem un aizskrien uz savu dzīvokli, atstājot Rozes kundzi samulsušu un pārbijušos.

Kādu dienu, kad sētā atkal ir daudz saules un bērns tur guļ ratiņos, abas sievietes rīkojas savos darbos. Mārtiņa kundze pēkšņi prasa Rozes kundzei:

„Vai jūs nezināt, kas ir paņēmis manu radio aparātu? Tas ir, es domāju — vai jūs neesat kādu svešu te redzējusi? Varbūt dzīvokļa aģentu? Mēs esam viņam īri parādā.”

Nē, Rozes kundze nav neviena redzējusi.

„Bet vai dzīvokļa aģents ņemtu radio bez brīdinājuma?” prāto Rozes kundze.

„Laikam ne,” Mārtiņa kundze viņai pievienojas. „Vai jums nekas nav zudis?” viņa vēl stingri noprasa.

„Nē, man liekas, ne,” brīnās Rozes kundze. Viņa nezina, ko domāt, un klusēdama aprušina

salātus, kas beidzot ir īsti saņēmušies augšanai.

„Ak, es zinu, kas ir aiznesis manu radio,” Mārtiņa kundze drūmi saka. „Rons. Rons pats…”

Un viņa stāsta savas bēdas Rozes kundzei, ka Rons ir spēlējis uz zirgiem, laimējis 100 mārciņu, spēlējis atkal un zaudējis 300 mārciņu. Un viņš ir paņēmis 30 mārciņu un solījies samaksāt īri, bet nav samaksājis, jo viņa ir saņēmusi dzīvokļa aģenta atgādinājumu. Un tagad ir pazudis radio aparāts. Rons ir aiznesis arī to.

Mārtiņa kundzes lūpas sakniebjas, un viņa dusmās apklust. Tad viņas lūpas atslābst, un balss skan tālāk klusa: „Viņš solījās samaksāt īri, viņš solījās vairāk nespēlēt. Jau daudzreiz solījās. Tagad viss pagalam. Es vairs viņam neticu. Viņš neko vairs nevar apsolīt…”

„Bet viņš to darīja dzīvokļa dēļ, mēbeļu dēļ, loga dēļ…” Rozes kundze mierina.

„Jā. Jā. Bet tas nekā nelīdz. Nu viņš jau daudzas reizes ir solījies vairāk nemēģināt, bet nav solījumu turējis. Viņa pēdējo algu jau atsūtīja man. Tava nauda nu ir mana, Ron! Tā, Ron!” viņa dusmās izkliedz, bet aizver acis un žokļi viņai sakožas, un viņa iespiež seju savas meitenes apaļajos loceklīšos. Tas ir ļoti skaists bērns, apaļš kā klucis, sārts un balts, un brūns no saules. Mārtiņa kundze spiež savu seju pie bērna, atņem nost un piespiež atkal, jo lūpas raustās, un acis plūst pāri. Viņa ir viena. Rona vairs nav. Rons ir pagalam.

Drīz pēc tam kādu dienu Mārtiņa kundze pieklauvē pie Rozes kundzes durvīm, viņai ir līdz kosmētikas firmas reklāmas lapas un lūpu zīmuļu paraugi; viņa pārdod divus Rozes kundzei. Mārtiņa kundze ir uzsākusi pārdevējas darbu no mājas uz māju, iet apkārt ar bērnu uz rokas un lūpu zīmuļiem. Viņa atnāk vēl vakarā pie Rozes kundzes un atnes tai dažas saknes: „Mēs visu nedēļas nogali nebūsim mājās, un saknes sabojāsies. Ņemiet, jūs tās varbūt varat izlietot.”

Rozes kundze saknes paņem, viņa ir mazliet izbrīnījusies, bet viņa zina, cik Mārtiņa kundze ir taupīga un praktiska kļuvusi. Vienu rītu viņa bija aizņēmusies šiliņu vīra vilciena naudai un vēlāk atdevusi Rozes kundzei četrus citronus, šiliņu nepieminot. Šī tomēr ir pēdējā reize, kad Rozes kundze redz Mārtiņa kundzi. Pēc kādas nedēļas pie Rozes kundzes durvīm sāk zvanīt dzīvokļa aģents, mēbeļu veikala aģents un citi. Mārtiņu ģimene ir pazudusi bez vēsts. Viņi ir vairākiem palikuši parādā, bet Rozes kundze nevar nevienam no tiem pateikt Mārtiņu adresi, jo viņa to nezina. Bet viņa nebūtu to teikusi, ja arī zinātu. Viņa domā, ka šie abi jaunie bērni nav īsti vainīgi, nav šiem naudas medniekiem tā īsti parādā. Varbūt pat citi ir viņiem parādā. Tie, kas cēla māju bez saules.
——————————————————————
Ar daudz sveicieniem
Ziemsvētku vēstule no Kanādas
Austrālijas Latvietis 17.12.1982

Kad gads jau ir gandrīz apkārt, nemiers sāk urdīt pats no sevis, iemurdas kā marta ūdens zem ledus te vienā, te otrā vietā:

„…un es varētu aizbraukt līdz Volongongai. Ne pēc kaut kā. Tāpat vien. Paieties pa Kroņa ielu. Noiet lejā līdz bibliotēkai (tur strādāja Krīšs). No turienes var redzēt jau jūru, pavisam tuvu. Dažreiz tā bija kā dziļi, zili arumi baltām galvām. Citreiz kustējās kā rudzu lauks. Divi cilvēki tur kādās durvīs runājās tai vakarā, kad Ungārijā bija dumpis. Dumpis? Nekāda dumpja tur tiem nav bijis ne Ungārijā, ne Čehoslovākijā, ne Polijā. Neviens nedumpojās, tikai puskailas meitenes gāja uz jūru dienā un vakarā. Toreiz vēl bija īssvārciņi. Bija tik mazi, īsi minisvārciņi, kas beidzot pazuda, nokusa kā sniegs. Es gribētu atkal redzēt šīs meitenes. Sauli, jūru.

Es gribētu redzēt Marujas upes krastus, ar kazenēm apaugušus, ar vecām ganībām, pamestām mājām, kur kazenes aug palieveņos, logos, uz jumtiem. Var staigāt pa iegrimušiem jumtiem un lasīt kazenes. Mazliet paskumt un pašausmināties par tiem, kam tā bijis jāpamet kāds pasākums, jāatdod mežam.

Aizbraukt uz Šellhārboru – Gliemežvāku ostu. Nekā tur nav. Tur ir ļoti asi gliemežvāki, visa jūrmala, viss plakanais klintsakmeņa krasta klājiens nosēts gliemežvākiem, duras pēdās, brīvu soli nevar paspert. Akmenī ieauguši, ieķērušies, sāņus pabīdīt arī tos nevar. Pašā jūras krastā, aiz pilsētiņas, tur karavānu parks. (Kā to saka latviski? Laikam nesaka.) Varētu noīrēt kādu karavānu, padzīvot labu laiku. Pastaigātu pa gliemežvākiem. Kādu dienu.

Un iet pa Džordža ielu Sidnejā. Tikai iet. Nokrauties beidzot ar pirkumiem, ar smagām grāmatām no Dimoka, ar pārtiku no smalkā Dēvida Džona, nogurt, stiept visu uz autobusu, stāvēt kājās autobusā, karstā kā pirts, kur caurvējš velk no visām pusēm, nākt mājās pa šķībo Regenta ielas ietvi: kāju potītes griež ārā, vienmēr ar negaidītiem nesamiem mājās nākot pa ielas kreiso pusi. Vienmēr tas pats šķībums. Varētu iet pa labo pusi, tur šķībums uz otru pusi. Varētu, bet labāk patīk iet pa kreiso. Abās pusēs kupli koki, platas ietves. Tikai šķībums. Bet tādēļ vien nevar mainīt ierastu iešanas veidu.

Tad piezvanīt tiem Ņūlambtonā: — Ak tad klāt gan? Nu, brauciet tik šurp. Indis jau Merivezera ūdeņos vien dzīvo. Caurām dienām. Brauksim arī uz Nelson jūrmalu. Vēl tālāk. Un caur mežu uz kāpām.

Jāredz Merivezera jūrmala. Nekur nav tādu akmeņu – kā mežģīnēm izroboti. Daždažādos rakstos izdobti, izskaloti, silst saulē, mirkst ūdeņos. Klints bedrītēs ūdens sasilis karsts. Kad bēgums lielos ūdeņus aizrāvis prom, katra ūdens peļķīte, katrs dobums kā maza glezna – gliemežvāki, tukši un pilni, jūras zvaigznes, mazie vēzīši, akmentiņi, ūdens vizuļošana, saules atspīdumi, viļņu noapaļoti stikla gabaliņi. Pēdas karst uz akmeņiem un veldzējas ūdenī. Skaidrs un tīrs viss. Tumši viļņi nāk krākdami no dziļumiem un mierā nogulstas pie kājām kā lauvas Dāvida bedrē. Tur ciesti arī melni brīži, kad visa jūra ir krastā un akmeņi ir tukši un skan ar dobju skaņu. Bet ir pagājis laiks, un cilvēki un kaijas ir atgriezušies, plunčojas saulē un ūdeņos, klaigā, skrien, tveras rokās, ēd saldējumu, smejas un runā. Runā ārā visu dzīvi pa vienam mazam vārdam vien.

Parnela laukumā dzīvojot, mēs pa vecās mājas logiem skatījāmies saulrietos pār pilsētu. Vētras piedzina puspilsētas ar smiltīm, iztrenkāja kaķus. Jūru varēja redzēt pa visiem logiem. Bija tikai divas minūtes, ko noiet līdz vienai jūrmalai, un piecas līdz otrai, ūdeņi visapkārt. Tur beidzot jūra ienāca dzīvē, sakāpa debesīs, mazgāja visus ceļus.”

*

Tāds ir nemiers pēc gada prombūtnes.

Un galvenais: man vienmēr ir atpakaļceļa biļete. Kā to var nomest nelietotu? Nauda maksāta. Un div un trīsreiz tik būtu jāmaksā, lai tiktu atkal atpakaļ…

„Bet būtu jāsatiek viens otrs. Tik maz ir bijis īstas satikšanās. Jāiet uz teātriem, protams. Operas nams jāapstaigā. Vispirms no ārpuses vien. Tur staigā visi. Bet ir vērts to darīt. Iet pa siltiem, noslīpētiem lielajiem laukuma akmeņiem, sēdēt gludos solos. Tilts. Okeānu tālbraucējs guļ, otrā malā, un mazie kuģīši čākstina apkārt. Viss tas atspoguļojas arī operas nama jumta stiklos. Pacel acis – jūra viļņo pie debesīm – operas nama paspārnē. Un tad tur pa daudzajām durvīm iekšā, daudz dienas pēc kārtas…

Tik maz tika parunāts ar labajiem latviešiem. Turpat aiz tilta dzīvo Lija. Lasīja manus dzejoļus. Kas kuro reiz sarakstīts…”

*
Kad noteiktais datums klāt, plīst vai lūst – ceļa soma sasaiņota. Tā pati ar Sanfrancisko pārrauto sānu. Salīmēta ar līmpapīri, izbraukājusi jau tā turp un atpakaļ, daudzas reizes. Sidnejā nopirks jaunu.

Vai tikai šoreiz viss izdosies? Vai patiesi atkal bez bēdām varēs tikt pāri? Kas zina, kā būs? Kas būs?

„Aizbrauksi, atbrauksi – negudro!” Bērns saka. Ja tā saka – būs labi.

Bērnam taisnība. Viss iet tāpat kā citreiz. Sēdi un lido. Tik izturi un cieties, pacieties, nedomā daudz par tikšanās brīdi. Ej cauri visām vīzu un pasu pārbaudēm, viss jau ir kārtots un domāts, ja kaut kur kaut kas palicis neiespiests, neuzspiests, meklē somā, dokumentu žūksnī, ja pats īsti nezini ko, ierēdnis ierauga un sauc: „Lūk tur, tas rozā papīrs, to man vajag!”

Un tad beidzot apdullis, pusskriešus, pusvilkdamies tu krīti kādās rokās un stāvi un stāvi tā atgāzies, iegāzies, piespiests pie siltas krūts, pie tava, tā visa tava no laiku sākumiem līdz galam, piekusis, savādi sāpēdams un laimīgs. Viss ir apstājies, sasniegts, nekas nav jāgudro, ne par ko nav bēda. Pašas veras durvis uz saulaino autoostu, runājot nejūti, kā iekāpj, kā sāk braukt, viss pats nāk pretī.

Šoreiz Sidneja ir skaistāka nekā jebkad. Skaista tā ir un kļūst arvien skaistāka. Kā brīnums izaug jaunas celtnes, un no pelēcības izvīkšojas, atkrāsojas senās mājas, veselas ielas mirdz no jauna vecos, senlaicīgos vaibstos. Sidnejai ir vēsture. Sidneja ir veca un jauna pilsēta. Cik daudzi to zina, cik skaista, cik liela, cik pazīstama un tuva, un neizpētīta ir Sidneja?

—————————————————————————————————
Ardievas draugam
Hugo Kaupmaņa piemiņai
Austrālijas Latvietis 1.06.1984

Man atkal nācās tevi satikt.
Tu piebakstīji man pie pleca, lai es atskatos.
Tagad tu esi klibs.

Pagājušā reizē tu biji akls. Gandrīz akls. Acis tev tagad uzlabojušās. Pilnīgs aklums, kas tev draudēja, ir atkāpies. Tagad tu esi klibs un stīvs, un vari kustēties tikai nedaudz, ar nūjas palīdzību.

Un tu pieliki pirkstu sev pie pieres un teici: „Un tur vairs nav tā, kā bija.” Un vēl tu teici:
„Cilvēkiem ir 12, 18 stundu gara diena, man tagad ir 96 stundas, ne miega, ne atpūtas, ne īsta darba darīšanas…”

Raudzījos tavā sejā, nokāpjot tavā pustumsā. „…Un kur tas viss ved?” Tu teici: „Kur tas viss paliks? Nekur?”

Es protestēju: „Nē, mēs zudīsim, bet viss paliks. Tas, ko mēs darām, paliks. Viņi (no mūsu tālajām mājām) visu atradīs. Ja ne visu, kaut ko. Viss nezudīs.”

Es tā domāju.

Ko es tev varu palīdzēt? Neko. Kas man var palīdzēt? Pašreiz tev grūtāk nekā man. Tev grūti.

Bet mēs ejam visi kopā. Mēs zudīsim. Bet arī ne. Kaut ko katrs no mums paglābs.

Es pieliku roku tavai klibajai kājai un teicu:

„Tas, šī tava sāpe, tas ir kopējs mums visiem, bez krāsainiem karogiem un robežgrāvjiem.

Mums jāmācās to redzēt, atzīt un runāt par to. Tad mēs nezudīsim. Un karogi… Jācilā karogi; bet tikai tiem, kas ir tam radīti, īstajiem karogu nesējiem. To nevar būt daudz, un tie nevar būt liekuļi un tukšinieki. Īsto vārdu nav daudz. Īstie vārdi…”

Nē, es nezinu, ko es tālāk runāju. Arī priekšlasījums atkal sākās.
Kādēļ tev tik smagi jācieš. Tu esi kāda karoga, kāda mūsu karoga nesējs.
Ko es tev varu palīdzēt?
Ko tu man vari palīdzēt?
Mēs varam pārmīt kādu vārdu.
—————————————————————————————————
Atzīstieties, kundze!
Pastāsts
Austrālijas Latvietis 12.09.1986
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Autobusu gaidot  (Dienas grāmatas lapas)
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 9.05.1958

Autobusu gaidot, es iekodu ābolā. Un pacēlu acis uz kokiem un padebešiem. Ābolam bija stipra smarža, un tas tā bija šoreiz sagadījies – padebešos bija rudens. Bet vai te ir padebeši? Te laikam ir tikai mākoņi.

Lai nu kā – te ir kāda ēna no rudeņa. Zinātājs to var atrast. Es domāju – tāds, kas ir redzējis patiesus rudeņus.

Ar ābola smaržu es aizgāju atmiņās. Tas ir bēdīgi, tas ir tas, kas ir nelāga – ka rudeni var atrast tikai atmiņās. Tagad, kad rudeņi vēl turpina degt krāsās un šņākt ar vēju kailos zaros. Jau tagad – tikai atmiņās.

Šoreiz man arī nekādas patikas nebija rakties tikai atmiņās. Ābols bija īsts. Man gribējās skatīties īstās sejās, kas ir vēl dzīvas, kas redz īstus rudeņus kaut kur.

„Artur,” es teicu, „tu nemaz neesi tā pārvērties, kā varētu domāt!… Nu nē, nē – nesaki to par mani. Sievietes pārvēršas vairāk… Bet tu nemaz neesi pārvērties.”

Tikai – it kā pelni ir nobiruši pār tavu seju. Kā pelnains plīvurs to mazliet aizsedz, sevišķi acis. Es nesen satiku kādu citu cilvēku, ko nebiju redzējusi seši septiņi gadi, varbūt vairāk. Tad arī es to ievēroju. Kas ar viņa acīm? Es domāju. Vai viņš dzēris, vai neizgulējies? Viņa acis ir kā aizslēpušās, kā nespodras. Vēlāk es sapratu – tas ir gadu plīvurs. Sadegušo gadu pelni. Viss mazliet apput, pat visrūpīgāk glabātās lietas, pat zelts un sudrabs apsūbē, patinējas. Un to neviens neņem ļaunā. Lietām, kas pārāk jaunas un muļķīgi spožas, šo patinu uzliek mākslīgi, lai tās būtu daiļas. Tātad – tavām acīm nav nekādas vainas.

Bet ar sievietēm ir mazliet citādi. Mazākais šinī gadu simtā pie tām necieš gadu pelnus.

Labāk neskaties manī, klausīties tu vari. Cilvēki nepārvēršas dvēselēs. Vislabāk mēs varētu atkal paspēlēt četrrocīgi Bēthovena simfonijas, kas ir tik garas kā neizstaigājami kalni un lejas. Un arī Brāmsa Spāņu dejas. Tās bija īsas. Vienmēr par īsām. Tu toreiz smaržoji pēc priežu un egļu skujām. Mēs bijām ģimnāzisti, bet tu smēķēji un, lai tevi nenotvertu, tu košļāji egļu vai priežu jaunaugušās skujas. Es to nebūtu zinājusi, bet citi gudrie man pateica. Patiesības labad ievilkdama tavā pārāk izgaismotā tēlā kādu greizāku līniju. Bet tas neko nelīdzēja.

Mēs spēlējām vakaros līdz vienpadsmitiem. Ziemas naktīs, kad putenis plēsās pa ielām un man vēl bija jābrien pa aizputināto ceļu uz pilsētiņas pašu otru galu. Nu, bet tas bija tikai īss, nepatīkams brīdis. Un nemaz ne tik nepatīkams vēja un puteņa kā krustmātes sejas dēļ, kad tā, nekā neteikdama, atvēra durvis.

Kādu vakaru skolas direktors uznāca augšā pie mums, kur mēs spēlējām, jo viņam turpat lejā bija dzīvoklis.

Kas nu notiks – es domāju. Bet nekas nenotika. Mēs pabeidzām savu simfoniju, un viņš teica, ka esot jau vēls. To mēs zinājām. Bet vakaru pēc vakara mēs spēlējām un arvien ilgāk.

Mūzika bija svēta lieta.

Viņas dēļ jau agrāk bija piedzīvotas nepatikšanas. Pieminēt tikai to vienu rītu ar to pašu direktoru vēl dažus labus gadus agrāk.

Man bija atļauts spēlēt skolotāju istabā no rītiem pirms stundu sākuma. Kādu rītu es vareni muzicēju. Jutu, ka ienāk direktors. Durvis bija iesāņus no manis. Man jāceļas no klavieru soliņa un jāsaka: labrīt! To es zināju. Bet es spēlēju – Šopēna valsi! – Nedrīkstu! Vai es drīkstu nepiecelties direktoram? – nedrīkstu. Ko lai es daru? Es nevarēju nocelt rokas – es izšķīros par Šopēnu. Man bija nelabs kauns. Biju liela diezgan, lai to zinātu. Nožēloju, ka izšķīros par Šopēnu, viņa dēļ man tā jācieš. – Bet viņš man ir atlīdzinājis šo upuri dzīvojot. Labi es viņu nevaru izspēlēt vēl arvienu, bet – tas varbūt arī nav galvenais.

Kāda jauka meiča reiz man izteica skaudību tā paša dēļ, cik es varu spēlēt. Viņa nevarēja nemaz. Bet viņa man atklāja, cik ļoti viņa mīlot Šopēnu. Viņa nosēžoties pie klavierēm, kad esot viena, atverot viņa notis un klausoties iedomās viņa mūziku, klusi pieliekot pa reizei pirkstu pie viena otra kauliņa, kādreiz arī to nospiežot, ja esot pilnīgi droša, ka tas īstais…

Šo meiteni es arī gribēju todien satikt. Viņai bija tik slaidas kājas, ka tas padarīja mēmu, kad viņa leca pāri grāvim. Reiz rudenī mēs klejojām pa laukiem…

Jā, protams, – biju jau viena. Arturs vairs neklausījās. Viņš bija aizgājis uz māju pie sievas vai uz darbu, vai pie dēliem. Ko darīt ir tik daudz.

Bet man bija jāgaida autobuss, un man bija laika diezgan. Žēl, ka es aizbaidīju Arturu. Labāk būtu runājusi ar viņu par viņa darbu vai sievu. Bet tur jau ir tā lieta – tos es nepazīstu.

——————————————————————————————
Brauciens pa Kanādu Vasarsvētkos
Ceļojuma piezīmes
Austrālijas Latvietis [trip taken in 1974]

Nakti pavadām pie Hedlija tilta.

Sausā krastā. Egles, eglītes, sūna. Pagājušā gada čiekuri zemē un mazi sausaugsnes ziedi – zili, violeti, dzelteni. Spoži zaļdzelteni sūnas kušķīši uz trūdošiem, izjūkošiem celmiem. Sausa, akmeņu pilna zeme, bet maiga; akmeņi labi saberzti, koku sakņu izcilāti, telts spraišļus tajā iedzīt viegli, tikai mazie kaktusiņi plantācijās uz pašas zemes kā adataini gurķīši protestē, saķeras pat gumijas zābakos. Un tiešām, kad mūsu lampas gaismā naktī redz visus šos sīksti eksistējošos stādus, savā mierā sastājušos: — kādas smilgas, gluži kā mazas auziņas, visa zeme ap eglīti nosēta, un šīs eglītes jaunaugumi, mazi, sīki, apaļi pušķīši ik zara galiņā, cik nu nelielais, lielāko koku kropļotais eglītes ķermenis to varējis atļauties, — tad viss tas lampas gaismā skatās kā izbrīnā un pārmetumā uz mūsu telti, kas noposta dažus no viņu līdzgaitniekiem – laukumiņu smilgu, dažu zilu ziedu un mazos kaktusiņus, kas tieši tur ir sadomājuši augt, tālāk apkārt tos nemaz daudz neredz. Bet mūsu dzeltenā, mazā pils, kas uzceļas kā uz burvja mājienu, tomēr izskatās jauka apklusušajā dabā. Tikai upe lejā šalc. Tik tuvu, tik tuvu, to jau zinām, tikai rīta gaismā to īsti uzzināsim. Tumsā arvien var pieiet bīstamām vietām tuvāk – un nekas ļauns nenotiek. Tas ir – ja nenotiek.

No rīta, ar pusmiegā vēl acīm, liekas – milzīgs mākonis ceļas līdz pusdebesīm? Atverot acis pilnam – tas ir kalns pretī, ir aizmugurē un visapkārt. Un tilts ir daudz lielāks. un brūnāks, un vecāks un tuvāk. Aiz tilta – zaļu kalnu kāpņu terases, kur egles atstājušas brīvākus zāļainus laukumus, atverot skatam tīru rotaļīgo kalna veidojumu kontūru.

Tilts koka, ar dēļu sienu nobūvējumu dubulti gar abām tilta malām, augšu atstājot tomēr brīvu, bez jumta, pāri lielo baļķu režģiem. Un grīdas nav – tikai baļķi, plankas.

*

Kad pieiet pie ceļa stūra, pie tilta sākuma, kur plankas abām ratu riepām pa divi, lielas, gludas, vecas un pa vidu jaunas, saskrūvētas milzu skrūvēm, tas, kā viņas taisni, lieliskā perspektīvā, aizšaujas tiltam cauri uz otru krastu, no sienu ēnojuma iziet gaišā smiltī, ceļā, pelēkzaļās vecainēs, kokos, tas ķer neatvairāmi, rauj prom līdzi sev. Tas, kā ceļš uziet uz tilta, kā tilts kā raušus rauj to sev pāri, tā tilts pārrauj arī soļus pāri. Pāri, bez nodoma, bez vajadzības (laika tik maz…) ir jāiet pāri, cauri, ej aizrautībā, uzmanies, lai neslīdi, lejā ūdens krāc, apkārt koks smaržo – vecās, aptrunējušās plankas un jaunās, ielāpītās… Un, kad soļi iziet gaišā smiltī, ir jānāk atkal atpakaļ. Un – var nākt atpakaļ. Tas ir – savādāk kā dzīvē. Tikai tu nevari neko paturēt. Tas ir tāpat kā dzīvē. Šis tilts tev nepieder.

Reiz tev piederēja upe. Vesela upe.
Un mežs. Daudz mežu.
Vēl ir ceļš. Pieder vēl ceļš.

Šis tilts patiesībā ir aizliegts. Uzraksts saka – tilts slēgts. Bet mēs dzirdējām, ka naktī kāds brauca no lielceļa šurp pa meža ceļu un – droši, ar lielu troksni, pāri tiltam. Tātad – tilts ir lietojams kādam, kas to zina un pazīst, kādam, kam tas pieder…

Vēl pārstaigājot reto mežu, vecaines zemi ar skujām, čiekuriem, sīku zālīti, ziediem, ziemeļpuslodes (māju!) gaisotni, lai arī te ir kalni, lai arī jau tūlīt sāksies pustuksneša apgabals, te tomēr ir – kā mājās. Un viss tik pasakai līdzīgi liels, tīrs sevī, bez, tik ļoti bez cilvēka tuvuma, lai arī ir tilts un ceļš, viss ir tik ļoti neskarts, ka tas ir kā brīnums – pēkšņi pacelt no zemes vienu spožu, jaunu malkas pagali. Tā ir trīsšķautnaina, vienā sānā miza atlupusi, pelēcīgiem plankumiem uz brūna, un divi zaru vietas, otros divos sānos laba plīsuma gludums, ar mazu izliekumu zaru dēļ. Abi gali gludi, zāģēti – droši vien mašīnzāģis.

Atnesu pagali līdz mūsu naktsmājas vietai. Uzstādu uz trunošā celma.

Kad mēs sēžamies, lai brauktu, kāda no līdzbraucēju balsīm prasa:
„Vai tu to pagali gribi ņemt līdz?”
Jā, es gribu gan! Tādu lietu grūti atstāt.

*

Sākas Britu Kolumbijas siltākais apvidus. Karstais – pustuksneša apgabals, kas aizņem lielu daļu vidienes, sākoties ziemeļdaļā, turpinoties plašumā Amerikā. Kalni top arvien kailāki. Koki atstāj tos un grupējas ielejās, ne palmas, ne eikalipti – tie paši ziemeļzemju iemītnieki – egles, priedes, apses. Kailie kalni izraibināti ar sudrabpelēkiem seidžbraša (sagebrush) ceriņiem kā ar masalām.

Vai te ir čūskas? Zemes vaiga izskats liek tā jautāt.
Jā. Klaburčūska nāk ārā karstā laikā. Vēl viņa guļ, ir pavasaris.

Čūska?
Kādam piederēja – čūska! Varbūt. Droši vien, kā man piederēja upe.
Nav nekā briesmīga. Ne klints, ne dziļuma, ne čūskas briesmīguma, ja ir bijis ar to kopā, ja ir dzīvojis ar to un to sapratis.

*

Mūsu ceļš ved līkumu līkumiem, tuvu Amerikas robežai. Pilsēta Grand Forks, kur 2 upes satek kopā. Vara raktuves.

Ukraiņu kolonija. Ieleja liekas sausa, kalnaina, bet – zeme esot laba. Ukraiņu ieceļošana bijusi ap 1905. gadu. Kolonija pārmainījusies. Daudz vecu māju, lielāko daļu divstāvu, pamestas, dažas, liekas, pat nav nekad īsti bijušas apdzīvotas. Centrā, kur ieleja izplešas platumā, daudz jaunu māju un arī dažas vecās restaurētas. Kapsēta pašā ceļa malā, gluži kaila, bez viena krūmiņa vai kociņa, tik daži krusti, pieminekļu zīmes, puķes uz jaunraktiem un – tādi viens vai divi kapi – zem plastika, ar visām puķēm… „Kapā līdz Tev…”

Plastikā ir iesaiņota kaimiņa lielā malkas grēda. Plastikā Anglijā bija iesaiņoti (pašapkalpes veikalos) pa vienam uz papīra šķīvīša – aprikozes, zaļie pipari, pusmārciņa vai ceturtdaļ mārciņa pupiņu, 1–2 plūmes – visi pēc kārtas, auglīši un saknītes. Plastikā nopirku dzimšanas dienas kartiņu – tā kā plastika maisiņš aizlīmēts, to nevar atvērt un apskatīties vēlējuma pantiņu – tas iespiests uz atsevišķas baltas mazākas kartiņas un ielikts aiz plastika tā, ka to nevar izlasīt. Plastika maisiņus var raut no ruļļa katrā pašapkalpes veikalā, cik vien vēlies, un bāzt iekšā, ko vien gribi, un… iesaiņot kapu ar visām puķēm.

Lejā gar upi koku zāģētavas, lopu bari. Pamesta ukraiņu koka mājiņa satrun ceriņu krūmos, kas pašreiz pilnos ziedos. Mēs domājam – kādreiz būtu jāpalūkojas tuvāk šādās pamestās vietās, bijušās un izbijušās dzīvēs, nodomos, darbos. Tādu vietu pasaulē daudz. Varbūt te, kur emigranti nākuši un gājuši, visādi dzīves pārmaiņas, zemes un zelta meklētāji mainījušies, tādu pamestu mājvietu vēl vairāk kā nekur.

Apses. Apses. Daudz ļoti graciozu apšu – puduros, birzītēs, gatvēs, gar upi sastājušās, — mežos kopā ar eglēm un bērziem, slaidiem viegliem bērziņiem, kalnu sausos apstākļos. Priedes. Vāczemes egles. Ciedru egles.

*

Kristīna ezers.

Ceļš brīdi atgādina Voivoju Dienvidvelsā, tikai te citi koki krastos, ūdeņi plašāki, klintis augstākas.

Visā pasaulē skaisti ir tie ceļi, kas caur kalniem iet kopā ar upēm, blakus straumēm līkumo. Kā citādi dabīgā kārtā tiktu caur kalniem, ja nesekotu ūdens ceļiem, kas savas ejas ielauzuši tur gadu miljonos?

Tuneļi ir īsāki. Tikai izpalīgi.

Sekojot straumēm, upītēm šos kalnu ceļos, bieži vien šķiet – tā ir tā pati straume, steidzīga, ar baltām putu, burbuļu sprogām, pārrāpusies kalnam, tek atkal uz otru pusi! Gluži tā tas nav. Tā ir viņas māsa.

Vai mūsu ceļš iet kalnup vai lejup (ja tas to nedara ļot strauji), to bieži vien var redzēt tikai pēc šīs pavadones upītes burbuļu grīstēm, kā tās iezīmētas ūdenī.

Atkal līdzenāka, lēzenāka pasaule. Varbūt tikai uz brīdi. Uz kāda koka šķūnīša jumta un sienas uzraksts ļoti lieliem, baltiem burtiem:

„Atbilde ir – Jēzus Kristus.”
Var teikt arī tā. (Galvas reibst no redzētiem kalnu brīnumiem.)
Bet vai tā vienīgā atbilde?
Un vai tā jāreklamē?

*

Atkal kalnos augstāk, augstāk, līdz smalkais lietus, kas sāka uzrasināt ielejā, pārvēršas sīkā sniegā. Ceļa malas pazūd baltā miglā un sniegā. Tikai egļu galotnes pavīd gar ceļa malu – ne saknes, ne zari – bet galotnes, it kā tās būtu ūdenī iegrimušas pie mūsu kājām. Ejam tikai uz augšu, arvien augstāk, un ceļš ir slapjš un bīstams:

„Ne vairs alu!” Es saku. (Mēs piedzērām alu pie speķa raušiem otrās brokastīs…)
„Ne vairs pļāpāšanu…” Man atbild braucējs.

Cik šīs kalnu egles un priedes ir neticami slaidas un cik meži biezi, kā lini nosēti. Tā viņi paši ir nosējušies. Mežkopis tā to nedarītu. Tikai, kur meži ir retāki, tur koki ir īsti veselīgi un patiesi ļoti lieli. Bet Kanādas literatūrā pāris vietās jau gadījies lasīt nopūtas: „…tik lielu koku mums vairs nebūs. Tiem neļauj vairs tik ilgi augt…”

Jā, celmi ir redzēti milzīgāki, nesalīdzināmi resnāki nekā dzīvie koki; tie ir veci, ļoti veci celmi.

*

Nonākam ielejā. Piegāzē pilsētiņa. Roslande – zaļos dārzos visu krāsu mājiņas. Ļoti jautrs, priecīgs skats – koki pirmā kuplumā, papeles, bērzi, apses, lazdas, elkšņi. Ceriņi zied.

Te ir rūdas tīrīšanas rūpnīcas – sudrabs, varš, cinks, skārds. Vara raktuvēm mēs jau sen braucam garām. Šīs rūpnīcas noteic pasaules cinka tirgu. No rūdas atkritumiem ražo mākslīgos mēslus – superfosfātu.

Kad esam pašā ielejā – ir Trailas pilsēta un Kolumbijas upe.

Braucam gar krastu Nelsonas virzienā. Krastā, ceļa malā, atpūtas vietas, pieturas vietas, gar to malām resni baļķi, uzstiprināti uz īsākiem baļķu galiem, atgādina sētu un atgādina solus, un der abām vajadzībām, ar stiprumu un izskatu piemērojoties apkārtnes sejai – kalni, ūdeņi, tilti, ceļi. Mājas, hoteļi, moteļi – vienstāvu, plati, ērti, izstiepušies, ieguluši bērzos, apsēs, eglēs: viņiem zemes diezgan, nav jākāpj vienam uz otra galvas, to dara tikai lielajās pilsētās. Vankūverā šī lieta ļoti sāpīga: pilsētas vienā pusē jūra, otrā Amerika, trešā – labākais saimniecības (vesela ieleja zemeņu, aveņu dārzu, lopu), ceturtā – kalni! Jāspridzinās tur iekšā un jārāpjas debesskrāpjos. Lai kaut kā izlāpītos ar dzīvokļiem, līdz sabūvēsies, kāds apspriests padoms: neļaut precēties pirms divdesmit astoņiem gadiem…

Pārbraucam Kolumbijas upei. Pārbraucam otrreiz. Dambis, spēkstacija. Trešais tilts. Otrais dambis, spēkstacija. Trešais dambis… Nezin kurš tilts – sajūk, kādai upei jau pārbraucām, varbūt jau Kutneja (Cootenay) upe?

Policijas mašīna. Patīkams skats… Vakar kalnos tā izšāvās cauri nedēļas nogales izbraucēju rindām, šorīt stāv atkal ceļa malā kā līdaka, gatava norīt kādu mazo, pārāk kustīgo zivtiņu! Der arī. Kāda zaļa vakar paskrēja mums garām, izlocījās, izlavījās, pāris jūdzes tālāk – stāv ceļa malā kopā ar dzelteno, nogāzusi to no ceļa, izārdījusi sānu. Labi, ka gadījies puslīdz līdzenā vietā.

Nelsona pilsēta – Nelsona upe, Nelsona ezers, vēžu sarkans tilts pār līci. Kalni ar zilganpelēku lietus miglu augstāk, aizplīvurots saules spožums lejā. Kastaņi zied. Bērzi jaunām lapām. Krāsainas mājas.

Pilsētas centrs – bankas, paškalpes veikali u.t.t. „Priecīgas brīvdienas!” – uzraksts karājas pāri ielai, elektriskās lampiņas un zaļumi. Plastika? Varbūt. Tikai Eiropā vēl noņemas ar šādām tādām dabīgām lietām – kāds Londonas lielais veikals Ziemsvētkos bija izpušķojis visus savus milzīgos logus ar īstām skujām un čiekuriem; varbūt iesūtīti no Kanādas? Nu, vēl ir vietas ar tādām lietām arī turpat, pat vairāk, kā varētu domāt.

*

Tilts ezera krastā, tuvumā vairāk dzeltens nekā sarkans. Krasta klintis, akmeņi, visa kalna piekāje – pirmā zaļumā, kā gaišzaļās putās mērkti.

Sīks lietus, un saule nāk un iet. Pirmais zaļums. Austrālijā dzīvojot, bija aizmirsts, cik ļoti maigs tas ir, varbūt gleznieciski grūtāk izvērtējams, bet maigs: pat egles zaru galiņu jaunie dzinumi tik trausli, ka tikko uzdrošinies tos rokā saņemt. Bija jāsasveicinās ar šo maigi pastiepto zaru roku vakar lampas gaismā…

Raugoties bērzu spožajās, jaunajās lapās, nāk prātā Ērika Ādamsona dzejolis „Bērzam” un pats Ādamsons, kad viņš un Grīns, Lesiņš, Lapiņš un vēl kādi viesojās pie kaimiņa Sārta un vasaras vakarā pavadīja mani mājās no Aronas krasta uz Aiviekstes krastu, tur, ceļa līkumā, kādā izcirstā elkšņu jaunaudzē mirdzēja jaunu bērziņu stumbri.

„Kā papirosi!” Ēriks Ādamsons iesaucās un pacēla izplestas rokas pret tiem.
„Ak tu, pilsētnieks,” kāds viņu norāja, „kas tas par salīdzinājumu?”
„Nu – vai nav?” Ādamsons aizstāvējās un jūsmoja, un jūsmoja par bērziem.
Bērzu lapas un Vasarsvētku dienas atkārtojas…

*

Balfura līcī ceļamies ar pārceltuvi uz Kutnejlīci (Cootenaybay). Tālāk ceļš līkloču ved gar

10 jūdzes garo Kutnejezeru – bērzi, egles, ciedru egles, lazdas, melleņu mētras – īsts Vasarsvētku dienas mežs. Bet – šī ir tikai garā nedēļas nogale, nekur nekādu Vasarsvētku neviens nezina. Ābeles zied. Caur kokiem spīd ezers. No kalniem pāri gravām otrā krastā mirdz sniegs, gandrīz līdz ezera malai, tikai īsu gabalu pirms tā pārvērsdamies ūdens straumēs.

Lejā, ezera krastā – koku kapsēta, tāpat kā jau tas redzēts citos mazākos kalnu ezeros.

Šīs ‘koku kapsētas’ kalnu ezeru un upju salās un krastos – ir lieta pati par sevi.

Par kapsētām tās nesauc, un patiesi – to nevar varbūt arī darīt.

Šie beigtie koki, šis milzīgais daudzums stumbru, celmu, veselu koku, sīkdaļu, ir dabas radītu koku skulptūru pasaule. Šie beigtie koki neliekas beigti, liekas – tie ir pilni mistiskas dzīvības, dzīvošanas; liekas, tie izsapņo visas dzīves formas – dzīvnieku, zvēru, zivju, rāpuļu, cilvēku ķermeņus, sejas, detaļas… Šie koki ir vētru, ūdeņu, sniega vai uguns izrauti no savām augšanas vietām, ar šļūdoņiem, straumēm, zemes un sniega nobrukumiem nonesti ielejās, upēs, ezeros, gulējuši zemē, ledos, ūdenī, beidzot izmesti krastā, izžūst, balo saulē un vējos. Raugās pretī ar dīvainiem veidiem, sejām, izteiksmēm, ar savu ritmu un rakstu, kā kurais gludināts, kā kurais atklājis savus izlocītos šķiedru muskuļus. Vēl šīs sīkstās, cietās skulptūras, lielas un mazas, ir atļautas līdzņemšanai. Bet nekur varbūt šie tēli nedzīvo, neizskatās tik dzīvi kā tur, kur tie izskaloti: kāds liels, zvīņains, melni lāsojošs rāpulis, vai kas nu viņš ir – radies no apdeguša stumbra un saknes daļām, kas berztas, skalotas, balinātas un atstātas melni zvīņaina deguma un balti šķiedraina nogludinājuma mijiedarbībā uz dzeltenas krasta smilts, kāds purns vai viegla ķirzaciņa, ūdens un akmens izdreijāta no saknes vai zara.

Gar Kutneja ezeru nobraucam uz dienvidiem līdz Krestonai, līdz Kičenerai (Creston, Kitchener), tad atkal ziemeļu virzienā uz Kranbruku (Cranbrook).

Pārnakšņosim Kimberlejā pie pazīstamiem. Pirms tam vakarā apskatām Stīles (Steele) vēsturisko parku, kas ir vecs apcietinājums ap zeltraču nometni – koka vārti, torņi, ūdens rats. Muzeja veidā restaurēta zeltraču pilsētas visa dzīve: pāris baznīciņas, skola, spiestuve, bibliotēka, zobārstniecības kabinets, ārsta māja, krogus, privātās mājas ar visiem senajiem rīkiem – ogļu gludekļiem, ūdens karafēm, naktspodiem…

Kanādieši vispār labi savākuši savas vecās lietas, un ne tikai muzejos, arī privātās mājās un – restorānos. Vankuverā ’Old Spaghetti Factory’ restorānā var apsēsties pie vecas šujmašīnas un kārtīgi paēst, protams, šai vietā vislabāk ar makaroniem.

Tas nu nav sevišķi vienreizējs prieks – pie vecām šujmašīnām kādā kafejnīcā var sēdēt arī Beļģijā, bet šai Vankūveras restorānā var pusdienot arī pašā telpas vidū vecā tramvaja vagonā, var pastaigāties apkārt un apskatīt vecus tālruņa aparātus, mazgājamās mašīnas, kafijas dzirnaviņas, gramofonus u.t.t. Kādā Vankūveras kafejnīcā visi sēž uz koka mucām. Tās gan visas jaunas (varbūt paslēpies kāds vecs eksemplārs?), tomēr, lai atgādinātu vecos laikus – dzeršanu, kuģošanu vecā stilā. Ar kaut ko ir jāuzjautrinās…

Kimberleja, kalnu piekājes pilsētiņa, kas tūristu pievilkšanai izvēlējusies pieņemt Šveices vai Austrijas nokrāsu ar ielu nosaukumiem, parku un dārzu izkārtojumiem, akām un jumtiem. Mazliet smieklīgi, bet… par grasi velns lēcis uz ecēšām.

Tur ceļ jaunu slēpotāju nobraukšanas ceļu ar tramplīniem un visu, kā pienākas. Notīrīti meži kalnu nogāzē, cik tālu acis redz. Kaut kur tālāk lejā kāda cita kalna sāns noziedējis saules puķēm, viss kalns kā dzeltens mākonis, kā pašai saulei kur nākt no debesīm. Šīs saules puķes ir mazākiem ziediem nekā lielās, mums pazīstamās saules puķes: šīs aug lapu cerā uz zemes. Saplūcam klēpi. (Tās ļoti atgādina Van Goga gleznotās saules puķes.) Saplūcam arī suņa zobu vijolītes (dogsteeth violets) – tās ir dzeltenas, graciozas puķes, lielākas, vēl trauslākas nekā vijolītes; un to divas augšējās ziedlapiņas atgādina suņa ilkņus, bet šī līdzība zieda jaukumu nekādā ziņā nemaitā. Suņa koks (dogwood) arī nes tādu it kā necilu nosaukumu, bet tas ir Britu Kolumbijas nacionālais simbols ar savu tīri balto, piec- vai sešlapaino, lielo zieda zvaigzni. Šo pavasari (lietains un mitrs) šie koki ziedēja Britu Kolumbijas mežos, dārzos, ceļmalās kā baltas kupenas, zvaigzne pie zvaigznes…

Šur tur vēl zied sesku kāposti (skunk cabbage) – kāda meža kallu šķirne – zieds dzeltens, ļoti liels un resns – smird pēc seska! Smird nelabi, ja ne tieši pēc seska, bet grezno visas mitrākās vietas, mežmalas, grāvjus, pļavas, jau sākot ar agru pavasari.

Pa lieliem kalniem dodamies uz vēl lielākiem kalniem – uz Rokijiem (Rocky Mountains, bet tos parasti sauc tikai – Rockies), uz trim, cits ar citu vienotajiem nacionāliem parkiem – Kutneja, Joho (Yoho) un Banfa parkiem, kas tālāk uz ziemeļiem savienojas vēl ar citiem. Tie ir ļoti plaši apgabali, kas saglabā faunu un floru. Nakšņojam Albertas daļā, Bau (Bow) upes krastā, pie Luisa ezera. Tūristu nometne vēl tur nav atvērta, bet teltis celt drīkst, jo zeme dažos laukumos ir tīra no sniega, un, lai arī mūsu saules puķu pušķi nosalst, nakts miers ir tīrs un spirgts. Jau vakarā izmeklējam vietu tālāk no atkritumu tvertnēm, uz kurām naktī nāks lācis, un lai viņš nesadomātu bāzt degunu teltī… Par tādiem gadījumiesm stāstu diezgan.

No rīta skats tūristu gaumei lielisks: pie nometnes pārvaldes ēkām atkritumu tvertne ir apgāzta, un tās saturs izkaisīts taisnā ceļā uz mežu… Mežmalā vecajā, dažas pēdas dziļajā sniegā meklējam lāča ķepu zīmes, liekas, atrodam arī, bet skeptiskums liek šaubīties: kas zina – varbūt šo visu dekorāciju sagatavot ir apkalpotāju uzdevums kā vecās Anglijas pilīs, kur tiem katru nakti jāiekrāso kāds neizdzēšams asins plankums… (Lāci mēs vēlāk ieraugām zemāk kalnos, pāris simt metru no ceļa).

Luisa ezers ar slaveno kalnu un glečeru atspīdumu savos ūdeņos vēl aizsalis, lai gan ir jau maija mēneša otrā puse.

Spirgtā Ziemsvētku rīta izjūtā atstājam nakts mītni. Tūlīt, pēc kādas jūdzes, nonākam pie Lielās ūdensšķirtnes (Great Divide), pāri ceļam ļoti resnu baļķu vārti un lejā dēļu plakāts ar uzrakstu, kas vēsta, ka no šejienes visas upes, kas tek uz rietumiem, dodas uz Kluso okeānu, bet visas tās, kas uz austrumiem – uz Atlantijas okeānu. Kaut kā mazliet mistiska izjūta. Saka, te esot tuvumā kāds strauts, kas, it kā nevarēdams izšķirties, kurp doties, sadalījies uz abām pusēm…

Mēs dodamies uz rietumiem. Kāda straume mūs arvien pavada, kā spēlēdamās pienāk tuvu, tek blakām un aiziet tālāk, ieslēpjas kokos, klintīs, pati savās cilpās. Esam izbraukuši agrā rītā, varbūt tāpēc visu laiku satiekam briežu pulkus, kas ganās saulainās vietās, pirmā zālītē, kas kalnos vēl tik tikko iekrāso zemi atkusušos laukumos. Koyote (coyote) – prēriju vilks pārtek ceļam, mazie apsēžas un piespiež priekšķepiņas pie krūtīm, kāds no tiem tālāk sēž viens pats uz celma, dzelteno vēderiņu pret sauli pagriezis.

Joho parks izbeidzas – daba turpinās tāda pati – klintis, kalni, meži, sīkas eglītes, bērziņi, klintīs ieķērušies, cīnās sīksti par savu dzīvību, bet tik spirgti, liekas, to visi zaru galiņi notirpuši dzīvošanas cīņā un priekā. Redzot visus šos ziemeļzemes kokus, uznāk ilgas pēc paegļa – bet to nekur neredz.

Lejā Goldenes pilsēta; atkal viss mīksti zaļš. Zied pienenes. Tās zied tādos pulkos, tādos daudzumos, ka ir saprotams, ka viņi te citu neko vairs nevar ar tām iesākt; no tām jāgatavo vīns!

Rokiji visapkārt ar sniega galotnēm.

Braucam atkal augšup uz Šļūdoņu parku (Glacier Park). Ceļš ved klinšainās kalnu malās, pāri tam daudzas sniega nojumes – betona celtnes, jumti uz kolonādēm, kur pāri ceļam gāzties sniega lavīnām. Pašreiz arī te jau bērziņiem ir sīkas lapiņas, bet šai ziemā bijušas sniega lavīnas, kas iesprostojušas ceļiniekus vairākas dienas dažā ceļa posmā, lai arī nojumju celts daudz – nav iespējams paredzēt visus sniega ceļus. (Kādā vietā pirms dažiem gadiem nobrucis vesels puskalns, jo ir ne tikai sniega nobrukumi, bet arī zemes nobrukumi. Šai ielejā kalna nobrukuma vietā vēl tagad visa ieleja kaila un tāda bībeliska pasaules radīšanas gaisotne.)

Dodamies atkal strauji lejup un beidzot sastopam ilgi gaidīto lāci: kalna malā, siltā mežmalā, aiz pelēkā, vecā sniega gravas, viņš cītīgi ēd zāli, kas tik tikko iekrāso atkusušo zemi, priekšpusdienas bezvēja piesaulītē, pāris simt metru augšup no ceļa. Lācis paceļ galvu, paskatās uz mums, ēd tālāk, mazliet piesēzdamies, ejot lejup. Ēd visu laiku – zālīte patiesi ļoti, ļoti sīka. Pastāvam ceļa malā, apsēžamies. Piestāj arī citas mašīnas. Lācis kā lācis – melns, lācīgs, mīlīgs – pa gabalu…

Mūsu ceļš ved lejup – klintis, strauti, sniega nojumes – ar lavīnu sanestiem stumbriem un celmiem jumtos. Saule. Caurspīdīgo apšu lapiņu medainais mirdzums, sniegs zem eglēm – beidzot ielejā – sesku kāposti un pienenes, pienenes! Revelstokas pilsēta ar ļoti stāviem skārda jumtiem, lai tiktu galā ar sniega daudzumu, kas tiem ziemā jāsaņem. Tilts pār Kolumbijas upi. Koku zāģētavas – stienceļu četrstūrainas grēdas.

Tālāk pie Viktora ezera. Nonākam triju ieleju bedrē (Three Valley Gap). Šī ir vieta, kur trīs kalnu ielejas sanāk kopā, vai – aiziet uz trim pusēm. Pa vienu aizejam mēs. Kalnu sienas, klintis aiz strautiem, purvāji, upes, egles bērzi. Meža zemenes zied.

Pāri tiltam cits aiz cita vijamies mēs lielceļā un vilciens dzelzceļā, arī upe vijas ar mums kopā tā, it kā tilti nebūtu celti tā dēļ, bet varbūt zaļo galotņu dēļ, kurām bieži braucam pāri.

Nonākam vietā, kas saucas Spillmashine. Te ir punkts, kur pirmais Kanādas dzelzceļš, celts reizē no austrumiem un rietumiem, sanācis kopā; te, sliedēm 1885. gadā satiekoties, iedzīta pēdējā tērauda tapa. Uzraksts vēsta: „Pāri kalniem, purviem, klintīm, upēm, aizām un tūkstoš strautiem…”

Tālāk mūs lielais lielceļš ved gar gāršām, ganībām, dārziem. Sikamūsas (Sicamus) pilsēta pie ezera, kas viss tērauda zils pusdienas vēsmās. Apšu lapas te jau tik lielas, ka tās dreb, trizuļo, kā tas apsēm pieklājas. Bērzu lapas, liekas, pil no svaiguma. Vāczemes egles. Ceriņi zied.

Pie Salmona upes Salmonārmas (Salmonarm) pilsētiņā. Ābeļdārzi ziedos. Kādai rozā ziedu ābeļu šķirnei zari nookulēti uz leju, nofrizētas kā rožainas galvas, viens uzkalns pēc otra.

Kalni atkāpjas tālāk. Ieleja vēršas plašumā. Lucerna sazēlusi, puto kā zaļām putām viss lauks. Lauku ceļi ievijas bērzos, aptek egļu skupsnes. Lauku un saimniecību aina piemīlīga un mainīga, jo pa vidu meži, uzkalni, gāršas, purvāji. Kāds ezers lejā. Sala apaļa kā no ūdens izbāzts pakausis paretiem egļu matiem. Pretī kalni – ne vairs Rokiji, citi. Piegurstam prasīt, meklēt visiem vārdus…

Sorento pilsētiņā kuļam mašīna un dampītis ceļmalas lauciņā kā muzeja gabali, bet nekopti, neeļļoti, atstāti lietum un saulei, iznīcībai līdz ar viņu laiku. Tālāk uzraksts brīdina – uzmanīties no kalnu aitām. Braucam lēnāk, bet neviena aita nelec pāri ceļam.

Kļūst ļoti silts. Kalnos apkārt un tālāk apvārsnī vairs nav sniega. Nav tie arī koku un mežu klāti. Krāsu un formu variācijas kailajos kalnos abās pusēs ielejai, zāles zaļganpelēkums, mālakmens krastu dzeltenīgums, klinšu rūsganums, gaisu zilumā aizplīvurots, un karstums liek saprast – esam jau pustuksneša joslā. Atkal tikai seidžbraša ceri izraibina visu, jo tālāk, jo kailāks viss, tikai apūdeņotie lauki šur un tur ainavā plīvo kā spilgti zaļi karogi.

Izsalkuši, izslāpuši iegriežamies kādā ceļmalas hamburgeru piestātnē. Ārā no ratiem nav jākāpj; meitenes pieņem pasūtinājumus un iznes ēdienu. Ēdienu kartē lasāms pretī visām iebraukto mašīnu rindām zem nojumes: „Papaburger, Mamaburger, Babyburger, Grandpaburger…”

Mums derētu kāds papaburger, super (tas ir ar vēl vairāk siera vai tomāta, vai kā cita), un pāris tīnburgeru. Tad – piens. Milk – tas ir normāla glāze piena; jumbo – ir ziloņa apetītes izmēriem. Viss ir svaigs un labs. Šī ir viena no A&W hamburgeru virtuvēm. A&W ir visā Kanādā pazīstamas un teicamas hamburgeru virtuves. Vienkāršs tīnburgeris (vidējais lielums) sastāv no mīkstas apaļas maizītes (ar sezamsēkliņām virsū), kas pārgriezta, ieziesta ar sviestu un iepildīta ar salāta lapu, tomāta šķēli, siera šķēli, bekona šķēli un beidzot tradicionālo maltās gaļas kotleti, neaizmirstot mazliet sinepju un mazliet tomātu mērces: jāmanās tikai visam veikli izkost cauri, bet sīkstu kumosu šai pasaulē vairs parasti nepasniedz. Viss ir pēc ērtības un vajadzības nomērīts, piemērots, gādāts un uzmanīts, katra gaumei, prasībām. Pat minisvārciņu meitenes – apkalpotājas ir visādās matu un acu krāsās, visādos resnumos un garumos.

Pustuksneša apgabalā mūsu ceļā skaistākā vieta ir Kamlupes (Kamloop) ezers. Saule, miers, valdniecisks, bet ne pārāk bargs kalnu kailums, tikko jūtami mainīgs daudzās vieglās krāsās. Kā caur spoguļiem šo ūdeņu, kalnu, gaisu karstumā kopā kausētiem slāņiem var ar kādu sajūtu, kas liekas, ir maigums, skatīties uz… jā, liekas, uz Austrāliju. Var arī – var ar mieru un vairāk nekā ar mieru, ar maigumu uz šo ainu raudzīties – jā, zini, uz Austrāliju. Lai arī nekādas redzamas līdzības nav.

No Kamlupes ezera iztek Tomsona upe. Tālāk mežonīgi caur kalniem lauzdamās, tā sasniedz Frēzera upi, kura pie Vankūveras ietek Klusajā okeānā. Gar kalna malu kilometriem tālu stiepjas kāda akvedukta atliekas. Pēc 1. pasaules kara kāds mēģinājis pievadīt ūdeni savai dzīves vietai. Viņa pūļu atliekas izskatās kā sabrukusi koka sēta, no kalna ap kalnu. Kādai trakai idejai kāds ticējis un ziedojis tik daudz! Bet starp tām trakajām iedejām, kas realizējas, un tām, kas nerealizējas, varbūt starpība ir tikai par mata tiesu.

Mulsinošs, apmulsinošs zemes vaigs, — ne zaļas zīmes tajā augstāk, ne zemāk – tikai apūdeņotie lauki. Dažs kalns izsapņojis pilis un pilsētas savos klinšu torņos, cits guļ mierīgs kā lauva, izstiepis ķepas pret ieleju, ar mākoņu ēnu pār galvu, vēl kāds cits – īsts degunradzis, spriežot pēc ādas krokojuma… Un tālumā pretī – kāds jau ar sniegu uz muguras.

Kaškrīka pilsētiņa (Cash Creek) – starp kalniem kā karstā plaukstā. Lai arī vēl arvien tā pati pustuksneša josla – ainu dažādība neizsmeļas. Tad Spenserbridža tilts. Te Tomsona upe sāk lauzties caur Kaskādes kalniem uz Frēzera upi, grauž arvien dziļāku aizu, kļūst arvien mežonīgāka. Šo aizu jau sauc par Frēzera aizu (Fraser Canyon). Frēzers pa šo aizu Tomsona upē braucis kalnu laiviņā, domādams, ka ceļo pa mierīgo Kolumbijas upi. Ticis tomēr sveikā cauri. Visi nav tik laimīgi: šo pavasari gāja bojā kādas vidusskolas 8 skolēni, kas bija braukuši 2 laivās. Satiekot ceļā ūdens iešķērsotus baļķus, tāds brauciens bieži beidzoties liktenīgi.

Frēzera aizas abās pusēs Tomsona upei iet dzelzceļi – privātā un valdības līnija. Tuneļi un sniega nojumes visu laiku sargā ceļu, tomēr ziemā sniega lavīnas aprok vilcienus, izsit no sliedēm, iesprosto ceļotājus uz dienām.

Tomsona upe beidzot atrod Frēzera upi un sagāž tajā savus ūdeņus. Turpinām ceļu gar Frēzera upi – pāri galvām sniegotie kalni, lejā visādas Lorelejas – krāc vien, jo laiks karsts, un sniegs kalnos kūst. Priedes un egles augstākās vietās, visas bedres, aizas, palejas pilnas ar apsēm, kļavām, alkšņiem, bērziem.

Elles vārti – Hells Gate. Upe klintīs kļūst tik šaura un mežonīga, kritums kļūst tik garš un bīstams, ka, lai laši nezaudētu dzīvības, gar upes malām ierīkotas zivju slūžas – pakāpeniski ūdens rezervuāri, kur zivis var mierīgāk tikt uz priekšu. Braucam cauri tuneļiem, vienu pēc otra. Kāda mašīna nodrāzusies no ceļa, nevar redzēt, cik ļauni; esam mašīnu straumē, kas plūst uz priekšu vienādā ātrumā, bez stostīšanās. Tilts pārved mūs Frēzera labajā krastā; te ceļš šķiet ērtāks un mierīgāks, varbūt tikai tādēļ, ka saule te nespiež un mūsu mašīna slīd kalnu, ne dziļumu pusē. Tad sāk parādīties balti ziedošais suņu koks un cits lauku un puķu maigums. Esam kalniem cauri, pienākam vietai, kur nogriezāmies no 1. ceļa turpbraucot. Vēl Hopes pilsēta, tad Čilivaka (Chilliwack – izrunājot izklausās kā Malienas izloksnē vārds ’cilvēks’), tad pašreizējās mājas Abotsforda, neliela pilsētiņa plašajā Frēzera ielejā, kas pilna melni un brūni raibām govīm un zemeņu, aveņu un zileņu (kultivēto) laukiem.

Pavasaris ir bijis ārkārtīgi lietains un vēss. Ja drīzi nenāks vairāk saules, ogas būs paskābas. Bet nāks jau…
—————————————————————————————————
Bumba
Treji Vārti 01.07.1991
Also: Tu prasi patiesu stāstu
————————————————————————-
Caur sirdsveidīgo lodziņu
Pastāsts
Austrālijas Latvietis 5.06.1987
Also: Uz tilta
—————————————————————————————————
Cietumi
Dienas grāmatas lapas
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums nov./dec.[?] 1959

Lielākā daļa cilvēku atrodas cietumos. Lielākā daļa no tiem – uz mūžu notiesāti. Vēl nāks un ies gadi, vēl šis un tas notiks, bet cietuma sienas būs apkārt. Cietuma vārti aizšķērsos visus ceļus, dažu mazliet tuvāk, dažu mazliet tālāk.

Lielākā daļa cilvēku ar to samierinās. Cietumos ir diezgan ērti. Labāk, kā bez pajumta. Tādēļ jau viņi ir nonākuši cietumos, ka cietumos ir diezgan ērti. Lielākā daļa cilvēku pa pusei apzinīgi ir gājuši cietumos.

Bet – ka ilgstošs cietums ir tik smags, to brīvais cilvēks nekad nav zinājis. Nelaimīgie brīvības mīlētāji, kuru sauklis ir — neuzlikt ķēdes, — tie tiek piekalti vissmagāk. Cilvēks cietumā lēnām pazaudē savus garīgos un fiziskos vaibstus. Viņš pārvēršas. Pamazām. Ļoti lēnām.

Par visu viņš pamazām iegūst aplamus uzskatus. Beidzot – visvairāk par to, kas ir ārpus cietuma. To laiku, kad viņš bija brīvs, tas tikai vairs atceras. Par to vairs ir tikai atmiņas. Bet zem saules nekas nav nemainīgs, arī atmiņas nē. Viņas vai nu izbāl, vai sāk augt, sāk darboties no fantāzijas. Uzzied kā dīvainas puķes. Cilvēki, kam dzīva fantāzija un kas iespiesti cietumos, kļūst visgroteskāki. Viņi sapņo par brīvību, par pasauli, kas ir ārpus cietuma, ko viņi ir pazinuši. Viņi sapņo savā fantāzijā. Viņu iztēle par pasauli, kas ir ārpus cietuma, liktu izbrīnā sasist rokas katram no tiem, kas ir brīvībā: — „Nē, tāda šī pasaule nekad nav bijusi! Nekad nebūs! O, ja tā tas varētu būt!”… Bet ieslodzītie par to domā un tic savai pasaulei visā nopietnībā. Bez tās viņi nespētu dzīvot. Viņi panes savu cietumu, panes tik nesalīdzināmi vairāk moku kā tie, kas brīvībā, pat padara, rada vairāk (neizprotami, kā viņi to spēj) šīs savas iztēlotās pasaules dēļ. Viņi pāraug paši sevi.

Cilvēcei tas nāk par svētību. Brīvākos no brīviem – bāzt cietumos!

Nopūtas – neskaitās. Izžūstošās asins lāses – neskaitās. Pārvērsti vaibsti – neskaitās. Arī – nāve neskaitās.

Viņu atstātais mantojums skaitās. Ar zobiem pārgrauztas dzelzs restes. Ar pirkstiem izplēstas pazemes ejas, no matiem savītas virves u.t.t., u.t.t. Tās visas ir lietas, kas kā lielākie dārgumi glabājas cilvēces mantu kambaros. Cilvēces tirgū visiecienītākie ir ieslodzīto roku darbi.

Manam cietumam ir zaļas sienas un saules jumts. Mans cietums ir skaists. Mans cietums ir kaila klints. Mitra ala, kur rāpuļi kustas.

Bet manas acis aizsniedz brīvības malu. Brīvs! Brīvs noliek savas plaukstas uz kalna, un puķes aug caur viņa pirkstu starpām, viņš nogulstas zālē, un strauti plūst caur viņa dzīslām, mazas puķes un koki, un lazdu krūmi laiž savas saknes caur brīvā sirdi. Saules stari iegrimst viņā kā ezerā pusdienas laikā, un viņš runā ar vēju un vilcienu svilpēm. Asfaltētie ceļi jož viņu, spīdīgas sliedes tas tur rokās kā grožus…

Un mūžam, mūžam no jauna viņš atrod savu iemīlēto, ko tas nekad nav pazaudējis.—————————————————————————————————
Domas par sievieti un vīrieti
(Pārrunu kārtībā)
Sējējs 01.10.1938 Nr.10

Smagars savā rakstā «Brīvā kundze» atkal ierosina pārdomāt sabiedrībā bieži un atsevišķu cilvēku domās vēl biežāk atkārtotu jautājumu — kāda ir mūsdienu ģimene? —

Patiesi tāda ir — brīvā kundze, dzīves gudra, drošsirdīga, neatlaidīga savu interešu aizstāvētāja, uzvarētāja un baudītāja. Kritika viņu neskar un ne par pakāpi to nevar novilkt zemāk. Sieviete dzīvi iekaro un patur, un lai arī kā no tā ciestu tautas nākotne. Viņa veido sliktu ģimeni. Bet kas veido viņu, brīvo kundzi?

Izglītība? Pārticība? Patstāvība?
Viņu veido vīrietis.

Vīrietis, brīvās kundzes dzīves draugs — «brīvais kungs» (kāds viņš ir, pirms nav precējies). Viņš ir mūsu pašu labais, brašais tēva dēls. Ar labu izskatu, labu izglītību, labu stāvokli. Viņš ir tāds, kuru patiesi varētu mīlēt un par vīru iekārot. Tas varbūt arī ir nelaimes sākums, ka viņu iekāro ne viena vien, bet daudzas, jo sieviešu ir daudz.

Es nezinu, vai brīvais kungs pazīst vecu franču teicienu «cherchez la femme», — bet sievieti viņš meklē. Sākot ar trīsdesmit gadiem jau nopietni. Un viņš to dara tā.

Sievietei tuvojoties, viņš liek tai izjust viņa prasības un vēlēšanās. Sieviete lai viņu iemīl no visas sirds ar lielu, dziļu, kaislīgu, maigu, visu atdodošu, aizraujošu mīlu. Lai šinī mīlā viņa ir nesavtīga, bez aizspriedumiem, bez aprēķina, bez maziskām prasībām par nākotni. Lai tā tam ziedo aizmiršanos, laimi, uzticību un visu sevi. Garīgi un fiziski. Varbūt tad viņš to iemīlēs. Varbūt tad viņš būs uzvarēts, šķīstīts un stiprināts, būs laimīgs un varbūt tad viņu apprecēs.

Šī «varbūt» priekšā apstājas katra sieviete. Pirmās, raksturā maigākās un lepnākās, atsakās.

Tās ir mātes tipa sievietes, kas vīrietī vispirmā kārtā meklē savu un sava bērna sargu. Viņas prasību pēc tāda vīrieša — sarga izjūt gluži instinktīvi. Bet vai tas sargās, kas viņu, pirms to par līgavu saucis, grib padarīt par savu mīļāko! Kas, pāris reizes aiz sevis aizverot viņas mājas durvis, jau liek tai ciest, jau met ēnu uz viņas vārdu.

Kur gan lai lepnas sievietes mīla pret tādu ņemtu spēku, dziļumu? Vīrieša cēlums to izaudzētu. Viņa brašums modina tikai kaislību. Ar to lepna sieviete spēj cīnīties. Šo lepno ir daudz, un viņām klājas diezgan slikti. Kamēr viņas savu patieso, cēlo seju nav zaudējušas, tikai laimīga sagadīšanās var dot laimīgu ģimenes dzīvi. Ja nē, atliek darbs un vientulība. Bet stiprākās no viņām aug arvien stiprākas.

Otrās, arī mātes tipa sievietes, ir drošākās, straujākās aprēķinātājas un arī materiālā ziņā mazāk stabilās. Tās riskē — varbūt izdosies apprecēties — «noturēt». Tās iet un klausa vīrietim. Un bieži gadās, ka viņas to patur. Dažreiz pēc ilgām ciešanām, pēc neskaitāmām mocībām no sabiedrības puses viņš viņu beidzot apprecē. Viņas iegūst vīrieti, veido ģimeni. Parasti to veido pēc savas gribas, jo viņas ir jau ciešanu norūdītas un stipras. Jau attiecību sākumā zinājušas, cik grūts ceļš ejams un galā izvedams. Par šīm sievām arī vīrietis bieži brīnās. Kur no maigās, padevīgās meitenes radusies barga, valdonīga sieva?

Šīs sievietes veido ģimeni, par kuru valstij nav jāžēlojas, jo bērni ir, pa lielākai daļai tā turas arī kopā, neizirst. Jo sievai ir stingra roka, to veidojot. Ka šai ģimenē būtu daudz laimes, harmonijas, to grūti apliecināt.

Vēl ir trešās, vairāk heteras tipa sievietes. Arī tās seko vīrietim. Tās iet vienaldzīgāk, nebēdājot ko pazaudēt. Viņu uzskats ir tāds, ka tās var tikai iegūt. Tām vīrs ir ienākuma avots, labākais nodrošinājums vieglai dzīvei. Tās ir brīvās kundzes. Dzīves izmantotājas un baudītājas. Mātes jūtas tām nav dziļas, un labāk tās atsakās no bērna kā no vīra, vīra draugu un sabiedrības uzmanības. Viņas ir tās, kas vīra algu prot pārvērst kažokos un sudrablapsās. Viņu dzīve ārēji tik spoža, ka vilinoša katrai sievietei. Pēc viņu parauga sevi veido jaunās meitenes jau no ģimnāzijas soliem.

Kā Smagars apraksta, arī viņu mātes dara visu, lai tas izdotos. Kura māte gan nepalīdz savam bērnam ceļā uz laimi. Apprecēties, rast ģimeni ir sievietes laime, un veiklai, skaistai, labi ģērbtai sievietei brīvo kungu visbiežāk izdodas iegūt. Tā gluži dabīgi aug brīvā kundze. Aug, vīrieša prasību ierosināta. Tai lepnajai viņš pakaļ neskrēja, nelūdzās, tā palika. To zina viņas, to zina jaunās meitenes, novērotājas.

Kad vīrietis ar sievieti iet sabiedrībā, dejās, teātrī, izbraukumā, viņa prasības pēc sievietes elegances, koķetērijas ir tik lielas un jūtamas, ka sieviete labāk atsakās no čaklības un mājturības kursiem, izdaiļo sevi, atkārto dejas soļus, manieres un vēl pāršķirsta modes žurnālu, lai pārliecinātos, vai viņa pietiekoši sagatavota vīrieša iekarošanai. Tas vēl nebūtu ļaunums, ja to nenāktos pārspīlēt. Bet cīņa to prasa, un panākumi rada prieku, atsevišķos gadījumos pat it kā tādu sportista prieku.

Ir savādi, ka vīrieši, runājot par sievietes greznošanās kāri, to uzskata tikai kā izpriecu.
Pa lielākai daļai tā ir grūta mocība. Tā nomoka garīgi un tīri fiziski, kad tā ir jāpārspīlē. Vīrietis pēc grūtas darba dienas vai skaistas balles izģērbjas un liekas gulēt. Īsi un ātri. Sieviete labi ja pēc stundas var tikt pie miera. Viņai ir jāuzritina atrisušās matu sprodziņas (no rīta viena no tām izstiepusies, nepievākta, var samaitāt visu dienu), tas ir grūts, uzmanīgi veicams darbs ar paceltām rokām spoguļa priekšā. Tad jātīra seja ar krēmiem, noņemot pūderi, krāsu, ar krēmiem tā atkal jāsagatavo ādas nakts atpūtai. Tur, pētot un rūpējot, vēl jāierauga jaunpienākusi krunciņa! Kā tas bendē! Kā tas ēd nervus!

Bet, ja gribētos uzēst ko labu, treknu un nomierinošu, tad tā vietā ir jāieņem kaut kādas piles, kas lai gādātu par to, ka iekšās nekas neuzkavētos, nepārstrādātos tauku sākumā. Tas izklausās komiski, bet tā ir mocība, mazākais grūta piespiešanās, ko sieviete panes, jo tai ir jāizskatās ļoti labi.

Ja kāds tam netic, ka tas nav viegli, lai pasēd zem ilgviļņu aparāta, lai nokrāso pāris reizes skropstas vai arī tikai katru vakaru tieši pirms gulēt iešanas lai nodzen bārzdu.

Brīvās kundzes ir viskrasākais, visnegatīvākais tips. Veltīgi vīrietis gaužas par sliktu ģimenes dzīves iznākumu. Kas āzi ielaidis par dārznieku, tam bija jāparedz, kā dārzā varēs izskatīties.

Patiesi brīvās kundzes un brīvie kungi tautas nākotnē ar savu tiešo esamību ienestu mazāk ļauna, ja tie nesaduļķotu, nesajauktu citu sabiedrību un jaunatni.

Jau no jaunības vīrietis un sieviete pieiet viens otram ar viltu, ar egoistisku aprēķinu meklē viens otru izmantot. Tie zina ņemt baudu, nezina īstās mīlas, uzupurēšanās un došanas laimes. Aug egoisti, baudkāri ļaudis. Aug viens pret otru, gudri un slepeni viens otram uzliek cilpas.

Neapšaubāmi, ka jaunatnē ir arī labi ideāli, veseli instinkti, bet tie šinīs apstākļos biežāk iet bojā. Kamēr sieviete skaitliski vairākumā pār vīrieti, visi ļaunumi pie pastāvošām tradīcijām var tikai pieņemties. Kur sieviete, ja tai būtu ļauts izvēlēties, būtu meklējusi sava bērna tēvu, tur vīrietis, izvēloties sievieti, vairāk domā par apreibinātāju nekā par sava bērna māti.

Attīstās precētas heteras tips. Senā Grieķijā, Romā tā bija sevišķa sabiedrības sieviete, pretēja ģimenes sievietei — mātei. Tā nekad nebija sieva un māte.

Latviete ir ziemeļniece, cits sievietes tips, citādi turēta no senču laikiem, tā necieš tādu pazemojumu. Jau sen latvietis par labu sievu saucis tādu, ar kuru kopā var iet kaut zirgu zagt. Tā tad — visciešākā draudzība un uzticība. Ideālā latviete no šāda uzskata neatsakās. Drīzāk tā atsakās no paša vīra, ja nevar to kā draugu ar cieņu atrast.

Brīvajam kungam tāda sieviete liekas par sausu, un viņš izvēlas otru, — brīvo kundzi. Iznāk tā, ka mūsu sieviete – māte ir ierēdne, skolotāja, sabiedriska darbiniece un — neprecēta. Jau ir galvas lauzītas, kā viņu dabūt atpakaļ ģimenē.

Es gribu tikai to teikt, ka sieviete gaida, kad viņa būs patiesi cēli neatkarīga vīrieša priekšā. Kad viņa varēs atkal to audzināt, modināt viņā tikai labākos centienus, iedvesmot un iet līdz pretī skaistai dzīvei.

Smagars ir dzirdējis, ka jaunavas saka — tām patīkot tikai 2—3 gadi veci bērni. Bet ir arī citādas jaunavas; ja viņš tām būtu apjautājies, viņš dzirdētu ļoti nopietnu, kaislīgu atbildi: «Ja ārlaulības bērns būtu morāliski tikpat aizsargāts kā laulībā dzimušais, — man būtu bērns». Tātad sievietēs ar izglītību un stāvokli, kā arī jaunās meitenēs ir jau tāda doma — atļaujiet man manu bērnu vienai, jo palīga es neredzu, un viņām būtu bērns un viņas to uzaudzinātu. Viņas prot strādāt un viņām ir sirds.

Lai nebūtu «brīvās kundzes», vajaga pārvērtību arī vīrietī.
————————————————————-
Dorīne
Emigrantes stāsts
Austrālijas Latvietis 27.04.1984
Also: Tu prasi patiesu stāstu
_______________________________________________________
Dubultlogu ielikšana
Tēlojums
Austrālijas Latvietis 20./27.06.1986
Also: Kā plūsti Aiviekste?
[Montreal intro and ending added to the retelling from Kā plūsti Aiviekste to make a separate article of the description]

Te dažs kas atgādina mājas – rudens migla, lapas, vāveres, televīzijā ieteic iegādāties piparkūku spiežamās formītes – zvaigznes, sirdis, pusmēnešus.

Un mājas saimnieks solījās šodien nākt un ielikt dubultlogus. Manam lielajam logam ar krāsainu inkrustāciju augšējās rūtīs (apakšējās garās rūtis jau ir dubultas un virināmas, tā paliks visu ziemu), augšējai loga daļai jāliek ziemu nevirināmas rūtis. Rudens vēl maigs un silts, bet ziema būs auksta.

Ziema kopš tā senā laika nav skatīta caur dubultlogiem. Kalnos pagājušā gadā bija kādi moderni dubultstikli, bet ne vasarā izņemamie dubultlogi.

[Here the section from Kā plūsti Aiviekste?:

…Un rudeņos bija tik skaisti, kad lika dubultlogus.

… pavasara dienām, kad dubultlogi būs atkal jāņem ārā…]

Saimnieks logus ielikt šodien neatnāca. Nosēdēju, to gaidot, līdz krēslai. Bet liekas, būtu bijuši kādi te atnākuši – bērni, lielie, varbūt es pati no tām dienām? Taču – ne jau tā. Man tikai rokās ir sen uzrakstītas papīra lapiņas, nezin kā atradušās šai brīvajā stundā.—————————————————————————————————

Dzidra     
No mazajām esejām
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 9.05.1959
Treji Vārti 01.03.1997
[Linocut of Dzidra’s face – later used on cover of Mājas un ceļi]
[written large on computer]

„To my dearest mummi of whom I think when I have done something good and when I have done something wrong.” (Manai mīļajai māmī, par kuru es domāju, kad esmu izdarījusi kaut ko labu, un kad esmu izdarījusi kaut ko sliktu.)

Nezinu, vai es citēju pilnīgi pareizi, kā tas bija rakstīts. Ceru, ka pareizi. Šī mazā zīmīte, kas bija klāt pie kādas mazas dāvanas, varbūt novēlējums pie maza zīmējuma kādā svētku dienā. Es to nesen atkal pamanīju savos papīros. Tā pazuda atkal šo rakstu, vēstuļu, piezīmju, visādu dārgu sīkumu jūrā, glabāta, izvadāta pāri pasaulei un tad vēl te no vietas uz vietu.

Dzidra man atsūtīja līdz ar kaut ko, kas tas bija, to atmiņa nav uzglabājusi, bet īsais teiciens palika iededzināts manā apziņā. Neviens cits sveiciens, kādu ir bijis daudz, nav bijis tik nozīmīgs, gudrs un dārgs. Tā bija un vēl ir mūsu dzīve. Mūsu visa dalīšanās lielā tuvība. Vienmēr no jauna šo mazo zīmīti savos papīros atrodot, tāpat kā pirmo reizi to lasot, ir bijis jādomā – kā to godināt, kā to kaut kur lielākā gaismā celt. Cita karoga man nav kur to ielikt, vien te, manos rakstos.

Mēs iegrimstam ikdienā kā ātri plūstošā straumē, nepamanām vairs daudz no tā, kas notiek, mainās, pārveidojas. Nepamanām pat, kā mūsu bērni izaug, tāpat kā kādreiz iesaucamies izbrīnā – vai, cik zaļi jau koki salapojuši.

Ir, nāk kādi brīži, kad ieraugām, redzam. Brīži mūžos.

Reiz, sēdot Wyongas mājas dzīvojamā istabā pie galda pretī Dzidrai, es skatījos uz viņu un redzēju izbrīnā, kā viņa mainījusies… ne mainījusies… cik viņa skaista, jauna meitene, paaugusies, viegla, gracioza, lielās, brūnās acis ar zeltainu mirdzumu gaismā no loga. Lielās acis skatās brīvi, acis ar lielajām, tumšajām skropstīm…

Cik viņai gadu? Trīspadsmit? Ne vairs deviņi kā tad, kad šādā pat redzīgā brīdī es redzēju, kā viņa izbāza galvu no peldbaseina ūdens, nopurinājās, smaidīja, un viņas lielās skropstas bija ūdens pilnas apaļīgā, brīnummīlīgā bērna sejā.

Viņa pazuda, atkal ūdenī aizpeldot, bet manī palika redzētais. Tas brīdis. Tik skaists bērns. Mans… Nē, viņas dzīves, pasaules. Likteņa.

Un tad pēc gadiem. Varbūt pēc deviņiem, desmit gadiem viņa bija atbraukusi no provinces pilsētas uz galvas pilsētu pie manis. Man bija gadījies diezgan plašs dzīvoklis. Viņa staigāja to apskatīt, runājot, ciemojoties. Un tur kādā mirklī es ieraudzīju, ka viņa ir jauna sieviete, kļūst par jaunu sievieti. Vai viņas kustības, izskats, to teica? Nezinu. Tikai redzēju, jutu viņā šo jauno, pieaugušo veidu.

Es varēju tikai skatīties, redzēt šī jaunā ķermeņa kustības, nojaust, just viņa augšanu, pieaugšanu, šo lielo vienreizējo maiņu no bērna, no meitenes uz jaunu sievieti.

Šis brīdis palika manī. Kāds jūtu vilnis. Atklāsme. Kas jāatdod dzīvības likumam, cilvēka mūža ceļam. Paturot tikai vāru atmiņu par to, visu dzīvojot, ne vienmēr visu redzot un apzinoties, bet dzīvojot to (dzīvošanas neapzinātā laimē?).

Dzidra ir maigas, kautrīgas dabas. Mīļa, varbūt pazemīga. Bet viņā ir liels izdzīvošanas, izdarības spēks. Viņa nav iespītīga, bet varētu teikt – viņa ir iecirtīga, ja par kaut ko viņa ir pārliecināta, viņa viegli neatkāpsies no tā izteikšanas, lai arī sastaptos ar citu tam pretējām domām, un viņa nekavēsies arī ar savu aizstāvēto domu izvešanu darbos. Viena viņa ir pārvarējusi gan fiziskas, gan garīgas klizmas.

Agros skolas gados (cik gadu viņai bija – deviņi?) viņa salauza atslēgas kaulu, kādus kūleņus metot pulkā ar citiem bērniem. Kauls saauga labi. Bet dakteriene nebija likusi vērā, ka kritiena trieciens bija skāris visu kreiso roku, rokas locītavas kauls vēlāk izbīdījās mazliet uz āru un visa roka palika mazliet (jā, mazlietiņ, gandrīz nemanāmi) sīkāka kā otra roka. Dzidra nekad nežēlojās. Kam lai viņa žēlotos. Ko tur vairs varēja darīt. Bet lielu spēku tas prasa, iet tālāk nežēlojoties.

Ģimnāzijas laikā, kādā sporta spēlē, spēles bumbiņa iesitās Dzidras sejā, ielauza deguna kaulu. Deguns vairāk reizes bija jāoperē un tas dabūja citu veidu. Ilgi, vēl arvien, traucēta brīva elpošana, lai gan ārsti atzīst, ka gaisa ejas degunā brīvas. Ļoti grūti ir, ja nevar brīvi elpot. Kādreiz jāelpo caur muti. Un tas mūsu laikā, kad vienmēr un visur esi mērots pēc tava izskata, ir vēl jo nepatīkamāk… Sieviete. Vienmēr jābūt izskatīgai. Pat ja fiziski tas nebūtu viegli izvedams.

Dzidra ir pacietusies un gājusi caur savu jaunību drošsirdīgi, paļaujoties uz saviem spēkiem. Uz ko citu? Uz savu talantu, uz savu mākslu. Lai arī tā ir tik vientuļa lieta. Un materiāli tik nabaga, ja tai kalpo uzticīgi.

Dzidra ir ļoti apdāvināta un liela darba rūķe. Jau ļoti agri bērnībā viņa zīmēja uz katras atrodamas papīra lapiņas. Reiz es pabēdājos, kā tās visas skolas burtnīcu brīvās lapu malas ir noskribelētas! Pat dažu grāmatu lapas arī.

Dzidra padomāja, tad nopietni man teica: „Ja man neļautu tā zīmēt, es nomirtu vienas nedēļas laikā…”

Dzidra savos zīmējumos pamazām spēja lieliski pārvaldīt sievietes ķermeni, tā kustības, samērus, izteiksmi, to izjūtot pēc sevis, pēc sava dzīvā ķermeņa. Vīrietis Dzidras zīmējumos ienāca daudz vēlāk un nekad tik labs un iekārots temats viņas zīmējumiem.

Dzidra ir vai nepārspējama cilvēka figūru zīmējumos. Reti pēc dzīviem modeļiem (pie tiem tikai studējot, zīmēšanas un anatomijas stundās) visu savu radošo darbu kā zīmējumos, tā gleznās viņa rada, pārdzīvojot, izjūtot cilvēka formas, viņu kustības, izteiksmes – pēc sava dzīvā ķermeņa.

Dzidrai nav komerciāla talanta, grūti nākas radīto vest tirgū, iesist naudu. Ir jau tās tik svešas lietas – mākslas radīšana un tirgošanās. Lai gan tik ļoti derētu to draudzīga sadarbība, tas daudz palīdzētu naudas nabagai mākslai.

Ne tikai fiziskas klizmas, Dzidra ir pārdzīvojusi arī garīgus smagumus – šķiršanos no vīra, atbildību par grūti audzināmu bērnu – un ar savu maigo, atturīgo dabu ir tomēr visu uzvarējusi bez lielas žēlošanās. Jā, kam lai viņa žēlotos?

Kam lai mēs žēlojamies?
Šai laikmetā mēs esam atstāti dzīvot ar saviem spēkiem.

Dzidra nav zaudējusi drosmi satikt, iet pretī otram cilvēkam draudzības un romantikas ceļos. Viņai ir sava gaiša izpratne, viņa nebēg, viņa izvērtē un ņem to, ko domā labu.

Dzīvē nav daudz kā paliekoša, ilgstoša, bez bēdām paturama. Tas nav viegli. Ir savā ziņā varonība nestāvēt tikai malā. Baidīties.

Ikdiena. Māksla. Dzīve. Viss ar saviem spēkiem.
Dzidra ir maiga un cieti stipra reizē…

Jā, mīļa viņa ir.

Un viņa ir skaista. Tāds vārds neko neizsakot, kāds teica. Izsaka gan, ja runājam par sievieti. Kādreiz Dzidra ir nogurusi, seja bāla, kāda krunka gara, pāri visam vaigam… Turpat otrā brīdī viņa sēd pretī pie galda, svaiga kā pumpurs. Uzkrāsojusies? Nē. Kādā jaunības spēkā, kādā iekšējā gaismā, priekā un veselībā mirdz seja. Daiļa. Skaties. Brīnies. Priecājies, cik daudz jaunības, maiguma un spēka. Dzidrā ir arī slēpts īsts, labsirdīgs humors. Tas parādās gan vairāk tikai mājas kārtībā, intīmi. Viņa pēkšņi uzmet kūkumu, velk šļūceniski kādu izlocītu soli un, to redzot, vari sākt dejot no jautrības, bet viņa saliec muguru vēl vairāk, rokas nevarīgi nokarājas līdz zemei – nabaga dziļi aizvainots radījums… Man kaut kur glabājas kādi ātri uzskicējumi, kur Dzidra pie klavierēm pēkšņi pārvēršas slavenā pianistā, kas skar klavieru kauliņus gan ar zodu, gan atliecas draudīgi augstu un tālu uz aizmuguri… Laimīgie dzīves brīži.——————————————————————————————————
Dzīve uz kuģa
Stāsts par ceļojumu uz jūras
Austrālijas Latvietis 19.12.1986

Kas uzkāpj uz kuģa (tālbraucēja), tas izkāpj no savas dzīves uz trim, četrām vai pat piecām nedēļām, ja viņš to vēlas… Un dažreiz arī, ja viņš to nav vēlējies. Kad tas nokāpj no šī kuģa, trīs vai piecu nedēļu garā viņa dzīve uz kuģa nenokāpj viņam līdz. Tā nepaliek arī uz kuģa. Tā ir galā! Šis brauciens ir galā. Kuģi pārkrāso. Nāk cits brauciens. Cita kuģa apkalpe un citi pasažieri. Trūkst atkal vējā plīvojošās zīdpapīra saites: „Aloha, aloha; sveiki, sveicināti!” Dažreiz spēlē orķestris. Smejas vienmēr. Dažreiz arī raud. Vai raud un smejas reizē.

Labi ir tas, ka, pirms tā beidzas, šī īsā dzīve uz kuģa, tā ir sākusies, ir bijusi, pat ar lielu ‘pompu’…

„Sveicināti!”, kuģī iesoļojot (uzmanīgi, lai kāja kaut kur neaizmestos, jo, lai cik moderns viss ir, nekādi sarkanie paklāji neved pār uzkāpjamām kāpnēm, tur tikai dzelzs un koks pār ūdeni, kas mirdz kaut kur lejā), „Sveicināti!”, kuģa cilvēki, visdrošāk teikt – virsnieki, apsveic ceļotāju un vēl pie tā paša iemet acis dokumentos, biļetē mazākais. „Sveicināti!” Dažam (sevišķi dažai) dzīve uz kuģa te sākas jau ar to. Viss ir jauns, draudzīgs. Virsnieks ir pievilcīgs, varbūt pat aizraujošs, ja ceļotājas sirds ir atvērta tam, kas var nākt. Un tā parasti tāda ir. Sirdis ir vienādas. Cilvēki dažādi. Lai arī dažreiz tie sanāks vienā kajītē, kā D deķa kajītē 26, kur sanāk četras dāmas. Ne visas uz reizi. Viss notiek bez grūstīšanās, tomēr steidzīgi. Katra atrod savu guļamvietu, noliek rokas bagāžu, atver rokas somiņu, izņem spogulīti u.t.t. Īsa iepazīšanās: Lillī – jaunā, garā, Elda – vecākā, mazā, Karina – vidējā gados un augumā, un Maria – pavisam jauniņa, neliela. Nē, kaut kā ar viņas auguma izmēriem vien to nevar raksturot. Maria ir pavisam kas cits, nebijis. Mariai līdz sanāk pilna kabīne pavadītāju – lieli, mazi, veci, jauni, ar puķēm, ar visādiem puķu pušķīšiem, ar augļu un saldumu turziņām, ar skūpstiem un mīlestību, visādiem rūpju pilniem jautājumiem, padomiem, novēlējumiem.

Maria sēd augšā uz savas lāviņas, lai visi pavadītāji viņu varētu redzēt, un priekā vicina kājas un rokas. Tur ir daudz un liela roku vicināšana un pēkšņi ātra projām steigšanās – ka tiek no kuģa nost, kam jātiek, un tā Maria vēl nonāk uz kuģa klāja, kur notiek visa kopīgā atvadīšanās, māšana, vicināšana, smaidīšana, nesadzirdēta sasaukšanās no kuģa uz krastu un no krasta uz kuģi, līdz visas kāpnes un uzejamie tilti cits pēc cita no krasta atraisās, paliek tikai zīdpapīra lentu straumes un gaidīšana – līdz kuģis kustēsies un trūks arī tās.

Un tad tas notiek, kad ūdens svītra starp kuģa sānu un krastu sāk tapt platāka un platāka, kad zeme… kuģis zem kājām sašūpojas – Aloha, aloha! – un dvēseles sašūpojas. Sākas jauna dzīve.

*

Viena no pirmajām mazām izdarībām uz kuģa, kad tas sāk kustēties, ir izvēlēties un saņemt ēdienu reižu karti. Pašam jāizvēlas tikai laiks, kādā restorānā katrs ēd, to noteic tas, kādā klasē vai kādā ‘deķī’ tas brauc. Tātad: ir pirmais un otrais galds, varētu teikt, kā latviešu godībās… Ir jāizvēlas ēst pie pirmā – stundu agrāk – vai pie otrā – stundu vēlāk.

Maza lieta! Viss viens.

Tā tas nav. Ēdiens tas pats. Varbūt pie pirmā galda šis tas svaigāks, bet gandrīz ne. Arī tas, vai uz brokastīm ir jāpasteidzas tikt vai var izvaļoties, arī tā nav lielāka starpība.

Lielākā ir – publika. Kādu galdu katrs izvēlas, tas noteic to, kādus ļaudis tas sev apkārt izvēlas.

Ir – rīta, dienas cilvēki.
Un – vakara, nakts cilvēki.

Pirmie, kas mīl agri celties, meklē mazliet savrupības, mīl lietas gandrīz vairāk nekā cilvēkus.

Otrie, kas mīl ilgāk gulēt, dzīvot (vai strādāt, arī strādāt) naktīs ilgāk. Šai grupā ir tie, kas mīl cilvēku sabiedrību. (Nebūtu pareizi tomēr teikt – mīl cilvēkus.) Uz kuģa šai galdu izvēlē laikam būtu tiešām maza nozīme, bet ar ļaudīm, ar kuriem kopā ierodas un sēž kopā visas ēdienu reizes, tas ir – trīz reizes dienā, ar tiem kopā sāk noritēt arī dzīve uz kuģa. Pat izbraucienos ostās šī kārtība arvien paliek tā pati, ja kāds to apzinīgi nemaina. Izvēlēties kompāniju jau var vēl arvienu tie, kas prot un drīkst izvēlēties. Daži ir pavadā gājēji un ņem pretī to, ko dod, kas nāk līdzi iekārtai.

Negadījums var gadīties arī visapdomīgākajam. Tā tas ir ar Eldu šai braucienā. Pie pirmā galda patīkams holandiešu pāris un viena vieta tukša, kas dod vairāk netraucētības. Viņi trīs jau labi sadzīvojušies, kad pēkšņi no nekurienes ierodas kāds vācietis ne vācietis, polis ne polis, cilvēks nenosakāma vecuma, nezināmas profesijas, vārdā Johns (jeb nē?), kas viss netraucētu tam būt labam galda biedram. Bet… Jā, uz kuģa, īsajā kuģa dzīvē, katrs varbūt izdzīvo vai tikai mēģina izdzīvot kaut ko, kas viņa reālajā ikdienā nav īsti atļauts bijis, nav pilnam izdzīvots. Johna, Eldas galda biedra, blakām sēdētāja, izdzīvojamā kaislība ir – spēlēt kungu. Viņš svilpo, sit knipjus, sauc, māj, ķer aiz svārkiem sulaini.

Tas ir indietis kā lielākā daļa apkalpotāju uz kuģa, šis sevišķi neattapīgs, gandrīz bez angļu valodas, kas ir kopīgā kuģu valoda. Džo! Džo kļūst gluži apdullis no Johna prasībām:

„Ātrāk! Ātrāk!”
„Tas ēdiens auksts. Nes to projām!”
„Nes man siltu!”
„Es teicu – pusceptu, ne pārceptu. Nes to projām!”
„Kafiju es vēlos – pēc. Ne reizē!”

Johns beidzot kļūst par sērgu ne tikai apkalpotājam Džo, bet visiem pasažieriem viņa tuvumā, jo sevišķi galda biedriem. Ne brīdi viņš nav apmierināts, rauš un stumj ēdienu no vienas šķīvja malas uz otru, cilā, osta. Kad viņš sažņaudz dūrē apaļo rīta maizīti, kas ir uz katra ēdēja maizes šķīvīša, un saspiež to pikā, rādīdams, ka tā par maz cepta, pareizi neizcepta, Elda nenovaldās: „Ko jūs iedomājaties! Kā jums nav kauna! Kā jūs drīkstat tā rīkoties ar – labu maizi? Mēs visi to ēdam. Smieklīgi…” Dusmās ir grūti būt loģiskam, un loģika tā kā tā pie Johna neko nepanāktu. Johnam vienmēr no jauna jābūt – kam? Tas, kas viņš nav bijis. Tam, kādu viņš iedomājas to varas pilno kungu, kas viņš gribētu būt. Nav viegli sēdēt Johnam blakus. Nevari būt vienmēr īgns, nevari arī rādīt laipnību: Johns to tūlīt izmanto, spēlēdams jo trakāk savas lielmanības.

Pasažieres Eldas labsajūta uz kuģa ir iedragāta no nelāgās sagadīšanās. Varbūt viņa mācījās kaut ko no sabiedriskās taktikas, un skola maksā naudu. Beigās viņai nākas atstāt apkalpotājam dzeramnaudu visai galda tiesai, jo abi holandieši pēdējās dienās ir kaut kur nozuduši, slimi varbūt, bet ka Johns šai lietā nespēlēs kungu, tas jau ir iepriekš saprotams. Tā Džo, nabaga izdzītais, ir atstāts gandrīz bešā, kur pie citiem galdiem apkalpotāji ar saldiem smaidiem iegūst labu tiesu.

Katram savs liktenis. Arī īsajā kuģa dzīvē.

*

Pirmajās kuģa dzīves dienās ir tūlīt arī lielais kopējais notikums – pieņemšana pie kapteiņa. Satikšanās, iepazīšanās, izrādīšanās un ieraudzīšana.

D ‘deķa’ kajītē 26 Lillī, Elda un Karina pošas klusi un ātri. Katrai savs rokas spogulis un pagrozīšanās pie lielā kajītes spoguļa. Maria sēd augšā uz savas lāviņas un ievēro katru kustību, katru izdarību. Viņai ir jānogaida. Kad citas dāmas aizies vakariņās (pirms iešanas pie kapteiņa), viņai būs laiks vēl domāt par sevi. Jo viņai ir – jādomā. Vakara kleitas nav līdz. Vispār – vēl nav… Visas trīs dāmas savelk garās… Lillī, uzvelkot savu garo, izskatās plikāka nekā pirms tās uzvilkšanas: tikai divas drānu sloksnes gar abiem sāniem un kaut kas pārmests pār vienu plecu. Tas dod Mariai ziņu, kas darāms. Viņa sāk rakāties pa savu rokas bagāžu, kas viņai ir jo plaša – lai viss būtu pie rokas un kaut kas kaut kur nepazustu. Vispirms viņa sameklē adatu, šķēres, diegus, izvērtē dažus nešūtus drānu gabalus, kas viņai būtu vedami radiniecēm, bet ko var arī nevest. Kad citas dāmas jau prom, Maria sāk šūt. Šūt Maria prot. Bet šoreiz var tikai sadiegt – vīles atstāt neapvīlētas un sānu šuves vaļā, pēc dotā parauga, tad savilkt šo un to, šā un tā – ap vidu un pār pleciem. Tas, ko viņa redz spogulī uzmēģinot, viņai ļoti patīk. Tomēr viņa zaudē labas piecas minūtes, pārdomājot, tad sadiedzot sānu vīles mazliet vairāk ciet, pārvijot vēl kādu matu lentu pār krūtīm. Pa vidu darbam ieēdot pa biskvītam, kas viņai vēl pavadītāju atnesti, tad krāso lūpas, acis un tā tālāk.

Maria tomēr ir vēlu – kapteinis vairs nestāv pie durvīm un nesniedz roku. Bet kapteinis, kā var pa vaļējām durvīm redzēt, nav ne jaunākais, ne skaistākais. Mariju pastumj pie elkoņa kāds patiesi izskatīgs zēns – balts pogains frencītis kā uzliets un melnas bikses, viņš spiežas tai garām, atvainojas, tad paskatās uz viņas lentām un diezgan nelaipni nošņāc: „Nāc iekšā vai paliec ārā, ne durvīs”… Bet tad atskatās otrreiz un maina toni: „Ņem vienu glāzi,” viņš sniedz paplāti, kas tam uz otras rokas, un „Gaidi mani te. Iekšā ir šausmīga burzma…” Maria uzsmaida, un viņas piedzīvojums sākas. Maria ir ļoti jauna un glīta, skaista! Ar sešpadsmit gadiem arī velns bij skaists, mums ir zināms.

Marias piedzīvojums ir liels un turpinās visu kuģa dzīves laiku. Tikai pēdējā dienā – viņš nekur nav atrodams. Bet tas tā nav Mariai vien. Tas ir viens no kuģa dzīves niķiem.

Kad šis brauciens galā, kuģi pārkrāsos, nāks cita kuģa apkalpe, citi pasažieri.

*

Bet kad vēl tas iet, kad vēl tas brauc, liekas, ne tikai viļņi, visa jūra pati kāpj augšā lejā gar kuģa sāniem kā vizuļojošs kalns, kas ceļas un grimst. Un omulīgā, resnā kundze pieceļas no bingo spēles galdiņa un, pie krēsla turēdamās, brīnās:

„Bet tad čīkst gan viss kā veca būda.”

„Tas labi, ka čīkst. Nebūtu labi, ja nečīkstētu,” nosauc jauns virsnieks, garām iedams, un ir jau aiz durvīm, nevar tam vairs spēt paprasīt – kādēļ, viņš tā saka? Jāsaprot pašiem: „Tas tā būvēts kā cilvēks ar labām locītavām. Dažs – kā krīt, tā lūst, dažs dzīvs kā kaķis, lai kā to mētā…” Pieceļas arī viņas pavadonis, smags, liels kungs, mazliet klibs, kas arvien sēd mierīgs un kluss, bet, kā ceļas no sēdēšanas – tā svilpo. Tas tādēļ, lai viņa nelielais klibums izskatītos kā, jā, gandrīz kā dejas solis līdzi svilpotās melodijas ritmam (un tas iznāk tad kā tāds dzīves pilns vieglums, gandrīz tāpat kā spēlēšana uz kuģa šūpotām klavierēm).

Un jūra šūpojas. Un kuģis šūpojas. Un cilvēki sāk uzvesties katrs savādāk: cits steidzas apgulties, cits meklē tabletes, cits izrādās vairāk līksms nekā jebkad – rāda savu jūrnieka dabu.

*

Sievietes, nebūtu daudz melots, ja teiktu – vai visas vēlas uz kuģa piedzīvot kaut ko nepiedzīvotu.

Tās, kam mīlas piedāvājumi ir ikdienišķa lieta, meklē zinīgi un ātri, bet arī tās, kuru dzīves ir vadītas tik apzinīgi pareizi, ka tur afērām nav bijis atļauts ieviesties, arī tām šķiet: varbūt te uz kuģa dažs kas varētu būt mazliet citādi, un, neko nesabojājot, varētu piedzīvot kaut ko nepiedzīvotu?

Daža uz to ir iepriekš cerējusi un sagatavojusies, dažai šī vēlēšanās nāk negaidīti, tā sakot – nevainīgi. Tā tas notiek arī Helēnas kundzei. Viņas savaldzinātājs ir kāds no kuģa virsniekiem. Tikai muļķes krīt uz virsniekiem… Tas nu tā ir. Bet uz kuģa ne-virsnieki, tas ir, pasažieri, vai visi izskatās tik nolaidīgi, gausi, slinki, saburzīti. Viņiem ir garlaicīgi, pārāk karsti vai auksti, viņi nezina, kur likties, ņem visu tik nopietni. Bet virsnieki slīd apkārt brīvi kā mūžīgā dzīvība.

Helēnas kundze ir viņu iesaukusi par Pinokio. Tas, lai turētos pretī viņa neizmērojamam šarmam. Viņš ir slaids un tievs. Tik tievs, ka iedoma nevēlas, pat baidās sākt darboties un izģērbt to kailu, bet formas uzvalkā viņš ir elegantākais vīrieša tēls, ko viņa jebkad ir redzējusi dzīvē vai uz skatuves, vai filmā. (Varbūt maza līdzība ar Fredu Astēru, bet pārspējot to.)

Viņa elegance ir īsta, tas ir – vienota tērpā, augumā, kustībās. Kad pirmā siltā diena, viņš parādās viss baltā; šķiet, viņš nu pārspēj līdzšinējo zili melno. Kad laika apstākļu dēļ tam atkal nākas nest melno, šķiet, tas tomēr pārspēj balto. Un tā visu laiku. Viņa deguns ir tik bezkaunīgi garš un smails, bet taisni tas dod viņa tēlam līdzsvaru, nozīmi, vienreizību, pat vīrišķību. Tas, ka viņa seja nav klasiska, ir pat neglīta – garais deguns, izvalbītās acis līdzsvarojas ar dziļo, šarmanto smaidu vaigā un eleganci. Helēnas kundze gan kādreiz šaubās, vai tas nav tikai viņas iedomu radīts, tas – kā viņa to redz? Bet vai tas vienmēr nenāk no mums pašiem, ko mēs kādā ieraugām?

Taču – kā tas būtu varējis notikt vienā īsā mirklī, tai rītā, kad viņa bija piesēdusies pie lielās zāles orķestra klavierēm, kas viegli šūpojās un it kā zuda prom zem pirkstiem, ja nepamanījās šūpoties, kustēties tiem līdz. Spēlēšana iznāca viegla, gaisīga, tā bija gandrīz kā deja. Pinokio (tad vēl viņam šī vārda nebija) nāca no zāles tālā gala, Helēnas kundzes acis uztvēra nācēja skatu un nespēja no tā atrauties visu tā nāciena laiku. Pa daļai tas varbūt bija tādēļ, ka viņa visa un arī viņas acis bija tik ļoti iesaistītas spēlēšanā uz kustīgajām klavierēm, pa daļai varbūt tāpēc, ka viņai bija jāiegūst šī nācēja labvēlība (viņa taisīja troksni tik ļoti agrā rīta stundā) un varbūt tomēr arī tādēļ vai tikai tādēļ, ka nācējs bija tik negaidīti simpātisks. Brīdis bija bijis ilgs un kāda zemteksta pilns. Pēc šī rīta slaidais virsnieks ir sācis uzpeldēt Helēnas kundzes tuvumā. Dzīve uz kuģa galu galā nav nemaz tik īsa. Ostās ir apstāšanās un izbraukumi sauszemē, ir jūras šūpotas dienas un naktis, deju vakari, krodziņi, sabiedriskās spēles, peldbaseini, visādi atpūtas stūrīši un pat bibliotēkas.

Dāmu kuģa piedzīvojumu mazliet sāpīga puse (lai arī cik viegli tos ņem) ir tā, ka viņiem visiem ir (kaut kur) sievas un saderinātās. Pinokio sievas nav. Viņam ir draugs. Spēkoties ar draugu ir gandrīz bezcerīgāk nekā ar sievu.

*

Kā visur, tā arī uz kuģa klejo pilnīgie vieninieki.

Garā dāma, tā ‘rūtainā’ ir viņai dotais vārds, jo, liekas, viņa nav ne ar vienu tik tuvu iepazinusies, ka būtu teikusi savu vārdu. Viņa iet visur viena. Citi arī ir vieni. Bet pie viņas tas vairāk duras acīs. Ir redzams, ka viņa ceļojumam nopietni gatavojusies tādā veidā, kā viņai tas šķitis pareizi – savā veidā. Gadus desmit piecpadsmit, varbūt pat divdesmit gadus vecā veidā. Viņai ir rūtains ielas kostīms un tā krūtīs (krūtežā, kāds provinciālis teiktu) ir dzeltenās blūzes kuplā apkakle – žabo. Mati zeltainbrūni, iecirtoti, tāpat ne šīs dienas veidā, rokās soma, cimdi; viņa staigā taisna un slaida, neuzsmaida, bet arī nerauc pieri un nešķiebj lūpas kādā nepatikā, kā daudzi to par šo, ne to atļaujas, piemēram, par to, ka durvis uz klāju ir tik smagi veramas un sitas tik spēcīgi ciet, ka tās ir jātur ar abām rokām, vai pat, kad tiekot ar tām galā, atklājas, ka nav neviena brīva guļamkrēsla!

Tādās reizēs Rūtainā dāma izturas tikpat mierīgi kā vienmēr, iet, apsēžas kaut kur citur un lasa savas grāmatas. Viņai ir līdz savas grāmatas, viņa nerakājas pa kuģa bibliotēkas skapjiem, kur patiesi ir maz kas lasāms atrodams. Viņa neapstājas arī pie galdiem ar visādajām spēlēm, kur cilvēki satiekas, iepazīstas un atkal aizmirst cits citu, ja tā vēlas.

Karstā dienā, kad pusdienu galdi ir klāti lielajā augšējā zālē, smorgasborda veidā (katrs pieliek savu šķīvi un staigā kaut kur apkārt), rūtainā dāma ierodas baltā kleitā, nevainojami spožā, gludā, ar angļu stila izšuvumiem, un arī šis viņas tērps pat pavisam nevainīgā vērtējumā dod iespaidu: „… interesanti, kaut kur kaut kad redzēts, kādā fotogrāfijā, mātes albumā varbūt. Nabadzīte…”

Viņa bija par ilgu gatavojusies šim ceļojumam. Bet – varbūt nē, varbūt viņa nebija gatavojusies, tikai atvērusi savu drēbju skapi un vilkusi virsū un saiņojusi līdz visu kā katru dienu. Normāls cilvēks šai jūras sašūpotajā pūlī izskatās gandrīz nepiedienīgs.

*

Smalkā ārzemniece ir citāda sieviete.

Viņai ir iedots šis ārzemnieces vārds, izslēdzot viņu no visām zemēm, it kā tā visur būtu ārzemniece. Viņa uzvedas tā, it kā viņa visu mūžu būtu ceļojusi, zinātu absolūti, kā tam visam jābūt, un, ik brīdi atrazdama kļūdas visā, ir nebeidzamās ciešanās. Viņa maina nekļūdīgi savus tērpus mazākais trīs reizes dienā un diezgan sekmīgi audzina ap sevi smalkās etiķetes sargātājus, kas cieš līdz, saprot, palīdz.

„Bet nē taču. Kafiju nesiet man, kad es būšu paēdusi. Vai es varētu palūgt augļu nazi. Ak, nekas, apkalpojiet vien citus. Es varu gaidīt, ja tas tā vajadzīgs.”

Dažādie mazie aizrādījumi kā mazi dūrieni ķer visus, un daudzi, gribēdami atbilst kādām augstākām prasībām, standartam, pakalpo, klausa, padodas. Dažiem liekas – ilgi to nevarētu izturēt. Bet vai tie cilvēki, ar ko mēs saistāmies, lai būtu mums tikai par lutināšanu? Varbūt tie ir arī, lai mēs redzētu, ko mēs varam nest, kas mēs kļūstam un kas no mums paliek pāri?

Uz otro kapteiņa balli smalkā ārzemniece ir tērpta melnā mežģīņu kleitā līdz zemei ar lielu sārtu rozi pie – ceļiem. Viņa izskatās ļoti skaista (ar visu to, ka viņa ir dzīves patiesi ļoti nolietota). Ja padomā, vai kāds maigāks, mazāk ass radījums drīkstētu un varētu nest – tā rozi? Tā tad!

Viņas biežākais pavadonis ir vīrs gados, pazems, uzlīcis, ar melnu, spurainu, sevišķi lielu galvu un platu degunu (pretišķības pievelkas). Viņš staigā tumši svītrainā kreklā un savādā kārtā (varbūt asociācija no svītrām, melnās galvas, kūkuma?) atgādina meža cūku tēvaini. Viņš ir simpātisks, silts. Viņai ir arī citādi pavadītāji. Tikai pašās beigās, kuģi atstājot, viņai neizdodas pārliecināt kādu kuģa kalpu – melno, kas stāv pie noejas kāpnēm un stūrgalvīgi liedz viņai noiet. Melnais neliekas saprotam viņas uzstāšanos, izsaucienus, skaidrojumus un pat smiešanos par viņa tiepību, bet stūrgalvīgā mierā, liedz viņai noeju, neteikdams ne vārda par to, ka viņas karte ir rozā, bet viņam šeit jālaiž prom tikai tie ar dzeltenajām kartēm. Grūti zināt, vai melnais nesaprot dāmas ilgo uzstāšanos, nesaprot pat angļu valodu (kas ir kuģa valoda), vai arī – grib mācīt viņai savas, šīs situācijas, šī kuģa manieres.

Daudziem šķiršanās brīdis, šķiet, pienācis ātrāk, nekā gaidīts.

Visnepiedzīvotāko savā jaunajā mūžā ir piedzīvojusi Maria. Bet… pēc tā jau mēs visi kārojam. Kuģi atstāj ap tūkstoš astoņi simti pasažieru. Visur ir izņēmumi; varbūt kādam no tiem ļauts dzīvi no kuģa paņemt līdz uz sausas zemes. Bet kuģi pārkrāso. Nāks cits brauciens, citi pasažieri.
—————————————————————–
Džons Bergers
(No Mazajam esejām)
Treji Vārti 01.03.1995

Kādā Džona Bergera grāmatā (John Berger — The Way of Seeing — Redzēšanas veids) izlasīju teikumu: „Kad mīl, iemīlētā skatīšanā (redzēšanā) ir tāda pilnība, kam ne vārdi, ne apskāvieni nevar līdzināties; pilnība, kādu tikai mīlas akts uz brīdi var ietvert.” (When in love, the sight of the beloved has a completeness which only the act of making love can temporarily accommodate.”

Es apstājos, domājot: jā, tā tas ir! Tā ir brīnišķīga patiesība. Bet šķiet, neviens to vēl nebija teicis, un vai daudzi tam piekritīs? Vai būs vēl kāds, kas to teiks?

Sāku skatīties pēc J. Bergera grāmatām tā, kā skatās pūlī pēc pazīstamas sejas. Viņa grāmatas jāmeklē labajos lielo autoru grāmatu veikalos, sīkajās grāmatnīcās tās nav atrodamas. Zinot meklēt pareizajās vietās, to sarodas diezgan daudz. Ne viņa visas, bet astoņas no tām, vairākkārt pārlasītas, stāv manos plauktos. Viņa grāmatu ierašanās bija kā laba paziņas, kā drauga ciemos atnākšana.

Prieks atrast sev līdzīgas atziņas, prieks arī pastrīdēties.

Vai esmu ar viņu strīdējusies? Nē. Bet šādas brīvības iespēja ir radusies no Bergera drošās valodas. No viņa var dzirdēt ko jaunu, kaut ko droši teiktu, viņa paša atrastu, piedzīvotu, ne vienmuļu, ne jau iepriekš dzirdētu un paredzamu.

Bergers ir pazīstams mākslas kritiķis, rakstnieks (prozā un dzejā), darbojies arī ar foto mākslu. Dzimis un audzis Anglijā, starp citu, mācījies glezniecību, bet strādājis tanī maz (lai gan, šķiet, šī viņa pieķeršanās gleznošanai bijusi iemesls dzimtenes pamešanai). Agri emigrējis uz Franciju un dzīvo Francijas kalnu vidienē, vienkāršu franču zemnieku vidū. Stāstījis par viņu dzīvi gan rakstos, gan foto attēlos.

Bergers redz daudz, redz intensīvi un izsakās droši par to. Nebaidās spriest, ne tikai glaimot vien arī par tādu lielo kā Pablo Pikaso. Par to viņam ir grāmata Success and failure of Pablo Piccaso (Pablo Pikaso panākumi un neveiksmes).

Kā vienu no Pikaso neveiksmēm Bergers min to, ka garajās vecuma dienās Pikaso nav uzgleznojis un atstājis no sevis nevienu lielu darbu (kā to citi gados veci gleznotāji ir spējuši.)

Pikaso vecuma perioda sīkos, daudzos darbus Bergers piemin kā horrors — šausmas. Jā, tie rāda vecuma šausmas satura ziņā, nepievilcīgā, pat pretīgā veidā. Lielam darbam varbūt ir vajadzīgs savs cēlums tā saturā, varbūt Pikaso vecumā īstenībā to nav saskatījis, domājot par vecuma dienu uzspiesto atsacīšanos no jaunības, prieka, mīlestības, seksa. Pikaso ir spējis atstāt mazos šausmu (horrors) gleznojumus.

Varētu iebilst, ka tie ir meistarīgi gleznoti un pilni neviena nemīlētās patiesības. Varbūt tas savā ziņā atsver kāda viena liela darba trūkumu. Modernā veidā daudz kas tagad tiek salikts no īsām apcerēm. Pikaso tikai nav centies šos īsos gleznotos momentus mazliet apvienot.

Par gleznotājiem Bergers rakstījis daudz gan kritiskās apcerēs, gan esejās, gan savās cita satura grāmatās, tā arvien atgriežoties pie redzes, pie acīm saskatāmā, atrodamā, atklājamā. Viņš raksta par redzēto droši un izsaka neparasti daudz par saskatāmo slavenu gleznotāju gleznotās sejās un ķermeņu kustībās, ieraugot tur modeļu un gleznotāju dvēseļu intīmās noskaņas no to dzīvēm, kas citur gleznu tapšanas vēsturē nav pieminēts. Tās parasti ir arī Bergera intīmās domas un spriedumi. Tie viņa rakstos ienes tuvību, drosmi, pat siltumu, ja viņa teiktajam var pievienoties un ļauties. Tās ir viņa personības iezīmes — drosme, sevis apliecināšana.

Viņš ar savu tuvāko ģimeni — sievu un bērniem dzīvo Francijas kalnainā apvidū. Anglis prom no Anglijas. Turienes franču zemnieku dzīve Bergera grāmatā The Other Way of Telling ir gandrīz tikai foto attēlos. Viņu attēli šeit rāda zemnieku darbus, viņu sejas, rokas un augumus, kas bez vārdiem uzskatāmi runā par viņu dzīvi.

No viņa rakstiem, kas skar vietējo franču dzīvi, ir viņa ievērojamā grāmata par ārstu, kas strādā un dzīvo savu mūžu tur zemnieku vidū, (A Fortunate Man). Šķiet, šai ārsta dzīvē ietilpst daudz kas no Bergera paša dzīves tur, pašizvēlētā svešumā. Bet paša atrasts un izvēlēts svešums varbūt vairs nav liels, dzīvi nomācējs svešums. Bergera rakstos izteikta viņa pasaules uztvere ar acīm, ar redzi, viņš stāsta par dzīviem cilvēkiem, jo daudz par franču kalnu zemniekiem, kuru vidū viņš dzīvo, svešinieks tiem un — arī ne. Viņš redz viņu dzīves īpatnības, redz, ka cilvēki visur ir tie paši, lai arī viņu dzīves apstākļi ir dažādi.

Bergera grāmatu skaits — ap trīsdesmit — A Fortunate Man, Once in Europa, Permament Red, Pig Earth, The Way of Seeing, The Sense of Sight, Another Way of Telling, Keeping the Rendezvouz, un citas, — manuprāt, lasīšanas vērtas, kas ierosina redzēt un pārdomāt.

Prozas Profili (Ķikure/Kikure)

Prozas profili. Latviešu proza svešumā. Sakārtojis Teodors Zeltiņš, 1964. Grāmatu Draugs.

ERNA ĶIKURE

Īstā vārdā Erna Bērziņa-Dzelme, dzimusi 1906. g. 4. oktobrī Ļaudonas pag. Ķikuros. Darbi: dzejoļi periodikā un antoloģijā Dzejas un sejas; stāstu kr.: Mūsu kaimiņš.

Viesnīciņa Lalaila ielā.

Tas varbūt bija ieliņas nosaukums, kas tik ļoti iedzīvināja viņa iztēli, kad viņš ar draugiem tur nejauši bija apstājies pavadīt nedēļas nogali. Viesnīciņa Lalaila ielā! Tā bija kā kāda Šveices viesnīciņa. Pa logiem redzēja kalnus. Viss bija vienkāršs, vecs, vientulīgs, ļoti tīrs, ļoti kluss. Viņš aizrakstīja tā viņai. Tur varētu pavadīt daļu atvaļinājuma, atpūsties. Justies citādi kā mūžam vienādā, bezstila Austrālijā. Protams, viņš nedomāja, ka viņa to ņems nopietni. Viņi daudzreiz bija norunājuši satikties, te Olimpiskās spēlēs, te Kultūras dienās, – nekad nekas nebija iznācis.

Viņi apmainījās vēstulēm jau seši gadi. Tādas dīvainas lietas slepeni notika šinī modernā laikā.

Viņi abi bija pa pusei atraitņi – viņam tikko apprecēta sieva palikusi Latvijā, par kuŗu vēl arvien nebija ziņu, viņai iecerētais pazudis karā bez vēsts. Te viņi dzīvoja katrs savā šīs nederīgās salas malā. Sarakstīšanās bija sākusies nejauši, pārsūtot kādus oficiālus papīrus. Viņi bija redzējušies tikai reizi dzīvē, bēgļu gaitu sākumā – arī oficiālu papīru lietā. Maz ticams, ka satiekoties tie viens otru pazītu. Sarakstes sākumā viņiem nebija nekādas intereses vienam par otru. Kopīgas bija tikai smagās atmiņas par kādu dienu, dzimteni atstājot. Varbūt tas vēstulēs bija atraisījis vaļsirdīgu vārdu plūdus un vēlāk pieķeršanos. Vēstulēs viņi viens otram tagad aizpildīja, tā sakot, ģimenes vietu. Šo un to dzīve deva abiem, un to varēja vieglāk ņemt un nesaudzīgāk aizmest, kad bija viens, kam nopietni izkratīt sirdi.

Laiku pa laikam viņu vēstulēs ieviesās romantika, bet kaut kā – tas nekad negadījās abiem reizē. Kad viens bija iesilis un atmaidzis un rakstīja, ka saņemtās vēstules nēsājot līdz neatvērtas, lai ilgāk baudītu kārdinātāju prieku, tad otrs tanī pat laikā pie vēstulēm bija tikai pavirši, jo tuvāk bija gadījies kas tveramāks (sirds arvien ir steidzīga sākt spēles pāri tuvākā dārza sētai…)

Tā viņam patlaban, vietēju apstākļu dēļ, ļoti skaisti šķita sarkani mati, bet viņa līdz uz Lalaila ielas viesnīciņu bija paņēmusi vīnsarkanas dzijas kamolus, jo ilgāku laiku jau spožākās krāsas viņas dzīvei deva kāda melnmataina galva, baltas krekla piedurknes un vīnsarkans džemperis. Viņai bija nodomā adīt kaut ko apjūsmotajam melnmatim, tikai – neviena krāsa nelikās tik skaista kā tā, kādā staigāja viņš, bet adīt viņa gribēja kaut ko tādēļ vien, ka bija liela adītāja.

Jā, šoreiz uz norunāto satikšanos viņi abi, Ozoliņa kungs un Zīles jaunkundze, ieradās brīvu un nepiespiestu prātu. Viņi sēdēja mazās Lalaila ieliņas mazajā viesnīciņā un ēda auna cepeti ar zaļām pupiņām, dzeltenu ķirbju un baltu kartupeļu biezeni. Šķīvji bija glīti un krāsaini nokrauti, uz rūtota galdauta vēl savukārt rindojās krāsainas tomātu un citu mērču pudeles.

Viesnīcas zēns, tas pats, kas atvēra durvis, saņēma somas, ierādīja istabas, tagad ar baltu dvielīti spēlēdamies, tikai ieraduma pēc jautāja – „Tēju?…” Un jau slīdēja prom, lai to atnestu, kad Ozoliņa kungs teica – „Kafiju!”
„Jā,” puika atsaucās. Viņš vienmēr teica – jā. Teikt nē vienmēr varēja vēlāk.

Kafiju, protams, varēja dabūt. Bet par visu to, ko kāds prasīja negaidītu, zēns pats uz savu galvu veda savus norēķinus. Svilpodams viņš šo pāri sāka paturēt acīs. Vienmēr bija klāt kā nagla, tikko izskatījās, ka viņš varētu būt noderīgs.

Pa mazās ēdamistabas augstajiem, šaurajiem logiem, cik to kruzuļainie priekškari atļāva, varēja redzēt brūnganas, tad zaļganas un zilganas augstienes, tālāk kalnus.

„Vai jums neliekas, ka mēs esam Šveicē?” Ozoliņa kungs jūsmīgi teica. Un Zīles jaunkundze tāpat piekrita, kaut gan viņa nebija bijusi Šveicē. Viņas krustēvs savās jaunības dienās bija bijis Šveicē, no turienes viņam bija liela bilde, skaistas sievietes palielināta fotogrāfija, tā karājās virs klavierēm pie sienas, kur viņai, mazai meitenei, bez žēlastības vajadzēja vingrināties – Priecīgo zemnieku; viņa nemaz nebija priecīga, aiz dusmām necēla acis uz augšu uz skaisto sievieti – viņa negribēja dabūt tādus bērnus kā tā, bet no kalpones Amildas viņa zināja, ka dabū tādus bērnus, uz kādām bildēm skatās… Zīles jaunkundze to atceroties smaidīja, viņa gandrīz būtu varējusi skaļi smieties, bet tikai daiļi piesarka – viņa tik labi atcerējās, cik skaista bija bilde virs klavierēm…

Nē, tiešām, šī satikšanās bija noritējusi ļoti mierīgi un patīkami, bez lieka samulsuma. Zīles jaunkundzei par to gādāja vīnsarkanais džemperis, Ozoliņa kungam kāda atmiņa par Šveici, ko savukārt atsvaidzināja kāda sarkanmataina galva, ko viņš tomēr nebij aicinājis uz viesnīciņu Lalaila ielā… Tur nekas labs nebūtu varējis iznākt.

Ozoliņa kungs runāja par Šveici, Zīles jaunkundze domāja par Portugāli – tas, ar melnmataino galvu un vīnsarkano džemperi bij portugāļu izcelsmes. Viņš bija precējies, protams, gan nelaimīgi, bet tomēr – tur nekas nevarēja iznākt…

Ozoliņa kungs un Zīles jaunkundze apskatīja viens otru tā, kā šad tad, pēc gadiem, apskata pats savu sievu vai vīru, ko tāpat kā savas mājas durvju rokturi nav šo laiku redzējis, un ir mazliet aizkustināts un izbrīnīts. Viņam patika viņas pleci, modernā maigā adījumā, viņai patika viņa rokas, kas mierīgi gulēja uz galda malas, juzdamās mājīgi ogļu pelēkā uzvalka piedurknēs.

Izzobojuši un apēduši jēru ar pupiņām, viņi devās pastaigās pa apkārtni. Bija oktobŗa mēnesis – pavasaris. Ceļmalas krūmi bija pilni putnu ķērkšanas, smiešanās, svilpšanas, zvanīšanas. Vējš dažubrīd atnesa dūmu rūgtumu no meždegām. Kas to pazina kā Austrālijas pavasaŗa zīmi, tam šī siltā smarža lika sirdij salekties un ķermenim nogurt nojautās kā ziemeļos kūstoša ledus smarža mežā. Bet divus mazās viesnīciņas viesus tā nemodināja, jo bija tiem sveša.

„Te nav pavasaŗa,” Ozoliņa kungs skumji teica, iedams Zīles jaunkundzei aiz muguras, pa šauru ūdens izgrauztu meža ceļu, kas atgādināja izsīkušu strauta gultni. „Mūžīga vasara, karsta un sausa, vai slapja un auksta… Mūžīga zaļošana, skumja kā mūžīgā nāve…”
„Te nav pļavu ar ziediem,” viņš nerimās, „tikai ganības – paddok, paddok…”

Nezin, kā tas ir Portugālē, Zīles jaunkundze pie sevis domāja, tur arī laikam nebija ne īstas ziemas, ne īsta pavasaŗa. Viņa vienmēr vēl kavējās pie sava portugāļa. Bet par Portugāli gan arī viņš neko nezināja – viņš jau bija dzimis Austrālijā, tikai melnie mati un vārds no turienes… Viņa kāri ieelpoja saldo, smago smaržu un nezināja, no kurienes tā nāca.

Tā nāca no augšas, cilvēku acīm slēptas pret debesīm ziedēja lielo eikaliptu galotnes, sirmas un varenas, cilvēku roku un acu neskartas.

„Jūsu mati te zaļajos zaros izskatās sarkani – ” Ozoliņa kungs teica, un Zīles jaunkundze no viņa balss dzirdēja, ka tas viņam pa prātam. Bet viņas mati nebija sarkani, tikai gaiši brūni, mazliet piekrāsoti.

Atgriezušies viesnīciņā, viņi aizgāja katrs savā istabā dažas stundas atpūsties, lai ar svaigumu ķermeņos un domās satiktos pie vakariņām. Vajadzēja baudīt labā stilā šo mazo nabaga atvaļinājumu.

Savā istabā nonākusi, Zīles jaunkundze tūlīt pasauca viesnīcas zēnu, iedeva tam labu dzeŗam naudu un aizsūtīja to uz aptieku. Vēlāk tā atnestās paciņas saturu viņa izbēra mazgājamā bļodā un skaloja tur savus matus – Ticiāna sarkanā.

Viņa gribēja iepriecināt Ozoliņa kungu.

Arī Ozoliņa kungs pasauca viesnīcas zēnu – viņš vēlējās pulksteni savā istabā. Vislabāk kaut ko ļoti vecu, kas skaļi tikšķ un zvana stundas, vai arī modinātāju, kas spēlē vai kūko. Vecā viesnīcā kaut kas tāds varbūt bija atrodams. Ar pulksteņa tikšķēšanu atpūtas stundās Ozoliņa kungs vēlējās sapņot par Šveici, tur viņš reiz bija laimīgs bijis ar sarkaniem matiem, un tai, kuŗu viņš neaicināja uz Lalaila viesnīciņu, arī mati dega sarkani, par daudz dega.

„Pulksteni, kas zvana vai spēlē, vai kūko…” viņš skaidroja puikam.
„Jā,” puika teica. Viņš vienmēr teica – jā.

Kaut kur jāsameklē viņš domāja, pa kāpnēm lejā skrienot. Kaut pulksteņu veikalā, ja ne citur. Ar tiem te derēja sadzīvot. Tie dzīvoja mākoņos un kaisīja naudu, to vajadzēja mācēt uzlasīt.

Vēl pirms vakariņām viņš ienesa Ozoliņa kungam vecu modinātāju, četrstūrainu, kā mazu skapīti. Iet tas lāga negāja, bet ja nolika uz viena sāna un šad tad sakratīja, tas kā nekā tikšķēja un varēja nospēlēt Zilās Donavas piekto valsi. Brīnišķīgs. Ar dzeguzi viņš nevarot dabūt, puika teica, bet tādu, kas zvana stundas, viņš atnesīšot rītu. Noskriedams pa kāpnēm, zēns vienā rokā čaukstināja naudas zīmi, ar otru sita knipjus pār galvu. Viņam pašam vislabāk patika elektriskie pulksteņi, tādi kā jaunajā bankā, kur sekunžu rādītājs plūda kā straume. Pametot acis uz tādu, skaidri jūti, kas notiek – dzīve plūst! Lielā dzīve plūst! Zem tāda pulksteņa viņš reiz strādās, varbūt pats savā viesnīcas zālē, kur ļaudis ieairējas ar pleciem, galvas nepagriezdami, somas ieslīd un aizslīd aiz tiem.

Pie vakariņu galda Zīles jaunkundze apsēdās kā pats pārsteigums – melnā kleitiņā ar zaļa pērlīšu papagaili pie krūtīm. Nekā cita zaļa viņa nebija varējusi sameklēt matu krāsas ielīksmošanai – un pietika.

„Kafiju?” zēns apķērīgi teica.
„Vīnu!” Ozoliņa kungs pavēlēja.
„Vai jums ir īsts Portugāles ports?” Zīles jaunkundze droši piebilda un sagrozījās krēslā tik koķeti, ka Ozoliņa kungs ieplēta acis, kas jau tā bija platas par viņas matu un papagailīša saskaņu.
„Jā,” zēns attrauca, viņš vienmēr teica jā, bet tagad viņš diezgan domīgs cilāja atrodamo pudeļu krājumu. Tad viņš izsita gaisā pāris knipjus un sāka rakāties citā plauktā. „Portugāles sardīnes,” viņš lasīja un veikli izķēra dažas kastītes. Pietiekami lielas un pietiekami greznas etiķetes papīris no tām nonāca viegli, un ne pārāk grūti to bija pielipināt kādai pudelei, sarkana, šaura papīra strēmele pārlipa vēl pāri ‘sardīnēm’ un atstāja visā godībā ‘Portugāli”.

Ja to portu būtu teicis viņš, zēns nebūtu bijis gluži tik drošs, bet to teica viņa. Gan izies labi! Viņš pats manīsies ieliet un pudeli daudz no rokām neizlaidīs…

Un izgāja labi. Ozoliņa kungs skatījās sarkanos matos, un viņi abi dzēra Portugāles vīnu. Tanī ir tik daudz saules…

Viņi pavadīja brīnišķīgu nedēļu. Viesnīciņa bija tīra, zēns katru pēcpusdienu nomainīja rūtotos galdautiņus pret baltiem, lai tie būtu svinīgāki vakaram, un izmeklēja radio mūziku, noklusinot pēdējos grāvējus. Citu viesu bija maz, ienāca un izgāja tikai daži veci pāri un novītušas dāmas ar zīda rozēm uz galvām.

Laiks kļuva arvien maigāks, tikai dienas vidus bija vējains, rīti un vakari bija rāmi un skaisti. Tad Ozoliņa kungs ar Zīles jaunkundzi klejoja mežā un kalnos, bet pusdienas laikos sēdēja kopējā verandā, kur Zīles jaunkundze iznesa arī savu adīkli, tas deva ļoti mājīgu jušanos. Dziju viņa tomēr bija paspējusi jau pārmainīt pret zirņu zaļu. Arī porta vietā viņi dzēra vermutu, cik nu viņi vispār to dzēra. Tikai par Šveici un Portugāli viņi vēl runāja, jo bija tā saulē iedeguši, ka būtu prieks bijis apgrozīties lepnākās pasaules atpūtas vietās. Bet te jau tāda nekā nebija.

Pēdējā viesošanās diena, tāpat kā visas pārējās, bija saulaina, tikai ļoti vējaina, un kalnu nogāzēs, kur izdedzināja krūmus gar augļu dārziem, uguns bija izlauzusies mežos un izcēlies lielāks ugunsgrēks.

Ozoliņa kungs ar Zīles jaunkundzi ceļu uz staciju gribēja vēl nosoļot kājām, zēns viņu mantas varēja aizvest viens vecajā viesnīcas Holdenī.

Bet viņš gribēja vēl reiz būt pakalpīgs: „Vai jūs tiešām negribat braukt?” viņš tiepās. „Es jūs aizvedīšu tur gar degošo kalnu! Tur ir ko redzēt! O, mamma mia! O, bambino!” viņš iespaidīgi sauca. Viņš bija itālis, tikai gaišmatis; parasti tas viņam nāca par labu, kad viņš viesiem pienesa tēju un aukstās dienās karstus čipus, tikai tagad viņš būtu vēlējies būt tumšs, būtu jau sen uzdevies par spāni, ja ne tieši portugāli un izdabūjis vēl kādu šiliņu vairāk.

Viņi brauca zēnam līdz. Uz degošo kalnu.

Pie kalna nogāzes viņi izkāpa, jo policija liedza tālāk braukt, liesmas gāja pāri ceļam.

Viņi stāvēja citu vērotāju vidū, kas bija tur apkārt bažīgām sejām. Vajadzēja atkāpties pa solim, tikko kādā kokā no jauna ierūcās liesmas, uzdrāzdamies līdz galotnēm, izmezdamas dūmu mutuļus un degošu lapu mākoņus, kas pamazām melnas un vieglas kļūdamas, lidoja tālu. Policijas mašīnai blakus stāvēja kāda smagā mašīna, no kuras sievietes dalīja karstas tējas krūzītes, un vīru rokas, melnas kā pagales, saplosītās kreklu piedurknēs, tās kāri izrāva, un sviedrainas sejas, ar nosvilušām skropstīm un matu šķipsnām, kāri noliecās un dzēra karsto tēju, biezu, stipru kā kafiju ar pienu. Tāds bija te likums, un tā bija labi – jo karsts no ārpuses, jo karstu vajadzēja ņemt iekšā, lai turētos līdzsvarā.

„Jums labāk ir griezties atpakaļ,” policists laipni teica vērotājiem, „uguns ir savaldīta, bet ceļš vēl nav drošs braukšanai.”

Mājās devās arī daļa meža dzēsēju, atstājot tikai dažus cilvēkus un policiju. Ozoliņa kungs un Zīles jaunkundze griezās iešanai, un tiem bija tā, it kā vēl būtu jākavējas; it kā būtu kas vēl jāredz un jāizprot. Viņi atlaida zēnu ar veco Holdeni un viņu mantām.

„Brauksim ar nākošo vilcienu,” Ozoliņa kungs teica, un vilcinādamies un dzeltenās ēnās sev priekšā uz ceļa lūkodamies, viņi klusēdami sāka iet. Ozoliņa kungs noņēma melnu, sadegušu lapu no Zīles jaunkundzes pleca, ko mīksti sedza jaunais, maigi zaļais džemperis, un uzlika tur savu roku. Cik daudz ir vienā sievietē, viņš domāja, tagad viņas mati bija pieticīgi brūni, un kustības nebija koķetas, bet viņas mierā bija tomēr slēpts kāds nemiers, kad pēkšņi viņa apstājās un vēlreiz pagriezās pret uguns postīto mežu.

„Ozoliņa kungs,” viņa tad noteiktā balsī iesāka, „tie nav nekādi Šveices kalni. Un mūsu viesnīciņa Lalaila ielā nebija nekāda Šveices ciema viesnīciņa, kādu mēs to gribējām redzēt un mīlēt. Te ir Austrālija. Vai mēs… vai jūs pazīstat Austrāliju? Šīs dzeltenās, maigās ēnas uz ceļa – no dūmiem? Dūmu rūgtums ar ziedu un lapu garšu – tas ir pavasaris. Cilvēki ar apsvilušām uzacīm, bēgošas čūskas un lizetes – tā ir Austrālija. Kad mēs reiz nokļūsim mājās, vai mēs… vai jūs kaut ko zināsit patiesu pastāstīt par šejieni, kā jūs zināt par Šveici? Šīs ugunis un saule, kas visu sadedzina, un viss ataug un ataug…” Viņa apklusa, bet neatkāpās no Ozoliņa kunga. Viņi abi raudzījās zemē ar ēnām, ar dūmiem, ar lapu plēnēm, kas krita kā lēns lietus. Bet eikalipti smaržoja cauri dūmiem. Ozoliņa kungs no jauna uzlika roku Zīles jaunkundzes plecam un satvēra to cieši. Viņas mati bija tik brūni… Viņš pagrieza viņu prom no meža, un soli solī viņi sāka iet.

„Jūs paņēmāt tikai pusi atvaļinājuma, vai nē?” Ozoliņa kungs teica, „brauksim otru pusi karavānē, prom, visapkārt. Pašā karstajā laikā…”

Zīles jaunkundze vilcinājās tikai tik daudz, lai kaut cik noslēptu aizsmakumu balsī, tad iesmējās: „Es nezinu, vai karavānē, bet pašā karstajā laikā gan!…” 

********************

Sakārtotāja piezīmes

Šī antoloģija sakārtota pēc tā paša principa kā ‘Dzejas un sejas’, ļaujot katram autoram pašam izvēlēties iespiežamo darbu. Tāpēc ‘Proza profilos’ ir tikai dzīvo rakstnieku trimdā sacerētie darbi, un antoloģijas iespiešanas laikā mirušā rakstnieka Valdemāra Kārkliņa novele arī ir paša autora izvēlēta.

Lai dotu kaut cik aptuvenu ieskatu latviešu prozas svešumā vispārējā caurmēra līmenī, antoloģijā uzņemts krietni liels skaits rakstnieku, kas sakārtotājam šķituši kaut kā raksturīgi savas paaudzes vai kāda mūsu stāstniecības novirziena pārstāvji. Šis skaits būtu varējis būt vēl lielāks, ja to neierobežotu antoloģijas iepriekš noteiktais apjoms. Tāpēc ne viens vien autors palicis ārpusē tikai tīri technisku iemeslu dēļ.

1964. g. februārī.

SATURA RĀDĪTĀJS

Ernests Aistars – Dūju dēļ
Edgars Ardenss – Salaksta ezera mistērija
Tālivaldis Dangavs – Patētiskā novele
Alfreds Dziļums – Rožainais pulkstenis
Anšlavs Eglītis – ‘Bestsellers’
Pēteris Ērmanis – Sajukušie gadi
Dzintars Freimanis – Mājās
Eduards Freimanis – Klinšu kalna lauma
Irma Grebzde – Plūdi
Indra Gubiņa – Par gabalu maizes
Andrejs Irbe – Vienīgā vieta
Gunars Janovskis – Bez ceļa
Oskars Kalējs – Māla pīlītes
Nikolajs Kalniņš – Papēdis
Valdemārs Kārkliņš – Aukstā baltā istaba
Pāvils Klāns – Pēdējā diena ar Johanu
Jānis Klāvsons – Māra
Jānis Klīdzējs – Pie kalna auga bērzs
Margarita Kovaļevska – Raganas piezīmes
Valdemārs Kroders – Mellūžu vilcienā
Kārlis Ķezbers – Tunelis
Erna Ķikure – Viesnīciņa Lalaila ielā
Ilona Leimane – Mēris
Knuts Lesiņš – Liepziedā
Vilis Lesiņš – Vēstule mātei
Rita Liepa – Nekrologs dzejnieka istabai
Zenta Mauriņa – Melnās sievietes stāsts
Edvins Mednis – Pret jātniekiem

Dzejas un Sejas (Ķikure/Kikure)

Dzejas un sejas. Latviešu dzeja svešumā. Sakārtojis Teodors Zeltiņš. Redaktori: Vitauts Kalve, Ēriks Raisters, Gunars Saliņš, Linards Tauns. 1962. Grāmatu Draugs.

ERNA ĶIKURE

Izgāju ceļā –
apmetās kaklam ilgas
kā garām brucēja groži
un projām vilka.

Paliku atspēries
kā spītīgs āzis,
acīm izvalbītām
kā telēns.

Cilpa vēl grauž,
spiež kā pusdienas karstums,
viss mūža stiprums
bij rāvienā apmests kaklam.

***

Ar savām bēdām apsedzos
es kā ar siltu zemi –
vēl dziļāk, dziļāk ierokos...

Kā kurmis aklībā
tur ilgi guļot noklausos:
vēl dzīves pulsi pukst!

Gan vēlreiz zeme atvērsies,
kad stipra roka klauvēs –
ar asniem dienā raudzīsies.

PRELŪDES

Sviežu vārdu debess akā,
iekrīt – neatskan balss.
Metu sirdi pāri laikam,
Nokrīt – pēdās ietās.
Tukšumu zem rokas ņemu,
mēms tas ir un kurls,
pacietīgs iet blakus,
nedzirdēdams klausās,
nerunādams atbild,
atbild tik ko saku,
it kā stulba atbalss.


Lielais klusum, atveries,
saki vārdu, tuvojies
cilvēka domas veidā!

Lielas, mazas pasaules
raugās vaigu vaigā,
cit ar citu gadsimtus
roku rokā staigā.

Katra sevī slēgusies
neprasa nenieka.
Cilvēkprāts tik ietiepies
meklē tuvinieka.

Lielais klusums aizvēries,
kā ar smaidu aizsedzies
neizpauž nenieka.


Vārda no tevis prasu,
zilais debesu klusum –

Visa skaldītājs vārds,
vadātājs piemeties nelūgts –

Dziļais pasauļu klusum,
klusumu dali ar mani.


Tālu vārdu saucu,
tuvu atbildi jaudu:
„Te es esmu! Nu, dzirdi?
Kā vari tā klaigāt!”

Brīdis gaišākas gaismas,
mirklis siltākas siltmes.
Izbrīns. Neziņa atkal,
un kauns klaigāt.

STUNDU PĒDAS

Runā rāmi ar mani,
man skaļuma piekliegtas ausis.
Kaut kur ir grauds,
tā saldums briest
kā iesals kaktā godam segts.
Tā spēku jūt šī stunda
un gausāk rit.
Runā rāmi ar mani.


Nav vārda domai,
domas vēl nav,
tik vilnis dzīvs
apziņā šūpojas
kā dejas solis,
klusumā šķetinās –
nākamā pirmsākums,
kas šķilsies domā,
kā saules gaišumā
vārdā tērpsies.


Vietu vietas apskrienu
zaļā pasaulē.
Tavai mājai netuvojos –
lai tā vidū silst kā sirds,
ko pats neredzēsi.


Sakārtoja piezīmes

Antoloģija ‘Dzejas un sejas’ sakārtota, visumā balstoties uz pašu autoru izraudzītiem darbiem. Tāpat iespēju robežās respektēti, par cik to atļāvis grafiskais iekārtojums, autoru vēlēšanos redzēt dzejoļus iespiestus viņu izvēlētajā kārtībā.

Paturot prātā jau iepriekš noteikto antoloģijas apjomu, redakcijas kolēģija gan jutusies saistīta ar pienākumu reducēt atsevišķu dzejnieku devumu, tai pašā laikā tomēr izsakot nožēlu, ka daži autori, kas būtu parādāmi ar lielāku darbu skaitu, snieguši pamazāk.

Šo antoloģiju sakārtojot, nav bijis nodoma iepazīstināt lasītājus ar visiem autoriem, kas trimdā publicējuši sacerējumus saistītā valodā. Redakcijas kolēģija izšķīrusies par zināmu izlasi. Tā ka katra šāda izlase ir diskutējama, būdama atkarīga no vērtētāju subjektīvās gaumes ietekmētām mērauklām, šai antoloģijā uzņemamo autoru izvēlē atsevišķi redaktori ne vienmēr bijuši vienisprātis ar vairākuma ieskatiem.

‘Dzejās un sejās’ iespiesto darbu lielajam vairumam sacerēšanas laika robežas ir pēdējie 10 gadi, jo pie šāda noteikta laika posma sākotnēji bija domāts pieturēties, lai blakus neatkarīgās Latvijas dzejas tradīciju turpinātājiem iespējami vispusīgi būtu pārstāvēti jaunu meklējumu un strāvojumu pienesēji, kas sevi par dzejniekiem apliecinājuši tikai svešumā. Autoru apzināšanas laikā tomēr noskaidrojās, ka šinī desmitgadē neiekļaujas dzejnieki, kas pēdējos gados rakstījuši ļoti maz vai pat nemaz, un vispārīgā trimdas dzejas kopaina bez viņiem nebūtu pilnīga. Tā nu ‘Dzejās un sejās’ uzņemti arī darbi, kas sacerēti agrākā svešatnes laika posmā.

1962.g. martā.

AUTORU RĀDĪTĀJS

Ābele, Kārlis
Ābele, Kārlis, jun.
Aigars, Pēteris
Andzāne, Marija
Bērziņš, Ludis
Bičole, Baiba
Birkmanis, Raits
Brēdrichs, Inārs
Čuibe, Mirdza
Dagda, Anna
Dāle, Karola
Dambergs, Valdemārs
Dreimane, Valda
Dziesma, Fricis
Dziļleja, Kārlis
Eglītis, Andrejs
Eglītis, Anšlavs
Ērmanis, Pēteris
Freimanis, Dzintars
Freimanis, Eduards
Gāle, Rita
Galeniece, Rasma
Irbe, Andrejs
Ivaska, Astrīda
Jaunsudrabiņš, Jānis
Jēgens, Ojārs
Kadilis, Jānis
Kalniņš, Nikolajs
Kaugars, Arturs
Klāvsons, Jānis
Kļava, Videvuds
Krāslavietis, Valdis
Krauja, Herta
Kraujiete, Aina
Krēsliņš, Jānis
Kronberga, Lija
Krūmiņš, Hugo
Ķezbere, Elza
Ķikure, Erna
Lācis, Osvalds
Lazda, Zinaīda
Leimane, Ilona
Lesiņš, Knuts
Liepa, Zenta
Lindbergs, Ivars
Mierkalns, Andrejs Pablo
Miesnieks, Jonāss
Mora, Valda
Mūks, Roberts
Niedra, Aīda
Pelēcis, Valentīns
Pļavkalns, Gundars
Robācs, Kārlis
Radāns, Jānis
Raisters, Ēriks
Rīdzinieks, Richards
Saliņš, Gunars
Salmiņš, Andrievs
Sarma, Jānis
Silkalns, Eduards
Skujiņa, Rūta
Sniķere, Velta
Sodums, Dzintars
Spoģis, Alberts
Strēlerte, Veronika
Stumbrs, Olafs
Švābe, Arveds
Tauns, Linards
Toma, Velta
Tomsons, Teodors
Tūters, Edvarts
Veselis, Jānis
Vīksna, Ingrīda
Zāle, Klāra
Zeltiņš, Teodors
Zemdega, Aina

Ieradīšos ar traku (Ķikure/Kikure)

Ieradīšos ar traku (bērnuspēle)

Personas:
  Vecā māte
  Kārlis
  Rūta
  Kaimiņa balss ārā

Notiek iesācēja latvieša vistu farmā.
Vecas Austrālijas lauku mājas – bungalova virtuve. Pa kreisi pavards, pa labi ledusskapis, vidū liels galds. Durvis pa kreisi ved ārā, pa labi noliktavas istabā, vidū – dzīvojamā istabā. Durvis uz dzīvojamo istabu un durvis uz āru – vaļā, durvis uz noliktavas istabu aizvērtas. Agra pēcpusdiena.

(Vecā māte, vēl dūšīga sieva, mazgā traukus )

KAIMIŅA BALSS ĀRĀ: Hallo! Anybody home?

VECĀ MĀTE: Home, home. Hallo, hallo!

BALSS ĀRĀ: How are you today?

VECĀ MĀTE: Fine, fine! Paldies par vaicāšanu. How are you?

BALSS ĀRĀ: Really good, thanks. A nice day…

VECĀ MĀTE: Very nice, very nice. (iet pie durvīm)

BALSS ĀRĀ: Here there is a message for you. Met your son on the road this morning. Allright? (roka pasniedz vecai mātei kādu zīmi, ko tā saņem)

VECĀ MĀTE: Allright, thank you, thank you very much.

BALSS ĀRĀ: Cheer you!

VECĀ MĀTE: Goody bye, good bye! (iet pie galda un lasa saņemto zīmi) Sagatavojaties… Sagatavojaties… (netiek gudra, brīnās un sameklē brilles, lasa atkal) Sagatavojaties… Ieradīšos… Ar traku. (uztraucas, lasa vēlreiz) Sagatavojaties, ieradīšos ar traku! Dieviņ, Tētiņ – ko tas nozīmē? Kas tur īsti ir? (lasa atkal) Sagatavojaties… (nomet zīmi) Šorīt aizbrauca pēc cālīšiem un nu ziņo?…

VECĀ MĀTE: Viņš ir izdevis to istabu! Izdevis – kā jau to kādreiz agrāk gudroja. Bet – tagad! Un izdevis – mentalniekam! Hospitālis esot pilns. Viegli ķertos dodot privāti. Maksājot lielu naudu. Tā jau te daži stāstīja. Un nu – tā tas ir, tā tas ir! Ieradīšos ar traku! Bet istaba pilna mantām. Šodien nāks arī cālīši – tak pats tos vedīs. Tik daudz darba! (sāk skraidīt pa virtuvi, atrauj durvis pa labi un ieskatās noliktavas istabā, pārbīstas) Sagatavojaties! Sagatavojaties!… Tur jau pieciem vīriem darba. (skrien pie āra durvīm un sauc) Bērni, bērni! Kārli! Rūta! Kur jūs esiet? Nākat šurp! Nāk, nāk šurp! Sabļauji nu tos (pukojas pie sevis, tad atkal sauc ļoti skaļi) Bērni! Bērni!

BALSIS TĀLU: Jēēē! Jēēē -epp!

VECĀ MĀTE: Nākat šurp! Tūlītās!…

BALSIS: Kāāādēļ? Kas – īīī?

VECĀ MĀTE (kliedz izmisīgi): Nākat šurp!

(Viņa paķer lielu bļodu, sit tur olas iekšā un kuļ – gatavojas cept kādu cepumu. Kārlis ar Rūtu iedrāžas virtuvē.)

RŪTA: Kas ir? Čūska?

VECĀ MĀTE: Nē, nē…

KĀRLIS: Fridž kūp?

RŪTA: Redbeks?

VECĀ MĀTE: Nē jau nē, bērni! Nav nekas tik nelabs. Bet labs arī nē. Visiem tūlīt jāsāk strādāt – jā-saga-tavojas… Stājaties darbā!

KĀRLIS: Ē, vecomāt, tu teici, ka mēs vēl varam iet.

RŪTA: Tu teici, ka no pieciem jāsāk strādāt?

VECĀ MĀTE: Jā, bet tagad kas cits. Nāciet tūlīt palīgā. Palīgā – s a g a t a v o ties…

KĀRLIS: Bet tu jau maisi kūku vecomāt, ko mums tur palīdzēt? Tu jau nekad negribi, ka tev tur maisās pa kājām?

VECĀ MĀTE: Jā – maisu kūku! Ko es citu varu? Restes es durvīm un logiem nevaru salikt! Es varu – sabarot. Nu un sabarots jau nu būs uz pusi mierīgāks, lai cik traks tas arī nebūtu!

RŪTA: Ko tu stāsti, vecomāt, mēs nekā nevaram saprast?

VECĀ MĀTE: Es nevaru ne tik. Bet ko tur līdz gudrot. Stājaties darbā, stājaties darbā! Vāciet visu ārā no noliktavas istabas – visu! Tēvs to istabu ir izīrējis.

RŪTA, KĀRLIS: Izīrējis!?…

VECĀ MĀTE: Nu nebrīnāties! Par to jau kādreiz gudroja. Sākumā, kad naudu nezināja kur ķert. Ko tēvs tagad sadomājis – kas lai zin? Naudas jau tāpat nav, bet tās istabas pašiem vajag. Bet nu mums tā – jāsagatavo. Tā tad – ejiet, nesiet visu ārā. Visu, visu. Pašu pirmo negludināto veļu, lai nenoput.

(Bērni negribīgi iet vidus istabā un kurn.)

KĀRLIS: Mums tūlīt būs atkal cāļu māja jākārto – nemaz nav brīv padzīvoties.

(Beidzot tie ieiet un sāk klaigāt vidus istabā. Kārlis drīz iznāk ar milzīgu klēpi tīras, negludinātas veļas.)

KĀRLIS: Kur? Kur?

VECĀ MĀTE: Kur? – Liec jūsu istabā pats savā gultā, tur es drīzāk atcerēšos, ka jāgludina.

KĀRLIS: Nēē – ne uz manas gultas! Tu vienmēr saki – ātrāk atminēšos, drīzāk atcerēšos – bet nekad tev neiznāk laika gludināt.

VECĀ MĀTE: Neķīvējies! Steidzies. Liec jūsu istabā uz krēsla.

(Kārlis aiziet rūkdams un čīkstēdams vidū.)

RŪTA (iznāk ar lielu klēpi vecu avīžu): Kur?

VECĀ MĀTE: Kur? – Jūsu istabā, kaktā pie grāmatu plaukta.

RŪTA: Nēē! – Tur jau mani skolas žurnāli.

VECĀ MĀTE: Nestrīdies! Tēvs tūlīt tās avīzes lietos cālīšiem mēslu platēm, nestāvēs tev tur ilgi. Liec tagad, liec.

RŪTA: Nu tad līdz vakaram. (aiziet vidū)

KĀRLIS (iesteidzas otrreiz istabā pa vidu un drīz ir uz sliekšņa ar klēpi garo gumijas zābaku): Kur?

VECĀ MĀTE: Uz šedi! Stūrī aiz malkas.

KĀRLIS: Nē! Tur mans baiks!

VECĀ MĀTE: Ak tu manu dieniņ! Nes ārā un liec, kur redzi.

(Kārlis aiziet ārā. Rūta atgriežas istabā pa labi – un tūlīt iznāk ar klēpi tīklu un vēžu ķeramo ķeseļu.)

RŪTA: Kur?

VECĀ MĀTE: Es nezinu, nezinu! Slien ārā pie sienas.

(Rūta aiziet. Kārlis atgriežas no āra istabā pa labi un sauc no turienes.)

KĀRLIS: Vecomāt, te tavas veka burkas un pudeles – Ko ar tām?

VECĀ MĀTE: Neaiztiec! Es pati! Vēlāk. Neaiztiec!

KĀRLIS (iznāk no istabas pa labi): Tur kaktā ir lielās zāļu pudeles – cālīšiem. Tēvs teica – nedurt pirkstus klāt, vēl šorīt visas sarindoja kārtībā. Ko ar tām? Vecomāt, kas tev teica ka istabu izdos? Tas nemaz nevar būt.

VECĀ MĀTE: Tēvs raksta. Zīmīte. Steidzīgi atsūtīja ar Džovu.

KĀRLIS: Kur ir tā zīme, vecomāt, kā viņš raksta?

VECĀ MĀTE (visu laiku raujas ar cepuma gatavošanu): Tepat uz galda jau kaut kur ir.

KĀRLIS (meklē pa galdu, atrod zīmi, atrod un murminādams lasa, tad lec gaisā un skaļi sauc): Cālīši būs klāt tūlīt! He! Rūta, Rūta, cālīši būs klāt – ar traku.

RŪTA (ieskrien no āra): Ar traku!? Tad drīz. Jau pulkstens ir pus trīs. Pēc labas stundas varbūt!

VECĀ MĀTE: Ar traku! Ar traku!

KĀRLIS: Nu! Ar traku. Nezini kas traks? Ar karjeru. Ar Bītiņa smago mašīnu.

VECĀ MĀTE: Ar – smago mašīnu? Ar traku? (atkrīt krēslā un sāk pilnā kaklā smieties)

KĀRLIS: Nujā – ar traku, tūlīt, pēc stundas vai pusotras, nevis ar vilcienu, vakarā. Un – kur par to istabu? Kas ar to istabu?

VECĀ MĀTE: Traki, traki! Lasi skaļi to zīmi, Kārlīt, lasi skaļi, tad redzēsi. To traku.

KĀRLIS (lasa): Sagatavojaties, ieradīšos ar traku!

VECĀ MĀTE: Nu? Dzirdējāt? Ko es tur citu varēju izlasīt, viss skaidri latviski rakstīts – sagatavojaties, ieradīšos ar traku. Un tā es arī domāju – viņš ieradīsies ar kādu mentalnieku, kurus izvietojot privāti, par labu naudu. Ak Dieviņ, Dieviņ…

(Bērni smiedamies krīt virsū vecai mātei, smejas, un rausta to.)

RŪTA: Ar traku! Vecomāt, vecomāt.

KĀRLIS: Ieradīšos ar traku! Sagatavojaties! Tagad tā kūka mums, tūlīt mums pašiem vien visiem, ko tu cepi tam – trakam.

RŪTA: Nu mēs taisīsim partiju!

VECĀ MĀTE: Pagaidiet, pagaidiet, mierā. Netrakojiet. Kam tad nu citam tā būs. Bet mums tagad nav laika ne smieties, ne partiju taisīt, pirms neesam sagatavojuši visu cālīšiem. Lūk, tā jau ir bijusi tā – sagatavošanās.

Skrieniet nu ārā un sāciet. Darba daudz – Brūders jāsaliek, ēdamās silītes vēl jāmazgā, petroleja jālej, jāiekurina, šede jāslauka…

KĀRLIS: Nu – bet tu taisi mums to labo tītaimu!

(Bērni grib skriet ārā, tad vispirms metas vidus istabā un tūlīt viens atgriežas ar klēpi veļas, otrs ar avīzēm.)

VECĀ MĀTE: Lieciet tam visam mieru, steidziet lietas cālīšiem!

KĀRLIS: Tūlīt, tūlīt.

(Abi bērni samet lietas istabā pa labi, tad no āra sanes tīklus un gumijas zābakus – salaiž arī tos pa roku galam istabā pa labi.)

KĀRLIS: Tā – nu to aizmirstiet.

RŪTA: Es nu gan to neaizmirsīšu.

VECĀ MĀTE: Es arī nē! Es vēl nemaz nevaru atjēgties ka tā trakā nebūs – tikai cālīši. Biju sagatavojusies tādai cīņai! Bet nu – skrieniet, dariet! Un – pamatīgi!

(Bērni iziet, rīkojas un klaigā ārā, vecā māte darbojas ap pavardu un visu laiku atbild bērniem ārā.)

KĀRLIS: Kur šito?

VECĀ MĀTE: Kas tas ir? (skrien pie durvīm paskatīties) To apslauki, noliec saulē. (atpakaļ pie pavarda)

RŪTAS BALSS: Kur šito?

VECĀ MĀTE: Kas tas tāds? (skrien pie durvīm) To iemērc vannā pie tanka. (atpakaļ pie pavarda)

KĀRĻA BALSS: Kur tos te?

VECĀ MĀTE: Ak tu mūžs! Vai jūs nekam vārda neziniet? Kur to, kur šito? Nu kas tas tev ir? (skrien atkal pie durvīm) Tos saliec rindā aiz brūdera.

(Vecā māte turpina darboties ap cepumu, bērni ārā skandina traukus, laistās ar ūdeni, klaigā un strīdās pa pusei latviešu, pa pusei angļu valodās.)

BĒRNU BALSIS: Tur nē. Tā nē. Ņem tu to. Stop it. Drop it. U.t.t.

VECĀ MĀTE (saliek kafijas tasītes galdā un kūku): Nu vai būsiet beiguši? Nāciet nu tītaimā. (sauc skaļi) Ko gribiet – tēju vai kafiju?

KĀRLIS: Kafiju.

RŪTA: Tēju.

VECĀ MĀTE: Tā, tā. Nāciet, taisiet paši sev ko katrs gribiet.

BĒRNI REIZĒ: Nu tad – tēju!

VECĀ MĀTE: Tā, tā. Tad – tēju. Kad pašiem jātaisa – tad labi kā bij.

(Bērni saskrien iekšā un visi sēžas ap galdu.)

KĀRLIS (lec uz augšu un iet uz vidus istabu): Cik tad īsti jau var būt pulkstenis? Vai cālīši nebūs klāt?

(iet vidus istabā, uzgriež radio, kas sāk runāt)

KĀRLIS (atgriežas un sajūsmināts ātri stāsta): Amerikāņi uzlaiduši četrus mais gaisā un viens spaisā miris!

RŪTA: Miris? Āāāā!

VECĀ MĀTE: Ko? Ko? Kas tev tur bija?

KĀRLIS: Četrus mais gaisā, viens spaisā miris!

VECĀ MĀTE: Maiss gaisā, spaisā! Ko tu tur muldi? Kas tur ir?

KĀRLIS: Nevis maiss! Mais. Nu mais (grib teikt ko citādi un nevar atcerēties) Nu – mais. Nezini kas mais? Maus, nu! (rāda kā pele skrien un kaitina veco māti, it kā pele skrietu viņai virsū)

VECĀ MĀTE (uzlec dusmīga): Vai zini! Vai tu zini – tikko vai visa māja uziet gaisā ar to trako, un tu atkal man – maisā, spaisā, gaisā. Vai tu vairs nemāki runāt? Saki pele, kad ir pele, nevis maiss gaisā!

KĀRLIS (satrūkstas, bet tad, klausīdamies radio sāk gavilēt): Tu dzirdi, kā tas runā: For rūmatism, bakeik un kidnej trubls! Tas gan runā – savā – valodā, tas nevarētu citā parunāt ne gribēdams.

VECĀ MĀTE: Un tu nevari parunāt savā! Es tev saku – tu piedzīvosi īstas bāākeik trublas, ja tu nebeigsi!

KĀRLIS: Hihi huhu ha ha – Bet, vecomāt, tikko pirmīt tu teici – mazgājiet brūderi. Kas ir – brūderis? Kas ir – brūderis. Man liekas brūderis ir – brālis! Rūtiņa, tev vajadzēja mazgāt mani! (saķer veco māt.) Kas ir – brūderis?

RŪTA: Cāļu perinātājs.

KĀRLIS: Nebūs vis, cāļi jau ir izperēti.

VECĀ MĀTE: Tas tomēr to nozīmē laikam.

KĀRLIS: Pē. Tik garš vārds – cāļu perinātājs.

RŪTA: Sauc tikai par perinātāju.

KĀRLIS: Nu perinātāji var būt visādi. Tu zini, tai pasakā vai nebija – kumeļu perinātājs?

RŪTA: Kumeļu perinātājs tu esi pats. (kaitina) Tikko nāks holidejas, tu būsi gultā ar mams, bamps vai čikenpoks un – perināsi.

KĀRLIS: Nu tu ej par tālu. Un kā tu drīksti teikt holideja? Jāsaka kā? Brīvdienas. Bet vecās grāmatās ir – suņu dienas.

RŪTA: Tu gan zini, ka nav jāsaka – suņudienas. (Bērni strīdas.)

KĀRLIS: Labi, labi. Es zinu daudz, kā jāsaka, bet man nav vienmēr laika pārslēgties no vienas valodas otrā visos sīkumos, es domāju – kādu vārdu jau es no vienas otrā varu ielaist, to kas patreiz jau uz mēles. Un galvā – man viss notiek angliski, tas ir – tā domāšana.

VECĀ MĀTE: Kāpēc tad tā? Vai tad tā angliskā domāšana citāda?

KĀRLIS: Tāda pat vien, bet man visu laiku skolas darbi galvā un tie ir – angliski. Tiem tādiem arī jābūt. Un tagad jau katrs zina, ka es neesmu nekāds latīnis no Laplandes, kā te sākumā teica, bet latvietis. Un ar latviešiem nebūs nekāda saķerdeja.

VECĀ MĀTE: Saķerdeja? Kas tad nu atkal tā tāda par deju?

KĀRLIS: He! Mūsu dačmeņa puikiņam tā ir – sestdiena. Viņam, lūk, tas valodas trubls nepāriet un viņš nevar citādi izteikt saturday, kā saķerdeja. Pēc divi gadi haiskūlā vēl ar angļu valodu – saķerdeja!

RŪTA: To var domāt, tur jau kaķim jāsmejas, kad viņš sāk runāt!

VECĀ MĀTE: Nekā bērni, vēl vairāk jāsmejas, ja pats savu valodu nemāk runāt. Lai cik labi jūs esiet angļu valodā, tas nelīdz. Rūtiņ, sāc tāpat, kā agrāk jau to darīji – uzmani katru vārdu, ko kāds saka no angļu valodas, runājot latviski.

RŪTA: Nu labi, labi, bet nezin vai es vairs tā tikšu galā, kā agrāk. Un šodien te viss tas trakums iznāca no rakstīšanas.

KĀRLIS: Uzmani tik runāšanu, uzmani tik to! Un – mani tu nenoķersi tik viegli. (atgāžas lepni krēslā) Ej, paskaties, vai tas – kumeļu perinātājs silst?

VECĀ MĀTE: Ak tu kumeļš pats! Te tev, lūdzu vēl gabals kūkas. Un esi godīgs.

KĀRLIS: Paldies, vecomāt. Tikai diezin vai tā ir kūka? Kūkas un kleitas nav latviskas – jāsaka cepumi un svārki vai madaraiņi.

RŪTA: Ak tā! Tad tev būs tie svārki un man tie madaraiņi. Nekā nebūs. Tik smalki mums nemaz nav jārunā. Tikai angļu vārdus nav brīv teikt.

KĀRLIS: O.K. O.K.!

RŪTA: O.K. nevar teikt!

KĀRLIS: O.K. Tas ir – es gribēju teikt – labi!

KĀRLIS: Bet O.K. vienmēr nav nemaz labi. Ko lai es saku?

VECĀ MĀTE: Ir gan tur ko gudrot! Saki – Jā.

RŪTA: Saki – kā nē, tā jā! Tā vecais Kalniņ papa saka.

KĀRLIS: Tu šodien smagi iekritīsi, es saku! Ej, sameklē baltu papīri, liksim pie sienas visus vārdus, kas maisa valodas – tam pievelk zīmi. Pēc zīmju skaita – sods.

RŪTA: Kāds būs sods?

VECĀ MĀTE: Peniņš par vārdu.

RŪTA: Un kam tie līdzekļi, kas uzkrāsies?

VECĀ MĀTE: Labdarīgiem mērķiem.

KĀRLIS: Labdarīgiem nevar, tad kāds var kļūt augstsirdīgs – sak, lai es arī nepareizi runāju – tas nesīs labus augļus…

RŪTA: Nezināmiem mērķiem. Vecā māte pati izlems, ko gribēs. Varbūt ar peniņiem nemaz netiks cauri. Varbūt pērs vai liks ko ļoti nepatīkamu darīt.

KĀRLIS: Bet tad vecās mātes vārdu nemaz nevar likt pie sienas.

RŪTA: Zināms, ka nevar. Un viņai angļu vārdi vairs neko nekaitē. Viņa pati teica, ka ir saukusi policistu par uradņiku, bet, kā nācis kārtībnieks, tā viss bijis kārtība.

KĀRLIS: Un – kāpēc mums tā nevar būt?

VECĀ MĀTE: Tāpēc ka kārtībnieks tik drīz’ nenāks un jums ir jākārtojas pašiem. Saproti?

KĀRLIS: Tā kā nojaušu gan, ko tu domā.

(Bērni sameklē lielas papīra lapas un uzraksta uz vienas K., uz otras R. Pieliek pie sienas blakus lielajam sienas kalendāram.)

RŪTA: Tā un tagad – uzmanies!

KĀRLIS: Un tu – tāpat!

VECĀ MĀTE: Ar to vien jums šoreiz nepietiks. Vai tu, Kārli, esi ko darījis latviešu rakstos? Kur tas laiks, kad pēdējo reiz man kaut ko lasīji?!

RŪTA: Viņam ir – dzejas. Tagad garākas kā agrāk?

KĀRLIS (ļoti dusmīgs): Kā tu to zini? Vai tu man neesi rakājusies pa maniem papīriem? Kā tu zini?

RŪTA: Tu prasīji kā spellij Simmonds un tad rakstīji ko lielu, garu. Tā es zinu. Paldies par launagu, vecomāt! (pieceļas)

KĀRLIS: Ak – spellij – tu teici. Dod šurp zīmuli! (pievelk zīmi zem burta R. uz papīra lapas pie sienas) Paldies par kūku, vecomāt.

RŪTA: Vecomāt, kā jāsaka spellij vietā?

VECĀ MĀTE: Boksterēt. Nē, ka tevi aklā mēle, – Burtot. Burtot ir jāsaka.

RŪTA: Burtot, kā tad. Bet kā tu teici vispirms?

VECĀ MĀTE: Tas bij senos laikos, kad tā teica. Tas tev nemaz nav jādzird – jauks tik galvu. Bet ātri gan tu, Kārli, pievilki tai Rūtai to zīmi!… Tā tad – nes šurp un lasi tās dzejas.

KĀRLIS: Es negribu, ka Rūta klausās.

VECĀ MĀTE: Nes tik šurp.

KĀRLIS: Man ir trīs dzejoļi – viens episks, viens lirisks, viens filozofisks. Rūta tur nekā nesajēdz, tik smejas un saprot nepareizi.

VECĀ MĀTE: Nes vien šurp. Lielus dzejniekus arī saprot nepareizi, tev pie sava likteņa jāpierod. Rūtiņ, mēs sāksim tīrīt tās olas.

RŪTA: Jā gan. Tā mums būs labi klausīties un padarīt darbu, lai vēlāk, kad cālīši būs klāt, es varu pabūt ar tiem.

(Rūta un vecā māte sakārto olu spaiņus un kastes, apsēžas un sāk apslaucīt olas un likt kastēs. Kārlis vilcinādamies aiziet pēc savām dzejām.)

KĀRLIS (pabāž vēl galvu no istabas vidū): Visas trīs es nelasīšu. Un vispār – lai Rūta arī tad parāda, ko viņa ir darījusi latviešu valodā? Saki – vai tu esi ko darījusi?

RŪTA: Jā.

KĀRLIS (neticīgi): Tiešām?

RŪTA: Tiešām.

KĀRLIS: Un tu atklāsi mums kas tas ir?

RŪTA: Atklāšu.

KĀRLIS: Labi! Tad es lasu. Bet tikai divas. (aiziet)

RŪTA (pieliecas vecai mātei, izgudrēm saka): Prasi tu, vecomāt, to episko dzeju. Es prasīšu to lirisko. To filozofisko viņam gribēsies ar tevi pārspriest – un tā mēs dzirdēsim visas trīs. Labi?

VECĀ MĀTE: Labi.

(Kārlis atgriežas.)

KĀRLIS: Kuru tev, veco māt?

VECĀ MĀTE: Episko.

KĀRLIS: Un tev?

RŪTA: Lirisko.

KĀRLIS (aizdomīgi): Kā – sarunājušas… (apsēžas krēslā ar muguru pret olu tīrītājām, uzliek kājas augšā uz kādas olu kastes un sāk lasīt)

KĀRLIS (lasa):

Austrālijā dzīvo ļaudis,
nākuši no malu malām,
dažam tēvs ir portugālis,
citam pat no Ķeniņsalām.

Lai ar nācis kādu vēju,
katris austrāliet’s dzer tēju –
septiņpadsmit reizes dienā,
stipru, atšķaidītu pienā,

jo, kad saule pārāk silda,
tas, kas tēju iekšā pilda,
pasargāts no lielām slāpēm
un turklāt no galvas sāpēm.

Austrāliets ir bloks uz goda
nebīstas no nieka soda:
Haizivis tas ķer uz āķi,
čūsku ādas samet blāķī.

Pieveikt viņu, mazliet brīnums,
tomēr var tas maigais dzimums…
Tās viņš cienī iekrāsotas
un ar krellēm izgreznotas,

algu mazāku tām maksā
nedod vietu autobusā,
bet kā pilī tām tā būdā
rīta tēju pasniedz gultā.

Tā ir vēstule manam draugam Andrejam Kalifornijā, viņš prasīja lai pastāstu kādi ir austrālieši. Jums tur nav daudz nekas jākritizē.

RŪTA: Man ļoti patīk! Ļoti! Tas labi, ka tu mazliet sadevi tām austrālietēm par tām krellēm… Bet vai tu par mums pašiem arī rakstīsi?

KĀRLIS: Šinī dzejolī nē! Bet es negribu ka man ko prasa vai saka šādos jautājienos. Te otrs, tas lirikskais dzejolis.

(lasa)

Džekeranda violeta
man aiz loga sargos stāv –
Nav ko sargāt, nakts ir lēta:
Simmonds ielikts cietumā.

Nav kas ļaudis miegā baida,
Nav kas bērnus spēlēs rauj –
Džekaranda violeta
velti logā sargos stāv.

Arī šo es negribu ar jums abām uz reizi pārrunāt. Tāpēc ka tur rakstīts par cietumnieku. Vecai mātei es vēlāk atklāšu – kāpēc? Tagad – ko tu Rūta rādīsi?

VECĀ MĀTE: Paldies par lasīšanu. Mēs vēl pārrunāsim gan. Bet ņem nu vien ārā arī to trešo vēl. Tagad jau tava lasīšana ir ko vairāk vērts, kā pēdējo reiz kad tu man atklāji, ko vari. Bet vispirms izskrien ārā un apskaties vai tas – jā, man jāsaka vēl – brūderis – silst? Tam brūderim arī to vārdu vēlāk izgudrosim. Ja tu vari latviski dzejas rakstīt vai tad nu mēs nieka vārdu vienai lietai neatradīsim? Izskrien, apskati, lai cālīšiem ir viss kārtībā, kad atbrauks, un tad mēs te gaidot vēl krietni pārspriedīsim valodas un arī literatūras un dzīves lietas.

(Kārlis izsteidzas ārā.)

KĀRLIS (no āra iekliedz): Un Rūta lai sagatavo kas viņai sakāms un rādāms.

RŪTA (vecai mātei, nobijusies): Mīļo vecomāt, man nekas nav uzrakstīts. Tu zini, man tā neiet, kā Kārlim…

VECĀ MĀTE: Bet tu jau apgalvoji ka tev ir?

RŪTA: Es gribēju tik ar tādiem niekiem tikt cauri. Redzi es mācu latviešu dziesmas skolā meitenēm. Kaut ko jau viņas var dziedāt, es domāju Kārlim to stāstīt. Un kaimiņienei Klārka kundzei, es iemācīju nedēļu [dienu] nosaukumus latviski. Joks vien, bet viņa lai zina, ka tāda valoda patiesi ir. Zini jau, viņa vispār atzīst tikai to ko viņa ir redzējusi. Otrdienu viņa sauc par voterdienu un piektdienu par – pigddenu un tā viņa atceras labi. Bez tam viņa prot teikt – labdien, viņa gan saka – Lammdēēn. Bet viņai jau bijusi izdevība to izmēģināt un viņai bijis liels pārdzīvojums, ka viņa tētim stāstīja: Zini, kad atbraucis bija Ivars ar savu draugu un aizgāja uz Klārkiem pirkt apelsīnus. Kārlis ar Zigurdu iegājuši dārzā apelsīnus lasīt, bet Ivars, kā jau viņš ir slinks, palicis pagalmā. Iznākusi Klārka kundze un joka pēc teikusi – lammdēēn! Bet Ivars ne smējies, ne pasmaidījis, bet pavisam nopietni atbildējis – labdien! Un tad viņa nobijusies, tā viņa tētim teica, jo viņai bijis liels – experience, – viņa jutusi ka ir runājusi kādā svešā valodā un ka viņas teiktais – lammdēēn – kaut ko nozīmē!

VECĀ MĀTE (smejas): Tas labi, tas labi, ka tu taisni Klārka kundzei to sagādāji, tādu pārdzīvojumu un arī atzinumu – ka ir gan vēl citas valodas arī pasaulē…

KĀRLIS (ātri ienāk no āra): Par ko jūs smejaties? Jūs vienmēr abas sačukstaties kad manis nav klāt. Es vairāk neko nelasīšu – lai lasa Rūta!

RŪTA: Lūdzu brālīt, lasi nu vien, kamēr, es saņemos. Tu zini ka es nekā nevaru.

KĀRLIS: Tā tu vienmēr – tik čīksti un pīksti un prasi no otra. Es nelasīšu – bet runāšu no galvas, un jums abām arī līdzi jādomā, kāpēc es tā vai citādi saku. (runā ritmiski – patētiski)

Rīts silst spožumā un liesmās,
rasā mirkst un putnu dziesmās,
zemes pamales vien dun
vilcienu un sliežu dunās!
(klusāk, pretstatā)  Krupīts dīķī sēž uz lapas…

(pārtrauc dzejisko valodu un prasa ātri Rūtai) Kāpēc?

RŪTA: Viņš filozofē!

KĀRLIS: Krupīts – filozofē? Tas tik nu būs!

RŪTA: Kāpēc nē? Mēs visi sakām, ka pīļu tēvs sapņo, kad viņš vakaros stāv dīķīša krastā un neiet būdā.

KĀRLIS: Sapņot vēl nav filozofēt. Krupīts nedara neko! Viņš ir tikai opozīcijā visam kas notiek un tas – kaut kas ir! Saproti? Vai tā nav, veco māt. Kur ir pozīcija tur rodas opozīcija, un tas groza pasaules notikumus. (runā tālāk dzejiski)

Galvas domā, pirksti skaita,
visur soļu dima raitā:
Akriem sēt var mīkstas zāles,
tirgum audzēt treknas pīles.
Zvirbuls ūdens vadā laistās…

RŪTA (sauc vidū): Nu es saprotu! Tas arī ir opozicijā. Trešais nāks vēl kaut kas lielāks – un tad kaut kas var jau pasaulē grozīties…

(Ārā dzird piebraucam smago mašīnu, un atskan ilgs, spēcīgs auto taures pūtiens. Bērni salecas un metas ārā gavilēdami un saukdami.)

RŪTA: Traks klāt, traks klāt!

KĀRLIS: Traks klāt. Ar cālīšiem! Traks klāt! Dzirdi, veco māt.

(Bērni prom ārā.)

VECĀ MĀTE: Dzirdu, dzirdu – TRAKS – klāt! (pieceļas un lēni iet uz papīra lapu pie sienas) Dažreiz gan liekas – vai tik nav tā, ka – dzīvs suns vairāk vērts, kā beigts lauva. Ka tik viņi runātu vēl mūsu valodā, ka tik runātu, lai kādā. Bārties jau viņi baras vairs tikai angliski. Bet tā vēl nav tik ļauna zīme. Ka tik viņi vēl ar – labu runā latviski. Jācīnās, jācīnās ar to – traku. (velk lielas zīmes pie Rūtas un Kārļa vārdiem uz papīra pie sienas)

(Priekškars)

Cilvēki šķūnī (Ķikure/Kikure)


Cilvēki Šķūnī (traģikomēdija)

{Luga godalgota USA Daug. Vanagu Īslugu sacensībā, 1984. g. (Min.)}

Personas:

TOMS, īpašnieks
META, viņa sieva

ZEPS         )
KLĀVS        )    Toma palīgi
TEDIS        )
RŪDIS        )

JORĢIS      )     Toma palīgi, kas neienāk, nedarbojas skatuvē
JOSIS         )

UZPIRCĒJS

Laiks – vakar, šodien, rītu un tā joprojām

Vieta – Uz kāda zemes gabala, kas pieder Tomam.

Visi pieauguši cilvēki, tautība, ticība – nekrīt svarā

Skatuve – aptuveni

[Sketch of scene, left to right: dārzs (small tree/bush), šķūnis – Klāva galds, ārs (seen through middle), ofices daļa]

(Sākumā pusceltais šķūnis, ļoti vaļējs viss. Vēlāk aizsegts un vidū maisu kalni.)

Pirmā aina – (Sākas pusceltā šķūņa kreisā pusē)

TOMS: Es jums teicu – ja jūs nevarat strādāt produktīvāk, ražot vairāk – man jūsu darbs nav vajadzīgs. Un ko es saku, tas tā ir.

ZEPS: Ja to darbu grib tādu, kā jūs to prasāt, tad to nevar ātrāk…

TOMS: Jūs nevarat. Sakiet – es nevaru. Nerunājiet par citiem. Ko citi var vai nevar, par to jums nav jēgas.

ZEPS: Neviens jums nevarēs ātrāk – es to darbu zinu.

TOMS: Un es zinu ko man vajag. Ja jūs nestrādājat ātrāk, man jūsu darbs neatmaksājas.

ZEPS: Neviens jums netaisīs ātrāk.

TOMS: Nebēdājiet par citiem. Nebēdājiet par mani. Gan es zinu ko es daru. Tikai jūs man vairs neesat vajadzīgs, un ar to tā lieta izbeigta. To es jums teicu jau sestdien’.

ZEPS: Runāt un teikt var šā un tā – jūs jau vienmēr gribat vairāk, bet kas jāsaprot, tas jāsaprot, ko var ko nevar.

TOMS: Cik reizes mēs griezīsimies apkārt? Man ir citas lietas darāmas. Naudu es jums izmaksāju.

ZEPS: Tagad ir pirmdiena, es esmu nokavējis vairāk kā visu darba dienu šurp nākdams.

TOMS: Par to jums bija jāpadomā.

ZEPS: Tas nav godīgi. Jūs esat sarunājis citu. Ja jums nebūtu cits sarunāts, jūs tā neplātītos. Es nebūtu nācis. Jau sestdienā būtu meklējis citur darbu.

TOMS: Par to jums bija jāpadomā. Katram jāzin ko viņš dara. Te nav tā kur runā tā un dara citādi. Te ir jādara tā, kā man vajaga. Ejiet un nekavējiet mani un citus.

ZEPS: Tā nevar rīkoties. Tas nav likumīgi.

TOMS: Jūs man nemācīsat likumus. Nekavējiet citus.

ZEPS: Vēl pulkstens nav astoņi. Neviens vēl darbs nav jāsāk. Jūs nevarat nodarbināt pirms astoņiem.

TOMS: Jūs man nemācīsat ko es varu ko nevaru! Nemusiniet ļaudis.

ZEPS: Tas jādara zināms. Par to jāsūdzas.

TOMS: Uz pēdām! Taisieties, kā tiekat.

ZEPS: Neceliet rokas! Es jums saku. Neceliet rokas!

TOMS: Jūs man neko nevarat teikt. Teicējs atradies!

ZEPS: Tas man jāziņo. Tā tas nepaliks. Man jāziņo…

(Strīdus laikā Klāvs parādās brīdi pie stūra pa labi, tad atvelkas, nogaidīt. Tedis ar Rūdi šķūņa otrā stūrī sapīpo, pielied tuvāk, paklausās, atvelkas tālāk. Toms izskrien šķūnī. Zeps seko. Meta nāk no kreisās puses, no dārza. Grib iet ‘oficē’. Toms to aiztur, tad iestumj to ‘oficē’.)

TOMS (ātri runā, satraukts, pavēl): Ej šķūnī. Lasi skaidas!

META: Tagad?

TOMS: Nu, jā, tagad. Lai viņš redz ka viņa dēļ nekas netiek pārtraukts. Un noklausies visu, ko viņš runā. Dzirdēji ko viņš teica?

META: Tev viņu šodien vajadzēja paturēt. Pirmdienas rīts. Viņš atnācis.

TOMS: Pirmdienas rīts! Uz to viņš mani neķers. Šinī dīķī bebru nav! (meklējas trokšņaini, sviež lietas) Kur te bija – vīle. Jorģis te atstāja vīli. Vai tu nekā neredzi, nekā neredzi, neko nevari? Ej! Lasi skaidas! Vai tu dzirdi!!

META: Te ir tā vīle, pie zāģa.

TOMS (paņem vīli un zāģi, vīlē tā zāģa zobus no visa spēka): Ej, lasi skaidas. Vai man būs tevi jāgrūž ar varu… (iet viņai virsū ar vīli)

META: Jā. Es izbēršu kurvi. (izber skaidas no kurvja maisā, iet pēc skaidām šķūņa priekšā)

TOMS: Ej šķūnī iekšā. Esi tur. Noklausies, zini, dari kaut ko.

META: Jā. Jā. Es dzirdu. (klusi iedama, liecas, lasa skaidas)

ZEPS (šķūnī, tālāk, plātās rokām, runā, sauc uz Rūdi un Tedi): Ejiet mājās. Iesim visi mājās. Iesim darbā citur. Tā nevar rīkoties. Iesim prom. Tā ir kopēja lieta.

RŪDIS (nobijies, kā vienmēr mulst, nezina ko teikt, ko darīt): Kopēja lieta? Man… ? Es…

TEDIS: Kas nu tur kopējs. Katram tā kādreiz iznāk. Asāk… Vai nu tādēļ tūlīt uz tiesu skries…

ZEPS: Ejiet mājās, es jums saku. Iesim visi mājās. Iesim citur.

TEDIS: Kur nu skries!

ZEPS: Tūļas, jūs. Te nevar strādāt, saprotiet! Te nevar palikt…

TEDIS: Nu, nu, nu, tik traki jau nav.

ZEPS: Tas ir pret strādnieka tiesībām. Tā ir pāri darīšana, saprotiet…

TEDIS: Hm… Nu jā. Ka tā. Es ar’ nepaliktu…

RŪDIS (tagad drošāk un skaļi): Es arī nē. Es ar’ nepaliktu. Man viņš tos kokus vienmēr noskaita un saka – ka es, tāds puisis, nu gan varot vairāk padarīt, un es padaru, kā varu ar…

ZEPS: Aitas galvas. Aitas galvas…

TEDIS: Es tavā vietā neciestu.

RŪDIS (Teda teikto ņem uz sevi): Es jau necietīšu… Necietīšu!… (uz Zepu, izrādīdamies, bet ne visai drošs) Necietīšu. Ko te lamājies!

TEDIS (uzjautrināts, par pārpratumu): To jau es neteicu uz tevi. Bet tā arī var – sadod viņam, ko te lamājas! (tin savu smēķi, smīn)

RŪDIS (iedrošināts): Ko te lamājies. Tāds, kā… (grasās iet Zepam tuvāk, kas ir sašutuma un dusmu pilns, svaidās un krata dūres)

TEDIS: Neej par tuvu. Neej par tuvu!

RŪDIS: Lai viņš man… Es esmu stiprs…

TEDIS: Paliec vien uz vietas. Ir jau viņam nu parādīts…

ZEPS: Aitas galvas. Ek, ko tur. Ko tur ar tādiem, ko tur… (apgriežas un dodas prom)

(Arī saimniece sagrūž skaidas kurvī, sakrata un iziet pa labi.)

TEDIS: Nu, vai zini – tu gan esi ātras dabas! Saimniecei bija ko redzēt, kas par uzstājīgu, aizstāvīgu puisi!

RŪDIS: Saimniecei? Vai tad viņa te bija?

TEDIS: Bija, klusām lasīja skaidas.

RŪDIS: Es neredzēju. Kā es neredzēju?…

TEDIS: Mācies. Visu vajaga redzēt.

RŪDIS: Kad ko dara, tad visu nevar redzēt.

TEDIS: Bet kad visu redz, tad mazāk jādara.

RŪDIS: Tā es nemāku. Kas jādara, tas jādara.

TEDIS: Jā un nē, jā un – nē… Bet ātras dabas tu esi gan. Uz to jāsapīpo!

RŪDIS: Nu – esmu ar. Jāsapīpo gan. Bet mēs jau sapīpojām.

TEDIS: Vai tā bija? Man pavisam skaidra galva kļuvusi, no tā trača…

RŪDIS: Nu jā, ka bija. Redzi kur gals vēl kūp.

TEDIS: Kur? Vai tu traks! Nodedzināsi vēl to būdu.

RŪDIS: Vēl jau nav gatava.

TEDIS: Nu, nomin to cigareti, ak, tu lācis!

RŪDIS: Nu, nu nesāc tu ar’.

TEDIS: Nomin to cigareti!

RŪDIS (nomīda cigaretes galu): Nu labi, labi.

TEDIS: Un es tev saku – te tu uzmanies. Saproti? Nu – ķer pie gala!

RŪDIS: Kam?

TEDIS: Kam?? Nu tam baļķim.

RŪDIS: Es? Viens pats? Kur tad Jorģis?

TEDIS: Laikam lejā pie koku tēšanas.

RŪDIS: Kopā ar Josi?

TEDIS: Kāda tev daļa? Tev labāk mazāk zināt. Dari ko liek, tas viss.

RŪDIS: Tā nu tas gluži nav. Viņš var noskaisties par visu – par to ka es kaut ko… es kaut ko nevaru, nedaru un arī par to, ka es kaut ko nezinu.

TEDIS: Jā, jā, tu sāc ko mācīties…

RŪDIS: Un ko tad viņš te galu galā cels, ka visu tā mēra un burto?

TEDIS: Ko cels? Kur tu biji kad viņš sestdienā visu izrādīja, izskaidroja. Nedzirdēji?

RŪDIS: Dzirdēju gan, bet neko lielu nesapratu – tur jātaisa durvis, lai velk caurvējš, tur lai nevelk…

TEDIS: Nu zināms, kā nu tu visu to varētu paturēt galvā… Nu, klausies – te viņš cels milzīgi lielu noliktavu, kā šķūni, kā klēti, kā spīķeri… Te sabērs, sapirks tonnām labības, kad tā – lēta. Lai stāv. Kad cenas kļūs augstas – tad pārdos un kļūs stāvus bagāts. Lai tik stāv te un gaida īsto brīdi.

RŪDIS: Stāv? Bet nekas jau nestāv. Peles apēdīs.

TEDIS: Vai zini – to tu pasaki viņam!

RŪDIS: Kur nu to. Redzi kā Zepam izgāja ar to teikšanu, būtu turējis muti un darījis ko prasa, varētu vēl šodien nostrādāt.

TEDIS: Nu, ko tur vairs. Ķer to baļķi.

RŪDIS: Nu, ta ķers ar. (uzrauj baļķi plecos) Kur jānes?

TEDIS: Grozies vien tepat kamēr viņš pienāk, (klusāk) liekas, ka tuvojas…

TOMS (parādās otrā pusē): Nu nāc, nāc te. Jāturpina kur pabeidzi. Nevar šodien sākt no cita gala.

(Rūdis nes baļķi uz Toma pusi, Tedis lēkā līdz, it kā – piepalīdzot. Visi trīs izslej baļķi taisni, Rūdis tur to tā.)

Un tagad, skaties ka iebīdi pareizi. Ne par matu tālāk, ne tuvāk. Un ja nevar iesliet tai robā, jāpanes atpakaļ, jāpiešķiebj un jāmēģina atkal. Bet ja tad nepas, – tad tā ir tava vaina, tam baļķim tur ir jāpas, ja tas pareizi noslīpēts.

(Visi trīs skatās, grozās, Rūdis atskrienas un uzslien baļķi iecirstā robā, Tedis piesit, piepalīdz. Saimniece klusi ienāk ar savu skaidu grozu, lasa skaidas. Toms staigā visgarām, piesizdams pie būvkokiem ar zīmuļa galu, atzīmēdams kaut ko savā grāmatiņā. Pamana kaut ko zemē – apstājas.)

Kas te? Kur te tik daudz naglu zemē? (Neviens neatbild.) Es prasu – kāpēc tik daudz naglu zemē – kas te darīts?

TEDIS: Jorģis… Jorģis kļuva nepacietīgs vakar, tas ir – sestdienā…

TOMS: Nepacietīgs??

TEDIS: Tik ļoti saeļļotas naglas – viņš nevar noturēt pirkstos. Naglas slīd – Jorģis sit sev pa pirkstiem. Noskaitās, kļuva nepacietīgs.

TOMS: Nepacietīgs!!! Nepacietīgs! Izbārstījis naglas!

TEDIS: Visu bundžu, hehehe…

RŪDIS: Viņam jau tā apgāzās, ka iesita sev pa roku…

TEDIS: Un tad viņš laida to prom pa roku galam! Nu apdauzījies jau bija, ka bail…

TOMS: Un tad? Viņš taču nostrādāja līdz pieciem? Jeb – es mazākais tā domāju. Es pēdējā stundā te nevarēju būt.

TEDIS: Nu, kastē jau bija nesaeļļotās, tās – mazāk saeļļotas…

TOMS: Un tad viņš dzina nesaeļļotās naglas? Tā tas nepaliks. Tās naglas viņš vilks ārā. Un pats ar savu naudu. Un – man ar viņu te nebūs ilgi darīšanas. Kur viņš tagad ir? Ak, žēlīgs dievs! Tik skraidi apkārt un stumdi viņus… Lejā pie Joša jau viņam vairs nevar būt ko palīdzēt?

TEDIS: Nu, Josis nevar tik ātri tēst. Viņam maitājas rokas pulkstenis no tā, tādēļ vēl ar to tēšanu palika vēlu.

TOMS: Maitājas pulkstenis! Un tas ir pieaudzis – to noņemt nevar!!

TEDIS: Tad viņš to aizmirst uz celma, un pa nakti tas var samaitāties…

TOMS: Vai to aiznes žagatas. Skaidrs, skaidrs. Tie abi man jālaiž vaļā. Lai iet ganos.

META: Joša sievai būs tūlīt pirmais bērns. Tādēļ viņš to pulksteni tur uz rokas un skaita minūtes.

TOMS: Kā tu to zini? Kas tev to teica?

META: Josis pats, launaglaikā. Viņam atnesa ziņu.

TOMS: Un tad ar to pašu strādāšanai beigas!

META: Nē, viņš nostrādāja līdz beigām.

TOMS: Kā tu to zini? Vai tu biji tur lejā pēc tējas laika?

META: Nē, bet viņš palika strādājot, pēc launaga. Brauca mājās reizē ar Tedi.

TOMS: Jā. Jā. Nu tad jau es te biju klāt. Ne Jorģa ne Joša man te pēc dažām dienām nebūs. Kaut cik apzinīgāku ļaužu man vajaga – citādi – te jānositas. (uz Metu) Ej lejā, apskaties, kā tur pie viņiem tagad iet. Man te jāsagaida jaunais strādnieks. Zepa vietnieks, jāierāda darbs. Viņa mašīnu jau es dzirdēju piebraucam, nezin kādēļ vēl nenāk augšā.

META: Būs nobijies no šī rīta trača…

TOMS: Turi nu muti! Un pagaidi – salasi vēl te tās naglas. (iet uz Tedi) Nu Tedi – kaut ko tu man te redzi, bet – vairāk, vairāk jāredz. Un jāpieraksta aiz auss un jādara zināms. Jādara zināms… Nu, nu Rūdi – ņem nākošo baļķi, nesāc gudrot.

(Rūdis ceļ baļķi, etc.)

META (pienes salasītās naglas): Nu ko ar tām?

TOMS: Noliec tās uz galda – pie Jorģa lietas. Tā sakot – pie Jorģa lietas… Kusties Rūdi – tuvāk, tuvāk, vai tu akls, neredzi kur tev slienās? (uz Metu) Ej lejā. Gaidi līdz es nākšu, neatstāj tos vienus.

(Meta aiziet.)

(uz Tedi un Rūdi) Nu – cik ilgi jums te ies ar šiem baļķiem. Cik tālu būsim rītu? Turpat kur vakar, kur aizvakar?… A?

(Pie durvīm parādās Klāvs. Toms to pamana, bet izliekas tūlīt to neredzam.)

Turpat kur aizvakar, a?

RŪDIS: Nekā. Līdz vakaram visi baļķi būs sastiepti uz šo galu.

TOMS: Bet vai saslieti arī?

RŪDIS: Sanesti būs, par to es galvoju.

TOMS: Nu nēsāt no viena gala uz otru – to tu esi iemācījies. Bet man jāzina – vai saslieti būs?

RŪDIS: To lai saka Tedis.

TOMS: Tedis? Teikt jau viņš teiks. Bet – vai tā būs? Nu labi – var gadīties, ka jāceļ būs vēl kādu tiesu lielāka tā siena. Var gadīties tā. Tagad pagaidām atstājiet šo sliešanu. Ejiet kalnā, noraujiet vēl tos apzīmētos kokus. Tu Rūdi, gāz, un tu, Tedi – apdarini. Un – paraujiet, ka neuznāk lietus, tad būs kā Jorģim – slīd no rokām ārā!!!

KLĀVS (pienāk): Labrīt!

TOMS: Labrīt, labrīt. (uz Tedi un Rūdi) Nu, jūs laižaties vien prom, vēlāk, vēlāk būs runāšana…

(Tie aiziet.)

(uz Klāvu) Labi ka nākat. Te mums šodien iet, kā pa mazo ellīti. Pašam jābūt pie visa klāt uz katra soļa – nekur nekas neceļas, vai arī – skaties, ka jumtu iebūvēs grīdā un grīdu cels jumtā.

KLĀVS: Nu tā, ar to jārēķinās, ka pašam jābūt pie visa klāt. Bet ir jau sacelts, ir jau sacelts. (skatās apkārt)

TOMS: Kas nu te sacelts. Te vēl nav nekā no tā, kam jābūt. Iet gausi.

KLĀVS: Te laikam tiešām lieli nodomi, ar tādiem nevar sviesties ātri. Milzīgi baļķi.

TOMS: Tādi manā daļā aug. Nav nozīmes viņus slīpēt mazākus.

KLĀVS: Tas nu tā. Bet grūti ceļami.

TOMS: Nu, cēlējs man viens ir gadījies – kokus laist un celt tas var, bet tievgali no resgaļa atšķirt nevar, ka vienādi saslies, par to nav ko gudrot… Un tāpat tas vai ar visiem viņiem – šorīt dabūju vienu atkal atlaist, tas jau – septītais! Un rīt, parīt vēl diviem būs jāiet. Likšu vēl avīzē sludinājumu, meklēšu vēl ļaudis, jo ar mazāk galvām tā lieta neies uz priekšu. Jums būs tā atbildība te, pie iekšējiem izmēriem, sadalījuma. Atlaistais šorīt, man skaitījās – meistars. Tas ir – pats sevi skaitīja par meistaru. Bet – nu, kājminamā domāšana… Jums jāņem viss jāpārmēra, jāsaved kārtībā viss iesāktais, pamestais – nevar jau teikt, puspadarītais… Jūs tikko pats sev esat cēlis, būvējis – jums tā lieta ies.

KLĀVS: Nu katrs ceļ citādi, citādi materiāli, izmēri…

TOMS: Es jau pie jums redzēju. Jums tā lieta ies. Te būs jūsu stūris. (iet pie galda kreisā pusē) Mērīt un pārmērīt jau vajadzēs visu, bet te jūs varēsit pa gabalam sazāģēt, sasist un nokraut, pirms tos izvietosim tālāk.

KLĀVS (noliek savus darba rīkus): Rīki man pašam savi.

TOMS: Man nav iebildumu. Jāpārmēra viss. Viņš te man no šīm līstēm, nevarēja izgriezt bez atlikumiem. Vajadzētu iztaisīt tā, ka var izlietot visu. Uz atgriezumiem aiziet par daudz.

KLĀVS: Nu pavisam bez atlikumiem, reti kad var izmērīt.

TOMS: Būs jau labi. Uz jums es varu vairāk paļauties, kā uz kādu citu. Kas pats sev strādājis, tas zina citādi rīkoties ar mantu. Un laiku. Un laiku!

KLĀVS (sāk mērīt līstu un atzīmēt): Nu, liekas daudz citādāk te nav ko ņemt, kā tas te mēģināts…

TOMS: Labi, labi. Tā – rīkojates pēc sirdsapziņas. Šai stabā atzīmējiet, pārbaudiet augstumus, kur sijām jānāk. Un – es iešu. (aizsteidzas)

(Klāvs novērtē stabu, pakāpjas uz kādas kastes aiz tā, un, rokas uz augšu stiepdams velk zīmes uz staba, mēra, aplēš. Meta ienāk ar skaidu kurvi, nemana Klāva klātbūtni, noliek kurvi, norūpējusies berž pieri ar rokām, tad noliecas un ātri sāk lasīt skaidas. Klāvs brīdi noskatās viņas steidzīgajās kustībās. Aizgriežas, uzmanīgi nokāpj no kastes, zīmē pie galda kaut ko. Meta pielasījusi kurvi, atliecas, paceļ kurvi un pamana Klāvu, brīdi noskatās, liekas mazliet samulsusi un klusi steidzas prom, pie durvīm atskatās, arī Klāvs atskatās uz viņu. Brīdi viņi neviļus vērtē viens otru bet nesasveicinās. Viņa aizsteidzas, Klāvs kaut ko sāk sist ritmiski, ātri.)

*******

Otrā aina – (Turpat. Dažas dienas vēlāk.)

(Agrs rīts. Strādnieki vēl nav ieradušies. Meta ienāk, it kā bez īstas vajadzības, domīgi skatās apkārt. Ierauga kādu aizmirstu tējas krūzīti, paņem to. Skatās ārā pa vaļējām durvīm, kur kāds ķiršu kociņš ziedos. Pieiet pie Klāva darba stūra, paņem, pacilā tā āmuru, viegli piesit ar to Klāva parasto darba ritmu – Ta-tatata, ta-tatata, ta-tatata… Tikko viņa āmuru nolikusi un grib iet prom, pie durvīm parādās Toms.)

TOMS (ļoti aizdomīgs): Vai Klāva te nav?

META (piesardzīgi): Nē. Es domāju – nē…

TOMS: Vai tev jādomā – vai viņš ir te vai nav?

META (samulst): Es domāju – ka viņa te nav.

TOMS: Un kāpēc tu tā domā?

META: Viņš varbūt jau ir te; kaut kur citur.

TOMS: Vai tu viņu redzēji?

META: Nē.

TOMS: Vai tu te ilgi biji? Ko tu te meklē tik agri?

META: Neko. Tējas trauki nebij visi aiznesti mājās.

TOMS: Nu tad nes tos prom. Ko tu gaidi?

META: Neko. (aizsteidzas)

(Toms aizdomīgs, gudro, skatās, pārmeklē visus stūrus, pacilā Klāva āmuru, ko Meta atstājusi tālāk uz galda stūra no citiem rīkiem, gudro, vai tas varētu tur bijis.)

KLĀVS (atnācis darbā, parādās durvīs): Labrīt.

TOMS: Labrīt, labrīt. (neuzticīgi, pētīgs) Tu jau strādā?

KLĀVS: Vēl nē. Bet jāsāk būs. Gribētu šodien kādu stundas ceturksni agrāk beigt.

TOMS: To var, to var. Tikai – derētu man iepriekš pateikt, ka nāksit agrāk.

KLĀVS: Nu, man tas tikai šorīt nāca zināms. Jāiet būs pastā, pirms to slēdz…

TOMS: Tev labs āmurs. Reti labs veidojums, un tāds viegls. Labi cilāt.

KLĀVS: Labs gan. Laba vajaga, ar neparocīgu ilgi nevar sist.

TOMS: Bet ka to tev kāds te nepaķer, ka tu to tā patālu atstāj…

KLĀVS (kļūst uzmanīgs): Nu – kas šo nu ķers. Vai jums kas zudis?

TOMS: Nē, nē. Bet – galvot nevienu nevar. Vai mazās nagliņas dabūji?

KLĀVS: Jā, dabūju. (rāda)

TOMS: Šīs? Vai tās nav par sīkām?

KLĀVS: Nē. Tās ir tās, ko es lietoju pie šī platuma līstēm.

TOMS: Un satur?

KLĀVS: Kā nē, tās iet tik dziļi kā vajaga.

TOMS (gaudulīgi): Nu labi labi…

KLĀVS: Vai jūs cita lieluma, garākas gribiet?

TOMS: Nē, to es nesaku. Bet tā – ka lai tur.

KLĀVS: Jā, protams. Bet šīs ir tās, par kurām mēs runājām.

TOMS: Nu – tad nekavējaties.

KLĀVS: Ne prātā. (paķer āmuru)

TOMS: Pagaidiet! Sazāģējiet līdz pa brokastīm tos aplikņus.

KLĀVS: Tagad? Nu, kā gribat. Kādēļ nē. (ņem zāģi un zāģē)

TOMS (apstaigā un vēro, apskata, arī Klāva darbošanos. Aiziet pie mājas durvīm pa labi un skaļi sauc): Eh, eh… Tev tagad vajaga būt brīvam laikam.

META (atsaucas): Mm jā…

TOMS: Noej lejā, kur šie strādā, salasi skaidas līdz tējas laikam. Un – turi acis vaļā. Uzmani kaut cik viņu darbu.

(Meta iziet ar kurvi caur šķūni.)

TOMS (ieiet mājā, pa labi, tad iznāk ar modinātāju pulksteni, lielu apaļu): Iedzen te man šai stabā krietnu naglu, šim laika rādītājam. Mazliet jārēķinās ar to, ka jāizstrādā mazākais pienācīgais laiks. Un otru naglu, te augstāk, lai katrs nevar aizsniegt – kur šādas tādas ziņas kas atzīmētas, lai var uzspraust.

KLĀVS (iedzen naglas stabā): Jā, pulkstens noder…

TOMS (uzkar pulksteni): Tā, un nu man jāiet kalnā pie Teda un Rūda, vai ir beiguši pīpot un sākuši kaut ko darīt. (aiziet)

(Klāvs strādā. Atbīda durvis pa kreisi tālāk vaļā, tur ziedošais ķiršu kociņš gaiši mirdz saulē. Noskatās. Strādā.

Brīdis klusuma. Putnu balsis. Kaut kur cirvju cirtieni.

Meta ienāk un grib iziet ar savu skaidu kurvi, apstājas ieraugot pusvērtās durvis un ķiršu kociņu. Noliek kurvi, iziet ārā garām Klāvam, apstājas, tad atgūstas, ātri iet atpakaļ, ņem kurvi, iziet.)

RŪDIS (iestiepj baļķi, noliek pie sienas, kur jau citi nokrauti. Pūš, slauka sviedrus): Būs ļoti karsta diena. Varbūt uz lietu.

TEDIS (seko Rūdim, kaut ko piepalīdzēdams): Būs gan. Dažiem no mums būs īsti karsta diena. Hehehe…

META (ienāk ar tējas traukiem. Noliek): Tējas laiks. Nākat atvilkt elpu. Kur saimnieks?

TEDIS: Kungs teicās nākt. Viņš būšot agrāk vai vēlāk, kad atlaidīšot ganos tos divus mīkstpēdiņus, tā viņš teica, hehehe… Jorģis ir viņu diezgan nokaitinājis. Kā nu tam ies, kā neies…

META: Nu, tad sēžaties. Negaidīsim. (Nosēdina Tedi un Rūdi ar mugurām pret Klāva pusi. Pati atsteidzas pie Klāva, atskatīdamies, vai tie divi ir aizņemti ar tējas liešanu. Pienāk tuvu Klāvam un satver tā roku zem elkoņa kur viņa piedurkne atrotīta strādājot.)

Jūs… Jūs neejat prom! Paliekat! Paliekat cik ilgi vien varat. Te – pie jums vēl ir vienīgais mierīgākais stūris. Izturiet…

(Klāvs, pārsteigts. Saprot, nezin ko atbildēt. Skatās, jūt viņas rokas ciešo tvērienu. Abi saktās uz savām rokām, tad Meta atjēdzas, palaiž viņa roku.)

META (apgriežas, iet prom, pamet skatu atpakaļ uz Klāvu): Lūdzu nākat tēju dzert… (noliecas, neapzinīgi salasa pilnas rokas ar skaidām un izsteidzās)

(Klāvs stāv brīdi vēl pie savām lietām, cilā kaut ko, tad aizsmēķē, baltos dūmos iet, apstājas pie Teda un Rūda, smēķē.)

TEDIS: Nu ko? Piekusis? Kas tad tev te. Dzīvo te pus kā kungs, a?

KLĀVS: Kungs?

TEDIS: Nu jā, Bet – vai kaut kas arī tev sameistarojies, ka tā velc?

TOMS (ienāk, no labās puses. Priecīgs): Sadevu vēju tiem zeļļiem! Tikai pārī kā kumeļi, un tik – runāties, kā viens beidz, tā otrs sāk, un kā viens runā, tā otram jāklausās – bet kas pa to laiku darinās manus kokus? (uz sievu, kas ienāk) Šiem nones tēju lejā. Lai netērē laiku tad augšā nākot. Līdz vakaram viņi vēl strādās. Tad saskaiti abiem stundas. Un par tām Jorģa naglām vēl man atgādini. (apsēžas pie citiem) Pie labākās gribas es nevaru tos paturēt, tie nav darba darītāji. Valsts darbā – tā cita lieta. Tur tie var iet un mācīties un mēģināties visu mūžu, kamēr kaut ko iemācās, tas ir izmācās kā no darba izgrozīties. (uz visiem te, tagad laipns. Uz Klāvu iztapīgi, un mēļo ar visiem) Nu atmeties kaut kur, atmeties, ko kautrējies. Gaisu ievilkt vajaga – tikai pa brīžam tad jāparauj ciešāk. (uz Tedi, kas viņam iztapīgi ielej tēju) Paldies, Tedi, paldies. Tu tomēr vēl arvien kaut ko redzi kas jāredz. Un ķer pats arī kādu kumosu. Jeb – tu mācies no savām pīlēm – laiž ūdeni cauri un dzīvo?

TEDIS (glaimots, ka piemin viņa pīles): Nu, ar ūdeni vien arī tās nedzīvo.

TOMS: Dzird’, tev esot krietni plaša tā pīļkopība. Es domāju – joks vien, ka tu tās šad tad piemini. Bet dzirdēju no citas puses – tev Lailejā esot pāris simts to, un lieli nodomi…

TEDIS: Kas nu par lieliem nodomiem, bet pieaug, jau pieaug, dzīva radība…

TOMS (uz citiem, par Tedi stāstot): Vai zināt – Laileju, to mazo jauko vasarnieku atpūtas vietu?

KLĀVS: Dzirdēts vārds, bet man uz to pusi nav braukšana – neko tuvāk nezinu.

RŪDIS: Es gan zinu – aiz lielajiem futbola laukumiem.

TOMS: Jā, laba vietiņa, piederējusi sākumā Tedim. Bet – apnikusi tam rūpējama. Atdevis par lētu naudu – bet tagad gribētu pirkt atpakaļ. Tūrisms aug… Tedis krāj naudu – saimnieko ar pīlēm. Pārdod pīles Lailejas mazā restorāna īpašniekam. Saņem no restorāna atpakaļ kartupeļu mizas un citus atkritumus un – baro pīles. Kaut kas tur tā ceļo visu laiku apkārt – caur pīlēm, caur restorānu, atpakaļ uz Tedi un lietu izšķirs tas kas ilgāk izturēs – kurš kļūs bagātāks, – restorāna turētājs, vai pīļu turētājs… Bet kā – tas var notikt – ja abi top bagāti vienā reizē? To vajadzētu likt skolā bērniem lauksaimniecības stundā – lai izkalkulē.

RŪDIS: Ko nu bērni, ja Tedis pats nevar izdomāt?

TOMS: Varbūt Tedis var arī. Viņš domā tā – nāks lietaina vasara, Lailejā nebūs viesu un to pārdos par lētu naudu.

RŪDIS: Bet lietainā vasarā Tedim pieaugs daudz pīļu, un kur viņš tās liks, ja Lailejā nebūs viesu?

TOMS: Ahā! Redz’, redz’! Rūdis sāk domāt.

TEDIS: Lai nu kā, ar tām pīlēm, bet nupat man atkal svētdienas nebūs – būs vien ar tām jānoņemas. Un – lai! Kam vairs svētdiena, dancot neiešu.

META (jau labu brīdi klausās pienākusi): Un tu, Rūdi – tu gan iesi dejot?

RŪDIS: Es? Es – iešu zvejot. Es katru svētdienu ķeru zivis.

META: Ah, tad tu arī gribi pirkt kādu Laileju?

RŪDIS: Kas man par zivīm dos Laileju?

META: Nu ja Tedim par pīlēm dod…?

RŪDIS: Es zivis atdodu mātei, lai izcep, vai iemaina pret kaut ko, kā viņai vajag. Mums mūsu mājiņā labi diezgan…

META (pie Klāva, kas vispār bijis viņas runas iemesls – uzzināt vairāk par viņa privāto dzīvi): Un jūs – jūs tad nu vienīgais svinēsit svētdienu?

KLĀVS: Es – aršu, visu sestdienu, visu svētdienu.

META (izbrīnīta): Arsiet??

KLĀVS: No rīta līdz vakaram. Tīrumu pēc tīruma. Jo kad citād’ – ja pa nedēļu es strādāju te?

RŪDIS: Un tad sēs labību – tīrumu, pēc tīruma. Un vedīs labību pārdot, un nokraus tad te. Lai stāv – līdz cenas ceļas… Un tad visa nauda būs šim saimniekam.

TOMS (ceļas): Vai tu redz’, cik prātīgi. Tad – jātaisa ātri gatava šī māja…

(Visi iet, ķeras pie saviem āmuriem, zāģiem. Meta novāc traukus.

Meta aizejot ar traukiem, durvīs apstājas, atskatās, klausās kā steidzīgi, ritmiski skan Klāva āmura sitieni – ta-tatata, ta-tatata, ta-tatata – pirms Klāvs atskatās uz viņas, tā jau ir aizgājusi.

Klāvs strādā un dzied.)

******

Trešā aina – (Turpat. Pēc dažām dienām.)

(Šķūnis, tukšs, durvis uz dārzu vaļā, kociņš zied. Ienāk Meta ar tukšu skaidu grozu. Noliek to zemē, skatās uz Klāva darba stūri un dzird – tā āmura sitienus – ta-tatata, ta-tatata… Sapurina galvu, āmura skaņas rimstas. Sagrābj ātri skaidas grozā un aiziet. Runādamies nāk no vidus Toms ar Klāvu, aiz viņiem Rūdis.)

TOMS: Pārmēriet vēl šīs lietas – vajag izgriezt bez atlikumiem šīs jaunās līstes – dārgs materiāls…

KLĀVS: Tā gluži nav iespējams.

TOMS: Pārmēriet vēl sienas. Nu tad jāgriež sīkākos gabalos – jāizmanto viss.

KLĀVS: Kas aiztaupīsies uz šī materiāla – izies uz darba un naglām

TOMS: Labi, tad ņemiet lielāko garumu un taupiet uz atlikumiem. Un mēriet, mēriet.

KLĀVS: Mērīts tiek – un taupīts!! (iet uz savu stūri, cilā, mēra, strādā, sit, naglo)

(Rūdis grozās un gaida, kad varēs teiktu vārdu Tomam.)

TOMS (uz Rūdi): Nu, Dievkociņ…

RŪDIS: Es jau neesmu Dievkociņš.

TOMS: Tā apmēram nu esi ar. Kas ir? Tu lejā vēl neesi bijis. Varēji būt jau kādu pusduci tur nogāzis, kalnā Tedis var visu viens pats paveikt. Tu sāc man atkrist, sāc man atkrist. Sākumā rādījies – būsi gargabalnieks. Nekā. Nekā.

RŪDIS: Es domāju, es domāju…

TOMS (pārtrauc): Nu ar to tev nav jānopūlas. To tu mierīgi vari atstāt citiem. Pirms tu ej lejā, nāc te, ar šo baļķi te man ir jau kaut kas sadomāts. Viņam būs jāstāv un jāpas uz mata. Uz mata! Skaties. (abi liecas pie baļķa, tausta, skata, vēro) Uz mata tā tev būs jāsagatavo tie visi citi arī. Ja nav tā, kā man vajaga – tad man tevis nevajaga. Tagad ej. Un – strādā. Pusstundu es būšu prom. Kad dzirdi mašīnu piebraucam – nāc augšā. Nākat abi ar Tedi. Būs jums kaut kas ko paskatīties…

(Rūdis aiziet)

(uz Klāvu) Jā, es mazliet būšu prom. Ne ilgi. ceru, ka viss ies te kārtīgi… (aiziet)

(Klāvs strādā, sit, mēra, padomā, pakrata galvu – sāk no jauna.)

(Meta iziet caur šķūni, iznes kaut ko uzber zemei pie augļu kociņa. Pastāv, apskata tā ziedus, kas jau birst. Noplūc kādu. Kavēdamies nāk atpakaļ, apstājas Klāva tuvumā.)

KLĀVS: Kopjat dārzu?

META: Neko daudz nevar izdarīt. Zeme sakaltusi.

KLĀVS: Pēc lietus vajadzēja pasteigties apkaplīt.

META: Ar celšanas darbiem – viss palicis novārtā. (vēro Klāva darbu, cilā padarītos gabalus, apzīmētus koka dēlīšus) Jūs esat mākslinieks!

KLĀVS (nesapratnē, bet stingri): Nē!

META: Jūs esat! Jūs esat mākslinieks savā darbā.

KLĀVS: Nē, tas es neesmu…

META: Jūs esat! Tik labi, tik droši zīmēts te viss. Jūs to neredziet pats…?

KLĀVS: Mana meitene skolā gan labi zīmē.

META: Nu, redzat. Tas viņai no jums, jo jūs esat mākslinieks.

KLĀVS (saīgst): Es nezinu kas jums prātā ar to…

META: Nekas. Es domāju – pie jums ir miers. Jūsu darbs ir miera un dzīvības pilns. Jūs visu darāt ar patiku, ar mīlestību. (Klāvs klusē) Un dziedāt ar jūs varat. Es dzirdēju.

KLĀVS (iesmejas): Nu, tā dziedāšana… Vai jums tik ļoti patiktu, ja es būtu mākslinieks?

META: Es nezinu. Es domāju.

KLĀVS (kaitinot) Ja es būtu – dziedātājs?? Pēkšņi te – kļūtu par dziedātāju?

META: (pacietīgi): Tas izklausās kaut kas pavisam cits, nekā es domāju. Tas būtu bēdīgi, tad jūs rītu atstātu jau darbu te… (neatkāpjas) Varbūt to var saukt citādi, ko es domāju, kas jūs esat. Jūs esat drošs, labs. Redzat visu. Arī to, ka tas augļu kociņš pamests novārtā… Varbūt tas tādēļ, ka jums ir bērni… (pauze) Es pirmā dienā zināju, ka jums ir bērni.

KLĀVS (kaitināts, bet arī valdzināts): Nu un, kā jūs to uzzinājāt? No kā? Kas jums to teica?

META: Neviens. Es uzzināju to no tā, kā jūs klausījāties, kad es jums kaut ko teicu. Ja jūs tūlīt nevarējāt to sadzirdēt, saprast, jūs pieliecāt man tuvāk savu galvu, lai es runāju jums ausī. Tā uzklausa bērnus, ar pieliektu galvu, ausi, pacietīgi…

(Klāvs nomet kādu darba rīku, valdās, aizsmēķē.)

META (iztrūkstas): Man jāiet. (aizsteidzas)

(Klāvs brīdi stāv, smēķē, tad ātri sāk strādāt. Ārā dzird Rūda un Teda balsis. Tie ievelk, nogulda pie sienas kādu lielu baļķi, nāk atkal ar otru.)

RŪDIS (uzsauc Klāvam): Sarausim, sarausim! Viņš teicās mums kaut ko rādīt! Kādu brīnumu jau vajaga. Un dažreiz te nāk arī kādi…

(Kad viņi iestiepuši un noguldinājuši trešo baļķi, slauka sviedrus – piebrauc jaunas mašīnas sāns… Toms izkāpj, aizsit durvis ar troksni, lai vērstu visu uzmanību uz sevi.)

TOMS (notaurē, izkāpj, aizsit mašīnas durvis, saliek rokas sānos un gaida uzmanības): Nu, kā? Ar šo – varēs braukt???

(Visi trīs strādnieki saskatās, saprot, ka aicināti uz apspriedi un apbrīnu. Tedis un Rūdis ielenc to pirmie, Klāvs paliek mazliet attālāk, aizmugurē. Apbrīnas izsaucieni no visiem – ak un uch, oho, un sc, sc…)

TEDIS: Traks! Ar to gan! Ar to gan varēs! Tā nesīs, traks, kā nesīs! Uznāks kalnā kā pa tepiķi!! Hehehe, kā pa tepiķi…

RŪDIS: Tā gan uznāks…

TEDIS: Un skats! Kuģītis! Krietns kuģītis!

RŪDIS (atkārto arvien Teda vārdus): Traks, kuģītis gan. Liels kuģis…

TEDIS: Un skat kas par līniju!…

TOMS (neko daudz neklausās uz abiem, bet gaida Klāva atsauksmi): Nu, ko? A?

KLĀVS: Labi, labi. Kā citādi.

TOMS: Tas ir fords. Un tāds – ir fords.

KLĀVS: Daudz ēdīs… Liels.

TOMS: Nu, tāds mazais krupis apēdīs vairāk, pa garāžām vadājams. Ar šo var braukt, krietni izmēģināju. Ar to mazo – es nevaru. Ar bērnu ratiņiem nav manā dabā. Ieslīdi renstelē, netiec ārā. Tas te – kā jauns, pavisam maz braukts, spēcīga mašīna. Gadījiens. Gadījiens. Tas jāprot noķert.

(Tedis un Rūdis staigā apkārt mašīnai, tuvāk un tālāk, piedur pirkstu, apraujas, liek atkal klāt, tausta, skata.)

TEDIS: Skat, kas par lampām. Prožektori! Uzmeklēs lidmašīnu, ja vajadzēs. Jā, jā skats jau lielisks, lielisks…

RŪDIS: Lielisks, lielisks, ir ko redzēt.

TOMS: Tad citi nelien pa kājām. Tam mazam – negriež ceļu! Skraidi apkārt pa kājceliņiem, rāpo pa grāvmalām, kā kaķis, skaties, ka tevi neuzdzen kokā! Ar šo citādi! Noliec degunu. Notīrās pie malas.

(Mašīnas apskatīšana turpinās tālāk arī no iekšpuses.

Meta ienāk, citu nepamanīta, tikai Klāvs uz to atskatās, atkāpjas uz viņas pusi, līdz stāv tai blakām.)

TOMS (ieliecies mašīnā, uzgriež radio mūziku): Un kaut kas – luksam arī, luksam arī!!!

(Iekāpj mašīna, groza radio, uzmeklē deju mūziku. Tedis un Rūdis ielenc viņu, neviens neskatās atpakaļ uz Klāvu un Metu.)

KLĀVS: Jums nu – jauna mašīna!

META: Tā nav mana.

KLĀVS: Varēsiet braukt līdz, visur…

META: Viņš brauc tik ātri un tā skrien citiem garām, ka bail iekšā sēdēt, jau arī šai vecajā utilitī. Kur nu vēl tagad, jaunajā. Labi – ka man jāpaliek arvien māju sargāt…

KLĀVS: Tomēr, tomēr…

(Mūzika skan skaļi. Klāvs apcērtas, it kā no Metas tuvuma projām raujoties, bet viņa pastiepj rokas, aptver tā plecus un pēkšņi tie virpuļo dejā, atdevīgi, bērnišķīgi priecīgi. Tad pārbijušies atraujas – bet neviens viņus nav ievērojis. Viņi stāv pārsteigti un mierīgi, sevī iegrimuši.

Toms un Tedis un Rūdis – lēnām sāk nākt uz viņu pusi.)

TOMS (skaļi): Dažs izbraukājas ar visādām kastēm, līdz tiek pie mašīnas, es labāk ciešos, pabraucu ar savu pussmago – bet, kad man ir mašīna, tai jābūt labai. Pussmago es paturu savai vajadzībai, bet savai ērtībai – es varu atļauties šo. (novērtē sievu ar acīm. Tā – aiziet – paklausīgi apbrīnot mašīnu…)

TOMS (sauc Metai no muguras): Vai jau ir tējas laiks?

META (atgriežas): Varētu jau būt…

TOMS: Tad nes šurp. Esmu izslāpis.

META: Tūlīt. (iziet)

TEDIS: Izslāpis gan – tas no uztraukuma!

TOMS: Kas nu par uztraukumu. Tas bija jādara jau agrāk, bet neatliek jau laika par sevi domāt.

TEDIS: Nu vēl jau viss laiks priekšā. Labais laiks, labais laiks…

(Meta atgriežas ar paplāti. Iet Tomam pirmajam klāt ar tēju.)

TEDIS: Tā, tā – aprūpējiet nu, aprūpējiet, kamēr vēl viņš vienā gabalā. Ar šo jau gribēsies salaist pāri simtam…

TOMS: Nu, ja galva uz pleciem un tā nav izmērcēta – var salaist arī, var braukt, var braukt! Nav jākuļas nevienam aiz muguras…

(Visi dzer tēju.)

****

Ceturtā aina – (Pēc dažām nedēļām.)

(Šķūņa sienas uzceltas, tikai durvis pa kreisi vēl vaļā. Kādi nodalījumi, kā milzu apcirkņi kreisā stūrī iesākti celt. Durvis pa kreisi, kas sākumā kā visas citas sienas bija ļoti vaļējas, tagad šauras un aiztaisāmas.)

TOMS (stāv pie staba, kur pulkstenis pakārts. Pieliecies, tur dēli uz ceļa un kaut ko kalkulē, atzīmē, domā): Tam vajadzētu iznākt, tā tam jābūt, lai kas.

RŪDIS (ienāk pa durvīm, no kreisās puses): Hmmm….

TOMS: Nu, dabūji to lietu galā?

RŪDIS: To baļķi?

TOMS: Nu ko citu tu varētu dabūt galā?

RŪDIS: Jā, nu tak jau to baļķi…

TOMS (vēl arvien savas atzīmes vezdams): Un nu – tev ar’ būs jāiet, Dievkociņ.

RŪDIS: Es jau neesmu Dievkociņš.

TOMS: Nu tad – Rūdis, Rūdis.

RŪDIS: Tas gan.

TOMS: Nu tev ar būs jāiet. Par ilgi jau esmu tevi noturējis.

RŪDIS: Jā, mēs tikai ar Klāvu vēl tev palikuši.

TOMS (turpina savas piezīmes uz dēļa): Par ilgu esmu jau tevi noturējis. Ne tu zini ko, ne redzi, kā te viss iet.

RŪDIS: Iet jau viss labi. Iet viss uz priekšu.

TOMS: Taisni tā, taisni tā. Tikai tu man neko ne dari, ne vari izdarīt.

RŪDIS: Nu – viss lielums jau ir izdarīts.

TOMS: Tas gan. Tas gan. Viss lielums jau ir izdarīts, un tās beigas man jāveic pašam.

RŪDIS: Nu ko tad, ja nekādi koki vairs nav gāžami…

TOMS: Nav ar’, nav arī vairs. Visi jau ir nogāzti, beigti un pagalam. Un to pēdējo – es pats!

RŪDIS: Vai tad Klāvs arī vairs nenāks?

TOMS: Klāvs? Klāvs… Nu varbūt kādu reizīti vēl atnāks. Viņam jau sava māja arī jāpaveic. Var iziet pašam greizi…

RŪDIS: Var gan.

TOMS: Nujā, ka var! (smejas) Ar tevi gan, Rūdi, var runāt par visu. Par visu!

RŪDIS: Kādēļ nē, runāt var par visu (laimīgs, ka Toms ved tik garu labu sarunu)

TOMS: Kā mākslā, brālīt, kā mākslā… Zirgs vai knīpstangas! Zirgs vai knīpstangas, to tu nevari atšķirt.

RŪDIS: To nu gan es varu. Katrs to var.

TOMS: Ne mākslā, brālīt, ne mākslā.

RŪDIS: Te jau nav nekāda māksla.

TOMS: Ir gan, uz to pusi ir gan. Tā spēlīte ir laba, tik to vajaga prast…

(Meta, kas ienākusi un kādu laiku lasījusi skaidas, paceļ savu skaidu kurvi un grib ātri aiziet.)

TOMS: Paliec, vien, paliec. Nekautrējies.

META: Man kurvis pilns.

TOMS (pasviež viņai maisu): Te – izber un lasi tālāk. Te man visam šodien jābūt tīram.

(Meta grib pretoties, padodas, izber skaidas maisā, lasa tālāk.)

TOMS: (uz Rūdi) Tā, kur mēs palikām? Ak par to mākslu. Bij labi ar tevi parunāties. Nav te ar ko parunāties… Nav neviena, ar ko pārmīt vārdu. Bet ar tevi – var. Ar runāšanu ir – jāprot. Redz, kā Tedim izgāja. Runāja, kamēr sarunāja visu dēlī. Un viņš jau bij te runāšanai, darba jau viņš nespēja vairāk kā cālis. Ne tā kā tu.

RŪDIS: Nu man spēka diezgan. Lai tik nāk pretī viss…

TOMS: Nu tad ej vēl lejā, apstrādā vēl tāpat tur tos palikušos kokus. Ievēro, atceries labi, kā es tev rādīju. Un kusties. Es drīz iešu tur pats arī.

RŪDIS: Labi, labi, gan es zināšu.

TOMS: Zāģi neaizmirsti, tur tev vēl gali jāzāģē.

(Rūdis atgriežas, paņem zāģi un iet.)

META: Nu – man te nav vairs nekā ko lasīt!?

TOMS: Tad saslauki visu. Man visam te šodien jābūt tīram.

(Meta iziet, atgriežas ar slotu, slauka. Toms krāmējas pa Klāva galdu un kalkulē, taisa atzīmes.)

META: Vai tev viņa darbs arī jāpārtaisa?

TOMS: Kura – viņa?

META: Nu – es domāju – Klāva darbs. Man liekas – viņš tev ir kaut cik labs palīgs?

TOMS (nesaka neko tūlīt, papēta viņu): Hmmm. Jā. Man liekas – tur tev reiz ir taisnība!! Bet jāpārskata man ir viss. Un ja es ļautu viņam rīkoties…!! Bet katra lieta var iet tikai tik tālu, cik tā var iet. Par katru naglas iesitienu – man ir jāmaksā. Šī lieta man ir jādabū gatava. Un viņš – kustas, dara arī. Ir strādājis pats sev un ir iemanījies. Jā – citādi viņš ir kā citi – tur tev taisnība. Kauna viņš man nedara. Un tādēļ šai lietā ir patīkami noskatīties. Kauna viņš man nedara. Bet iedzīvoties uz mana rēķina viņam arī neizdosies. Viņš man darīs tik, cik man vajadzīgs, to, kas man vajadzīgs, tā, kā man vajadzīgs un tik ilgi, cik man vajadzēs…

META: Te nu ir viss saslaucīts.

TOMS: Ej lejā, tur pie Rūda būs sakrājušās skaidas un atzāģējumi – savāc tos.

(Meta aiziet ar saslaucīto.)

TOMS (cilā un pārskata Klāva darbu): Štā nekas. Štā – nekas. Iet jau tīri labi. Iet viss uz priekšu – kā Rūdis saka.

KLĀVS (ienāk pa durvīm kreisā pusē, kas visu laiku stāv vaļā. Viņam līdz kāds sainis ar iepirktām lietām darba vajadzībām): Laba diena!

TOMS: Kā kuram, kā kuram. Nu – laba gan, laba diena…

KLĀVS (atraisa iesaiņojumu): Mazās skrūves nedabūju. Paņemšu pirmdienas rītā – ja vēl būs šurp jābrauc.

TOMS: Kur tu no tās puses?

KLĀVS: Atstāju mašīnu dārza malā, te tuvāk, nav apkārt jābrauc.

TOMS (nogroza galvu, pārdomā pie sevis. Tad apskata Klāva atnestās lietas): Šie, bez tiem uzgrieznīšiem ir draņķi. Tādus es nevaru lietot.

KLĀVS: Tie? Tie tik slikti nav. Tur cieši un labi.

TOMS: To nu man negribas ticēt. Tos tu apmaini. Ņem tieši tādus, kā bija tie pirmie. Šīs iekšējās daļas te jāsaceļ kārtīgi, citus darbus es šodien izbeigšu. Pietiks ar šo ēku. Ja vajadzēs – cels citu gadu citu. Materiāli gandrīz visi sagatavoti – lai stāv. Ja nepaspēšu apcirkņus sadalīt, pirms pirmie krājumi nāks iekšā, atstāšu maisos, varēs nokraut kaut vai te visu. Izbērt vēlāk. Rūdis man stiprinieks, būs arvien pie rokas pasaucams, kad tik vajaga.

KLĀVS: Nu kādu laiku varbūt tā varēs turēt. Bet – bojāsies. Nevēdināsies. Lai gan man nav liela pārskata par to visu, ko jūs plānojat un taisāt. Tādas lietas redzu pirmo reizi.

TOMS: Nu tā zināšana – lai paliek manā daļā. Tagad – vēl sarauj, sarauj… Jānoskrien līdz Rūdim. Ka kur neesi klāt… (aiziet)

(Meta ienāk ar kapli. Grib doties dārzā, mazliet piestāj pie Klāva, bet iet garām, jo jūt Tomu atgriežamies.)

TOMS: Kur tad tu dosies, tagad?

META: Es domāju, pēc lietus būtu šis kociņš un šis tas vēl cits dārzā jāuzrok.

TOMS: Tagad tam nav laika. Kad būvdarbi būs pabeigti – varēsi rakāties cik negribās.

[a bit of text missing at top of page]

Uz mazās laktiņas. Āmurs tur jau ir.

(Meta atstāj kapli pieslietu pie staba. Paņem skārdeni, aiziet.)

TOMS (pie Klāva): Nu – sarauj, sarauj. Viss lielums jau nu būtu, bet tie sīkumi – kādēļ tie tā velkas!?

KLĀVS: Var jau arī tā, kā tas tagad ir, ja domā tā, kā jūs to jau te skaidrojāt. Varbūt tikai – mitrums vilksies iekšā. Un – tā durvju atslēga vēl…

TOMS: Jā, tās durvis, durvis. Kad viss te riez būs kārtībā un tā, kā vajaga.

KLĀVS: Jā, daudz es jums vairs nevaru te nākt un palīdzēt. Mani lauku darbi negaida.

TOMS: Nu tāpat vēl dažas pārdienas… Man jāskrien pie Rūda. Visur jābūt klāt. (iziet)

(Klāvs strādā un sit savā taktī. Tad ieklausās – ka viņa sitieniem piebalsojas citi, naglu iztaisnošanas sitieni, it kā viņa darba atbalss. Viņš padomā. Sit atkal. Tad apstājas, paķer kapli, ātri iziet, aprok augļu kociņu, tad nomet kapli atpakaļ pie staba un strādā tālāk savu darbu.)

META (uzmanīgi ienāk): Es aizmirsu savu kapli. (redz uzrakto zemi) To – jums nevajadzēja darīt…

KLĀVS: Pēc lietus tas jādara. Būs kāds auglis.

META: Vai tādēļ jūs rakāt?

KLĀVS (klusē, tad): To nu es tā līdz galam neizdomāju. Kāds neizdarīts sīkums kādreiz kavē visu citu. Grūt skatīties…

META: Tas nesīs sliktus augļus.

KLĀVS: Jums bailes?

META: Nevaru teikt ka – nē.

KLĀVS: Šoreiz es būšu vainīgais.

META (brīdi klusē): Jūs jau esat arī, esat arī.

(Paņem kapli un aizsteidzas. Drīz dzirdami viņas naglu taisnošanas sitieni. Abu sitieni mijiedarbojās, kā kāda sazvērestība, kaut kas stiprs. Toms ienāk, uz pirkstu galiem, klausīdamies, saprazdams. Iet, apstādina Klāva darbu.)

TOMS: Nu nekas, strādā vien, strādā vien.

(Meta parādās pie durvīm. Grib atrauties, ieraugot Tomu, bet tas viņu jau ir pamanījis.)

TOMS: Nu, kas vajadzīgs???

META: Ak, nekas… Es dažas naglas nevaru atlocīt.

TOMS: Nu – palīgā es tev nevienu nevaru sūtīt… Atloki, kuras vari. Citas, ko nevar pilnīgi iztaisnot, liec atsevišķi. Nepārsit pušu. Nesavaino. Saproti?

META: Jā. (aiziet)

TOMS (grozās, skraida apkārt, nervozs. Klāvs strādā, sitienu spēle turpinās): Cik ilgi, tu domā, apcirkņi prasīs laiku?

KLĀVS (apstājas strādāt): To nu es nevaru pateikt, vai – mazāk kā jūs pats. Nedēļas divas?

TOMS: Būs vien jāatstāj tā lieta ar vienu nodalījumu. Būs jākrauj tāpat lielums maisos. Pirmais pirkums. Atkritīs pārbēršanas darbi…

KLĀVS (nezin īsti ko teikt): Tas jau tā. Bet nevēdināsies, satrunēs. Necik ilgi nevarēs tā turēt.

TOMS: Un ja izkrauj tuneļus vidū?

KLĀVS: Nu tā jūsu lieta. Var jau kādu laiku turēt. Tikai jums materiāli visi sagatavoti – tikai pabeigt!

TOMS: Tas ir tas trakums. Žēl pamest. Bet laiks necieš. Kaut kā vairs necieš…

(Skraida nemierīgs, dara kaut ko un liek nost. Klāvs strādā un sit.

Meta nāk, bailīgi, bet neatlaidīgi.)

TOMS: Kas tev vajadzīgs???

META: Mazās naglas, ko tagad lieto Klāvs.

TOMS: Hm? Vai lielās jau iztaisnotas???

META: Nē. Bet, ja es iztaisnoju saliektās mazās, tad Klāvs tās tagad tūlīt var izlietot. Nebūs jāatver kāda jauna kaste. Tu runā, ka darbus drīz izbeigs…

TOMS: Nu par to tev nav jēgas. Pagaidi. (pieiet pie Klāva, sameklē saliektās naglas, iedod viņai) Nedzīvo ilgi ap tām. Mazās var iedzīt arī ne tik taisnas.

(Meta iziet un tūlīt sākas sitienu spēle.

Toms staigā, ļoti nemierīgs, dara kaut ko un met nost. Tad iziet un atgriežas ar izkapti un cirvi, noliek tos zemē, ar zināmu ceremoniju. Iet, ienes tecīlu, noliek telpas vidū. Cilā izkapti.)

TOMS (uz Klāvu): Nāc – pagriez!

(Klāvs pienāk. Vēro, kā Toms izaicinoši cilā izkapti un svilpo. Klāvs ‘nobāl’, iztrūcies, bet saņemas.)

TOMS (tausta izkaptij zobus, beidzot noliek uz tecīla): Griez.

(Klāvs griež tecilu.)

TOMS (asina izkapti, pa brīžam noņem no tecīlas, pārbauda tās asumu, un runā): Šis gan tāds vecmodīgs rīks. Bet ir vietas – kur noder. Ir lietas, kas saaug pār galvu ja neizrauj. Nezāles! Nezāles!… Nu – pagriez. Pagaidi… Varbūt būs diezgan. (noņem izkapti, pārbauda vēl un vēl tās asumu)

(Klāvs gaida brīdi, tad aiziet pie sava galda.)

TOMS: Nē, nē, vēl šīs lietas nav galā. Šo arī. (paceļ cirvi)

(Klāvs paceļ savu āmuru, savēcina, pienāk, noliek āmuru pie kājas, atspiežot pret celi, ņem tecilas kloķi.)

TOMS (mazliet mazāk kundziski, kā atvainodamies): Rūdis šo ļoti nolietojis. Pie tās pašas reizes. Pagriez. (paasina cirvi, noņem) Nu – labs būs. (noliek cirvi līdz ar izkapti)

(Klāvs aiziet, strādā pie sava galda. Sitienu spēle, kā agrāk.

Toms iesvilpjas, apklust. Iziet. Klāvs strādā. Ārā sitieni apklust. Pēc brīža ienāk Toms atpakaļ.)

TOMS: Izlieto vēl šīs naglas. Pabeidz tās durvis. Atslēgu es pielikšu pats. Nupat… dzirdu ziņas, pirmais loms iet tirgū. To es negribu nokavēt. (Klāvs strādā tālāk) Liec punktu. Es pabeigšu visu pats. Man jābrauc uz pilsētu – un tad tūlīt labību iepirkt. Laiks – klāt! Kas darīts, darīts. Braukšu tev līdz, man bankā jāiet. Izmaksāšu tavu daļu tev tur. Man mašīna garāžā – puika teicās atvest, bet tā nu – es atbraukšu to pats. Jā, tas nu tā iznāk, ātrāk kā domāts. Bet – vilcināties nevar. Saliec savas mantas. Es nākšu tūlīt. Mašīna tev dārza stūrī?

KLĀVS: Jā, mašīna tepat.

(Toms iziet. Klāvs saliek savas mantas, saloka svārkus – grib tos ņemt līdz, liek uz rokas, tad apdomājas, noliek tos pa pusei paslēptus. Toms ienāk. Ārā dzird naglu iztaisnošanas sitienus.)

TOMS: Mašīna tev tepat?

KLĀVS: Jā, tepat.

TOMS: Nu – tad ejam. (liek Klāvam iet pirmajam pa durvīm)

(Klāvs pasitas atpakaļ.)

TOMS: Nu, nu, kas vēl?

KLĀVS: Nekas, tikai mans āmurs. (Paņem āmuru, pavēcina, uzmet plecā. Abi prom. Durvis aiztaisītas. Āmuru sitieni no āra, kā agrāk, vientuļi.)

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

OTRAIS CĒLIENS                                                                                                                                                               

(Pēc dažiem mēnešiem.)

(Telpa tumšāka, viss aizbūvēts stingri ciet, arī durvis kreisā pusē uz dārzu gandrīz aizvērtas, tikai pusviru atstātas gaismas dēļ. Sakrauti divi lieli, ļoti lieli kalni pilnu labības maisu, tā, lai tie atbalstītos viens pie otra un atstātu vidū un apkārt šauras ejas – vēdināšanai. Kreisā pusē, lielie apcirkņi – vēl nepildīti. Ļoti kluss viss. Uzpircējs un Toms stāv vidū.)

UZPIRCĒJS (kalkulē savā grāmatiņā. Raksta, rēķina. Viņa zīmulis vairākkārt ceļo uz viņa aizauss un atpakaļ rokā, rakstīšanai): Jūs dabūjat – trīs certurtdaļas vairāk, kā būtu dabūjis, pārdodot pirmā reizē. Jums ir neticama laime. Tas gadās simts gadījienos reizi. Jums ir – cūkas laime. Ilgāk neturiet. Laidiet prom. Kā kuģi atstās ostu tā…

TOMS (smīn): Man jābūt vairāk kā dubultīgi, tikai tad – runāsim.

UZPIRCĒJS: Ne šai reizē. Ne citā reizē. Vairāk nedabūsiet. Cenas slīdēs. Varbūt jau šodien. Tikko kuģi aizies…

TOMS: Celsies atkal.

UZPIRCĒJS: Negaidiet vairāk brīnumu. Šis ir tas. Šī ir jūsu reize.

TOMS: Mana reize vēl gaida, – ar vairāk kā dubultīgi…

UZPIRCĒJS: Jums citas reizes nebūs. Nesavelciet par stingru. Visu drīkst savilkt līdz tā mēram. Tā ir visa māksla – palaist vaļā īstā reizē. Tāpat kā – kaut vai rokas granātu…

TOMS: Es neko nepalaižu vaļā. Es – piecērtu – kad līdaka uzķērusies – tad!!!

UZPIRCĒJS: Viņa ir, tagad. Lielākas nebūs. Lielāku nav. Viss nogatavojas, ir laikā un tad – drūp.

TOMS: Kas te var drupt?

UZPIRCĒJS: Kas to var pateikt? Klausāties! (pieliek roku ausij) Klausāties…

TOMS: Nu? (uz maisu pusi) Tur viņa ir – manta kā zelts. Te viņai nekas nekaiš. Kā Dieva ausī.

UZPIRCĒJS: Klausāties! (klausās pats)

TOMS: Nu, un ? (klausās tomēr)

(Kaut kur kaut kas iečirkstas, iegrabas, ieskrapstas.)

UZPIRCĒJS: Nu? Dzirdat?

TOMS: Un kas pēc jūsu domām tas ir?

UZPIRCĒJS (parausta plecus): Sadrupšanas process…

TOMS: Vējš uz jumta!

UZPIRCĒJS: Var saukt arī tā. Sekas būs tās pašas.

TOMS: Ar mani nemāžojaties. Maksājiet, cik prasu un ņemiet – vai atstājiet…

UZPIRCĒJS: Kā zināt. Šai brīdī jūs vēl varat kļūt bagāts, varbūt pēc stundas – vairs nē.

TOMS: Man vēl pašam jādzird cenas ostā, pilsētā. Varat braukt pēc nedēļas.

UZPIRCĒJS: Varbūt jā, varbūt – nē. (iet vēl aptausta maisus) Varbūt jā, varbūt – nē. (iet uz durvīm)

TOMS: Braukšu ar jums reizē uz pilsētu. Man vēl pāris labas stundas līdz vakaram.

(Uzpircējs atgriežas, tausta vēl maisus.)

TOMS: Pataustiet vien, pataustiet vien. Es iešu pateikšu sievai, ka aizbraucu, un izbraukšu mašīnu uz ceļa, tur gaidīšu. Padzīvojaties vien te, ap to kārdinājumu. Un piecērtiet labi durvis, kad nākat ārā – lai atslēga labi aizkrīt. Tā ir – labs darbs, nav atmūķējama. Speciāls veidojums… Padzīvojaties vien… (aizsteidzas)

(Uzpircējs domīgi tausta maisus, apskata visu, skatās griestos, grīdā, klausās, brīnās, tad lēnām domīgi raksta kaut ko savā grāmatiņā un aizsoļo, atstādams durvis vaļā. Ārā pēc brīža dzird vienas un otras mašīnas durvju aizciršanu, tad motoru ierūkšanos un attālināšanos. Klusums. Mazliet vējš iešalcas.)

META (pienāk pie durvīm. Klausās, tad bailīgi nāk iekšā. Piesardzīgi, bet it kā neatturami, iet apkārt, skatās stūrī, kur Klāvs strādāja. Redzams – ilgi nav bijusi te, tagad atmiņu pārņemta. Ierauga pulksteni pie staba, kas kopš celšanas dienām tur stāvējis un ir apstājies. Viņa – noņem to, uzvelk, piekar atpakaļ): Zvani pēc stundas. Lai es neaizmirstos. Zvani pēc stundas!

(Iegroza pulksteni taisni, tad staigā apkārt. Apskata visu, nogrimst atmiņās. Pieliek roku pie kādas sienas – dzird balsi „Salasi skaidas. Lasi skaidas…” Atraujas. Pieskaras Klāva darba galdam – dzird tā āmura sitienus – ta-tatata. Pieiet maisiem – kaut kas iegrabas, iečīkstas. Atraujas. Atrod Klāva svārkus. Izbrīnīta. Apskata. Atrod tiem ļoti caurus piedurkņu elkoņus… Ātri iziet – un atgriežas ar ielāpiem un šujamām lietām. Apsēžas un lāpa svārkus.

No to kabatas izslīd kāda zīmītes. Viņa satrūkstas. Liek to atpakaļ, ņem atkal ārā – lasa. Nesaprot, lasa vēl un vēl.)

META: „Divi kukuļi maizes, 2 kilogrami cukura, konservi… Tēja… Divi kukuļi maizes, 2 kilogrami…”

(Saprot, ka lasa Klāvam no mājas līdz doto zīmīti dēļ iepirkšanās veikalā. Domā. Saloka zīmīti. Ieliek atpakaļ svārku kabatā, saloka svārkus un noliek. Pieceļas un dzird – „Salasi skaidas. Lasi skaidas…” Atgaiņājās no balss un aizmirsusies skatās ārā, kur kociņš lokās rudens vējā.)

TOMS (ienāk ļoti ātri): Tu… Kas te par velnībām tiek dzītas? Kā tu te tiki iekšā?

META (atmostas, pārbīstas): Es – domāju, ka tu aizbrauci… (izsaka to neapzinīgi)

TOMS: Ak to tu tā domāji! Atbildi, ko tev prasa.

(Meta nesaprot, bailēs nezin, ko teikt.)

TOMS: Tev prasīja – kā tu te tiki iekšā?

META: Durvis bija vaļā.

TOMS: Durvis bija vaļā? No kura laika?

META: Es nezinu…

TOMS: Kā tu atradi, ka viņas vaļā? Viņas gāja un tev – pateica?

META: Es gāju…

TOMS: Tu gāji – kur? Uz kurieni tu gāji? Vai tu maisus salāpīji, ko tev atstāju? Tu staigā apkārt un domā – ka lāpi maisus?

META: Es domāju… lāpīt… šos maisus…

TOMS: Šos maisus!!! Runā prātīgi, jeb tev šoreiz izies plāni. Šoreiz tu iekritīsi. Runā!

META (kā bez prāta no bailēm): Te – ir žurkas… Maisos…

TOMS: Žurkas? Žurkas? Jā, viena te ir. To es redzu. Viena liela un gudra, bet šoreiz viņa ieies lamatās. Runā!

META (runā bez jēgas, ko var sadomāt.): Suns… suns dzina te kaut ko gar durvīm. Peles, es domāju. Viņas – saēdīs maisus.

(Toms sāk klausīties. Kaut kas iečirkstas, iegrabas. Viņš metas uz maisiem, uzmin kādam koka gabalam, kas iecērtas kādā maisā un pārrauj to, kaut kas birst, labība birst ar pēkšņu, vienmuļu troksni un vairs nepārstāj. Lielās dusmās viņš sagrābj koka gabalu, metas gar maisiem uz vienu, otru pusi, sit ar koku, metas rāpus.)

TOMS: Bet ja te nebūs žurku, ja te nebūs… To mēs redzēsim… Ja te būs… (Niknumā lied par tuvu, par dziļu maisu spraugā. Maisi sāk gāzties, pēkšņi viss slīd, brūk, plīst – birst ar troksni, kurā pazūd Toma kliedzieni. Meta grib mesties kaut ko glābt, bet viņai jāatkāpjas slīdošas, birstošas labības kalna priekšā. Tad… Pēkšņi viss ir klusu – tikai biršana šalc. Meta saprot. Stāv. Tad atskatās uz vaļējām durvīm, kur augļu kociņš kails lokās vējā. Viņa skatās, meklē, atrod Klāva svārkus, tur tos it kā glābiņa, padoma meklējot, bet tie nedzīvi nokarājas viņas rokā. Viņa atsviež tos prom. Satin ap pleciem savu lakatu, kas ienākot tai bijis līdz, un iet taisni, prom ārā, nestājoties. Labība birst. Pulkstenis nozvana.)

Beigas.