Aiviekstes noslēpums
Austrālijas Latvietis 29.10.1955
Mirušie rādās sapņos, kad ir lietainas dienas… Aizgājušais laiks parādās skaidrā saules dienā, tepat rokām sasniedzamā tuvumā.
Es ieraugu izbālējušu rakstu uz mātes vasaras drēbēm, es ieraugu zaļu efeju, augsti uzkāpušu pie baltā loga priekškara, es redzu Olitas atstiepto apakšlūpu un linu gaišo, taisno matu šķiedru, kas plīvo lejā līdz galdam, pār kuru noliekusies, viņa viesistabas stūrī kaut ko raksta, — varbūt vēstuli vai dienas grāmatu, redzu piena krūzi ēdamistabā uz bufetes – brūno ar baltām maliņām, es pamanu arī gaišzaļo ar baltajām punktīm, bet tā tur stāvēja dažus gadus vēlāk, es dzirdu, kā aizkrīt āra durvis un nodun basu kāju soļi – varbūt Vilma vai Auce…
Es varu palikt istabās un cilāt šo un to, es varu iet dārzā vai pagalmā, es varu būt pie upes, kāpt laivā, paslīdēt tur uz saulē sasilušā ūdens laivas dibenā, varu sadurt pēdu uz naglu galiem, kas ietrunējušās vietās lien ārā no laivas veciem dēļiem. Tad man ir jāapsēžas uz laivas gala un jāliek kāja pār laivas malu ūdenī, lai noskalotu sadurto vietu. Upē ūdens ir vēsāks kā laivas dibenā un viegli brūngans kā tēja. Tas ir Aiviekstes ūdens. Ja es kāju turu pavisam mierīgi, mailītes viena pēc otras pieliek savus purniņus, viņu pieskārieni ir maigi un vēsi, man ir jāiesmejas un jāsakustina kāja, mailītes aizbēg kā šautras uz visām pusēm, un dažus soļus tālāk ūdens nomutuļo jo dziļi, tur lielākās zivis arī aizbēg, kas glūnējušas, lai aprītu mailītes…
Tagad man ir žēl, kādēļ es toreiz neuzmeklēju veco sāvieniešu māti un neizprašņāju viņu par to viņas gudrību, ko tā bija teikusi par upi un slīkoņiem. Viņas teiktais toreiz piepildījās. Kā tas tā varēja notikt, to mums toreiz gribējās zināt visiem, bet nevienam nebija prāta viņu apmeklēt un aprunāties.
Atrast viņu būtu bijis viegli. Vajadzēja pārcelties pāri upei, pāriet pāri Stāvkalnu pļavas stūrim un iziet cauri birzei uz Sāvienas lielceļa. Tur kādās mājās varēja apjautāties, kur viņa varētu dzīvot. Kas viņa bij, to mēs skaidri nezinājām. Pa Sāvienas lielceļu bija skaista iešana. Tur arvien smaržoja pēc madarām, pēc meža zemenēm, pēc ļoti smalkiem zemes un ziedu putekļiem, pēc tik smalkiem putekļiem, kas atdusējās uz zīda drēbēm, vēl mājās pārnesti un nemanīti. Ceļā gaisīga vēdināšanās nāca no bērzu birzīm, pārmaiņus uzdvesa asa kūtsmēslu dvinga no sīki saziedējušām papuvēm, uz kurām laikus izveda mēslus, un ieskābušu linu mārku smaka, kuri, zaļi aizaugdami, slēpās zāļainās gravās. Šinīs gravās Sāvienas lielceļš strauji nolaidās un tikpat strauji no tām izkāpa, kā riteņbraucējus kaitinādams, tad aizstiepās pa spožu līdzenumu gar vārpām un skarām, gar auzām, miežiem, rudzu druvu, gar kviešu lepno mirdzēšanu, gar kartupeļu lauku lekno zaļumu, gar grezniem, neviena nemeklētiem ziediem, gar linu gabalu bālzilo plīvošanu un vēl gar maziem, sārtiem griķu lauciņiem, kas, bišu piedūkti, gulēja tur visam vidū kā lejā nokrituši mākoņu gabaliņi, vecāku ļaužu acu un siržu mielošanai.
Abas lielceļa malas bija kā milzīgi Jāņu vainagi, kur vārdā nenosaucami ziedi, cits citā sapinušies, ziedēja visu vasaru. Pirmdienas rītos šo vainagu kuplumā redzēja iesēdētas un ieviļātas vietas, tur mētājās kāds kabatas lakatiņš, kāda matu spraude, raibi konfekšu papīrīši blakus papirosu kastītei – to visu zāle un lapas, dienai pieņemoties, apsedza un noglabāja.
Pa Sāvienas lielceļu bija laba iešana. Pagasta vidus ar ezeru un garajām muižas gatvēm nebija necik tālu, un visas mājas apkārt ceļam, cauri ābeļu dārziem, mirdzināja platus, baltus un zilus logus kā pašapzinīgas, bet laipnas acis. Mēs pa Sāvienas lielceļu nekad neaizgājām pie vecās Sāvienas mātes. Mēs aizgājām uz zaļumsvētkiem Dzīšļu vai Malšānu birzē, uz jaunās pienotavas svētku zāles atklāšanu vai uz kādām iesvētībām, kur smaržoja pēc mirtēm, pēc jauniem bērziem un jāņogu vīna…
Upeslejās mēs vasaras četras piecas pēc kārtas dzīvojām pulks jaunu meiteņu. Mēs ar māsu Auci vasaras sākumā pārradāmies mājās no savām skolām, mana draudzene Olita atbrauca kādu nedēļu vēlāk, bet Vilma, mātes jaunā, skaistā kalponīte, auga ar mums reizē no savas piecpadsmitās vasaras.
Visas kopā mēs bijām Upesleju meitenes. „Upesleju meitenes, kas viņām nekaiš! Palieciet nu meitenītes, parunāsimies! Kur jums jāskrien?” Vītradziene sauca, kad mēs gājām garām viņas mājiņai. Mēs palikām un parunājāmies. Ostījām Vītradzienes puķes, apbrīnojām dzelteno smilti, ko Vītrags bija nobēris istabiņas priekšā visgarām gar puķu grēdu. Tā bija smalka, tīrāka smilts no Aiviekstes krasta, no kaudzēm, kur raka kartupeļu bedres. Vītradziene staigāja pa to kā pa samtu ar savām plakanajām, īsajām pēdām, kurām tik bieži izsuta pirksti. Pa kaut ko cietāku viņa nemaz nebūtu spējusi iet. Aiz puķu grēdas un vienā istabiņas galā, aiz celiņa, kas gar ceriņkrūmu veda lejā uz laivu, auga runkuļi un burkāni gotiņai, otrā istabiņas galā brīnum lekni sīpoli, gurķi, pētersīļi pašiem, nolejāk Vītraga apīņi – augsti, kupli un pogaini. Aiz tiem zem vīksnas pagrabiņš, bet augstāk rijas galā klētiņa ar malkas grēdu pie sienas līdz šķorei divās kārtās.
Vītrags tur nostrādāja dažu labu svētdienu. Vītradziene mīlēja mazu malciņu. Vītradziene visu mīlēja glītu, tīru – spožu un skaistu. Viņas spodrības dēļ arī neviens nepamanīja, ka viņai pašai viss bija necils – īss, strups, plakans, bezveidīgs, augums, deguns, rokas, kājas, plaukstas, pēdas, šīs biezās pēdas, kas bija kā zemei pieliedētas, kad viņa stāvēja, bet ieguva vai irbes vieglumu, kad viņa sāka tecēt savos darbos. Viņai vienmēr bija glītas drēbes mugurā, vienmēr gaišs priekšautiņš, vienmēr balts galvas lakatiņš. Vienmēr, vienmēr balts galvas lakatiņš ar sīkiem rakstiņiem, Vītradzienei nepatika galvas lakati ar lieliem rakstiem un krāsaini, kādi mums patika. Galvas lakatiņu viņa vienmēr valkāja zem zoda tā sasietu, lai tas noslēptu viņas sarkanos matus un tā pār pieri apaļā lokā izgludinātu, lai tas mestu ēnu arī pār acīm, kas bija mazas un sarkanām skropstīm un brūniem vasaras raibumiem visapkārt.
Tā apkopušos viņu bija tīkami uzlūkot, rokās to gribējās saķert un saviļāt kā mīkstu baltmaizes kukulīti. Vītradziene mīlēja skaistas drēbes un skaistus cilvēkus. Mūs, meitenes, viņa nopētīja ik dienas no jauna, arvien uzsvērdama katras daiļās īpašības: Vilmai acis un smaids, Aucei staltais augums, Olitai linu baltās bizes rokas resnumā…
Vīrieši Vītradzienei patika formas tērpos – virsnieki. „Nu sakiet pašas, vai viņi nav skaisti?!” Viņa teica, „nu, bez jokiem! Viss kārtīgs, gluds, spožs – pogas, siksnas, uzplecīši. Parastās drēbēs cilvēks pret to kā lācis. Un nostāšanās un sveicināšana…”
Savu dēlu Vītradziene vēlējās izaudzināt par virsnieku, bet viņš izauga kara skolai vienu puscentimetru par īsu, tā viņa teica, bet galvenais bija – viņu nesaistīja virsnieka spožums, viņš mīlēja zemi.
Daļu sava skaistuma mīlestības Vītradziene ielika savā puķu grēdā. Puķu grēda gulēja no viena istabiņas gala līdz otram, visgarām istabas priekšu. Puķes tur ziedēja savā gads gadā izkoptā kārtībā: vidū lielākās – ģeorģīnes un dālijas, puķu tabaka, gladiolas, puķu zirnīši, vecpuiši, cinijas, tad mazākās – asteres, lefkojas, flokši, lauvmutītes, meitenītes zaļumos, tad viszemākās abās malās un visapkārt grēdai – naktsvijoles, matiolas, rezēdas, atraitnītes, malenītes… Lai īsti saprastu šo puķu jaukumu, vajadzēja dzirdēt, kā Vītradziene izrunā šo puķu vārdus! Kaut vai – matiolas! Tās sāk smaržot pēc saules noiešanas!
Vasaras vakaros tā i vilka paieties uz Vītragu mājiņas pusi, ieņemt pilnu krūti salda nakts gaisa, sākt skatīties debesīs un neiet gulēt. Mēs parasti kāpām tad laivā un dziedājām, un ļāvām, lai laiva slīd pa straumei.
Viņš sēdēja uz mājiņas virtuves durvju sliekšņa, jo tur nekur nebija jāsniedzas, kad gribēja pīpi izdauzīt. Vītrags sēdēja un pīpēja, un cilāja savu cūkas pūšļa tabakas maku. Cūkas pūšļa makus viņš mīlēja labāk nekā zušādas makus. Bet viņam bija arī tādi. Zuši jau turpat lodāja gar laivas galu. Lēnām viņš ņēma tabaku no maka, lēnām lika to pīpē, lēnām vilka vienu dūmu, tad otru, bet svētdienas rītos arī laiks gāja lēnām. Cik ilgi tā sēdēsi? Ko sēdēdams piesēdēsi? Izpīpējies esi – jāceļas kaut ko apskatīties… Un tā, ja tuvākos kaimiņos nebij alus darīts, Vītrags jau svētdienas priekšpusdienā novilka jauno kreklu un sāka kaut ko cilāt – iesita izkaltušo laivas dēļu starpās pakulas, iesprauda apīņiem garākus mietus, pacilāja izskaptis, grābeklīšiem zobus nolīdzināja, un – kad jau, tad jau – pārlika veļas baļļiņai stīpas un gāja uz klētiņas stūri, sāka cirst malciņu. Resnākie sturbulīši savā grēdiņā, smalkākie savā, skaldītās pagalītes tuvāk pie sienas, tās tik ātri nenokurinās. Tā vecais Vītrags knābāja kā dzenis, bet malkas grēdas cēlās gar rijas galu līdz šķorei.
„Ir gan tev dzīvīte!” citas sievas glaimīgi sauca Vītradzienei, „malciņa kā spēlīte, pagalītes kā skangalīši!”
„Redz, kā viņas runā! Kurš cilvēks tad bez malkas?” Vītradziene īsi attrauca. Vītradziene bija prātīga, mīlīga sieviete. Ja viņa savu Vītragu dažu labu reizi nolamāja par velna veci, maitu un pagānu, tad bez iemesla tas nebija. Viņš bija vai nu dzēris kaimiņos un, mājās nākdams, apgūlies pašā ganceļa vidū, vai arī pārnācis gan, bet nebija gultā iedabūjams un gribēja vēl kliegt un dziedāt, vai arī citādi viņš neuzvedās vai neizdarīja kaut ko tā, kā tas kārtīgam cilvēkam nākas. Savs krusts jau viņai ar viņu tāpat bija. Bet Upesleju Vītrags bija kārtīgākais īrnieks kopš ilga laika, un viņa vārds savu laiku piederēja Upeslejām tāpat kā saimnieka vārds.
Savas dienas saimniekam viņš atstrādāja labi. Ja nu viņš bez prasīšanas paņēma kādu dēli vai jumta lubiņu, nocirta kādu eglīti kārtīm vai pievāca kādu ķēdes galu – tad galu galā viņš to ne kur lika, ne izniekoja, bet izlietoja glīti kādai vajadzībai, no kā arī citiem savu reizi labums atleca. Māte gan nosūkstījās vienu otru reizi, jo pēc tēva nāves tādas lietas kā dēļi, mieti un jumta lubiņas klāt grūti radās, bet viņa neko neteica.
Tanī dienā, kad mums iznāca darīšanas ar slīkoni, Vītragu nebija mājās. Viņi bija aizgājuši uz Vītradzienes brāļa mājām, pie siena pāris dienas palīdzēt. Vītradzienes govi slauca Vilma, vistas un sivēnu pabaroja graudniece, bet laiva bija mūsu, visu meiteņu ziņā. Bija pusdienas laiks. Bija viena no siena laika sākuma dienām, kad siena smarža sāk piepildīt dienas un naktis un sienāžu čirkstēšana sāk skanēt stiprāk, nākdama arī no kokiem un debesīm.
Bija pusdienas laiks, kad cilvēki kļūst maigi un laipni, jūtot diendusas atpūtu tuvojamies, zinot rīta cēlienu godam paveiktu un redzot, ka mākoņi peld viegli un augstu un negrasās darbu traucēt. Bija pusdienas laiks, kad govis kūtī vēl žvadzina valgus un šņākdamas izēd zāles no barības galdiem, tās tālu pāri mugurām izsvaidīdamas, kad zirgi stallī ducina grīdas un, lūpām čapstinādami, izlasa auzas no silēm, kad vistas atplestiem knābjiem salien zem ceriņu krūmiem, tikai bezdelīgas šaudās bez skaņas ātri un augstu pāri pagalmam, baltas krūtežas nozibsnīdamas.
Graudnieku ģimene jau ēda pusdienas ap galdu mājas galā, savu durvju priekšā. Graudnieks lika no rīta ceptas, aukstas cūkas gaļas šķēles uz rupjmaizes rikām un locīja pirkstos resnos sīpolu lakstus, kas gurkstēdami lūza no svaiguma un kārdinoši smaržoja tālu visapkārt. Abi mazie puikas tāpat locīja sīpollakstus kā tēvs, tikai mazākām saujiņām, un tāpat pēc kārtas mērcēja sālī. Graudniece, vēl satvīkusi no saules siena pļavā, galvas lakatiņu pakausī atstūmusi, piedurknes augstu uzrotījusi, lika galdā aukstas piena putras bļodu un maigi un svinīgi vēroja savus ēdējus. Redzēdama, ka nekā netrūkst, sēdās arī pati, un viņi visi ēda, paklusi sadudinādamies pa vārdam.
Mēs, meitenes, bijām turpat tuvumā pie akas. Auce un Vilma vilka no akas ūdeni un lēja piena dzesējamā kublā. Mēs ar Olitu piepildījām brūnbalto krūzi ar pienu. Varbūt bija salasītas pirmās zemenes. Pirms mēs aizgājām no akas, gar rijas galu nomirdzēja divritenis un pagalmā iebrauca ūdens kārtībnieks. Viņš iegāza divriteni zaļajā maurā un nāca uz mums.
Ar ūdens kārtībnieku mēs labprāt patērzējām, kad viņam gadījās pie mums iebraukt. Viņš bija vēl jauns cilvēks ar pievilcīgu smaidu, kas izskatījās ļoti tīrs, jo viņam bija veseli, balti zobi un brūna, saulē uz ūdeņiem iedegusi seja. Kad viņš sveicinot noņēma savu zilo formas cepuri, ko viņš mūsu – jauno dāmu – priekšā parasti darīja, viņa seja atgādināja brūnu ozola zīli, kam tikko novāzta stingrā micīte. Piere bija tik balta un norasojusi – viņš arvien steidzās, un saule bija silta, kad ūdeņi uzmanāmi. Sievietes rokas viņam labprāt pacēla krēslu – lai viņš mazliet atpūstos.
Šai dienā viņš bija nopietnāks un steidzīgāks kā citkārt. Viņš lūdza mūs uzmanīt upi un paziņot viņam, ja mēs redzētu peldam lejā kādu slīkoni. Dienu vai divas iepriekš, augšā pļavās pie siena strādājot un pusdienas laikā peldoties, bija noslīkusi kāda jauna sieviete. Viņi bija izvandījuši tur visu upi un nekā nebija atraduši. Bija iespējams, ka slīkonis, meklētāju nepamanīts, varēja nopeldēt lejā, jo bija laiks, kad tam jāceļas augšā uz ūdens.
Graudnieki atsaucās, ka viņi par notikumu jau dzirdējuši. Tas bija kāds gadījiens, kad sakarsis cilvēks viens iet peldēties. Mēs apsolījāmies upi uzmanīt un steidzāmies paēst pusdienas, lai sāktu ūdeni vērot, tiklīdz graudnieki celsies no galda. Kamēr viņi vēl bija tur, tie upi varēja pārredzēt.
Visu dienasvidu un pēcpusdienu mēs vērojām plūstošu ūdeni, bet tas palika tukšs un nevainīgs, viegli aizšūpodams lejup tikai dažu baltu putu gabaliņu, skaidu vai zaļu kārkla zaru, ko slīkoņa meklētāji varbūt bija krastmalas kārklam noplēsuši. Šķita, ka slīkoņa meklēšanā mēs nekādu svarīgu darbu neveiksim.
Bet launaga laikā, tikko graudnieku saime atkal bija sasēdusies ap savu galdu un mēs aizskrējām uz savu mājas galu, graudniece mūs sauca atpakaļ. Upē kaut kas bija redzams. Straume kaut ko nesa.
„Tas pats jau ir, meitenes,” graudniece mierīgi teica, un mēs skrējām uz upes malu un metāmies laivā.
Mēs ar Auci bijām labākās airētājas, mēs sēdāmies katra savā laivas galā, katra ar vienu airi rokā, tā laiva bija viegli grozāma. Vilma ar Olitu palika uz sola laivas vidū, un graudniece pameta viņām virves grožu:
„Ko jūs, meitenes, plikām rokām iesāksit! Viņam jau nav ne drēbju mugurā, kur aizķert,” viņa teica. Par to mēs nemaz nebijām domājušas.
Ātri laiva noslīdēja līdz upes vidum un panāca slīkoni. Laiva skrēja tik ātri, ka mums nācās cirst airus ūdenī atpakaļ virzienā, lai tā neuzskrietu virsū tam, kas peldēja lēni, smagi, vienmērīgi.
Slīkonis bija dziļi ūdenī iegrimis, ar seju uz leju, liels un tumšs. Mūsu laivas radītos viļņos viņš smagi sakustējās, sacilājās, bet nemaināmi gāja uz priekšu, iegrūdās laivas sānos, līda zem laivas, viņš nemainīgi devās uz priekšu, viņš gāja savu ceļu…
Viņa iešanā bija kaut kas tik patvarīgs, neaizskarams un draudīgs, ka mēs gandrīz ļāvām tam aiziet. Bet tad mēs atguvāmies – bija kaut kas jādara. Olita ar Vilmu noliecās pār laivas malu un ātri atliecās atpakaļ. Viņas nevarēja nekā darīt, viņas pavisam bija zaudējušas savu īsto izskatu. Es nevarēju izlaist airi no rokām, lai laiva neaizgrieztos projām. Auce laivas otrā galā nometa airi un steidzās uz laivas vidu. Viņa drusku pārmetoši paskatījās uz Olitu un Vilmu. Bet, pieliecoties slīkonim, arī viņa kļuva balta, taču apņēmīgi tvēra grožu. Kad viņa atliecās no laivas malas, virve kaut kam bija apmesta, un nu laiva kļuva lēnāka un neveiklāka.
Straume mūs bija nonesusi jau krietni lejup. Mēs jau peldējām garām mūsu augļu dārzam. Upes otrs krasts bija mums pašreiz tuvāk, un mēs dzinām laivu uz to. Slīkonis jau arī piederēja viņai malai. Mēs airējām, cik uzmanīgi varēdamas, bet mums bija ļoti nelāgi ap sirdi. Tas bija drīzāk kauna darbs, ne kāda palīdzēšana.
Otrā krastā jau bija salasījušies pulciņš ļaužu pretī no Stāvkalniem un varbūt arī no lielceļa. Labi, ka kāds no tiem pabrida dažus soļus pretī un uzvilka slīkoņa plecus stiebru vidū uz krasta malas.
„Brauciet mājās, meitenes,” kāds teica, kas laikam bija ieskatījies mūsu sejās, „brauciet mājās. Jau aizskrēja piezvanīt, ka jūs izvilkāt”. Mēs braucām mājās. Mēs braucām un neskatījāmies ūdenī. Mēs cīnījāmies grūti kā pret kalnu, kā pāri zobena asmenim, kas varēja pārgriezt mūsu laivu kā rieksta čaulu, kāda stīva roka varēja pieklauvēt, tikai pataustīt pie laivas dibena – tā atvērtos bez skaņas zem mums un mēs ieļimtu kā pļauti. Tas nebija ūdens, tas bija maurojošs tukšums, kas dobji mauroja pēc mums…
No visa spēka es vilku airi, lai būtu pie kā turēties, lai aklinātājs reibonis nenoceltu mani no šaurā laivas gala kā uzpūsta elpa lapu, lai es neiegāztos atmuguriski vai tīšu prātu neliktos taisni uz galvas ūdenī iekšā. Cīnoties ar airi, jūtot pazīstamo ūdens pretošanos tai, dzirdot tā guldzēšanu gar airi un laivas galu, jūtot laivas ātro slīdēšanu – kļuva labāk.
Kad laiva spēcīgi atsitās krastā, savā parastā vietā, mēs neatgāzāmies atpakaļ, kā atsperes mēs bijām gaidījušas šo mirkli un lēcām krastā uz cietas zemes un gājām prom. Mājinieki, graudnieku saime un mūsu māte gaidīja mūs, lai kaut ko teiktu un parunātu, bet mēs kā nokaunējušās bēgām tiem garām. Olita iespruka dārzā, apķērās ap ābeli un mocījās ar nelabumu, Vilma ieraudājās skaļi, Auce nodurtu galvu ieskrēja istabā, es nevarēju neko parunāt.
„Es jau domāju, ka Pēterim vajadzēja iet,” graudniece teica, „tas jau tāds skats, kas jaunam ķeras klāt.” Kaut kas mums bija ķēries klāt. Grūti būtu bijis pateikt – kas?
Dienas trīs mēs nerunājām par peldēšanos un nebraucām ar laivu. Bet tad pamazām viss kļuva pa vecam. Ūdens bija atkal mīļš un kārots kā agrāk. Nekad mūsu prātā neatausa nelabā slīkoņa tēls un savādās bailes, kad bijām ūdens tuvumā. Tā bija pēdējā vasara, kad Auce vēl bija pie mums, uz rudeni bija noliktas viņas kāzas un aiziešana no Upeslejām. Mēs vēl labi izpriecājāmies ūdenī un saulē visas kopā.
Kādu dienu Auce ar Vilmu aizgāja pāri upei pie krustmātes pēc šķieta. Tas bij kāds sevišķi smalks šķiets, kas Aucei bija vajadzīgs kādam audeklam, ko viņa vēl līdz rudenim gribēja ielocīt savā jaunā pūrā. Šķietu meitenes bija dabūjušas un, kā arvien, kad kāds bija apmetis kādu līkumu ārpus mājas, viņas stāstīja, ko redzējušas, ko dzirdējušas un piedzīvojušas.
Viņas bija satikušas uz Sāvienas lielceļa svešu, vecu māmiņu, kas kādu gabalu gājusi kopā ar viņām. Tā bijusi laipna, valodīga večiņa un ļoti nopriecājusies, dabūdama zināt, ka viņas ir Upesleju meitenes. Ak tad tās, kas vakaros tik skaisti dziedot! Tik skaisti, ka ne atklausīties, un arī visas vecu vecās dziesmas! Bet tad viņa nopukojusies, kādēļ mēs esot vilkušas to slīkoni no upes ārā! To mums, upmalietēm, nevajadzējis darīt. Ko upe esot ņēmusi, tas esot viņas, un, kur viņai tā ņemto atņemot, tur tā pēc gada ņemot sev citu vietā…
Mēs nogrozījām galvas, nobrīnījāmies, pasmējāmies ar māti un citiem par to un atmetām ar roku. Vai mazums vēl tādu piestāšu tautas prātā dzīvoja?
Vasara aizgāja kā daudzas citas. Pienāca jaunā. Tā sākās ar aukstu, garu, nemīlīgu pavasari un lieliem plūdiem. Jāņos mājās pārbraukusi, es atradu pļavas vēl nesaziedējušas un upi vēl pāri krastiem skrienot – kā Vasarsvētku laikā. Jāņu rītā pamodusies, es ieraudzīju, cik tukša un klusa bija māja. Auce bija aizprecējusies. Olita nevarēja atbraukt, jo strādāja pilsētā. Bija vēss, sērīgs rīts ar vēju aiz logiem.
Bet bija tomēr Jāņi ar bērzu meijām, ar pāris vīstošiem vaiņagiem, ar lupstājiem, ieslietiem logu malās. Tikai skalbju trūka. Tās vēl gulēja dziļi lejā, zem nenoskrējušo palu ūdeņiem. Skalbes un lupstāji bija divi zāles, kas īstos Jāņos nedrīkstēja trūkt. Kad no galda līdz ar gabaliņu siera vai baltmaizes pirksti pacēla līdz apvītušu lupstāju zariņu un nāsis ievilka viņu silto, rūgto smaržu, tad tikai tā īsti varēja ieskatīties tos laiku dziļumos, no kuriem atnākusi Jāņu nakts, tad tikai tā īsti sirds nojauta lielo laimi viņā līgot.
Vēsajā Jāņu rītā es laiski klausījos mājas balsīs, nebija nekur kur steigties, biju vēl lutināms viesis. Es dzirdēju, kā otrā istabā māte jau pāris reizes grieza tālruni, bet centrāle vēl nedarbojās. Centrāles jaunkundze vēl gulēja, izlīgojusies un noreibusi kā viss pagasts. Bet mātei laikam kaut kas ļoti svarīgs bija sakāms, jo viņa neatlaidās, līdz centrāle bija atmodināta. Tad viņa pavēra durvis un lika arī man celties. Bija noslīcis kāds cilvēks. Tikko ne pusstundu atpakaļ tepat pret mūsu dārzu bija nogrimis ar visu laivu kāds līgotājs, nākdams pāri no otras puses. Varbūt vēl bija atrodams un glābjams. Graudnieku Pēteris bija aizskrējis uz divriteņa pie ūdenskārtībnieka. Māte nu beidzot bija sazvanījusi pagasta kārtībnieku. Bet tas arī bij viss, ko mēs, mājas pieci sievieši, varējām darīt. Laivas mums nebija: Vītragu laiva tikko bija nogrimusi reizē ar līgotāju. Vītrags to pats bija vakar pārbraucis otrā pusē un, pie radiem aiziedams, atstājis pļavā, Stāvkalnu grāvja galā. Tā bija kļuvusi tik veca, ka stāvēdama piesmēlās ar ūdeni un nekur projām no uzplūdušās pļavas neaizpeldēja. Un nu tas līgotājs, kāds apkārtnes vēl pajauns puisis, bija ar to aizbraucis – dziļumā iekšā. Vītradziene visu zināja, jo viņa vienīgā bija bijusi jau augšā un visu redzējusi. Viņai arī vēl tik stipri trīcēja rokas un kājas, ka bija labāk iet no upmalas prom un vēlreiz visu izstāstīt.
Upmalā mēs arī neko labu nevarējam darīt. Mēs bijām izbradājušās, skaudrajā rītenī izdrebinājušās, veltīgi izklaigājušas Stāvkalnu ļaudis un tikpat veltīgi blenzām tukšajā, tumšajā straumē, kas liela un plata skrēja kā rauta, pāri krastiem pļavās gāzdamies. Nebija ne zīmes, kas rādītu, kur un kam mēs varētu ko līdzēt.
Tā Vītradziene nāca mūsu istabās un mēs, — Vilma, māte, graudniece un es klausījāmies viņas pieredzēto. Pēc vakarvakara līgošanas mūsu istabas galā Vītradziene vairs nebija aizgājusi gulēt. Pabijusi vēl kādu brītiņu savā virtuvītē un, redzēdama, ka gaisma jau klāt, gājusi, izslaukusi gotiņu, atstājusi kūtiņas durvis pusviru, lai Vilma zina, ka Preilīte izslaukta un izlaižama ganībās reizē ar citām.
Tā viņa nākusi uz savu istabiņu ar piena kanniņu un apstājusies, paklausījusies, cik lielajā mājā viss klusu, kā izlīgojušies visi saldi guļ! Arī Stāvkalnos visi beidzot bijuši apklusuši. Tur jau tie, stiprā alus sadzērušies, bija ņēmušies dārzā līdz lielai rīta pusei, pa visu auksto nakti. Kas nu tie šogad par Jāņiem, kažoks jāvelk mugurā! Un kas tie vispār par Jāņiem, kopš tos svētī pēc jaunā kalendāra! Ne vēl naktis siltas, ne pļavas saziedējušas…
Vītradziene jau gribējusi iet savā virtuvītē, lai drīzāk atkristu atmiegā, vai taisnību sakot – pirmajā miegā, kad pamanījusi, ka pa Stāvkalnu ābelēm kāds atkal meimuro. Kā līgo, kā runā, un nāk pa to pašu kalna stāvumiņu lejā, alus kannu turēdams augstu gaisā paceltu, lai neizlaistās. Ieraudzījis šo un saucis, lai dod laivu! Sācis līgot par Pēterdienu – šim jāejot pie Pētera! Nu graudnieku Pētera! Šī arī atsaukusies, ka laiva turpat viņā pusē, nedomājusi jau, ka tas par tiesu kāps laivā ar visu krūzi. Vēl jau arī nemaz tā netaisījies, tikai denderējis pa pļavu, līgojis un saucis Pēteri, viņam jātiekot pie Pētera!
„Redz’, tā i nu aizgāja pie Pētera,” Vītradziene savā stāstā ielaida žēlu smiekliņu.
Jā, tad viņa iegājusi savā virtuvītē, izkāsusi pienu, gribējusi iemaisīt veprītim un par to cilvēku gandrīz piemirsusi, vai nu dzērājs nezināms – pamostas, izdziedas, izmuldas, atkal krīt un aizmieg. Bet nebijusi viņa vēl piena lupatiņu izskalojusi, kad izdzirdusi to atkal saucam, bet nu jau tādā pavisam nelabā balsī.
Izmetusies skatīties – kā tad, tas licies gan laivā un jau vai uz pus upes! Straume panesusi to jau arī tādu gabalu lejā, jo bez airu, aires ieslietas Stāvkalnu ievā, tik ar to dēļa galu, kas, laivā iemests, stāvējis, ar to pašu arī airējis – lēkājis un kliedzis, lamājies, saucis, lai palīdz, lai dod aires. Viņa apcirtusies, grābusi ceriņkrūmā, kur zvejas dukuri un ķekši ieslieti – bet kā tu padosi? Nudien, i nolamājusies pretī – velna nešķīstēns, kā žāvies laivā! Bet pašai nelabi meties, viļņos laivas tikpat kā ne redzēt! Gan jau laikam piesmēlusies, tur pārplūdušā pļavā visu nakti gulēdama, un tādā pašā tas bija kāpis iekšā.
Vītradziene sākusi skriet uz lielo māju, lai modinātu Pēteri un citus un, tā skrienot, arī dzirdējusi tā pēdējos bļāvienus. Tīri vai kājas pamirušas! Ne vairs cilvēka, ne laivas, tik vēl tā kā galvu pamanījusi, jau lejā aiz ābeļdārza…
Graudnieki savas durvis bija aizbultējuši, Vītradziene velti dauzījusies un saukusi – kas tev dzirdēs! Izlīgojušies, guļ kā sisti! Skrējusi, situsi pie loga, tad tikai Pēteris atsaucies. Kamēr nu vēl iestāsta, kas notiek – viss ir tīrs un tukšs un domāt’, tas cilvēks muld, kas to visu stāsta! Vītradziene novaidējās un nopurināja no sevis lielo nelabumu.
Mēs bijām izrunājušās, bet glābēji vēl neradās. Iemetējs un tāds pusplieka jau nu viņš bija bijis, bet vēl neprecējies, jauns cilvēks un Jānis! Pašā Jāņu rītā iekāpj laivā un aizbrauc…
Tad mēs vai visas reizē atcerējāmies vecās sāvieniešu mātes vārdus. Tie bija piepildījušies mats matā. Kur Vītradziene pēdējo reizi bija manījusi galvu nokustam, tas bija bijis gluži ap to vietu, kur mēs iepriekšējā vasarā izvilkām slīkoni.
„Netici nu veciem pesteļiem,” bija viss, ko mēs varējām teikt, lai gan viegli ticētāji mēs nebijām.
Šodien es nezinu vairāk, jo veco sāvienieti neesmu satikusi.
Bet, ja tā bija viņas no senčiem mantota gudrība, ko viņa par upes dabu teica – tā pierādījās divkārt. Ja tā bija sagadīšanās – tā notika divreiz. Nākošā gadā palu laikā lejā pie pārceltuves noslīka cēlējs. Kaut kur turpat celtuves tuvumā pirms gada, pāris dienas pēc Jāņiem, bija izvilkts līgotājs Jānis. Ar pārcēlēju nelaime notika pēkšņi, trūka celtuves tauva, un cēlējs tika iegrūsts vai ierauts straumē, kur vēl drāzās ledi. Viņu izvilka pēc dažām stundām, un upe pēc tam vairāk dzīvību neprasīja, bija rimusies uz daudziem gadiem un plūda rāma, tāpat kā daudzus gadus plūdusi.
—————————————————————————————————
Aizgājušā laika pēdās
E.Ķikures raksts par apmeklējumu franču rakstnieka Marsela Prusta bērnības pilsētiņā Iljērā
Austrālijas Latvietis 17.09.1971
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Alfa un Betas saruna kādā Anglijas katedrālē
Dialogs
Austrālijas Latvietis 20.12.1974
Also: Treji Vārti 01.11.1990
Also: Tu prasi patiesu stāstu.
————————————————————–—————————–
Alkas (Dienas grāmatas lapas)
Austrālijas Latvietis Literārais pielikums 9.05.1958
Also: Mūsu kaimiņš
—————————————————————————————————-
Aprikozu kociņš
Ceļa Zīmes 01.01.1987
Also: Tu prasi patiesu stāstu
————————————————————————-
Apsūdzība pret kādu māju
Jaunā Gaita nr.59, 1966
Māja ar 71. numuru uz brūnās ķieģeļu sienas izskatās miermīlīga, silta un stipra, vēl jauna, lai arī ne vairs moderna, bet tādas nav nevienas klusajā Morisa ielā. Tās visas ir ar pagātnes sejām, bet vēl pievilcīgas un jaukas kā sievas pāri četrdesmitiem. Kam nav savas mājas un nav cerību, ka tāda būs, noskatās garāmejot uz tām ar kārām acīm un domā — ja man piederētu šī māja vai nākošā, vai aiz tās tā brūnā ar baltu ķieģeļu iemūrētām svītrām un baltu numuru uz stūra! Laba māja, drošs miteklis pret daudz ko ļaunu — salu, lietu, dzīvokļu īpašnieku nemitīgo naudas piedzīšanu un mūžīgo pārkravāšanos, kas vajā vēl sapņos, un tie mostoties nevar atcerēties, kādā ielā un kādā dzīvoklī pašreiz atrodas.
Māja ir svēta lieta: cilvēku posta un nelaimju sarakstos nevajadzētu to ievilkt iekšā, kas ir visa ļauna atvairītāja, dziedinātāja un apsedzēja. Bet manas acis kavējas pie šīs brūnās ķieģeļu mājas, un mana roka rāda uz to — es to apsūdzu! Nepilna gada laikā tā samalusi divi ģimenes, un nav šaubu, tā turpinās savu darbu. To radījis nabadzīgs un skops cilvēka prāts. Tik nabadzīgs un tik skops, ka tādam nedrīkstētu uzticēt tik lielu darbu kā mājas celšanu.
Man būs pagrūti šo māju notēlot jūsu gara acu priekšā ar pāris vārdiem. Es prasu no jums mazliet pacietīgas uzmanības — lūk, šī vienstāvu ķieģeļu mājas fasāde ir desmit soļu plata un laipni paveras ielai ar solīdi izvelvētu vaļēju verandu, kas balstās uz divi īsām ķieģeļu kolonnām, aiz kurām mirdz baltas durvis un logs. Šo logu rītos apžilbina saule, bet tik īsu mirkli, ka logs visu dienu pēc tam šķiet akls no pazudušā gaismas mirkļa un asaro un mirkšķinās kā slima acs.
Pati māja 40 soļu garumā iedzīta kā ķīlis starp divi līdzīgām mājām. Dienvidu puses sienā šai mājai nav neviena loga, šī siena savus 40 soļus slīd paralēli otras mājas sienai, tikko labu soli atstatu no tās. Mājas ziemeļu sienā ir daži šauri logi, kas tumši, akli raugās dēļu sētā, kas krietni pāri cilvēka augumam sedz skatu uz otru kaimiņu māju, ļaujot manīt tikai tās jumta malu, kas dažreiz žēlīgi iesviež saules atspīdumu izsalkušajās logu rūtīs. Gar šo ziemeļu sienu un sētu ved eja uz pagalmu un dzīvokli ar skaitli divi. Pirmais dzīvoklis atrodas ielas pusē. Slepkavīgā bedre ir taisni tas. Atverot ielas puses durvis, gaitenis gar bezlogu dienvidu sienu skrien cauri visam dzīvoklim, sadurot kā iesmā visas krēslainās telpas — dzīvojamo istabu, guļamistabu, vannas istabu, virtuvi. Gaiteņa gals atduras virtuvē, tieši ledus skapī, ja virtuves durvis ir vaļā, un tās parasti ir vaļā, tāpat kā visu citu istabu durvis, lai gaitenis nebūtu piķa melnumā… Piedodiet, es jūtu, ka jūs pamanāt manu milzīgo piepūli apvainot šo māju par gaismas trūkumu, un tādā gadījumā man nesekmēsies. Tātad atstāsim tās aprakstu; man jāpiebilst tikai, ka ielas dzīvoklis no sētas dzīvokļa nodalīts ar sienu, kas ir pirmā dzīvokļa virtuves siena un otra dzīvokļa viesistabas siena, šī istaba ir patīkama ziemas vakaros ar kamīnu, tikai logs mazs, pieplacis pie sienas kā visi… Es atkal atvainojos…! Mājas abi dzīvokļi ir pietiekami izolēti viens no otra, tāpat no kaimiņu mājām, un pagalms ar to pašu koka sētu pietiekami izolēts no kaimiņu pagalmiem. Otra dzīvokļa vienai istabai ir logs uz pagalmu, kas vasaras vakaros īsu brīdi sasmaidās ar sauli…
Abiem dzīvokļiem kopējas ir tikai pāris izlietnes sētas dzīvokļa piebūvē un veļas mašīna. Pagalma zemi puķēm, saknēm, zālājam un saules vannām var lietot abu dzīvokļu iemītnieki. Abus dzīvokļus vienā laikā pēc mājas īpašnieku maiņas saņem divas ģimenes. Sētas dzīvoklī ieiet 50 gadu vecā Rozes kundze ar savu 18 gadu veco meitu un ielas dzīvoklī 18 gadu vecā Mārtiņa kundze ar savu 8 nedēļu veco meitu un 20 gadu veco vīru. Rozes kundzes meitas Rēnas istaba ir tā, kuras logs vasaras vakaros satiekas ar sauli un istaba, šķiet, glabā šo brīdi visai dienai. Rēna gatavo savus eksāmenus, nepaceļot galvu un nemanot, kas notiek apkārt vai kur viņa atrodas, bet Rozes kundze jūt gaismas trūkumu savā istabā kā nemitīgu žņaudzēju. Svētdienas rītos viņas acis savādi vēro istabas dienvidu sienu, aiz kuras ir saule un gaisma, viņas iztēle tur nevaldāmi plēš ārā ķieģeļus, ved saules starus istabā, kas ir mikla un vēsa kā zaļgans dīķis. Tad viņa atceras, ka šinī sienā, lai cik augstu pie griestiem, nevarētu būt logs ar sauli, jo kaimiņu māja guļ cieši blakām. Tad viņas acis meklē un iztēle rada tikpat muļķīgas izdomas uz otras kaimiņu mājas jumta: ja tur novietotu lielu spoguli, tad tas būtu gandrīz kā saule, kas sviestu starus tieši logā, kas piekļāvies pie sienas, stūrī… Rozes kundzei rokas krīt klēpī un darbs neveicas, brīvās stundas pavadot tumšajā istabā; kad viņa to vairs nevar izturēt, viņa nopērk kapli un sāk rakņāties un plēsties pa sētu. Tur zeme nav kustināta gadiem, un vārpatu un citu zāļu saknes ir sapinušās ar izbārstītiem būvmateriālu atlikumiem un ieaugušas pēdām dziļi zemē. Rozes kundze tās izrok un izplēš collu pa collai, un uzirdina un iekārto mazas sakņu un puķu dobes.
Kad pirmie uzdīgušie redīsi tur paceltas pret Rozes kundzi savas pirmās divi lapiņas kā maigas zaļas plaukstiņas, pilnas ar sīkām rasas lāsītēm, tad viņa zina, ka ir no dzīvokļa tumšajām sienām izglābusies. Zeme atver tai savu valstību un dod siltumu un sauli atpakaļ no debesīm.
Sētā satiekas Rozes kundze ar Mārtiņa kundzi. Vecā Rozes kundze vēro jauno Mārtiņu ģimeni, kas tai šķiet kā bērni. Mārtiņa kungs ir mājās tikai svētdienās, jo viņš sestdienās strādā. Sestdienas vakaros viņš, vēl nemazgājies, ar eļļām un putekļiem notrieptu seju, ieskrien sētā pie sievas, kas savāc veļu, un pie bērna, kurš guļ ratiņos. Viņš aizbildina sevi par savu izskatu, ja satiek Rozes kundzi: „Man daudz jāstrādā, man jauna ģimene…” Un viņa smaids sviedru un netīrumu noziestā sejā ir plats un laimīgs, kautrīgs un lepns. Šis ir viņu pirmais pašu dzīvoklis, beidzot viņi ir vieni un brīvi, viņi, šķiet, ir mazliet nobijušies, bet ļoti laimīgi. Mārtiņa kundze ir slaida un tur savu jauno augumu taisnu kā niedri, bērns ir viņai uz rokas un vīra rokas ap viņas viduci, kad viņi kā vienā solī iziet sētā vai ielā un ieiet atpakaļ dzīvoklī. Dažreiz, kad Mārtiņa kundze ar balto, tuklo bērnu uz rokas, spoži zilu lenti savos augsti atsietos zelta matos, uzposusies, iziet uz ielas, viņa izskatās kā no baznīcas bildes izkāpusi Dievmāte. Tad viņas acīs ir mazliet bargs skats, un viņas skaistums dveš savādu gatavību cīņai. Ar pasauli, ar ļaudīm ir jācīnās daudziem, jo ļaudis uzbrūk par visdažādākām lietām. Mārtiņa kundzei tie uzbrūk par to, ka viņa ir precējusies tik jauna, tikko septiņpadsmit gadu veca, un viņas vīrs ir tikai pāris gadu vecāks. Svētdienās viņi abi guļ sētā zālē un skatās uz bērnu, skatās un skatās; kad kāds no viņiem abiem saulē viegli iesnaužas, tad otrs vēl skatās uz bērnu, un, kad tas piever acis, pirmais savas atver un skatās uz bērnu. Tad viņi ņem zīmuli un papīru un raksta, un rēķina. Smejas, aizmet izplānoto un pēc brīža ņem to atkal, un raksta rēķinus no gala.
Kādu dienu Mārtiņa kundze prasa Rozes kundzei, vai tā pazīstot mājas īpašnieku. Viņas vīrs gribot izsist vienu logu dienvidu sienā. Viņš pats to varot izdarīt, jo protot būvdarbus. Ja tikai mājas īpašnieks atļautu…” Bet otra māja jau aizsedz sauli,” Rozes kundze domā.
„Pašā stūrī ne,” Mārtiņa kundze saka, „mēs to esam izmērījuši; logu izbūvētu gaiteņa sienā un gaiteni pievienotu dzīvojamai istabai, dzīvoklis mūs nospiež, tas ir tumšs, sadalīts.”
„Bet tas daudz maksās,” saka Rozes kundze un domā par savas istabas sienu, kaut gan labi zina, ka tur logu nevarēs cirst; tā ir tikai uzmācīgā iedoma, kas atdzīvojas, tikko kaut kas to aizskar.
„Rons pats visu var izdarīt, tikai materiāli jāpērk,” atbild Mārtiņa kundze. Viņa ņem atkal papīru un zīmuli un kalkulē, un domās redz saulainu logu un bērna ratiņus ar gulošo bērnu pie tā. Te sētā viņu dažreiz traucē mušas, dažreiz saules par maz, un jaunā māte noskraidās nemierā un kļūst bālāka un domīgāka. Nedēļas iet, un būvdarbi nesākas.
Mārtiņu dzīvoklī sāk atskanēt asākas balsis. Rozes kundze, kas jauno pāri ir iemīlējusi, noskumst un brīnās, cik laime ir steidzīga un cik ātri tā taisās pamest cilvēkus.
„Vai jūs par logu runājāt ar mājas īpašnieku?” kādu dienu Rozes kundze prasa Mārtiņa kundzei.
„Nē,” Mārtiņa kundze saka, „mums nepietiek naudas. Mēbeles jāmaksā. Rons iepirka gaišas mēbeles, lai dzīvoklis būtu gaišāks un jaukāks, tagad maksājumi nebeidzas, bet Ronam saplīsa mašīna, un sestdienās viņš laikā nevar sasniegt savu papildus darba vietu puķu farmā, — mašīna jālabo… Mums iet pavisam grūti,” viņa atzīstas, „es taupu uz ēdiena, gaļa tik dārga, bet Ronam jāēd, ja grib darbā izturēt.”
„Vai jūs protat taupīgi vārīt?” prasa Rozes kundze, „vāriet kaulu viras, tās spēcina un ir lētas.”
„Es jau tā daru. Viņš ēd viru, es kaulus…” viņa iesmejas, „bērna drēbītes es arī tagad mazgāju ar rokām un lietoju veļas mašīnu tikai reizi nedēļā…”
Rozes kundze nopietni domā līdzi Mārtiņa kundzei: kur varētu vēl taupīt? Bet labāk būtu iet un pelnīt naudu. Taču — kur likt bērnu?
„Vai jūs nevarat bērnu dot kādu laiku pie mātes un pati papelnīt? Tikai kādas nedēļas, līdz tiekat uz ceļa…” viņa piebilst, redzot, kā Mārtiņa kundzes seja pārvēršas.
„Man nav nekādas mātes,” Mārtiņa kundze saka.
„Ā… Piedodiet, es domāju, ka jūs sākumā teicāt…” Rozes kundze sastomās.
„Jā, ka man ir māte. Bet es neteicu, ka viņa mani sunīja un sita, un lika pie smagiem darbiem, lai es pārstiepjos un… izgrūda no mājas, kad man visvairāk vajadzēja jumta virs galvas. Viņa mūs neredzēs!” Un Mārtiņa kundze paķer bērnu no ratiņiem un aizskrien uz savu dzīvokli, atstājot Rozes kundzi samulsušu un pārbijušos.
Kādu dienu, kad sētā atkal ir daudz saules un bērns tur guļ ratiņos, abas sievietes rīkojas savos darbos. Mārtiņa kundze pēkšņi prasa Rozes kundzei:
„Vai jūs nezināt, kas ir paņēmis manu radio aparātu? Tas ir, es domāju — vai jūs neesat kādu svešu te redzējusi? Varbūt dzīvokļa aģentu? Mēs esam viņam īri parādā.”
Nē, Rozes kundze nav neviena redzējusi.
„Bet vai dzīvokļa aģents ņemtu radio bez brīdinājuma?” prāto Rozes kundze.
„Laikam ne,” Mārtiņa kundze viņai pievienojas. „Vai jums nekas nav zudis?” viņa vēl stingri noprasa.
„Nē, man liekas, ne,” brīnās Rozes kundze. Viņa nezina, ko domāt, un klusēdama aprušina
salātus, kas beidzot ir īsti saņēmušies augšanai.
„Ak, es zinu, kas ir aiznesis manu radio,” Mārtiņa kundze drūmi saka. „Rons. Rons pats…”
Un viņa stāsta savas bēdas Rozes kundzei, ka Rons ir spēlējis uz zirgiem, laimējis 100 mārciņu, spēlējis atkal un zaudējis 300 mārciņu. Un viņš ir paņēmis 30 mārciņu un solījies samaksāt īri, bet nav samaksājis, jo viņa ir saņēmusi dzīvokļa aģenta atgādinājumu. Un tagad ir pazudis radio aparāts. Rons ir aiznesis arī to.
Mārtiņa kundzes lūpas sakniebjas, un viņa dusmās apklust. Tad viņas lūpas atslābst, un balss skan tālāk klusa: „Viņš solījās samaksāt īri, viņš solījās vairāk nespēlēt. Jau daudzreiz solījās. Tagad viss pagalam. Es vairs viņam neticu. Viņš neko vairs nevar apsolīt…”
„Bet viņš to darīja dzīvokļa dēļ, mēbeļu dēļ, loga dēļ…” Rozes kundze mierina.
„Jā. Jā. Bet tas nekā nelīdz. Nu viņš jau daudzas reizes ir solījies vairāk nemēģināt, bet nav solījumu turējis. Viņa pēdējo algu jau atsūtīja man. Tava nauda nu ir mana, Ron! Tā, Ron!” viņa dusmās izkliedz, bet aizver acis un žokļi viņai sakožas, un viņa iespiež seju savas meitenes apaļajos loceklīšos. Tas ir ļoti skaists bērns, apaļš kā klucis, sārts un balts, un brūns no saules. Mārtiņa kundze spiež savu seju pie bērna, atņem nost un piespiež atkal, jo lūpas raustās, un acis plūst pāri. Viņa ir viena. Rona vairs nav. Rons ir pagalam.
Drīz pēc tam kādu dienu Mārtiņa kundze pieklauvē pie Rozes kundzes durvīm, viņai ir līdz kosmētikas firmas reklāmas lapas un lūpu zīmuļu paraugi; viņa pārdod divus Rozes kundzei. Mārtiņa kundze ir uzsākusi pārdevējas darbu no mājas uz māju, iet apkārt ar bērnu uz rokas un lūpu zīmuļiem. Viņa atnāk vēl vakarā pie Rozes kundzes un atnes tai dažas saknes: „Mēs visu nedēļas nogali nebūsim mājās, un saknes sabojāsies. Ņemiet, jūs tās varbūt varat izlietot.”
Rozes kundze saknes paņem, viņa ir mazliet izbrīnījusies, bet viņa zina, cik Mārtiņa kundze ir taupīga un praktiska kļuvusi. Vienu rītu viņa bija aizņēmusies šiliņu vīra vilciena naudai un vēlāk atdevusi Rozes kundzei četrus citronus, šiliņu nepieminot. Šī tomēr ir pēdējā reize, kad Rozes kundze redz Mārtiņa kundzi. Pēc kādas nedēļas pie Rozes kundzes durvīm sāk zvanīt dzīvokļa aģents, mēbeļu veikala aģents un citi. Mārtiņu ģimene ir pazudusi bez vēsts. Viņi ir vairākiem palikuši parādā, bet Rozes kundze nevar nevienam no tiem pateikt Mārtiņu adresi, jo viņa to nezina. Bet viņa nebūtu to teikusi, ja arī zinātu. Viņa domā, ka šie abi jaunie bērni nav īsti vainīgi, nav šiem naudas medniekiem tā īsti parādā. Varbūt pat citi ir viņiem parādā. Tie, kas cēla māju bez saules.
——————————————————————
Ar daudz sveicieniem
Ziemsvētku vēstule no Kanādas
Austrālijas Latvietis 17.12.1982
Kad gads jau ir gandrīz apkārt, nemiers sāk urdīt pats no sevis, iemurdas kā marta ūdens zem ledus te vienā, te otrā vietā:
„…un es varētu aizbraukt līdz Volongongai. Ne pēc kaut kā. Tāpat vien. Paieties pa Kroņa ielu. Noiet lejā līdz bibliotēkai (tur strādāja Krīšs). No turienes var redzēt jau jūru, pavisam tuvu. Dažreiz tā bija kā dziļi, zili arumi baltām galvām. Citreiz kustējās kā rudzu lauks. Divi cilvēki tur kādās durvīs runājās tai vakarā, kad Ungārijā bija dumpis. Dumpis? Nekāda dumpja tur tiem nav bijis ne Ungārijā, ne Čehoslovākijā, ne Polijā. Neviens nedumpojās, tikai puskailas meitenes gāja uz jūru dienā un vakarā. Toreiz vēl bija īssvārciņi. Bija tik mazi, īsi minisvārciņi, kas beidzot pazuda, nokusa kā sniegs. Es gribētu atkal redzēt šīs meitenes. Sauli, jūru.
Es gribētu redzēt Marujas upes krastus, ar kazenēm apaugušus, ar vecām ganībām, pamestām mājām, kur kazenes aug palieveņos, logos, uz jumtiem. Var staigāt pa iegrimušiem jumtiem un lasīt kazenes. Mazliet paskumt un pašausmināties par tiem, kam tā bijis jāpamet kāds pasākums, jāatdod mežam.
Aizbraukt uz Šellhārboru – Gliemežvāku ostu. Nekā tur nav. Tur ir ļoti asi gliemežvāki, visa jūrmala, viss plakanais klintsakmeņa krasta klājiens nosēts gliemežvākiem, duras pēdās, brīvu soli nevar paspert. Akmenī ieauguši, ieķērušies, sāņus pabīdīt arī tos nevar. Pašā jūras krastā, aiz pilsētiņas, tur karavānu parks. (Kā to saka latviski? Laikam nesaka.) Varētu noīrēt kādu karavānu, padzīvot labu laiku. Pastaigātu pa gliemežvākiem. Kādu dienu.
Un iet pa Džordža ielu Sidnejā. Tikai iet. Nokrauties beidzot ar pirkumiem, ar smagām grāmatām no Dimoka, ar pārtiku no smalkā Dēvida Džona, nogurt, stiept visu uz autobusu, stāvēt kājās autobusā, karstā kā pirts, kur caurvējš velk no visām pusēm, nākt mājās pa šķībo Regenta ielas ietvi: kāju potītes griež ārā, vienmēr ar negaidītiem nesamiem mājās nākot pa ielas kreiso pusi. Vienmēr tas pats šķībums. Varētu iet pa labo pusi, tur šķībums uz otru pusi. Varētu, bet labāk patīk iet pa kreiso. Abās pusēs kupli koki, platas ietves. Tikai šķībums. Bet tādēļ vien nevar mainīt ierastu iešanas veidu.
Tad piezvanīt tiem Ņūlambtonā: — Ak tad klāt gan? Nu, brauciet tik šurp. Indis jau Merivezera ūdeņos vien dzīvo. Caurām dienām. Brauksim arī uz Nelson jūrmalu. Vēl tālāk. Un caur mežu uz kāpām.
Jāredz Merivezera jūrmala. Nekur nav tādu akmeņu – kā mežģīnēm izroboti. Daždažādos rakstos izdobti, izskaloti, silst saulē, mirkst ūdeņos. Klints bedrītēs ūdens sasilis karsts. Kad bēgums lielos ūdeņus aizrāvis prom, katra ūdens peļķīte, katrs dobums kā maza glezna – gliemežvāki, tukši un pilni, jūras zvaigznes, mazie vēzīši, akmentiņi, ūdens vizuļošana, saules atspīdumi, viļņu noapaļoti stikla gabaliņi. Pēdas karst uz akmeņiem un veldzējas ūdenī. Skaidrs un tīrs viss. Tumši viļņi nāk krākdami no dziļumiem un mierā nogulstas pie kājām kā lauvas Dāvida bedrē. Tur ciesti arī melni brīži, kad visa jūra ir krastā un akmeņi ir tukši un skan ar dobju skaņu. Bet ir pagājis laiks, un cilvēki un kaijas ir atgriezušies, plunčojas saulē un ūdeņos, klaigā, skrien, tveras rokās, ēd saldējumu, smejas un runā. Runā ārā visu dzīvi pa vienam mazam vārdam vien.
Parnela laukumā dzīvojot, mēs pa vecās mājas logiem skatījāmies saulrietos pār pilsētu. Vētras piedzina puspilsētas ar smiltīm, iztrenkāja kaķus. Jūru varēja redzēt pa visiem logiem. Bija tikai divas minūtes, ko noiet līdz vienai jūrmalai, un piecas līdz otrai, ūdeņi visapkārt. Tur beidzot jūra ienāca dzīvē, sakāpa debesīs, mazgāja visus ceļus.”
*
Tāds ir nemiers pēc gada prombūtnes.
Un galvenais: man vienmēr ir atpakaļceļa biļete. Kā to var nomest nelietotu? Nauda maksāta. Un div un trīsreiz tik būtu jāmaksā, lai tiktu atkal atpakaļ…
„Bet būtu jāsatiek viens otrs. Tik maz ir bijis īstas satikšanās. Jāiet uz teātriem, protams. Operas nams jāapstaigā. Vispirms no ārpuses vien. Tur staigā visi. Bet ir vērts to darīt. Iet pa siltiem, noslīpētiem lielajiem laukuma akmeņiem, sēdēt gludos solos. Tilts. Okeānu tālbraucējs guļ, otrā malā, un mazie kuģīši čākstina apkārt. Viss tas atspoguļojas arī operas nama jumta stiklos. Pacel acis – jūra viļņo pie debesīm – operas nama paspārnē. Un tad tur pa daudzajām durvīm iekšā, daudz dienas pēc kārtas…
Tik maz tika parunāts ar labajiem latviešiem. Turpat aiz tilta dzīvo Lija. Lasīja manus dzejoļus. Kas kuro reiz sarakstīts…”
*
Kad noteiktais datums klāt, plīst vai lūst – ceļa soma sasaiņota. Tā pati ar Sanfrancisko pārrauto sānu. Salīmēta ar līmpapīri, izbraukājusi jau tā turp un atpakaļ, daudzas reizes. Sidnejā nopirks jaunu.
Vai tikai šoreiz viss izdosies? Vai patiesi atkal bez bēdām varēs tikt pāri? Kas zina, kā būs? Kas būs?
„Aizbrauksi, atbrauksi – negudro!” Bērns saka. Ja tā saka – būs labi.
Bērnam taisnība. Viss iet tāpat kā citreiz. Sēdi un lido. Tik izturi un cieties, pacieties, nedomā daudz par tikšanās brīdi. Ej cauri visām vīzu un pasu pārbaudēm, viss jau ir kārtots un domāts, ja kaut kur kaut kas palicis neiespiests, neuzspiests, meklē somā, dokumentu žūksnī, ja pats īsti nezini ko, ierēdnis ierauga un sauc: „Lūk tur, tas rozā papīrs, to man vajag!”
Un tad beidzot apdullis, pusskriešus, pusvilkdamies tu krīti kādās rokās un stāvi un stāvi tā atgāzies, iegāzies, piespiests pie siltas krūts, pie tava, tā visa tava no laiku sākumiem līdz galam, piekusis, savādi sāpēdams un laimīgs. Viss ir apstājies, sasniegts, nekas nav jāgudro, ne par ko nav bēda. Pašas veras durvis uz saulaino autoostu, runājot nejūti, kā iekāpj, kā sāk braukt, viss pats nāk pretī.
Šoreiz Sidneja ir skaistāka nekā jebkad. Skaista tā ir un kļūst arvien skaistāka. Kā brīnums izaug jaunas celtnes, un no pelēcības izvīkšojas, atkrāsojas senās mājas, veselas ielas mirdz no jauna vecos, senlaicīgos vaibstos. Sidnejai ir vēsture. Sidneja ir veca un jauna pilsēta. Cik daudzi to zina, cik skaista, cik liela, cik pazīstama un tuva, un neizpētīta ir Sidneja?
—————————————————————————————————
Ardievas draugam
Hugo Kaupmaņa piemiņai
Austrālijas Latvietis 1.06.1984
Man atkal nācās tevi satikt.
Tu piebakstīji man pie pleca, lai es atskatos.
Tagad tu esi klibs.
Pagājušā reizē tu biji akls. Gandrīz akls. Acis tev tagad uzlabojušās. Pilnīgs aklums, kas tev draudēja, ir atkāpies. Tagad tu esi klibs un stīvs, un vari kustēties tikai nedaudz, ar nūjas palīdzību.
Un tu pieliki pirkstu sev pie pieres un teici: „Un tur vairs nav tā, kā bija.” Un vēl tu teici:
„Cilvēkiem ir 12, 18 stundu gara diena, man tagad ir 96 stundas, ne miega, ne atpūtas, ne īsta darba darīšanas…”
Raudzījos tavā sejā, nokāpjot tavā pustumsā. „…Un kur tas viss ved?” Tu teici: „Kur tas viss paliks? Nekur?”
Es protestēju: „Nē, mēs zudīsim, bet viss paliks. Tas, ko mēs darām, paliks. Viņi (no mūsu tālajām mājām) visu atradīs. Ja ne visu, kaut ko. Viss nezudīs.”
Es tā domāju.
Ko es tev varu palīdzēt? Neko. Kas man var palīdzēt? Pašreiz tev grūtāk nekā man. Tev grūti.
Bet mēs ejam visi kopā. Mēs zudīsim. Bet arī ne. Kaut ko katrs no mums paglābs.
Es pieliku roku tavai klibajai kājai un teicu:
„Tas, šī tava sāpe, tas ir kopējs mums visiem, bez krāsainiem karogiem un robežgrāvjiem.
Mums jāmācās to redzēt, atzīt un runāt par to. Tad mēs nezudīsim. Un karogi… Jācilā karogi; bet tikai tiem, kas ir tam radīti, īstajiem karogu nesējiem. To nevar būt daudz, un tie nevar būt liekuļi un tukšinieki. Īsto vārdu nav daudz. Īstie vārdi…”
Nē, es nezinu, ko es tālāk runāju. Arī priekšlasījums atkal sākās.
Kādēļ tev tik smagi jācieš. Tu esi kāda karoga, kāda mūsu karoga nesējs.
Ko es tev varu palīdzēt?
Ko tu man vari palīdzēt?
Mēs varam pārmīt kādu vārdu.
—————————————————————————————————
Atzīstieties, kundze!
Pastāsts
Austrālijas Latvietis 12.09.1986
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Autobusu gaidot (Dienas grāmatas lapas)
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 9.05.1958
Autobusu gaidot, es iekodu ābolā. Un pacēlu acis uz kokiem un padebešiem. Ābolam bija stipra smarža, un tas tā bija šoreiz sagadījies – padebešos bija rudens. Bet vai te ir padebeši? Te laikam ir tikai mākoņi.
Lai nu kā – te ir kāda ēna no rudeņa. Zinātājs to var atrast. Es domāju – tāds, kas ir redzējis patiesus rudeņus.
Ar ābola smaržu es aizgāju atmiņās. Tas ir bēdīgi, tas ir tas, kas ir nelāga – ka rudeni var atrast tikai atmiņās. Tagad, kad rudeņi vēl turpina degt krāsās un šņākt ar vēju kailos zaros. Jau tagad – tikai atmiņās.
Šoreiz man arī nekādas patikas nebija rakties tikai atmiņās. Ābols bija īsts. Man gribējās skatīties īstās sejās, kas ir vēl dzīvas, kas redz īstus rudeņus kaut kur.
„Artur,” es teicu, „tu nemaz neesi tā pārvērties, kā varētu domāt!… Nu nē, nē – nesaki to par mani. Sievietes pārvēršas vairāk… Bet tu nemaz neesi pārvērties.”
Tikai – it kā pelni ir nobiruši pār tavu seju. Kā pelnains plīvurs to mazliet aizsedz, sevišķi acis. Es nesen satiku kādu citu cilvēku, ko nebiju redzējusi seši septiņi gadi, varbūt vairāk. Tad arī es to ievēroju. Kas ar viņa acīm? Es domāju. Vai viņš dzēris, vai neizgulējies? Viņa acis ir kā aizslēpušās, kā nespodras. Vēlāk es sapratu – tas ir gadu plīvurs. Sadegušo gadu pelni. Viss mazliet apput, pat visrūpīgāk glabātās lietas, pat zelts un sudrabs apsūbē, patinējas. Un to neviens neņem ļaunā. Lietām, kas pārāk jaunas un muļķīgi spožas, šo patinu uzliek mākslīgi, lai tās būtu daiļas. Tātad – tavām acīm nav nekādas vainas.
Bet ar sievietēm ir mazliet citādi. Mazākais šinī gadu simtā pie tām necieš gadu pelnus.
Labāk neskaties manī, klausīties tu vari. Cilvēki nepārvēršas dvēselēs. Vislabāk mēs varētu atkal paspēlēt četrrocīgi Bēthovena simfonijas, kas ir tik garas kā neizstaigājami kalni un lejas. Un arī Brāmsa Spāņu dejas. Tās bija īsas. Vienmēr par īsām. Tu toreiz smaržoji pēc priežu un egļu skujām. Mēs bijām ģimnāzisti, bet tu smēķēji un, lai tevi nenotvertu, tu košļāji egļu vai priežu jaunaugušās skujas. Es to nebūtu zinājusi, bet citi gudrie man pateica. Patiesības labad ievilkdama tavā pārāk izgaismotā tēlā kādu greizāku līniju. Bet tas neko nelīdzēja.
Mēs spēlējām vakaros līdz vienpadsmitiem. Ziemas naktīs, kad putenis plēsās pa ielām un man vēl bija jābrien pa aizputināto ceļu uz pilsētiņas pašu otru galu. Nu, bet tas bija tikai īss, nepatīkams brīdis. Un nemaz ne tik nepatīkams vēja un puteņa kā krustmātes sejas dēļ, kad tā, nekā neteikdama, atvēra durvis.
Kādu vakaru skolas direktors uznāca augšā pie mums, kur mēs spēlējām, jo viņam turpat lejā bija dzīvoklis.
Kas nu notiks – es domāju. Bet nekas nenotika. Mēs pabeidzām savu simfoniju, un viņš teica, ka esot jau vēls. To mēs zinājām. Bet vakaru pēc vakara mēs spēlējām un arvien ilgāk.
Mūzika bija svēta lieta.
Viņas dēļ jau agrāk bija piedzīvotas nepatikšanas. Pieminēt tikai to vienu rītu ar to pašu direktoru vēl dažus labus gadus agrāk.
Man bija atļauts spēlēt skolotāju istabā no rītiem pirms stundu sākuma. Kādu rītu es vareni muzicēju. Jutu, ka ienāk direktors. Durvis bija iesāņus no manis. Man jāceļas no klavieru soliņa un jāsaka: labrīt! To es zināju. Bet es spēlēju – Šopēna valsi! – Nedrīkstu! Vai es drīkstu nepiecelties direktoram? – nedrīkstu. Ko lai es daru? Es nevarēju nocelt rokas – es izšķīros par Šopēnu. Man bija nelabs kauns. Biju liela diezgan, lai to zinātu. Nožēloju, ka izšķīros par Šopēnu, viņa dēļ man tā jācieš. – Bet viņš man ir atlīdzinājis šo upuri dzīvojot. Labi es viņu nevaru izspēlēt vēl arvienu, bet – tas varbūt arī nav galvenais.
Kāda jauka meiča reiz man izteica skaudību tā paša dēļ, cik es varu spēlēt. Viņa nevarēja nemaz. Bet viņa man atklāja, cik ļoti viņa mīlot Šopēnu. Viņa nosēžoties pie klavierēm, kad esot viena, atverot viņa notis un klausoties iedomās viņa mūziku, klusi pieliekot pa reizei pirkstu pie viena otra kauliņa, kādreiz arī to nospiežot, ja esot pilnīgi droša, ka tas īstais…
Šo meiteni es arī gribēju todien satikt. Viņai bija tik slaidas kājas, ka tas padarīja mēmu, kad viņa leca pāri grāvim. Reiz rudenī mēs klejojām pa laukiem…
Jā, protams, – biju jau viena. Arturs vairs neklausījās. Viņš bija aizgājis uz māju pie sievas vai uz darbu, vai pie dēliem. Ko darīt ir tik daudz.
Bet man bija jāgaida autobuss, un man bija laika diezgan. Žēl, ka es aizbaidīju Arturu. Labāk būtu runājusi ar viņu par viņa darbu vai sievu. Bet tur jau ir tā lieta – tos es nepazīstu.
——————————————————————————————
Brauciens pa Kanādu Vasarsvētkos
Ceļojuma piezīmes
Austrālijas Latvietis [trip taken in 1974]
Nakti pavadām pie Hedlija tilta.
Sausā krastā. Egles, eglītes, sūna. Pagājušā gada čiekuri zemē un mazi sausaugsnes ziedi – zili, violeti, dzelteni. Spoži zaļdzelteni sūnas kušķīši uz trūdošiem, izjūkošiem celmiem. Sausa, akmeņu pilna zeme, bet maiga; akmeņi labi saberzti, koku sakņu izcilāti, telts spraišļus tajā iedzīt viegli, tikai mazie kaktusiņi plantācijās uz pašas zemes kā adataini gurķīši protestē, saķeras pat gumijas zābakos. Un tiešām, kad mūsu lampas gaismā naktī redz visus šos sīksti eksistējošos stādus, savā mierā sastājušos: — kādas smilgas, gluži kā mazas auziņas, visa zeme ap eglīti nosēta, un šīs eglītes jaunaugumi, mazi, sīki, apaļi pušķīši ik zara galiņā, cik nu nelielais, lielāko koku kropļotais eglītes ķermenis to varējis atļauties, — tad viss tas lampas gaismā skatās kā izbrīnā un pārmetumā uz mūsu telti, kas noposta dažus no viņu līdzgaitniekiem – laukumiņu smilgu, dažu zilu ziedu un mazos kaktusiņus, kas tieši tur ir sadomājuši augt, tālāk apkārt tos nemaz daudz neredz. Bet mūsu dzeltenā, mazā pils, kas uzceļas kā uz burvja mājienu, tomēr izskatās jauka apklusušajā dabā. Tikai upe lejā šalc. Tik tuvu, tik tuvu, to jau zinām, tikai rīta gaismā to īsti uzzināsim. Tumsā arvien var pieiet bīstamām vietām tuvāk – un nekas ļauns nenotiek. Tas ir – ja nenotiek.
No rīta, ar pusmiegā vēl acīm, liekas – milzīgs mākonis ceļas līdz pusdebesīm? Atverot acis pilnam – tas ir kalns pretī, ir aizmugurē un visapkārt. Un tilts ir daudz lielāks. un brūnāks, un vecāks un tuvāk. Aiz tilta – zaļu kalnu kāpņu terases, kur egles atstājušas brīvākus zāļainus laukumus, atverot skatam tīru rotaļīgo kalna veidojumu kontūru.
Tilts koka, ar dēļu sienu nobūvējumu dubulti gar abām tilta malām, augšu atstājot tomēr brīvu, bez jumta, pāri lielo baļķu režģiem. Un grīdas nav – tikai baļķi, plankas.
*
Kad pieiet pie ceļa stūra, pie tilta sākuma, kur plankas abām ratu riepām pa divi, lielas, gludas, vecas un pa vidu jaunas, saskrūvētas milzu skrūvēm, tas, kā viņas taisni, lieliskā perspektīvā, aizšaujas tiltam cauri uz otru krastu, no sienu ēnojuma iziet gaišā smiltī, ceļā, pelēkzaļās vecainēs, kokos, tas ķer neatvairāmi, rauj prom līdzi sev. Tas, kā ceļš uziet uz tilta, kā tilts kā raušus rauj to sev pāri, tā tilts pārrauj arī soļus pāri. Pāri, bez nodoma, bez vajadzības (laika tik maz…) ir jāiet pāri, cauri, ej aizrautībā, uzmanies, lai neslīdi, lejā ūdens krāc, apkārt koks smaržo – vecās, aptrunējušās plankas un jaunās, ielāpītās… Un, kad soļi iziet gaišā smiltī, ir jānāk atkal atpakaļ. Un – var nākt atpakaļ. Tas ir – savādāk kā dzīvē. Tikai tu nevari neko paturēt. Tas ir tāpat kā dzīvē. Šis tilts tev nepieder.
Reiz tev piederēja upe. Vesela upe.
Un mežs. Daudz mežu.
Vēl ir ceļš. Pieder vēl ceļš.
Šis tilts patiesībā ir aizliegts. Uzraksts saka – tilts slēgts. Bet mēs dzirdējām, ka naktī kāds brauca no lielceļa šurp pa meža ceļu un – droši, ar lielu troksni, pāri tiltam. Tātad – tilts ir lietojams kādam, kas to zina un pazīst, kādam, kam tas pieder…
Vēl pārstaigājot reto mežu, vecaines zemi ar skujām, čiekuriem, sīku zālīti, ziediem, ziemeļpuslodes (māju!) gaisotni, lai arī te ir kalni, lai arī jau tūlīt sāksies pustuksneša apgabals, te tomēr ir – kā mājās. Un viss tik pasakai līdzīgi liels, tīrs sevī, bez, tik ļoti bez cilvēka tuvuma, lai arī ir tilts un ceļš, viss ir tik ļoti neskarts, ka tas ir kā brīnums – pēkšņi pacelt no zemes vienu spožu, jaunu malkas pagali. Tā ir trīsšķautnaina, vienā sānā miza atlupusi, pelēcīgiem plankumiem uz brūna, un divi zaru vietas, otros divos sānos laba plīsuma gludums, ar mazu izliekumu zaru dēļ. Abi gali gludi, zāģēti – droši vien mašīnzāģis.
Atnesu pagali līdz mūsu naktsmājas vietai. Uzstādu uz trunošā celma.
Kad mēs sēžamies, lai brauktu, kāda no līdzbraucēju balsīm prasa:
„Vai tu to pagali gribi ņemt līdz?”
Jā, es gribu gan! Tādu lietu grūti atstāt.
*
Sākas Britu Kolumbijas siltākais apvidus. Karstais – pustuksneša apgabals, kas aizņem lielu daļu vidienes, sākoties ziemeļdaļā, turpinoties plašumā Amerikā. Kalni top arvien kailāki. Koki atstāj tos un grupējas ielejās, ne palmas, ne eikalipti – tie paši ziemeļzemju iemītnieki – egles, priedes, apses. Kailie kalni izraibināti ar sudrabpelēkiem seidžbraša (sagebrush) ceriņiem kā ar masalām.
Vai te ir čūskas? Zemes vaiga izskats liek tā jautāt.
Jā. Klaburčūska nāk ārā karstā laikā. Vēl viņa guļ, ir pavasaris.
Čūska?
Kādam piederēja – čūska! Varbūt. Droši vien, kā man piederēja upe.
Nav nekā briesmīga. Ne klints, ne dziļuma, ne čūskas briesmīguma, ja ir bijis ar to kopā, ja ir dzīvojis ar to un to sapratis.
*
Mūsu ceļš ved līkumu līkumiem, tuvu Amerikas robežai. Pilsēta Grand Forks, kur 2 upes satek kopā. Vara raktuves.
Ukraiņu kolonija. Ieleja liekas sausa, kalnaina, bet – zeme esot laba. Ukraiņu ieceļošana bijusi ap 1905. gadu. Kolonija pārmainījusies. Daudz vecu māju, lielāko daļu divstāvu, pamestas, dažas, liekas, pat nav nekad īsti bijušas apdzīvotas. Centrā, kur ieleja izplešas platumā, daudz jaunu māju un arī dažas vecās restaurētas. Kapsēta pašā ceļa malā, gluži kaila, bez viena krūmiņa vai kociņa, tik daži krusti, pieminekļu zīmes, puķes uz jaunraktiem un – tādi viens vai divi kapi – zem plastika, ar visām puķēm… „Kapā līdz Tev…”
Plastikā ir iesaiņota kaimiņa lielā malkas grēda. Plastikā Anglijā bija iesaiņoti (pašapkalpes veikalos) pa vienam uz papīra šķīvīša – aprikozes, zaļie pipari, pusmārciņa vai ceturtdaļ mārciņa pupiņu, 1–2 plūmes – visi pēc kārtas, auglīši un saknītes. Plastikā nopirku dzimšanas dienas kartiņu – tā kā plastika maisiņš aizlīmēts, to nevar atvērt un apskatīties vēlējuma pantiņu – tas iespiests uz atsevišķas baltas mazākas kartiņas un ielikts aiz plastika tā, ka to nevar izlasīt. Plastika maisiņus var raut no ruļļa katrā pašapkalpes veikalā, cik vien vēlies, un bāzt iekšā, ko vien gribi, un… iesaiņot kapu ar visām puķēm.
Lejā gar upi koku zāģētavas, lopu bari. Pamesta ukraiņu koka mājiņa satrun ceriņu krūmos, kas pašreiz pilnos ziedos. Mēs domājam – kādreiz būtu jāpalūkojas tuvāk šādās pamestās vietās, bijušās un izbijušās dzīvēs, nodomos, darbos. Tādu vietu pasaulē daudz. Varbūt te, kur emigranti nākuši un gājuši, visādi dzīves pārmaiņas, zemes un zelta meklētāji mainījušies, tādu pamestu mājvietu vēl vairāk kā nekur.
Apses. Apses. Daudz ļoti graciozu apšu – puduros, birzītēs, gatvēs, gar upi sastājušās, — mežos kopā ar eglēm un bērziem, slaidiem viegliem bērziņiem, kalnu sausos apstākļos. Priedes. Vāczemes egles. Ciedru egles.
*
Kristīna ezers.
Ceļš brīdi atgādina Voivoju Dienvidvelsā, tikai te citi koki krastos, ūdeņi plašāki, klintis augstākas.
Visā pasaulē skaisti ir tie ceļi, kas caur kalniem iet kopā ar upēm, blakus straumēm līkumo. Kā citādi dabīgā kārtā tiktu caur kalniem, ja nesekotu ūdens ceļiem, kas savas ejas ielauzuši tur gadu miljonos?
Tuneļi ir īsāki. Tikai izpalīgi.
Sekojot straumēm, upītēm šos kalnu ceļos, bieži vien šķiet – tā ir tā pati straume, steidzīga, ar baltām putu, burbuļu sprogām, pārrāpusies kalnam, tek atkal uz otru pusi! Gluži tā tas nav. Tā ir viņas māsa.
Vai mūsu ceļš iet kalnup vai lejup (ja tas to nedara ļot strauji), to bieži vien var redzēt tikai pēc šīs pavadones upītes burbuļu grīstēm, kā tās iezīmētas ūdenī.
Atkal līdzenāka, lēzenāka pasaule. Varbūt tikai uz brīdi. Uz kāda koka šķūnīša jumta un sienas uzraksts ļoti lieliem, baltiem burtiem:
„Atbilde ir – Jēzus Kristus.”
Var teikt arī tā. (Galvas reibst no redzētiem kalnu brīnumiem.)
Bet vai tā vienīgā atbilde?
Un vai tā jāreklamē?
*
Atkal kalnos augstāk, augstāk, līdz smalkais lietus, kas sāka uzrasināt ielejā, pārvēršas sīkā sniegā. Ceļa malas pazūd baltā miglā un sniegā. Tikai egļu galotnes pavīd gar ceļa malu – ne saknes, ne zari – bet galotnes, it kā tās būtu ūdenī iegrimušas pie mūsu kājām. Ejam tikai uz augšu, arvien augstāk, un ceļš ir slapjš un bīstams:
„Ne vairs alu!” Es saku. (Mēs piedzērām alu pie speķa raušiem otrās brokastīs…)
„Ne vairs pļāpāšanu…” Man atbild braucējs.
Cik šīs kalnu egles un priedes ir neticami slaidas un cik meži biezi, kā lini nosēti. Tā viņi paši ir nosējušies. Mežkopis tā to nedarītu. Tikai, kur meži ir retāki, tur koki ir īsti veselīgi un patiesi ļoti lieli. Bet Kanādas literatūrā pāris vietās jau gadījies lasīt nopūtas: „…tik lielu koku mums vairs nebūs. Tiem neļauj vairs tik ilgi augt…”
Jā, celmi ir redzēti milzīgāki, nesalīdzināmi resnāki nekā dzīvie koki; tie ir veci, ļoti veci celmi.
*
Nonākam ielejā. Piegāzē pilsētiņa. Roslande – zaļos dārzos visu krāsu mājiņas. Ļoti jautrs, priecīgs skats – koki pirmā kuplumā, papeles, bērzi, apses, lazdas, elkšņi. Ceriņi zied.
Te ir rūdas tīrīšanas rūpnīcas – sudrabs, varš, cinks, skārds. Vara raktuvēm mēs jau sen braucam garām. Šīs rūpnīcas noteic pasaules cinka tirgu. No rūdas atkritumiem ražo mākslīgos mēslus – superfosfātu.
Kad esam pašā ielejā – ir Trailas pilsēta un Kolumbijas upe.
Braucam gar krastu Nelsonas virzienā. Krastā, ceļa malā, atpūtas vietas, pieturas vietas, gar to malām resni baļķi, uzstiprināti uz īsākiem baļķu galiem, atgādina sētu un atgādina solus, un der abām vajadzībām, ar stiprumu un izskatu piemērojoties apkārtnes sejai – kalni, ūdeņi, tilti, ceļi. Mājas, hoteļi, moteļi – vienstāvu, plati, ērti, izstiepušies, ieguluši bērzos, apsēs, eglēs: viņiem zemes diezgan, nav jākāpj vienam uz otra galvas, to dara tikai lielajās pilsētās. Vankūverā šī lieta ļoti sāpīga: pilsētas vienā pusē jūra, otrā Amerika, trešā – labākais saimniecības (vesela ieleja zemeņu, aveņu dārzu, lopu), ceturtā – kalni! Jāspridzinās tur iekšā un jārāpjas debesskrāpjos. Lai kaut kā izlāpītos ar dzīvokļiem, līdz sabūvēsies, kāds apspriests padoms: neļaut precēties pirms divdesmit astoņiem gadiem…
Pārbraucam Kolumbijas upei. Pārbraucam otrreiz. Dambis, spēkstacija. Trešais tilts. Otrais dambis, spēkstacija. Trešais dambis… Nezin kurš tilts – sajūk, kādai upei jau pārbraucām, varbūt jau Kutneja (Cootenay) upe?
Policijas mašīna. Patīkams skats… Vakar kalnos tā izšāvās cauri nedēļas nogales izbraucēju rindām, šorīt stāv atkal ceļa malā kā līdaka, gatava norīt kādu mazo, pārāk kustīgo zivtiņu! Der arī. Kāda zaļa vakar paskrēja mums garām, izlocījās, izlavījās, pāris jūdzes tālāk – stāv ceļa malā kopā ar dzelteno, nogāzusi to no ceļa, izārdījusi sānu. Labi, ka gadījies puslīdz līdzenā vietā.
Nelsona pilsēta – Nelsona upe, Nelsona ezers, vēžu sarkans tilts pār līci. Kalni ar zilganpelēku lietus miglu augstāk, aizplīvurots saules spožums lejā. Kastaņi zied. Bērzi jaunām lapām. Krāsainas mājas.
Pilsētas centrs – bankas, paškalpes veikali u.t.t. „Priecīgas brīvdienas!” – uzraksts karājas pāri ielai, elektriskās lampiņas un zaļumi. Plastika? Varbūt. Tikai Eiropā vēl noņemas ar šādām tādām dabīgām lietām – kāds Londonas lielais veikals Ziemsvētkos bija izpušķojis visus savus milzīgos logus ar īstām skujām un čiekuriem; varbūt iesūtīti no Kanādas? Nu, vēl ir vietas ar tādām lietām arī turpat, pat vairāk, kā varētu domāt.
*
Tilts ezera krastā, tuvumā vairāk dzeltens nekā sarkans. Krasta klintis, akmeņi, visa kalna piekāje – pirmā zaļumā, kā gaišzaļās putās mērkti.
Sīks lietus, un saule nāk un iet. Pirmais zaļums. Austrālijā dzīvojot, bija aizmirsts, cik ļoti maigs tas ir, varbūt gleznieciski grūtāk izvērtējams, bet maigs: pat egles zaru galiņu jaunie dzinumi tik trausli, ka tikko uzdrošinies tos rokā saņemt. Bija jāsasveicinās ar šo maigi pastiepto zaru roku vakar lampas gaismā…
Raugoties bērzu spožajās, jaunajās lapās, nāk prātā Ērika Ādamsona dzejolis „Bērzam” un pats Ādamsons, kad viņš un Grīns, Lesiņš, Lapiņš un vēl kādi viesojās pie kaimiņa Sārta un vasaras vakarā pavadīja mani mājās no Aronas krasta uz Aiviekstes krastu, tur, ceļa līkumā, kādā izcirstā elkšņu jaunaudzē mirdzēja jaunu bērziņu stumbri.
„Kā papirosi!” Ēriks Ādamsons iesaucās un pacēla izplestas rokas pret tiem.
„Ak tu, pilsētnieks,” kāds viņu norāja, „kas tas par salīdzinājumu?”
„Nu – vai nav?” Ādamsons aizstāvējās un jūsmoja, un jūsmoja par bērziem.
Bērzu lapas un Vasarsvētku dienas atkārtojas…
*
Balfura līcī ceļamies ar pārceltuvi uz Kutnejlīci (Cootenaybay). Tālāk ceļš līkloču ved gar
10 jūdzes garo Kutnejezeru – bērzi, egles, ciedru egles, lazdas, melleņu mētras – īsts Vasarsvētku dienas mežs. Bet – šī ir tikai garā nedēļas nogale, nekur nekādu Vasarsvētku neviens nezina. Ābeles zied. Caur kokiem spīd ezers. No kalniem pāri gravām otrā krastā mirdz sniegs, gandrīz līdz ezera malai, tikai īsu gabalu pirms tā pārvērsdamies ūdens straumēs.
Lejā, ezera krastā – koku kapsēta, tāpat kā jau tas redzēts citos mazākos kalnu ezeros.
Šīs ‘koku kapsētas’ kalnu ezeru un upju salās un krastos – ir lieta pati par sevi.
Par kapsētām tās nesauc, un patiesi – to nevar varbūt arī darīt.
Šie beigtie koki, šis milzīgais daudzums stumbru, celmu, veselu koku, sīkdaļu, ir dabas radītu koku skulptūru pasaule. Šie beigtie koki neliekas beigti, liekas – tie ir pilni mistiskas dzīvības, dzīvošanas; liekas, tie izsapņo visas dzīves formas – dzīvnieku, zvēru, zivju, rāpuļu, cilvēku ķermeņus, sejas, detaļas… Šie koki ir vētru, ūdeņu, sniega vai uguns izrauti no savām augšanas vietām, ar šļūdoņiem, straumēm, zemes un sniega nobrukumiem nonesti ielejās, upēs, ezeros, gulējuši zemē, ledos, ūdenī, beidzot izmesti krastā, izžūst, balo saulē un vējos. Raugās pretī ar dīvainiem veidiem, sejām, izteiksmēm, ar savu ritmu un rakstu, kā kurais gludināts, kā kurais atklājis savus izlocītos šķiedru muskuļus. Vēl šīs sīkstās, cietās skulptūras, lielas un mazas, ir atļautas līdzņemšanai. Bet nekur varbūt šie tēli nedzīvo, neizskatās tik dzīvi kā tur, kur tie izskaloti: kāds liels, zvīņains, melni lāsojošs rāpulis, vai kas nu viņš ir – radies no apdeguša stumbra un saknes daļām, kas berztas, skalotas, balinātas un atstātas melni zvīņaina deguma un balti šķiedraina nogludinājuma mijiedarbībā uz dzeltenas krasta smilts, kāds purns vai viegla ķirzaciņa, ūdens un akmens izdreijāta no saknes vai zara.
Gar Kutneja ezeru nobraucam uz dienvidiem līdz Krestonai, līdz Kičenerai (Creston, Kitchener), tad atkal ziemeļu virzienā uz Kranbruku (Cranbrook).
Pārnakšņosim Kimberlejā pie pazīstamiem. Pirms tam vakarā apskatām Stīles (Steele) vēsturisko parku, kas ir vecs apcietinājums ap zeltraču nometni – koka vārti, torņi, ūdens rats. Muzeja veidā restaurēta zeltraču pilsētas visa dzīve: pāris baznīciņas, skola, spiestuve, bibliotēka, zobārstniecības kabinets, ārsta māja, krogus, privātās mājas ar visiem senajiem rīkiem – ogļu gludekļiem, ūdens karafēm, naktspodiem…
Kanādieši vispār labi savākuši savas vecās lietas, un ne tikai muzejos, arī privātās mājās un – restorānos. Vankuverā ’Old Spaghetti Factory’ restorānā var apsēsties pie vecas šujmašīnas un kārtīgi paēst, protams, šai vietā vislabāk ar makaroniem.
Tas nu nav sevišķi vienreizējs prieks – pie vecām šujmašīnām kādā kafejnīcā var sēdēt arī Beļģijā, bet šai Vankūveras restorānā var pusdienot arī pašā telpas vidū vecā tramvaja vagonā, var pastaigāties apkārt un apskatīt vecus tālruņa aparātus, mazgājamās mašīnas, kafijas dzirnaviņas, gramofonus u.t.t. Kādā Vankūveras kafejnīcā visi sēž uz koka mucām. Tās gan visas jaunas (varbūt paslēpies kāds vecs eksemplārs?), tomēr, lai atgādinātu vecos laikus – dzeršanu, kuģošanu vecā stilā. Ar kaut ko ir jāuzjautrinās…
Kimberleja, kalnu piekājes pilsētiņa, kas tūristu pievilkšanai izvēlējusies pieņemt Šveices vai Austrijas nokrāsu ar ielu nosaukumiem, parku un dārzu izkārtojumiem, akām un jumtiem. Mazliet smieklīgi, bet… par grasi velns lēcis uz ecēšām.
Tur ceļ jaunu slēpotāju nobraukšanas ceļu ar tramplīniem un visu, kā pienākas. Notīrīti meži kalnu nogāzē, cik tālu acis redz. Kaut kur tālāk lejā kāda cita kalna sāns noziedējis saules puķēm, viss kalns kā dzeltens mākonis, kā pašai saulei kur nākt no debesīm. Šīs saules puķes ir mazākiem ziediem nekā lielās, mums pazīstamās saules puķes: šīs aug lapu cerā uz zemes. Saplūcam klēpi. (Tās ļoti atgādina Van Goga gleznotās saules puķes.) Saplūcam arī suņa zobu vijolītes (dogsteeth violets) – tās ir dzeltenas, graciozas puķes, lielākas, vēl trauslākas nekā vijolītes; un to divas augšējās ziedlapiņas atgādina suņa ilkņus, bet šī līdzība zieda jaukumu nekādā ziņā nemaitā. Suņa koks (dogwood) arī nes tādu it kā necilu nosaukumu, bet tas ir Britu Kolumbijas nacionālais simbols ar savu tīri balto, piec- vai sešlapaino, lielo zieda zvaigzni. Šo pavasari (lietains un mitrs) šie koki ziedēja Britu Kolumbijas mežos, dārzos, ceļmalās kā baltas kupenas, zvaigzne pie zvaigznes…
Šur tur vēl zied sesku kāposti (skunk cabbage) – kāda meža kallu šķirne – zieds dzeltens, ļoti liels un resns – smird pēc seska! Smird nelabi, ja ne tieši pēc seska, bet grezno visas mitrākās vietas, mežmalas, grāvjus, pļavas, jau sākot ar agru pavasari.
Pa lieliem kalniem dodamies uz vēl lielākiem kalniem – uz Rokijiem (Rocky Mountains, bet tos parasti sauc tikai – Rockies), uz trim, cits ar citu vienotajiem nacionāliem parkiem – Kutneja, Joho (Yoho) un Banfa parkiem, kas tālāk uz ziemeļiem savienojas vēl ar citiem. Tie ir ļoti plaši apgabali, kas saglabā faunu un floru. Nakšņojam Albertas daļā, Bau (Bow) upes krastā, pie Luisa ezera. Tūristu nometne vēl tur nav atvērta, bet teltis celt drīkst, jo zeme dažos laukumos ir tīra no sniega, un, lai arī mūsu saules puķu pušķi nosalst, nakts miers ir tīrs un spirgts. Jau vakarā izmeklējam vietu tālāk no atkritumu tvertnēm, uz kurām naktī nāks lācis, un lai viņš nesadomātu bāzt degunu teltī… Par tādiem gadījumiesm stāstu diezgan.
No rīta skats tūristu gaumei lielisks: pie nometnes pārvaldes ēkām atkritumu tvertne ir apgāzta, un tās saturs izkaisīts taisnā ceļā uz mežu… Mežmalā vecajā, dažas pēdas dziļajā sniegā meklējam lāča ķepu zīmes, liekas, atrodam arī, bet skeptiskums liek šaubīties: kas zina – varbūt šo visu dekorāciju sagatavot ir apkalpotāju uzdevums kā vecās Anglijas pilīs, kur tiem katru nakti jāiekrāso kāds neizdzēšams asins plankums… (Lāci mēs vēlāk ieraugām zemāk kalnos, pāris simt metru no ceļa).
Luisa ezers ar slaveno kalnu un glečeru atspīdumu savos ūdeņos vēl aizsalis, lai gan ir jau maija mēneša otrā puse.
Spirgtā Ziemsvētku rīta izjūtā atstājam nakts mītni. Tūlīt, pēc kādas jūdzes, nonākam pie Lielās ūdensšķirtnes (Great Divide), pāri ceļam ļoti resnu baļķu vārti un lejā dēļu plakāts ar uzrakstu, kas vēsta, ka no šejienes visas upes, kas tek uz rietumiem, dodas uz Kluso okeānu, bet visas tās, kas uz austrumiem – uz Atlantijas okeānu. Kaut kā mazliet mistiska izjūta. Saka, te esot tuvumā kāds strauts, kas, it kā nevarēdams izšķirties, kurp doties, sadalījies uz abām pusēm…
Mēs dodamies uz rietumiem. Kāda straume mūs arvien pavada, kā spēlēdamās pienāk tuvu, tek blakām un aiziet tālāk, ieslēpjas kokos, klintīs, pati savās cilpās. Esam izbraukuši agrā rītā, varbūt tāpēc visu laiku satiekam briežu pulkus, kas ganās saulainās vietās, pirmā zālītē, kas kalnos vēl tik tikko iekrāso zemi atkusušos laukumos. Koyote (coyote) – prēriju vilks pārtek ceļam, mazie apsēžas un piespiež priekšķepiņas pie krūtīm, kāds no tiem tālāk sēž viens pats uz celma, dzelteno vēderiņu pret sauli pagriezis.
Joho parks izbeidzas – daba turpinās tāda pati – klintis, kalni, meži, sīkas eglītes, bērziņi, klintīs ieķērušies, cīnās sīksti par savu dzīvību, bet tik spirgti, liekas, to visi zaru galiņi notirpuši dzīvošanas cīņā un priekā. Redzot visus šos ziemeļzemes kokus, uznāk ilgas pēc paegļa – bet to nekur neredz.
Lejā Goldenes pilsēta; atkal viss mīksti zaļš. Zied pienenes. Tās zied tādos pulkos, tādos daudzumos, ka ir saprotams, ka viņi te citu neko vairs nevar ar tām iesākt; no tām jāgatavo vīns!
Rokiji visapkārt ar sniega galotnēm.
Braucam atkal augšup uz Šļūdoņu parku (Glacier Park). Ceļš ved klinšainās kalnu malās, pāri tam daudzas sniega nojumes – betona celtnes, jumti uz kolonādēm, kur pāri ceļam gāzties sniega lavīnām. Pašreiz arī te jau bērziņiem ir sīkas lapiņas, bet šai ziemā bijušas sniega lavīnas, kas iesprostojušas ceļiniekus vairākas dienas dažā ceļa posmā, lai arī nojumju celts daudz – nav iespējams paredzēt visus sniega ceļus. (Kādā vietā pirms dažiem gadiem nobrucis vesels puskalns, jo ir ne tikai sniega nobrukumi, bet arī zemes nobrukumi. Šai ielejā kalna nobrukuma vietā vēl tagad visa ieleja kaila un tāda bībeliska pasaules radīšanas gaisotne.)
Dodamies atkal strauji lejup un beidzot sastopam ilgi gaidīto lāci: kalna malā, siltā mežmalā, aiz pelēkā, vecā sniega gravas, viņš cītīgi ēd zāli, kas tik tikko iekrāso atkusušo zemi, priekšpusdienas bezvēja piesaulītē, pāris simt metru augšup no ceļa. Lācis paceļ galvu, paskatās uz mums, ēd tālāk, mazliet piesēzdamies, ejot lejup. Ēd visu laiku – zālīte patiesi ļoti, ļoti sīka. Pastāvam ceļa malā, apsēžamies. Piestāj arī citas mašīnas. Lācis kā lācis – melns, lācīgs, mīlīgs – pa gabalu…
Mūsu ceļš ved lejup – klintis, strauti, sniega nojumes – ar lavīnu sanestiem stumbriem un celmiem jumtos. Saule. Caurspīdīgo apšu lapiņu medainais mirdzums, sniegs zem eglēm – beidzot ielejā – sesku kāposti un pienenes, pienenes! Revelstokas pilsēta ar ļoti stāviem skārda jumtiem, lai tiktu galā ar sniega daudzumu, kas tiem ziemā jāsaņem. Tilts pār Kolumbijas upi. Koku zāģētavas – stienceļu četrstūrainas grēdas.
Tālāk pie Viktora ezera. Nonākam triju ieleju bedrē (Three Valley Gap). Šī ir vieta, kur trīs kalnu ielejas sanāk kopā, vai – aiziet uz trim pusēm. Pa vienu aizejam mēs. Kalnu sienas, klintis aiz strautiem, purvāji, upes, egles bērzi. Meža zemenes zied.
Pāri tiltam cits aiz cita vijamies mēs lielceļā un vilciens dzelzceļā, arī upe vijas ar mums kopā tā, it kā tilti nebūtu celti tā dēļ, bet varbūt zaļo galotņu dēļ, kurām bieži braucam pāri.
Nonākam vietā, kas saucas Spillmashine. Te ir punkts, kur pirmais Kanādas dzelzceļš, celts reizē no austrumiem un rietumiem, sanācis kopā; te, sliedēm 1885. gadā satiekoties, iedzīta pēdējā tērauda tapa. Uzraksts vēsta: „Pāri kalniem, purviem, klintīm, upēm, aizām un tūkstoš strautiem…”
Tālāk mūs lielais lielceļš ved gar gāršām, ganībām, dārziem. Sikamūsas (Sicamus) pilsēta pie ezera, kas viss tērauda zils pusdienas vēsmās. Apšu lapas te jau tik lielas, ka tās dreb, trizuļo, kā tas apsēm pieklājas. Bērzu lapas, liekas, pil no svaiguma. Vāczemes egles. Ceriņi zied.
Pie Salmona upes Salmonārmas (Salmonarm) pilsētiņā. Ābeļdārzi ziedos. Kādai rozā ziedu ābeļu šķirnei zari nookulēti uz leju, nofrizētas kā rožainas galvas, viens uzkalns pēc otra.
Kalni atkāpjas tālāk. Ieleja vēršas plašumā. Lucerna sazēlusi, puto kā zaļām putām viss lauks. Lauku ceļi ievijas bērzos, aptek egļu skupsnes. Lauku un saimniecību aina piemīlīga un mainīga, jo pa vidu meži, uzkalni, gāršas, purvāji. Kāds ezers lejā. Sala apaļa kā no ūdens izbāzts pakausis paretiem egļu matiem. Pretī kalni – ne vairs Rokiji, citi. Piegurstam prasīt, meklēt visiem vārdus…
Sorento pilsētiņā kuļam mašīna un dampītis ceļmalas lauciņā kā muzeja gabali, bet nekopti, neeļļoti, atstāti lietum un saulei, iznīcībai līdz ar viņu laiku. Tālāk uzraksts brīdina – uzmanīties no kalnu aitām. Braucam lēnāk, bet neviena aita nelec pāri ceļam.
Kļūst ļoti silts. Kalnos apkārt un tālāk apvārsnī vairs nav sniega. Nav tie arī koku un mežu klāti. Krāsu un formu variācijas kailajos kalnos abās pusēs ielejai, zāles zaļganpelēkums, mālakmens krastu dzeltenīgums, klinšu rūsganums, gaisu zilumā aizplīvurots, un karstums liek saprast – esam jau pustuksneša joslā. Atkal tikai seidžbraša ceri izraibina visu, jo tālāk, jo kailāks viss, tikai apūdeņotie lauki šur un tur ainavā plīvo kā spilgti zaļi karogi.
Izsalkuši, izslāpuši iegriežamies kādā ceļmalas hamburgeru piestātnē. Ārā no ratiem nav jākāpj; meitenes pieņem pasūtinājumus un iznes ēdienu. Ēdienu kartē lasāms pretī visām iebraukto mašīnu rindām zem nojumes: „Papaburger, Mamaburger, Babyburger, Grandpaburger…”
Mums derētu kāds papaburger, super (tas ir ar vēl vairāk siera vai tomāta, vai kā cita), un pāris tīnburgeru. Tad – piens. Milk – tas ir normāla glāze piena; jumbo – ir ziloņa apetītes izmēriem. Viss ir svaigs un labs. Šī ir viena no A&W hamburgeru virtuvēm. A&W ir visā Kanādā pazīstamas un teicamas hamburgeru virtuves. Vienkāršs tīnburgeris (vidējais lielums) sastāv no mīkstas apaļas maizītes (ar sezamsēkliņām virsū), kas pārgriezta, ieziesta ar sviestu un iepildīta ar salāta lapu, tomāta šķēli, siera šķēli, bekona šķēli un beidzot tradicionālo maltās gaļas kotleti, neaizmirstot mazliet sinepju un mazliet tomātu mērces: jāmanās tikai visam veikli izkost cauri, bet sīkstu kumosu šai pasaulē vairs parasti nepasniedz. Viss ir pēc ērtības un vajadzības nomērīts, piemērots, gādāts un uzmanīts, katra gaumei, prasībām. Pat minisvārciņu meitenes – apkalpotājas ir visādās matu un acu krāsās, visādos resnumos un garumos.
Pustuksneša apgabalā mūsu ceļā skaistākā vieta ir Kamlupes (Kamloop) ezers. Saule, miers, valdniecisks, bet ne pārāk bargs kalnu kailums, tikko jūtami mainīgs daudzās vieglās krāsās. Kā caur spoguļiem šo ūdeņu, kalnu, gaisu karstumā kopā kausētiem slāņiem var ar kādu sajūtu, kas liekas, ir maigums, skatīties uz… jā, liekas, uz Austrāliju. Var arī – var ar mieru un vairāk nekā ar mieru, ar maigumu uz šo ainu raudzīties – jā, zini, uz Austrāliju. Lai arī nekādas redzamas līdzības nav.
No Kamlupes ezera iztek Tomsona upe. Tālāk mežonīgi caur kalniem lauzdamās, tā sasniedz Frēzera upi, kura pie Vankūveras ietek Klusajā okeānā. Gar kalna malu kilometriem tālu stiepjas kāda akvedukta atliekas. Pēc 1. pasaules kara kāds mēģinājis pievadīt ūdeni savai dzīves vietai. Viņa pūļu atliekas izskatās kā sabrukusi koka sēta, no kalna ap kalnu. Kādai trakai idejai kāds ticējis un ziedojis tik daudz! Bet starp tām trakajām iedejām, kas realizējas, un tām, kas nerealizējas, varbūt starpība ir tikai par mata tiesu.
Mulsinošs, apmulsinošs zemes vaigs, — ne zaļas zīmes tajā augstāk, ne zemāk – tikai apūdeņotie lauki. Dažs kalns izsapņojis pilis un pilsētas savos klinšu torņos, cits guļ mierīgs kā lauva, izstiepis ķepas pret ieleju, ar mākoņu ēnu pār galvu, vēl kāds cits – īsts degunradzis, spriežot pēc ādas krokojuma… Un tālumā pretī – kāds jau ar sniegu uz muguras.
Kaškrīka pilsētiņa (Cash Creek) – starp kalniem kā karstā plaukstā. Lai arī vēl arvien tā pati pustuksneša josla – ainu dažādība neizsmeļas. Tad Spenserbridža tilts. Te Tomsona upe sāk lauzties caur Kaskādes kalniem uz Frēzera upi, grauž arvien dziļāku aizu, kļūst arvien mežonīgāka. Šo aizu jau sauc par Frēzera aizu (Fraser Canyon). Frēzers pa šo aizu Tomsona upē braucis kalnu laiviņā, domādams, ka ceļo pa mierīgo Kolumbijas upi. Ticis tomēr sveikā cauri. Visi nav tik laimīgi: šo pavasari gāja bojā kādas vidusskolas 8 skolēni, kas bija braukuši 2 laivās. Satiekot ceļā ūdens iešķērsotus baļķus, tāds brauciens bieži beidzoties liktenīgi.
Frēzera aizas abās pusēs Tomsona upei iet dzelzceļi – privātā un valdības līnija. Tuneļi un sniega nojumes visu laiku sargā ceļu, tomēr ziemā sniega lavīnas aprok vilcienus, izsit no sliedēm, iesprosto ceļotājus uz dienām.
Tomsona upe beidzot atrod Frēzera upi un sagāž tajā savus ūdeņus. Turpinām ceļu gar Frēzera upi – pāri galvām sniegotie kalni, lejā visādas Lorelejas – krāc vien, jo laiks karsts, un sniegs kalnos kūst. Priedes un egles augstākās vietās, visas bedres, aizas, palejas pilnas ar apsēm, kļavām, alkšņiem, bērziem.
Elles vārti – Hells Gate. Upe klintīs kļūst tik šaura un mežonīga, kritums kļūst tik garš un bīstams, ka, lai laši nezaudētu dzīvības, gar upes malām ierīkotas zivju slūžas – pakāpeniski ūdens rezervuāri, kur zivis var mierīgāk tikt uz priekšu. Braucam cauri tuneļiem, vienu pēc otra. Kāda mašīna nodrāzusies no ceļa, nevar redzēt, cik ļauni; esam mašīnu straumē, kas plūst uz priekšu vienādā ātrumā, bez stostīšanās. Tilts pārved mūs Frēzera labajā krastā; te ceļš šķiet ērtāks un mierīgāks, varbūt tikai tādēļ, ka saule te nespiež un mūsu mašīna slīd kalnu, ne dziļumu pusē. Tad sāk parādīties balti ziedošais suņu koks un cits lauku un puķu maigums. Esam kalniem cauri, pienākam vietai, kur nogriezāmies no 1. ceļa turpbraucot. Vēl Hopes pilsēta, tad Čilivaka (Chilliwack – izrunājot izklausās kā Malienas izloksnē vārds ’cilvēks’), tad pašreizējās mājas Abotsforda, neliela pilsētiņa plašajā Frēzera ielejā, kas pilna melni un brūni raibām govīm un zemeņu, aveņu un zileņu (kultivēto) laukiem.
Pavasaris ir bijis ārkārtīgi lietains un vēss. Ja drīzi nenāks vairāk saules, ogas būs paskābas. Bet nāks jau…
—————————————————————————————————
Bumba
Treji Vārti 01.07.1991
Also: Tu prasi patiesu stāstu
————————————————————————-
Caur sirdsveidīgo lodziņu
Pastāsts
Austrālijas Latvietis 5.06.1987
Also: Uz tilta
—————————————————————————————————
Cietumi
Dienas grāmatas lapas
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums nov./dec.[?] 1959
Lielākā daļa cilvēku atrodas cietumos. Lielākā daļa no tiem – uz mūžu notiesāti. Vēl nāks un ies gadi, vēl šis un tas notiks, bet cietuma sienas būs apkārt. Cietuma vārti aizšķērsos visus ceļus, dažu mazliet tuvāk, dažu mazliet tālāk.
Lielākā daļa cilvēku ar to samierinās. Cietumos ir diezgan ērti. Labāk, kā bez pajumta. Tādēļ jau viņi ir nonākuši cietumos, ka cietumos ir diezgan ērti. Lielākā daļa cilvēku pa pusei apzinīgi ir gājuši cietumos.
Bet – ka ilgstošs cietums ir tik smags, to brīvais cilvēks nekad nav zinājis. Nelaimīgie brīvības mīlētāji, kuru sauklis ir — neuzlikt ķēdes, — tie tiek piekalti vissmagāk. Cilvēks cietumā lēnām pazaudē savus garīgos un fiziskos vaibstus. Viņš pārvēršas. Pamazām. Ļoti lēnām.
Par visu viņš pamazām iegūst aplamus uzskatus. Beidzot – visvairāk par to, kas ir ārpus cietuma. To laiku, kad viņš bija brīvs, tas tikai vairs atceras. Par to vairs ir tikai atmiņas. Bet zem saules nekas nav nemainīgs, arī atmiņas nē. Viņas vai nu izbāl, vai sāk augt, sāk darboties no fantāzijas. Uzzied kā dīvainas puķes. Cilvēki, kam dzīva fantāzija un kas iespiesti cietumos, kļūst visgroteskāki. Viņi sapņo par brīvību, par pasauli, kas ir ārpus cietuma, ko viņi ir pazinuši. Viņi sapņo savā fantāzijā. Viņu iztēle par pasauli, kas ir ārpus cietuma, liktu izbrīnā sasist rokas katram no tiem, kas ir brīvībā: — „Nē, tāda šī pasaule nekad nav bijusi! Nekad nebūs! O, ja tā tas varētu būt!”… Bet ieslodzītie par to domā un tic savai pasaulei visā nopietnībā. Bez tās viņi nespētu dzīvot. Viņi panes savu cietumu, panes tik nesalīdzināmi vairāk moku kā tie, kas brīvībā, pat padara, rada vairāk (neizprotami, kā viņi to spēj) šīs savas iztēlotās pasaules dēļ. Viņi pāraug paši sevi.
Cilvēcei tas nāk par svētību. Brīvākos no brīviem – bāzt cietumos!
Nopūtas – neskaitās. Izžūstošās asins lāses – neskaitās. Pārvērsti vaibsti – neskaitās. Arī – nāve neskaitās.
Viņu atstātais mantojums skaitās. Ar zobiem pārgrauztas dzelzs restes. Ar pirkstiem izplēstas pazemes ejas, no matiem savītas virves u.t.t., u.t.t. Tās visas ir lietas, kas kā lielākie dārgumi glabājas cilvēces mantu kambaros. Cilvēces tirgū visiecienītākie ir ieslodzīto roku darbi.
Manam cietumam ir zaļas sienas un saules jumts. Mans cietums ir skaists. Mans cietums ir kaila klints. Mitra ala, kur rāpuļi kustas.
Bet manas acis aizsniedz brīvības malu. Brīvs! Brīvs noliek savas plaukstas uz kalna, un puķes aug caur viņa pirkstu starpām, viņš nogulstas zālē, un strauti plūst caur viņa dzīslām, mazas puķes un koki, un lazdu krūmi laiž savas saknes caur brīvā sirdi. Saules stari iegrimst viņā kā ezerā pusdienas laikā, un viņš runā ar vēju un vilcienu svilpēm. Asfaltētie ceļi jož viņu, spīdīgas sliedes tas tur rokās kā grožus…
Un mūžam, mūžam no jauna viņš atrod savu iemīlēto, ko tas nekad nav pazaudējis.—————————————————————————————————
Domas par sievieti un vīrieti
(Pārrunu kārtībā)
Sējējs 01.10.1938 Nr.10
Smagars savā rakstā «Brīvā kundze» atkal ierosina pārdomāt sabiedrībā bieži un atsevišķu cilvēku domās vēl biežāk atkārtotu jautājumu — kāda ir mūsdienu ģimene? —
Patiesi tāda ir — brīvā kundze, dzīves gudra, drošsirdīga, neatlaidīga savu interešu aizstāvētāja, uzvarētāja un baudītāja. Kritika viņu neskar un ne par pakāpi to nevar novilkt zemāk. Sieviete dzīvi iekaro un patur, un lai arī kā no tā ciestu tautas nākotne. Viņa veido sliktu ģimeni. Bet kas veido viņu, brīvo kundzi?
Izglītība? Pārticība? Patstāvība?
Viņu veido vīrietis.
Vīrietis, brīvās kundzes dzīves draugs — «brīvais kungs» (kāds viņš ir, pirms nav precējies). Viņš ir mūsu pašu labais, brašais tēva dēls. Ar labu izskatu, labu izglītību, labu stāvokli. Viņš ir tāds, kuru patiesi varētu mīlēt un par vīru iekārot. Tas varbūt arī ir nelaimes sākums, ka viņu iekāro ne viena vien, bet daudzas, jo sieviešu ir daudz.
Es nezinu, vai brīvais kungs pazīst vecu franču teicienu «cherchez la femme», — bet sievieti viņš meklē. Sākot ar trīsdesmit gadiem jau nopietni. Un viņš to dara tā.
Sievietei tuvojoties, viņš liek tai izjust viņa prasības un vēlēšanās. Sieviete lai viņu iemīl no visas sirds ar lielu, dziļu, kaislīgu, maigu, visu atdodošu, aizraujošu mīlu. Lai šinī mīlā viņa ir nesavtīga, bez aizspriedumiem, bez aprēķina, bez maziskām prasībām par nākotni. Lai tā tam ziedo aizmiršanos, laimi, uzticību un visu sevi. Garīgi un fiziski. Varbūt tad viņš to iemīlēs. Varbūt tad viņš būs uzvarēts, šķīstīts un stiprināts, būs laimīgs un varbūt tad viņu apprecēs.
Šī «varbūt» priekšā apstājas katra sieviete. Pirmās, raksturā maigākās un lepnākās, atsakās.
Tās ir mātes tipa sievietes, kas vīrietī vispirmā kārtā meklē savu un sava bērna sargu. Viņas prasību pēc tāda vīrieša — sarga izjūt gluži instinktīvi. Bet vai tas sargās, kas viņu, pirms to par līgavu saucis, grib padarīt par savu mīļāko! Kas, pāris reizes aiz sevis aizverot viņas mājas durvis, jau liek tai ciest, jau met ēnu uz viņas vārdu.
Kur gan lai lepnas sievietes mīla pret tādu ņemtu spēku, dziļumu? Vīrieša cēlums to izaudzētu. Viņa brašums modina tikai kaislību. Ar to lepna sieviete spēj cīnīties. Šo lepno ir daudz, un viņām klājas diezgan slikti. Kamēr viņas savu patieso, cēlo seju nav zaudējušas, tikai laimīga sagadīšanās var dot laimīgu ģimenes dzīvi. Ja nē, atliek darbs un vientulība. Bet stiprākās no viņām aug arvien stiprākas.
Otrās, arī mātes tipa sievietes, ir drošākās, straujākās aprēķinātājas un arī materiālā ziņā mazāk stabilās. Tās riskē — varbūt izdosies apprecēties — «noturēt». Tās iet un klausa vīrietim. Un bieži gadās, ka viņas to patur. Dažreiz pēc ilgām ciešanām, pēc neskaitāmām mocībām no sabiedrības puses viņš viņu beidzot apprecē. Viņas iegūst vīrieti, veido ģimeni. Parasti to veido pēc savas gribas, jo viņas ir jau ciešanu norūdītas un stipras. Jau attiecību sākumā zinājušas, cik grūts ceļš ejams un galā izvedams. Par šīm sievām arī vīrietis bieži brīnās. Kur no maigās, padevīgās meitenes radusies barga, valdonīga sieva?
Šīs sievietes veido ģimeni, par kuru valstij nav jāžēlojas, jo bērni ir, pa lielākai daļai tā turas arī kopā, neizirst. Jo sievai ir stingra roka, to veidojot. Ka šai ģimenē būtu daudz laimes, harmonijas, to grūti apliecināt.
Vēl ir trešās, vairāk heteras tipa sievietes. Arī tās seko vīrietim. Tās iet vienaldzīgāk, nebēdājot ko pazaudēt. Viņu uzskats ir tāds, ka tās var tikai iegūt. Tām vīrs ir ienākuma avots, labākais nodrošinājums vieglai dzīvei. Tās ir brīvās kundzes. Dzīves izmantotājas un baudītājas. Mātes jūtas tām nav dziļas, un labāk tās atsakās no bērna kā no vīra, vīra draugu un sabiedrības uzmanības. Viņas ir tās, kas vīra algu prot pārvērst kažokos un sudrablapsās. Viņu dzīve ārēji tik spoža, ka vilinoša katrai sievietei. Pēc viņu parauga sevi veido jaunās meitenes jau no ģimnāzijas soliem.
Kā Smagars apraksta, arī viņu mātes dara visu, lai tas izdotos. Kura māte gan nepalīdz savam bērnam ceļā uz laimi. Apprecēties, rast ģimeni ir sievietes laime, un veiklai, skaistai, labi ģērbtai sievietei brīvo kungu visbiežāk izdodas iegūt. Tā gluži dabīgi aug brīvā kundze. Aug, vīrieša prasību ierosināta. Tai lepnajai viņš pakaļ neskrēja, nelūdzās, tā palika. To zina viņas, to zina jaunās meitenes, novērotājas.
Kad vīrietis ar sievieti iet sabiedrībā, dejās, teātrī, izbraukumā, viņa prasības pēc sievietes elegances, koķetērijas ir tik lielas un jūtamas, ka sieviete labāk atsakās no čaklības un mājturības kursiem, izdaiļo sevi, atkārto dejas soļus, manieres un vēl pāršķirsta modes žurnālu, lai pārliecinātos, vai viņa pietiekoši sagatavota vīrieša iekarošanai. Tas vēl nebūtu ļaunums, ja to nenāktos pārspīlēt. Bet cīņa to prasa, un panākumi rada prieku, atsevišķos gadījumos pat it kā tādu sportista prieku.
Ir savādi, ka vīrieši, runājot par sievietes greznošanās kāri, to uzskata tikai kā izpriecu.
Pa lielākai daļai tā ir grūta mocība. Tā nomoka garīgi un tīri fiziski, kad tā ir jāpārspīlē. Vīrietis pēc grūtas darba dienas vai skaistas balles izģērbjas un liekas gulēt. Īsi un ātri. Sieviete labi ja pēc stundas var tikt pie miera. Viņai ir jāuzritina atrisušās matu sprodziņas (no rīta viena no tām izstiepusies, nepievākta, var samaitāt visu dienu), tas ir grūts, uzmanīgi veicams darbs ar paceltām rokām spoguļa priekšā. Tad jātīra seja ar krēmiem, noņemot pūderi, krāsu, ar krēmiem tā atkal jāsagatavo ādas nakts atpūtai. Tur, pētot un rūpējot, vēl jāierauga jaunpienākusi krunciņa! Kā tas bendē! Kā tas ēd nervus!
Bet, ja gribētos uzēst ko labu, treknu un nomierinošu, tad tā vietā ir jāieņem kaut kādas piles, kas lai gādātu par to, ka iekšās nekas neuzkavētos, nepārstrādātos tauku sākumā. Tas izklausās komiski, bet tā ir mocība, mazākais grūta piespiešanās, ko sieviete panes, jo tai ir jāizskatās ļoti labi.
Ja kāds tam netic, ka tas nav viegli, lai pasēd zem ilgviļņu aparāta, lai nokrāso pāris reizes skropstas vai arī tikai katru vakaru tieši pirms gulēt iešanas lai nodzen bārzdu.
Brīvās kundzes ir viskrasākais, visnegatīvākais tips. Veltīgi vīrietis gaužas par sliktu ģimenes dzīves iznākumu. Kas āzi ielaidis par dārznieku, tam bija jāparedz, kā dārzā varēs izskatīties.
Patiesi brīvās kundzes un brīvie kungi tautas nākotnē ar savu tiešo esamību ienestu mazāk ļauna, ja tie nesaduļķotu, nesajauktu citu sabiedrību un jaunatni.
Jau no jaunības vīrietis un sieviete pieiet viens otram ar viltu, ar egoistisku aprēķinu meklē viens otru izmantot. Tie zina ņemt baudu, nezina īstās mīlas, uzupurēšanās un došanas laimes. Aug egoisti, baudkāri ļaudis. Aug viens pret otru, gudri un slepeni viens otram uzliek cilpas.
Neapšaubāmi, ka jaunatnē ir arī labi ideāli, veseli instinkti, bet tie šinīs apstākļos biežāk iet bojā. Kamēr sieviete skaitliski vairākumā pār vīrieti, visi ļaunumi pie pastāvošām tradīcijām var tikai pieņemties. Kur sieviete, ja tai būtu ļauts izvēlēties, būtu meklējusi sava bērna tēvu, tur vīrietis, izvēloties sievieti, vairāk domā par apreibinātāju nekā par sava bērna māti.
Attīstās precētas heteras tips. Senā Grieķijā, Romā tā bija sevišķa sabiedrības sieviete, pretēja ģimenes sievietei — mātei. Tā nekad nebija sieva un māte.
Latviete ir ziemeļniece, cits sievietes tips, citādi turēta no senču laikiem, tā necieš tādu pazemojumu. Jau sen latvietis par labu sievu saucis tādu, ar kuru kopā var iet kaut zirgu zagt. Tā tad — visciešākā draudzība un uzticība. Ideālā latviete no šāda uzskata neatsakās. Drīzāk tā atsakās no paša vīra, ja nevar to kā draugu ar cieņu atrast.
Brīvajam kungam tāda sieviete liekas par sausu, un viņš izvēlas otru, — brīvo kundzi. Iznāk tā, ka mūsu sieviete – māte ir ierēdne, skolotāja, sabiedriska darbiniece un — neprecēta. Jau ir galvas lauzītas, kā viņu dabūt atpakaļ ģimenē.
Es gribu tikai to teikt, ka sieviete gaida, kad viņa būs patiesi cēli neatkarīga vīrieša priekšā. Kad viņa varēs atkal to audzināt, modināt viņā tikai labākos centienus, iedvesmot un iet līdz pretī skaistai dzīvei.
Smagars ir dzirdējis, ka jaunavas saka — tām patīkot tikai 2—3 gadi veci bērni. Bet ir arī citādas jaunavas; ja viņš tām būtu apjautājies, viņš dzirdētu ļoti nopietnu, kaislīgu atbildi: «Ja ārlaulības bērns būtu morāliski tikpat aizsargāts kā laulībā dzimušais, — man būtu bērns». Tātad sievietēs ar izglītību un stāvokli, kā arī jaunās meitenēs ir jau tāda doma — atļaujiet man manu bērnu vienai, jo palīga es neredzu, un viņām būtu bērns un viņas to uzaudzinātu. Viņas prot strādāt un viņām ir sirds.
Lai nebūtu «brīvās kundzes», vajaga pārvērtību arī vīrietī.
————————————————————-
Dorīne
Emigrantes stāsts
Austrālijas Latvietis 27.04.1984
Also: Tu prasi patiesu stāstu
_______________________________________________________
Dubultlogu ielikšana
Tēlojums
Austrālijas Latvietis 20./27.06.1986
Also: Kā plūsti Aiviekste?
[Montreal intro and ending added to the retelling from Kā plūsti Aiviekste to make a separate article of the description]
Te dažs kas atgādina mājas – rudens migla, lapas, vāveres, televīzijā ieteic iegādāties piparkūku spiežamās formītes – zvaigznes, sirdis, pusmēnešus.
Un mājas saimnieks solījās šodien nākt un ielikt dubultlogus. Manam lielajam logam ar krāsainu inkrustāciju augšējās rūtīs (apakšējās garās rūtis jau ir dubultas un virināmas, tā paliks visu ziemu), augšējai loga daļai jāliek ziemu nevirināmas rūtis. Rudens vēl maigs un silts, bet ziema būs auksta.
Ziema kopš tā senā laika nav skatīta caur dubultlogiem. Kalnos pagājušā gadā bija kādi moderni dubultstikli, bet ne vasarā izņemamie dubultlogi.
[Here the section from Kā plūsti Aiviekste?:
…Un rudeņos bija tik skaisti, kad lika dubultlogus.
… pavasara dienām, kad dubultlogi būs atkal jāņem ārā…]
Saimnieks logus ielikt šodien neatnāca. Nosēdēju, to gaidot, līdz krēslai. Bet liekas, būtu bijuši kādi te atnākuši – bērni, lielie, varbūt es pati no tām dienām? Taču – ne jau tā. Man tikai rokās ir sen uzrakstītas papīra lapiņas, nezin kā atradušās šai brīvajā stundā.—————————————————————————————————
Dzidra
No mazajām esejām
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 9.05.1959
Treji Vārti 01.03.1997
[Linocut of Dzidra’s face – later used on cover of Mājas un ceļi]
[written large on computer]
„To my dearest mummi of whom I think when I have done something good and when I have done something wrong.” (Manai mīļajai māmī, par kuru es domāju, kad esmu izdarījusi kaut ko labu, un kad esmu izdarījusi kaut ko sliktu.)
Nezinu, vai es citēju pilnīgi pareizi, kā tas bija rakstīts. Ceru, ka pareizi. Šī mazā zīmīte, kas bija klāt pie kādas mazas dāvanas, varbūt novēlējums pie maza zīmējuma kādā svētku dienā. Es to nesen atkal pamanīju savos papīros. Tā pazuda atkal šo rakstu, vēstuļu, piezīmju, visādu dārgu sīkumu jūrā, glabāta, izvadāta pāri pasaulei un tad vēl te no vietas uz vietu.
Dzidra man atsūtīja līdz ar kaut ko, kas tas bija, to atmiņa nav uzglabājusi, bet īsais teiciens palika iededzināts manā apziņā. Neviens cits sveiciens, kādu ir bijis daudz, nav bijis tik nozīmīgs, gudrs un dārgs. Tā bija un vēl ir mūsu dzīve. Mūsu visa dalīšanās lielā tuvība. Vienmēr no jauna šo mazo zīmīti savos papīros atrodot, tāpat kā pirmo reizi to lasot, ir bijis jādomā – kā to godināt, kā to kaut kur lielākā gaismā celt. Cita karoga man nav kur to ielikt, vien te, manos rakstos.
Mēs iegrimstam ikdienā kā ātri plūstošā straumē, nepamanām vairs daudz no tā, kas notiek, mainās, pārveidojas. Nepamanām pat, kā mūsu bērni izaug, tāpat kā kādreiz iesaucamies izbrīnā – vai, cik zaļi jau koki salapojuši.
Ir, nāk kādi brīži, kad ieraugām, redzam. Brīži mūžos.
Reiz, sēdot Wyongas mājas dzīvojamā istabā pie galda pretī Dzidrai, es skatījos uz viņu un redzēju izbrīnā, kā viņa mainījusies… ne mainījusies… cik viņa skaista, jauna meitene, paaugusies, viegla, gracioza, lielās, brūnās acis ar zeltainu mirdzumu gaismā no loga. Lielās acis skatās brīvi, acis ar lielajām, tumšajām skropstīm…
Cik viņai gadu? Trīspadsmit? Ne vairs deviņi kā tad, kad šādā pat redzīgā brīdī es redzēju, kā viņa izbāza galvu no peldbaseina ūdens, nopurinājās, smaidīja, un viņas lielās skropstas bija ūdens pilnas apaļīgā, brīnummīlīgā bērna sejā.
Viņa pazuda, atkal ūdenī aizpeldot, bet manī palika redzētais. Tas brīdis. Tik skaists bērns. Mans… Nē, viņas dzīves, pasaules. Likteņa.
Un tad pēc gadiem. Varbūt pēc deviņiem, desmit gadiem viņa bija atbraukusi no provinces pilsētas uz galvas pilsētu pie manis. Man bija gadījies diezgan plašs dzīvoklis. Viņa staigāja to apskatīt, runājot, ciemojoties. Un tur kādā mirklī es ieraudzīju, ka viņa ir jauna sieviete, kļūst par jaunu sievieti. Vai viņas kustības, izskats, to teica? Nezinu. Tikai redzēju, jutu viņā šo jauno, pieaugušo veidu.
Es varēju tikai skatīties, redzēt šī jaunā ķermeņa kustības, nojaust, just viņa augšanu, pieaugšanu, šo lielo vienreizējo maiņu no bērna, no meitenes uz jaunu sievieti.
Šis brīdis palika manī. Kāds jūtu vilnis. Atklāsme. Kas jāatdod dzīvības likumam, cilvēka mūža ceļam. Paturot tikai vāru atmiņu par to, visu dzīvojot, ne vienmēr visu redzot un apzinoties, bet dzīvojot to (dzīvošanas neapzinātā laimē?).
Dzidra ir maigas, kautrīgas dabas. Mīļa, varbūt pazemīga. Bet viņā ir liels izdzīvošanas, izdarības spēks. Viņa nav iespītīga, bet varētu teikt – viņa ir iecirtīga, ja par kaut ko viņa ir pārliecināta, viņa viegli neatkāpsies no tā izteikšanas, lai arī sastaptos ar citu tam pretējām domām, un viņa nekavēsies arī ar savu aizstāvēto domu izvešanu darbos. Viena viņa ir pārvarējusi gan fiziskas, gan garīgas klizmas.
Agros skolas gados (cik gadu viņai bija – deviņi?) viņa salauza atslēgas kaulu, kādus kūleņus metot pulkā ar citiem bērniem. Kauls saauga labi. Bet dakteriene nebija likusi vērā, ka kritiena trieciens bija skāris visu kreiso roku, rokas locītavas kauls vēlāk izbīdījās mazliet uz āru un visa roka palika mazliet (jā, mazlietiņ, gandrīz nemanāmi) sīkāka kā otra roka. Dzidra nekad nežēlojās. Kam lai viņa žēlotos. Ko tur vairs varēja darīt. Bet lielu spēku tas prasa, iet tālāk nežēlojoties.
Ģimnāzijas laikā, kādā sporta spēlē, spēles bumbiņa iesitās Dzidras sejā, ielauza deguna kaulu. Deguns vairāk reizes bija jāoperē un tas dabūja citu veidu. Ilgi, vēl arvien, traucēta brīva elpošana, lai gan ārsti atzīst, ka gaisa ejas degunā brīvas. Ļoti grūti ir, ja nevar brīvi elpot. Kādreiz jāelpo caur muti. Un tas mūsu laikā, kad vienmēr un visur esi mērots pēc tava izskata, ir vēl jo nepatīkamāk… Sieviete. Vienmēr jābūt izskatīgai. Pat ja fiziski tas nebūtu viegli izvedams.
Dzidra ir pacietusies un gājusi caur savu jaunību drošsirdīgi, paļaujoties uz saviem spēkiem. Uz ko citu? Uz savu talantu, uz savu mākslu. Lai arī tā ir tik vientuļa lieta. Un materiāli tik nabaga, ja tai kalpo uzticīgi.
Dzidra ir ļoti apdāvināta un liela darba rūķe. Jau ļoti agri bērnībā viņa zīmēja uz katras atrodamas papīra lapiņas. Reiz es pabēdājos, kā tās visas skolas burtnīcu brīvās lapu malas ir noskribelētas! Pat dažu grāmatu lapas arī.
Dzidra padomāja, tad nopietni man teica: „Ja man neļautu tā zīmēt, es nomirtu vienas nedēļas laikā…”
Dzidra savos zīmējumos pamazām spēja lieliski pārvaldīt sievietes ķermeni, tā kustības, samērus, izteiksmi, to izjūtot pēc sevis, pēc sava dzīvā ķermeņa. Vīrietis Dzidras zīmējumos ienāca daudz vēlāk un nekad tik labs un iekārots temats viņas zīmējumiem.
Dzidra ir vai nepārspējama cilvēka figūru zīmējumos. Reti pēc dzīviem modeļiem (pie tiem tikai studējot, zīmēšanas un anatomijas stundās) visu savu radošo darbu kā zīmējumos, tā gleznās viņa rada, pārdzīvojot, izjūtot cilvēka formas, viņu kustības, izteiksmes – pēc sava dzīvā ķermeņa.
Dzidrai nav komerciāla talanta, grūti nākas radīto vest tirgū, iesist naudu. Ir jau tās tik svešas lietas – mākslas radīšana un tirgošanās. Lai gan tik ļoti derētu to draudzīga sadarbība, tas daudz palīdzētu naudas nabagai mākslai.
Ne tikai fiziskas klizmas, Dzidra ir pārdzīvojusi arī garīgus smagumus – šķiršanos no vīra, atbildību par grūti audzināmu bērnu – un ar savu maigo, atturīgo dabu ir tomēr visu uzvarējusi bez lielas žēlošanās. Jā, kam lai viņa žēlotos?
Kam lai mēs žēlojamies?
Šai laikmetā mēs esam atstāti dzīvot ar saviem spēkiem.
Dzidra nav zaudējusi drosmi satikt, iet pretī otram cilvēkam draudzības un romantikas ceļos. Viņai ir sava gaiša izpratne, viņa nebēg, viņa izvērtē un ņem to, ko domā labu.
Dzīvē nav daudz kā paliekoša, ilgstoša, bez bēdām paturama. Tas nav viegli. Ir savā ziņā varonība nestāvēt tikai malā. Baidīties.
Ikdiena. Māksla. Dzīve. Viss ar saviem spēkiem.
Dzidra ir maiga un cieti stipra reizē…
Jā, mīļa viņa ir.
Un viņa ir skaista. Tāds vārds neko neizsakot, kāds teica. Izsaka gan, ja runājam par sievieti. Kādreiz Dzidra ir nogurusi, seja bāla, kāda krunka gara, pāri visam vaigam… Turpat otrā brīdī viņa sēd pretī pie galda, svaiga kā pumpurs. Uzkrāsojusies? Nē. Kādā jaunības spēkā, kādā iekšējā gaismā, priekā un veselībā mirdz seja. Daiļa. Skaties. Brīnies. Priecājies, cik daudz jaunības, maiguma un spēka. Dzidrā ir arī slēpts īsts, labsirdīgs humors. Tas parādās gan vairāk tikai mājas kārtībā, intīmi. Viņa pēkšņi uzmet kūkumu, velk šļūceniski kādu izlocītu soli un, to redzot, vari sākt dejot no jautrības, bet viņa saliec muguru vēl vairāk, rokas nevarīgi nokarājas līdz zemei – nabaga dziļi aizvainots radījums… Man kaut kur glabājas kādi ātri uzskicējumi, kur Dzidra pie klavierēm pēkšņi pārvēršas slavenā pianistā, kas skar klavieru kauliņus gan ar zodu, gan atliecas draudīgi augstu un tālu uz aizmuguri… Laimīgie dzīves brīži.——————————————————————————————————
Dzīve uz kuģa
Stāsts par ceļojumu uz jūras
Austrālijas Latvietis 19.12.1986
Kas uzkāpj uz kuģa (tālbraucēja), tas izkāpj no savas dzīves uz trim, četrām vai pat piecām nedēļām, ja viņš to vēlas… Un dažreiz arī, ja viņš to nav vēlējies. Kad tas nokāpj no šī kuģa, trīs vai piecu nedēļu garā viņa dzīve uz kuģa nenokāpj viņam līdz. Tā nepaliek arī uz kuģa. Tā ir galā! Šis brauciens ir galā. Kuģi pārkrāso. Nāk cits brauciens. Cita kuģa apkalpe un citi pasažieri. Trūkst atkal vējā plīvojošās zīdpapīra saites: „Aloha, aloha; sveiki, sveicināti!” Dažreiz spēlē orķestris. Smejas vienmēr. Dažreiz arī raud. Vai raud un smejas reizē.
Labi ir tas, ka, pirms tā beidzas, šī īsā dzīve uz kuģa, tā ir sākusies, ir bijusi, pat ar lielu ‘pompu’…
„Sveicināti!”, kuģī iesoļojot (uzmanīgi, lai kāja kaut kur neaizmestos, jo, lai cik moderns viss ir, nekādi sarkanie paklāji neved pār uzkāpjamām kāpnēm, tur tikai dzelzs un koks pār ūdeni, kas mirdz kaut kur lejā), „Sveicināti!”, kuģa cilvēki, visdrošāk teikt – virsnieki, apsveic ceļotāju un vēl pie tā paša iemet acis dokumentos, biļetē mazākais. „Sveicināti!” Dažam (sevišķi dažai) dzīve uz kuģa te sākas jau ar to. Viss ir jauns, draudzīgs. Virsnieks ir pievilcīgs, varbūt pat aizraujošs, ja ceļotājas sirds ir atvērta tam, kas var nākt. Un tā parasti tāda ir. Sirdis ir vienādas. Cilvēki dažādi. Lai arī dažreiz tie sanāks vienā kajītē, kā D deķa kajītē 26, kur sanāk četras dāmas. Ne visas uz reizi. Viss notiek bez grūstīšanās, tomēr steidzīgi. Katra atrod savu guļamvietu, noliek rokas bagāžu, atver rokas somiņu, izņem spogulīti u.t.t. Īsa iepazīšanās: Lillī – jaunā, garā, Elda – vecākā, mazā, Karina – vidējā gados un augumā, un Maria – pavisam jauniņa, neliela. Nē, kaut kā ar viņas auguma izmēriem vien to nevar raksturot. Maria ir pavisam kas cits, nebijis. Mariai līdz sanāk pilna kabīne pavadītāju – lieli, mazi, veci, jauni, ar puķēm, ar visādiem puķu pušķīšiem, ar augļu un saldumu turziņām, ar skūpstiem un mīlestību, visādiem rūpju pilniem jautājumiem, padomiem, novēlējumiem.
Maria sēd augšā uz savas lāviņas, lai visi pavadītāji viņu varētu redzēt, un priekā vicina kājas un rokas. Tur ir daudz un liela roku vicināšana un pēkšņi ātra projām steigšanās – ka tiek no kuģa nost, kam jātiek, un tā Maria vēl nonāk uz kuģa klāja, kur notiek visa kopīgā atvadīšanās, māšana, vicināšana, smaidīšana, nesadzirdēta sasaukšanās no kuģa uz krastu un no krasta uz kuģi, līdz visas kāpnes un uzejamie tilti cits pēc cita no krasta atraisās, paliek tikai zīdpapīra lentu straumes un gaidīšana – līdz kuģis kustēsies un trūks arī tās.
Un tad tas notiek, kad ūdens svītra starp kuģa sānu un krastu sāk tapt platāka un platāka, kad zeme… kuģis zem kājām sašūpojas – Aloha, aloha! – un dvēseles sašūpojas. Sākas jauna dzīve.
*
Viena no pirmajām mazām izdarībām uz kuģa, kad tas sāk kustēties, ir izvēlēties un saņemt ēdienu reižu karti. Pašam jāizvēlas tikai laiks, kādā restorānā katrs ēd, to noteic tas, kādā klasē vai kādā ‘deķī’ tas brauc. Tātad: ir pirmais un otrais galds, varētu teikt, kā latviešu godībās… Ir jāizvēlas ēst pie pirmā – stundu agrāk – vai pie otrā – stundu vēlāk.
Maza lieta! Viss viens.
Tā tas nav. Ēdiens tas pats. Varbūt pie pirmā galda šis tas svaigāks, bet gandrīz ne. Arī tas, vai uz brokastīm ir jāpasteidzas tikt vai var izvaļoties, arī tā nav lielāka starpība.
Lielākā ir – publika. Kādu galdu katrs izvēlas, tas noteic to, kādus ļaudis tas sev apkārt izvēlas.
Ir – rīta, dienas cilvēki.
Un – vakara, nakts cilvēki.
Pirmie, kas mīl agri celties, meklē mazliet savrupības, mīl lietas gandrīz vairāk nekā cilvēkus.
Otrie, kas mīl ilgāk gulēt, dzīvot (vai strādāt, arī strādāt) naktīs ilgāk. Šai grupā ir tie, kas mīl cilvēku sabiedrību. (Nebūtu pareizi tomēr teikt – mīl cilvēkus.) Uz kuģa šai galdu izvēlē laikam būtu tiešām maza nozīme, bet ar ļaudīm, ar kuriem kopā ierodas un sēž kopā visas ēdienu reizes, tas ir – trīz reizes dienā, ar tiem kopā sāk noritēt arī dzīve uz kuģa. Pat izbraucienos ostās šī kārtība arvien paliek tā pati, ja kāds to apzinīgi nemaina. Izvēlēties kompāniju jau var vēl arvienu tie, kas prot un drīkst izvēlēties. Daži ir pavadā gājēji un ņem pretī to, ko dod, kas nāk līdzi iekārtai.
Negadījums var gadīties arī visapdomīgākajam. Tā tas ir ar Eldu šai braucienā. Pie pirmā galda patīkams holandiešu pāris un viena vieta tukša, kas dod vairāk netraucētības. Viņi trīs jau labi sadzīvojušies, kad pēkšņi no nekurienes ierodas kāds vācietis ne vācietis, polis ne polis, cilvēks nenosakāma vecuma, nezināmas profesijas, vārdā Johns (jeb nē?), kas viss netraucētu tam būt labam galda biedram. Bet… Jā, uz kuģa, īsajā kuģa dzīvē, katrs varbūt izdzīvo vai tikai mēģina izdzīvot kaut ko, kas viņa reālajā ikdienā nav īsti atļauts bijis, nav pilnam izdzīvots. Johna, Eldas galda biedra, blakām sēdētāja, izdzīvojamā kaislība ir – spēlēt kungu. Viņš svilpo, sit knipjus, sauc, māj, ķer aiz svārkiem sulaini.
Tas ir indietis kā lielākā daļa apkalpotāju uz kuģa, šis sevišķi neattapīgs, gandrīz bez angļu valodas, kas ir kopīgā kuģu valoda. Džo! Džo kļūst gluži apdullis no Johna prasībām:
„Ātrāk! Ātrāk!”
„Tas ēdiens auksts. Nes to projām!”
„Nes man siltu!”
„Es teicu – pusceptu, ne pārceptu. Nes to projām!”
„Kafiju es vēlos – pēc. Ne reizē!”
Johns beidzot kļūst par sērgu ne tikai apkalpotājam Džo, bet visiem pasažieriem viņa tuvumā, jo sevišķi galda biedriem. Ne brīdi viņš nav apmierināts, rauš un stumj ēdienu no vienas šķīvja malas uz otru, cilā, osta. Kad viņš sažņaudz dūrē apaļo rīta maizīti, kas ir uz katra ēdēja maizes šķīvīša, un saspiež to pikā, rādīdams, ka tā par maz cepta, pareizi neizcepta, Elda nenovaldās: „Ko jūs iedomājaties! Kā jums nav kauna! Kā jūs drīkstat tā rīkoties ar – labu maizi? Mēs visi to ēdam. Smieklīgi…” Dusmās ir grūti būt loģiskam, un loģika tā kā tā pie Johna neko nepanāktu. Johnam vienmēr no jauna jābūt – kam? Tas, kas viņš nav bijis. Tam, kādu viņš iedomājas to varas pilno kungu, kas viņš gribētu būt. Nav viegli sēdēt Johnam blakus. Nevari būt vienmēr īgns, nevari arī rādīt laipnību: Johns to tūlīt izmanto, spēlēdams jo trakāk savas lielmanības.
Pasažieres Eldas labsajūta uz kuģa ir iedragāta no nelāgās sagadīšanās. Varbūt viņa mācījās kaut ko no sabiedriskās taktikas, un skola maksā naudu. Beigās viņai nākas atstāt apkalpotājam dzeramnaudu visai galda tiesai, jo abi holandieši pēdējās dienās ir kaut kur nozuduši, slimi varbūt, bet ka Johns šai lietā nespēlēs kungu, tas jau ir iepriekš saprotams. Tā Džo, nabaga izdzītais, ir atstāts gandrīz bešā, kur pie citiem galdiem apkalpotāji ar saldiem smaidiem iegūst labu tiesu.
Katram savs liktenis. Arī īsajā kuģa dzīvē.
*
Pirmajās kuģa dzīves dienās ir tūlīt arī lielais kopējais notikums – pieņemšana pie kapteiņa. Satikšanās, iepazīšanās, izrādīšanās un ieraudzīšana.
D ‘deķa’ kajītē 26 Lillī, Elda un Karina pošas klusi un ātri. Katrai savs rokas spogulis un pagrozīšanās pie lielā kajītes spoguļa. Maria sēd augšā uz savas lāviņas un ievēro katru kustību, katru izdarību. Viņai ir jānogaida. Kad citas dāmas aizies vakariņās (pirms iešanas pie kapteiņa), viņai būs laiks vēl domāt par sevi. Jo viņai ir – jādomā. Vakara kleitas nav līdz. Vispār – vēl nav… Visas trīs dāmas savelk garās… Lillī, uzvelkot savu garo, izskatās plikāka nekā pirms tās uzvilkšanas: tikai divas drānu sloksnes gar abiem sāniem un kaut kas pārmests pār vienu plecu. Tas dod Mariai ziņu, kas darāms. Viņa sāk rakāties pa savu rokas bagāžu, kas viņai ir jo plaša – lai viss būtu pie rokas un kaut kas kaut kur nepazustu. Vispirms viņa sameklē adatu, šķēres, diegus, izvērtē dažus nešūtus drānu gabalus, kas viņai būtu vedami radiniecēm, bet ko var arī nevest. Kad citas dāmas jau prom, Maria sāk šūt. Šūt Maria prot. Bet šoreiz var tikai sadiegt – vīles atstāt neapvīlētas un sānu šuves vaļā, pēc dotā parauga, tad savilkt šo un to, šā un tā – ap vidu un pār pleciem. Tas, ko viņa redz spogulī uzmēģinot, viņai ļoti patīk. Tomēr viņa zaudē labas piecas minūtes, pārdomājot, tad sadiedzot sānu vīles mazliet vairāk ciet, pārvijot vēl kādu matu lentu pār krūtīm. Pa vidu darbam ieēdot pa biskvītam, kas viņai vēl pavadītāju atnesti, tad krāso lūpas, acis un tā tālāk.
Maria tomēr ir vēlu – kapteinis vairs nestāv pie durvīm un nesniedz roku. Bet kapteinis, kā var pa vaļējām durvīm redzēt, nav ne jaunākais, ne skaistākais. Mariju pastumj pie elkoņa kāds patiesi izskatīgs zēns – balts pogains frencītis kā uzliets un melnas bikses, viņš spiežas tai garām, atvainojas, tad paskatās uz viņas lentām un diezgan nelaipni nošņāc: „Nāc iekšā vai paliec ārā, ne durvīs”… Bet tad atskatās otrreiz un maina toni: „Ņem vienu glāzi,” viņš sniedz paplāti, kas tam uz otras rokas, un „Gaidi mani te. Iekšā ir šausmīga burzma…” Maria uzsmaida, un viņas piedzīvojums sākas. Maria ir ļoti jauna un glīta, skaista! Ar sešpadsmit gadiem arī velns bij skaists, mums ir zināms.
Marias piedzīvojums ir liels un turpinās visu kuģa dzīves laiku. Tikai pēdējā dienā – viņš nekur nav atrodams. Bet tas tā nav Mariai vien. Tas ir viens no kuģa dzīves niķiem.
Kad šis brauciens galā, kuģi pārkrāsos, nāks cita kuģa apkalpe, citi pasažieri.
*
Bet kad vēl tas iet, kad vēl tas brauc, liekas, ne tikai viļņi, visa jūra pati kāpj augšā lejā gar kuģa sāniem kā vizuļojošs kalns, kas ceļas un grimst. Un omulīgā, resnā kundze pieceļas no bingo spēles galdiņa un, pie krēsla turēdamās, brīnās:
„Bet tad čīkst gan viss kā veca būda.”
„Tas labi, ka čīkst. Nebūtu labi, ja nečīkstētu,” nosauc jauns virsnieks, garām iedams, un ir jau aiz durvīm, nevar tam vairs spēt paprasīt – kādēļ, viņš tā saka? Jāsaprot pašiem: „Tas tā būvēts kā cilvēks ar labām locītavām. Dažs – kā krīt, tā lūst, dažs dzīvs kā kaķis, lai kā to mētā…” Pieceļas arī viņas pavadonis, smags, liels kungs, mazliet klibs, kas arvien sēd mierīgs un kluss, bet, kā ceļas no sēdēšanas – tā svilpo. Tas tādēļ, lai viņa nelielais klibums izskatītos kā, jā, gandrīz kā dejas solis līdzi svilpotās melodijas ritmam (un tas iznāk tad kā tāds dzīves pilns vieglums, gandrīz tāpat kā spēlēšana uz kuģa šūpotām klavierēm).
Un jūra šūpojas. Un kuģis šūpojas. Un cilvēki sāk uzvesties katrs savādāk: cits steidzas apgulties, cits meklē tabletes, cits izrādās vairāk līksms nekā jebkad – rāda savu jūrnieka dabu.
*
Sievietes, nebūtu daudz melots, ja teiktu – vai visas vēlas uz kuģa piedzīvot kaut ko nepiedzīvotu.
Tās, kam mīlas piedāvājumi ir ikdienišķa lieta, meklē zinīgi un ātri, bet arī tās, kuru dzīves ir vadītas tik apzinīgi pareizi, ka tur afērām nav bijis atļauts ieviesties, arī tām šķiet: varbūt te uz kuģa dažs kas varētu būt mazliet citādi, un, neko nesabojājot, varētu piedzīvot kaut ko nepiedzīvotu?
Daža uz to ir iepriekš cerējusi un sagatavojusies, dažai šī vēlēšanās nāk negaidīti, tā sakot – nevainīgi. Tā tas notiek arī Helēnas kundzei. Viņas savaldzinātājs ir kāds no kuģa virsniekiem. Tikai muļķes krīt uz virsniekiem… Tas nu tā ir. Bet uz kuģa ne-virsnieki, tas ir, pasažieri, vai visi izskatās tik nolaidīgi, gausi, slinki, saburzīti. Viņiem ir garlaicīgi, pārāk karsti vai auksti, viņi nezina, kur likties, ņem visu tik nopietni. Bet virsnieki slīd apkārt brīvi kā mūžīgā dzīvība.
Helēnas kundze ir viņu iesaukusi par Pinokio. Tas, lai turētos pretī viņa neizmērojamam šarmam. Viņš ir slaids un tievs. Tik tievs, ka iedoma nevēlas, pat baidās sākt darboties un izģērbt to kailu, bet formas uzvalkā viņš ir elegantākais vīrieša tēls, ko viņa jebkad ir redzējusi dzīvē vai uz skatuves, vai filmā. (Varbūt maza līdzība ar Fredu Astēru, bet pārspējot to.)
Viņa elegance ir īsta, tas ir – vienota tērpā, augumā, kustībās. Kad pirmā siltā diena, viņš parādās viss baltā; šķiet, viņš nu pārspēj līdzšinējo zili melno. Kad laika apstākļu dēļ tam atkal nākas nest melno, šķiet, tas tomēr pārspēj balto. Un tā visu laiku. Viņa deguns ir tik bezkaunīgi garš un smails, bet taisni tas dod viņa tēlam līdzsvaru, nozīmi, vienreizību, pat vīrišķību. Tas, ka viņa seja nav klasiska, ir pat neglīta – garais deguns, izvalbītās acis līdzsvarojas ar dziļo, šarmanto smaidu vaigā un eleganci. Helēnas kundze gan kādreiz šaubās, vai tas nav tikai viņas iedomu radīts, tas – kā viņa to redz? Bet vai tas vienmēr nenāk no mums pašiem, ko mēs kādā ieraugām?
Taču – kā tas būtu varējis notikt vienā īsā mirklī, tai rītā, kad viņa bija piesēdusies pie lielās zāles orķestra klavierēm, kas viegli šūpojās un it kā zuda prom zem pirkstiem, ja nepamanījās šūpoties, kustēties tiem līdz. Spēlēšana iznāca viegla, gaisīga, tā bija gandrīz kā deja. Pinokio (tad vēl viņam šī vārda nebija) nāca no zāles tālā gala, Helēnas kundzes acis uztvēra nācēja skatu un nespēja no tā atrauties visu tā nāciena laiku. Pa daļai tas varbūt bija tādēļ, ka viņa visa un arī viņas acis bija tik ļoti iesaistītas spēlēšanā uz kustīgajām klavierēm, pa daļai varbūt tāpēc, ka viņai bija jāiegūst šī nācēja labvēlība (viņa taisīja troksni tik ļoti agrā rīta stundā) un varbūt tomēr arī tādēļ vai tikai tādēļ, ka nācējs bija tik negaidīti simpātisks. Brīdis bija bijis ilgs un kāda zemteksta pilns. Pēc šī rīta slaidais virsnieks ir sācis uzpeldēt Helēnas kundzes tuvumā. Dzīve uz kuģa galu galā nav nemaz tik īsa. Ostās ir apstāšanās un izbraukumi sauszemē, ir jūras šūpotas dienas un naktis, deju vakari, krodziņi, sabiedriskās spēles, peldbaseini, visādi atpūtas stūrīši un pat bibliotēkas.
Dāmu kuģa piedzīvojumu mazliet sāpīga puse (lai arī cik viegli tos ņem) ir tā, ka viņiem visiem ir (kaut kur) sievas un saderinātās. Pinokio sievas nav. Viņam ir draugs. Spēkoties ar draugu ir gandrīz bezcerīgāk nekā ar sievu.
*
Kā visur, tā arī uz kuģa klejo pilnīgie vieninieki.
Garā dāma, tā ‘rūtainā’ ir viņai dotais vārds, jo, liekas, viņa nav ne ar vienu tik tuvu iepazinusies, ka būtu teikusi savu vārdu. Viņa iet visur viena. Citi arī ir vieni. Bet pie viņas tas vairāk duras acīs. Ir redzams, ka viņa ceļojumam nopietni gatavojusies tādā veidā, kā viņai tas šķitis pareizi – savā veidā. Gadus desmit piecpadsmit, varbūt pat divdesmit gadus vecā veidā. Viņai ir rūtains ielas kostīms un tā krūtīs (krūtežā, kāds provinciālis teiktu) ir dzeltenās blūzes kuplā apkakle – žabo. Mati zeltainbrūni, iecirtoti, tāpat ne šīs dienas veidā, rokās soma, cimdi; viņa staigā taisna un slaida, neuzsmaida, bet arī nerauc pieri un nešķiebj lūpas kādā nepatikā, kā daudzi to par šo, ne to atļaujas, piemēram, par to, ka durvis uz klāju ir tik smagi veramas un sitas tik spēcīgi ciet, ka tās ir jātur ar abām rokām, vai pat, kad tiekot ar tām galā, atklājas, ka nav neviena brīva guļamkrēsla!
Tādās reizēs Rūtainā dāma izturas tikpat mierīgi kā vienmēr, iet, apsēžas kaut kur citur un lasa savas grāmatas. Viņai ir līdz savas grāmatas, viņa nerakājas pa kuģa bibliotēkas skapjiem, kur patiesi ir maz kas lasāms atrodams. Viņa neapstājas arī pie galdiem ar visādajām spēlēm, kur cilvēki satiekas, iepazīstas un atkal aizmirst cits citu, ja tā vēlas.
Karstā dienā, kad pusdienu galdi ir klāti lielajā augšējā zālē, smorgasborda veidā (katrs pieliek savu šķīvi un staigā kaut kur apkārt), rūtainā dāma ierodas baltā kleitā, nevainojami spožā, gludā, ar angļu stila izšuvumiem, un arī šis viņas tērps pat pavisam nevainīgā vērtējumā dod iespaidu: „… interesanti, kaut kur kaut kad redzēts, kādā fotogrāfijā, mātes albumā varbūt. Nabadzīte…”
Viņa bija par ilgu gatavojusies šim ceļojumam. Bet – varbūt nē, varbūt viņa nebija gatavojusies, tikai atvērusi savu drēbju skapi un vilkusi virsū un saiņojusi līdz visu kā katru dienu. Normāls cilvēks šai jūras sašūpotajā pūlī izskatās gandrīz nepiedienīgs.
*
Smalkā ārzemniece ir citāda sieviete.
Viņai ir iedots šis ārzemnieces vārds, izslēdzot viņu no visām zemēm, it kā tā visur būtu ārzemniece. Viņa uzvedas tā, it kā viņa visu mūžu būtu ceļojusi, zinātu absolūti, kā tam visam jābūt, un, ik brīdi atrazdama kļūdas visā, ir nebeidzamās ciešanās. Viņa maina nekļūdīgi savus tērpus mazākais trīs reizes dienā un diezgan sekmīgi audzina ap sevi smalkās etiķetes sargātājus, kas cieš līdz, saprot, palīdz.
„Bet nē taču. Kafiju nesiet man, kad es būšu paēdusi. Vai es varētu palūgt augļu nazi. Ak, nekas, apkalpojiet vien citus. Es varu gaidīt, ja tas tā vajadzīgs.”
Dažādie mazie aizrādījumi kā mazi dūrieni ķer visus, un daudzi, gribēdami atbilst kādām augstākām prasībām, standartam, pakalpo, klausa, padodas. Dažiem liekas – ilgi to nevarētu izturēt. Bet vai tie cilvēki, ar ko mēs saistāmies, lai būtu mums tikai par lutināšanu? Varbūt tie ir arī, lai mēs redzētu, ko mēs varam nest, kas mēs kļūstam un kas no mums paliek pāri?
Uz otro kapteiņa balli smalkā ārzemniece ir tērpta melnā mežģīņu kleitā līdz zemei ar lielu sārtu rozi pie – ceļiem. Viņa izskatās ļoti skaista (ar visu to, ka viņa ir dzīves patiesi ļoti nolietota). Ja padomā, vai kāds maigāks, mazāk ass radījums drīkstētu un varētu nest – tā rozi? Tā tad!
Viņas biežākais pavadonis ir vīrs gados, pazems, uzlīcis, ar melnu, spurainu, sevišķi lielu galvu un platu degunu (pretišķības pievelkas). Viņš staigā tumši svītrainā kreklā un savādā kārtā (varbūt asociācija no svītrām, melnās galvas, kūkuma?) atgādina meža cūku tēvaini. Viņš ir simpātisks, silts. Viņai ir arī citādi pavadītāji. Tikai pašās beigās, kuģi atstājot, viņai neizdodas pārliecināt kādu kuģa kalpu – melno, kas stāv pie noejas kāpnēm un stūrgalvīgi liedz viņai noiet. Melnais neliekas saprotam viņas uzstāšanos, izsaucienus, skaidrojumus un pat smiešanos par viņa tiepību, bet stūrgalvīgā mierā, liedz viņai noeju, neteikdams ne vārda par to, ka viņas karte ir rozā, bet viņam šeit jālaiž prom tikai tie ar dzeltenajām kartēm. Grūti zināt, vai melnais nesaprot dāmas ilgo uzstāšanos, nesaprot pat angļu valodu (kas ir kuģa valoda), vai arī – grib mācīt viņai savas, šīs situācijas, šī kuģa manieres.
Daudziem šķiršanās brīdis, šķiet, pienācis ātrāk, nekā gaidīts.
Visnepiedzīvotāko savā jaunajā mūžā ir piedzīvojusi Maria. Bet… pēc tā jau mēs visi kārojam. Kuģi atstāj ap tūkstoš astoņi simti pasažieru. Visur ir izņēmumi; varbūt kādam no tiem ļauts dzīvi no kuģa paņemt līdz uz sausas zemes. Bet kuģi pārkrāso. Nāks cits brauciens, citi pasažieri.
—————————————————————–
Džons Bergers
(No Mazajam esejām)
Treji Vārti 01.03.1995
Kādā Džona Bergera grāmatā (John Berger — The Way of Seeing — Redzēšanas veids) izlasīju teikumu: „Kad mīl, iemīlētā skatīšanā (redzēšanā) ir tāda pilnība, kam ne vārdi, ne apskāvieni nevar līdzināties; pilnība, kādu tikai mīlas akts uz brīdi var ietvert.” (When in love, the sight of the beloved has a completeness which only the act of making love can temporarily accommodate.”
Es apstājos, domājot: jā, tā tas ir! Tā ir brīnišķīga patiesība. Bet šķiet, neviens to vēl nebija teicis, un vai daudzi tam piekritīs? Vai būs vēl kāds, kas to teiks?
Sāku skatīties pēc J. Bergera grāmatām tā, kā skatās pūlī pēc pazīstamas sejas. Viņa grāmatas jāmeklē labajos lielo autoru grāmatu veikalos, sīkajās grāmatnīcās tās nav atrodamas. Zinot meklēt pareizajās vietās, to sarodas diezgan daudz. Ne viņa visas, bet astoņas no tām, vairākkārt pārlasītas, stāv manos plauktos. Viņa grāmatu ierašanās bija kā laba paziņas, kā drauga ciemos atnākšana.
Prieks atrast sev līdzīgas atziņas, prieks arī pastrīdēties.
Vai esmu ar viņu strīdējusies? Nē. Bet šādas brīvības iespēja ir radusies no Bergera drošās valodas. No viņa var dzirdēt ko jaunu, kaut ko droši teiktu, viņa paša atrastu, piedzīvotu, ne vienmuļu, ne jau iepriekš dzirdētu un paredzamu.
Bergers ir pazīstams mākslas kritiķis, rakstnieks (prozā un dzejā), darbojies arī ar foto mākslu. Dzimis un audzis Anglijā, starp citu, mācījies glezniecību, bet strādājis tanī maz (lai gan, šķiet, šī viņa pieķeršanās gleznošanai bijusi iemesls dzimtenes pamešanai). Agri emigrējis uz Franciju un dzīvo Francijas kalnu vidienē, vienkāršu franču zemnieku vidū. Stāstījis par viņu dzīvi gan rakstos, gan foto attēlos.
Bergers redz daudz, redz intensīvi un izsakās droši par to. Nebaidās spriest, ne tikai glaimot vien arī par tādu lielo kā Pablo Pikaso. Par to viņam ir grāmata Success and failure of Pablo Piccaso (Pablo Pikaso panākumi un neveiksmes).
Kā vienu no Pikaso neveiksmēm Bergers min to, ka garajās vecuma dienās Pikaso nav uzgleznojis un atstājis no sevis nevienu lielu darbu (kā to citi gados veci gleznotāji ir spējuši.)
Pikaso vecuma perioda sīkos, daudzos darbus Bergers piemin kā horrors — šausmas. Jā, tie rāda vecuma šausmas satura ziņā, nepievilcīgā, pat pretīgā veidā. Lielam darbam varbūt ir vajadzīgs savs cēlums tā saturā, varbūt Pikaso vecumā īstenībā to nav saskatījis, domājot par vecuma dienu uzspiesto atsacīšanos no jaunības, prieka, mīlestības, seksa. Pikaso ir spējis atstāt mazos šausmu (horrors) gleznojumus.
Varētu iebilst, ka tie ir meistarīgi gleznoti un pilni neviena nemīlētās patiesības. Varbūt tas savā ziņā atsver kāda viena liela darba trūkumu. Modernā veidā daudz kas tagad tiek salikts no īsām apcerēm. Pikaso tikai nav centies šos īsos gleznotos momentus mazliet apvienot.
Par gleznotājiem Bergers rakstījis daudz gan kritiskās apcerēs, gan esejās, gan savās cita satura grāmatās, tā arvien atgriežoties pie redzes, pie acīm saskatāmā, atrodamā, atklājamā. Viņš raksta par redzēto droši un izsaka neparasti daudz par saskatāmo slavenu gleznotāju gleznotās sejās un ķermeņu kustībās, ieraugot tur modeļu un gleznotāju dvēseļu intīmās noskaņas no to dzīvēm, kas citur gleznu tapšanas vēsturē nav pieminēts. Tās parasti ir arī Bergera intīmās domas un spriedumi. Tie viņa rakstos ienes tuvību, drosmi, pat siltumu, ja viņa teiktajam var pievienoties un ļauties. Tās ir viņa personības iezīmes — drosme, sevis apliecināšana.
Viņš ar savu tuvāko ģimeni — sievu un bērniem dzīvo Francijas kalnainā apvidū. Anglis prom no Anglijas. Turienes franču zemnieku dzīve Bergera grāmatā The Other Way of Telling ir gandrīz tikai foto attēlos. Viņu attēli šeit rāda zemnieku darbus, viņu sejas, rokas un augumus, kas bez vārdiem uzskatāmi runā par viņu dzīvi.
No viņa rakstiem, kas skar vietējo franču dzīvi, ir viņa ievērojamā grāmata par ārstu, kas strādā un dzīvo savu mūžu tur zemnieku vidū, (A Fortunate Man). Šķiet, šai ārsta dzīvē ietilpst daudz kas no Bergera paša dzīves tur, pašizvēlētā svešumā. Bet paša atrasts un izvēlēts svešums varbūt vairs nav liels, dzīvi nomācējs svešums. Bergera rakstos izteikta viņa pasaules uztvere ar acīm, ar redzi, viņš stāsta par dzīviem cilvēkiem, jo daudz par franču kalnu zemniekiem, kuru vidū viņš dzīvo, svešinieks tiem un — arī ne. Viņš redz viņu dzīves īpatnības, redz, ka cilvēki visur ir tie paši, lai arī viņu dzīves apstākļi ir dažādi.
Bergera grāmatu skaits — ap trīsdesmit — A Fortunate Man, Once in Europa, Permament Red, Pig Earth, The Way of Seeing, The Sense of Sight, Another Way of Telling, Keeping the Rendezvouz, un citas, — manuprāt, lasīšanas vērtas, kas ierosina redzēt un pārdomāt.