Par veco Vītragu visi teica, ka viņš cita nekā nezina kā darbu, tikai darbu, svētdiena vai darbdiena. Kas bija tie visi, kas tā domāja? Visi, kas tur dzīvoja apkārt, nāca, gāja, kustējās, šaudījās kā zivis straumē: saimniece ar savām meitām – pašas meitām, kas nebeidza iet tālās skolās, bija jāvadā uz staciju rudens naktīs, un saimnieces citas meitas – kalpones, kas pie viņas dzīvoja ilgas un labas dienas, pucēdamās un uzvezdamās; graudnieku pāris ar saviem puikām, kas gāja apkārt kā bites ziedā; saimnieces visilggadīgā kalponīte Vilma un Siliņu Indriķis, graudnieku gala jaunā meita Tilda un Siliņu saimnieks; piena vedēji, ūdens policists – visi tie, kas sasaucās un saklaigājās pāri laukiem darba dienās, dziedāja un dancoja svētku un talkas dienās.
Vītrags bija kluss, lai gan arī viņš visur tur bija klāt. Atveda meijas, ko izpušķot istabas, klēts un šķūņa durvis, atveda baltdzelteno smilti no kaupres krasta, ko nobēra istabas priekšā. Vītrags nedziedāja un nedancoja, ne arī kā citādi izrādīja savu prieku, nu – pacilāja glāzīti, tas nu gan, bet ne jau viņš to vairāk varēja kā citi, varbūt tikai tajās reizēs, kad saimniece lika viņam alu darīt, tad viņš bija kungā. Citādi viņš zināja tikai darbu, visi tā teica un domāja.
Viņiem bija sava taisnība. Vītrags kustējās darbā, ziema vai vasara, rīts vai vakars. Viņš kustējās nedzirdami, it kā iekusis savā apkārtnē. Dažreiz savā sakņu dārziņā vai pie malkas grēdiņas (jo bieži pie malkas grēdiņas: Vītradzienei vajadzēja smalkas, sausas malciņas), vai pie apiņiem, vai rijas durvīs. Viņš tur bija un viņu pat nepamanīja, cik ļoti pierasts bija viņu visur tā redzēt. Ja nekur viņu neredzēja, viņš bija upes pakrastē, lejā aiz rijas pie sava darvas katla vai skalbēs pie laivas. Kad un kā Vītrags ielika upē murdus, kā izņēma no upes murdus, to gan neviens neredzēja, bet par viņa gaitām neviens daudz arī nelikās zinis, viņu ne mīlēja, ne ienīda. Vītrags bija kā zeme un debesis, par ko nebija daudz ko domāt, kas bija jāpieņem, kādas tās kuro reizi bija. Tāpat viņu ne īsti mīlēja, ne viņu ienīda viņa sieva, mazā Vītradziene.
Vītrags bija gara auguma, uzlīcis un lēns kustībās, mazliet paklibs. Vītradziene bija maza un veikla, tecēja maziem solīšiem un baltu lakatiņu ap galvu, vienmēr ar baltu galvas lakatiņu ar sīku rakstiņu vai sīkām puķītēm, vai maziem punktiņiem, vienmēr ar lakatiņu, jo viņai bija sarkani mati. Varbūt tas tomēr nebija tā, ka viņa ne mīlēja, ne ienīda savu Vītragu, varbūt tas bija tā, ka viņa bieži jo bieži ienīda un dažreiz arī mīlēja, jeb tas bija tā, ka viņa bieži jo bieži uz viņu dusmojās un dažreiz arī nedusmojās. Viņa sauca dusmīgā balsī: “Ej, Jāni, kur tu esi? Vai tu dzirdi, vai tu nedzirdi?” Un mazliet klusākā balsī sūrojās: “Ak tu, velna vecis. Nudien, nešķīstēns, kur nu atkal ielīdis…”
Bet reižu reizēm viņa teica arī: “Vecīt…” ar vieglu smaidiņu, smīniņu. Un svētdienās Vītragam uzdeva vienmēr tīru kreklu. Dažreiz pavisam jaunu, svītrainu. Pats viņš tad uzlika jauno naģeni un rīkojās ap zuša tabakas maku. Darbdienās viņam bija cūkas pūšļa tabakas maks. To bija vieglāk ritināt, savilkt un aizsiet, vieglāk arī tādu izdarināt. Zušādas tabakas maks bija garš un uzmanīgi kopā lokāms. Tā izdarināšanai arī vajadzēja krietni liela zuša un veiklības tā nodīrāšanai, ādas izkasīšanai, izžāvēšanai, lai tas būtu nebojāts, mīksts kā no zīda.
Vītrags ar sievu un dēlu dzīvoja īrnieku mājiņā uz paša upes krasta. Ja saskaitīja gadus, kā tie bija dzīvoti, iznāca, ka viņš dzīvojis sešus gadus Upeslejās, tad sešus gadus kalnā pie Siliņu saimnieka, tad atkal sešus gadus Upeslejās. Līdz beigās viņš dabūja jaunsaimniecību blakām Upeslejām un jau otrā gadā piepirka sev otra jaunsaimnieka zemi, kas, strādāt neprazdams, izputēja. Tā Vītrags beidzot kļuva īsta saimnieka kārtā. Bet tad sākas jau viņa dēla saimniekošanas gadi. Un karš bija klāt un viss beidzās.
Tomēr līdz tam laikam seši gadi te, seši gadi tur, seši atkal te – bija gara un laba dzīvošana. Un tie, kas teica un domāja, ka Vītrags zina tikai darbu, mazliet maldījās. Vītrags zināja darbu, bet viņa darbā dzīvoja arī viņa prieks. Un lai viņi teica un tenkoja – kāda svētdiena, tāda darbdiena – Vītrags zināja šķirot savas dienas un to darīšanas kā ābeci. Nē, tā atkal par viņu īsti nevarēja teikt. Ābece bija viena lieta, ko viņš nezināja, viņš bija vienīgais analfabēts tuvā un tālākā apkārtnē, un par to viņam nebija liela bēda. Kādreiz nācās vilkt trīs krustus uz kāda papīra, reti, pavisam reti, un ar to pietika. Darbu viņš zināja un prieks nāca tur līdz.
.
Salasīt sēnes ziemai, pasēņot, to varēja saukt par darbu, tāds tas arī bija, bet retais vīrietis tur to saprata un darīja. Un to varēja saukt par prieku, ja kāds to zināja un par to padomāja. Bet tur nebija, ko domāt.
Vītrags sēņot izgāja agri, darba drēbēs, visvecākās, lai arī būtu svētdiena; ar labām drēbēm neviens prātīgs cilvēks mežā negāja – uzplēšas uz zariem, pielien ar sveķiem un zirnekļu tīkliem. Vītrags gāja viss rūsgans, pelēks, ielāpu izraibināts, pat nepamanāms skujās, lapās, smilgās, saules un ēnu rimbuļos. Ar divi lielajiem kartupeļu rokamiem kurvjiem pie rokas, ar dūmu mutuļiem pār plecu no pīpes, viņš iegrima rudens rīta miglā, neatdalāms no kokiem, krūmiem, celmiem, sētas mietiem. Viņš pazuda aiz garajām Upesleju kūts un staļļu un barības šķūņu ēkām, pavīdēja aiz klēts, tālāk tūlīt pāri robežgrāvītim un jaunajās Aroniešu priedītēs iekšā. Tur bija rudmieses, dažreiz jo jaunas un cietas, ar rūsganiem apļiem kā norakstītas, kad nogriež tās ar nazi, iesarkanā sula plūstin plūst. Vītrags sēņojot vienmēr ņēma nazi līdz. Nu, tas jau nebija sevišķi jāņem līdz, tas jau vienmēr bija viņa kabatā tāpat kā pīpe, šķiltava un tabakas maks.
No priedītēm pāri plikajai vecainītei ar retajiem paegļu krūmiem uz lielajām eglēm – pēc baravikām.
Tā gan bija it kā neaizskarama lielās mājas sieviešu sēņošanas vieta, un Vītrags tur iegriezās reti, it kā tikai cauri ejot, tālāk uz apšu birzīti, kur auga apšu bekas un bērzlapes. Tad Vītrags uz brīdi tur izpeldēja no meža zaru aizsarga un ātri pārgāja no Aroniešu daļas atpakaļ Upesleju daļā, pāri pļaviņai un āboliņa lauka stūrim – uz Soklu.
Sokla bija Vītraga īstā sēņošanas valstība – pāris kilometru valsts (agrāk kunga) meža līdz Dekšņiem uz vienu pusi; uz otru pusi tā turpat gar Upesleju robežu sniedzās līdz upei. Soklā bija visādas vietas, gan sausas ar brūklenājiem un paegļiem, gan egļu mežs, gan jaukts, gan melni, dūņaini brikšņi.
Tās pašas sēnes auga tajās pašās vietās gads no gada. Tur bija cūceņu vietas: noliek grozu pa rokai un ņem un ņem, lielas, brūnpelēkas, smilgās, sūnās ieslēpušās. Dzeltenie viļņi, kā ar dzelteniem sveķiem norasojuši, lieli kā salmu cepures. Un rozā viļņi ar mīkstām, biezām bārkstīm gar malām kā no zīda, trausli, maigi.
Sarkanās un dzeltenās bērzlapes, biezas un cietas, ar tīru baltu miesu (ja tārpi vēl nav iemetušies), to podiņi cieti kā rieksti, pilna sauja no viena.
Beciņas pa vienai šur un tur, dažreiz arī čemuriem kopā cita pie citas, jaunās vecajām zem spārna un apkārt. Zaļās eglenes un brūnās alksnenes – pēdējās, ja vēl grozi nav pilni, tās parūgtas, īstā sēņu gadā nav vērts ņemt. Un gailenes, protams, gailenes! Dēļ tām jāmet līkums līdz Dekšņu daļai; tad no otras puses pa upes kaupri mājās.
Tur vēl zem vecajām, platajām krasta priedēm – baravikas, varen brūnas, ceļas ar visām smiltīm un skujām augšā, skaties, ka nesamin. Tāpat baltās krimildes. Tās reti var dabūt bez tārpiem, bet, ja gadās, ja nepalaiž garām jaunās, kas vēl zemē paslēpušās, tad arī ir manta; cietas, biezas, baltas un saldas.
Grozi pielikti kārtu kārtām cieši un blīvi. Vītrags sēņu kātus neņēma līdz, nogrieza cepures gludi, atstāja kātus klāt tikai jaunajiem podiņiem un baravikām, tām kātā dažreiz vairāk mantas kā cepurē. Tā, pēc izmētātiem sēņu kātiem, lielās mājas meitas tūlīt zināja: “Te Vītrags jau bijis, kāti vien pagriezušies, nav ko meklēt… Ja vēl tikai kāds podiņš kaut kur noslēpies vai nupat izlīdis no zemes, kad Vītrags vai pirms gaiļiem jau pārstaigājis…”
.
Tur, Upesleju kauprē zem pēdējās priedes, Vītrags nometās ceļos un labi sagrozīja, sakārtoja sēnes grozos, nostiprināja tikko uzkrautās baraviku kaudzes stingri, lai, to gabalu līdz mājām steidzoties, ceļā neizkaisītos. Celties vairs netikās, kāds stīvums kājās uz reizi sameties! Ja kāds redzētu, domātu, ka Vītrags tur Dievu lūdz rīta gaismā zem priedes. Bet nevienam tas nebija jāredz. Šinīs gaitās Vītrags izstaigāja klusi kā vilks un lapsa.
Kad lielās mājas meitas, govis izslaukušas, sēja lakatiņus un meklēja sēņu grozus, āva kājas, Vītrags ar pilniem groziem gar rijas stūri jau ienāca savā virtuvītē. Jāpaēd brokastis, tad varēs likt, lai vecene tās izsutina un liek sēņu kulēs zem akmens, glumumam nosūkties, tad pa kārtām ar rupjo sāli koka toverītī…
Sālīšanu Vītrags arvien darīja pats, piespieda cieši, lai gaisa burbuļi nepaliek vidū, un sāli – kā nākas! Vecā gan ievaidējās: “Vī, vai cik daudz tā sāls, nevarēs nomērcēt…” Bet tādēļ jau sēnes bija, lai ziemā būtu sāļāks kumoss, ko piesiet dūšu. Saceptas ar speķi un sīpoliem, tad ar skābu krējumu un sausiem kartupeļiem – ķeizara ēdiens! Ķeizars gan ēdot tikai taukus un sviestu, pats sēdot, ne pirkstu nekustinādams, un divi puikas, katrs no savas puses, šķipelējot tam sviestu un taukus iekšā. Nu jā, sviestu un taukus… Tas jau tikai tāds joks, tāpat kā tas, ka ķeizaram visu laiku esot krekls jāmaina, tīrs jāvelk mugurā bez mitas.
.
Vītrags savu tīro kreklu dabūja svētdienas rītā. Sestdienas vakarā pēc pirts vai labas nopeldēšanās Aiviekstē, ja bija siena laiks, viņš aizgāja gulēt ar kādu tīru, vecāku skrandu, svētdienas rītam nāca jaunais vai labi salāpītais un izgludinātais vai ar vāli izbūkātais (uzmanīgi, lai pogas neizbirst) goda krekls. Tad tā, svaigi tērpts, ar jauno naģeni galvā un pīpi un tabakas maku rokās, viņš brīdi apsēdās uz virtuvītes sliekšņa.
Viņa cietie, līkie pirksti ieradumā zinīgi darbojās ap tabakas maku un pīpi, bet acis no naģenes paēnas klejoja pāri tīrumiem atpakaļ uz mežu. Pirksti viņam bija līki, neatlokāmi vairs, bet – līku vajadzēja cirvja kātu tverot, izkapts kātu vicinot, kaļot, vīlējot; Tildai gurnā iekniebt arī vēl varēja, lai tā salecas un nobrēcas pa visu lauku, ko vēl citu. Tabaka gan mazliet bira gar pīpes galviņas malu, bet jāiztiek vien bija.
Tabakas drumstalas vācot, Vītraga acis vēl staigāja pāri laukiem un tīrumiem, bija tā, it kā viņš no meža vēl nebūtu ārā, viss labais, kas tanī bija, kļuva Vītraga pārzināts un savā laikā ievākts – sēnes, ogas, sūnas, pakaišiem ko paplēst, lazdas makšķeru kātiem, kārkli lūkiem un klūdziņām, tur arī dukuru un žebērkļu kāti, meijas un Ziemsvētku eglītes. Sausie, nokaltušie, nevienam nevajadzīgie koki – viņa sausai, sīkai malciņai.
Un pāris lielie celmi jāizlauž darvai. Laiva jāpiebaksta ar pakulām un krietni jānodarvo, jānoliek tā, lai pa ziemu neizkalst. Nāks palu laiks, ledi bružās, plostnieki jācilā pāri upei; laiva jātur kārtībā.
Kā Vītrags darvu tecināja, to zināja varbūt tikai vecāka gājuma ļaudis, varbūt arī ne tie, un jaunie par viņa darbošanos nelikās daudz zinis. Viņš arī daudz nebūtu teicis, ja tie ko prasītu; bija lietas, kurās Vītrags nemīlēja citu iemaisīšanos. Darvas tecināšana notika upes pakrastē aiz rijas, sausajās smilgās un saulgriezīšos, kur nekas labs, lopam ko nopļaut, nepaauga.
Tur viņam dega sīks ugunskurs un pāri tam uzcelts liels, vecs katls, vēl visādi vāki un trauki, un lielie, melnie celmi saslieti visapkārt. Tur Vītrags dažu dienasvidu, dažu pievakari līkāja, nāca un gāja, un bērniem tur nebija ko meklēt.
Laiva bija jānodarvo, nāks palu laiks, ledi skrāpēs, plostu baļķi rīvēs sānus, plostnieki jācilā pāri upei. Tie lika baltu naudu Vītraga saujā – visi tā domāja. Lai domā. Nu, balta tā bija, bet sīkie desmit santīmi ilgi krājami, lai kaut ko sakrātu. Vītrags arī labi nezināja – kam? Zemi? Māju? Dēlu skolot? Zirgu? Ko ar zirgu, ja nav zemes? Un – zemi… Kā tikt pie zemes?
Vītrags mīlēja naudu, kā ne? Sīkās sudraba zvīņas delnā no pārceltajiem. Uzlika plostniekiem pat normu, cik jāmaksā. Piecdesmit santīmus… Beidzot pat latu. Lai maksā. Tie labi pelnīja. Dažreiz paķer, norauj laivu un aizbrauc, ej, meklē, kur to pametuši. Tiem tāda steiga dažreiz – plosti jūk, jāskrien, jāglābj. Tie bieži lamājās gan, kad nevarēja kabatās atrast īsto naudas gabalu. Citreiz bēra neskaitīdami. Pavasara plostu laiks, Vītraga laiks. Vītragam rudzi zied – citi teica. Lai saka. Lai skauž. Kas tur bija ko skaust. Laiva jātur kārtībā, jālāpa, jādarvo, jāslēdz, dažreiz pat atslēgu nosit, aizbrauc. Airi jāslēpj, lai nepalaiž pa straumi. Un jānostrādājas arī pa lielo ūdeni, pa pavasara plūdu straumi, pa ātro plostu vidu, plostniekus šurp turp cilājot. Dažs, jau savu plostu nodevis, piedzēris, sāk ālēties laivā, skaties, ka dzīvs tieci malā.
Bet Vītrags bija pieaudzis pie upes tāpat kā pie meža. Laivā, kājās stāvēdams, atstūmās ar šķeistu no kalmju krasta un aizlaidās kā pa audeklu līdz Upesleju otoram (atvaram), kur straume pār akmeņiem rāva upes vidū, bet gar malām bija rāmi dziļumi – sāmi un līdakas. Ielika murdus. Pirmās līdakas izvilka vēl kopā ar lediem. Bet citreiz noplunčojās slapjumā un aukstumā tukšām rokām. Bet tā tas bija ar visu, un tā tam bija jābūt. Un nāca reimatisms un mugursāpes pēc darbiem un dzīvošanas. Kā tas citādi varētu būt? Rokas naktīs tirpa, jāsvaida un jāvicina. Vecene lamājās. Lika gulēt gultas ārējā malā vai dzina pavisam ārā no gultas. Bet cik miega viņam vajadzēja, viņam, Vītragam! Pavisam maz, pāris stundu. Un tad jau varēja celties, iet kulstīt linus.
.
Un beidzot, kad notika sengaidītais, gandrīz neticētais, un viņš nāca saimnieku kārtā – viņam piešķīra jaunsaimniecību, tepat, agrāk kunga, tagad valdības soklā, Upesleju pierobežā, un viņš piepirka putētāja otru jaunsaimniecību, kustējās pats savās un dēla vagās, plēsa tīrumu tālāk un tālāk – tad karš bija klāt, un viss beidzās. Juri aizsauca karā. Esot jau gan labi cīnījies, noturējis ar savu vadu tur kādu punktu līdz galam, kritis kā varonis. To citi runāja, lasīja avīzēs.
Vai to vēl kāds izlasīja vecajam Vītragam? Vai viņi abi ar mazo Vītradzieni tur vēl tad bija, savā jaunsaimniecībā, aiz tikko iekoptā sakņu dārziņa, iestādītām ābelēm un dāliju un jorģīņu krūmiem?