From ‘You want a true story’ (Ķikure/Kikure)


Prose: Erna Ķikure
Published: Inese Birstins, Canada, 1991
Cover art: Dzidra Mitchell, Australia
Cover design: Nelson Vigneault, Canada
ISBN: 0-9693766-4-2

.

.


[Translated by Dzidra Mitchell]

INGE

Why did Inge break her collar bone? It would be simple if every “why” found a straight answer. There is not just one answer. There are many. If just one of them is taken as the right one, then we gain only a skewed version of the incident, as though looking into a distorting mirror. If one believes them all, then one is left just as confused as before. Inge is still little. It was just an ordinary mishap, but everyone says something different.
      Inge is rather an odd child. No-one, who has seen her only once, recognises her the next time, because she is always changing. When she looks at herself in the mirror, she can look beautiful. At nine years of age, she knows her own face better than her mother knows hers. Just as from everything Inge takes into her small hands, she fashions some new creation, so too she forms new shapes with her face. She discovers some expression that causes two small dimples to appear in her cheeks, just for an instant. They glint like a pair of sparks in her smile, and then are gone. She gazes into the mirror with the kind of eyes as has Leonardo’s Mona Lisa. She has seen that picture in a book. This likeness to Mona Lisa appears in Inge even when she is not looking in a mirror. Seeing her, one can imagine what Mona Lisa looked like in real life, for Inge has the same sort of forehead, oval face, eyes, smile, and even skin tone. At other moments, there is none of all that. She screws up her nose, puckers her lips in a childish way, and romps away with her two dogs.
        But then, at other times, she stands again in front of the mirror and holds her head so as to look quite regal. Staring into the mirror happens a lot, especially in the evenings, because opposite Inge’s bed there is a wardrobe with a mirrored door.
        As soon as her mother opens the wardrobe door towards Inge, who is lying in her bed, in a flash, she is no longer lying down, is bolt upright. With the night gown slipping off her shoulders, she is standing, wrapped right down to her heels in the white sheet. Her shoulders are bared, the sheet magically wraps around them in the style of some evening gown, her eyelids are half-lowered, lips slightly parted, exactly like the looks on the models which fill the magazines, newspapers, and billboards. The sheet opens a bit to reveal a brown, suntanned leg in all its young child’s length. It is slowly, gracefully moved until it is positioned just so, in the perfect pose.
       Then, with and exaggeratedly refined movement, that all disappears. The sheet is swapped for the mother’s nightgown. A totally different girl is looking into the mirror – the arms hold the drapery in a feminine mode around the shoulders, eyes sparkle, the lips smile. As though again by magic, accessories appear – bracelets, necklaces made of belts, stocking holders, ribbons, belonging to her sister and mother.
       Inge’s mother takes back her night dress, but in a flash, a coloured beach towel appears, wrapped around Inge’s hips, around her neck hangs Inge’s sister’s black school stocking, and her arms and legs start dancing in a wild rhythm.
        Inge’s mother tries not to look at her, for she must not start laughing. It is way past bed time. She scolds.
        Now the sheet is over Inge’s head. She crouches in bed, poking her fingers up under the sheet, creating rising and falling motions, being a ghost. 
        Before her mother gets to switch out the light, once more Inge stands wrapped in the sheet with the leg arching elegantly. 
       Of course Inge’s leg and shoulders are no different to all the other little girls who absorb the endless stream of magazines that pour into our lives nowadays. Inge’s sister also sometimes wraps a sheet just so around her shoulders, and the two sisters jostle with each other for space in front of the mirror. It is delicious folly, transforming oneself into someone else. It is a game, and fun, becoming a Princess Di, a Marilyn Monroe, or some nameless other, who fill the magazine or newspaper pages from one end to the other.

        Inge develops slowly. Only gradually is she starting to question whether gnomes and pixies really exist. With her dolls, she plays out the whole gamut of human life. They get dressed in wedding dresses, cradle their babies, lay them down into prams. These life events also get tirelessly depicted by Inge in her notebooks, day after day. She draws with her left hand, creating beautiful images, mainly of females.
        Inge’s development in drawing, in the opposite direction to the art world, goes from abstract, from a search for purely aesthetic form, toward realism. A few years ago, Inge’s depictions were far from realistic, even though they were wonderful. The faces were gently oval, the forehead part a little wider, the chin endearingly pointed, the eyes – two straight little diagonal lines, the mouth – a little pink dot right down in the pointed chin, and the nose – absent.
        Perhaps this total ignoring of the nose was to blame for Inge’s turning towards realism. Her father so ridiculed these beautiful, noseless faces, that Inge, with clenched teeth, took on this repellent object, the nose, and along with it – realism. The beginning was fairly dreadful. But Inge was persistent. Battle also had to be done with the various other parts of the human body before they began to take on a properly human, rounded form. The relationship between the size of limbs began to shift, losing some of the previous charm in the gestures, but now all that is over, and an assured hand puts everything in its right place. Colourwise, Inge retains her freedom. The women are drawn in all the colours imaginable. They come with blue, green, violet hair, with starry golden eyes, with fluorescent faces. Only the lips consistently retain their red tones. Men also begin to appear, or boys. However, those are much less useful for art, as many before Inge have found. 
        Everything quickly changes form in Inge’s hands. If her mother is peeling potatoes and some potato has a little rounded head-like lump, then without the mother even noticing, it has disappeared into Inge’s hands, and comes back floating on some wood-chip boat as a fat, whiskered old man, with a green leaf for a hat. A moment later, that same potato has transformed into some animal-like creature on which sits a newspaper cut-out cow-boy.
        Once, Inge, sick in bed with a cold, had grown weary of sitting there, playing with her pencils and dolls. Her mother tossed her the pin-cushion, where Inge’s sister, having just finished her needlework, had pinned several dozen pins with coloured heads. Very soon they were being formed into long, ornamental rows. When, after a while, her mother came in again, on the pin-cushion could be seen something resembling a colourful opera scene, with the king and queen in purple, and their courtiers in flashing colours, watching a couple in white, dancing with see-through veils and wings. All the pins had been dressed in minute outfits, cut out of lolly papers. If the little pin-cushion scene had been photographed, no-one could have guessed how it had been done.
        Her mother sometimes despairs about Inge. Every corner is filled with her stuff. There are little containers with plants growing in them; boxes with caterpillars that will turn from green, to gold and then into butterflies; cicadas of seven different sorts, with their dried out shells, like strange carts or chariots, then sea weed, piles of snail shells, bird feathers, collections of stones, modelling clay, mud, plasticine, and marbles, endlessly rolling about.  A multitude of cut-outs from magazines. Nothing is to be thrown away. The mother has to understand that. Perhaps her mother gives her too much of a free rein, and that is why there can also be problems. Not long ago, she cut her foot on glass, so that the doctor had quite a time trying to sew it up, and now the broken collar bone.
        “It’s the mother’s fault,” says the father.
        “It’s because she has brittle bones,” says the head of the children’s day care centre where the accident took place.
        “It’s because they were mucking about, where Inge was doing somersaults,” say the other children.
         “It’s because my hand slipped,” thinks Inge. Every one is right.
        Inge’s mother thinks to herself it was something different- that it was because eleven year old Peter was there, among the other children.  


[typed — Erna’s own rough translation of Aprikozu kociņš in Tu prasi patiesu stāstu]

[THE APRICOT TREE]

At the window Mrs. Youmaya was standing and looking in the rain (out in the? out at the?) rain.
She didn’t do anything good in her free day, hated to clean and polish, was fed up with mixing, cooking and baking too.
Some heaviness was weighing her down. Did not the life pay her enough for all?… Soon she will go around uncombed (?), and not decently dressed?
Was she not like the peartrees?
Didn’t she have in her that secret what was in that tree? (lifes secret force?)

It was raining.
One should plant a fruit tree of good, sweet fruit.
They had not a single fruit tree here in their small courtyard, nor in the little front garden, only the big, wild pear tree at the fence.

In mrs. Youmaya character was to act quickly, when something had come to the mind, what seemed to be good.
To plant a fruit tree would be reasonable, practical, and the time for that was convenient, the ground softly watered, the spring not yet too advanced, and her mind a little scattered (dissipied, restless) that might be saved by doing some useful, little job.
Should she first talk to Arnold about that?
Yes, if they could talk simply, as they formerly could… It seemed, they could [not]. — [word missing? possibly run off the edge of the page?]
Since some time now, talking went not easy between them.
Besides — Arnold was not interested in gardening.
Also — to plant a little tree, was not much bigger think, as to plant a flouwer. Becose of that she should not to phone and disturb him in his work.
Thinking a while — should she, or not to phone, she drew out her little Mini Moris and soon returned with a beautiful, little apricot tree, carefully wrapped up by the gardener. It had a good root and a three branch top, ready for planting.

Only one little tree. She did not dare more. And — there was not much place for more of them

Why was it an apricot?
Why not a plum, stat produces so well?
Mrs. Youmaya had thought of a plum tree. But there were so many kinds of plums. May be she was afraid to hear that question: “Why did you choose exactly this kind of plum? There are so many good (species?) kinds of plums…”
There were not known so many species of apricots. Therefore…

Mrs. Youmaya went around in the garden in her old raincoat under the soft rain, thinking, considering — where exactly to plant the tree?

Mrs Youmay was standing at the window in her first story room and looking how steady it rains.
It rains and rains. The earth soaks full itself with the water, gets soft, opens itself deeper and deeper.
Everything will grow again, will grow, and grow.
All the gardens around were getting greener, becoming fuller with every minute.

The enormous (gigantic?) pear tree who extended its branches between the two houses, neighbours and theirs, and growing exactly at the fence (on the fence??) did not belong to neither of them, had taken the colour of (quite) black green, the trunk, the branches and leaves solid, firm, like cast in iron.
It will ripen again it’s big yellow, beautiful fruit, bitter and (sours?) was and to — whom?
(In?) Every spring it wrapped itself white (with the) in the blossoms, every sommer, drunken with powers of the earth, it carried out and scattered down it’s crop.,
Mrs. Youmaya with a sceptical smile, nonetheless with admiration and joy, almost with envy looked often at this tree. High and mighty it always responded to her eyes, returned her glance as soon as she neared the window.

It was a shelter for her in her Black (downcast?) moments, with it’s stubborn existence:
the pear tree in blossoms,
the pear tree’s branches suddenly full with (of?) green, almost undistinguishable from the leaves,
then they are getting (becoming?) lighter, bigger, more golden, like lamps stat start to glow.

Where was the right place for it?
Where Arnold would think to be the right place?
How could she guess that, without asking Arnold about that?
How could she ask Arnold — if they could not talk amiably? (Friendly, quietly?)
At last she decided that the only place where she could plant the tree, was the little flower bed with the forget me notts in the middle of the lawn, not far from the path, opposite the front door.
The forget me notts were not very happy there, may be they had too (of) much sun there.

Be how it was — there was the place where the tree planting would not change much of the little front garden.
If after all it came to that, that there was not the right place, the trouble would not be too big. It would be easy to plant the forget me notts back there as before.

Mrs. Youmaya dug the soil deeply, cleaned out the root of the weeds, put the manure under and planted the little apricot tree.
Carefully she flattened the fresh all around the around the tree, for a real fruit tree it should be, and left in the mild rain — let it grow, grow, to extend the branches against the sky, to bloom and to drop the fruit around itself. for ever after so… always so on… (?)

She, Mrs. Youmaya should also live like that, should look well after the little tree and first of all should say to her husband simply and joyfully (in the evening): “I planted a tree today!”
But she knew that she hardly will say so, she will wait — what will he say?
In all what she did, her husband found some fault lately, not too bad, but there usually came a word, that diminished her joy of something done. So better let his do the attacking if he wants to, not to provoke him with kind of boasting, about work done as if waiting for a prize.

Nevertheless in the evening Mrs. Youmaya pronounced her little sentence — telling that she has planted a fruit tree, however may be not very cheerfully, as the husband burst straight away: “Yes! I did see it. But if to plant something, first should be well considered — where to? So that the tree could grow and bring joy.”
The husband may be was not in a good mood, tired, the conversation started in the wrong moment, as further it:
“And where… where would you like to be it planted?”
“If you plant a tree, you must know — it will extend its branches… But — where would I like to be it planted? I have not wanted (anything)… you have it planted.”

Continued in such a way, the conversation could lead to a bad end. It had happened to them so, talking of other things. With periods of silences and much of careful maneuvering only their common life then could come on a decent road again. The peacemakings were rather pleasant, but the bad periods started to dominate.
This time the conversation stopped. The wife did not continue it. It might have continued in her in some different, furtive silent way.

The next day, returning from the hob, Mr. Youmaya greatly surprized saw that the apricot tree was replanted in another place, in the middle of the lawn, near the path that lead to the gate. Nearer the house, in their former place were the forget me notts, as before.
The tree was replanted and the wife was not at home. Her car was not there. There was no dinner. It seamed — she had left. He serched all around the house, but there was no explanation, some farewell note. That mad him angry. She sure had done it so to make him angry. Nonetheless he could no help getting so, however in spite of her he would not wished to run around banging (twisting) his fists.

Yes, in their former place there were the flowers, the same forget me notts, he saw that, unconsiously gone to the window to look that funny thing — the replanted apricot tree. About the garden Mr Youmaya really did not care at all. The gardening was not important to him. It also never had been the cause of their quarrels… If there all together were quarrels between them??…
Why has she replanted that tree?

A wifes running away from the house was not an uncommon thing nowadays.
One could eat out cheep and good. One could do the washing in the washing machine without even wetting a finger, or take the load to the public laundry, in case the machine broke down.
And people, what people would think, what formerly was the most painful part of it all — nowadays was much simpler. If the husband did not know where his five was, that was almost a natural situation — the wife had her own job, her own car, her own duties and happenings. If the wife left her husband for good, that was also a common thing, should not even mention the word — deserted… But — had Mrs. Youmaya left for good, there was no clearly visible sign, nor any real cause to think so…
Nevertheless the rage of Mr. Youmaja did not disappear, but moody persons sometimes are left alone. With the people in the first days, Mr. Youmaja had not to start explanations. The weather however turned against him: it stopped raining, the dry winds came then the heat — the sun burned day after day.
Soon everybody was watering its garden to save the good green colours of the lawn and shrubs.
However… if such heat will continue too long, the watering of the gardens will be forbidden all together.
In the beginning of the heatwave Mr. Youmaja was thinking about that, and even unconsiously — was waiting for that.
He did not think of watering his garden…

The weather was hot and dry the second week already. The water using was not rationed.
All the people were watering their gardens. More so the ever… Or so it seamed to mr. Youmaya. Hadn”t he ever noticed, how people watered their gardens?

It would have been easy for Mr. Youmaya to refuse watering his garden, he even would not even (?) think of doing so — let survive who can, and wild away who cannot. But — if they just would be doing that — wilting and diasapearing. No! As with every living thing, it does not happen so easily.

The destroing of something alive, could be a disgustingly complicated thing sometimes.

The garden turned grey and yellow. It showed it’s disaster to the world. The neighbours stopped at the gate, watched it… The passers by turned their heads.
It seamed to mr. Youmaya that every eye was watching him seeing him through and through… discovered ? un covered, grinned at about him.

Why had she replanted the tree just in the middle of the garden?
It extends its branches, the little new leaves wilting — it is begging, like an alive beggar.

Also — she had no reason to leave everything. There was nothing wrong between them — to listen only (… Just to listen (?) how etc.), how some other couples were battling…
And after all — had she really left?

(Once?) At one late afternoon. when Mr. Youmaya was standing at his window and looking out to the garden, as in his frustration he had stated to do, it seemed to him that he had noticed his wife coming in the street. Swiftly he stepped back from the window and was waiting that the door would/will? open and she would come in. But nobody came. Nobody was in the street.

Mr. Youmaya started to think, that he should take a special leave from his job. He should go away for a while somwhere.
He could not now take the hose in the hands and struggle in the dried out garden.
The damned tree seamed to be waiting for that… Extended his branches towards him, when he left for his job in the mornings. And then in its wilted leaves there were the mist of the night lie little pearls…
It was not likely to get a leave from his job at this moment.
Frustrated he walked the streets of the town and his eyes found all the towns gardens. The gardens, just gardens…

In one of them he noticed a new kind of automatic sprinkler.
Unconsciously (unaware?) he had stopped to have a good look at it.
Such one would suit him — it worked noislessly, reached a good amount of the ground, was throwing a row of the streams to one side, then turned automatically and threw the water to the other side.
Mr. Youmaya watched it a good while. An attractive new discovery.
With old ordinary things he would not have bothered to be interested.
Mr. Youmaya phoned to some shops and in the same evening already switched the new sprinkler in his garden. Let it to work all the night through. Switched it out next morning having jumped off the bed early enough. A sturdy tree, the newly-planted, it was reasonably recovered in a single night. It took many more nights for the lawn to get back its (green) colour.
Why did Mr. Youmaya switched in the sprinkle during the nights only?
Well… during the days he went to his work.

One morning early, when Youmaya went to the window already, yes — to look how much of the good green colour the garden had regained — the wife was standing on the path in the middle of the garden, stopped there, returning with her travelling bag.
Returning — from where?
That question only shortly shot through the head of Mr. Youmaya, there was no time to think it further — as the wife started for the front door.

He span around, away from the window, to disapear back in the bedroom, or washroom, or kitchen… But instead headed for the nearest door, the front door and tore it open, having not expected this, she fell in his arms. And she managed to lough and to hug him round his neck — warm, wet a little/a little wet from the sprinkler in the garden, she was at his mouth, his cheek, his ear saying: “Thank you. thank you, thank you.”
Thank you? For what? He wanted to stand harsh/harshly? against her. He had made, had done nothing to please her.

However in Mrs. Youmaya, may be some of the pear tree stubborn living powers had been settled in — her hands did not let him free. Still stiffening in uncertanty — to succomb or not to, he glanced at his watch and let her have her ways. It was not late yet, becose of the sprinkler he had developed a habit to get up early.

Aizgājušā laika pēdās (Ķikure/Kikure)

Iljērai tuvojamies saulainā noskaņā, saulainā augusta dienā, caur druvām, pa lauku ceļiem. Esam droši, ka satiksim Marsela Prusta bērnības dienu pilsētiņu ar visu tās Prusta notēloto jaukumu. Bet, kad esam klāt, kļūstam dziļi nopietni: liekas esam atbraukuši nelaikā. Varbūt – uz visiem laikiem par vēlu?

.

Iljēra, ko Prusts savā romānā “Aizgājušā laika pēdās” dēvē par Kombrē, varbūt vēl nav pārāk mainījusies, bet redzams, ka tā stunda ir klāt, kad tas viegli var notikt. Ap baznīcu ar tās augsto slīpsānu torni, laukumā un visapkārt viss ir kā viens vienīgs balts un dzeltens rakums: būvmateriālu kaudzes, kravas, nokrautuves, bedres, kāpnes, sastatnes. Baznīca, liekas, ir padevīgi kāpusi uz milzīga operācijas galda, tai tuvumā vairs nevar pieiet, lai jaustu, redzētu pilsētas kopainu – celtņu, laukumu, koku sadzīvi. Šīs vietas gluži organiskā nelaime mani aizskar tik ļoti, ka tas man ir jāizgrūž vārdos, un es pavisam nepiedienīgi saku:

“Nezin, ko viņai griezīs – galvu vai kājas?”

Inesi tas savukārt dziļi aizvaino, un viņa mani norāj: “Nu, baznīcai kaut ko pārbūvēs, ko tu domā?” Ko es varu domāt, tikai to, ka tāds brīdis pienāk ne tikai cilvēkam, bet arī baznīcai un pilsētai un varbūt – veselam laika tecējumam, kad vairs nevar zināt, kā lietas to pārdzīvos un kā būs tālāk…

Nomierinājušies mēs redzam, ka pilsētiņa nemaz tik maza nav un visa nebūt neatrodas zem ķieģeļu, smilšu un būvkoku kaudzēm. Braucam meklēt Prusta krustmātes Elizabetes māju, kur Prusts agrā bērnībā pa vasarām ciemojies. Līkumojam pa pievilcīgajām, jauku veclaicīgu namu greznotām ieliņām, līdz nonākam pelēka nameļa priekšā, kas ir īstais. Uz mājas stūra ir plāksne ar Prusta tēva ģīmetni. Viņš bijis slavens ārsts, te dzimis un sācis savu karjeru, bet vēlāk pārcēlies uz Parīzi. Viņa vienīgais dēls, rakstnieks Marsels Prusts dzimis un audzis Parīzē, tikai vasaras bērna gados pavadījis šai mājā, kas tad piederējusi viņa krustmātei, un šī māja kļuvusi dziļi nozīmīga rakstnieka dzīvē.

Tā ir trīsstāvu māja, ja skaita arī pirmo stāvu, kas šķiet mazliet zemē iegrimis kā puspagraba stāvs, uz kuru ved velvētas durvis ar dažiem kāpieniem lejup. Mājas fasādē ir seši ne visai lieli logi ar ļoti baltiem aizkariem. Daži logi ir vaļā un pie visiem kastēs zied ļoti spožas gaišsarkanas ģerānijas. Durvis ir ciet, un mums nav vēlēšanās klaudzināties vai lauzties iekšā. Mēs tikai brīdi paliekam mājas priekšā un to pavērojam, priekškari un puķes, viss ir ļoti kluss, skaidrs un – miris. Spožie lodziņi ir savā ziņā kā kapi; tas, par ko mums stāsta Prusts, ir bijis miris jau tad, kad viņš par to sācis rakstīt; tagad ir miris arī Prusts, tikai puķes zied. Jēdziens par puķēm Prustam izveidojies te, tās puķes, ko viņš vēlāk dzīvē redzējis, viņam vairs nav šķitušas īstas puķes.

Mazās madelēnas, iegarenās kūciņas, ko Prusts te ēdis, mēs esam jau agrāk nogaršojuši. Tās ir mazas, vieglas olu mīklas cepums, un to garša svešiniekam, protams, neko sevišķu uzburt nevar, kā tas reiz gadījies ar Prustu, kas, mazo madelēnu vēlāk dzīvē uzkozdams, pēkšņi nonācis tādā atmiņu spēka varā, ka iesācis un uzrakstījis sava mūža lielāko darbu, romānu septiņos sējumos – “A la recherche du temps perdu”.

Romāna pirmajā grāmatā Prusts stāsta par šo māju, šo pilsētu, par tās ļaudīm, ielām, smaržām un diviem ceļiem, kas to veduši tālās pastaigās ārpus pilsētas.

Pirmo mēs uzmeklējam to ceļu, kas ved uz upīti, uz pļavām. Daudzas vietas saskan uz mata ar grāmatā tēlotajām, dažas jāsazīmē ar notikušajām pārmaiņām to vaibstos. “Vecais tilts” izskatās diezgan jauns, bet taka gar upes malu, pa krastu, no kura var pārredzēt otras upmalas pļavas un dārzus, ir tā pati un pieved mūs pie Prusta parka. Prusts runā par daudzām un dažādām smaržām, kas pildījušas viņa pilsētiņas ielas, mājas, dzīvi. Smaržu netrūkst arī šai augusta dienā: smaržo briestošie labības lauki, krūmi, puķes. Parkā atrodama vēl kāda baložu būdiņa, mazs paviljons, pusaizaudzis dīķis no Prusta laika, bet nekādu īsti seno ainu šīs lietas vairs nespēj uzburt. Toreiz tās bija jaunas un modernas, tagad – bēdīgas, pusdzīvas, iekonservētas.

.

Atceļā uz pilsētu mums iegribas nofotografēt veļas mazgātājas uz upītes. Upei pāri kā plosta, kā tilta veidā ir pārbūvēta rinda veļas būdu. Tur tekošā ūdenī berž, skalo un rīkojas pulks sievu, bet viņas tiešām izskatās – jā, kā to lai pasaka – tik darbdienīgas, tik nopietni darbīgas, ka mums nav dūšas pret tām pacelt foto aparātu: šīs resnās, krietnās franču sievas noteikti jutīs, ka tā ir skaidra ziņkāre no mūsu puses, ka tas nav nekāds kompliments viņām… Šī vainas apziņa mūsos ir tik liela, ka neviens no mums neuzņemas būt par fotogrāfu! Slapstoties mēs staigājam uz vienu un otru pusi, līdz beidzot izdarām neizdevušos uzņēmumu no mašīnas garāmbraucot. Tās ir Prusta laika sievas.

.

Pilsētā mēs nopērkam pastmarkas ar Prusta attēlu un skatu kartes ar Prusta māju un guļamistabu. Bet mums netīk visas šīs lietas kailais komerciālisms, un mēs mainām nodomu vakariņot pilsētā.

Pa ceļu kalnup, ko sazīmējam par Prusta tēloto viņa otro pastaigu ceļu, mēs atstājam Iljēru, gan ar žēluma smeldzi šķiroties no tās ieliņām un vēl ilgi noskatoties uz ābelēm un rudzu puķēm ceļa malā, kur skatījies arī mazais Marsels, Marsels Prusts.

Šartras katedrāle (Ķikure/Kikure)

Šartras katedrālei mēs piebraucam no aizmugures. Ir kādi baznīcas svētki, un katedrāles galvenās ieejas pusē nav vietas, kur piestāt. Ir dzidra, rāma augusta pēcpusdiena. Pēc izkaršanas mašīnā uz saulainajiem ceļiem jūtamies kā atraisīti, kad ejam zem augstajiem kokiem, gar zaļajiem mauriņiem pretī baznīcas mūriem. Mēs izbaudām savu soļošanu un tuvojamies mierīgi, jo ko te līdzētu kāda dedzīga nepacietība pie šīs celtnes, kas dzīvojusi vairāk nekā 800 gadus, kas sevī ietver ne mazāk kā 8000 dažādu mākslas darinājumu, kas ir kā milzum milzīgs cilvēces vēstures apcirknis, kurā ir ziņas par visu, ja tikai kāds spētu tās visas izlasīt. Tomēr mūsu miers ir vairāk ārējs, iekšēji mūsu prāts ir diezgan sasprindzināts un it kā noslēdzies visiem citiem apkārtnes iespaidiem. Jūtam, redzam, ka katedrāle ir kalnā, ka pilsētu no šīs vietas var tālu pārredzēt, bet viss tas aizslīd garām it kā neapzināts.

Kad esam jau tik tuvu, ka acis sāk pietverties katedrāles mūriem, meklējot to masas, līnijas, dzegas, tēlu grupas un visu to, pirmā brīdī nepasakāmo, ar ko sagūsta tādas celtnes, mans skats pasitas – vai kaut kas to parauj – sāņus un tas apstājas pie kaut kā, ko varētu apzīmēt kā briesmīgu: tur, aiz zaļā mauriņa, kā izgrūsta no zemes, paceļas milzīga brūnsarkana akmens dūre ar lauztu zobenu.

Mans prāts tik asi saceļas pret šo skatu, ka es ātri novēršos un gribu izlikties, ka neesmu to pamanījusi, lai arī citi to nepamanītu. Bet mans znots ir jau apstājies un skatās uz to, un es tikai spītīgi un nevarīgi atkārtoju: “Tas nav nekas! Tas nav nekas!” Saprotu, ka šai vietā nevarētu būt nekas nesvarīgs, līdz šai vietai nevarētu atstiepties kāds privāts dārzs (ar māla pīlēm…). Tam jābūt kādam kara piemineklim, bet es nevaru panest šīs briesmīgās lietas brutālo kliedzienu. Ne te. Varbūt arī nekur citur. Varbūt tādēļ, ka mans prāts šai brīdī noskaņots redzēt tādas lietas kā Mikelandželo Dievmāti ar mirušo Dēlu klēpī, kas noņemts no krusta, bet viņas seja ir jauna, tanī ir tikai vieglas skumjas; tādas lietas kā Bernini Svēto Terēzi, kam eņģelis izņem sirdi, un uz to var skatīties…

Es redzu, tur aiz milzīgās dūres ir vēl izmūrēta krītaini balta siena ar vienkāršu melnu uzrakstu: Jean Moulin. Absolūtā vienkāršība šai sienā un šai uzrakstā – kā no kādas sētas vai mājas daļas – un baltās, melnās un sarkanīgās krāsas kopaina dod varbūt tādu kā klīnisku noskaņu kā pēc amputācijas. Bet es palieku konfliktā ar visu to. Tai brīdī es vēl īsti to neaptveru, ka tā ir vieta, kur apglabāti karavīru pelni no Perlašēzas kapsētas un no cietuma. Tas ir piemineklis Žanam Mulēnam atsevišķi un turklāt visiem citiem, kas Francijā krituši pret vāciešiem. Žans Mulēns bija pretestības kustības vadonis Francijā vācu okupācijas laikā, vāciešu atkārtoti un briesmīgi mocīts, neatveseļojies beidzot arī slimnīcā, kur turēts, lai būtu spējīgs jaunām mocībām, miris vilcienā, kad vests uz Vāciju jaunām pratināšanām.

Klusēdami mēs nonākam līdz katedrāles fasādei. Esam tieši tai pretī, bet stāvam plašajā laukumā krietni atstatu no tās, tā ka lielā celtne ir labi pārskatāma. Taisni tai brīdī no tās ārā sāk plūst cilvēku straume, svētku lielākā dievkalpojuma daļa ir beigusies. Tas ir suģestējošs skats, straume ir tumša un plūst palēni, jo arī trim durvīm tā nevar izgāzties cauri uz reizi; tā ir bieza, liekas vai divkārtīga sākumā, jo gar durvju malām cilvēki spraucas cits citam garām, pāri to pleciem un galvām uzvīdamies, masa griežas kā atvarā un tad krīt ātrāk, brīvāk, izbirst pāri visām kāpnēm. Mans znots pirmais uztver šo skatu un gandrīz kautrējas izteikt, ko tas atgādina – katedrāle izskatās kā milzīga gaļas maļamā mašīna, kas dziļā nopietnībā maļ cilvēku masas ārā no sevis, liekas, ka lielā loga rozete griežas. Maļ jau daudzus gadsimtus…

Stāvot tur, jūtamies mazliet vairāk svešinieki kā citreiz – mēs neietilpstam šai malumā tik pilnīgi, tā ir franču tauta.

Tomēr turpat blakām kā labvēlības zīme mums laukuma malā stāv galdi ar smalku mežģīņu cimdiem, kabatas lakatiņiem, apkaklītēm – vissmalkākie franču tautas rokdarbi, un pie katra galda pa pusducim francūziešu savos mežģīņotajos tautas tērpos. Viņas ir tik neredzētas un skaistas, ka acs nezina, pie kuras ilgāk kavēties, un mēs skatāmies uz viņām no vienas uz otru, it kā tās būtu lelles, bet viņas to neņem ļaunā, tikai viegli, tikko jaušami smaida.

Varbūt šajās cimdu pārdevējās, viņu kustībās, stāvos, smaidos un apģērbos glabājas visdrošākās atslēgas to tēlu izpratnei, ar kuriem ir pilna katedrāle no iekšpuses un ārpuses. 12. gadsimtā celtā katedrāle cietusi divos smagos ugunsgrēkos; par tēliem, kas no uguns izglābušies, nav ziņu, ko tie nozīmē, kas tie ir – karaļi, eņģeļi vai svētie. Šos ugunsgrēkus pārdzīvojis arī logs Zilajai Dievmātei, kurai šī katedrāle celta.

Mēs paliekam baznīcā līdz vēlam vakaram. Staigājam pa visām svētajām vietām, pa apkārteju – Cloitre du Choeur – ar daudz mazajiem altāriem un lūgšanu vietām, kur dievkalpojumi norit atsevišķi katrā, neatkarīgi un netraucēti cits no cita un no lielā baznīcas centra dievkalpojuma. Krāsainie logi tur mirdz pāri pavisam tuvu, garāmejot tie uzplaukst kā maiga uguņošana ar dzeltenu gaismu, ar zilu, ar violetu, ar visām krāsām kopā… Uz baznīcas centra pusi kolonādē ir tēlu grupas, rindas, bari. Stāvot tuvu turpat ar tiem kopā, dažbrīd pavīd doma – vai viss jau pāri, vai stunda jau situsi un tu jau smaidi viņu pulkā tur – viņā pusē jeb tomēr vēl ne, tikai viņi smaida no turienes uz tevi?…

Sveces deg tūkstošiem, tās ienes saujām un klēpjiem: no vieglām, smalkām svecēm deg veselas liesmu buķetes un kaskādes; lielās un gigantiski lielās deg stāvēdamas rindās un pa vienai. Viss nepārredzamais nams viļņo siltos gaismas un tumsas plīvos, zuz lūgšanu čukstos kā bišu strops un liekas, šī norise ir mūžīga un nepārtraukta, citas pasaules varbūt nemaz nav…

Kad mēs ejam uz kādu sānu izeju, lai atstātu dievnamu, mums tuvu garām iziet kāda dievlūdzēja. Pūlis tur plūst iekšā un ārā visu laiku, nezin kādēļ manu skatu saista šī sieviete. Es apstājos, jo man liekas, ka man būtu jāiet tur – uz to vietu, kur viņa lūgusi, un jāstājas viņas vietā.

“Es gribētu lūgt,” es saku un mana meitene arī apstājās un pasmaida: “Nu, ej…”

Tad es attopos. Nē, tas nav īsti tā. Es tikai uz brīdi esmu ļoti intensīvi sevi identificējusi ar šo dievlūdzēju, kas izgāja tik viegli, it kā viņas lūgšana jau būtu piepildīta.

.

Turpat baznīcas laukuma malā pagraba telpās ir mākslas priekšmetu darbnīca un veikals. Tur ražo un pārdod lūgšanas krelles, arī rotas lietas, gleznas, veidojumus, audumus, visu ko reliģisku un arī pasaulīgu. Kaudzēm uz galdiem un arī uz grīdas tur ir foto uzņēmumi no visiem katedrāles tēliem. Redzams, ir cilvēki, kas nodevušies šo gadsimtos krājušos mākslas darbu izpētīšanai bez atlikuma. Un varbūt to varētu, tas būtu iespējams, ja šie pētnieki nekļūtu arī līdzradītāji, kas savā mīlestībā pret pētījamo nerastu un neradītu vēl arvien jaunas vērtības.

Alfa un Betas saruna kādā Anglijas katedrālē (Ķikure/Kikure)

A – Tas ir viss kā… mežs agrā rītā. Gaismas. Miers. Zirnekļu tīklu milzīgie riteņi, rasas pilni kā stikls, vizuļo kā logi…

B – …Vai vakarā. Stari, krāsās lūzdami, iespraužas caur zariem… Vai pusdienā. Spožums žilbina, lapas spīd…

A – Tu skrien par ātru. Es teicu – kā mežs agrā rītā.

B – Jā, bet katedrālē ir viss.

A – Es runāju par to, kas ir kā rīts. Miers, gaismas, augstas galotnes, tu nevari tās aizsniegt. Neko tu nevari aizsniegt. Tu nevari aizskart zirnekļa tīklu – staru riteni no gaismas pērlēm, pielips kaut kas pie pirkstiem, nolīs slapja roka, viss pazudīs, ko gribēji satvert.

B – Mežs dzīvo bez tā, ka tas tev jāsatver. Dzīvo, elpo, atdzēries nakts gaisa. Tu nezini nekā no tā, kā tas dzīvo.

A – Tas jau ir tas, ko es saku. Tas ir kā katedrāle. Miers un augstumi, kur kolonas satiekas sazarojušās. Krāsainas gaismas no logiem lido telpā, nolaižas uz grīdas, uz krēsliem, aizskar arī tevi. Tu nevari aizsniegt, aizskārt, satvert neko. Gaismas mainās. Nāk un zūd. Nāk citas vietā. Akmens plāksnes, kapu plāksnes grīdā – tās tu vari nostaigāt, mīdīt ar saviem soļiem. Tūkstoši un tūkstoši gadsimtos tās mīdījuši, bet putni un zivis, tur akmenī iezīmētie, iekaltie, kļuvuši no tā tikai maigāki. Putni. Zivis. Lapas. Augļi.

B – Āboli?

A – Arī āboli. Un rokas. Kas lūdz.

B – Rokas, kas strādā, ir vēl skaistākas nekā rokas, kas lūdz.

A – Rokas lūdz arī strādājot.

B – Dzied, šalc ātrās kustībās kā putni…

A – Nerunā vidū niekus!

B – Viss sastāv no niekiem, ja tu tā gribi teikt… Visur ir nieki klāt.

A – Lūk, krāsaini burti kā puķes, izkaisīti pa iepelēkā akmens plāksni. Vai viņš tiešām to paredzējis, ka lielie un vārdu sākumu burti, iekrāsoti citādi, izskatīsies kā sauja izkaisītu ziedu? Uz šīs plāksnes melnā akmenī baltas dzīslas ka zibeņi šķeļas. Bet iekaltie burti, lapas, putni, zīmes un viss – lido tur pāri, cauri, visapkārt, mierīgi, maigi. Tāpat kā dzīvē.

B – Drūzmā es pamanu kādus plecus, muguru, atrodu dzīvu mieru visam jūklim cauri.

A – Vai tu runā par baznīcu, katedrāli?

B – Par visu, kas ir kā katedrāle. Kāds tēlnieks salika savas rokas… sievietes un vīrieša roku kopā mazā skulptūrā un teica – katedrāle. Tas ir – cik vien cilvēks spēj celt ar Dieva palīgu. Kāds cilvēks sniedzās ar savu roku, lai celtu šo lielumu, brīnumu, ja es būtu uzlikusi savu roku uz tās, mēs būtu uzcēluši katedrāli.

A – Varbūt mazu, siltu būdu ceļmalā…

B – Telti. Saki – telti. Tagad ceļ teltis. Un vai tā nebūtu skaisti? Labāk nekā visas katedrāles.

A – Tu sāc atkāpties no pieņemtiem lielumiem.

B – Tā arī ir katedrāle ar visiem lielumiem – viss ir viņā, tulpes, rozes, ceļmalas, tirgus malšanās, putni, rokas.

A – Tu teici – āboli.

B – Jā – āboli. Lakstoni, kolčesteri, čečesteri. Viņi ir tik cieti, ka skan, miza tiem pieaugusi tik cieši, ka to nejūt, kad tai kož cauri, tik skraukšķ un smaržo, ne kā tie sarkansvītrotie, delikātie – miza kā no plastika, iekšā pārsaldināts pildījums.

A – Tev apnīk viena šķirne. Liekas – tuvojas launaga laiks.

B – Vēl ne. Redzi – akmens šai plāksnē kā bērzu birze. Nekur tomēr nav gadījies redzēt tik skaistas piemiņas plāksnes kā šais Anglijas katedrālēs. Viņiem dārzos ir tulpju klēpji – šajos akmeņos iecirstie putni un zivis ir maigi kā tulpes.

A – Tos tikai nogludinājuši to tūkstošu pāri gājēju soļi.

B – Tomēr, šīs rokas…

A – Kā putni?

B – Kad tās kaut ko dod, tās lido pretī kā putni, spārngali saskaras aizlidojot. Viņu ceļi ir iezīmēti. Mūsu ceļi arī iezīmēti. Ielas, tilti, vārti. Laiks. Diena. Stunda. Mēs kustamies iezīmētos ceļos. Tiekamies, šķiramies. Ņemam. Dodam. Iebūvējam šai laikā savu katedrāli.

A – Kaut kas nāks un to sagraus.

B – Katedrāles parasti nesagrūst. Ķelnes katedrāle. Svētā Paula katedrāle.

A – Tikai tādēļ, ka tās nav militāri punkti.

B – Briesmīgs paradums iemūrēt savus mirušos lielos vīrus, visādus varoņus un karaļus baznīcās zem grīdām.

A – Nereti tad vien tie mazie cilvēki varēja atvilkt elpu, kad kādu no saviem lielajiem tie varēja dabūt baznīcā zem akmens grīdas. Ričards Trešais…

B – Es negribētu gulēt zem akmens grīdas! Kaut kur kalnā, kur vējš pūš!

A – Nekur tu negribētu gulēt! Kalnā, tu domā, kur vējš vēl tev pūstu dzīvu dvašu… Tur katrā ziņā tu varētu kļūt vēl putns vai tulpe.

B – Jā, ārā arī akmeņi mainās, dzīvo. Frēzera upes akmeņos varēja atrast, ieraudzīt visu, kas ar tiem noticis – dzīvnieki, cilvēku sejas, ziedi. Kādā akmenī bija tās pašas upes krasts vai kādas mazākas kalnu upītes, pietekas krasts, viļņi, akmeņi, saule, atspoguļoti kā ar foto kameru… Viens akmens bija sirds veidā, lielumā, anatomisks atveids.

A – Un kā tev liekas, kā akmens tika pie cilvēka sirds? Frēzera upe pie tam – kalnu upe, tās ūdens tik auksts, ka tur neviens arī vasarā nepeldas, straumes bīstamas. Ko akmens tur zina par cilvēku sejām un sirdīm?

B – Cilvēks iebrauca Frēzera upē ar visu mašīnu! Sarkano uguni, kas nozīmē, ka tilta posms izņemts, kur liellaivām iziet cauri, noturējis par dzelzceļa signālu, domājis, vēl pirms vilciena izšausies cauri – un prom pa tiltu – upē iekšā.

A – Jā, vai zini…

B – Tur i akmenim sirds sakustas.

A – To cilvēku izglāba.

B – Viņš iekrita otrreiz.

A – Savu mašīnu ārā zvejodams… Bet tad viņu atkal izvilka.

B – Bet tanīs pāris reizēs cilvēks dabūja ar akmeni saskatīties.

A – Tev nav tā gadījies?

B – N… nē. Bet akmeņi ir savādi.

A – Visdrošāk ir akmeni iemūrēt. Un visskaistāk. Skaties, visas mazās vecās baznīcas un arī lielās – savas zemes akmeņu birums, tos tur vari vērot, kā saujā pagrābtus. Tomēr, dažreiz liekas, šīm Anglijas katedrālēm akmeņi taupīti pamatos, tie derētu mazliet augstāki. Savos plašajos zāļu laukumos tās peld kā laivas, tik līmeniski, kā iegrimušas. Bet kas būtu Anglija bez kuģiem!

B – Akmeņi ir savādi…

A – Jā, tie grimst par vienu milimetru gadā…

B – Tepat ārā, baznīcas kreisajā sānā uz stūra, ir kāds akmens tēls, kas negrib vairs tur stāvēt.

A – Kā viņi vispār tajos laikos ir dabūjuši to visu gatavu? Arkas! Arkas! Salaidumi zobs zobā…

B – Tur ir trīs tēli – vecāks vīrs, sieviete un jaunāks vīrs. Kas viņi domāti? Jāskatās viņos. Es skatījos. Jaunais vīrietis skatījās man pretī…

A – Viss smagums it kā pats sevi tur gaisā. Tikai viegli atspiezdamies pie nākošā. Akmens pie akmeņa.

B – Varbūt ar senajiem tēlniekiem ir tāpat kā ar mūsu vecākiem – kas saka: mans dēls būs ārsts, inženieris. Bet dēls domā un dara citādi. Tēlnieks teicis – tas būs svētais, tāds un tāds, bet tēls ir tas, kas viņš ir. Šis tēls baznīcas kreisajā pusē ir kāds šejienietis. Katrā zemē tie citādi, savi. Tāpat kā ar puķēm. Svešā pusē ieraugi – kāda neredzēta puķe! Cik jauka krāsa! Un tad paskaties, tur ir vēl otra un vēl cita tai līdzīga. Tāpat ar sejām. Cik īpata seja, pievilcīga savā vienreizībā… Un tad tai līdzīgu pamani uz ielas, vilcienā, kafejnīcā, portretā muzejā un – tēlā pie baznīcas sienas.

A – Laktoni, kolčesteri, čečesteri…

B – Kā tas var būt? Kā tas ir? Es viņā skatījos, pētīju, skatījos viņa sejā. Un akmens viņa vaibstos kļuva gaišs, acīs saules ēnās sāka vibrēt tumšs skats. Zināju, ka man jāiet tālāk. Cik ilgi es tur stāvēšu? Kad es atskatījos, viņš bija pieliecis galvu, izskatījās sarūgtināts, skatījās uz zemi. Gandrīz smagi kļuva, ejot prom. Kad es atskatījos otrreiz, viņš stāvēja atkal taisni, bet viņa labā kāja iezīmējās arvien skaidrāk zem garā apmetņa. Kad es tā atmuguriski kāpos prom, viņš to lika tālāk un tālāk savā akmenī un gandrīz jau grasījās kāpt nost, spēra soli ar savu slaido, garo kāju, ko tēlnieks tam bija ieveidojis, kā nu mācēdams, augstu, vai līdz viducim. “Tu kārdini, mēs grēkā krītam,” es aizstāvējos. Bet viņš: “Šai gadsimtā vairs grēka nav. Kādēļ man vēl te jāstāv?” Viņam taisnība. Kādēļ viņam jāstāv?

A – No simt soļu attāluma vērojot, arī šai katedrālei es gribētu kādu pēdu augstāku pamatu. Peld kā kuģis. Nu – cēli, tomēr…

B – Tad tēls būtu par augstu.

A – Mums jāsteidzas. Līdz saulrietam jābūt akmens laikmeta pilsētā vai kas nu tā ir – Stonehendžā. Pēc kartes desmit – vai apmēram tā – kilometri no šejienes.

B – Akmens laikmeta pilsētā?…

Piekusušais pulkstenis (Ķikure/Kikure)

Jaunā gada dienā apstājās pulkstenis. Galda pulkstenis, vienkāršs, kādu nopērk neizmeklējot, kad vajaga pulksteņa virtuvē, dzīvojamā istabā vai kaut kur visvairāk apdzīvotā mājas stūrī, kur notiek nepretenciozā ikdiena.

Šis pulkstenis, pelēkā plastikas ietvarā, noapaļoti četrstūrains, baltu ciparnīcu – seju, bija kalpojis dažus gadus, stāvēdams virtuves darba galda stūrī, turpat, kur stāvēja kafijas kalps (kafijas taisītājs), maizes grauzdētājs, sulu spiedējs un mazā piezīmju burtnīca izdevumu atzīmēm. Pulkstenis nebija šīs mājas iemītnieku pirkts, bet ienācis pa pusei kā dāvana: “…Ak jums te nav vēl pulksteņa! Mums ir vairāki… Sakrājušies…” Viņš bija, tā sakot, nezināma vecuma, nenoskaidrotas izcelsmes ieceļotājs. Vēlu vakaros pulksteni uzvilka viens vai otrs no mājas ļaudīm, kas pēdējais vēl nomazgāja traukus, uzvārīja tasi kafijas vai tējas, vai ielēja sev glāzi cita laba dzēriena. Kādreiz izdzēra aizmirstos vitamīnus.

Pulkstenis tā dzīvoja gluži kā kāda dzīva persona, ciešā dalībā ar cilvēku dienas norisi, saņemot vairāk bāriena kā uzslavas: “…vai traks, kur tas pulkstenis jau aizskrējis…” Pašā vakarā viņš tomēr bija atstāts nakts mieram, viņš nebija guļamistabas pulkstenis, kam kādreiz naktī būtu jāzvana vai jāsaņem asa gaismas šalts sejā, viņš varēja mierīgi tikšķēt savā stūrī. Tas nu viņam bija jādara, bet sirds jau arī pukst cauri visiem atpūtas laikiem.

Šī pulksteņa dzīve patiesi bija ļoti mierīga, normāla, bez lieliem piedzīvojumiem, bez katastrofām, jo šīs mājas iemītnieku vidū lietas patreiz nekļuva sviestas logos, spoguļos vai uz citu galvām.

Tikai vienā rītā cilvēku acis meklēja, brīnījās – kur pulkstenis palicis? Nav savā vietā? Nav redzams arī nekur nolikts citā vietā?… Atverot trauku skapi, lai ņemtu tases un krūzes rīta kafijai – brīnums! Pulkstenis tur raudzījās pretī. Vai patiesi pats tur ieslēdzies? Nē, protams: viesis, kam guļas vieta bija ierīkota dzīvojamā istabā, blakus pulksteņa apdzīvotajai telpai, bija jutis pulksteņa soļos traucējumu savai aizmigšanai.

Pulkstenim gan bija ļoti delikāts, kluss solis, bet viesim svešā vietā, varbūt mazliet satrauktā sirds stāvoklī, tas tomēr bija ēdies.

Izņemot pulksteni no trauku skapja, cilvēkam bija savāda sajūta, gandrīz kā izlaižot kādu dzīvu radību, suni, kaķi vai putnu no sprosta. Patiesi, savāda izbrīna sajūta, raugoties pulksteņa maigajā, gaišajā sejā: “…Ak tu, nabadziņ, biji par trokšņainu?…”

Kādu laiku pulkstenis bija sācis soļot dažas minūtes dienā ātrāk, nekā īstais laiks soļoja. Tad mājas ļaužu domas dalījās, kāds teica, ka tas viņam pa prātam, viņš, klausīdams šo pulksteni, nekad neko nenokavējot, citi domāja, ka tā ir nenoteiktības audzināšana sevī (laikam arī pulkstenī), jo viss ir jāņem tā, kā tas ir, ar to jāsadzīvo. Tiem, protams, bija taisnība, un pulksteņa soļus noregulēja. Šie bij vienīgie mazie notikumi pulksteņa ikdienā. Nu, kādreiz to paņēma rokās, noslaucīja putekļus, kādreiz tam kāds piena vai kafijas piliens bija iešļakstējis sejā, un cilvēks tam pielika pirkstu, tā sakot, tikai paša pulksteņa dēļ.

Pulkstenis bija kā visas citas lietas mājā – trauki, krūzes, vāzes. Tikai jaunā gada dienā viņš bija apstājies iet, kaut uzvilkts kā katru dienu. Tā kā tas bija jaunā gada dienā, cilvēki bija pielaidīgāki savā domāšanā un valodā, smaidīja, aprunājās, cilāja pulksteni, likdami vairākkārt pie ausīm: “…Viņš ir piekusis. Nolēmis šai jaunā gadā lielajā, tālajā ceļā vairs nedoties.” Pulkstenis kļuva apmīļots, it kā saprasts. Gan jokojoties to kāds nolika otrādi, tā sakot, ar galvu uz leju, atcerēdamies, ka kāds cits pulkstenis no tādas uz galvas stāvēšanas atveseļojies jaunai iešanai.

.

Šis neko neteica, nesāka tikšķēt. Jaunā mājas valdniece ienesa to savā istabā. Tad iznesa, nolika vecā vietā. Pulkstenis gāja, tikšķēja kā agrāk.

Kas bijis vainas? Vaina nav bijusi redzama, iekšā viss jauns. Viss no plastikas, tikai dažās sīkās vietās – metāls. Ieeļļojusi šīs metāla vietas…

Varbūt kāds rūsas sacietējums tur iemeties kā maza kaulu sāpe… Un – pulkstenis atkal gāja. Tik ilgi viņš bija raudzījies cilvēku dzīvēs, atbildējis to jautātājām acīm, varbūt piesūcies dzīvības. Ja ne ar kalpošanu vien to vairs varējis… apstājies, lai rādītu savu dzīvību, savu spēku izsīkumu, apnikumu, mīlas trūkumu…

Ko?… Mazs nieka pulkstenis, tik daudz kā apstājies tieši jaungada dienā, citādi ne pat tik ievērojams kā tas, kas apstājies tieši tad, kad vecais tēvs miris un negājis vairs tālāk, vai tas, kas apklusis, kad varonis kritis… Bet tieši tādēļ, ka šis tik mazs, vienkāršs, vecmodīgs – ņēmis visu ļoti nopietni, dziļi – cilvēku laimi un zūdīšanos, viņu neizmērojamo spēku pilnās acis, vārdus, roku siltos pieskārienus…

“Jā, par ko tad viņš no tā visa būtu varējis kļūt? Par mazu robotu? Būtu sācis staigāt pa galdu, sist plaukstiņas?…”

“Nē, viņš varētu būt sācis – domāt, apsvērt, kalkulēt. Un… just.”

“Kalkulēt – tur kaut ko ārā no tās izdevumu burtnīcas?”

“Ne to vien, bet to, kas notiek, kas notiks no tā, ko tu domā, saki, dari…”

“Jā! Jā! Pulkstenis sāktu mūs apgaismot?”

.

Nē, to vairs cilvēki nevarētu pieļaut, tad nāktu atpakaļ vecā domāšana – visur viņu pašu vaina, viņu grēki! Un – grēku sodi. Sodība… Jo visas šīs nebeidzamās katastrofas, un modernais mēris… Un viss… Cilvēki būtu vēl lielākā haosā kā jau tagad – psicholoģija, psichologi, analīzes… Ko tur – ar maigo gadmiju mistiku, sapņu tulkošanu, laimes liešanu iesākt, un vēl – ar pulksteni, kas sācis domāt! Jādzīvo vien tālāk pasaulē, kāda tā bija – skaidra, saprotama, negrozāma. Runām bija jāapklust.

“Derētu vēl tase tējas. Varbūt ar kaut ko…”

“Un – neaizmirstiet uzvilkt pulksteni.”

Puķes (Ķikure/Kikure)

Pirms puķes ieradušās uz zemeslodes, te viss bijis diezgan skumjš un garlaicīgs – viss tikai zaļš un zaļš; tikai papardes, skostas, skostas, papardes. Un rāpuļi. Ar puķēm ienākusi brīnišķa pārmaiņa – krāsas, smaržas, tauriņi, bites. Tā apmēram stāsta zinātne.

Mums puķes šķiet pierasta, parasta, vienkārša lieta. Bet, ja mazliet atskatās, cik daudz, cik bieži, cik tuvu puķes mums bijušas klāt dzīvotās dienās! Var iztrūkties un nobīties: kā būtu, ja būtu tikai skostas un papardes?

Pirmās puķes, ko es satiku, bija vizbuļi, vizbulītes. Un šī pirmā mana satikšanās ar puķēm bija neveiksmīga. Neveiksmei ir spēks izgaismot kādu notikumu tā, lai tas paliktu atmiņā uz ilgu laiku, uz visu mūžu. Ir laimei un priekam arī tāds spēks. Bet, ja izdarītu izsvērtu statistiku, varbūt būtu jāatzīst, ka neveiksmei šis spēks ir lielāks. Tev tā piesit pie pieres, un tu ieraugi visu skaidri un asi. Un gaisma ir tik liela, ka tu redzi šo brīdi, tā sākumu un vēl mazliet tālāk par to; tava skatīšanās brīnišķā kārtā ietver un patur to kā mazu uzņēmumu, kurš atšķiras no visiem citiem brīžiem, kas aizplūst cits citā kā upe. Varbūt ietinas, ielocas, noglabājas mūsos, un mums par tiem maz vai nekas vairs nav zināms.

.

…Tēvs mani no augstumiem, no savām rokām, kurās mani nesis, nolika lejup, zemē, gaišā, jaukā plašumā, pretī tumšam, klusam lielumam. Gaišums bija pļava saulē, tumšums – mežs savās ēnās. (To es sapratu vēlāk, kad atkal kādreiz šai vietā biju.)

“Plūc nu puķes,” man teica.

Es raudzījos sev pie kājām un redzēju, ka tur no pelēkzaļā spīdēja ārā mazi zilumiņi – viens tuvu, otrs tālāk, vēl tālāk vairāk un vairāk. Es noliecos, ņēmu, plūcu šīs mīkstās, maigās lietas un liku tās mētelīša kabatā. (Arī mētelis bij tās dienas jaunums, kas nezin kādēļ pret manu gribu man bija uzvilkts; paskaidrots, ka tas ir mans un tam ir pogas un kabatas.) Kad nodarbība ar puķēm man sāka jau veikties, māte man pieliecās un sauca: “Nē! Ne tā! Puķes jāplūc ar kātiņiem un jātur saujā, pušķītī.”

Tas bija tas, kas pieskārās man: nē, ne tā!… Es plūcu ar kātiņiem, bet plūkt ar kātiņiem bija grūti un noturēt saujā bija grūti; divi, trīs mazās puķes slīdēja pāri, ārā no manas dūres. Tas bija grūti, un tas palika pie manis, manā atmiņā cauri dienām un gadiem.

.

Arī otrs brīdis ar puķēm, ko atceros no tālā visa iesākuma, bija neveiksmīgs. Bija kāda steiga mājā, liela skraidīšana, runāšana, darīšana. Es staigāju lielā vientulībā pa leju tam visam, tomēr bija arī ļoti labi – saule uz grīdām un pāri kaut kas satraucošs, notikumu pilns. Tēvs brauca uz pilsētu pie sava brāļa, pie Maltas onkuļa – ka tik nenokavē vilcienu, ka tik ko neaizmirst; sēja, lika kopā, saiņoja.

“Nu, aizsūti tu ar’ kaut ko – puķes! Lūcijai!” kāds man uzsauca. Es gāju dārzā un pēc ilgas meklēšanas un plūkšanas atgriezos ar puķu pušķi – mazu apaļu puķu pušķīti, galviņu pie galviņas, tumši brūnu un tumši zilu ģīmīšu jeb vecīšu, kā māte tad sauca atraitnītes. Steiga virpuļoja vēl lielāka, es nelaimīga grozījos ar savu pušķi.

“Bāz aiz tās baltās drēbes sainī – tad aizies,” kāds man palīdzēja ar padomu.

Es darīju, kā likts. Bet, bāžot mīkstos, samtainos ziedus aiz baltās drēbes, es redzēju, kur tie nonāca – pie brūnas, sālī spīdošas cūkas gaļas ādas, un, ja es stūmu tos tālāk, tur bija mīksts taukums…

“Nē! Nē!”

Bet sainis jau pacēlās augšā prom, kādās steidzīgās rokās:

“Neraudi! Gan aizies!”

Nē. Neaizies. Saspiesti, melni tie izvelsies zemē zem kājām.

Mani sāpīgi skāra šī netaisnība man un puķēm, nepareizība, mānīšanās, nenopietnība. Ilgi es domāju: kaut es būtu plūkusi puķes ātrāk, kaut es būtu tās sasējusi, kaut es būtu tās ietinusi papīrī, kaut es būtu tās iedevusi tēvam rokā, ielikusi viņa mēteļa kabatā… Viss bija par vēlu.

Bet no lielās, mīkstās tumsas man palicis ārā brīdis ar visām krāsām, sauli, rudeni un – “nežēlīgo īstenību.”

.

Mazliet biedējošu brīnumu pilns ir cits brīdis. (Laikam gan pirmais no visiem.) Tas bija redzēt ļoti agrā pavasarī sīkrozītes – ziemcietītes, vēl ledū, caurspīdīgā, lāsēm pilošā biezā ledū iesalušas, apaļā puķu dobē dārza dienvidu pusē zem plūmju kokiem. Ledū kā ūdenī iegrimuši bālsārti ziediņi, apaļas zaļas lapiņas.

“Labi pārziemojušas. Drīz ziedēs,” māte teica.

“Viņas jau zied!”

“Tie ziedi vēl no rudens.”

“Vai tos var ņemt?”

“Kad atkusīs.”

“Kad?”

Brīnumiem var pietuvoties. No tiem neko nevar izņemt un paturēt.

.

Un tad tas bija jau kādus gadus vēlāk. Man līdzi jau staigāja mana māsa. Bija vasara, mums bija atļauts aiziet uz izcirtumu Aroniešu mežā un apskatīties, vai avenes jau gatavas. Dažas vietas Aroniešu mežā mums bija jau zināmas. Ne jau viss mežs, tas aizstiepās nezin kur, līdz Kalsnavai. Bet mežs bija droša un mīlēta vieta. Meži bija visapkārt, tikko gāja ārā no mūsu laukiem.

Uz izcirtumu bija diezgan tālu ejams – pāri mūsu tīrumiem, āboliņa laukiem, pāri Aroniešu pļavai, aiz tās pie Aroniešu siena šķūnīša pa meža ceļu mežā iekšā. Tad iet un uzmanīties – nepaiet garām taciņai sūnās pa labi, tālāk tā kļūst redzamāka, ved uzkalnus caur lielām papardēm, gar sērmūksi un tad starp lielajām eglēm jau izcirtumu var redzēt.

Kad mēs nonācām aiz papardēm pie lielajām eglēm un izcirtuma gaišums jau bija samanāms, mēs apstājāmies pie kādas nekad neredzētas brīnišķīgas puķes! Puķe bija ļoti liela, turpat manas māsas augumā, ar ļoti skaistu, ne zilu, ne sarkanu, ar zilu un sarkanu, ar violetu, eglei līdzīgu ziedu. Tik savādu, tik krāšņu puķi mēs nekur nekad ne pļavā, ne mežā, ne dārzā nebijām redzējušas. Tā varēja būt puķe, ko cilvēki redz pirmo reizi. Mēs bijām to atradušas.

Mēs aizmirsām avenes un gudrojām – ko darīt? Izrakt un nest mājās. Bet mums nebija, ar ko rakt. Ar tik lielas puķes pārstādīšanu nevarēja jokoties. Vienai no mums bija jāpaliek pie puķes, kamēr otra ies mājās, stāstīs mātei, lai nāk ar lāpstu. Māsa negribēja ne iet, ne palikt. Mēs briesmīgi sastrīdējāmies un briesmīgi raudājām. Un tad tālāk mēs ieraudzījām otru un trešu tādu pat puķi. Un – viss izcirtums bija pilns ar šīm puķēm! Tās bija tik lielas tur, ka plīvoja pāri mūsu galvām, pāri izgāztiem gaiši spīdīgiem celmiem, pāri avenājiem; tās cēlās debesīs līdz ar eglēm, gaišākas un tumšākas, mākoņu un debess krāsās. Te bija noticis kāds neticams brīnums. Mēs staigājām pa izcirtuma taciņām un minējām, kas viss tagad notiks. Mēs šo puķi bijām uzgājušas. Mēs dosim tai vārdu. To brauks skatīties ļaudis no visām pasaules malām. Mēs nekur viņu projām nedosim – jo tas ir viņu, šo puķu mežs te apkārt, kur tās var augt saulē, izcirtumā, egļu sargātas. Lai nāk te un priecājas. Avenes nu gan tad izlasīs… Bet to vajadzēs pieciest.

Beidzot mēs nolauzām dažas puķes, jo viņu bija tik daudz, un steidzāmies mājās. Pa celiņu sūnās gar sērmūksi, pa grambaino meža ceļu, gar Aroniešu šķūnīti, pāri robežgrāvim… Mēs dažreiz skrējām, cik jaudas, bet visu ceļu nevarēja skriet, pārmīšus vajadzēja iet un iet, pāri lielajiem āboliņa laukiem, pa ganceļu pāri lielajai bedrei un mazajai bedrei…

.

Māte istabas priekšā noliekusies bēra prauliņus bišu dūmenī un mēģināja to uzpūst, uzpumpēt, lai tie iekvēlojas. Galvā jau zaļā cepure ar melno tillu…

Nemaz neiznāca, kā domājām, ka viņa pa gabalu jau ieraudzīs…

“Nu, stāstiet, stāstiet es jau dzirdu…”

Beidzot viņa pagrieza galvu: “Nu, kur tad ir tā puķe?” Un iesmējās:

“Vēja kaņepe!”

Brīnumi sabirst vienā mirklī. Un izplēn.

Un tomēr – ne pavisam. Arī tie paliek mūsos. Un reizēm pamostas, sasveicinājās ar dienu īstenajiem notikumiem.

.

Nekad pie citām puķēm es neplūcu vēja kaņepi, tādēļ ka tā tik ātri vīst un vairs neatdzīvojas, arī ūdenī ielikta. Tomēr karstās vasaras dienās, kad gaisi vibrē uz tāliem bērzu stumbriem un ganceļu kārtīm un visādas mežu, pļavu, ogu un zāļu smaržas virmo pāri, es zināju – izcirtumos zied vēja kaņepes, violetas, sārtas, gaismas un siltuma pilnas plīvo līdz ar mākoņiem, zied, nozied, aiziet… Lai zied, nozied, citas puķes varēja plūkt – pīpenes, rudzu puķes, sveķenes, vīgriezes, madaras, dedestiņi, vanagzirņi, nakts lukturi, baltais āboliņš… (ja kāda smarža var lauzt kaulus, tad baltā āboliņa smarža to var). Var vēl saukt un saukt vārdus, bet vārdu pietrūkst un puķes vēl nāk un nāk, un es atceros viņu acis, arī to, vārdā nenosaukto, tāpat kā toreiz, kad tās nāca katru vasaru pulkiem klāt, apkārt. Kad prasīju vecai mātei: “Kā to sauc un to?” viņa atteica: “Kas viņām visām var vārdus zināt – tā sirds zāle, arnika, asins dzira… pērkonis, puplaksis, suņu burkšķis…”

Un tās visas, plūktas, dāvinātas, pirktas, koptas, audzētas, zagšus lauztas; pa vienai, pušķos, klēpjos, vaiņagos nāca cilvēku dzīvēs, mūsu dzīvēs, manā dzīvē kā saprotama, neapšaubāma zemes deva.

Pat tas naktsvijoļu lielais, gaisīgais pušķis kādas Jāņu nakts pustumsā uz galda, kurā kāds salika no birzes pārnesto jāņtārpiņu sauju un kas tad kvēloja maigāk nekā krūms svētajā zemē būtu varējis degt (…”Nu diezgan, tagad nes tos atkal ārā, nes dārzā, citādi rītā tev būs tārpi puķu pušķī…” To viņam nevajadzēja teikt. Nevajadzēja teikt, lai arī viņš bija dabas sapratējs puisis.)

Arī šis pārdabīgais naktsvijoļu pušķis, kā visas citas puķes, nāca pie manis, nāca, bija manā dzīvē, ne es viņu dzīvē.

.

Bet tagad reiz vienu īsu, savādu brīdi, es biju pie viņām, pie puķēm. Es stāvēju pie viņu dzīves, pie viņu mājas sliekšņa, ne viņas pie mana.

Tas bija zemes ziemeļu puslodē. Pēc divdesmit gadiem es atkal satiku ziemeļu puķes viņu mājās.

Tas bija netālu no jaunbūvēta brīvceļa, platā satiksmes lielceļa. Tas tikko vēl bija atklāts lietošanai, apkārtne vēl civilizācijas soļu neizmīdīta. Ceļam blakām tur bija plaša pļava, kas tālāk cēlās augstienē līdz mežiem un kalniem. Tas bija liels atmatā stāvējis zemes gabals, viss līdz mežam noziedējis vienā ziedu klājienā. Bija lijis tai vasarā un bija saulains bijis, un tai dienā bija saulains, kad es tur iegāju, atstājot lielo ceļu. Apstājos ziedu vidū. Kā vienmēr… Nē. Tas nebija kā vienmēr. Tur, cik tālu acs redz, man apkārt bija trīs, četras puķu šķirnes, kas auga, cieši sagrupējušās pēc savas tautības. Jā, tas bija tas vārds, kas man tad nāca prātā. Bija tā, kā varētu būt, ja tā varētu būt, ka es noraudzītos no augstumiem lejā uz dzīvu pasaules malu ar dažādām tautām. Redzētu varbūt visu Eiropu un pēc krāsām pazītu – Francija, Spānija, Čehoslovakija… Un visu tautu iedzīvotāji būtu iznākuši ārā cits pie cita un raudzītos augšup, un es viņu sejas spētu redzēt.

Bija saulains. Bija dzidrs, dzīvs, kustīgs gaiss starp mani un viņām, un viņas raudzījās augšup. Manī. Bet – tas nebija viņu nolūks, raudzīties manī, es tikai biju nostājusies pretī turp, kur viņas raudzījās. Viena puķu tauta bija baltās pīpenes (margrietiņas), otra kāda oranžbrūnu ziedķekaru arnika (es tā minētu, ja vecā māte būtu klāt), trešā tālāk – gundegas. Viņu dzīvošana, viņu raudzīšanās manī, tas ir – man garām, bija tik stipra, tik intensīva, viņu kopība, vienība, viņu vitālais spēks tik liels, varens un nozīmīgs, ka, lai gan es varēju iedomāties, justies kā Dievs, kas noraugās uz savām tautām, es jutos gan ļoti aplaimots, bet aprobežots, neizglītots radījums. Man šo tautu valodā nebija zināms ne vārds. Es gribēju teikt – kāds miers! – bet zināju, ka tas tā nav. Katrā mazajā sejā tur ik brīdi notika kustības, pārmaiņas, dzīves norises, ko es nespēju redzēt; viņu krāsas bija skaņas, ko es vāji spēju uztvert; viņu esmes jēga man nebija zināma.

Tomēr vienu ilgu, brīnišķu brīdi es jutu kopīgu šīs planētas, tas ir – arī manas planētas – siltās dzīvības laimi. Man šalca ausīs, un es atkāpos. Atpakaļ uz sava ceļa.

Aprikozu kociņš (Ķikure/Kikure)

Jumēja kundze stāvēja pie loga mājas augšējā stāva istabā un skatījās, kā ārā līst, zeme piesūcas ūdens, izmirkst, izvilgst, atveras dziļi jo dziļi; augs atkal, augs un augs. Visi dārzi apkārt kļuva ik brīdi zaļāki un kuplāki. Milzīgais bumbēra koks, kas plēta zarus starp abām mājām, kaimiņu un viņu, un kas, augdams pie sētas, nepiederēja it kā ne vienam, ne otram, pieņēma jau pavisam melnīgsnēju zaļumu, stumbrs, zari, lapas – kā dzelzī kalti. Briedēs atkal savus lielos, dzeltenos, skaistos augļus, rūgtus un sūrus – kam? Neviens tos nevarēja baudīt, pirmais kumoss sarāva mēli čokurā pat tam visdrošsirdīgākam, kas nenocietās un, augļa skaistuma vilināts, iecirta viņā savus zobus. Koks nemainījās. Nejautāja, kāda viņa deva un kam? Katru pavasari klājās baltiem ziediem. Katru vasaru, zemes spēka piesūcies, iznesa un nobēra savu ražu.

Jumēja kundze ar sāju smaidu un tomēr ar apbrīnu un prieku, gandrīz ar skaudību bieži uzlūkoja šo koku. Liels un varens viņš arvien atsaucās skatam, bija patvērums katrā zūdīšanās brīdī ar savu cieto, stūrgalvīgo eksistenci: bumbēra koks balts ziedos, bumbēra koks ar melnzaļu lapotni, bumbēra koka zaros pēkšņi sabērti zaļi augļi – tikko atšķirami no lapām, un tad tie ikdienas kļūst gaišāki, lielāki, zeltaināki, kā lampas, kas iekvēlojas.

Jumēja kundze stāvēja un skatījās lietū. Nedarīja neko labu savā brīvajā dienā; nepatika tīrīt, berzt un kārtot, bija apnicis arī maisīt, jaukt, vārīt un cept. Kāds smagums klājās pāri. Vai dzīve nedeva pietiekami atalgojuma par visu? Drīz viņa nesukāsies un kārtīgi neapģērbsies? Vai viņa nebija kā šis bumbēra koks? Vai viņā nebija tā noslēpuma, kas bija kokā?

Lija. Būtu jāiestāda kāds augļu kociņš, kāds ar labiem, saldiem augļiem. Viņiem nebija šai pilsētas mājas sētā, ne ielas puses dārziņā neviena augļu koka. Tikai šis bumbēru koks pie sētas.

Jumēja kundzes dabā bija rīkoties ātri, ja kas labs ienāca prātā. Augļu kociņu iestādīt būtu derīga lieta, un laiks tam bija izdevīgs – zeme mīksta izmērcēta, pavasars arī vēl un viņai brīva diena, turklāt prāts tāds izsvaidīts, ko varētu saglābt derīga nodarbība.

Vai aprunāties vispirms ar Arvīdu? Jā, ja to tā vienkārši varētu izdarīt. Kā to agrāk varēja. Likās – varēja. Tagad jau labi ilgu laiku viņu vidū nekāda aprunāšanās viegli nevedās. Bez tam Arvīds par dārzu neinteresējās. Iestādīt kādu kociņu jau arī nebija daudz lielāka lieta kā iestādīt kādu puķi. Tādēļ viņai nebūtu jāzvana vīram, jātraucē darbā… Vēl pagudrojusi, vai būtu jāzvana vai ne, Jumēja kundze izbrauca savu Mini–Morisu un drīz atgriezās ar skaistu aprikozes kociņu, dārznieka labi iesaiņotu, ar labu sakni un trijžuburu kronīti – gatavu stādīšanai.

Tikai vienu kociņu. Vairāk viņa neuzdrošinājās. Nebija arī daudzmaz gatava zemes stūrīša vairākiem.

Kādēļ tas bija aprikozes kociņš? Kādēļ ne kāda plūme, kas ražo tik labi? Jumēja kundze bija domājusi par plūmi, bet plūmju šķirņu bija tik ļoti daudz. Varbūt viņai atkārtoti būtu jādzird jautājiens:

“…Kādēļ tu izvēlējies tieši šo plūmju šķirni? Ir jel tik daudz ļoti labu plūmju šķirņu…”

Aprikozu šķirnes tik daudz nebija pazīstamas. Varbūt to nebija tik daudz. Tādēļ.

.

Jumēja kundze staigāja lietū pa dārziņu savā vecā lietus mētelī un gudroja, kur kociņu stādīt? Kur bija īstā vieta? Kur Arvīds teiktu, ka tā ir īstā vieta? Kā to varēja zināt, Arvīdam neprasot? Kā varēja Arvīdam paprasīt, ja viņi mierīgi nevarēja sarunāties?

Jumēja kundze beidzot nāca pie atziņas, ka vienīgā vieta, kur viņa kociņu varēja stādīt, bija nelielā neaizmirstuļu dobītē, zālājā, celiņa malā, netālu no ieejas durvīm. Neaizmirstules tur mazliet nīkuļoja, varbūt tām bija tur par daudz saules. Tur kociņu iestādot, dārziņā nebija arī nekas daudz jāpārmaina. Ja tur nebūtu īstā vieta, nelaime nebūtu tik liela. Neaizmirstules tur viegli varētu sastādīt no jauna.

Jumēja kundze uzraka tur zemi jo dziļi, iztīrīja no nezāļu saknēm, palika mēslojumu apakšā un kociņu iestādīja. Rūpīgi nolīdzināja tam apkārt apli zemes kā īstam augļu kokam un atstāja to lēnajā lietū – lai aug, ja aug… Kādēļ lai viņš neaugtu? Viņā bija tāda pati ziņa kā bumbēra kokā – augt, augt, stiept zarus pret debesīm, laist saknes zemē, ziedēt un bērt sev apkārt augļus. Vienmēr, tā joprojām.

Tāpat būtu jādzīvo, jādarbojas arī Jumēja kundzei, jārūpējas arī par kociņa labklājību un vispirms – vakarā jāpasaka vīram labi priecīgi: “Es šodien iestādīju vienu kociņu…”

Bet viņa zināja, ka viņa tā to nepateiks. Viņa gaidīs – ko viņš teiks? Viņas darbā vīrs pēdējā laikā arvien atrada kādu vainu, ne daudz, bet nevērīgi pateica kādu vārdu, kas mazināja, iznīcināja viņas darītājas prieku. Tad nu labāk, lai viņš uzbrūk pats, ja grib, lai viņa viņu neizaicina uz to, nākot un lieloties ar savu darīto, it kā uzslavas gaidot.

.

Vakarā Jumēja kundze tomēr izteica to mazo teicienu, ka viņa iestādījusi augļu kociņu, bet priecīgi viņai tas laikam nebija izdevies, jo vīrs tūlīt attrauca:

“Jā, jā. Es jau redzēju. Bet, ja ko stāda, tad būtu labi jāapdomā, kur to stādīt, lai tas īsti varētu augt un būt par prieku.”

Vīrs varbūt bija nelabā omā, noguris, varbūt saruna bija sākta nelaikā, jo tālāk tā negāja labāk:

“Un kur to… kur tu gribētu, lai tas būtu stādīts?”

“Ja tu stādi augļu koku, tad jāzina, ka tas pletīs zarus. Bet kur – es to gribētu? Es to neesmu gribējis. Tu to esi stādījusi…”

Tādā garā sarunai turpinoties, tā varētu vest uz nelabu galu. Tā tas bija gadījies sarunās par citām lietām. Ar lieliem klusuma periodiem un visādām uzmanīgām laipošanām tad tikai atkal bija iespējams tikt sadzīvē uz godīga ceļa. Nu, izlīgšanas bija savā ziņā jaukas, kā tāda atgriešanās pie dzīvības. Bet… nelāgās reizes sāka ņemt virsroku. Šoreiz saruna pārtrūka. Sieva neturpināja. Tā varbūt tomēr bija turpinājusies viņā kādā klusā, citādā veidā.

.

Otrā dienā, pārnākot no darba, Jumēja kungs, ne mazum pārsteigts, redzēja, ka aprikozes kociņš bija pārstādīts citā vietā – pašā zāļu laukumiņa vidū, netālu no celiņa kas veda uz vārtiņiem. Agrākā vietā, tuvāk mājai, bija atkal neaizmirstules.

Koks bija pārstādīts, un sievas nebija mājās. Nebija arī dažu viņas lietu. Nebija pusdienu. Liekas – viņa bija aizgājusi. Vīrs izmeklējās visapkārt mājā, bet nebija nekur nekāda paskaidrojuma vai atvadīšanās zīmes. Tas viņu nokaitināja. Viņa, protams, bija darījusi to tā, lai viņu kaitinātu. Viņš tomēr nespēja neskaisties, kaut gan viņai par spīti viņš to nebūtu gribējis darīt, skraidīt dūres vīstīdams… Jā, agrākā vietā bija atkal puķes, tās pašas neaizmirstules, viņš to redzēja, neziņā piegājis pie loga, lai paskatītos uz savādo lietu – pārstādīto kociņu… Par dārzu Jumēja kungam patiesi nebija bēda. Darbs dārzā viņam bija nesvarīgs. Tas arī nekad vēl nebija bijis viņu nesaticības iemesls. Ja viņu vidū vispār kāda nesaticība bija? Nezin, kādēļ viņa to koku bija pārstādījusi?

.

Sievas aiziešana šais laikos nebija nekāda liela neērtība vīra dzīvē. Paēst varēja ārpus mājas, lēti un labi. Veļu varēja izmazgāt mašīnā, pirkstus nesamērcējot, vai aiznest uz publisko mazgātuvi, ja mašīnai kaut kas gadītos. Un ar ļaudīm, ar to, ko pasaule teiks, kas agrāk bija bijusi lietas ļaunākā puse, tagad bija pavisam vienkārši, ja vīrs nezināja, kur viņa sieva patreiz atrodas, tā bija ikdienišķa parādība – sievai sava mašīna, savs darbs, savas iešanas… Aiziešana pavisam arī bija parasta lieta. Bet vai Jumēja kundze bija aizgājusi pavisam, par to nebija nekāda norādījuma, ne arī īsta iemesla domāt, ka tas tā.

Jumēja kunga īgnums tomēr nepārgāja, bet īgnu cilvēku dažkārt citi liek mierā. Ar ļaudīm Jumēja kungam tuvākā laikā nekāda skaidrošanās nebija jāved, tikai laika apstākļi iegriezās pret viņu: pārstāja līt, nāca vējš un karstums, saule dedzināja dienu pēc dienas. Drīz vien visi laistīja dārzus, lai saglābtu mauriņu un košuma stādu zaļumu. Bet, ja tāds sausums ievilksies – dārzu laistīšana kļūs ierobežota vai noliegta pavisam. Jumēja kungs jau karstuma viļņa pašā sākumā par to domāja un laikam neapzinīgi to gaidīja. Viņš nedomāja laistīt dārzu!

.

Laiks bija sauss un karsts jau otru nedēļu, jau ilgāk. Ūdens lietošanu neierobežoja. Visi ļaudis laistīja dārzus. Vairāk kā jebkad. Jeb vai Jumēja kungam tā tikai likās? Vai viņš agrāk to nekad nebija ievērojis, ka laista dārzus?

No sava dārza laistīšanas Jumēja kungs būtu viegli atteicies, pat ne domājis par to, nekāda bēda viņam par to nebija, lai izdzīvo, kas var, un lai nokalst, kas nevar. Bet – ja tas tā tikai nokalstu, pazustu! Bet nē. Kā ar katru dzīvu lietu, tas tik vienkārši nenotiek. Kaut kā dzīva iznīcināšana dažreiz var būt nelabi sarežģīta lieta.

Dārzs kļuva pelēks un dzeltens. Rādīja savu nelaimi pasaulei. Kaimiņi apstājās pie sētas, palūrēja. Garāmgājēji pagrieza galvas. Jumēja kungam šķita, ka šie skati pēta un redz viņu cauri un cauri, atklāj un smīn par viņu. Kādēļ viņa to kociņu bija pārstādījusi pašā dārza vidū? Stiepj zarus pretī, jaunās lapiņas vīst, lūdzas kā dzīvs nabags. Nebija arī viņai bijis iemesla visu pamest. Nekā ļauna viņu vidū nebija. Ja tikai paskatās, paklausās, kā kurais pāris sitas… Un vispār – kur un kā un vai pavisam viņa bija aizgājusi?

Kādā novakarē, kad viņš, kā viņš savā neziņā to bija sācis darīt, skatījās dārzā caur logu, viņam šķita, ka viņš būtu pamanījis sievu ielā nākam. Ātri viņš atrāvās no loga un gaidīja, ka vērsies durvis, viņa nāks iekšā. Bet neviens nenāca. Ielā vairs neviena nebija.

.

Jumēja kungs sāka domāt, ka būtu jāņem atvaļinājums, jābrauc prom uz kādu laiku. Viņš jau nevarēja vairs tagad ņemt šļūteni rokā un staipīties pa izkaltušo dārzu. Bet tas sasodītais koks to laikam gaidīja. Stiepa zarus pretī rītos, kad Jumēja kungs gāja uz darbu. Un tad viņa vītumā bija viegla rasas migla, sīkas rasas pērlītes.

Atvaļinājumu tagad būtu gandrīz neiespējami dabūt.

Staigājot kā parasti šur un tur pa pilsētu, Jumēja kunga acis, likās, atrada visur dārzus, tikai dārzus. Kādā viņš ieraudzīja jauna veida automātisko laistītāju. Neviļus viņš bija apstājies un to labi izpētīja. Tāds viņam derētu: strādāja bez skaņas, aizsniedza krietnu platību, svieda sīku strūklu rindu uz vienu pusi, tad apmetās un svieda strūklas uz otru pusi. Jumējas kungs noskatījās labu laiku. Pievilcīgs jaunizgudrojums. Jaunizgudrojums! Ar vecām parastām lietām viņš nebūtu krāmējies…

Jumēja kungs zvanīja veikalam un jau vakarā ieslēdza tādu laistītāju pats savā dārzā. Atstāja to visu nakti un izslēdza tikai otrā rītā, agri pamodies. Sīkstais koks, tas jauniestādītais, jau vienā naktī bija gludi piepūties un atdzīvojies. Vairākas naktis vajadzēja, līdz zāle atguva krāsu. Kādēļ Jumēja kungs ieslēdza laistītāju pa naktīm? To viņš pats īsti nezināja. Pa dienu jau viņš bija darbā.

.

Vienā rītā, kad Jumēja kungs jau agri piegāja pie loga, jā – paskatīties, cik daudz zaļuma dārzs atguvis – sieva stāvēja uz celiņa, dārza vidū. Apstājusies, nākot ar ceļa somu. Nākot no kurienes? Šis jautājiens tikai pazibēja Jumēja kunga galvā, nebija laika to tālāk domāt, jo sieva sāka nākt uz durvju pusi. Viņš apsviedās prom no loga, lai mestos atpakaļ guļamistabā, vannas istabā, virtuvē…? Bet kaut kā atrāva pirmās tuvākās durvis, āra durvis, slīddurvis, un sieva to negaidījusi – iekrita viņa rokās. Bet viņa paspēja iesmieties un aptverties viņa kaklam, silta, mazliet mitra aprasināta nolaistītajā dārzā, un ar lūpām pie auss, pie vaiga, mutes teica – “…Paldies, paldies…”

Paldies? Par ko? Viņš gribēja saslieties pretī. Viņš neko nebija darījis, nebija to darījis viņai par prieku… Bet Jumēja kundzē laikam kaut kas bija iedzīvinājies no koku sīkstuma un nešaubības, viņas rokas tikai stingrāk un siltāk sakļāvās ap vīru, kas vēl stinga neziņā, padoties vai nepadoties, bet, uzmetis acis savam rokas pulkstenim, ļāvās, lai viņa darās, rīkojas. Vēl nebija vēls. Ar laistītāju rītos darbodamies, viņš bija iesācis agri celties.

Ikdienas manevri (Ķikure/Kikure)

Artūrs Kampārs un viņa sieva Linda ir gandrīz jau saģērbušies, lai brauktu kaut kur vakariņot. Televīzijas aparāts vēl ir ieslēgts, un pašreiz sākas vakara ziņas. Kampāra kungs atlaižas savā dziļajā, grozāmajā šūpuļkrēslā un pamet sievai zīmi: “Noklausīsimies vēl vakara ziņas…” Viņš paskatās rokas pulkstenī, uzliek kājas uz mīkstā soliņa krēsla tuvumā un iegrimst ziņās. Sieva nolaiž savu kažoku uz grīdas vīra krēsla tuvumā, pavēro ziņotāju televīzijā, tad izslīd, iziet citās istabās, staigā un dara šo to.

Kampāra kungs piever acis, vēro televīzijas mainīgās notikumu bildes, piever acis vēl vairāk un iemieg. Viņa zods ieslīd dziļāk apkaklē, lēnām iebrūk. Iebrūk seja, sejas izteiksme nozūd no sejas, kas izpūšas platumā, sarūk slaidumā. “Pāri piecdesmitiem, drīz jāiet pensijā…” – domātu kāds svešs vērotājs, kas tagad redzētu Kampāra kungu. Bet nav neviena, kas redz. Un Kampāra kungs guļ. Guļ visu ziņu laiku, minūtes divdesmit, pusstundu. Viņš ir mazliet saaukstējies. Bet viņš tā iemieg katru pēcpusdienu savā krēslā šad tad, kādu brīdi.

.

Pāri piecdesmit – domātu kāds, kas viņu novērotu. Bet tas nav taisnība, viņam ir četrdesmit pieci. Šodien viņš izies ar sievu. Viņam ir trīspadsmit gadus jaunāka sieva, bet tā ir laba sieva. Mazākais – Kampāra kungam nav bijis iemesla žēloties vai īpaši rūpēties. Labas sievas tuvumā vīrs iemieg un izskatās vecāks, nekā tas ir.

Pirms dažām dienām tepat viņu mājā bija viesības, un, ja kāds tad būtu novērojis Kampāra kungu, varbūt pat redzējis to pirmo reizi, tas teiktu – gadi 30, ne vairāk. Gadi 28, ne vairāk, domāja viesībās visas sievietes. Ne gluži visas. Trīs. Ceturtā nebija atnākusi; varbūt pa daļai tāpēc, ka viņas domas par Kampāra kunga vecumu bija mainījušās. Tā tas bija parasts, ka kāda daļa no viesību sievietēm kļūdījās attieksmē uz Kampāra kunga vecumu. Tās no citām desmit divpadsmit dāmām nokļuva šai pusaklajā stāvoklī, redzot Kampāra kungu 28 gadus vecu. Varbūt viņām bija taisnība, varbūt Kampāra kungs bija tāds jauneklis, varbūt pat padsmitnieks.

Tikai viņām visām trim četrām būtu pārsteigums, redzot Kampāra kungu tādu kā tagad – guļam ar pakaklē iebrukušu zodu. Viņas domā, ka tikai viņu vīri ir tādi. Kampāra kungs ir apbrīnojams, mūžam jauns, mūžam šarmants un – nelaimīgs, viņa sieva skaista, bet kaut kā jau viņai trūka, ja Kampāra kungs bija nelaimīgs. Viņš prata būt tik aizrautīgs, silts, noilgojies. Pēdējā, kas tagad bija sākusi tā domāt, bija Liedes kundze. Liedes bija vēl pajauns pāris ar nepieaugušiem bērniem, kam vienmēr mazliet trūka naudas. Liedes kundze bija sākusi strādāt par Kampāra kunga sekretāri, tikai daļu darba laika, tikai dažu vēstuļu un dokumentu pārrakstīšanai, ko Kampāra kungs aizveda viņai mājās.

Strādāt pilnu darba laiku ārpus mājas Liedes kundze nebūtu varējusi atļauties ģimenes dēļ. Un, tā kā Kampāra kungam vēl oficiāli nebija piešķirtas divas sekretāres, tad tas bija izdevīgs atrisinājums abām ģimenēm – Liedēm, kam vienmēr trūka naudas, un Kampāram, kam arvien iekrājās nepārrakstīti papīra darbi.

Tās bija pirmās viesības pie Kampāriem, kopš Liedes kundze bija sākusi strādāt par Kampāra sekretāri. Otro sekretāri. Tikai kāds mēnesis – un Liedes kundzi nevarēja pazīt, cik labi viņa izskatījās, kā viņa bija pārvērtusies, varētu teikt. Viņa atnāca vakartērpā, vai vienīgā dāma īstā liela stila vakartērpā. Parasti dāmas ieradās vai nu uzsvērti gadījuma rakstura tērpā, vai kādā fantāzijas kombinācijā, neparastā, glaimīgā un atvainojamā ar savu vienreizību, uzdrošināšanos. Bet Liedes kundze bija īstā, dārgā vakartērpā, priekšpusē iešķeltā pāri augšpus ceļiem, modernu frizūru un savas parastās, pajautrās, panaivās sejas vietā ar blazētu, mēmu modeļa seju, kas šad un tad pietvīka, šad un tad nobālēja, galvai kaklā šūpojoties un liecoties smagai kā… kā zieds.

Izkāpjot no mašīnas, Liedes kundzes tērpa šķēlums bija ieplīsis vēl tālāk, par daudz tālu, un Kampāra kundze sameklēja adatu un diegu piemērotā krāsā, un Liedes kundze lāpīja savu negadījumu pāri savām augsti atsegtajām kājām turpat viesistabas dīvānā, kamēr Kampāra kungs un Liedes kungs dzēra pirmo dzērienu, vēroja un runājās. Cik intensīva bija šāda it kā neizbēgama atsegšanās! Liedes kundze tad palika tā sēdot visu vakaru. Nu – visi tā sēdēja. Tādas bija parastās viesības – knibināja kaut ko ēdamu, dzēra un runājās, iesākot ar dažādām lietām un nobeidzot ar seksu. Tomēr Liedes kundzes sēdēšanā šoreiz bija kaut kas jauns un sevišķs. To juta tikai Kampāra kungs un varbūt Liedes kundzes vīrs, un varbūt Kampāra kundze, un varbūt vēl kāds, bet varbūt arī ne.

Tikai reiz Liedes kundze piecēlās un izgāja kaut kur citās istabās un uz vannas istabu. Šāda iziešana tad var būt, tad ir kaut kas nozīmīgs, svarīgs. Tā ir pārbaude, vai ir bijis vērts iet pie dārgā friziera, ģērbt vakartērpu ar šķēlumu. Tā pieceļoties un izejot tad vajadzēja kavēties prom pareizo ilgumu, ne par daudz, ne par maz.

Jā, Kampāra kungs arī piecēlās un izgāja. Patiesi, Liedes kundze bija kavējusies tieši tik ilgi prom, ka Kampāra kunga iziešana nebija pamanāma kā sekošana. Viss bija tik pareizi izvērtēts, ka Kampāra kungs bija pirmais, kas gāja tieši tur, no kurienes Liedes kundze nāca un satikšanās tad notika tieši viskrēslainākajā, šaurākajā, starp mēbelēm ejamā ceļā, tikai tik ilga, tikai tik daudz, lai Kampāra kungs saņemtu Liedes kundzi pie pleciem – lai to neapgāztu – un abi iesauktos tikai “oh,” un varbūt vēl kādu pusvārdu… Liedes kundze pēc tam tūliņ atgriezās un atkrita savā vietā un sēdēja, jūtot no kājām līdz safrizētajai galvai, cik vāra, daiļa, iekārojama un seksīga viņa bija.

Liedes kundzes vīrs, Liedes kungs, jauns un stiprs, dabīgām cirtām un jautru smaidu, tad bija nosēdies sievai blakus, piekļāvies tās mugurai un apņēmis to ar roku, spēlējās ar pirkstiem pie viņas kakla. Šķita, viņš to valdīja, it kā tā būtu jauns, mazliet satrakojies zirgs. Arī viņam tas bija jauns pārdzīvojums, un, ja nekas tālāk, nekas ļauns nenāk (noteikti nenāks), ļoti tīkams pārdzīvojums. Savaldīt, paturēt – valdāmu, pārbaudīt pašam savus spēkus un likt tos just citiem. Savai sievai un tās… Jā, ja nekas tālāk nenāk un ja tas neievelkas, un ja to nesāk manīt citi, un ja vairs nevar novaldīt…

.

Tādas bija spēles. Sevišķi Kampāra kunga, ne vairs tik jauna kunga, spēles. To pašu, teiksim, šīs sekretāres spēli, varēja turpināt arī, sākot tīt to kā kamolu atpakaļ. Varēja neiziet, kad izgāja viņa, tad redzēt, kā tā nobālusi beidzot atkal nāk atpakaļ, meklē vīru… Bet pēc tam varbūt atrast izdevību noskūpstīt (tā par neko) viņas pirkstgalus. Visas šīs spēles bija atkarīgas arī no tā, kāds bija kundzes vīrs fiziski un kāds tā stāvoklis darba vietā, tas ir augstākā vai zemākā pakāpē kā pats Kampāra kungs. Spēles bija atkarīgas arī no tā, kāda fiziski un garīgi, kāda rakstura un kādā vecumā bija pretspēlētāja, kundze vai meitene. Taisnību sakot, viss jau atkārtojās, taču jaunu šarmu vienmēr deva jaunas situācijas, jauni eksemplāri – pretspēlētāji. Katrs prasīja citu taktiku: Ventai viņš izņēma bērnu no rokām un to paturēja, kamēr tā savāca kādu apgāztu kafijas tasi; Sidai viņš pieliecās tik tuvu, jaunākos uzņēmumus skatot, ka tā, galvu pagriežot iesitās ar vaigu viņa vaigā; Karmenai, savai attālai radiniecei, viņš vienkārši ieknieba dibenā.

.

Ziņas beidzas. Kampāra kundze viegli apstājas durvīs, pavēro vēl gulošo vīru, pasmaida. Kā? Vēlīgi? Divdomīgi? Noslēpumaini? Vai viņa mīl savu vīru? Viņi nav vēl tik veci, nepieder vairs tai paaudzei, kad lieto šo izteicienu. Viņi pazīst un pacieš viens otru gluži labi.

Kampāra kundze izslēdz televīzijas aparātu. Kampāra kungs izslejas no šūpuļkrēsla, žāvājās, augstu izstiepdams rokas, tad ar delnām, ar pirkstgaliem iespiež atpakaļ mazliet izspiedušās acis, paspaida, paberzē vaigus, zodu, it kā pārmodelēdams miegā formu zaudējušo, paburbušo seju. Viņš nepaceļ sievas kažoku no grīdas pie šūpuļkrēsla. Viņa pati to paceļ un ātri ieslīd tanī. Viņš, Kampāra kungs, pacels šo kažoku vēlāk no sievas krēsla atzveltnes restorānā, kad viņi celsies no vakariņu galda. Tad viņš to pacels, turēs augstu sev pretī, viņa sieva ir slaida un skaista, viņš turēs kažoku eleganti, līdz viņa ieslīdēs tanī. Viņš to darīs tik labprāt tur, rādot sevi, kažoku, sievu. Kam? Kādam tādam pašam kā viņš un sulaiņiem.

Bet arī Kampāra kundze zina šo brīdi. Tad viņa izskatīsies vispievilcīgākā, un, ja Kampāra kungs būs devis mazu iemeslu, viņas skats apstāsies kaut kur, pie kāda, tikai uz īsu mirkli. Nezin cik smalka izlase nemaz nav vajadzīga. Mazākais sākumam ne. Šīs zīmes, šīs ziņas staigā ātri… Un, patiesi, vajadzīgas ir tikai zīmes.

Kampāra kungs ir beidzot sakārtojis savu seju, Kampāra kundze iesmejas un viņi iet vakariņās.

Sugas suns (Ķikure/Kikure)

Taksometrs apstājās pie mājas ar augsto mūra sētu apkārt, pie nekrāsota, tumša koka vārtiem, kas stāvēja plaši vaļā. Tie bija jauni vārti jaunajā sētā, un ik pa soļi trīs mūrī bija nelieli logi ar dzelzs režģi oksidēta sudraba krāsā, caur kuriem mirdzēja spirgts zālāja zaļums, bet saulē sakarsušais mūris pulsēja no sevis karstus gaisa viļņus un pāri tam tikpat karsti dvašoja jauna, zaļganvioleta eikalipta zari.

No taksometra nekavējoties izkāpa jauna sieviete un sniedza roku un palīdzēja izkāpt nedaudz par viņu vecākam vīrietim, kura acis nosedza lielas, ļoti tumšas saules brilles. Spožajā saules gaismā viņš tomēr vēl ātri uzlika roku pār acīm. Bija saprotams, ka viņa acis bija sevišķi sargājamas, bet aklā kustību viņā nebija, un viņš brīvi devās uz vaļējiem vārtiem sētā, gan sievietes roku neatlaižot.

Taksometra šoferis izlika uz ietves divas ceļa somas, sarkanu un zilu, un gribēja sniegt roku pēc samaksas, bet ātri apdomājās un pacēla somas, gatavs pavadīt savus pasažierus līdz mājai aiz sētas.

Pavērdamies viens otrā, kā ne visai patīkamam uzdevumam saņemdamies, vīrietis un sieviete roku rokā, mazliet vilcinādamies, tuvojās mājai. Pusceļā jaunā sieviete pēkšņi apstājās, apstādināja arī savu līdzgājēju un, atskatīdamās uz šoferi, kas tiem sekoja ar abām somām, kā ātri ko pārlikusi, sauca:

“Atstājiet sarkano somu mašīnā. Pagaidiet. Es tūlīt braukšu tālāk.” Šoferis apstājās, bet vēl neizlaida somas no rokām, it kā neticot pavēles nopietnībai.

“Nē!” vīrietis iesaucās un pagrieza sievietes plecu atpakaļ mājas virzienā, ātri pamādams šoferim, lai tas nestu somas tiem garām uz mājas durvīm: “Nē, Daga! Tu solījies nākt man līdz…” Daga un viņas pavadonis bija apstājušies un noskatījās, kā šoferis nolika abas somas pāri divām akmens kāpnēm aiz vaļā atvilktajām stikla slīddurvīm uz baltā, dziļā paklāja. Jā, arī mājas durvis tāpat kā vārti sētā bija plaši vaļā, tikai smagais priekškars bija mazliet pievilkts un tā zīdā vibrēja saule. Šoferis atgriezās, vīrietis ātri pasniedza tam naudas zīmi un tika no viņa vaļā, paturot Dagu stingri pie rokas, it kā baidoties, ka viņa varētu aizskriet tam līdz.

“Tu solījies nākt man līdz. Būt kopā…” viņš teica.

“Jā, Edvīn, bet pēkšņi man ir bailes, varbūt tas būs nepareizi, ka es… Tev viss jāizlemj vienam.”

“Es esmu izlēmis, tu to zini. Mēs abi esam izlēmuši, un man tevis vajaga līdz, lai es to varētu pateikt. Man arī ir bailes, ja tā var saukt šīs visas lietas grūtumu.”

Viņi abi stāvēja uz celiņa un raudzījās kā gaidot uz vaļējām mājas durvīm, aiz kurām saulē spīdēja zilā un sarkanā soma. Tās bija jau tur klāt, kur viņi vēl baidījās ieiet, viņi – Edvīns, šīs mājas īpašnieks, un Daga, viņa sievas attāla radiniece. Viņi atgriezās no pilsētiņas, kur Edvīns bija bijis acu klīnikā kādu mēnesi un otru mēnesi, un vēl vienu mēnesi pavadījis kopā ar Dagu, kas bija bijusi vasaras atvaļinājumā tai pašā pilsētiņā. Edvīna acis vēl nebija tik veselas, lai tas atgrieztos darbā, viņam bija jāizturas mierīgi pēc operācijas. Daga bija farmaceite, daudz zināja par medicīnu, bija pacietīga un rūpējās par Edvīnu, veda viņu pastaigās, kur viņš viens acu vājuma dēļ vēl nevarēja staigāt. Viņa sieva to zināja. Tas bija iznācis ērti, ka Dagai bija atvaļinājums, ka viņa varēja palikt tur, mazajā jūrmalas pilsētiņā, un palīdzēt Edvīnam. Viņa sieva to zināja, viņai pašai būtu bijis neiespējami būt tur tik ilgi pie pus vēl kopjamā vīra. Viņa bija iekštelpu dekoratore, viņas darbs bija nenosakāms, gan te, gan tur. Tas tiktāl bija saprotami, vienkārši, ērti. Bet viņi – atgriezās kā mīlētāji. Ne tikai vienai dienai. Viņi bija stingri izlēmuši palikt kopā. Tomēr, nākot Melitas priekšā, viņu nodoms šķita izjaucams ar vienu vienīgu nepareizu gājienu kā šahā…

Melita nebija braukusi tiem pretī uz lidlauku, lai gan tā bija norunāts vēl dienu pirms tam tālsarunā. Durvis stāvēja vaļā kā sagaidot, bet neviens nenāca pretī, nerādījās ne durvīs.

“Kādēļ viņa nenāk?” Daga čukstēja.

“Kādēļ mēs gaidām?” Edvīns atjautāja, bet pēc soļa uz priekšu atkal apstājās.

“Varbūt viņa ir uzzinājusi par mums,” Daga runāja klusu, “un tagad liek mums nākt kā noziedzniekiem…”

Bija gandrīz tā, it kā ieroča stobrs jau tēmētu uz viņiem, kaut kur pāri viņu spožajām ceļa somām, gar dubultota zīda priekškara malu. Nē, Melita atrastu citu ceļu, ja viņa būtu domājusi stāties tiem ceļā.

Kad viņi vēl bija tur prom, tā šķita vieglāk – kad atbrauks, tad visu izteiks. Melitai nevarētu tā gandrīz kā veikala telegrammu atsūtīt – mēs, es, mēs aizejam… Vēstule būtu neiespējama. Melita justos aizskarta. Melita visu ņēma ļoti pie sirds, pārdzīvoja asi, uztraucās, nonāca histērijā un tad pat nekāda loģika nepalīdzēja. Edvīns to zināja. Viņai nevarēja pa gabalu ko uzsaukt, vienmēr vajadzēja būt klāt, uzmanīgi apieties, atslogot visu un noiet pie malas, arvien noiet pie malas, ja tuvumā palikšana izsauca kaut mazākās nepatikas zīmes viņā. Jeb varbūt no tā radās šīs histērijas, ja vienmēr bija kāds, kas uzņēmās zemoties, izpatikt, uzklausīt. Mamma vai Edvīns. Mammai tas bija dzīves saturs. Tad viņa kļuva ļoti vajadzīga, nozīmīga. Edvīnu tas bija novedis postā. Viņš bija sarāvies mazāks un mazāks, ierāvis galvu plecos, mēģinājis būt nemanāms, mēģinājis nebūt. Viņš nebija nekas…

“Vai tu mani varēsi panest?” viņš pēkšņi jautāja Dagai.

“Ko panest?” Viņa nesaprata. Viņa bija pamanījusi, ka garāžas durvis arī bija vaļā un Melitas pērļu krāsas mašīnas tur nebija.

“Viņas nav mājās,” Daga teica, “mašīna nav garāžā. Varbūt mēs ceļā esam pārmainījušies. Ak, Edvīn!” viņa atviegloti sauca un pavilka, apsēdināja Edvīnu kādā no baltajiem dārza krēsliem, kas stāvēja turpat maurā, piecēla sev otru krēslu un apsēdās tam pretī. Dārza miers uz brīdi apņēma viņus ar atpūtu. Bet tikai uz brīdi. Viņu domas turpināja to pašu iesākto mazdūšības ceļu – viss bija grūtāk, nelabāk, kā tas pa gabalu, prom esot, likās. Satikšana kā kalns spiedās virsū ar visu, kas nāks – sasveicināšanās, runāšana, runāšana, kafija… Viss apkārt kļuva lielāks nozīmīgāks, tiesīgāks, viņi paši mazāki.

“Vai tu varēsi mani panest?” Edvīns atkārtoja savu jautājienu, pieliecoties Dagai tuvu, skatīdamies uz zemi, it kā ieraudzīdams pavisam citu sevi nekā tur, jūrmalas pilsētiņā, Dagas un viņa brīvajos gājienos. “Mani? Vai tu saproti, ka tu būsi saistīta, būsi visu laiku ar mani?” Viņš runāja, negaidot atbildes vai iebildumu, un Daga izbrīnīta klausījās, jo viss tas bija izrunāts jau sen, un Edvīns vispār runāja maz. “Ar – mani… Es esmu vecāks par tevi, tuvu jau vai pusmūža vīrs. Man nav nekā ārēji iespaidīga, pievilcīga… Vai tu esi ievērojusi, ka man ir… man ir uzmesta mugura, gandrīz kā kupris, es nekad nenostājos taisni, es esmu smags, nekustīgs. Es nespēju ne apgriezties, ne atliekties, ne pieiet, ne atiet kur, kā nākas. Manas intereses šauras. Es nesaprotu jauno laiku…”

Dagas roka uz tā mutes pārtrauca viņa runāšanu:

“Kas tev noticis? Ko tu skaiti kā priekšā rakstītas tādas savas vainas?” Daga saņēma Edvīna rokas savējās, kā atgriežot to pie prāta: “Uzmesta mugura? Tu zini, es ļoti mīlu tavu muguru. Smags? Drukns? Es agrāk arī tā domāju, sen agrāk, ka es varētu mīlēt tikai tādu slaidu, sausu vīrieti – krekls un kravate pār krūtīm tam plivinās kā pār klinti… Piedurknēs ir tikai vējš, vētra un aproču pogas, grābiens kā dzelzs…” Viņa iesmējās un pieliecās viņam tuvu: “Meitenes nezina, ko viņas sapņo un gudro. Varbūt varētu mīlēt arī tādu, tādu Paganīni. Bet tu mani mācīji mīlēt lēnu, labu, smagu, ja gribi. Šis smagums ir silts, drošs, un sargā un paliek…”

Edvīns klausījās, bet runāja atkal pretī:

“Varbūt es esmu tevi apmājis. Tu tur pieradi pie manis. Bet te… Tu esi tikai meitene. Tik jauna…”

“Es neesmu ne jauna, ne veca, es esmu pieaugusi. Ja cilvēks ir pieaudzis, viņam var būt divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit, viņš dara ar savu dzīvi, kas viņam jādara. Savu spēka daļu mūža, savu īsto mūžu, viņš dzīvo ne jauns, ne vecs, viņš ir pieaudzis cilvēks… Es biju pieaugusi, kad es tevi izvēlējos. Bet tu… te, Melitas tuvumā, savā mājā, savā agrākā dzīvē, savā dzīvē…” Daga sāka stomīties, “varbūt tu jūti, ka tev te jāpaliek, tu biji – tikai pieradis pie manis…”

Tagad Edvīns apklusināja Dagu:

“Nē, nē, Daga. Nerunā tā. Mēs laikam esam noguruši. Ceļš, gatavošanās šim brīdim un pēkšņi šī gaidīšana. Mūsu nogurums palielina mūsu vainas apziņu pret visu šo stabilo, šo māju un… Man kļūst karsti. Iesim iekšā. Varbūt Melitas mamma ir kaut kur mājā, un ja ne…”

.

Viņi iegāja mājā, garām ceļa somām, neizkustinot tās no to vietām.

Pēc saules spožuma ārā telpa šķita patīkami vēsa un krēslaina. Daga izņēma no rokas somas citas, gaišākas acenes un uzlika tās Edvīnam ļoti tumšo vietā.

“Brīnišķīgi, kā te Melita atkal visu pārdekorējusi,” viņš nopūzdamies teica, pārlaižot skatu greznajai telpai ar grīdsegā iegrimušiem sēdekļiem, pār kuriem glaudās iezaļganas gaismas no priekškaru aizplīvurotiem logiem. Tad viņi abi reizē ieraudzīja plašās telpas galveno punktu, kodolu, visa nodomu: tuvu pretējai sienai, uz pjedestāla pret moderni austu sienas segu, stāvēja moderna skulptūra – metāla šķautnes, locījumi, liekumi, kas sākumā šķita neatrisināmi, tad ātri un skaidri nostājās acu priekšā saliedējušies, saprotami. Tas bija dzīvnieks, skaista dzīvnieka atveids, tā bija Undīne, Melitas suns.

“Undīne, Undīne…” Edvīns runāja iedams tēlam tuvāk, “Undīne. Un kas to veidojis?” Viņš pagriezās pret Dagu.

“Trejzars. Tikai, vienīgi – lielais Trejzars!” viņa teica apskatījusi tēlu, un piebilda: “Skaists…”

“Jā, skaists. Jā – tikai Trejzars. Undīnei nevarētu ņemt neko citu, tikai lielāko, labāko. Divi tūkstoši, trīs tūkstoši, septiņi tūkstoši?” Edvīns meklēja pēc sēdekļa, atslīga dziļajā krēslā un atspieda zodu delnās – kā lai apstādina to dzīvi, kas rit tik laimīgi, tik spoži uz priekšu? Kā lai izrauj, atpin sevi, savu daļu no visa te kā no saaugušas saknes? Melita arī pelnīja. Dažreiz pat ļoti labi. Lai arī tas, uz kā viss ritēja viegli kā uz sliedēm, bija viņa darbs. Acu dēļ viņš vēl kādu laiku nevarēs iet savā darbā. Bet tā nebija nauda vien, tas bija viss viens gabals kā šļūdonis, šī uz priekšu iešana, šī dzīve, kas šķobījās sen, nicināta, bet izmantota, droša, nolīgta… Jauni maksājumi, tie vēl vairāk sarežģīs aiziešanu… Bet varbūt ne, varbūt ne…

“Daga, lūdzu uzvāri tasi kafijas, tā mums derētu. Redzams te neviena cita nav, kas to varētu darīt. Tu jau šai mājā visu zini, pazīsti.” Edvīns lūdza, piecēlās no dziļā krēsla un pasniedzās pēc durvīm pa labi, tās bija viņa darbistabas durvis. Bet durvis bija – aizslēgtas. Savu pārsteigumu par to Dagai neatklājis, viņš atslīga atpakaļ krēslā un atkārtoja savu lūgumu pēc kafijas. Daga atgriezās no suņa tēla apskatīšanas. Viņas seja bija priecīga, gan domīga, bet gaiša.

“Tu zini – skaista viņa tomēr ir, tā Undīne. Un labs tas Trejzars ir!” viņa teica.

“Jā,” Edvīns vilcinādamies piekrita, “tikai es… es esmu tam visam par mazu. Es nesaprotu tiktāl, ka man tieši to – vajadzētu. Tomēr…” Viņš apklusa un padomāja, “tomēr, es to tēlu labprāt paturētu. Ja es ar to varētu tikt vaļā no pašas Undīnes. Es par to agrāk ar prieku būtu samaksājis. Bet sugas Undīne jau paliktu, būtu palikusi…”

“Tu neieredzi to suni?” Daga domīgi teica.

“Ne neieredzu. Es ar viņu nevaru sadzīvot, te…”

“Un ja viņas nebūtu? Tu varētu?”

“Kā es to varu zināt? Undīne ir bijusi jau ilgi, varbūt visu laiku… Ak, Daga, mīļā, atnes mums abiem kafiju. Nē, piedod, iesim abi. Es tomēr te visu labāk zinu.”

Viņi abi atstāja eleganto telpu ar suņa tēlu, iegāja dziļāk mājā. Ikdienišķā nodarbībā, brīdi trauku skaņās, kafijas smaržā – viņi atgriezās atpūtušies pie suņa tēla, sēdēja, malkoja kafiju, domāja un gaidīja. Atkal modās no īsās labsajūtas. Kādēļ viņa istabas durvis bija noslēgtas, Edvīns domāja. Vai Melita ko uzzinājusi, gatavo kaut ko, uz ko jāsagatavojas…

“Edvīn, ja nebūtu Undīnes – tu varbūt tomēr saprastos ar Melitu?” Daga, kā pati sev spītēdama, runāja.

“Varbūt,” Edvīns atkārtoja, arī gandrīz kā spītēdams Dagas jautājienam, kas viņu aizskāra. Tad turpināja kā pie sevis: “Kā es to varu zināt? Undīne ir bijusi ilgi. Man liekas – vienmēr. Viņa ir bijusi vienmēr…”

“Un tu nekad neesi teicis Melitai, ka tu nevari Undīni ciest?”

“Ciest? Ak, ne tā gluži, Daga… Man bija grūti ar viņu dzīvot. Viņa bija visur, mājā, ārpus mājas, Melitā, viņas mammā, visu domās un sarunās. Jā, sarunās. Šis smalkais sugas suns. Un tas bija – Melitas suns. Ja tas būtu bijis mūsu abu suns, vai mans… kā tas varbūt arī nevarētu būt… ja tas nebūtu bijis Melitas suns, es to, kad tas mani apgrūtināja, būtu pasūtījis… jā, kā to saka… pie vella. Nē, es to nevarēju. Melita… Melita būtu apvainota. Rītos, kad es viņai aizvēru savas istabas durvis, lai varētu netraucēti strādāt, tad, ja tā nebija Melita, kas teica asu piezīmi, tā bija Undīne pati, kas lauzās pie loga, vicināja asti – prasīja uzmanības, protestēja. Vienmēr – pelnītās uzmanības, cik tā lieliska, brīnišķīga, skaista, gudra, inteliģenta… Jāiet skriet, lekt, ķert bumbu, vest pastaigāties, uz suņu kopšanas institūtu, veselības pārbaudi. Nē, es visu to sāku nenovērtēt, nesaprast; es kļuvu par zemniecisku, par smagu, es sāku viņas abas nenovērtēt. Es nespēju domāt tik dziļi, tik aristokrātiski…”

“Edvīn, tu esi greizsirdīgs uz savas sievas suni! Tu esi netaisns pret Undīni!” Daga smējās, un tas Edvīnu ievainoja.

“Daga, nesāc tā – netaisns pret Undīni. To es esmu simtkārt dzirdējis no Melitas, no viņas mammas… Kaut vai reizi es gribētu dzirdēt to – Undīne ir netaisna pret tevi, Edvīn. Daga, vai tu nejūti, ka kaut kas ir bijis netaisns pret mani?”

“Tu domā – Undīne?” Daga bērnišķīgi nelikās mierā. “Bet kur ir Undīne? Viņas arī nav mājās.”

Kad Edvins jau gribēja celties no krēsla un teikt – atstāsim tagad šo vietu – ārā noskanēja spēcīgi aizcirstas mašīnas durvis, un uz celiņa švīkstēja Melitas ātrie soļi, un tūlīt viņa ieklupa durvīs, pabīdīja somas sāņus, parāva priekškaru tālāk vaļā, tikai tad atguva savu parasto stāju uz mirkli: “Halo, halo!” Bet viņas acis skraidīja apkārt, meklējot ko citu, ne atbraucējus: “Piedodiet, piedodiet… Vai Undīne ir mājās? Vai mamma ir mājās? Jūs tikko atbraucāt? Jūs dzerat jau kafiju… Vai – Undīne ir mājā? Undīnes nav… Runā taču, Edvīn! Ak, tas ir šausmīgi… Undīne ir pazudusi. Es jau trīs stundas meklēju…”

No aizkustuma, no lielā satraukuma Melitas balss aizlūza, gandrīz ieraudādamās viņa atkrita krēslā, no kura Edvīns tikko bija pietrūcies kājās. Arī Daga bija piecēlusies no krēsla, un viņi abi paklausīgi klusēdami klausījās Melitas vārdos, tās stāstā par Undīni:

“Viņa šorīt bija tik nemierīga. Man bija sarunas jākārto pa tālruni… Arī jūsu atbraukšana… (Tas iekrita gandrīz kā pārmetums.) Un es – aizvēru durvis aiz viņas! Ieslēdzu viņu… Tavā istabā, Edvīn… Tikai uz mirkli. Es nezinu, kā es to varēju izdarīt! Mamma bija izgājusi iepirkties. Es biju viena. Tālrunis… Undīne tik nemierīga. Tikai uz mirkli… Bet Undīne bija izlēkusi pa logu. Vai to var saprast? Es nekad sev to nepiedošu. Ar viņu tā nevar apieties. Un iedomāties, tagad – kur viņa ir? Uz ielas! Kur viņa ir? Zvanīju policijai. Mamma pārnāca un aizgāja meklēt, un es aizbraucu. Durvis un visu atstāju vaļā, ja Undīne atgrieztos. Ja kāds to atvestu…” Melita bija pārgurusi. Lūdza Dagai pēc tases kafijas un nespēja to malkot, atcerējās Undīnes skulptūru, un uz mirkli tā visiem bija jāapbrīno, bet tēls nevarēja situāciju glābt, Melita atvairīja apskati: “Vēlāk… To nevar skatīt pavirši, bet tagad jādomā par dzīvo…” Viņa tomēr pateica, ka ir pasūtījusi Trejzaram otru Undīnes atveidu, reālākā stilā, likusi izmeklēt iebrūnu, zeltbrūnu akmeni, kaut ko siltu…

“Melita, Melita…” Edvīns stostījās, “mēs to nevarēsim… Tu to nevarēsi tagad atļauties… Tagad es… Tu pat neesi jautājusi, vai esmu izārstēts, vai varēšu atsākt darbu. Es nevarēšu…”

Bet Melita neklausījās, uzmeta Edvīnam pārmetošu skatu un devās uz durvīm, jo ārā notaurēja, piebrauca kāda mašīna – policijas mašīna. Policists, labsirdīga skata pusmūža vīrs, apsveica Melitu un izlaida viņas dārgumu, slaido kuci no mašīnas un, turēdams to vienkāršā auklā piesietu pie tās elegantās ādas apkakles, pieveda to Melitai, skaļi mēļodams:

“Labi, kundze, ka mums patreiz nebija nopietnāku uzdevumu, citādi, saprotiet, mums nebūtu laika. Tas īstenībā nav mūsu darbs… Bet – tā laimīgi. Un – apsveicu! Dabūsiet labu naudu par kucēniem. Kavalieris bija krietns buldogs. Lai bērni būs tēvā vai mātē – kaut kas vērtīgs tā vai tā…”

Melitas kundze uzreiz neko nesaprata, tikai prieks par Undīni un nepatika pret svešo personu, kas necienīgi kaut ko runāja par viņas skaisto dzīvnieku, sašķobīja viņas seju. Bet tad viņa saprata un iekliedzās: “Kā jūs uzdrošināties!” Tad aizklāja seju rokām un māja mammai, lai tā saņem kuci. Jā, mamma arī bija ieradusies, nobijusies, klusa kā spoks, tā pazuda ar suni prom. Bet policists vēl stāvēja, un Melita, nevarēdama to vēlreiz uzlūkot, sauca Edvīnu:

“Edvīn, samaksā tu viņam. Dieva dēļ…” Viņa nemaz nespēja valdīties.

Policists vērās viņā izbrīnīts, bet runāja vēl mierīgi: “Nē, kundze, man nekas nav jāmaksā. Tas bija jums par patikšanu. Es esmu savā dienestā. Bet liekas – jūs neesat apmierināta?”

“Dieva dēļ!” Melita sauca un runāja kaut kur debesīm, “kā kāds kā jūs, to varētu saprast. Tik dārgs, jauns, skaists dzīvnieks. Tagad viņas līnija bojāta uz visiem laikiem.”

“Līnija?” policists uzrāva uzacis, “līnija!… Viņa dabūs krietnu kravu labu kucēnu, to es jums varu apgalvot.”

Melita sāka raudāt, ieskrēja mājā, pazuda aiz kādām durvīm, aizslēdza tās ar nekautrīgu troksni, kas nelabi iesitās smalkā salona gaisā. Policists vēl stāvēja, uzmeta skatu Edvīnam un Dagai, bet jau ar cietu dzirksti, arī viņš kaut ko bija ņēmis pie sirds un, roku pie cepures piegrūzdams, atstāja māju.

Māja pēkšņi bija klusa, lai gan Undīne kaut kur iesmilkstējās un varēja dzirdēt arī Melitu no jauna vēl un vēl asi ieraudājāmies.

“Edvīn,” Daga aizturēja Edvīna roku, kas gribēja klauvēt pie durvīm, aiz kurām mocījās Melita, “viņa tomēr ļoti cieš. Iesim, atstāsim visu šoreiz. Es neko vairs skaidri nevaru atšķirt. Pareizo no nepareizā…”

“Nē, Daga. Tas jāsaka tagad,” Edvīns pēkšņi bija noteikts. “Tas viņai tomēr būs mazs sitiens. Noturēs līdzsvarā. Viņa ar to suni aiziet par daudz tālu. Tas būs ātri. Piezvani taksometram. Es tikko vairs turos kājās. Aizbrauksim…”

“Tad pie manis,” Daga pasteidzās.

Edvīns cēla roku, lai pieklauvētu, bet mamma pielipa durvīm, neredzami ieradusies, kā viņa arvien ieradās. Viņa pieplaka durvīm, piespieda tām ausi, klausījās runāja: “Melita, Melita, lūdzu, lūdzu, neuztraucies, saudzē sevi. Es tev atnesīšu liepziedu tēju… Domā par sevi…”

Edvīns gandrīz asi atstūma mammu no durvīm. Tas nekad tā nebija noticis. Viņa bija tik izbrīnīta, ka padevās. Kas arī tā nekad nebija noticis.

“Ej, gādā par Undīni, atstāj Melitu mierā,” viņš izteica tik droši, ka pats sarāvās. Mirklī viņa domās izšāvās cauri viņa dzīves varbūtības, ja varbūt… varbūt viņam būtu jāpaliek, jāpalīdz te. Un tūlīt saņēmās, dzirdēja Dagas balsi pie tālruņa, zināja ceļu ārā. Un viņš pieklauvēja, cieti un droši:

“Melita, klausies tagad! Es braucu līdz Dagai. Un pavisam. Es – aizeju. Visu izkārtosim vēlāk. Es atgriezīšos te – ar savu advokātu…”

Melita atrāva durvis: “Kā tu uzdrošinies? Jokojies!” Viņa bija noraudājusies, sašutusi, nikna, lepna. Bet Edvīns neapklusa, viņam bija jāizsaka… Daga gaidīja. “Es nejokoju. Lai arī dažreiz esmu gribējis jokot. Un, ja vari, ja vari… Jā, par to skulptūru tev nāksies maksāt pašai. Piedod, ka man tas jāsaka. Tas – tevis labā..” Viņš juta, ka, tālāk vēl runājot, viss atkal šķobīsies viņam par ļaunu, kaut kas kļūs it kā nepateikts. Viņš aizgriezās, pastiepa roku pēc Dagas, sataustīja somas. “Mans advokāts tev pateiks visu labāk,” norijis vārdu – piedod – viņš jau bija durvīs, kur Daga to satvēra, un viņi pazuda aiz vārtiem.

Melita sastingusi skatījās spožajā saules aplī pie durvīm, kur bija stāvējušas somas. Viņa nespēja koncentrēties, kļuva nikna, nepacietīga, kaut kas spieda, traucēja, kāds troksnis – iekaukšanās, smilkstēšana, skrāpēšanās, tas mirkli atviegloja, tad – ievainoja briesmīgi.

“Mamma, mamma, mamma…” viņa kliedza, līdz mamma kaut kur atsaucās. “Laid to suni ārā! Laid to suni ārā!” Mamma parādījās, pārbijusies murmināja –”to suni, to suni…” Tad saprata un paklausīgi pazuda.

Melita atslīga krēslā, ļoti piekususi, ļoti, ļoti piekususi un sāka raudāt klusi un – paklausīgi.

Varrens un viņa māja (Ķikure/Kikure)

Viņa ir iebraukusi šai pilsētā, lai viņam piezvanītu. Jeb – ja nu viņa ir iebraukusi šai pilsētā, tad būtu viņam jāpiezvana? Nē, tomēr ne tā. Viņa ir iebraukusi šai pilsētā, lai viņam piezvanītu.

Viņa ir te jau trešo dienu, ceturto, ja ieskaita vēlo vakaru, kad viņa iebrauca… Nu tad bija tiešām par daudz vēls laiks, lai zvanītu. Bet tagad ir trešā diena, kad būtu bijis laiks zvanīt. Viņa nav to izdarījusi.

Ir bijusi šur tur citur.

Naktī viņa sapņoja, ka ēd zemenes. Tas nozīmē, ka satiksies ar mīlestību. Tas nav no sapņu grāmatas. Vai varbūt kaut kur, pašā sākumā, šī doma tomēr iepotēta no tās. Ēdiens arī nozīmē mīlestību. Un atrašanās ļoti augstā, stāvā kalnā, jāiet lejā, nevar noiet… Un kas ir mīlestība – tas tikpat daudz par to domāt, kā lasīt sapņu grāmatu. Lai arī visu uzzinātu, pēc šīm zināšanām neviens nevarētu izdzīvot.

.

Pēdējā dienā, dienā, kad viņa no šīs pilsētas aizbrauca, viņš teica (savas jaunās sievas un savas māsas klātbūtnē, kad viņi visi tur dzēra pēdējo tradicionālo tēju un viņš nosēdās viņai blakus, viņa māsa un sieva viņiem iepretī), viņš teica un viņa balss tikko noturējās, tas ir – gandrīz nenoturējās, bet bija kā ledus lāsteka, kas acumirklī var salūzt, un mirdz un skan šai draudīgi nedrošā sasalumā: “Apsoliet man, ka jūs aiziesiet redzēt filmu – Vējiem līdz. Vai jūs apsoliet?” Viņa prasīja, vai tā laba filma, un solījās aiziet. Viņa šo filmu bija redzējusi, bet piemirsusi, mazliet piemirsusi.

“Nebeidzami Klarka Geibla dievinātājs,” viņa māsa iejaucās sarunā.

No tā viņai būtu bijis jāsaprot, ka viņš lūdz viņu iet redzēt Klarku Geiblu. Bet zināja, ka tā tas nav.

“Vai jūs redzējāt – Alfie?” viņa savukārt prasīja.

“Nē,” viņš teica, “nav vēl iznācis to redzēt.” Un, kā to noslēpjot no divi pretī sēdošām sievietēm, kaut ko skanīgāk pie tējas traukiem pacilādams, viņš paklusu izmeta jautājienu: “Vai tam ir sakars ar kaut ko no jūsu dzīves?”

“Nē,” viņa teica. Arī varbūt paklusu. Tad skaļāk: “Tā ir laba filma.”

“Par Alfie visu laiku dzird divas pilnīgi pretējas atsauksmes, daži to nevar ciest, citi domā, ka tā ļoti laba,” viņa māsa atkal teica.

.

Jā, viņa bija iebraukusi tagad šai pilsētā, lai viņam piezvanītu. Ne lai pateiktu viņam, ka turējusi solījumu, bet lai – viņam piezvanītu, dzirdētu viņa balsi. Vēlēšanās to darīt, varētu teikt, vajadzība to darīt bija vai trīskāršojusies, kopš tā no jauna bija skatījusi to filmu. Šai filmā tā redzēju viņu ne Klarkā Geiblā, tas viņai svešs, šķiet līdzīgs skaistai mēbelei.

Viņu pievelk svārstīgā, nenoteiktā rakstura smaids kā filmā, tā dzīvē. Un uz šo filmu viņa nebija sūtīta apbrīnot galveno varoni, bet tēmu, sarežģījumu. Un varbūt – kādu smaidu.

Jā, smaids – tas smaids viņā atdzīvināja atkal visu.

.

Viņa runāšana par filmu bija tikai tādēļ, ka viņam vairs nebija citas iespējas sevi viņai atgādināt, pateikt vēlreiz viņai to, ko viņš teica viņai visu pusgadu un neizteica pilnīgi, un viņa to dzirdēja pusgadu un nesaklausīja pilnīgi… Jeb – tomēr. Tikai… Jā, tikai ko ar to varēja iesākt?

Vēl divi dienas pirms viņas aizbraukšanas viņš bija atskrējis no darba, piebraucis mašīnu līdz viņas logam, vandījās pa tukšo māju, meklēdams savu māsu. Viņa māsa vienmēr aizgāja darbā ap astoņiem, tas bija tuvu desmitiem, kad viņš saukāja: “Henī, Henī!” Viņai kļuva skumji to dzirdot – pēc divi dienām viņš tā sauks pēc manis tukšā mājā – viņa domāja un izgāja pie viņa viesistabā: “Heni jau aizbrauca…”

“Ak, es domāju, ka viņa ir vannas istabā,” viņš teica, aizmirsdams, ka vannas istabas durvis stāvēja plaši vaļā.

.

Tagad tam nav nekādas nozīmes – viņa domāja, skatīdamies tālruņa aparātā sev priekšā uz galda – tādas lietas tur notika ilgāk kā pusgadu. Visu laiku, kopš viņa tur bija. Dažreiz viņš rādīja ostas ūdeņus, kuģus vai ko citu caur logu, lai viņai būtu jāpieiet viņam tuvu. Tad, pirms savām kāzām, viņš rādīja viņai visas piesūtītās kāzu dāvanas; pacēla kristāla glāzes augstāk un augstāk līdz savai sejai, līdz acīm, tā ka, skatoties uz skaisto kristālu, viņai bija jāskatās viņa acīs. Tas bija tā, it kā viņš saņemtu savās rokās viņas nolaisto skatienu un paceltu to ar varu sev pretī. Un viņa padevās, viņa pameta kristālu un skatījās viņa acīs. Un viņš sāka smieties sīki un nervozi, kā viņš dažreiz pēkšņi smējās. Aiz prieka? Aiz neizbēgamā sava ceļa, likteņa, par ko viņš dažreiz runāja it kā pie sevis, runāja viņas tuvumā, stāvot ar muguru pret viņas tuvumu: “…Kā man tas varēja gadīties? Kā tas – man varēja notikt? Kā tas ar mani…” Viņa dzirdēja. Viņa nejautāja. Viņa zināja, ka viņam tuvojas viņa kāzas. Jau visu pusgadu. Un viņš smējās tā, dažreiz likās tad, kad kļuva par kaut ko laimīgs, dažreiz – par viņas tuvumu? Likās, prieks viņu sagrāba un viņš nezināja, ko ar to iesākt, viņam bija jāstāv kā kokam un viņš stāvēja kā koks, un kad tas (prieks?) kļuva par lielu, par asu, tad viņš smējās tā, kā koks būtu drebējis ar visām lapām vējā.

Dažreiz viņš nesmējās, un viņas skats pārstaigāja viņa seju vaibstu pa vaibstam, vagu pa vagai, kroku pa krokai (tā, kā viņa skats pārstaigāja viņas seju to pirmo reizi satiekot, ņemot, izdzerot…). Viņa seja bija jauna, ļoti jauna vīrieša seja un dažreiz nobrieduša vīrieša seja, rūpju pilna, nogurusi, pelēka, aizmirsta, pamesta seja un dzīvības pilna pēkšņi, kad viņā iemetās, sāka vērties smaids. Šķita, tā bija kāda vara, kas pēkšņi veidoja no viņa cilvēku, raksturu, personību, daiļumu un bagātību, un bija jānovērš acis, nespējot panest šīs pārvērtības brīnumu, kas šķita – turpināsies nebeidzami.

Tad tādas bailes, liekas, sagrāba viņu pašu, smaids noraustījās viņa sejā un apklusa, viņš novērsās un gāja savu ceļu. Viņš vienmēr bija ārkārtīgi aizņemts. Viņa nesen mirušā tēva veikali un viņa paša tuvās kāzas…

Tas bija dienu pirms viņa kāzām, kad viņš rādīja viņai kristāla glāzes. Visā lielajā mājā bija tikai viņi divi. Viņa māsa un māte bija aizbraukušas uz baznīcu. Viņš prasīja, vai viņa gribētu redzēt viņa kāzu dāvanas? Viņa bija sekojusi viņam mazliet negribīgi. Viņa māte daļu kāzu dāvanu jau bija viņai rādījusi, nu, bet to bija tāds milzīgs daudzums. Arī tagad viņi neapskatīja visas. Beidzās ar to, ka viņš uzcēla viņas acis uz savas sejas, un, kad pēc tam viņa atkal skatījās lejā uz dāvanām, viņa daudz neko skaista tur neredzēja. Skaistu lietu tur arī nebija daudz. Tikai dārgas. Dārgi krāmi. Kam, protams, vērtība radīsies, mūžu dzīvojot, tās bija kāzu dāvanas.

Viņš viņai parādīja arī pērļu rotu, ko viņš dāvinās savai sievai. Par pērlēm viņai nav lielas jēgas, ne viņai tās likās skaistas. Pērles varot likt uz katra kakla līdz simts gadu vecumam. Droši vien var likt. Tās nekož… Šī, viņa nākamās sievas pērļu rota, bija trīs virkņu, kā lielākā daļa tādu pērļu rotu, un viņa tās uzlūkoja bez saprašanas un bez intereses. Ja viņai būtu bijis jāsaka vārdos, ko viņa juta, viņai būtu bijis jāsaka: “Cik skumji. Cik nežēlīgi skumji…”

Un viņš neteica – skaistas.

“Jūs varat ticēt – tās ir dārgas! Un labas,” viņš teica.

Un viņai gandrīz likās no kustības, ar kādu viņš pērles pacilāja, ka viņš liks tās uz zoba un uzkodīs, lai parādītu viņai. cik tās labas.

Viņš novērsās, jo viņai kaut kas šinī lietā nepatika – “Cik skumji, cik sasodīti skumji…”

Un viņa pameta viņu pusvārdā, gāja prom. Nespēja būt pat pieklājīga, jūtas, stipras, slēptas, neskaidras viņā sastrēga. Viņa bija tur bijusi vairāk kā pusgadu katru dienu kopā ar viņu. Ar viņa māti, māsu, krustmāti – viņi visi kopā tuvojās viņa kāzu dienai. Šad tad viņš tur atveda savu līgavu. Tā bija skaista, mīlīga jaunava. Pēc tumšajām acīm spriežot – ar kādu lielu spēku, siltumu. Un viņai bija ļoti jauka, sievišķīga zoda līnija. Varbūt tā bija neizsmeļama. Tāda zoda un kakla līnija varbūt var cilvēku savaldīt un piepildīt visu viņa mūžu. Pārsegt visus trūkumus, ko dzīve izperē. Arī nošķiebtas kurpes, kas nāk no nevīžīgas soļu likšanas. Tāda zoda līnija varbūt ir mūžīga. Un pērles var valkāt līdz simts gadiem.

.

Kā viņam trūka? Kam viņš pretojās?

Kad viņa no kāzu dāvanu skatīšanās gāja prom uz savu istabu, viņš izsteidzās viņai līdz viesistabā, vēl runāja, rādīja uz kuģiem, kas nāca ostā aiz zaļajiem dārziem. Jā, tur viņi abi dažreiz bija kavējušies, skatoties kuģos, klausoties to dobjās, smagās balsīs. Tagad tas laiks bija garām. Tas palika šai mājā. Viņi abi gatavojās šo māju, šo laiku atstāt. Tas bija jāatstāj nesaberzts, viņa domāja.

Viņa māte un māsa klusas atgriezās no baznīcas, un visā mājā bija brīnišķīgs miers. Dārzā visi rožu krūmi bija pirmos ziedos. Arī istabas bija pilnas rožu, rozes un neļķes bija atsūtītas no dārzniecības. Laiks bija it kā piestājis steigties un kustējās lēnām, varbūt pilnīgi apstājās kādu brīdi dienā pirms viņa kāzām. Viņa māsa klusi rīkojās ap tējas traukiem. Visa māja bija ārkārtīga miera pilna, kā tas dažreiz ir sestdienās pirms svētkiem, kad viss ir padarīts, laiks gaida tuvs, silts, taustāms kļuvis.

Viņa bija apstājusies pie virtuves loga, pie tējas rituāla nebija ko palīdzēt, viņa jutās vairāk ārpusniece kā citas dienas. Visa māja dzīvoja savu dzīvi, kas nebija viņas dzīve. Tikai rožu smarža un pārvarīgi jūtamais miers bija arī viņas. Varbūt citi, īstie šīs mājas iemītnieki, nejuta to tā kā viņa. Heni un viņa māte gāja uz baznīcu, ko citkārt nekad nedarīja, viņš, Varrens staigāja viens, nāca pie viņas ar kāzu dāvanu rādīšanu, kavējās pie viņas kā bērns. To, šo kavēšanos pie viņas, viņa zināja, kā kaut kam izbēgot, to viņš bija darījis visu laiku, no pirmās viņas dienas te.

Tagad viņš atkal nāca garām un savādi, lēni teica: “Uh… Cik es esmu laimīgs…”

“Kāpēc tu to saki man?” Heni, uz viņu nepagriezdamās, tāpat lēni atbildēja.

Viņa, svešiniece, stāvēja tur domājot – kā tas bija iespējams, ka viņa bija daļa no viņa laimes? Kādēļ viņš nāca pie viņas? Viņam bija māte, māsa, līgava, kas bija viņa viņam?

.

Pāris stundas pirms laulībām viņš staigāja pa māju apkārt un apstājās pie viņas: “…Tagad… Nu jau nāk tuvu…”

Viņam bija uz krūtīm saņemtas rokas un sastindzis smaids sejā. Likās, būtu bijis cilvēcīgi, ja viņa to būtu spiedusi pie krūtīm kā bērnu, mierinājusi, paauklējusi viņu ar viņa – laimi. Tas, protams, nedrīkstēja notikt, aiz viņas cilvēcības slēpās liela savtība un varbūt vēl kas nelabāks.

Un viņam, vai tā bija laime, uz ko viņš gāja, vai neizmērojams izbrīns un nenovēršamība. Nenovēršamība – tas, kas mūs pavada ik uz soļa, kura varā mēs esam ik brīdi un tikai ļoti reti to apzināmies.

.

Viņa bija savā istabā, kad viņš pieklauvēja pie viņas durvīm, viņš nāca atvadīties. Tas viņai likās mazliet pārspīlēti, lai gan viņai bija jāatzīst, ka tas ļoti vienkāršs un pareizs žests. Viņa izgāja uz viņa klauvējienu viņam pretī un stāvēja durvīs. Pusneapjaustas bailes vai uzmanība, vai vēl kaut kas cits lika viņai nesaukt to iekšā aiz durvīm pie sevis. Viņa pasniedza viņam roku pirmā, neļaujot viņam rīkoties šinī atvadīšanās momentā tā, kā viņš to juta vai bija izdomājis. Viņa roka bija cieta un stingra, un viņa to tūlīt palaida vaļā.

“Ne – pāri slieksnim…” viņa mēģināja pasmieties par veco ticējumu, ka laimi nevēl, stāvot katrs savā pusē slieksnim, bet viņa neizteica to līdz galam.

“Neskaitāmas reizes es te pār šo slieksni domās esmu…” Arī viņš nepabeidza savu teikumu. Viņa juta, ka viņa ar savu nepabeigto teikumu bija viņam izvīlusi viņa teikumu, ka viņi viens otram kaut ko pasaka, kas tik reālā, gandrīz asā veidā nekad nebija viņu vidū izteikts. Viņa mirkli sastinga neveiklā klusumā. Viņa seja bija ļoti balta, un tas nebija īsti smaids, bet savāda kustība viņa sejā, kad viņš atkārtoja: “Apsoliet man, ka jūs te pagaidīsiet, paliksiet, līdz es atgriezīšos… apsoliet to man… apsoliet.” Viņa skatījās viņa sejā, gandrīz izbijusies, un viņš atkārtoja savu lūgumu, līdz viņa teica: “Varbūt. Varbūt. Ja vien tas būs iespējams.” Viņa zināja, ka viņš runā par savu kāzu ceļojumu, kas bija nolemts vienu mēnesi ilgs. Bet bija izlemts, ka viņa māte pēc kāzām ies, paliks slimnīcā, un līdz ar to viņas slimnieku kopējas darbs šai mājā beigsies. Tomēr arī Heni bija minējusi, ka viņa varētu palikt te ilgāk, tāpat vien…

Tad viņš aizgriezās un aizgāja. Viņš aizsteidzās. Viņa palika stāvot. Un sarka. Sarka no kauna. Bet varbūt ne tikai no kauna, no guvuma un zaudējuma reizē. Nekad viņa nebūtu spējusi apzinīgi viņam izteikt, ko viņa izteica neapzinīgi – nepabeigtā teikumā par sliekšņa nepārkāpšanu. Ne tā, tik ikdienišķi, banāli. Arī tad ne, un tad jau nepavisam ne, ja viņa būtu zinājusi, ka viņš to ir vēlējies, domājis.

Vai viņa to nebija zinājusi? Nojautusi, kad viņš rītos skraidīja pēc avīzes tik agri. Arvien nāca no iebraucamā ceļa gala atstātās savas mašīnas un kavējās. Un vakaros… Kādreiz viņš ieskrēja viņai krūtīs taisni tai brīdī, kad viņš šķaudīja… Viņš vienmēr šķaudīja no zāles smaržas, kad mauriņš bija pļauts. Viņš atvainojās tik aizkustinoši, un viņa zināja, ka tas tā bija iznācis netīšām. Labās vasaras dienas…

.

Viņa bija vēl turpat, kad viņi atgriezās no kāzu ceļojuma. Viņš nāca garām kā vējš, aptvēra un noskūpstīja viņu uz lūpām. Ātri, cieti, asi. Vai tam vajadzēja būt drošam laipnības žestam, tā sakot, pieaugušu cilvēku vidū? Tas izdevās ne visai pilnīgi. Viņa lūpas bija ļoti karstas, un viņš tūlīt atgriezās no sava gājiena mājā, apstājās un sastostījās. Un tā bija viņas vaina, ka viņa tam nepalīdzēja.

Bet kas viņai bija ko palīdzēt? Ja viņa nepalīdzēja tam no viņas atpestīties, viņa varēja – viņu paturēt… Bet arī to viņa nezināja īsti vēlēties. Tikai labi bija zināt, ka tas tā ir.

Tad tur aiz viņa nāca garām viņa sieva, ar smaidiem un priecīgiem atgriešanās saucieniem. Un tālāk viņas māte. Un kāda viņai sveša, vecāka sieviete ar bērnu rokās, un tā, bērnu pašūpojot, izteica: “Tas mūsu bebis!”

.

Viņai nebij jāpievienojas ģimenes atkalredzēšanās svinībās. Viņai bija tai pēcpusdienā jāiet uz koncertu. Bet vienkāršais atklājums, kādēļ viņš bija dažreiz it kā pie sevis runājis – “Kā tas man varēja gadīties… Kā man tas varēja notikt… Kā… Kā… Kādēļ… Man?”

Un viņa pastāvīgais domīgums, pusvārdos runāšana un it kā pretošanās kaut kam, kas tuvojas, kā padoma meklēšana… Tomēr šis dzīves īstenības atklājums, visa izskaidrojums aizgāja viņas apziņai secen.

Viņas domas neapstājās pie tā, viņa nedomāja par to, viņa domāja gan par to, kāds un kādēļ bija viņa ātrais skūpsts, viņa domāja tā – kā viņš bija domājis visu vasaru – ka ir vasara, zied rozes un ir kāda silta tuvības izjūta, satiekoties ik dienas, apstājoties, uzsmaidot…

.

Tagad, vairāk mēnešus pēc tā visa, kas tāpat nemainīgi bija beidzies, viņa sēdēja un domāja par visu, izklājot to kā kādreiz diendienā izstrādātu dārgu audumu. Mīlinājās ar to, priecājās. Un lēnām jauca to, diegu pa krāsainam diegam. Vēl ne. Un tomēr jau – vēl to neapzinoties, ārdīja to, domājot, atceroties vēl vienu mazu dienu pēc otras.

Es esmu laba sieviete, viņa domāja. Nu, tā to katrs par sevi domā… Tomēr – viņa bija tā labā sieviete, kurai uzticas un kurai uztic. Vai tā ir viņas rakstura stipruma vai vājuma pazīme? Viegli tas nav – nest godīgumu. Bet, reiz tu esi apkrāvies ar to, nesis to kādu laiku nešaubīgi, tad šķiet – tā ir vērtība, žēl ir palaist rokas vaļā, nosviest to visu.

Un – viņš ir labs cilvēks. Brīnišķīgs cilvēks. Gandrīz gada laikā, ko viņa tur viņa mājā, viņa tuvumā pavadīja, viņš ne reizi nebija nepacietīgs ar viņu, lai gan ar viņu var kļūt nepacietīgs. Viņš zināja, ka viņa bieži dzīvo savā pasaulē, neredz lietas, apgāž kaut ko, izlej, uzgrūžas kaut kam, aizmirst kaut ko, nobīstas, neatvainojas, neieklausās, ko otrs saka, izdara pretējo, nekā ir uzņēmusies ko darīt. Piemēram – viņa divi reizes iedeva viņa tālruņa numura svešam cilvēkam, kaut gan bija solījusies nekad nedot svešiem viņa tālruņa numuru, tas bija svarīgi viņa veikalu dēļ. Viņš nenoskaitās. Lielākais pārmetums bija tikai viņa vārdi: “Kāpēc, kāpēc jūs to darījāt?”

“Es nezinu, es nezinu…” viņa teica un bija nelaimīga.

“Būs labi. Aizmirstiet to…” viņš teica un uzlika rekorderā kādu viņas mīļāko mūzikas plati.

Viņš vienmēr bija maigs un labs, un pacietīgs, un uzmanīgs pret viņu. Labi. Bet viņiem abiem nekas nebija jāceļ, jāuzņemas, jāziedo vienam dēļ otra… Tas ir – viņam… Viņam nekas nebija viņai jāatdod – ne jāgādā dzīvoklis, ne jārīko kāzas, ne jāsola mūžīga uzticība. Viņš viņu iekāroja tādēļ, ka viņa to atpestīja uz brīdi no tā – domāt par jauno dzīvokli, par kāzām un uzticību… Viņš varēja minēt – vai viņš viņu uzvarējis? Vai viņa ilgojās viņa? Minēt ir patīkami, ja vairāk zīmes liecina par to, ka viņš ir uzvarējis vai tūlīt būs. Viņam patika skatīties uz viņas rokām, seju, visu. Kādēļ ne? Sieviete ir valdzinoša, nomierina un ielīksmo, kad viņa ir pilna mīlestības. Un panākt to, lai viņa ir pilna mīlestības, tā ir skaistākā laika pavadīšana vīrietim…

.

Viņa klejoja domās pa bijušo labo laiku. Spēlēdamies viņa lika kārtis, vēl izbaudīdama un arī nojaukdama šai pilsētā, tai mājā pavadītā laika burvību. Varbūt spēļu kartēs ir kaut kas no velna. Tas liek klāt tumšos toņus saules dienām… Viņš rādīja viņai pērles, ko dāvinās savai sievai. Vai šī šķietami nevainīgā, sirsnīgā izdarība nebija rakstura necilums? Viņš atļāvās kaut ko tādu, ko savas līgavas klātbūtnē nebūtu darījis. Un viņa tam pretī? Godīga? Gļēva? Laba? Vai viņa izārda savu dzīvi, atstājot neārdītu viņa un viņa līgavas dzīvi? Viņa būtu varējusi to darīt. Viņa, viņa līgava, ir bijusi bailēs, ka viņa to darīs. Bet viņai bija žēl tās. Jauka meitene. Uzņēmās visu. Dzīvi ar viņu, kas viņas plecam skatās pāri uz citu.

Nu protams, viņa iegūst visu. Māju, pērles un visu. Nē, viņai nav tā visa žēl. Bet viņa smaida viņai ir žēl. Viņai gribētos skatīties, kā tas plaukst pār viņa seju un viņš pārvēršas citā, lielākā, laimīgākā personībā… Ja viņa būtu ticējusi, ka tas patiesi tā, viņa nebūtu domājusi par nabaga meiteni. Bet viņa smaids, tuvums, un… jā, viņiem abiem tas viss bija tikai – ilūzijām.

Nē, jāzvana viņai nav. To viņa beidzot zina. Zvanīšanas mazo reālo iemeslu, vēl kādas atslēgas nodošanu viņam tā katrā ziņa var izkārtot citādi. Un nu viņa var mierīgi domāt vēl mazliet tālāk par visu to:

…Viņš bija labs cilvēks. Cēls cilvēks. Tā tas nu bija. Visās tais vasaras dienās nebija nevienas, kur viņš būtu parādījis kaut mazāko, nesmalkjūtīgāko varu, rādot savu pieķeršanos viņai. Viņš – gaidīja. Viņš gaidīja, lai viņa nāk, atzīstas, dara. Varbūt viņa patiesi būtu aizmirsusies un to darījusi. Bet viņa redzēja, ka viņa māte un viņa māsa arī to gaidīja. Ne tā, kā viņš to gaidīja – vēl vasaras un rožu noreibšanas. Viņas gaidīja, varbūt ne pilnīgi to apzinoties, bet gaidīja, lai kaut kas notiek, lai viņa, ārzemniece, tā no citas zemes, citas kultūras, citas pasaules, lai viņa ir kaut kā ne tik nozīmīgi, ne tik nopietni ņemami, lai viņa ir tas cinis, kas apgāž smago vezumu.

.

Viņš tik jauns, slimā māte, māsa, tēva māja pamesta, dārzs, rozes, veikali, dzīve savācama atkal vesela, skaista – kā agrāk… Ja viņa to nebūtu redzējusi… Bet viņa redzēja. Kaut tanī vienā rītā, kad Heni bija agri prom un viņa ienesa slimajai mātei rīta tēju, un māte teica: “Ak, ienesiet tēju Varrenam arī…” Varrens vēl gulējā savā istabā. Māte vēlēja – lai viņa iet pie tā, zinot to, cik viņš viņai pieķēries, staigā viņas pēdās, gaida.

Nē, viņus nevarēja ievilināt kāda intīma situācija, kāda pēkšņa fiziska tuvuma vara. Bez visa tā viņa, kopš savu zemi atstājusi, nekad nebija pilnīgi brīva, vienmēr aiz visa, ko viņa darīja, kā veda savu dzīvi, stāvēja šī piespiesti atstātā zeme. Ko viņa darīja vai nedarīja, tas līdzi nesa viņas tālās zemes vārdu. Šīs mājas labiem ļaudīm nebija par to ziņas. Varbūt tad mazliet, kad viņa aizgāja, Varrena acu pavadīta, mātes un māsas apveltīta, jo viss beidzot bija uzvarēts, ne tik viegli, bet gaiši. Māju Varrenam nāksies pārdot, lai arī cik ļoti viņš to mīlēja, veikalus viņš pūlēsies noturēt. Tā bija skaista, laba māja, dārzs, rozes, zaļais vasaras krāšņums aiz dārziem, kurā dažreiz pamanāmi peldēja tāli kuģi ar mierīgiem, ilgiem pūtieniem. Īsta māja. Bet kāda dzīve šai mājā bija izdzīvota, lai arī Varrens viņā bija vēlējies vēl ilgāk jaunības bezrūpīgo dienu. Un arī viņa.