A – Tas ir viss kā… mežs agrā rītā. Gaismas. Miers. Zirnekļu tīklu milzīgie riteņi, rasas pilni kā stikls, vizuļo kā logi…
B – …Vai vakarā. Stari, krāsās lūzdami, iespraužas caur zariem… Vai pusdienā. Spožums žilbina, lapas spīd…
A – Tu skrien par ātru. Es teicu – kā mežs agrā rītā.
B – Jā, bet katedrālē ir viss.
A – Es runāju par to, kas ir kā rīts. Miers, gaismas, augstas galotnes, tu nevari tās aizsniegt. Neko tu nevari aizsniegt. Tu nevari aizskart zirnekļa tīklu – staru riteni no gaismas pērlēm, pielips kaut kas pie pirkstiem, nolīs slapja roka, viss pazudīs, ko gribēji satvert.
B – Mežs dzīvo bez tā, ka tas tev jāsatver. Dzīvo, elpo, atdzēries nakts gaisa. Tu nezini nekā no tā, kā tas dzīvo.
A – Tas jau ir tas, ko es saku. Tas ir kā katedrāle. Miers un augstumi, kur kolonas satiekas sazarojušās. Krāsainas gaismas no logiem lido telpā, nolaižas uz grīdas, uz krēsliem, aizskar arī tevi. Tu nevari aizsniegt, aizskārt, satvert neko. Gaismas mainās. Nāk un zūd. Nāk citas vietā. Akmens plāksnes, kapu plāksnes grīdā – tās tu vari nostaigāt, mīdīt ar saviem soļiem. Tūkstoši un tūkstoši gadsimtos tās mīdījuši, bet putni un zivis, tur akmenī iezīmētie, iekaltie, kļuvuši no tā tikai maigāki. Putni. Zivis. Lapas. Augļi.
B – Āboli?
A – Arī āboli. Un rokas. Kas lūdz.
B – Rokas, kas strādā, ir vēl skaistākas nekā rokas, kas lūdz.
A – Rokas lūdz arī strādājot.
B – Dzied, šalc ātrās kustībās kā putni…
A – Nerunā vidū niekus!
B – Viss sastāv no niekiem, ja tu tā gribi teikt… Visur ir nieki klāt.
A – Lūk, krāsaini burti kā puķes, izkaisīti pa iepelēkā akmens plāksni. Vai viņš tiešām to paredzējis, ka lielie un vārdu sākumu burti, iekrāsoti citādi, izskatīsies kā sauja izkaisītu ziedu? Uz šīs plāksnes melnā akmenī baltas dzīslas ka zibeņi šķeļas. Bet iekaltie burti, lapas, putni, zīmes un viss – lido tur pāri, cauri, visapkārt, mierīgi, maigi. Tāpat kā dzīvē.
B – Drūzmā es pamanu kādus plecus, muguru, atrodu dzīvu mieru visam jūklim cauri.
A – Vai tu runā par baznīcu, katedrāli?
B – Par visu, kas ir kā katedrāle. Kāds tēlnieks salika savas rokas… sievietes un vīrieša roku kopā mazā skulptūrā un teica – katedrāle. Tas ir – cik vien cilvēks spēj celt ar Dieva palīgu. Kāds cilvēks sniedzās ar savu roku, lai celtu šo lielumu, brīnumu, ja es būtu uzlikusi savu roku uz tās, mēs būtu uzcēluši katedrāli.
A – Varbūt mazu, siltu būdu ceļmalā…
B – Telti. Saki – telti. Tagad ceļ teltis. Un vai tā nebūtu skaisti? Labāk nekā visas katedrāles.
A – Tu sāc atkāpties no pieņemtiem lielumiem.
B – Tā arī ir katedrāle ar visiem lielumiem – viss ir viņā, tulpes, rozes, ceļmalas, tirgus malšanās, putni, rokas.
A – Tu teici – āboli.
B – Jā – āboli. Lakstoni, kolčesteri, čečesteri. Viņi ir tik cieti, ka skan, miza tiem pieaugusi tik cieši, ka to nejūt, kad tai kož cauri, tik skraukšķ un smaržo, ne kā tie sarkansvītrotie, delikātie – miza kā no plastika, iekšā pārsaldināts pildījums.
A – Tev apnīk viena šķirne. Liekas – tuvojas launaga laiks.
B – Vēl ne. Redzi – akmens šai plāksnē kā bērzu birze. Nekur tomēr nav gadījies redzēt tik skaistas piemiņas plāksnes kā šais Anglijas katedrālēs. Viņiem dārzos ir tulpju klēpji – šajos akmeņos iecirstie putni un zivis ir maigi kā tulpes.
A – Tos tikai nogludinājuši to tūkstošu pāri gājēju soļi.
B – Tomēr, šīs rokas…
A – Kā putni?
B – Kad tās kaut ko dod, tās lido pretī kā putni, spārngali saskaras aizlidojot. Viņu ceļi ir iezīmēti. Mūsu ceļi arī iezīmēti. Ielas, tilti, vārti. Laiks. Diena. Stunda. Mēs kustamies iezīmētos ceļos. Tiekamies, šķiramies. Ņemam. Dodam. Iebūvējam šai laikā savu katedrāli.
A – Kaut kas nāks un to sagraus.
B – Katedrāles parasti nesagrūst. Ķelnes katedrāle. Svētā Paula katedrāle.
A – Tikai tādēļ, ka tās nav militāri punkti.
B – Briesmīgs paradums iemūrēt savus mirušos lielos vīrus, visādus varoņus un karaļus baznīcās zem grīdām.
A – Nereti tad vien tie mazie cilvēki varēja atvilkt elpu, kad kādu no saviem lielajiem tie varēja dabūt baznīcā zem akmens grīdas. Ričards Trešais…
B – Es negribētu gulēt zem akmens grīdas! Kaut kur kalnā, kur vējš pūš!
A – Nekur tu negribētu gulēt! Kalnā, tu domā, kur vējš vēl tev pūstu dzīvu dvašu… Tur katrā ziņā tu varētu kļūt vēl putns vai tulpe.
B – Jā, ārā arī akmeņi mainās, dzīvo. Frēzera upes akmeņos varēja atrast, ieraudzīt visu, kas ar tiem noticis – dzīvnieki, cilvēku sejas, ziedi. Kādā akmenī bija tās pašas upes krasts vai kādas mazākas kalnu upītes, pietekas krasts, viļņi, akmeņi, saule, atspoguļoti kā ar foto kameru… Viens akmens bija sirds veidā, lielumā, anatomisks atveids.
A – Un kā tev liekas, kā akmens tika pie cilvēka sirds? Frēzera upe pie tam – kalnu upe, tās ūdens tik auksts, ka tur neviens arī vasarā nepeldas, straumes bīstamas. Ko akmens tur zina par cilvēku sejām un sirdīm?
B – Cilvēks iebrauca Frēzera upē ar visu mašīnu! Sarkano uguni, kas nozīmē, ka tilta posms izņemts, kur liellaivām iziet cauri, noturējis par dzelzceļa signālu, domājis, vēl pirms vilciena izšausies cauri – un prom pa tiltu – upē iekšā.
A – Jā, vai zini…
B – Tur i akmenim sirds sakustas.
A – To cilvēku izglāba.
B – Viņš iekrita otrreiz.
A – Savu mašīnu ārā zvejodams… Bet tad viņu atkal izvilka.
B – Bet tanīs pāris reizēs cilvēks dabūja ar akmeni saskatīties.
A – Tev nav tā gadījies?
B – N… nē. Bet akmeņi ir savādi.
A – Visdrošāk ir akmeni iemūrēt. Un visskaistāk. Skaties, visas mazās vecās baznīcas un arī lielās – savas zemes akmeņu birums, tos tur vari vērot, kā saujā pagrābtus. Tomēr, dažreiz liekas, šīm Anglijas katedrālēm akmeņi taupīti pamatos, tie derētu mazliet augstāki. Savos plašajos zāļu laukumos tās peld kā laivas, tik līmeniski, kā iegrimušas. Bet kas būtu Anglija bez kuģiem!
B – Akmeņi ir savādi…
A – Jā, tie grimst par vienu milimetru gadā…
B – Tepat ārā, baznīcas kreisajā sānā uz stūra, ir kāds akmens tēls, kas negrib vairs tur stāvēt.
A – Kā viņi vispār tajos laikos ir dabūjuši to visu gatavu? Arkas! Arkas! Salaidumi zobs zobā…
B – Tur ir trīs tēli – vecāks vīrs, sieviete un jaunāks vīrs. Kas viņi domāti? Jāskatās viņos. Es skatījos. Jaunais vīrietis skatījās man pretī…
A – Viss smagums it kā pats sevi tur gaisā. Tikai viegli atspiezdamies pie nākošā. Akmens pie akmeņa.
B – Varbūt ar senajiem tēlniekiem ir tāpat kā ar mūsu vecākiem – kas saka: mans dēls būs ārsts, inženieris. Bet dēls domā un dara citādi. Tēlnieks teicis – tas būs svētais, tāds un tāds, bet tēls ir tas, kas viņš ir. Šis tēls baznīcas kreisajā pusē ir kāds šejienietis. Katrā zemē tie citādi, savi. Tāpat kā ar puķēm. Svešā pusē ieraugi – kāda neredzēta puķe! Cik jauka krāsa! Un tad paskaties, tur ir vēl otra un vēl cita tai līdzīga. Tāpat ar sejām. Cik īpata seja, pievilcīga savā vienreizībā… Un tad tai līdzīgu pamani uz ielas, vilcienā, kafejnīcā, portretā muzejā un – tēlā pie baznīcas sienas.
A – Laktoni, kolčesteri, čečesteri…
B – Kā tas var būt? Kā tas ir? Es viņā skatījos, pētīju, skatījos viņa sejā. Un akmens viņa vaibstos kļuva gaišs, acīs saules ēnās sāka vibrēt tumšs skats. Zināju, ka man jāiet tālāk. Cik ilgi es tur stāvēšu? Kad es atskatījos, viņš bija pieliecis galvu, izskatījās sarūgtināts, skatījās uz zemi. Gandrīz smagi kļuva, ejot prom. Kad es atskatījos otrreiz, viņš stāvēja atkal taisni, bet viņa labā kāja iezīmējās arvien skaidrāk zem garā apmetņa. Kad es tā atmuguriski kāpos prom, viņš to lika tālāk un tālāk savā akmenī un gandrīz jau grasījās kāpt nost, spēra soli ar savu slaido, garo kāju, ko tēlnieks tam bija ieveidojis, kā nu mācēdams, augstu, vai līdz viducim. “Tu kārdini, mēs grēkā krītam,” es aizstāvējos. Bet viņš: “Šai gadsimtā vairs grēka nav. Kādēļ man vēl te jāstāv?” Viņam taisnība. Kādēļ viņam jāstāv?
A – No simt soļu attāluma vērojot, arī šai katedrālei es gribētu kādu pēdu augstāku pamatu. Peld kā kuģis. Nu – cēli, tomēr…
B – Tad tēls būtu par augstu.
A – Mums jāsteidzas. Līdz saulrietam jābūt akmens laikmeta pilsētā vai kas nu tā ir – Stonehendžā. Pēc kartes desmit – vai apmēram tā – kilometri no šejienes.
B – Akmens laikmeta pilsētā?…
