Jaunā gada dienā apstājās pulkstenis. Galda pulkstenis, vienkāršs, kādu nopērk neizmeklējot, kad vajaga pulksteņa virtuvē, dzīvojamā istabā vai kaut kur visvairāk apdzīvotā mājas stūrī, kur notiek nepretenciozā ikdiena.
Šis pulkstenis, pelēkā plastikas ietvarā, noapaļoti četrstūrains, baltu ciparnīcu – seju, bija kalpojis dažus gadus, stāvēdams virtuves darba galda stūrī, turpat, kur stāvēja kafijas kalps (kafijas taisītājs), maizes grauzdētājs, sulu spiedējs un mazā piezīmju burtnīca izdevumu atzīmēm. Pulkstenis nebija šīs mājas iemītnieku pirkts, bet ienācis pa pusei kā dāvana: “…Ak jums te nav vēl pulksteņa! Mums ir vairāki… Sakrājušies…” Viņš bija, tā sakot, nezināma vecuma, nenoskaidrotas izcelsmes ieceļotājs. Vēlu vakaros pulksteni uzvilka viens vai otrs no mājas ļaudīm, kas pēdējais vēl nomazgāja traukus, uzvārīja tasi kafijas vai tējas, vai ielēja sev glāzi cita laba dzēriena. Kādreiz izdzēra aizmirstos vitamīnus.
Pulkstenis tā dzīvoja gluži kā kāda dzīva persona, ciešā dalībā ar cilvēku dienas norisi, saņemot vairāk bāriena kā uzslavas: “…vai traks, kur tas pulkstenis jau aizskrējis…” Pašā vakarā viņš tomēr bija atstāts nakts mieram, viņš nebija guļamistabas pulkstenis, kam kādreiz naktī būtu jāzvana vai jāsaņem asa gaismas šalts sejā, viņš varēja mierīgi tikšķēt savā stūrī. Tas nu viņam bija jādara, bet sirds jau arī pukst cauri visiem atpūtas laikiem.
Šī pulksteņa dzīve patiesi bija ļoti mierīga, normāla, bez lieliem piedzīvojumiem, bez katastrofām, jo šīs mājas iemītnieku vidū lietas patreiz nekļuva sviestas logos, spoguļos vai uz citu galvām.
Tikai vienā rītā cilvēku acis meklēja, brīnījās – kur pulkstenis palicis? Nav savā vietā? Nav redzams arī nekur nolikts citā vietā?… Atverot trauku skapi, lai ņemtu tases un krūzes rīta kafijai – brīnums! Pulkstenis tur raudzījās pretī. Vai patiesi pats tur ieslēdzies? Nē, protams: viesis, kam guļas vieta bija ierīkota dzīvojamā istabā, blakus pulksteņa apdzīvotajai telpai, bija jutis pulksteņa soļos traucējumu savai aizmigšanai.
Pulkstenim gan bija ļoti delikāts, kluss solis, bet viesim svešā vietā, varbūt mazliet satrauktā sirds stāvoklī, tas tomēr bija ēdies.
Izņemot pulksteni no trauku skapja, cilvēkam bija savāda sajūta, gandrīz kā izlaižot kādu dzīvu radību, suni, kaķi vai putnu no sprosta. Patiesi, savāda izbrīna sajūta, raugoties pulksteņa maigajā, gaišajā sejā: “…Ak tu, nabadziņ, biji par trokšņainu?…”
Kādu laiku pulkstenis bija sācis soļot dažas minūtes dienā ātrāk, nekā īstais laiks soļoja. Tad mājas ļaužu domas dalījās, kāds teica, ka tas viņam pa prātam, viņš, klausīdams šo pulksteni, nekad neko nenokavējot, citi domāja, ka tā ir nenoteiktības audzināšana sevī (laikam arī pulkstenī), jo viss ir jāņem tā, kā tas ir, ar to jāsadzīvo. Tiem, protams, bija taisnība, un pulksteņa soļus noregulēja. Šie bij vienīgie mazie notikumi pulksteņa ikdienā. Nu, kādreiz to paņēma rokās, noslaucīja putekļus, kādreiz tam kāds piena vai kafijas piliens bija iešļakstējis sejā, un cilvēks tam pielika pirkstu, tā sakot, tikai paša pulksteņa dēļ.
Pulkstenis bija kā visas citas lietas mājā – trauki, krūzes, vāzes. Tikai jaunā gada dienā viņš bija apstājies iet, kaut uzvilkts kā katru dienu. Tā kā tas bija jaunā gada dienā, cilvēki bija pielaidīgāki savā domāšanā un valodā, smaidīja, aprunājās, cilāja pulksteni, likdami vairākkārt pie ausīm: “…Viņš ir piekusis. Nolēmis šai jaunā gadā lielajā, tālajā ceļā vairs nedoties.” Pulkstenis kļuva apmīļots, it kā saprasts. Gan jokojoties to kāds nolika otrādi, tā sakot, ar galvu uz leju, atcerēdamies, ka kāds cits pulkstenis no tādas uz galvas stāvēšanas atveseļojies jaunai iešanai.
.
Šis neko neteica, nesāka tikšķēt. Jaunā mājas valdniece ienesa to savā istabā. Tad iznesa, nolika vecā vietā. Pulkstenis gāja, tikšķēja kā agrāk.
Kas bijis vainas? Vaina nav bijusi redzama, iekšā viss jauns. Viss no plastikas, tikai dažās sīkās vietās – metāls. Ieeļļojusi šīs metāla vietas…
Varbūt kāds rūsas sacietējums tur iemeties kā maza kaulu sāpe… Un – pulkstenis atkal gāja. Tik ilgi viņš bija raudzījies cilvēku dzīvēs, atbildējis to jautātājām acīm, varbūt piesūcies dzīvības. Ja ne ar kalpošanu vien to vairs varējis… apstājies, lai rādītu savu dzīvību, savu spēku izsīkumu, apnikumu, mīlas trūkumu…
Ko?… Mazs nieka pulkstenis, tik daudz kā apstājies tieši jaungada dienā, citādi ne pat tik ievērojams kā tas, kas apstājies tieši tad, kad vecais tēvs miris un negājis vairs tālāk, vai tas, kas apklusis, kad varonis kritis… Bet tieši tādēļ, ka šis tik mazs, vienkāršs, vecmodīgs – ņēmis visu ļoti nopietni, dziļi – cilvēku laimi un zūdīšanos, viņu neizmērojamo spēku pilnās acis, vārdus, roku siltos pieskārienus…
“Jā, par ko tad viņš no tā visa būtu varējis kļūt? Par mazu robotu? Būtu sācis staigāt pa galdu, sist plaukstiņas?…”
“Nē, viņš varētu būt sācis – domāt, apsvērt, kalkulēt. Un… just.”
“Kalkulēt – tur kaut ko ārā no tās izdevumu burtnīcas?”
“Ne to vien, bet to, kas notiek, kas notiks no tā, ko tu domā, saki, dari…”
“Jā! Jā! Pulkstenis sāktu mūs apgaismot?”
.
Nē, to vairs cilvēki nevarētu pieļaut, tad nāktu atpakaļ vecā domāšana – visur viņu pašu vaina, viņu grēki! Un – grēku sodi. Sodība… Jo visas šīs nebeidzamās katastrofas, un modernais mēris… Un viss… Cilvēki būtu vēl lielākā haosā kā jau tagad – psicholoģija, psichologi, analīzes… Ko tur – ar maigo gadmiju mistiku, sapņu tulkošanu, laimes liešanu iesākt, un vēl – ar pulksteni, kas sācis domāt! Jādzīvo vien tālāk pasaulē, kāda tā bija – skaidra, saprotama, negrozāma. Runām bija jāapklust.
“Derētu vēl tase tējas. Varbūt ar kaut ko…”
“Un – neaizmirstiet uzvilkt pulksteni.”
