Pirms puķes ieradušās uz zemeslodes, te viss bijis diezgan skumjš un garlaicīgs – viss tikai zaļš un zaļš; tikai papardes, skostas, skostas, papardes. Un rāpuļi. Ar puķēm ienākusi brīnišķa pārmaiņa – krāsas, smaržas, tauriņi, bites. Tā apmēram stāsta zinātne.
Mums puķes šķiet pierasta, parasta, vienkārša lieta. Bet, ja mazliet atskatās, cik daudz, cik bieži, cik tuvu puķes mums bijušas klāt dzīvotās dienās! Var iztrūkties un nobīties: kā būtu, ja būtu tikai skostas un papardes?
Pirmās puķes, ko es satiku, bija vizbuļi, vizbulītes. Un šī pirmā mana satikšanās ar puķēm bija neveiksmīga. Neveiksmei ir spēks izgaismot kādu notikumu tā, lai tas paliktu atmiņā uz ilgu laiku, uz visu mūžu. Ir laimei un priekam arī tāds spēks. Bet, ja izdarītu izsvērtu statistiku, varbūt būtu jāatzīst, ka neveiksmei šis spēks ir lielāks. Tev tā piesit pie pieres, un tu ieraugi visu skaidri un asi. Un gaisma ir tik liela, ka tu redzi šo brīdi, tā sākumu un vēl mazliet tālāk par to; tava skatīšanās brīnišķā kārtā ietver un patur to kā mazu uzņēmumu, kurš atšķiras no visiem citiem brīžiem, kas aizplūst cits citā kā upe. Varbūt ietinas, ielocas, noglabājas mūsos, un mums par tiem maz vai nekas vairs nav zināms.
.
…Tēvs mani no augstumiem, no savām rokām, kurās mani nesis, nolika lejup, zemē, gaišā, jaukā plašumā, pretī tumšam, klusam lielumam. Gaišums bija pļava saulē, tumšums – mežs savās ēnās. (To es sapratu vēlāk, kad atkal kādreiz šai vietā biju.)
“Plūc nu puķes,” man teica.
Es raudzījos sev pie kājām un redzēju, ka tur no pelēkzaļā spīdēja ārā mazi zilumiņi – viens tuvu, otrs tālāk, vēl tālāk vairāk un vairāk. Es noliecos, ņēmu, plūcu šīs mīkstās, maigās lietas un liku tās mētelīša kabatā. (Arī mētelis bij tās dienas jaunums, kas nezin kādēļ pret manu gribu man bija uzvilkts; paskaidrots, ka tas ir mans un tam ir pogas un kabatas.) Kad nodarbība ar puķēm man sāka jau veikties, māte man pieliecās un sauca: “Nē! Ne tā! Puķes jāplūc ar kātiņiem un jātur saujā, pušķītī.”
Tas bija tas, kas pieskārās man: nē, ne tā!… Es plūcu ar kātiņiem, bet plūkt ar kātiņiem bija grūti un noturēt saujā bija grūti; divi, trīs mazās puķes slīdēja pāri, ārā no manas dūres. Tas bija grūti, un tas palika pie manis, manā atmiņā cauri dienām un gadiem.
.
Arī otrs brīdis ar puķēm, ko atceros no tālā visa iesākuma, bija neveiksmīgs. Bija kāda steiga mājā, liela skraidīšana, runāšana, darīšana. Es staigāju lielā vientulībā pa leju tam visam, tomēr bija arī ļoti labi – saule uz grīdām un pāri kaut kas satraucošs, notikumu pilns. Tēvs brauca uz pilsētu pie sava brāļa, pie Maltas onkuļa – ka tik nenokavē vilcienu, ka tik ko neaizmirst; sēja, lika kopā, saiņoja.
“Nu, aizsūti tu ar’ kaut ko – puķes! Lūcijai!” kāds man uzsauca. Es gāju dārzā un pēc ilgas meklēšanas un plūkšanas atgriezos ar puķu pušķi – mazu apaļu puķu pušķīti, galviņu pie galviņas, tumši brūnu un tumši zilu ģīmīšu jeb vecīšu, kā māte tad sauca atraitnītes. Steiga virpuļoja vēl lielāka, es nelaimīga grozījos ar savu pušķi.
“Bāz aiz tās baltās drēbes sainī – tad aizies,” kāds man palīdzēja ar padomu.
Es darīju, kā likts. Bet, bāžot mīkstos, samtainos ziedus aiz baltās drēbes, es redzēju, kur tie nonāca – pie brūnas, sālī spīdošas cūkas gaļas ādas, un, ja es stūmu tos tālāk, tur bija mīksts taukums…
“Nē! Nē!”
Bet sainis jau pacēlās augšā prom, kādās steidzīgās rokās:
“Neraudi! Gan aizies!”
Nē. Neaizies. Saspiesti, melni tie izvelsies zemē zem kājām.
Mani sāpīgi skāra šī netaisnība man un puķēm, nepareizība, mānīšanās, nenopietnība. Ilgi es domāju: kaut es būtu plūkusi puķes ātrāk, kaut es būtu tās sasējusi, kaut es būtu tās ietinusi papīrī, kaut es būtu tās iedevusi tēvam rokā, ielikusi viņa mēteļa kabatā… Viss bija par vēlu.
Bet no lielās, mīkstās tumsas man palicis ārā brīdis ar visām krāsām, sauli, rudeni un – “nežēlīgo īstenību.”
.
Mazliet biedējošu brīnumu pilns ir cits brīdis. (Laikam gan pirmais no visiem.) Tas bija redzēt ļoti agrā pavasarī sīkrozītes – ziemcietītes, vēl ledū, caurspīdīgā, lāsēm pilošā biezā ledū iesalušas, apaļā puķu dobē dārza dienvidu pusē zem plūmju kokiem. Ledū kā ūdenī iegrimuši bālsārti ziediņi, apaļas zaļas lapiņas.
“Labi pārziemojušas. Drīz ziedēs,” māte teica.
“Viņas jau zied!”
“Tie ziedi vēl no rudens.”
“Vai tos var ņemt?”
“Kad atkusīs.”
“Kad?”
Brīnumiem var pietuvoties. No tiem neko nevar izņemt un paturēt.
.
Un tad tas bija jau kādus gadus vēlāk. Man līdzi jau staigāja mana māsa. Bija vasara, mums bija atļauts aiziet uz izcirtumu Aroniešu mežā un apskatīties, vai avenes jau gatavas. Dažas vietas Aroniešu mežā mums bija jau zināmas. Ne jau viss mežs, tas aizstiepās nezin kur, līdz Kalsnavai. Bet mežs bija droša un mīlēta vieta. Meži bija visapkārt, tikko gāja ārā no mūsu laukiem.
Uz izcirtumu bija diezgan tālu ejams – pāri mūsu tīrumiem, āboliņa laukiem, pāri Aroniešu pļavai, aiz tās pie Aroniešu siena šķūnīša pa meža ceļu mežā iekšā. Tad iet un uzmanīties – nepaiet garām taciņai sūnās pa labi, tālāk tā kļūst redzamāka, ved uzkalnus caur lielām papardēm, gar sērmūksi un tad starp lielajām eglēm jau izcirtumu var redzēt.
Kad mēs nonācām aiz papardēm pie lielajām eglēm un izcirtuma gaišums jau bija samanāms, mēs apstājāmies pie kādas nekad neredzētas brīnišķīgas puķes! Puķe bija ļoti liela, turpat manas māsas augumā, ar ļoti skaistu, ne zilu, ne sarkanu, ar zilu un sarkanu, ar violetu, eglei līdzīgu ziedu. Tik savādu, tik krāšņu puķi mēs nekur nekad ne pļavā, ne mežā, ne dārzā nebijām redzējušas. Tā varēja būt puķe, ko cilvēki redz pirmo reizi. Mēs bijām to atradušas.
Mēs aizmirsām avenes un gudrojām – ko darīt? Izrakt un nest mājās. Bet mums nebija, ar ko rakt. Ar tik lielas puķes pārstādīšanu nevarēja jokoties. Vienai no mums bija jāpaliek pie puķes, kamēr otra ies mājās, stāstīs mātei, lai nāk ar lāpstu. Māsa negribēja ne iet, ne palikt. Mēs briesmīgi sastrīdējāmies un briesmīgi raudājām. Un tad tālāk mēs ieraudzījām otru un trešu tādu pat puķi. Un – viss izcirtums bija pilns ar šīm puķēm! Tās bija tik lielas tur, ka plīvoja pāri mūsu galvām, pāri izgāztiem gaiši spīdīgiem celmiem, pāri avenājiem; tās cēlās debesīs līdz ar eglēm, gaišākas un tumšākas, mākoņu un debess krāsās. Te bija noticis kāds neticams brīnums. Mēs staigājām pa izcirtuma taciņām un minējām, kas viss tagad notiks. Mēs šo puķi bijām uzgājušas. Mēs dosim tai vārdu. To brauks skatīties ļaudis no visām pasaules malām. Mēs nekur viņu projām nedosim – jo tas ir viņu, šo puķu mežs te apkārt, kur tās var augt saulē, izcirtumā, egļu sargātas. Lai nāk te un priecājas. Avenes nu gan tad izlasīs… Bet to vajadzēs pieciest.
Beidzot mēs nolauzām dažas puķes, jo viņu bija tik daudz, un steidzāmies mājās. Pa celiņu sūnās gar sērmūksi, pa grambaino meža ceļu, gar Aroniešu šķūnīti, pāri robežgrāvim… Mēs dažreiz skrējām, cik jaudas, bet visu ceļu nevarēja skriet, pārmīšus vajadzēja iet un iet, pāri lielajiem āboliņa laukiem, pa ganceļu pāri lielajai bedrei un mazajai bedrei…
.
Māte istabas priekšā noliekusies bēra prauliņus bišu dūmenī un mēģināja to uzpūst, uzpumpēt, lai tie iekvēlojas. Galvā jau zaļā cepure ar melno tillu…
Nemaz neiznāca, kā domājām, ka viņa pa gabalu jau ieraudzīs…
“Nu, stāstiet, stāstiet es jau dzirdu…”
Beidzot viņa pagrieza galvu: “Nu, kur tad ir tā puķe?” Un iesmējās:
“Vēja kaņepe!”
Brīnumi sabirst vienā mirklī. Un izplēn.
Un tomēr – ne pavisam. Arī tie paliek mūsos. Un reizēm pamostas, sasveicinājās ar dienu īstenajiem notikumiem.
.
Nekad pie citām puķēm es neplūcu vēja kaņepi, tādēļ ka tā tik ātri vīst un vairs neatdzīvojas, arī ūdenī ielikta. Tomēr karstās vasaras dienās, kad gaisi vibrē uz tāliem bērzu stumbriem un ganceļu kārtīm un visādas mežu, pļavu, ogu un zāļu smaržas virmo pāri, es zināju – izcirtumos zied vēja kaņepes, violetas, sārtas, gaismas un siltuma pilnas plīvo līdz ar mākoņiem, zied, nozied, aiziet… Lai zied, nozied, citas puķes varēja plūkt – pīpenes, rudzu puķes, sveķenes, vīgriezes, madaras, dedestiņi, vanagzirņi, nakts lukturi, baltais āboliņš… (ja kāda smarža var lauzt kaulus, tad baltā āboliņa smarža to var). Var vēl saukt un saukt vārdus, bet vārdu pietrūkst un puķes vēl nāk un nāk, un es atceros viņu acis, arī to, vārdā nenosaukto, tāpat kā toreiz, kad tās nāca katru vasaru pulkiem klāt, apkārt. Kad prasīju vecai mātei: “Kā to sauc un to?” viņa atteica: “Kas viņām visām var vārdus zināt – tā sirds zāle, arnika, asins dzira… pērkonis, puplaksis, suņu burkšķis…”
Un tās visas, plūktas, dāvinātas, pirktas, koptas, audzētas, zagšus lauztas; pa vienai, pušķos, klēpjos, vaiņagos nāca cilvēku dzīvēs, mūsu dzīvēs, manā dzīvē kā saprotama, neapšaubāma zemes deva.
Pat tas naktsvijoļu lielais, gaisīgais pušķis kādas Jāņu nakts pustumsā uz galda, kurā kāds salika no birzes pārnesto jāņtārpiņu sauju un kas tad kvēloja maigāk nekā krūms svētajā zemē būtu varējis degt (…”Nu diezgan, tagad nes tos atkal ārā, nes dārzā, citādi rītā tev būs tārpi puķu pušķī…” To viņam nevajadzēja teikt. Nevajadzēja teikt, lai arī viņš bija dabas sapratējs puisis.)
Arī šis pārdabīgais naktsvijoļu pušķis, kā visas citas puķes, nāca pie manis, nāca, bija manā dzīvē, ne es viņu dzīvē.
.
Bet tagad reiz vienu īsu, savādu brīdi, es biju pie viņām, pie puķēm. Es stāvēju pie viņu dzīves, pie viņu mājas sliekšņa, ne viņas pie mana.
Tas bija zemes ziemeļu puslodē. Pēc divdesmit gadiem es atkal satiku ziemeļu puķes viņu mājās.
Tas bija netālu no jaunbūvēta brīvceļa, platā satiksmes lielceļa. Tas tikko vēl bija atklāts lietošanai, apkārtne vēl civilizācijas soļu neizmīdīta. Ceļam blakām tur bija plaša pļava, kas tālāk cēlās augstienē līdz mežiem un kalniem. Tas bija liels atmatā stāvējis zemes gabals, viss līdz mežam noziedējis vienā ziedu klājienā. Bija lijis tai vasarā un bija saulains bijis, un tai dienā bija saulains, kad es tur iegāju, atstājot lielo ceļu. Apstājos ziedu vidū. Kā vienmēr… Nē. Tas nebija kā vienmēr. Tur, cik tālu acs redz, man apkārt bija trīs, četras puķu šķirnes, kas auga, cieši sagrupējušās pēc savas tautības. Jā, tas bija tas vārds, kas man tad nāca prātā. Bija tā, kā varētu būt, ja tā varētu būt, ka es noraudzītos no augstumiem lejā uz dzīvu pasaules malu ar dažādām tautām. Redzētu varbūt visu Eiropu un pēc krāsām pazītu – Francija, Spānija, Čehoslovakija… Un visu tautu iedzīvotāji būtu iznākuši ārā cits pie cita un raudzītos augšup, un es viņu sejas spētu redzēt.
Bija saulains. Bija dzidrs, dzīvs, kustīgs gaiss starp mani un viņām, un viņas raudzījās augšup. Manī. Bet – tas nebija viņu nolūks, raudzīties manī, es tikai biju nostājusies pretī turp, kur viņas raudzījās. Viena puķu tauta bija baltās pīpenes (margrietiņas), otra kāda oranžbrūnu ziedķekaru arnika (es tā minētu, ja vecā māte būtu klāt), trešā tālāk – gundegas. Viņu dzīvošana, viņu raudzīšanās manī, tas ir – man garām, bija tik stipra, tik intensīva, viņu kopība, vienība, viņu vitālais spēks tik liels, varens un nozīmīgs, ka, lai gan es varēju iedomāties, justies kā Dievs, kas noraugās uz savām tautām, es jutos gan ļoti aplaimots, bet aprobežots, neizglītots radījums. Man šo tautu valodā nebija zināms ne vārds. Es gribēju teikt – kāds miers! – bet zināju, ka tas tā nav. Katrā mazajā sejā tur ik brīdi notika kustības, pārmaiņas, dzīves norises, ko es nespēju redzēt; viņu krāsas bija skaņas, ko es vāji spēju uztvert; viņu esmes jēga man nebija zināma.
Tomēr vienu ilgu, brīnišķu brīdi es jutu kopīgu šīs planētas, tas ir – arī manas planētas – siltās dzīvības laimi. Man šalca ausīs, un es atkāpos. Atpakaļ uz sava ceļa.