Jumēja kundze stāvēja pie loga mājas augšējā stāva istabā un skatījās, kā ārā līst, zeme piesūcas ūdens, izmirkst, izvilgst, atveras dziļi jo dziļi; augs atkal, augs un augs. Visi dārzi apkārt kļuva ik brīdi zaļāki un kuplāki. Milzīgais bumbēra koks, kas plēta zarus starp abām mājām, kaimiņu un viņu, un kas, augdams pie sētas, nepiederēja it kā ne vienam, ne otram, pieņēma jau pavisam melnīgsnēju zaļumu, stumbrs, zari, lapas – kā dzelzī kalti. Briedēs atkal savus lielos, dzeltenos, skaistos augļus, rūgtus un sūrus – kam? Neviens tos nevarēja baudīt, pirmais kumoss sarāva mēli čokurā pat tam visdrošsirdīgākam, kas nenocietās un, augļa skaistuma vilināts, iecirta viņā savus zobus. Koks nemainījās. Nejautāja, kāda viņa deva un kam? Katru pavasari klājās baltiem ziediem. Katru vasaru, zemes spēka piesūcies, iznesa un nobēra savu ražu.

Jumēja kundze ar sāju smaidu un tomēr ar apbrīnu un prieku, gandrīz ar skaudību bieži uzlūkoja šo koku. Liels un varens viņš arvien atsaucās skatam, bija patvērums katrā zūdīšanās brīdī ar savu cieto, stūrgalvīgo eksistenci: bumbēra koks balts ziedos, bumbēra koks ar melnzaļu lapotni, bumbēra koka zaros pēkšņi sabērti zaļi augļi – tikko atšķirami no lapām, un tad tie ikdienas kļūst gaišāki, lielāki, zeltaināki, kā lampas, kas iekvēlojas.

Jumēja kundze stāvēja un skatījās lietū. Nedarīja neko labu savā brīvajā dienā; nepatika tīrīt, berzt un kārtot, bija apnicis arī maisīt, jaukt, vārīt un cept. Kāds smagums klājās pāri. Vai dzīve nedeva pietiekami atalgojuma par visu? Drīz viņa nesukāsies un kārtīgi neapģērbsies? Vai viņa nebija kā šis bumbēra koks? Vai viņā nebija tā noslēpuma, kas bija kokā?

Lija. Būtu jāiestāda kāds augļu kociņš, kāds ar labiem, saldiem augļiem. Viņiem nebija šai pilsētas mājas sētā, ne ielas puses dārziņā neviena augļu koka. Tikai šis bumbēru koks pie sētas.

Jumēja kundzes dabā bija rīkoties ātri, ja kas labs ienāca prātā. Augļu kociņu iestādīt būtu derīga lieta, un laiks tam bija izdevīgs – zeme mīksta izmērcēta, pavasars arī vēl un viņai brīva diena, turklāt prāts tāds izsvaidīts, ko varētu saglābt derīga nodarbība.

Vai aprunāties vispirms ar Arvīdu? Jā, ja to tā vienkārši varētu izdarīt. Kā to agrāk varēja. Likās – varēja. Tagad jau labi ilgu laiku viņu vidū nekāda aprunāšanās viegli nevedās. Bez tam Arvīds par dārzu neinteresējās. Iestādīt kādu kociņu jau arī nebija daudz lielāka lieta kā iestādīt kādu puķi. Tādēļ viņai nebūtu jāzvana vīram, jātraucē darbā… Vēl pagudrojusi, vai būtu jāzvana vai ne, Jumēja kundze izbrauca savu Mini–Morisu un drīz atgriezās ar skaistu aprikozes kociņu, dārznieka labi iesaiņotu, ar labu sakni un trijžuburu kronīti – gatavu stādīšanai.

Tikai vienu kociņu. Vairāk viņa neuzdrošinājās. Nebija arī daudzmaz gatava zemes stūrīša vairākiem.

Kādēļ tas bija aprikozes kociņš? Kādēļ ne kāda plūme, kas ražo tik labi? Jumēja kundze bija domājusi par plūmi, bet plūmju šķirņu bija tik ļoti daudz. Varbūt viņai atkārtoti būtu jādzird jautājiens:

“…Kādēļ tu izvēlējies tieši šo plūmju šķirni? Ir jel tik daudz ļoti labu plūmju šķirņu…”

Aprikozu šķirnes tik daudz nebija pazīstamas. Varbūt to nebija tik daudz. Tādēļ.

.

Jumēja kundze staigāja lietū pa dārziņu savā vecā lietus mētelī un gudroja, kur kociņu stādīt? Kur bija īstā vieta? Kur Arvīds teiktu, ka tā ir īstā vieta? Kā to varēja zināt, Arvīdam neprasot? Kā varēja Arvīdam paprasīt, ja viņi mierīgi nevarēja sarunāties?

Jumēja kundze beidzot nāca pie atziņas, ka vienīgā vieta, kur viņa kociņu varēja stādīt, bija nelielā neaizmirstuļu dobītē, zālājā, celiņa malā, netālu no ieejas durvīm. Neaizmirstules tur mazliet nīkuļoja, varbūt tām bija tur par daudz saules. Tur kociņu iestādot, dārziņā nebija arī nekas daudz jāpārmaina. Ja tur nebūtu īstā vieta, nelaime nebūtu tik liela. Neaizmirstules tur viegli varētu sastādīt no jauna.

Jumēja kundze uzraka tur zemi jo dziļi, iztīrīja no nezāļu saknēm, palika mēslojumu apakšā un kociņu iestādīja. Rūpīgi nolīdzināja tam apkārt apli zemes kā īstam augļu kokam un atstāja to lēnajā lietū – lai aug, ja aug… Kādēļ lai viņš neaugtu? Viņā bija tāda pati ziņa kā bumbēra kokā – augt, augt, stiept zarus pret debesīm, laist saknes zemē, ziedēt un bērt sev apkārt augļus. Vienmēr, tā joprojām.

Tāpat būtu jādzīvo, jādarbojas arī Jumēja kundzei, jārūpējas arī par kociņa labklājību un vispirms – vakarā jāpasaka vīram labi priecīgi: “Es šodien iestādīju vienu kociņu…”

Bet viņa zināja, ka viņa tā to nepateiks. Viņa gaidīs – ko viņš teiks? Viņas darbā vīrs pēdējā laikā arvien atrada kādu vainu, ne daudz, bet nevērīgi pateica kādu vārdu, kas mazināja, iznīcināja viņas darītājas prieku. Tad nu labāk, lai viņš uzbrūk pats, ja grib, lai viņa viņu neizaicina uz to, nākot un lieloties ar savu darīto, it kā uzslavas gaidot.

.

Vakarā Jumēja kundze tomēr izteica to mazo teicienu, ka viņa iestādījusi augļu kociņu, bet priecīgi viņai tas laikam nebija izdevies, jo vīrs tūlīt attrauca:

“Jā, jā. Es jau redzēju. Bet, ja ko stāda, tad būtu labi jāapdomā, kur to stādīt, lai tas īsti varētu augt un būt par prieku.”

Vīrs varbūt bija nelabā omā, noguris, varbūt saruna bija sākta nelaikā, jo tālāk tā negāja labāk:

“Un kur to… kur tu gribētu, lai tas būtu stādīts?”

“Ja tu stādi augļu koku, tad jāzina, ka tas pletīs zarus. Bet kur – es to gribētu? Es to neesmu gribējis. Tu to esi stādījusi…”

Tādā garā sarunai turpinoties, tā varētu vest uz nelabu galu. Tā tas bija gadījies sarunās par citām lietām. Ar lieliem klusuma periodiem un visādām uzmanīgām laipošanām tad tikai atkal bija iespējams tikt sadzīvē uz godīga ceļa. Nu, izlīgšanas bija savā ziņā jaukas, kā tāda atgriešanās pie dzīvības. Bet… nelāgās reizes sāka ņemt virsroku. Šoreiz saruna pārtrūka. Sieva neturpināja. Tā varbūt tomēr bija turpinājusies viņā kādā klusā, citādā veidā.

.

Otrā dienā, pārnākot no darba, Jumēja kungs, ne mazum pārsteigts, redzēja, ka aprikozes kociņš bija pārstādīts citā vietā – pašā zāļu laukumiņa vidū, netālu no celiņa kas veda uz vārtiņiem. Agrākā vietā, tuvāk mājai, bija atkal neaizmirstules.

Koks bija pārstādīts, un sievas nebija mājās. Nebija arī dažu viņas lietu. Nebija pusdienu. Liekas – viņa bija aizgājusi. Vīrs izmeklējās visapkārt mājā, bet nebija nekur nekāda paskaidrojuma vai atvadīšanās zīmes. Tas viņu nokaitināja. Viņa, protams, bija darījusi to tā, lai viņu kaitinātu. Viņš tomēr nespēja neskaisties, kaut gan viņai par spīti viņš to nebūtu gribējis darīt, skraidīt dūres vīstīdams… Jā, agrākā vietā bija atkal puķes, tās pašas neaizmirstules, viņš to redzēja, neziņā piegājis pie loga, lai paskatītos uz savādo lietu – pārstādīto kociņu… Par dārzu Jumēja kungam patiesi nebija bēda. Darbs dārzā viņam bija nesvarīgs. Tas arī nekad vēl nebija bijis viņu nesaticības iemesls. Ja viņu vidū vispār kāda nesaticība bija? Nezin, kādēļ viņa to koku bija pārstādījusi?

.

Sievas aiziešana šais laikos nebija nekāda liela neērtība vīra dzīvē. Paēst varēja ārpus mājas, lēti un labi. Veļu varēja izmazgāt mašīnā, pirkstus nesamērcējot, vai aiznest uz publisko mazgātuvi, ja mašīnai kaut kas gadītos. Un ar ļaudīm, ar to, ko pasaule teiks, kas agrāk bija bijusi lietas ļaunākā puse, tagad bija pavisam vienkārši, ja vīrs nezināja, kur viņa sieva patreiz atrodas, tā bija ikdienišķa parādība – sievai sava mašīna, savs darbs, savas iešanas… Aiziešana pavisam arī bija parasta lieta. Bet vai Jumēja kundze bija aizgājusi pavisam, par to nebija nekāda norādījuma, ne arī īsta iemesla domāt, ka tas tā.

Jumēja kunga īgnums tomēr nepārgāja, bet īgnu cilvēku dažkārt citi liek mierā. Ar ļaudīm Jumēja kungam tuvākā laikā nekāda skaidrošanās nebija jāved, tikai laika apstākļi iegriezās pret viņu: pārstāja līt, nāca vējš un karstums, saule dedzināja dienu pēc dienas. Drīz vien visi laistīja dārzus, lai saglābtu mauriņu un košuma stādu zaļumu. Bet, ja tāds sausums ievilksies – dārzu laistīšana kļūs ierobežota vai noliegta pavisam. Jumēja kungs jau karstuma viļņa pašā sākumā par to domāja un laikam neapzinīgi to gaidīja. Viņš nedomāja laistīt dārzu!

.

Laiks bija sauss un karsts jau otru nedēļu, jau ilgāk. Ūdens lietošanu neierobežoja. Visi ļaudis laistīja dārzus. Vairāk kā jebkad. Jeb vai Jumēja kungam tā tikai likās? Vai viņš agrāk to nekad nebija ievērojis, ka laista dārzus?

No sava dārza laistīšanas Jumēja kungs būtu viegli atteicies, pat ne domājis par to, nekāda bēda viņam par to nebija, lai izdzīvo, kas var, un lai nokalst, kas nevar. Bet – ja tas tā tikai nokalstu, pazustu! Bet nē. Kā ar katru dzīvu lietu, tas tik vienkārši nenotiek. Kaut kā dzīva iznīcināšana dažreiz var būt nelabi sarežģīta lieta.

Dārzs kļuva pelēks un dzeltens. Rādīja savu nelaimi pasaulei. Kaimiņi apstājās pie sētas, palūrēja. Garāmgājēji pagrieza galvas. Jumēja kungam šķita, ka šie skati pēta un redz viņu cauri un cauri, atklāj un smīn par viņu. Kādēļ viņa to kociņu bija pārstādījusi pašā dārza vidū? Stiepj zarus pretī, jaunās lapiņas vīst, lūdzas kā dzīvs nabags. Nebija arī viņai bijis iemesla visu pamest. Nekā ļauna viņu vidū nebija. Ja tikai paskatās, paklausās, kā kurais pāris sitas… Un vispār – kur un kā un vai pavisam viņa bija aizgājusi?

Kādā novakarē, kad viņš, kā viņš savā neziņā to bija sācis darīt, skatījās dārzā caur logu, viņam šķita, ka viņš būtu pamanījis sievu ielā nākam. Ātri viņš atrāvās no loga un gaidīja, ka vērsies durvis, viņa nāks iekšā. Bet neviens nenāca. Ielā vairs neviena nebija.

.

Jumēja kungs sāka domāt, ka būtu jāņem atvaļinājums, jābrauc prom uz kādu laiku. Viņš jau nevarēja vairs tagad ņemt šļūteni rokā un staipīties pa izkaltušo dārzu. Bet tas sasodītais koks to laikam gaidīja. Stiepa zarus pretī rītos, kad Jumēja kungs gāja uz darbu. Un tad viņa vītumā bija viegla rasas migla, sīkas rasas pērlītes.

Atvaļinājumu tagad būtu gandrīz neiespējami dabūt.

Staigājot kā parasti šur un tur pa pilsētu, Jumēja kunga acis, likās, atrada visur dārzus, tikai dārzus. Kādā viņš ieraudzīja jauna veida automātisko laistītāju. Neviļus viņš bija apstājies un to labi izpētīja. Tāds viņam derētu: strādāja bez skaņas, aizsniedza krietnu platību, svieda sīku strūklu rindu uz vienu pusi, tad apmetās un svieda strūklas uz otru pusi. Jumējas kungs noskatījās labu laiku. Pievilcīgs jaunizgudrojums. Jaunizgudrojums! Ar vecām parastām lietām viņš nebūtu krāmējies…

Jumēja kungs zvanīja veikalam un jau vakarā ieslēdza tādu laistītāju pats savā dārzā. Atstāja to visu nakti un izslēdza tikai otrā rītā, agri pamodies. Sīkstais koks, tas jauniestādītais, jau vienā naktī bija gludi piepūties un atdzīvojies. Vairākas naktis vajadzēja, līdz zāle atguva krāsu. Kādēļ Jumēja kungs ieslēdza laistītāju pa naktīm? To viņš pats īsti nezināja. Pa dienu jau viņš bija darbā.

.

Vienā rītā, kad Jumēja kungs jau agri piegāja pie loga, jā – paskatīties, cik daudz zaļuma dārzs atguvis – sieva stāvēja uz celiņa, dārza vidū. Apstājusies, nākot ar ceļa somu. Nākot no kurienes? Šis jautājiens tikai pazibēja Jumēja kunga galvā, nebija laika to tālāk domāt, jo sieva sāka nākt uz durvju pusi. Viņš apsviedās prom no loga, lai mestos atpakaļ guļamistabā, vannas istabā, virtuvē…? Bet kaut kā atrāva pirmās tuvākās durvis, āra durvis, slīddurvis, un sieva to negaidījusi – iekrita viņa rokās. Bet viņa paspēja iesmieties un aptverties viņa kaklam, silta, mazliet mitra aprasināta nolaistītajā dārzā, un ar lūpām pie auss, pie vaiga, mutes teica – “…Paldies, paldies…”

Paldies? Par ko? Viņš gribēja saslieties pretī. Viņš neko nebija darījis, nebija to darījis viņai par prieku… Bet Jumēja kundzē laikam kaut kas bija iedzīvinājies no koku sīkstuma un nešaubības, viņas rokas tikai stingrāk un siltāk sakļāvās ap vīru, kas vēl stinga neziņā, padoties vai nepadoties, bet, uzmetis acis savam rokas pulkstenim, ļāvās, lai viņa darās, rīkojas. Vēl nebija vēls. Ar laistītāju rītos darbodamies, viņš bija iesācis agri celties.