Artūrs Kampārs un viņa sieva Linda ir gandrīz jau saģērbušies, lai brauktu kaut kur vakariņot. Televīzijas aparāts vēl ir ieslēgts, un pašreiz sākas vakara ziņas. Kampāra kungs atlaižas savā dziļajā, grozāmajā šūpuļkrēslā un pamet sievai zīmi: “Noklausīsimies vēl vakara ziņas…” Viņš paskatās rokas pulkstenī, uzliek kājas uz mīkstā soliņa krēsla tuvumā un iegrimst ziņās. Sieva nolaiž savu kažoku uz grīdas vīra krēsla tuvumā, pavēro ziņotāju televīzijā, tad izslīd, iziet citās istabās, staigā un dara šo to.

Kampāra kungs piever acis, vēro televīzijas mainīgās notikumu bildes, piever acis vēl vairāk un iemieg. Viņa zods ieslīd dziļāk apkaklē, lēnām iebrūk. Iebrūk seja, sejas izteiksme nozūd no sejas, kas izpūšas platumā, sarūk slaidumā. “Pāri piecdesmitiem, drīz jāiet pensijā…” – domātu kāds svešs vērotājs, kas tagad redzētu Kampāra kungu. Bet nav neviena, kas redz. Un Kampāra kungs guļ. Guļ visu ziņu laiku, minūtes divdesmit, pusstundu. Viņš ir mazliet saaukstējies. Bet viņš tā iemieg katru pēcpusdienu savā krēslā šad tad, kādu brīdi.

.

Pāri piecdesmit – domātu kāds, kas viņu novērotu. Bet tas nav taisnība, viņam ir četrdesmit pieci. Šodien viņš izies ar sievu. Viņam ir trīspadsmit gadus jaunāka sieva, bet tā ir laba sieva. Mazākais – Kampāra kungam nav bijis iemesla žēloties vai īpaši rūpēties. Labas sievas tuvumā vīrs iemieg un izskatās vecāks, nekā tas ir.

Pirms dažām dienām tepat viņu mājā bija viesības, un, ja kāds tad būtu novērojis Kampāra kungu, varbūt pat redzējis to pirmo reizi, tas teiktu – gadi 30, ne vairāk. Gadi 28, ne vairāk, domāja viesībās visas sievietes. Ne gluži visas. Trīs. Ceturtā nebija atnākusi; varbūt pa daļai tāpēc, ka viņas domas par Kampāra kunga vecumu bija mainījušās. Tā tas bija parasts, ka kāda daļa no viesību sievietēm kļūdījās attieksmē uz Kampāra kunga vecumu. Tās no citām desmit divpadsmit dāmām nokļuva šai pusaklajā stāvoklī, redzot Kampāra kungu 28 gadus vecu. Varbūt viņām bija taisnība, varbūt Kampāra kungs bija tāds jauneklis, varbūt pat padsmitnieks.

Tikai viņām visām trim četrām būtu pārsteigums, redzot Kampāra kungu tādu kā tagad – guļam ar pakaklē iebrukušu zodu. Viņas domā, ka tikai viņu vīri ir tādi. Kampāra kungs ir apbrīnojams, mūžam jauns, mūžam šarmants un – nelaimīgs, viņa sieva skaista, bet kaut kā jau viņai trūka, ja Kampāra kungs bija nelaimīgs. Viņš prata būt tik aizrautīgs, silts, noilgojies. Pēdējā, kas tagad bija sākusi tā domāt, bija Liedes kundze. Liedes bija vēl pajauns pāris ar nepieaugušiem bērniem, kam vienmēr mazliet trūka naudas. Liedes kundze bija sākusi strādāt par Kampāra kunga sekretāri, tikai daļu darba laika, tikai dažu vēstuļu un dokumentu pārrakstīšanai, ko Kampāra kungs aizveda viņai mājās.

Strādāt pilnu darba laiku ārpus mājas Liedes kundze nebūtu varējusi atļauties ģimenes dēļ. Un, tā kā Kampāra kungam vēl oficiāli nebija piešķirtas divas sekretāres, tad tas bija izdevīgs atrisinājums abām ģimenēm – Liedēm, kam vienmēr trūka naudas, un Kampāram, kam arvien iekrājās nepārrakstīti papīra darbi.

Tās bija pirmās viesības pie Kampāriem, kopš Liedes kundze bija sākusi strādāt par Kampāra sekretāri. Otro sekretāri. Tikai kāds mēnesis – un Liedes kundzi nevarēja pazīt, cik labi viņa izskatījās, kā viņa bija pārvērtusies, varētu teikt. Viņa atnāca vakartērpā, vai vienīgā dāma īstā liela stila vakartērpā. Parasti dāmas ieradās vai nu uzsvērti gadījuma rakstura tērpā, vai kādā fantāzijas kombinācijā, neparastā, glaimīgā un atvainojamā ar savu vienreizību, uzdrošināšanos. Bet Liedes kundze bija īstā, dārgā vakartērpā, priekšpusē iešķeltā pāri augšpus ceļiem, modernu frizūru un savas parastās, pajautrās, panaivās sejas vietā ar blazētu, mēmu modeļa seju, kas šad un tad pietvīka, šad un tad nobālēja, galvai kaklā šūpojoties un liecoties smagai kā… kā zieds.

Izkāpjot no mašīnas, Liedes kundzes tērpa šķēlums bija ieplīsis vēl tālāk, par daudz tālu, un Kampāra kundze sameklēja adatu un diegu piemērotā krāsā, un Liedes kundze lāpīja savu negadījumu pāri savām augsti atsegtajām kājām turpat viesistabas dīvānā, kamēr Kampāra kungs un Liedes kungs dzēra pirmo dzērienu, vēroja un runājās. Cik intensīva bija šāda it kā neizbēgama atsegšanās! Liedes kundze tad palika tā sēdot visu vakaru. Nu – visi tā sēdēja. Tādas bija parastās viesības – knibināja kaut ko ēdamu, dzēra un runājās, iesākot ar dažādām lietām un nobeidzot ar seksu. Tomēr Liedes kundzes sēdēšanā šoreiz bija kaut kas jauns un sevišķs. To juta tikai Kampāra kungs un varbūt Liedes kundzes vīrs, un varbūt Kampāra kundze, un varbūt vēl kāds, bet varbūt arī ne.

Tikai reiz Liedes kundze piecēlās un izgāja kaut kur citās istabās un uz vannas istabu. Šāda iziešana tad var būt, tad ir kaut kas nozīmīgs, svarīgs. Tā ir pārbaude, vai ir bijis vērts iet pie dārgā friziera, ģērbt vakartērpu ar šķēlumu. Tā pieceļoties un izejot tad vajadzēja kavēties prom pareizo ilgumu, ne par daudz, ne par maz.

Jā, Kampāra kungs arī piecēlās un izgāja. Patiesi, Liedes kundze bija kavējusies tieši tik ilgi prom, ka Kampāra kunga iziešana nebija pamanāma kā sekošana. Viss bija tik pareizi izvērtēts, ka Kampāra kungs bija pirmais, kas gāja tieši tur, no kurienes Liedes kundze nāca un satikšanās tad notika tieši viskrēslainākajā, šaurākajā, starp mēbelēm ejamā ceļā, tikai tik ilga, tikai tik daudz, lai Kampāra kungs saņemtu Liedes kundzi pie pleciem – lai to neapgāztu – un abi iesauktos tikai “oh,” un varbūt vēl kādu pusvārdu… Liedes kundze pēc tam tūliņ atgriezās un atkrita savā vietā un sēdēja, jūtot no kājām līdz safrizētajai galvai, cik vāra, daiļa, iekārojama un seksīga viņa bija.

Liedes kundzes vīrs, Liedes kungs, jauns un stiprs, dabīgām cirtām un jautru smaidu, tad bija nosēdies sievai blakus, piekļāvies tās mugurai un apņēmis to ar roku, spēlējās ar pirkstiem pie viņas kakla. Šķita, viņš to valdīja, it kā tā būtu jauns, mazliet satrakojies zirgs. Arī viņam tas bija jauns pārdzīvojums, un, ja nekas tālāk, nekas ļauns nenāk (noteikti nenāks), ļoti tīkams pārdzīvojums. Savaldīt, paturēt – valdāmu, pārbaudīt pašam savus spēkus un likt tos just citiem. Savai sievai un tās… Jā, ja nekas tālāk nenāk un ja tas neievelkas, un ja to nesāk manīt citi, un ja vairs nevar novaldīt…

.

Tādas bija spēles. Sevišķi Kampāra kunga, ne vairs tik jauna kunga, spēles. To pašu, teiksim, šīs sekretāres spēli, varēja turpināt arī, sākot tīt to kā kamolu atpakaļ. Varēja neiziet, kad izgāja viņa, tad redzēt, kā tā nobālusi beidzot atkal nāk atpakaļ, meklē vīru… Bet pēc tam varbūt atrast izdevību noskūpstīt (tā par neko) viņas pirkstgalus. Visas šīs spēles bija atkarīgas arī no tā, kāds bija kundzes vīrs fiziski un kāds tā stāvoklis darba vietā, tas ir augstākā vai zemākā pakāpē kā pats Kampāra kungs. Spēles bija atkarīgas arī no tā, kāda fiziski un garīgi, kāda rakstura un kādā vecumā bija pretspēlētāja, kundze vai meitene. Taisnību sakot, viss jau atkārtojās, taču jaunu šarmu vienmēr deva jaunas situācijas, jauni eksemplāri – pretspēlētāji. Katrs prasīja citu taktiku: Ventai viņš izņēma bērnu no rokām un to paturēja, kamēr tā savāca kādu apgāztu kafijas tasi; Sidai viņš pieliecās tik tuvu, jaunākos uzņēmumus skatot, ka tā, galvu pagriežot iesitās ar vaigu viņa vaigā; Karmenai, savai attālai radiniecei, viņš vienkārši ieknieba dibenā.

.

Ziņas beidzas. Kampāra kundze viegli apstājas durvīs, pavēro vēl gulošo vīru, pasmaida. Kā? Vēlīgi? Divdomīgi? Noslēpumaini? Vai viņa mīl savu vīru? Viņi nav vēl tik veci, nepieder vairs tai paaudzei, kad lieto šo izteicienu. Viņi pazīst un pacieš viens otru gluži labi.

Kampāra kundze izslēdz televīzijas aparātu. Kampāra kungs izslejas no šūpuļkrēsla, žāvājās, augstu izstiepdams rokas, tad ar delnām, ar pirkstgaliem iespiež atpakaļ mazliet izspiedušās acis, paspaida, paberzē vaigus, zodu, it kā pārmodelēdams miegā formu zaudējušo, paburbušo seju. Viņš nepaceļ sievas kažoku no grīdas pie šūpuļkrēsla. Viņa pati to paceļ un ātri ieslīd tanī. Viņš, Kampāra kungs, pacels šo kažoku vēlāk no sievas krēsla atzveltnes restorānā, kad viņi celsies no vakariņu galda. Tad viņš to pacels, turēs augstu sev pretī, viņa sieva ir slaida un skaista, viņš turēs kažoku eleganti, līdz viņa ieslīdēs tanī. Viņš to darīs tik labprāt tur, rādot sevi, kažoku, sievu. Kam? Kādam tādam pašam kā viņš un sulaiņiem.

Bet arī Kampāra kundze zina šo brīdi. Tad viņa izskatīsies vispievilcīgākā, un, ja Kampāra kungs būs devis mazu iemeslu, viņas skats apstāsies kaut kur, pie kāda, tikai uz īsu mirkli. Nezin cik smalka izlase nemaz nav vajadzīga. Mazākais sākumam ne. Šīs zīmes, šīs ziņas staigā ātri… Un, patiesi, vajadzīgas ir tikai zīmes.

Kampāra kungs ir beidzot sakārtojis savu seju, Kampāra kundze iesmejas un viņi iet vakariņās.